Sūdzības iesniedzējs šajā lietā 2013. gadā tika izslēgts no Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) rīkotā konkursa administratoru pieņemšanai darbā revīzijas jomā. Viņš tika izslēgts, pamatojoties uz to, ka viņa akadēmiskā kvalifikācija nebija pietiekami atbilstoša izsludinātajam amatam. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka vairākiem kandidātiem, kuri tika uzņemti tā paša konkursa 2010. gada izdevumā, bija diplomi, kas bija tādi paši vai mazāk būtiski nekā viņa diploms. Viņš apgalvoja, ka, ja citu kandidātu kvalifikācija 2010. gadā bija pietiekama, viņa diplomam vajadzētu būt pietiekamam arī 2013. gadā. EPSO to noraidīja un apgalvoja, ka 2013. gada konkurss bija jauns konkurss, nevis 2010. gada konkursa atkārtojums.

Pēc izmeklēšanas ombude piekrita sūdzības iesniedzējai. Viņa konstatēja, ka 2013. gada konkurss bija tas pats konkurss, kas sākotnēji notika 2010. gadā, un ka 2013. gadā būtu jāpiemēro tie paši kvalifikācijas kritēriji kā 2010. gadā. Ombuds konstatēja EPSO pieļautu administratīvu kļūmi un ieteica EPSO lūgt atlases komisiju pārskatīt tās lēmumu par sūdzības iesniedzēja kvalifikāciju un ļaut viņam piedalīties konkursā.

Sūdzības priekšvēsture

1. 2010. gadā sūdzības iesniedzējs piedalījās atklātajā konkursā EPSO/AD/177/10 - AUDIT - Administratori [1]. Pamatojoties uz priekšatlases testu rezultātiem, viņš tika izslēgts no atlases procesa. Ņemot vērā Pachtitis lietas iznākumu ^[2], EPSO 2013. gadā paziņoja, ka tas rīkos konkursu EPSO/AD/177/10. Visi kandidāti, kuri tika izslēgti no konkursa EPSO/AD/177/10, pamatojoties uz priekšatlases testu rezultātiem, tika uzaicināti kārtot jaunus testus. Sūdzības iesniedzējs nokārtoja atklātā konkursa EPSO/AD/177/10 – AUDIT 2013 – Administratori priekšatlases testus (“2013. gada izdevums”).

2. Atlases komisija ("valde") 2013. gada 3. oktobrī informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņu nevar pielaist konkursa vērtēšanas centra posmam, jo viņš neatbilst īpašajam nosacījumam par diplomu, kam jābūt kandidātu rīcībā ^[3].

3. Tajā pašā dienā sūdzības iesniedzējs lūdza pārskatīt padomes lēmumu. Viņš apgalvoja, ka viņa diploms ( Sciences Po ECO-FI) ir maģistra grāds un noteikti ir saistīts ar pienākumiem, jo cita starpā trīs atlases komisijas, kā arī iecēlējinstitūcija to uzskatīja par būtisku attiecībā uz trim citiem revīzijas konkursiem ^[4]; un divas personas, kas bija piedalījušās citos EPSO revīzijas konkursos (A/11/03 un AD/126/08), tika pieņemtas darbā, pamatojoties uz šo diplomu.

4. Gandrīz piecus mēnešus vēlāk sūdzības iesniedzējs saņēma atbildi uz savu pārskatīšanas pieprasījumu, kas apstiprināja padomes lēmumu nepielaist viņu vērtēšanas centra posmam. Atsaucoties uz judikatūru, kolēģija norādīja, ka tai ir plaša rīcības brīvība, nosakot (katrā gadījumā atsevišķi), vai diploms atbilst Civildienesta noteikumos un paziņojumā par konkursu (turpmāk tekstā - "paziņojums") prasītajam līmenim. Tā piebilda, ka paziņojumā noteiktie kritēriji tika piemēroti visiem kandidātiem, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi. Pēc tam atlases komisija norādīja, ka, “lai noteiktu, vai [sūdzības iesniedzēja] diploms ir saistīts ar veicamajiem pienākumiem un vai tas ir pietiekams, atlases komisija izvērtēja [viņa] diploma saturu un šajā sakarā īpaši ņēma vērā pētītās jomas. (F-53/07 Iordanova/Komisija, 38. pamatojums). Padome [..] apstiprināja, ka [sūdzības iesniedzējs] neatbilst īpašajiem nosacījumiem, kas saistīti ar diplomiem/kvalifikāciju, kā minēts paziņojumā par konkursu. Tiek uzskatīts, ka [viņa] diploms Pharmacy ir jomā, kas nav saistīta ar pienākumiem, un, lai gan [viņa] “Diplôme de Master” no IEP Paris Sciences PO satur dažus priekšmetus, kurus varētu uzskatīt par saistītiem ar pienākumiem, tas netika uzskatīts par pietiekami būtisku, ņemot vērā padomes piemērotos kritērijus. Turklāt [viņam] nav nekādas profesionālas apmācības vai līdzvērtīga līmeņa profesionālās kvalifikācijas, kas attiecas uz pienākumiem." Valde secināja, ka nav pieļauta kļūda.

