Godātie kolēģi!

Ir lieliski būt šeit. Vispirms vēlos sirsnīgi pateikties Padomes Juridiskā dienesta ģenerāldirektoram Emer Finnegan un Komunikācijas un informācijas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektoram Preben Aamann par šo uzaicinājumu.

Nākamajās divdesmit minūtēs es kā Eiropas ombude ar prieku dalīšos savās pārdomās un perspektīvās par semināra galvenajiem tematiem, kā arī par konkrētāku jautājumu, proti, piekļuvi dokumentiem. Pēc tam es labprāt atbildēšu uz jūsu jautājumiem.

Taču, pirms es to daru, ļaujiet man uzsvērt, cik svarīgi ir šādi notikumi, lai mēs apspriestos un pārdomātu labas pārvaldības veicināšanu. Šis seminārs atspoguļo ne tikai iekšējo apņemšanos uzlabot piekļuves pieprasījumu izskatīšanu, bet arī plašāku ES iestāžu vēlmi pastāvīgi uzlabot administratīvās procedūras iedzīvotāju labā.

Šāds reflekss par pašpilnveidošanos rezonē arvien haotiskākā un nedrošākā pasaulē, pasaulē, kurā daudzi cilvēki jūtas nedzirdēti vai nepārstāvēti. Tas apliecina mūsu apņemšanos, ka Eiropas publiskās iestādes joprojām ir apņēmības pilnas uzlabot pilsoņu dzīvi un aizsargāt viņu pamattiesības, šajā gadījumā – publisku piekļuvi dokumentiem.

Uzlabojumi attiecībā uz piekļuvi dokumentiem un informācijas sniegšanu ir īpaši vērtīgi, lai iegūtu un saglabātu pilsoņu uzticēšanos demokrātiskai sabiedrībai.

Demokrātija galu galā ir atkarīga no nepārtrauktas regulētās personas piekrišanas, un šai piekrišanai ir nepieciešama informācija un skaidra izpratne par to, kā tiek pieņemti lēmumi.

Mēs nevaram cerēt, ka pilsoņi pieņems savu publisko iestāžu rīcību, nespējot uzzināt, ko šīs iestādes dara un kāpēc viņu viedokļi netika pieprasīti vai ņemti vērā. Vienkārši sakot, kad tiek pieņemti svarīgi lēmumi, cilvēki vēlas zināt, kas bija pie galda, kādi pierādījumi tika ņemti vērā un kā vārdā.

Lielākoties es uzskatu, ka ES iestādes veic labu darbu, sniedzot iedzīvotājiem informāciju. Taču mēs visi zinām – un to apliecina mana biroja iepriekš veiktie pētījumi –, ka pašreizējā sistēma, kas tika oficiāli apstiprināta 2001. gadā, kad tika pieņemta Regula Nr. 1049, joprojām ir tālu no pilnības.

Ir nepilnības un pieaugošas plaisas, kas ir vairāk nekā redzamas un var ietekmēt visas pārredzamības struktūras stabilitāti. Un viens no redzamākajiem trūkumiem 1049 satvara vispārējā stabilitātē bez šaubām ir problēmas, ar kurām saskaras gandrīz visas IBOA – protams, dažas vairāk nekā citas – attiecībā uz informācijas apmaiņu un savlaicīgu atbildi uz iedzīvotāju pieprasījumiem.

Pirms divdesmit pieciem gadiem regula tika izstrādāta papīra taku, fizisko arhīvu un analogo procesu pasaulei. Pēc divdesmit pieciem gadiem mēs darbojamies laikmetā, kurā digitālās sistēmas gandrīz pilnībā dominē mūsu ikdienas dzīvē un darbā, kurā sarunas var notikt, izmantojot īsziņas, kurā pārvaldība arvien vairāk balstās uz datu plūsmām, kas neatstāj novārtā nevienu tradicionālo papīra pēdu, un kurā lēmumus var pieņemt pat ar algoritmiem.

