Lieta attiecās uz Eiropas Investīciju bankas (EIB) atteikumu nodrošināt pilnīgu publisku piekļuvi dokumentiem saistībā ar izmeklēšanu un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ieteikumiem. EIB identificēja daudzus dokumentus, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja pieprasījums, tostarp OLAF galīgos ziņojumus un ieteikumus, kā arī pašas EIB disciplināros lēmumus. Lai gan EIB piešķīra daļēju piekļuvi desmit no 13 identificētajiem OLAF galīgajiem ziņojumiem, tā pilnībā atteica piekļuvi pārējiem dokumentiem. Attiecībā uz EIB disciplinārajiem lēmumiem EIB sniedza kopsavilkumu par veiktajiem disciplinārajiem pēcpasākumiem. To darot, EIB savos pārredzamības noteikumos balstījās uz izņēmumiem attiecībā uz publisku piekļuvi, apgalvojot, ka pilnīga izpaušana kaitētu personas datu aizsardzībai, izmeklēšanas mērķiem un tās lēmumu pieņemšanas procesam.

Ombude sāka izmeklēšanu, un viņas izmeklēšanas grupa pārbaudīja sūdzības iesniedzēja publiskās piekļuves pieprasījumā minētos dokumentus. Pārbaude parādīja, ka ievērojams šajos dokumentos ietvertās informācijas apjoms ir personas dati, kuru izpaušana varētu padarīt identificējamus atsevišķus OLAF izmeklētos EIB darbiniekus. Ņemot vērā delikāto līdzsvarošanu, kas nepieciešama, lai noteiktu, vai informācijas izpaušana varētu novest pie personu identificēšanas, un ņemot vērā to, ka EIB ir sniegusi sūdzības iesniedzējam pārskatu par veiktajiem turpmākajiem pasākumiem un piemērotajām sankcijām, ombude uzskatīja, ka EIB atteikums nodrošināt pilnīgu publisku piekļuvi kopumā ir pamatots. Tāpēc viņa slēdza lietu, nekonstatējot administratīvu kļūmi. Tomēr, lai gan ievērojama daļa no neizpaustajos dokumentos ietvertās informācijas nepārprotami ir personas dati, ombuds norādīja, ka informācijas apjomam, pat ja tas ir ierobežots, ir administratīvs raksturs un tas nav personas dati. Tādējādi viņa ierosināja uzlabojumus, lai EIB apsvērtu, vai vismaz dažas tās disciplināro lēmumu daļas, kas ietver tikai administratīvu informāciju, varētu izpaust, neriskējot izpaust personas datus.

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Centrālā banka (ECB) izskata procesuālos aspektus saistībā ar trauksmes cēlēja ziņojumu, ko sūdzības iesniedzējs [1] iesniedza 2022. gadā. Trauksmes cēlēja ziņojums attiecās uz iespējamām ģimenes attiecībām starp darbā pieņemošo darbinieku un darbā pieņemto personu.

Sūdzības iesniedzējs saskārās ar iespējamo pārkāpēju rīcību, kas, viņuprāt, bija neatbilstoša rīcība (tostarp aizskaršana). Sūdzības iesniedzējs pieprasīja veikt saistītu administratīvu izmeklēšanu.

ECB nolēma izvērtēt trauksmes cēlēju ziņojumu kopā ar jautājumu par iespējamo neatbilstošo rīcību. Tā arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka iesniegtie pierādījumi nedod pamatu sākt administratīvu izmeklēšanu. Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja abus punktus, iesniedzot administratīvu sūdzību, kuru ECB atzina par nepieņemamu individuālas intereses trūkuma dēļ (abu jautājumu kopīga izskatīšana) vai apstrīdama lēmuma trūkuma dēļ (administratīvās izmeklēšanas nesākšana).

Sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda, apstrīdot ECB lēmumu par nepieņemamību. Ombuda izmeklēšanas gaitā sūdzības iesniedzējs arī lūdza ombudu rūpīgāk izpētīt trauksmes cēlēju ziņojumu un sūdzību izskatīšanu ECB.

Ombuds uzskatīja, ka ECB norādītie iemesli sūdzības iesniedzēja administratīvās sūdzības atzīšanai par nepieņemamu nav pārliecinoši.

Ombude arī norādīja, ka izmeklēšanas laikā šajā jautājumā ir notikušas būtiskas pārmaiņas un ka ar to saistītās augsta līmeņa iekšējās izmeklēšanas joprojām turpinās. Turklāt ECB pabeidza pārskatu sniegšanas, izmeklēšanas un disciplinārās sistēmas pārskatīšanu pēc savas iniciatīvas. Šajos apstākļos ombuds secināja, ka turpmāka izmeklēšana tobrīd nebija pamatota, un slēdza izmeklēšanu.

 

[1] Anonimitātes apsvērumu dēļ, tostarp attiecībā uz sūdzības iesniedzēja dzimumu, tekstā sūdzības iesniedzējs ir minēts kā “viņi”/“viņi”/“viņi”.

 

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) strādāja ar apakšuzņēmēju, kas sniedza speciālās zināšanas un pakalpojumus IT nozarē. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju tas netika pilnībā apmaksāts par paveikto darbu. Pēc tam, kad sūdzības iesniedzēja sarunas ar galveno darbuzņēmēju joprojām bija nesekmīgas, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda, apšaubot to, kā EĀDD risināja attiecīgo strīdu.