5. Sūdzības iesniedzējs 2014. gada 13. maijā iesniedza EPSO sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu (“90. panta 2. punkta sūdzība”). Viņa sūdzība bija balstīta uz vairākiem argumentiem, tostarp argumentu, ka divas citas atlases komisijas no diviem citiem identiskiem revīzijas konkursiem, kuros viņš bija piedalījies, uzskatīja viņa diplomu par atbilstošu un pietiekamu. Lai gan pārskatīšanas pieprasījumā viņš par to bija informējis valdi, tā nav norādījusi nekādus iemeslus, lai pamatotu, kāpēc tā ir atšķirīgi novērtējusi viņa diplomu.

6. Sūdzības iesniedzējs savā 90. panta 2. punkta sūdzībā lūdza padomi atsaukt savu lēmumu un uzņemt viņu atpakaļ konkursā. Sūdzības iesniedzējs cita starpā apgalvoja, ka ne paziņojumā, ne kandidātu rokasgrāmatā nav izskaidroti piemērojamie kritēriji. Tāpat padome nesniedza nekādu informāciju par precīziem kritērijiem, ko tā piemēroja, un metodi, ko tā izmantoja, lai novērtētu viņa diplomu. Tāpēc viņš apšaubīja, vai attieksme pret kandidātiem ir vienlīdzīga. Atzīto kandidātu diplomu analīze parādīja, ka divi šādi kandidāti bija zinātņu Po absolventi. Citiem bija diplomi ekonomikā, finansēs vai uzņēmējdarbībā. Turklāt dažiem kandidātiem 2010. gada izdevumā bija mazāk atbilstošas kvalifikācijas nekā viņam. Piemēram, vienam bija doktora grāds neirobioloģijā.  Tādējādi viņš apgalvoja, ka ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes pret kandidātiem princips.

7. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka nav izpildīts pienākums pamatot lēmumu.

8. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nolemjot, ka viņa diploms neatbilst paziņojumā uzskaitītajiem nosacījumiem attiecībā uz kvalifikāciju.

9. 2014. gada 15. septembrī EPSO noraidīja 90. panta 2. punkta sūdzību. Tā uzskatīja, ka padome sūdzības iesniedzēja gadījumā nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Pirms pieteikumu izskatīšanas padome nolēma, ka tā pieņems diplomus tikai tad, ja lielākā daļa apgūto priekšmetu tieši attiecas tikai uz revīzijas jomu un paziņojumā minēto pienākumu raksturu. Šādi rīkojoties, tā esot rīkojusies savas rīcības brīvības ietvaros. Padome nolēma, ka sūdzības iesniedzēja diploms nav pietiekami atbilstošs konkursa jomai, ņemot vērā diploma nosaukumu un studiju saturu, kā aprakstīts sūdzības iesniedzēja pieteikuma veidlapā. Valde rīkojās saskaņā ar savu rīcības brīvību un piemērojamo judikatūru.

10. EPSO uzskatīja, ka kolēģijas lēmums (jo īpaši lēmums par pārskatīšanas pieprasījumu) ir pietiekami pamatots saskaņā ar piemērojamo judikatūru. EPSO norādīja, ka sūdzības iesniedzējs uzskata, ka padome ir pieņēmusi lēmumu atzīt Sciences Po diplomus par nepieņemamiem. Tas tā nebija. Padomes lēmuma pamatā bija sūdzības iesniedzēja universitātes studiju satura individuāla analīze, ņemot vērā paziņojumā minētos kritērijus, kā tos interpretējusi un precizējusi padome.