Veids, kādā darbojas ES administrācija, ir būtiski un neatgriezeniski mainījies. Neviens neatgriežas papīra pasaulē.

Digitālie un MI atbalstītie rīki ir mainījuši to, kā tiek pieņemti lēmumi, savukārt informācijas pārvaldība ir pārgājusi no kontroles, ko veic tikai iestādes, uz arvien lielāku korporatīvās pasaules un ārējo ieinteresēto personu iesaisti.

Jautājums, kas mums sev jāuzdod, ir šāds: vai pārredzamības satvars, kas tika izveidots pirms 25 gadiem, joprojām var nodrošināt pārskatatbildību mūsu jaunajā digitālajā un uz MI vērstajā laikmetā?

Gadu gaitā ES Tiesa un Eiropas Ombuds ir izstrādājuši būtisku judikatūras un "ombudsprudences" kopumu, proti, risinot jaunas juridiskas un faktiskas problēmas, ko digitalizācija rada attiecībā uz sabiedrības piekļuves pamattiesību īstenošanu.

No "dokumenta" plašās interpretācijas līdz tā izņēmumu robežu attīstībai Tiesas nolēmumi un mana biroja ieteikumi un ieteikumi uzlabojumiem ir bijuši vērsti uz to, lai pielāgotu pirmsdigitālo sistēmu mūsdienu realitātei.

Tomēr nekur šis pielāgojums nav izrādījies strīdīgāks vai izrietošāks kā paša “dokumenta” jēdziena pārvērtēšana — termins, kas reiz tika uzskatīts par pašsaprotamu, bet tagad ir dažu svarīgāko debašu centrā ES pārredzamības tiesību aktos.

Un tieši uz to es šodien koncentrēšos: par to, kā šis pamatjēdziens, tiklīdz tas ir tik vienkāršs, ir kļuvis par pamatu, lai noteiktu piekļuves tiesību darbības jomu un efektivitāti digitālajā laikmetā.

Regulā dokuments ir definēts ar terminiem, kas apzināti izvēlēti, lai saglabātu izmaiņas: jebkāds saturs – neatkarīgi no tā pasniegšanas veida, papīra, elektroniskā, skaņas vai attēla –, kas attiecas uz iestādes politiku, darbību un lēmumiem.

Pēc divdesmit pieciem gadiem šī izvēle izskatās gandrīz pravietiska. Definīcija nav jāpārraksta. Tas, kas ir mainījies, ir viss ap to: kā iestādes komunicē, kā tās glabā to, ko zina, un – mūsdienās arvien biežāk – kas vai ko sagatavo savus lēmumus.

Tātad, kas ir uzskatāms par dokumentu, ja komunikācija pati par sevi ir kļuvusi digitāla? Ko nozīmē piekļuve, ja lēmumu daļēji veido mašīna? Un parādās vēl viens jautājums: kā mēs varam nodrošināt, ka ES darbības — gan likumdošanas, gan politikas, gan tīri administratīvas — netiek veiktas ārpus dokumentārajiem dokumentiem un ar tiem saistītajiem aizsardzības pasākumiem, tādējādi izvairoties no pārskatatbildības?

Sāciet ar vienkāršāko gadījumu: e-pastu vai īsziņu. Princips, kas mums ir konsekventi jāpiemēro, ir tāds, ka lēmumu par saturu pieņem nevis vidējs. Taču, lai piemērotu šo principu, mums vispirms jāpatur prātā četri atšķirīgi, bet būtiski jēdzieni.

Ļaujiet man būt skaidram. Dokumenta saturs, reģistrācija, saglabāšana un piekļuve tam ir četri dažādi jēdzieni, lai gan tie ir cieši saistīti.