Ombuds atgādināja, ka tiešu līgumattiecību neesamība starp ES iestādi un apakšuzņēmēju neatbrīvo ES iestādi, kas darbojas kā publiska iestāde, no tās pienākuma ievērot apakšuzņēmēja pamattiesības uz labu pārvaldību. Šis pienākums cita starpā ietver ES iestādes pienākumu uzraudzīt sava darbuzņēmēja rīcību un vajadzības gadījumā uzstāt, lai darbuzņēmējs izpilda savas saistības pret apakšuzņēmēju. Šajā gadījumā ombuds norādīja, ka EĀDD ir pārliecinājies, ka galvenais darbuzņēmējs ir rūpīgi paziņojis apakšuzņēmējam savas prasības attiecībā uz nodevumiem un dokumentāciju un ka EĀDD ir veicis maksājumus par apstiprināto veikto darbu. Kopumā EĀDD ir daudz darījis, lai rastu risinājumu dažādiem apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas jautājumiem.

Tādējādi ombuds slēdza izmeklēšanu, secinot, ka EĀDD nav pieļāvis administratīvu kļūmi.

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) izskatīja pārskatīšanas pieprasījumus no kandidāta, kurš divās atlases procedūrās bija neveiksmīgs. Cita starpā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka EPSO nav pienācīgi kliedējis viņa bažas, un apšaubīja, vai tas ir pienācīgi pārskatījis viņa sniegumu.

Pēc tam, kad ombuds bija sācis izmeklēšanu, EPSO sūdzības iesniedzējam sniedza papildu atbildes. Ombuds konstatēja, ka pastāv neatbilstības starp šīm atbildēm un sākotnēji saņemtajām atbildēm un ka nav skaidrs, vai EPSO faktiski pārskatīja savus sākotnējos lēmumus. Izmeklēšanas gaitā EPSO sniedza papildu skaidrojumus, lai to paskaidrotu.

Ombuds slēdza lietu, konstatējot, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota, jo EPSO galu galā sniedza pamatotus paskaidrojumus par to, kā tas izskatīja sūdzības iesniedzēja pārskatīšanas pieprasījumus. Tomēr izmeklēšanā atklājās problēmas ar EPSO standarta atbildēm uz pārskatīšanas pieprasījumiem. Lai risinātu šos jautājumus, ombuds ierosināja EPSO veikt uzlabojumus, aicinot to nodrošināt, ka turpmāk kandidāti, kuri ir iesnieguši pārskatīšanas pieprasījumu, saņem skaidru, precīzu un pilnīgu atbildi, kas viņus informē par to, vai pārskatīšana ir notikusi, un par EPSO lēmuma iemesliem.

 

Lieta attiecās uz Eiropas Parlamenta atteikumu piešķirt publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar divām Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanām par darbinieku pārkāpumiem. Atsakot piekļuvi, Parlaments atsaucās uz četriem izņēmumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem, apgalvojot, ka izpaušana apdraudētu to personu privātumu un integritāti, uz kurām attiecas OLAF izmeklēšanas, šo izmeklēšanu mērķi, notiekošo tiesvedību un lēmumu pieņemšanas procesu.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus un, pamatojoties uz pārbaudi, ombuds uzskatīja, ka attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar vienu no izmeklēšanām, Parlamentam bija saprātīgi piemērot vispārējo prezumpciju par informācijas neizpaušanu, uz kuru ES iestādes var paļauties, kamēr notiek OLAF izmeklēšana, un tik ilgi, kamēr nav pagājis saprātīgs laiks, lai iestādes varētu veikt turpmākus pasākumus, īstenojot OLAF ieteikumus. 

Ņemot vērā abu attiecīgo OLAF izmeklēšanu īpašos apstākļus, ombuds arī konstatēja, ka Parlamentam bija pamats uzskatīt, ka dokumentu rediģēšana neatstās nekādu būtisku saturu, jo tajos ir ietverts ievērojams personas datu apjoms. Tā kā sūdzības iesniedzējs nebija pierādījis, ka personas dati ir jāizpauž konkrētam mērķim sabiedrības interesēs, kā noteikts ES tiesību aktos par datu aizsardzību, ombuds nekonstatēja administratīvu kļūmi un slēdza lietu.

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Savienības Patvēruma aģentūra (EUAA) izbeidza ārējā eksperta līgumu pēc apgalvojumiem par neprofesionālu rīcību pret tulkiem patvēruma atbalsta misijas laikā. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka lēmumam nav pietiekama pamatojuma, ka viņš nav pienācīgi informēts par apgalvojumu būtību, ka nav ievērotas viņa tiesības uz aizstāvību un ka veiktie pasākumi ir nesamērīgi. EUAA apgalvoja, ka līguma izbeigšana bija balstīta uz vairākiem ticamiem ziņojumiem par pārkāpumiem, ka sūdzības iesniedzējs tika informēts par bažām sanāksmēs un citā saziņā un ka konfidencialitātes apsvērumi ierobežoja konkrētas informācijas izpaušanu.

Ombuds konstatēja, ka, lai gan pašā izbeigšanas vēstulē nebija skaidri un pietiekami izklāstīts lēmuma pamatā esošais faktiskais un juridiskais pamatojums, plašākais konteksts liecināja, ka EUAA pirms viņa līguma izbeigšanas vairākas reizes bija sadarbojusies ar sūdzības iesniedzēju. Ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs ir informēts par bažu būtību un viņam ir dota iespēja atbildēt. EUAA pirms izbeigšanas arī mēģināja risināt situāciju, izmantojot mazāk stingrus pasākumus. Lai gan EUAA labāk atbilstu labai administratīvajai praksei veikt strukturētāku uzskaiti un sniegt detalizētāku pamatojumu izbeigšanas vēstulē, ombuds nekonstatēja acīmredzamu kļūdu vērtējumā vai procedūras trūkumu, kas būtu pietiekami nopietns, lai to varētu uzskatīt par administratīvu kļūmi.

Ombuds slēdza izmeklēšanu, konstatējot, ka EUAA, izskatot lēmumu izbeigt sūdzības iesniedzēja līgumu, nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.