11. EPSO arī uzskatīja, ka vienlīdzīgas attieksmes princips nav pārkāpts, kad kolēģija nolēma, kurus kandidātus uzņemt, pamatojoties uz viņu diplomiem. EPSO norādīja, ka attiecīgais konkurss ir konkurss, kura pamatā ir pārbaudījumi [..], kas neietver atlasi, pamatojoties uz kvalifikāciju (atšķirībā no konkursiem, kuru pamatā ir kvalifikācija un pārbaudījumi [..]). Tāpēc EPSO uzskatīja sūdzības iesniedzēja apgalvojumu par nepamatotu. EPSO piebilda, ka, pat ja citi kandidāti tiktu kļūdaini pielaisti konkursam paziņojuma nepareizas piemērošanas dēļ, tas nebūtu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, uz kuru sūdzības iesniedzējs varētu atsaukties, lai apstrīdētu lēmumu par viņa kandidatūras noraidīšanu.

12. Atzīstot, ka nosacījumi pielaišanai pie konkursiem EPSO/AD/206-207/11 un EPSO/AD/177/10-13 būtībā ir formulēti identiski un ka šādā gadījumā komisijai, kas vēlas atkāpties no iepriekšējā novērtējuma, savs lēmums ir īpaši jāpamato, EPSO uzskatīja, ka komisija ir izpildījusi savu pienākumu detalizēti pamatot savu lēmumu nepielaist sūdzības iesniedzēju.

13. Sūdzības iesniedzējs 2015. gada 20. maijā nosūtīja e-pastu EPSO direktoram, lūdzot viņu pārskatīt savu lēmumu noraidīt sūdzības iesniedzēja sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu, lai viņu varētu atkārtoti iekļaut konkursa 2013. gada izdevumā, ņemot vērā Civildienesta tiesas spriedumu lietā F-1/14 ^[5]. Viņš norāda, ka spriedumā ir konstatēts, ka padomes 2014. gada 14. februāra lēmumā ir pieļauts procesuāls pārkāpums, jo padome nav sniegusi pietiekamu pamatojumu kandidātiem, kuri jau ir pielaisti citiem EPSO revīzijas konkursiem.

14. EPSO atbildēja, ka tas nevar ņemt vērā sūdzības iesniedzēja lūgumu, jo viņa minētajam spriedumam nav atpakaļejoša spēka.

Izmeklēšana

15. Ombuds sāka sūdzības izmeklēšanu un konstatēja šādus jautājumus:

1) Atklātā konkursa EPSO/AD/177/2010 - AUDIT 2013 - atlases komisija nav pietiekami pamatojusi savu lēmumu izslēgt sūdzības iesniedzēju no konkursa vērtēšanas centra posma. Šī nepilnība netika novērsta ar padomes atbildi uz viņa pārskatīšanas pieprasījumu.

2) EPSO pienācīgi neizskatīja sūdzības iesniedzēja sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu, jo faktu dēļ tam vajadzēja pārskatīt iesniegtos dokumentus un izdarīt pilnīgi atšķirīgu secinājumu. Sūdzības iesniedzējs cita starpā apgalvoja, ka atlases komisija 2013. gada izdevumā, šķiet, ir pieņēmusi daudz stingrāku attieksmi pret diplomu novērtēšanu nekā 2010. gada izdevumā.

3) EPSO atteicās atkārtoti uzņemt sūdzības iesniedzēju konkursa vērtēšanas centra posmā, neraugoties uz Civildienesta tiesas spriedumu apvienotajās lietās F-1/14 un F-48/14 Kakol/Komisija [6] (attiecībā uz citu kandidātu, kurš piedalījās tajā pašā konkursā kā sūdzības iesniedzējs un kura sūdzības bija ļoti līdzīgas sūdzības iesniedzēja sūdzībām), kurā Civildienesta tiesa atcēla atlases komisijas lēmumu par kandidāta pārskatīšanas pieprasījumu.

4) Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka EPSO būtu viņu jāuzņem atpakaļ konkursa vērtēšanas centra posmā.

16. Izmeklēšanas gaitā ombuds saņēma EPSO atzinumu par sūdzību un pēc tam sūdzības iesniedzēja komentārus, atbildot uz EPSO atzinumu. Ombuds arī rīkoja sanāksmi ar EPSO un pēc tam pārbaudīja divus dokumentus, uz kuriem EPSO bija atsaucies sanāksmes laikā. Veicot izmeklēšanu, ombuds ir ņēmis vērā pušu izvirzītos argumentus un viedokļus.