Saturs ir tas, kas faktiski ir rakstīts (tomēr viens definē darbības vārdu “rakstīt” – ar roku, ierakstot uz tastatūras, diktējot balss ziņojumu). Tā ir pati būtība, un tā pastāv brīdī, kad tā tiek izveidota, neatkarīgi no tā, ko iestāde vēlāk nolemj darīt ar to. Tas, vai šis saturs tiek uzskatīts par “dokumentu”, ir atkarīgs no tā, uz ko tas attiecas, un tas ir juridisks jautājums. Proti, satura esamība nav atkarīga ne no vienas administratīvas izvēles, piemēram, no tā, vai kāds ir nolēmis to formāli reģistrēt, paturēt kaut kur “privātā vietā” vai pēc tam to dzēst.

Reģistrācija ir iestādes iekšējais akts, ar kuru šis saturs tiek ievadīts tās uzskaites sistēmās – tā ir sekas tam, ka tiek atzīts, ka saturs ir kvalificējams kā dokuments, bet nekad nav priekšnoteikums dokumenta pastāvēšanai.

Saglabāšana ir turpmāks, atsevišķs, praktisks jautājums par to, cik ilgi šis saturs ir pieejams, ja nav lēmuma to reģistrēt kā dokumentu: par dienām, gadiem vai vispār ne.

Visbeidzot, piekļuve ir institucionāla izvēle pilnībā vai daļēji publiskot vai nepubliskot dokumentu.

četri atšķirīgi jēdzieni; četri dažādi iespējamie atteices punkti.

Teorētiski tas varētu šķist pašsaprotami. Praksē tas ir apstrīdēts pēc lietas izskatīšanas. Institucionālā reģistrācija un uzskaite ir kļuvusi par reālu izaicinājumu ES pārredzamības sistēmai.

Liela daļa no tā, ko es īsumā aprakstīju, pamatā ir iestāžu attieksme pret viena elementa trūkumu – parasti reģistrāciju – tā, it kā tā būtu izdzēsusi pārējos trīs elementus . Šķiet, ka dokuments ir dokuments nevis tā satura dēļ, bet gan tāpēc vien, ka kāds ir nolēmis to reģistrēt.

Piemēri.

Žurnālists lūdza īsziņas starp Komisijas priekšsēdētāju un farmaceitisko izpilddirektoru sarunu par vakcīnām kulminācijā, ko vēroja visa pasaule. Turpmākajā meklēšanā tika meklēts tikai tas, kas jau bija reģistrēts, proti, tas bija paredzēts, lai neatrastu to, kas tam bija jāatrod. Mans birojs konstatēja administratīvu kļūmi, un šī lieta galu galā tika nodota Vispārējai tiesai, kas apstiprināja, ka iestādes nevar pēc būtības atņemt tiesības piekļūt to rīcībā esošajiem dokumentiem, nereģistrējot ar to darbību saistītos dokumentus.

Jau šogad mans birojs sāka izmeklēšanu par valsts vadītāja īsziņu Komisijas priekšsēdētājam par tirdzniecības sarunām — lietu, kas skar jautājumu par ziņu pazušanu, kiberdrošības politiku un uzskaiti uzreiz.

Ja iestādes uzskata reģistrāciju par dokumenta definīcijas un līdz ar to arī pastāvēšanas priekšnoteikumu, tās riskē — vismaz attiecībā uz īsziņām — izveidot pelēkās pārskatatbildības zonas, kurās kritiski lēmumi var neatstāt novārtā nekādas pēdas.

Neviena no tām nav saistīta ar neuzticēšanos iestādēm un modernu digitālo rīku pieņemšanu tajās. Pazudušie vēstījumi viedtālruņos pastāv reālu iemeslu dēļ — kiberdrošība un to ierēdņu aizsardzība, kuri pašlaik ir patiesi mērķi. Mans birojs vienmēr ir uzsvēris, ka pārredzamība un drošība nav pretstati. Taču argumentācija nevar būt citādāka: iestāde nevar ļaut drošības arhitektūrai mierīgi izlemt, kas vispār ir dokuments. Ja saturs attiecas uz ES politiku un darbību vai lēmumu pieņemšanas procesu, tam būtu jāizdzīvo pietiekami ilgi, lai to varētu novērtēt neatkarīgi no tā, kādā kanālā tas ir izmantots.

