ANO komiteja 2015. gadā konstatēja, ka ES darbinieku veselības apdrošināšanas shēma — Kopīgā veselības apdrošināšanas shēma (JSIS) — neatbilst ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD). Komiteja ieteica pārskatīt KVAS, lai nodrošinātu visaptverošu segumu ar invaliditāti saistītām veselības aprūpes vajadzībām.

Pēc tam, kad ombude bija saņēmusi sūdzības no darbiniekiem, kuri bija saskārušies ar problēmām pilnībā atlīdzināt savus vai savu ģimenes locekļu medicīniskos izdevumus, tā veica stratēģisku izmeklēšanu. Viņa konstatēja, ka Eiropas Komisijas nespēja efektīvi rīkoties, reaģējot uz komitejas ieteikumu, ir uzskatāma par administratīvu kļūmi. Tādēļ viņa ieteica Komisijai pārskatīt noteikumus, kas reglamentē KVAS. Viņa arī nāca klajā ar vairākiem ierosinājumiem Komisijai par to, kā personu ar invaliditāti vajadzības tiek segtas no KVAS, kā arī par nepieciešamību apmācīt darbiniekus un pienācīgi apspriesties ar ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu, ka KVAS atspoguļo personu ar invaliditāti vajadzības.

Komisija atbildēja, norādot, ka tā pārskatīs noteikumus, kas reglamentē KVAS, un veiks pasākumus, lai ņemtu vērā lielāko daļu ombuda ieteikumu.

Tā kā Komisija ir pieņēmusi viņas ieteikumu, ombude slēdz savu stratēģisko izmeklēšanu. Ņemot vērā jautājuma svarīgumu, viņa lūdz Komisiju sešu mēnešu laikā ziņot par ieteikuma īstenošanu. Ombude arī apstiprina savu ierosinājumu Komisijai pārskatīt tās 2004. gada noteikumus par darbinieku ar invaliditāti vajadzību apmierināšanu.

Lieta attiecās uz Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) praksi neļaut kandidātiem pieteikties vairāk nekā vienam vienlaicīgam ES ierēdņu darbā pieņemšanas konkursam, pat ja viņi atbilst kritērijiem. EPSO atteicās ļaut sūdzības iesniedzējam pieteikties divos vienlaicīgos konkursos tulkotāju pieņemšanai darbā ES iestādēs un pārliecinoši nepaskaidroja šīs prakses piemērošanas iemeslus.

Ombuds konstatēja, ka šāda prakse varētu kavēt viskvalificētāko personu pieņemšanu darbā un ka attiecīgi EPSO būtu jāspēj sniegt pārliecinošu pamatojumu par šādas prakses iemesliem. Ombuds konstatēja, ka EPSO´ nespēja sniegt sūdzības iesniedzējam šādu pamatojumu ir administratīva kļūme. Viņa arī konstatēja, ka jebkāda prakses turpināšana bez pamatota pamatojuma noteikti būtu arī administratīva kļūme. Tādēļ ombuds ieteica EPSO nekavējoties pārskatīt savu politiku attiecībā uz šo praksi.

Reaģējot uz to, EPSO izveidoja iekšēju pārdomu grupu, lai veiktu detalizētu ietekmes novērtējumu par jebkādām politikas izmaiņām šajā jomā. Novērtējums tiks iesniegts EPSO valdei līdz 2018. gada decembrim. Galīgo lēmumu pieņem padome. Tā kā EPSO rīkojas saskaņā ar viņas ieteikumu, ombude ir nolēmusi lietu slēgt.

Sūdzības iesniedzējs 2013. gadā tika izslēgts no Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) rīkotā konkursa administratoru pieņemšanai darbā revīzijas jomā. Viņš tika izslēgts, pamatojoties uz to, ka viņa akadēmiskā kvalifikācija nebija pietiekami atbilstoša izsludinātajam amatam. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā Eiropas Ombudam norādīja, ka vairākiem kandidātiem, kuri tika pielaisti vienam un tam pašam konkursam 2010. gadā, bija diplomi, kas bija tādi paši vai mazāk būtiski nekā viņa diploms. Viņš apgalvoja, ka, ja citu kandidātu kvalifikācija 2010. gadā bija pietiekama, viņa diplomam vajadzētu būt pietiekamam arī 2013. gadā.

Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka 2013. gada konkurss bija tas pats konkurss, kas sākotnēji notika 2010. gadā, un ka 2013. gadā būtu jāpiemēro tie paši kvalifikācijas kritēriji kā 2010. gadā. Ombuds konstatēja EPSO pieļautu administratīvu kļūmi un ieteica EPSO lūgt atlases komisiju pārskatīt savu lēmumu par sūdzības iesniedzēja kvalifikāciju.

EPSO atteicās pieņemt ombuda ieteikumu, nesniedzot

pārliecinoši savas nostājas iemesli. Tāpēc ombuds slēdza lietu, konstatējot administratīvu kļūmi.

Lieta attiecās uz Eiropas Komisijas lēmumu atzīt par neattiecināmām noteiktas izmaksas, ko pieprasījusi nevalstiska organizācija, kura piedalījās ES finansētā projektā, kura mērķis bija apkarot rasismu pret romiem. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi pārbaudījusi pierādījumus, pirms tā noteica, ka izmaksas nav attiecināmas.

Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

Lieta attiecās uz Eiropas Komisijas lēmumu atgūt summas, kas izmaksātas kā dotācijas dažādos ES finansētos projektos. Lēmums tika pieņemts pēc revīzijām, ko Komisijas vārdā veica revidents. Sūdzības iesniedzējs nepiekrita revīzijas konstatējumiem. Cita starpā sūdzības iesniedzējs vēlējās, lai revīzijas pārskatītu valsts revīzijas palāta savā dalībvalstī. Komisija to neuzskatīja par vajadzīgu.

Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

Lieta attiecās uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu piekļūt divām e-pasta vēstulēm, kas no Eiropas Pētniecības padomes izpildaģentūras valdes priekšsēdētāja privātā e-pasta konta nosūtītas aģentūras Zinātniskās padomes locekļiem. Kad Aģentūra atteica piekļuvi, pamatojoties uz to, ka abas e-pasta vēstules nebija tās rīcībā, jo tās tika nosūtītas no privāta konta, sūdzības iesniedzējs vērsās pie Eiropas Ombuda.

Ombuds sāka izmeklēšanu par šo jautājumu, un pēc tam valdes priekšsēdētājs iesniedza Aģentūrai abu e-pasta vēstuļu kopijas. Tādējādi Aģentūra varēja izvērtēt sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi e-pasta vēstulēm saskaņā ar Regulu 1049/2001 ^[1]. Pēc tam Aģentūra piešķīra sūdzības iesniedzējam daļēju piekļuvi dokumentiem. Ombuds saņēma abu e-pasta vēstuļu pilnīgas kopijas un varēja pārbaudīt, vai sūdzības iesniedzējam izpaustajās kopijās veiktie rediģējumi ir pamatoti.

Tāpēc ombuds slēdza izmeklēšanu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.

Lieta attiecās uz Eiropas Komisijas atbildes nesniegšanu uz korespondenci, kas tika nosūtīta saistībā ar sūdzību par pārkāpumu pret Itāliju, un tās iespējami kļūdaino lēmumu izbeigt sūdzību par pārkāpumu.

Ombuds jautāja par šiem jautājumiem un konstatēja, ka atbildē, ko Komisija šīs izmeklēšanas gaitā nosūtīja sūdzības iesniedzējam, tā ir sniegusi pārliecinošu un visaptverošu atbildi. Tāpēc Komisija bija atrisinājusi pirmo jautājumu. Konkrētāk, ombuds konstatēja, ka Komisija ir sniegusi pietiekamu paskaidrojumu par savu lēmumu neatsākt pārkāpuma procedūru šajā lietā. Tāpēc attiecībā uz otro jautājumu viņa uzskatīja, ka nav pieļauta administratīva kļūme.

