Cienījamie kolēģi!

Pirmkārt, paldies, ka uzaicinājāt mani. Esmu pagodināts un ļoti gandarīts, ka esmu šeit, ņemot vērā šīs darba grupas svarīgo lomu mana biroja darbā.

Tas padara šodienas apmaiņu īpaši vērtīgu. Nākamajās minūtēs es būtībā pievērsīšos trim punktiem: jautājumi, ar kuriem nodarbojas mans birojs, kad runa ir par Padomes darbu – daudzi no tiem, es zinu, šeit tiek apspriesti; pārskatāmība plašākā nozīmē; un nepieciešamību reformēt Regulu Nr. 1049.

Tad es priecāšos atbildēt uz jūsu jautājumiem.

Eiropas Ombudu izveidoja ar Māstrihtas līgumu, un tas darbojas jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Tās uzdevums ir novērst administratīvas kļūmes Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru darbā.

Šo trīs desmitgažu laikā Savienība ir sasniegusi gandrīz visas iedzīvotāju dzīves jomas — no aizsardzības un digitālās politikas līdz klimatam un migrācijai. Sūdzības, ko saņemam, atspoguļo šo attīstību. Tie parāda, kā darbojas ES administrācija, uzņemoties katru jauno atbildību, un vienlaikus arī to, kā iedzīvotāji reaģē.

Stājoties amatā 2025. gadā, es izvirzīju divas prioritātes, kas ir īpaši svarīgas tam, kāpēc šodien esmu šeit.

Pirmais mērķis ir stiprināt mūsu darba attiecības ar ES iestādēm, lai sūdzības tiktu atrisinātas ātri un taisnīgi un izplatītu labu praksi. Otrais mērķis ir paredzēt, kā mainīga Savienība ietekmēs mūsu darbu, un dot ieguldījumu debatēs par principiem, kuriem būtu jāvirza tās administrācija.

Pārredzamība – un noteikumi, kas to nodrošina, – ir abu pamatā.

Ļaujiet man sākt ar sūdzībām, ko mans birojs izskata saistībā ar Padomi.

Kopš 2025. gada sākuma esam saņēmuši 20 sūdzības pret Padomi un sākuši 8 izmeklēšanas. Kā jūs zināt, lielākā daļa šo izmeklēšanu attiecas uz pārredzamības jautājumiem, jo īpaši uz lietām par publisku piekļuvi, kuras jūs apspriežat šajā darba grupā.

Nesenās lietas par publisku piekļuvi atspoguļo ļoti sensitīvos jautājumus, ar kuriem Padome nodarbojas, piemēram, par Eiropas Miera mehānismu. Viena no izskatīšanā esošajām lietām attiecas uz Padomes atteikumu publiskot 14 dokumentus, kuros ir Āfrikas jautājumu darba grupas sanāksmju protokoli.  Izņēmumi, uz kuriem Padome atsaucas šajā pēdējā minētajā lietā, attiecas uz sabiedrības drošību un starptautiskajām attiecībām, kā arī uz pusi dokumentu – uz aizsardzību un militāro jomu.

Bet patiešām es teiktu, ka lielākā daļa attiecas uz publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem, kur ir tikai sagaidāms, ka tiks piemēroti visaugstākie pārredzamības standarti.

Ir vērts pieminēt divas pagātnes lietas: viens ir saistīts ar Digitālo tirgu aktu (DTA) un otrs – ar Digitālo pakalpojumu aktu (DPA).

Pirmajā posmā žurnālistu tīkls meklēja piekļuvi dalībvalstu sākotnējiem komentāriem un jautājumiem par tiesību akta priekšlikumu attiecībā uz Digitālo tirgu aktu. Padome atteica piekļuvi, apgalvojot, ka izpaušana nopietni kaitētu tās lēmumu pieņemšanas procesam.