Būtībā tas ir jautājums par pārskatatbildību un par to, kā mēs pārvaldām pāreju no analogās administrācijas uz digitālo un tālāk. Administrācija, kas izmanto modernus rīkus, nekādā gadījumā nevar kļūt mazāk atbildīga. Pārejai ir jābūt principiālai.

Saglabāšana ir tieši tā vieta, kur šie principi kļūst konkrētāki. Attiecīga satura, kas radīts un apmainīts oficiālā statusā, saglabāšana saprātīgā laikposmā nav birokrātiska piesardzība. Tas ir tas, kas padara iespējamu izsekojamību, kas padara iespējamu pienācīgu uzskaiti, kas padara iestādes rīcību prognozējamu, nevis patvaļīgu, un kas padara reālu pārraudzību vispār iespējamu vai nu šim birojam, Tiesai, vai pašai sabiedrībai. Bez tā neviena no šīm lietām nevar darboties, lai cik labi izstrādāta vai aprīkota būtu pārējā sistēma.

Un ir viens punkts, par kuru es stingri uzskatu, ka mēs nevaram panākt kompromisu. Tiklīdz ir pieprasīts dokuments vai saturs vai apstrīdēts lēmums par piekļuvi, tas ir jāsaglabā – automātiski un neatkarīgi no tā, ko iestāde galu galā secina par to, vai tas būtu jāizpauž. Tikai tad jautājums par piekļuvi šādam dokumentam var tikt apspriests, pārsūdzēts un pārskatīts. Nekad nevajadzētu notikt ar to, ka šis dokuments vienkārši pārstāj pastāvēt debašu laikā, kamēr notiek pārskatīšana.

Tā nevar būt laba pārvaldība, ja mēs nonākam pie zonām, kas ir brīvas no pārskatatbildības, — ja pēc projekta vai nejauši nekas neizdzīvo pietiekami ilgi, lai to varētu pārbaudīt. Administrācija, kas var padarīt savu rīcību nepārskatāmu, ņemot vērā tās reģistrācijas vai saglabāšanas iestatījumu laiku, nav atbildīga nekādā jēgpilnā nozīmē.

Un tā kā mēs koncentrējamies uz tehnoloģiju ietekmi, man ir jāpievērš jūsu uzmanība arī citam jautājumam, ar kuru mēs tikai sākam saskarties: Kas notiek ar piekļuvi, ja lēmums, projekts vai kopsavilkums ir sagatavots ar MI palīdzību?

Šeit plaisas ir visnopietnākās. Regula tika pieņemta, pieņemot, ka "dokumenti", kas ietilpst tās darbības jomā, ir cilvēka radīti. Tas tā vairs nav. MI atbalstīta lēmumu pieņemšana — piemēram, automatizēta vīzu apstrāde vai algoritmiski regulatīvie rīki — vispār nevar radīt izgūstamus “dokumentus”.

Ja algoritmi palīdz izstrādāt tiesību aktus vai pieņemt regulatīvus lēmumus, dažkārt nav “dokumenta”, ko pieprasīt. Un, tā kā Tiesas judikatūra apstiprina, ka datubāzes izvilkumi tiek uzskatīti par dokumentiem tikai tad, ja pastāv iepriekš ieprogrammēta meklēšana, MI izvaddati, kas neatstāj fiksētu ierakstu, var pilnībā neietilpt regulas darbības jomā.

Mans birojs vēl nav saņēmis sūdzību tieši par šo jautājumu. Bet mēs to neesam gaidījuši. Izpētē par to, kā Komisija nolemj izmantot mākslīgo intelektu, mēs secinājām, ka pārredzamība un sabiedrības līdzdalība nevar būt MI sistēmām piesaistītas pēcdomas — tās ir jāizstrādā jau no paša sākuma.