17. Skaidru iemeslu dēļ Ombusdman pievērsīsies tam, kā EPSO izskata 90. panta 2. punkta sūdzību.

Kā EPSO izskata 90. panta 2. punkta sūdzību

Ombudam iesniegtie argumenti

18. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka saskaņā ar Lēmuma 2002/621/EK par EPSO organizāciju un darbību ^[7] 1. panta 2. punktu viens no EPSO uzdevumiem ir organizēt konkursus, "pamatojoties uz saskaņotiem kritērijiem" . Tādēļ EPSO būtu jāspēj pārbaudīt izmantotos vērtēšanas kritērijus un jo īpaši apstiprinātos diplomus/kvalifikācijas. Ņemot vērā būtisko atšķirību starp to kandidātu diplomiem un valstspiederību, kuri tika pielaisti 2010. gada un 2013. gada ^[8] konkursam, ir acīmredzams, ka EPSO nav nodrošinājis iekšējo konsekvenci starp nosacījumiem, kas tika piemēroti abos minētā konkursa izdevumos. Tā arī nespēja nodrošināt ārējo konsekvenci ar iepriekšējiem un turpmākajiem revīzijas konkursiem, jo sūdzības iesniedzēja diplomi (kā arī citu kandidātu diplomi, kuri netika pielaisti 2013. gada konkursam) tika uzskatīti par pietiekamiem citos revīzijas konkursos.

19. Šīs atšķirības nozīmē arī to, ka EPSO ir pārkāpis vienlīdzīgas attieksmes principu, jo tas ir atšķirīgi novērtējis vienu un to pašu diplomu attiecībā uz dažādiem kandidātiem vienā un tajā pašā konkursā. EPSO paziņoja, ka IEP Paris Sciences Po piešķirtais sūdzības iesniedzēja diploms ekonomikā un finansēs neattiecas uz revīzijas konkursu. Tomēr vairākiem citiem uzņemtajiem kandidātiem bija līdzvērtīgs diploms ekonomikā vai finansēs. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju vairākiem kandidātiem, kuru vārdi bija iekļauti 2010. gada izdevuma rezerves sarakstā, bija tādi paši diplomi (ko piešķīra tas pats “grande é cole”) kā sūdzības iesniedzējam. Viens no viņiem pat bija izvēlējies tos pašus fakultatīvos priekšmetus. Turklāt vienīgajam Francijas kandidātam, kura vārds ir iekļauts 2013. gada izdevuma rezerves sarakstā, bija diploms, kas ir līdzvērtīgs sūdzības iesniedzēja diplomam, kuru piešķīra IEP Bordeaux.

20. EPSO vispirms izklāstīja savu izpratni par EPSO un atlases komisiju attiecīgajām lomām attiecībā uz konkursiem.

21. EPSO norādīja, ka saskaņā ar lēmumiem par EPSO izveidi un organizāciju (Lēmumi 2002/620/EK un 2002/621/EK) EPSO ir atbildīgs par konkursu organizēšanu, lai apmierinātu iestāžu darbā pieņemšanas vajadzības atbilstoši to norādītajiem profiliem. EPSO direktors kā iecēlējinstitūcija paziņojumos par konkursu nosaka aizpildāmo amatu profilus un, pamatojoties uz to, katras konkursa procedūras noteikumus un nosacījumus. EPSO norādīja, ka “šajā kontekstā, t. i., nosakot atbilstības kritērijus un konkursu procedūras noteikumus, EPSO ir jānodrošina, ka “atlases procedūrās tiek piemēroti vienoti standarti” un ka konkursi tiek organizēti, pamatojoties uz saskaņotiem kritērijiem, saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. pantu un Lēmuma 2002/621/EK 1. panta 2. punktu. No otras puses, kandidātu piemērotības novērtēšana atsevišķos konkursos ir katra konkursa atlases komisijas ekskluzīvā kompetencē."

22. EPSO atsaucās uz plašo rīcības brīvību, kas ir atlases komisijām, lai noteiktu, vai kandidāta kvalifikācija un profesionālā pieredze atbilst Civildienesta noteikumos un paziņojumā par konkursu prasītajam līmenim. Tā piebilda, ka saskaņā ar judikatūru šīs pilnvaras ir jāīsteno neatkarīgi un bez jebkādas iestāžu, tostarp EPSO, personāla komiteju, kandidātu vai trešo personu iejaukšanās un ārēja spiediena. "Ņemot vērā šo atlases komisiju neatkarību, judikatūrā ir atzīts, ka divas komisijas turpmākajos konkursos var atšķirīgi interpretēt pielaišanas kritērijus, kas formulēti tieši tādos pašos terminos, ja vien pastāv interpretācijas iespējas šo kritēriju piemērošanā (225/87, Belardinelli/Tiesa, 22. punkts)."