Tādējādi ombuds slēdza izmeklēšanu.

Lieta attiecās uz bijušā darbinieka iespējamu netaisnīgu atlaišanu no darba un aizskaršanu Eiropas Investīciju bankā (EIB).

Ombuda izmeklēšanā galvenā uzmanība tika pievērsta jautājumam par to, ka EIB esot nepamatoti liegusi sūdzības iesniedzējam iespēju izmantot tā dēvēto “samierināšanās procedūru”, kas paredzēta EIB Civildienesta noteikumu 41. pantā (kurā ir noteikts, ka darbinieki var celt prasību ES Tiesā, ja rodas strīds ar EIB, un ka pirms tam viņiem ir jācenšas panākt izlīgumu, izmantojot samierināšanas procedūru). Ombuds sākotnēji konstatēja, ka, uzskatot, ka samierināšanas procedūru nevar piemērot bijušajam darbiniekam, kurš nesaņēma EIB pensiju, EIB ir pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tādēļ ombuds ierosināja EIB nekavējoties sākt samierināšanas procedūru gan attiecībā uz atlaišanas, gan uzmākšanās jautājumiem. Banka piekrita uzsākt samierināšanas procedūru attiecībā uz atlaišanas jautājumu un nodeva sūdzības iesniedzēju citai procedūrai saistībā ar jautājumu par aizskarošu izturēšanos.

Ombude secināja, ka pēc viņas iejaukšanās ir rasts risinājums. Tāpēc viņa slēdza lietu.

Sūdzības iesniedzējs, Beļģijā bāzēta bezpeļņas organizācija, piedalījās ES finansētā projektā, kura mērķis bija risināt problēmas, ar kurām vecāka gadagājuma cilvēki saskaras IKT risinājumu izmantošanā. Finanšu revīzijā tika konstatēts, ka sistēma, ko sūdzības iesniedzējs izmantoja darba laika reģistrēšanai, nebija uzticama. Rezultātā Komisija centās no sūdzības iesniedzēja atgūt vairāk nekā 85 000 EUR.

Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka revidenti ir atzinuši, ka sūdzības iesniedzēja veiktais darbs pie diviem konkrētiem “nodevumiem” ir likumīgs, tāpat kā attiecīgais darba laiks. Tādējādi viņa uzskatīja, ka Komisijai nebija pamata noraidīt ar šo darbu saistītās personāla izmaksas. Lai risinātu šo problēmu, viņa ieteica Komisijai attiecīgi samazināt summu, ko tā centās atgūt.

Komisija pilnībā pieņēma Ombuda ieteikumu un piekrita samazināt atgūstamo summu par gandrīz 37 000 EUR. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds lietu slēdza. Tomēr ombuds turpina atsevišķu izmeklēšanu attiecībā uz līdzekļu atgūšanu saistībā ar citiem “nodevumiem”.

Lielāko daļu ES budžeta katru gadu piešķir fondiem un programmām, ko kopīgi ar dalībvalstīm pārvalda Eiropas Komisija. Ombuds 2015. gada jūnijā pēc savas iniciatīvas sāka izmeklēšanu par Komisijas maksājumu savlaicīgumu, galveno uzmanību pievēršot maksājumiem privātiem līgumslēdzējiem un saņēmējiem, kuri maksājumu kavējumu dēļ varētu ciest visvairāk. Šī izmeklēšana tika veikta pēc četrām iepriekšējām izmeklēšanām par šo pašu tematu.

Veicot izmeklēšanu, ombude ņēma vērā gan Komisijas pienākumu nodrošināt pareizu finanšu pārvaldību, jo īpaši izvairoties no nepareiziem vai kļūdainiem maksājumiem, gan darbuzņēmēju un saņēmēju pamattiesības uz labu pārvaldību, jo īpaši panākot, ka viņu maksājumu pieprasījumi tiek izskatīti saprātīgā termiņā.