Otrajā plašsaziņas līdzeklī tika pieprasīta viedokļu apmaiņa starp Padomes Juridisko dienestu, tā iekšējām darba grupām un Eiropas Komisiju gan par Digitālo tirgu aktu, gan Digitālo pakalpojumu aktu. Šeit Padome atsaucās uz izņēmumiem, kas saistīti ar juridiskām konsultācijām, turpmāku tiesvedību un tās notiekošo lēmumu pieņemšanas procesu.

Abos gadījumos mans birojs konstatēja, ka Padome nav pietiekami pierādījusi, kā izpaušana nopietni kaitētu aizsargātajām interesēm, uzsverot, ka savlaicīga publiska piekļuve leģislatīviem dokumentiem ir būtiska, lai pilsoņi varētu izmantot savas līgumā noteiktās tiesības piedalīties ES demokrātiskajā dzīvē.

Lai gan Padome galu galā piešķīra piekļuvi, laiks, kas bija vajadzīgs, nozīmēja, ka dokumenti vairs nebija noderīgi sabiedrības iesaistei, un tāpēc mans birojs apstiprināja savu konstatējumu par administratīvām kļūmēm.

2023. gada izmeklēšanā pēc savas iniciatīvas par to, kā Padome izskata pieprasījumus par publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem, mēs konstatējām, ka, lai gan Padome publisko lielu skaitu leģislatīvu dokumentu, izņēmumi bieži tiek piemēroti pārāk plaši, nesniedzot – kā to prasa ES tiesu judikatūra – konkrētus pierādījumus par riskiem, ko radītu publiskošana . Kā jūs zināt, Tiesa šajā ziņā ir īpaši prasīga.

Šajā sakarā es priecājos teikt, ka Padome reaģēja pozitīvi un konstruktīvi, pat ja tā nepievērsās visiem mūsu ierosinājumiem. Īpaši iepriecinoši ir tas, ka Padome ir izplatījusi ombuda lēmumu visām delegācijām un visām Ģenerālsekretariāta struktūrvienībām. Es ar interesi atzīmēju arī Padomes centienus uzlabot tās proaktīvo pārredzamību, jo īpaši tās lēmumu darīt publiski pieejamus turpmākos leģislatīvos dokumentus, tiklīdz tie tiek izplatīti. Pieeja likumdošanas pārredzamības stiprināšanai, ko Pastāvīgo pārstāvju komiteja apstiprināja 2020. gadā, bija nozīmīgs solis uz priekšu, un es, protams, esmu ieinteresēts dzirdēt par jaunākajām iniciatīvām.

Tomēr, raugoties nākotnē, es ceru, ka sūdzības turpināsies trīs jomās: leģislatīvie dokumenti, kas atzīmēti kā LIMITE, kamēr notiek diskusijas; dalībvalstu nostāju neatbilstoša reģistrēšana vai publiskošana; un pārredzamības trūkums trialogos.

Attiecībā uz šo pēdējo punktu es pašlaik izskatu sūdzību par aizklājumiem trialoga dokumentos saistībā ar ierosināto Zaļuma norāžu direktīvu.

Es domāju, ka mēs visi varam piekrist, ka demokrātiskai kontrolei ir nepieciešami augsti pārredzamības standarti. Iedzīvotājiem vajadzētu būt iespējai izprast nostāju, ko viņu valdības ieņem kā likumdevēji Savienības līmenī.

Tajā pašā laikā es atzīstu, ka sarunām ir vajadzīga telpa. Katrai likumdošanas procedūrai ir sava dinamika, ko veido attiecīgā nozare un plašāks interešu līdzsvars. Efektīvai lēmumu pieņemšanai ir vajadzīga zināma elastība.

Tomēr, kad pilsoņi zina, ko viņu valdības aizstāv Padomē, viņi dara vairāk nekā seko Savienībai – viņi tajā piedalās.

Pārredzamība nav pakārtota lēmumu pieņemšanai. Tā ir neatņemama tās sastāvdaļa, kā to prasa demokrātijas princips.

Tieši tāpēc ir jāuzsver pozitīvās norises .