23. EPSO norādīja, ka administratīvo sūdzību procedūrā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu EPSO direktors kā iecēlējinstitūcija administratīvi pārbauda atlases komisiju pieņemtos lēmumus, par kuriem kandidāti ir iesnieguši sūdzības.  Atsaucoties uz Tiesas spriedumu lietā Kolivas pret Komisiju ^[9], EPSO norādīja, ka atlases komisiju rīcības brīvība nav atbrīvota no tiesiskuma pārbaudes, kuras mērķis ir pārbaudīt, vai, īstenojot rīcības brīvību, nav pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana un vai rīcības brīvības robežas nav acīmredzami pārsniegtas. “Tomēr [sūdzības iesniedzēja] gadījumā detalizēta viņa lietas analīze administratīvās sūdzības procedūrā lika EPSO secināt, ka nav pierādījumu par atlases komisijas pieļautu kļūdu vērtējumā vai pilnvaru nepareizu izmantošanu, novērtējot sūdzības iesniedzēja pieteikumu.”

24. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka konkursa EPSO/AD/177 2010. un 2013. gada izdevumi nebija atšķirīgi konkursi. Drīzāk 2013. gada "izdevumā" atkārtoti tika rīkots 2010. gada konkurss ar to pašu atlases komisiju, un tika piemēroti tie paši nosacījumi. Tā kā atbilstības nosacījumi netika interpretēti vienādi abās "izdevumās", pret kandidātiem, kuriem bija vieni un tie paši diplomi, izturējās atšķirīgi. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Lēmuma 2002/621/EK 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā EPSO ir uzticēts uzdevums palīdzēt atlases komisijām rīkot konkursu, „jo EPSO ir atbildīgs par atlases metožu un paņēmienu izstrādi”. Viņš apgalvoja, ka ir ironiski, ka "EPSO pieliek milzīgas pūles, lai izstrādātu standarta priekšatlases testus, ko izmanto tādu uzdevumu atlasē, kuriem nav nekā kopīga (kodoldrošība – revīzija – komunikācijas AD), bet būtu gatavs kā labu administratīvo praksi pieņemt to, ka administratīvajam aktam (diplomam) varētu būt mainīga vērtība attiecībā pret administrāciju (atlase vienam administratīvajam profilam)."

25. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka atlases komisija konkursā pieļāva citus kandidātus, kuriem bija tieši tāds pats diploms ^[10]. Attiecīgi sūdzības iesniedzējs kā “nederīgu” noraidīja padomes nostāju, ka ekonomikas un finanšu joma nav tā pati, kas revīzijas joma, un ka tāpēc viņa pakāpe nav būtiska, ņemot vērā padomes piemērotos kritērijus.

Ombuda novērtējums 

26. Ombuds piekrīt EPSO apgalvojumam, ka atlases komisiju rīcības brīvība nav atbrīvota no likumības pārbaudes un ka saistībā ar 90. panta 2. punkta sūdzībām EPSO cita starpā ir jāpārbauda, vai atlases komisija, īstenojot savu rīcības brīvību, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu.

27. Ombuds koncentrēsies uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka atlases komisija 2013. gada izdevumā, šķiet, ir pieņēmusi daudz stingrāku attieksmi pret diplomu novērtēšanu nekā 2010. gada izdevumā, tādējādi pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.