Iestādēm ir jāzina un jāspēj izskaidrot, kāpēc MI rīks ir devis rezultātus. Darbinieki ir jāapmāca uzdot jautājumus par MI ieteikumiem, nevis vienkārši jāļauj tos apstiprināt. Un, ja MI ir palīdzējis pieņemt lēmumu vai sniegt atbildi, sabiedrība būtu jāinformē — nevis jāapraksta zemsvītras piezīmē, bet skaidri jānorāda: pētniecība, izstrāde vai kaut kas vairāk.

Tas nenoliedzami tiek darīts, bet ir svarīgi apzināties.

Tātad, viss līdz šim ir bijis par labi reaģēt, kad kāds jautā.

Taču vēl viens nozīmīgs risinājums darba slodzes un resursu problēmai saistībā ar piekļuvi dokumentiem ir šodienas otrais svarīgais temats — proaktīva pārredzamība.

Pēdējos gados mēs esam pieredzējuši, ka ES politikas veidošana paplašinās dažādās jaunās jomās vai vecās jomās jaunos veidos – aizsardzībā, starptautiskās tirdzniecības satvarā, enerģētikā un pārtikas nodrošinājumā, digitālajā suverenitātē, visās jomās, kas cilvēkiem ir ļoti svarīgas un kurās viņi vēlas paust savu viedokli. Tā rezultātā ir palielinājies un turpinās pieaugt pieprasījums pēc informācijas.

Es atzīstu, ka tāpat kā mākslīgais intelekts, t. i., labāka pieejamība, arī tas ir apgrūtinājis jūsu darbu. Bet ir svarīgi neaizmirst par kopainu. Tas, ko mēs darām kā ES iestādes, ir būtiski, lai aizstāvētu pilsoņu tiesības un mūsu Savienības demokrātisko dzīvi.

Šādos apstākļos lieli ieguldījumi proaktīvas pārredzamības kultūrā var ne tikai padarīt iestādes atvērtākas un atbildīgākas iedzīvotāju acīs, bet arī palīdzēt samazināt administratīvo slogu, kas saistīts ar piekļuves pieprasījumu izskatīšanu.

Ir svarīgi, lai ES iestādes, struktūras, biroji un aģentūras paredzētu atkārtotus vai paredzamus pieprasījumus. Piemēram, ja iestāde regulāri saņem tāda paša veida dokumentu pieprasījumus, tai būtu jāapsver iespēja tos publicēt proaktīvi, nevis atkārtoti apstrādāt atsevišķus pieprasījumus.

Priecājos teikt, ka gadu gaitā mēs esam pieredzējuši reālu progresu šajā jomā, proti, Komisijā un Padomē.

Taču papildus pozitīvajiem rezultātiem mēs esam redzējuši arī dažus mulsinošus gadījumus, kad lielāka pārredzamība un, iespējams, proaktīvāka pārredzamība tika garantēta, bet netika nodrošināta.

Piemēram, mans birojs veica izmeklēšanu, kurā Komisija atteicās sniegt piekļuvi dažādiem dokumentiem par divu dalībvalstu nacionālo plānu izvērtēšanu saskaņā ar ANM. Tā apgalvoja, ka informācijas izpaušana varētu kaitēt ne tikai ES, bet arī attiecīgo dalībvalstu finanšu, monetārajai vai ekonomikas politikai. Tomēr, kad Komisija apspriedās ar abām valstīm, tās nebija konstatējušas nekādu risku. Turklāt, atbildot uz valsts piekļuves pieprasījumiem, tās vēlāk iesniedza sūdzības iesniedzējam dokumentus par saviem ANM plāniem.

Pavisam nesen mums bija gadījums, kad Komisija atteicās ievērot mūsu ieteikumu par ļoti lielas sociālo mediju platformas ziņojuma par tās atbilstību ES digitālajiem noteikumiem iespējamu izpaušanu. Bija vairāki jautājumi par to, kā šis piekļuves pieprasījums tika izskatīts, taču šīs diskusijas kontekstā ir interesanti atzīmēt, ka attiecīgā platforma bija publiskojusi ziņojumu, lai gan ar rediģējumiem, līdz brīdim, kad mēs izdevām savu ieteikumu.