Es biju ļoti gandarīta, ka starpiestāžu “EU Law Tracker” — Padomes, Parlamenta un Komisijas kopīgs projekts — mana biroja 2026. gada Labas pārvaldības balvā saņēma balvu “Izcilība atvērtās pārvaldības jomā”. Vienā vietā tas parāda pilsoņiem, kur atrodas katrs priekšlikums saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, vai un kad ir notikuši trialogi un kādi dokumenti ir pieejami no visām trim iestādēm.

Es arī atzinīgi vērtēju Padomes gatavību ņemt vērā mūsu konstatējumus. Drīzumā ziņošu Eiropas Parlamentam, ka Padome savā 2025. gada pēcpārbaudē ir pieņēmusi 100 % mana biroja ieteikumu.

Tas ir svarīgi – un ne tikai mana biroja efektivitātes labad . Ja iestāde rīkojas, pamatojoties uz konstatējumu, tā parāda pilsoņiem, ka viņi ir uzklausīti: ka viņu problēma ir izprasta un ka administrācija ir gatava koriģēt kursu un pielāgoties viņu cerībām un tiesībām.

Sūdzība ir uzticības akts – ombudam, bet vēl jo vairāk sistēmai kopumā.

Liela daļa no tā, ko esmu aprakstījis līdz šim, ir vienkāršas un gandrīz acīmredzamas cerības. Kad tiek pieņemti svarīgi lēmumi, sabiedrība vēlas zināt, kas bija pie galda, kādi pierādījumi tika ņemti vērā un kura vārdā. Pārredzamība nodrošina, ka tiesību akti tiek pieņemti ne tikai attiecībā uz iedzīvotājiem, bet, ciktāl iespējams, arī attiecībā uz viņiem. Tas galu galā piešķir likumdošanai tās leģitimitāti.

Lielākoties es uzskatu, ka ES iestādes veic labu darbu, sniedzot iedzīvotājiem informāciju. Taču 2001. gadā izveidotajā sistēmā ir redzamas plaisas, un šīs plaisas paplašinās.

Noteikumi Nr. 1049 tika izstrādāti papīra lietu un fizisko arhīvu pasaulei. Šodien sarunas var notikt ar īsziņu; pārvaldība balstās uz datu plūsmām, kas neatstāj papīra pēdas; un dažus lēmumus pat veido algoritmi. Nav iet atpakaļ uz papīra.

Tāpēc jautājums ir par to, vai sistēma, kas izveidota pirms ceturtdaļgadsimta, joprojām var nodrošināt pārskatatbildību digitālajā laikmetā.

Gadu gaitā ES Tiesa un Eiropas Ombuds ir izstrādājuši ievērojamu judikatūras un “ombudapdomības” kopumu, paplašinot pirmsdigitālo tiesību aktu tekstu, lai tas atbilstu pašreizējai realitātei: no tā, ko uzskata par “dokumentu”, līdz tam, kur ir katra izņēmuma robežas.

Pagājušajā nedēļā iestāžu seminārā par publisku piekļuvi dokumentiem, ko rīkoja Padome, pārstāvji no visas ES pārvaldes uzklausīja Vispārējās tiesas tiesnesi, un es paskaidroju, kā mūsu izskatāmās lietas piešķir regulas noteikumiem saturu.

Regula ir izrādījusies noturīga. Taču noturība nav tas pats, kas efektivitāte. Izceļas trīs problēmas.

Pirmais ir skaidrība. Sistēmā tās nav — gan iedzīvotājiem, gan iestādēm. Pieprasījumi pārāk bieži tiek apstrādāti, ņemot vērā riska pārvaldību. Iedzīvotājiem ir jāatsaucas uz tiesas spriedumiem, ombuda konstatējumiem un iekšējām pamatnostādnēm, kas dažkārt mainās, lai vienkārši paustu savu viedokli. Nevienam nevajadzētu kļūt par ES tiesību ekspertu, lai iegūtu dokumentu, ko viņam ir tiesības redzēt, nedz arī būt spiestam sūdzēties manā birojā vai doties uz Vispārējo tiesu, kas var būt sarežģīti un sarežģīti.