28. Ombuds lūdza EPSO precizēt savu paziņojumu, ka pirms pieteikumu izskatīšanas atlases komisija ir nolēmusi, ka tā pieņems diplomus tikai tad, ja lielākā daļa pētīto priekšmetu tieši attiecas uz revīzijas jomu un paziņojumā minēto pienākumu raksturu. Tomēr nebija skaidrs, vai padome bija pieņēmusi šo lēmumu pirms to kandidātu pieteikumu izskatīšanas, kuri bija nokārtojuši 2010. gada priekšatlases testus, vai tikai pirms to kandidātu pieteikumu izskatīšanas, kuri piedalījās 2013. gada konkursā. Citiem vārdiem sakot, EPSO tika lūgts precizēt, vai atlases komisija, pārbaudot citu EPSO/AD/177/10 (proti, 2010. gada izdevumā) atzīto kandidātu kvalifikāciju, piemēroja tādu pašu šauru interpretāciju, kādu tā piemēroja sūdzības iesniedzējam 2013. gada izdevumā. Ombude norādīja, ka var apgalvot, ka konkursi EPSO/AD/177/10 (2013. gada izdevums) un EPSO/AD/177/10 (2010. gada izdevums) ir vieni un tie paši konkursi, nevis atsevišķi konkursi, jo pirmie ir atkārtoti konkursi. Paziņojums bija identisks, un konkursā varēja piedalīties tikai tie, kas bija piedalījušies 2010. gada konkursos un neizturēja priekšatlases testus. Tāpēc atlases komisijai atbilstības kritēriji bija jāinterpretē identiski.

29. Atbildot uz to, EPSO norādīja, ka 2010. un 2013. gada konkursi tika uzskatīti par atsevišķiem konkursiem, nevis par viena un tā paša konkursa izdevumiem. Tas apgalvoja, ka kandidāti ir informēti, ka 2013. gada konkurss tiks uzskatīts par jaunu konkursu. Lai to pierādītu, EPSO nosūtīja ombudam divu atklātā konkursa EPSO/AD/177/10-LAW kandidātam nosūtīto vēstuļu kopijas. Viens no tiem datēts ar 2010. gada 24. jūniju. Tajā bija pievienots pielikums ar nosaukumu “Svarīgs paziņojums atklātā konkursa EPSO AD/177/10 kandidātiem”. Šajā paziņojumā bija norādīts: „Eiropas Savienības Civildienesta tiesa 15. jūnijā pieņēma nolēmumu lietā F-35/08 Pachtitis/Komisija, kas galvenokārt attiecās uz Eiropas Personāla atlases biroja pilnvarām noteikt priekšatlases testus... EPSO, vienojoties ar savu valdi, ir arī nolēmis, ka gadījumā, ja nolēmums lietā Pachtitis/Komisija tiks apstiprināts apelācijas kārtībā, visi kandidāti, kas izslēgti no atklātā konkursa EPSO/AD/177/10, pamatojoties uz priekšatlases testu rezultātiem [..], tiks uzaicināti uz jauniem pārbaudījumiem nākamajā konkursā tiem pašiem profiliem, kuros pielaisti tikai viņi paši.”

30. Otra vēstule tika nosūtīta 2012. gada 11. aprīlī. Tā norādīja: “Eiropas iestādes ar EPSO valdes starpniecību ir nolēmušas, ka 2013. gada martā AD5 vispārējo darbinieku ciklu aizstās ar konkursiem, kas tiks izsludināti vienīgi EPSO/AD/177/10, EPSO/AD/178/10 un EPSO/AD/179/10 kandidātiem, kuri tika izslēgti no atlases procedūras, pamatojoties uz viņu priekšatlases testu rezultātiem ... Precīzas organizatoriskās detaļas vēl nav pabeigtas, bet jūs varat būt droši, ka iestādes plāno nodrošināt, ka jūsu izredzes uz panākumiem kopumā ir tādas pašas kā sākotnējā atlasē...”

31. Nav skaidrs, kā šīs vēstules pierāda, ka kandidāti bija informēti, ka 2013. gada izdevums tiks uzskatīts par jaunu konkursu.

32. Lai gan 2012. gada 11. aprīļa vēstules pirmā daļa varētu likt domāt, ka jaunie konkursi atšķīrās no 2010. gada konkursiem, vēstulē ir arī norādīts, ka “precīzas organizatoriskās detaļas vēl nav pabeigtas, bet jūs varat būt droši, ka iestādes plāno nodrošināt, ka jūsu izredzes uz panākumiem kopumā ir tādas pašas kā sākotnējā atlasē”.

33. Visbeidzot, attiecībā uz konkursu EPSO/AD/177 precīzas organizatoriskās detaļas noveda pie tā, ka netika publicēts jauns paziņojums par konkursu, bet tika publicēts sākotnējā paziņojuma labojums. Ar šo labojumu netika ieviestas nekādas izmaiņas sākotnējā paziņojuma II iedaļā (DUTIES) vai III iedaļā (ELIGIBILITY).