Ombuds pieprasīja informāciju par to gadījumu skaitu un procentuālo daļu, kad notika maksājumu kavējumi, kavējumu apmēru, attiecīgajām summām un gadījumiem, kad tika maksāti procenti par novēlotiem maksājumiem. Ombuds arī veica pārbaudi uz vietas, lai gūtu labāku izpratni par to, kā maksājumu process darbojas praksē.

Ombuds norāda, ka maksājumu kavējumu kopējais īpatsvars kopš 2013. gada ir palielinājies divu galveno faktoru dēļ. Pirmkārt, pašreizējā Finanšu regula, kas stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī, noteica īsākus maksājumu termiņus. Otrkārt, ES budžeta lēmējinstitūcija (proti, Parlaments un Padome) 2014. gadā ierobežoja “maksājumu apropriāciju” summu, kas ir nauda, kura iestādēm piešķirta rēķinu apmaksai gada laikā.

Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas panākto progresu maksājumu kavējumu skaita un vērtības samazināšanā 2015. gadā pēc tam, kad 2014. gadā tie bija sasnieguši maksimumu. Viņa atzīst, ka maksājumu apropriāciju iztrūkums bija ārkārtējs faktors, ko Komisija nevarēja ietekmēt. Ombuds arī norāda, ka maksājumu kavējumu vidējo rādītāju pieaugums, sākot no 2013. gada, nenozīmēja, ka Komisijas sniegums ir pasliktinājies absolūtā izteiksmē. Tajā pašā laikā ombuds uzsver, ka Komisijai ir jāpieliek ievērojamas pūles, lai ievērotu stingrākus juridiskos termiņus, kas ieviesti saskaņā ar pašreizējo Finanšu regulu.

Ombuda veiktā pārbaude parādīja, ka Komisija cieši uzrauga savu sniegumu šajā jomā un ir izstrādājusi daudzus labas prakses piemērus. Tomēr ombuds ir nobažījies, ka daži no Komisijas nesen paziņotajiem pasākumiem tika ierosināti jau 2010. gadā pēc apspriešanās, ko ombuds uzsāka saistībā ar iepriekšējo izmeklēšanu.

Tāpēc ombude mudina Komisiju pastiprināt centienus tādās jomās kā koordinācija starp finanšu un darbības pārbaudēm, tiešsaistes rīku izstrāde , pēc iespējas lielāka darbinieku mainības pārvaldība, apturēšanas pārvaldība un rēķinu savlaicīga reģistrēšana . Paturot to prātā, viņa sniedz vairākus ieteikumus.

Šīs lietas pamatā bija tas, ka Eiropas Komisijas pārstāvniecība Horvātijā neatbildēja uz Facebook informācijas pieprasījumu, un tas, ka tā bloķēja sūdzības iesniedzēju savā Facebook lapā. Sūdzības iesniedzējs jautāja, vai pārstāvniecības vadītājs Horvātijā ir bijušais Dienvidslāvijas komunistiskās partijas biedrs.

Tā kā Komisija tagad ir atbloķējusi savu Facebook lapu un atbildējusi, ombuds uzskata, ka Komisija ir atrisinājusi šos lietas aspektus. Ombuds arī konstatē, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi, neatklājot pieprasīto informāciju, jo tā bija aizsargāti personas dati.

Tomēr ombude ierosina uzlabot nepieciešamību sniegt atbildes iedzīvotājiem, kuri sazinās ar Komisiju sociālajos medijos. Komisijai būtu jāņem vērā tas, ka tiesības uz atbildi, kas garantētas ES Pamattiesību hartā un labas pārvaldības principos, kā paredzēts Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksā, attiecas uz paziņojumiem, kas saņemti, izmantojot sociālos plašsaziņas līdzekļus, ievērojot tikai ierobežojumus, kas pamatoti saskaņā ar proporcionalitātes principu. Komisijai tas būtu jāņem vērā, pārskatot Informācijas sniedzēju rokasgrāmatu un veicot jebkuru citu attiecīgu darbu.