Otrais ir izņēmumu izmantošana. Tie pastāv pamatotu iemeslu dēļ, un Savienībai, kas ir pārdzīvojusi finanšu krīzi, migrācijas spiedienu, pandēmiju un tagad karu tuvos ceturkšņos, ir patiesas intereses tos aizsargāt. Tomēr izņēmumus bieži lasa pārāk plaši, pamatojoties uz neskaidru un abstraktu argumentāciju, tostarp argumentiem, kurus Tiesa jau ir noraidījusi, piemēram, ārēja spiediena risku vai nepareizu sabiedrības interpretāciju.

Un trešais ir laiks. Cilvēki tagad sagaida informāciju, nospiežot pogu. Līdz sešām nedēļām sākotnējam pieprasījumam un vēl līdz sešām nedēļām atkārtotam pieteikumam ir termiņi, kurus daudzi pilsoņi vienkārši nesaprot. Tomēr dažām iestādēm ir reālas grūtības ievērot šos termiņus, dažkārt tos pārsniedzot par mēnešiem, ja ne gadiem.

Mums ir vajadzīgi skaidrāki, pilnīgāki un mūsdienīgāki noteikumi — noteikumi, kas atspoguļo mūsdienu tehnoloģijas un to, kā faktiski tiek pieņemti lēmumi, un kas nodrošina proaktīvas pārredzamības pilnīgu īstenošanu un savlaicīgu īstenošanu. Juridiskā skaidrība un paredzamība kalpo iedzīvotājiem. Tie kalpo arī tiem, kas piemēro noteikumus, tostarp šai darba grupai.

Es zinu, ka daži nevēlas atsākt regulas izskatīšanu. Daži baidās, ka tas varētu novest pie smagākiem pienākumiem; citi baidās, ka sistēma būs mazāk pārredzama nekā šodien. Šīs bažas ir saprotamas. Bet viņi par zemu novērtē pieaugošās izmaksas, kas saistītas ar stāvēšanu uz vietas.

Tomēr es uzskatu, ka ir pienācis laiks šīm debatēm. Mums nevajadzētu no tā baidīties. Mums būtu jāizmanto iespēja izveidot labāku pārredzamības sistēmu, kuras centrā būtu iedzīvotāji un viņu tiesības zināt.

Pirms es aizveru runu par Eiropas ombudu tīklu. Mans birojs nav vienīgais, kas veicina labu pārvaldību visā Eiropas Savienībā.

Valstu un reģionālajiem ombudiem ir būtiska loma katrā no jūsu dalībvalstīm, un viena no manām prioritātēm ir mūsu sadarbības stiprināšana, izmantojot Tīklu.

Tā kā tīkls šogad atzīmē savu 30. gadadienu , mēs publicēsim ziņojumu par trīs gadu desmitus ilgu kopīgo darbu labas pārvaldības jomā visā Savienībā. Tas liecina, ka ombudi, lai gan nevar pieņemt saistošus lēmumus, ir palīdzējuši nodrošināt tiesību un pienākumu ievērošanu saskaņā ar ES tiesību aktiem, iejaucoties visā to spektrā un parādot, kā tie tieši ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi.

Dāmas un kungi,

Šodienas sanāksmi es uzskatu par iespēju balstīties uz atklātas, pārredzamas un pragmatiskas sadarbības kultūru starp Padomi un manu biroju.

Galu galā pārredzamība ir kas vairāk nekā tikai dokumenti, procedūras vai noteikumi. Runa ir par uzticēšanos un par to, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji var redzēt, kā tiek pieņemti lēmumi, kas ietekmē viņu dzīvi.

Es ceru, ka mēs varēsim turpināt strādāt kopā, lai stiprinātu šo uzticēšanos un izveidotu pārredzamības sistēmu, kas atbilst mūsdienu realitātei, vienlaikus centrā saglabājot iedzīvotājus un viņu tiesības zināt.

Ar nepacietību gaidu jūsu jautājumus un diskusiju.

Paldies.