34. Turklāt sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis pierādījumus, kas liecina, ka 2013. gada izdevums bija 2010. gada izdevuma atkārtots izdevums. Vēstulē, ko EPSO 2012. gada 20. decembrī nosūtīja sūdzības iesniedzējam, EPSO norādīja: “... lūdzu, skatiet turpmāk sniegto papildu informāciju par konkursa EPSO/AD/177/10 atkārtotu norisi 2013. gadā.” Sūdzības iesniedzējs informēja ombudu arī par vairākām atbildēm, ko EPSO darbinieki tiešsaistē snieguši uz kandidātu uzdotajiem jautājumiem, piemēram, par šādām atbildēm: “Karjera ES iestādēs – 2013. gada 25. marts: ... Cienījamā... Konkurss jārīko saskaņā ar 2010. gada noteikumiem un izvēlētajām valodām. Šis konkurss ir atkārtots, nevis jauns konkurss”; “Karjera ES iestādēs – 2013. gada 18. jūnijs: ... Atlases komisija var izskatīt tikai tos dokumentus, kas norādīti pieteikumā 2010. gadā”; un “Karjera ES iestādēs — 2013. gada 27. marts: ... 2010. gadā publicētais paziņojums par konkursu joprojām attiecas uz šo konkursu.”

35. EPSO nav apstrīdējis sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka atlases komisijas interpretācija par piemērotības nosacījumiem konkursa EPSO/AD/177 2013. gada izdevumā bija stingrāka nekā 2010. gada izdevumā. Ja faktiski būtu bijuši divi atsevišķi konkursi, nevis viena un tā paša konkursa divi izdevumi, EPSO nebūtu bijis jāatbild uz šo jautājumu. Tomēr ombuds uzskata, ka tie nebija atsevišķi konkursi, un EPSO nav apstrīdējis apgalvojumu, ka atbilstības nosacījumi 2013. gadā tika interpretēti stingrāk nekā 2010. gadā.

36. Tā kā 2013. gada izdevums bija 2010. gada izdevuma atkārtots izdevums, atlases komisija nevarēja pieņemt stingrāku atlases kritēriju interpretāciju nekā 2010. gada izdevums, nepārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.

37. Apgalvojot, ka runa ir par atsevišķiem konkursiem, EPSO izvairījās pārbaudīt, vai atlases komisija, vērtējot kandidātu diplomus 2013. gada izdevumā, ir izmantojusi stingrāku pieeju nekā 2010. gada izdevumā. Tādējādi EPSO izvairījās pārbaudīt, vai atlases komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Tomēr, tā kā ombuds nepiekrīt, ka ir bijuši divi atsevišķi konkursi, viņš konstatē, ka EPSO nav pienācīgi veicis administratīvo pārskatīšanu (90. panta 2. punkta sūdzība). Tiesībsarga konstatējums ir tāds, ka EPSO kļūdaini ir secinājis, ka nav pierādījumu par to, ka atlases komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izvērtējot sūdzības iesniedzēja kandidatūru.

38. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka tas, ka EPSO nav pienācīgi veicis administratīvo pārbaudi, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi. Tādēļ saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu viņa turpmāk sniedz attiecīgu ieteikumu.

39. Ņemot vērā ombuda konstatējumu, nav nepieciešams analizēt citus jautājumus, kurus sūdzības iesniedzējs izvirzīja savā sūdzībā.

Secinājums

Ieteikums

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds sniedz EPSO šādu ieteikumu:

EPSO būtu jālūdz atlases komisijai pārskatīt tās lēmumu nepielaist sūdzības iesniedzēju vērtēšanas centra posmam attiecīgā konkursa 2013. gada izdevumā. Atlases komisijai būtu jāpatur prātā, ka atklātā konkursa EPSO/AD/177/10 2010. un 2013. gada izdevumi nebūtu jāuzskata par atsevišķiem konkursiem. Tāpēc 2013. gada izdevumu attiecināmības nosacījumi tai būtu jāinterpretē tādā pašā veidā, kā tā tos interpretēja 2010. gada izdevumā.

EPSO un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šo ieteikumu.  Saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu EPSO trīs mēnešu laikā pēc šā ieteikuma saņemšanas dienas nosūta sīki izstrādātu atzinumu.

Emīlija O'Reilija

Eiropas ombuds

Strasbūrā, 2017. gada 17. jūlijā

[1] Konkurss EPSO/AD/177/10 tika organizēts, lai izveidotu rezerves sarakstu administratoru pieņemšanai darbā dažādās jomās, tostarp revīzijas jomā.

[2] Civildienesta tiesas 2010. gada 15. jūnija spriedums Pachtitis / Komisija, F‐35/08, ECLI:EU:F:2010:51. Savā spriedumā Civildienesta tiesa (un Vispārējā tiesa, kas apstiprināja Civildienesta tiesas spriedumu) kritizēja EPSO priekšatlases metodi (kas izmantota arī konkursā EPSO/AD/177/10 (2010. gada izdevums)), pamatojoties uz pilnvaru nepareizu sadalījumu starp EPSO un atlases komisiju.

[3] "Jums jābūt izglītības līmenim, kas atbilst vismaz trīs gadus ilgai pabeigtai augstākajai izglītībai, kuru apliecina diploms, kas attiecas uz veicamajiem pienākumiem, vai līdzvērtīga līmeņa profesionālajai apmācībai/profesionālajai kvalifikācijai, kas attiecas uz veicamajiem pienākumiem."

[4] Viņa diploms tika uzskatīts par atbilstošu un pietiekamu revīzijas konkursos EPSO/AD/206-207/11 un EPSO/AD/126/08. Turklāt konkursā EPSO/A/11/2003 citam kandidātam, kurš tika pielaists konkursam, bija tāds pats diploms. Kā piemēru sūdzības iesniedzējs minēja vēstuli, ko viņam nosūtījis EPSO konkursa EPSO/AD/206-207/11 atlases komisijas priekšsēdētājs (lauks: Audits), atbildot uz sūdzības iesniedzēja lūgumu pārskatīt atlases komisijas lēmumu, uzskatot, ka viņš neatbilst konkrētajam nosacījumam attiecībā uz diplomu, kam bija jābūt kandidātu rīcībā. Pēc pārskatīšanas pieprasījuma minētā konkursa atlases komisija (kuras paziņojumā par konkursu bija uzskaitīti tie paši pienākumi un kvalifikācijas kritēriji, kas uzskaitīti paziņojumā par konkursu AUDIT EPSO AD/177/2010, par kuru ir runa šajā lietā, kā norāda sūdzības iesniedzējs ) nolēma, ka viņš “patiešām atbilst kvalifikācijas kritērijiem”. Tāpēc viņš tika uzņemts vērtēšanas centra posmā.

[5] Civildienesta tiesas 2015. gada 22. janvāra spriedums Kakol / Komisija, F-1/14 un F-48/14, ECLI:EU:F:2015:5, 48., 49. un 53. punkts. Jānorāda, ka šīs izmeklēšanas gaitā Vispārējā tiesa, izskatot apelācijas sūdzību par Civildienesta tiesas spriedumu Kakol lietā, atcēla minēto spriedumu (skat. Vispārējās tiesas 2016. gada 13. septembra spriedumu Komisija/Kakol, T-152/15 P, ECLI:EU:T:2016:466).

[6] Iepriekš minētais spriedums Kakol / Komisija, F-1/14 un F-48/14, ECLI:EU:F:2015:5.

[7] Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas ģenerālsekretāru, Tiesas sekretāra, Revīzijas palātas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas ģenerālsekretāru un Eiropas Ombuda pārstāvja Lēmums (2002. gada 25. jūlijs) par Eiropas Kopienu Personāla atlases biroja uzbūvi un darbību (OV 2002, L 197, 56. lpp.).

[8] 2010. gada izdevumā tika pieņemti daudzu veidu diplomi un pieņemti 8 vai 9 kandidāti no Francijas, savukārt 2013. gada izdevumā tika pieņemti galvenokārt ekonomikas, finanšu vai tiesību zinātņu diplomi, un tika uzņemts tikai 1 kandidāts no Francijas.

[9] Tiesas 1987. gada 16. jūnija spriedums Kolivas / Komisija, 40/86, ECLI:EU:C:1987:286.

[10] Sūdzības iesniedzējs atkārtoja, ka vienīgajam Francijas kandidātam, kura vārds ir iekļauts 2013. gada izdevuma rezerves sarakstā, bija diploms ekonomikā un finansēs, kas bija līdzvērtīgs sūdzības iesniedzēja diplomam un ko piešķīra IEP Bordeaux. Diviem citiem Francijas kandidātiem, kas tika pielaisti 2010. gada konkursam, bija tāds pats diploms kā sūdzības iesniedzējam.