Es atzīstu, ka dažādām iestādēm vai organizācijām var būt atšķirīgi viedokļi par informācijas izpaušanu, taču šāda veida nekonsekvencei būtu jāpamato pašreizējās pārredzamības prakses pārskatīšana.

Iedzīvotājiem ir grūti saprast, piemēram, kāpēc ES iestādes ne proaktīvi, ne atbildot uz piekļuves pieprasījumu neizpauž citur jau publicētus dokumentus.

Lai to panāktu, ir jāmaina ne tikai politika, bet arī domāšanas veids. Atsevišķās situācijās man rodas iespaids, ka pārredzamība tiek uzskatīta par šķērsli rīcībai – ka tā kaut kādā veidā apdraudēs lēmumu pieņemšanu vai iestāžu vai dalībvalstu spēju rast kompromisu.

Mums jāatceras, ka mūsu demokrātiskajā Savienībā pārredzamība ir tas, kas faktiski ļauj rīkoties. Tieši tas nodrošina, ka likumdošana tiek veikta ne tikai pilsoņu labā, bet arī kopā ar viņiem. Tieši tas galu galā piešķir likumdošanai leģitimitāti.

Regula 1049/2001 ir izrādījusies noturīga. Taču noturība nav tas pats, kas efektivitāte. Tiesiskais regulējums, kas tagad ir kļuvis ļoti atkarīgs no tiesvedības katrā gadījumā atsevišķi, lai izlemtu, vai īsziņa ir dokuments, vai MI iznākums ir pieejams vai kā būtu jāizskaidro MI atbalstīts lēmums, nav tiesiskais regulējums, uz kuru iedzīvotāji var paļauties ar jebkādu noteiktības pakāpi.

Tāpēc, pirms es uzdodu jūsu jautājumus, ļaujiet man pievērsties vienam būtiskam aspektam attiecībā uz turpmāko piekļuvi dokumentiem — nepieciešamībai pārskatīt regulu.

Es atzīstu, ka šis viedoklis var būt nedaudz pretrunīgs, bet es uzskatu, ka ir pienācis laiks debatēm.

Mums ir regula, kas tagad ir gadsimta ceturtā daļa un kas tika izstrādāta datu videi, kura ir mainījusies līdz nepazīšanai. Arī pašas ES politikas veidošana ir attīstījusies tā, ka gadsimta mijā to būtu bijis grūti paredzēt.

Un, lai gan liela daļa tiesību aktu joprojām var izskatīties labi uz papīra, mums jāatzīst, ka tie nedarbojas tā, kā vajadzētu. Es jau runāju par izaicinājumiem, kas saistīti ar jaunajām tehnoloģijām, bet ir arī citas problēmas.

Piemēram, mana biroja veiktās izmeklēšanas liecina, ka tiesību aktos noteiktie termiņi piekļuves pieprasījumu un atkārtotu pieteikumu izskatīšanai bieži vien netiek ievēroti . Kad un ja piekļuve beidzot tiek piešķirta, iegūtie dokumenti bieži vien var būt novecojuši — žurnālistiem, akadēmiķiem un iedzīvotājiem, kuri vēlas paust savu viedokli ES lēmumu pieņemšanā. Tas nav ne laba pārvaldība, ne laba efektīva pārraudzība.

Ir arī jautājums par to, kā tiek izmantoti izņēmumi. Noteikumi Nr. 1049 paredz dažādus izņēmumus, lai liegtu vai daļēji liegtu piekļuvi noteiktiem dokumentiem. Tie pastāv pamatotu iemeslu dēļ, bet bieži vien tos interpretē pārāk plaši. Iepriekšējās ombuda izmeklēšanās mēs esam redzējuši, ka ES iestādes izņēmumu piemērošanai izmanto neskaidrus, abstraktus un nepamatotus argumentus. Mēs arī redzējām, ka tās izmanto argumentāciju, ko Tiesa jau ir noraidījusi, piemēram, ka šāda izpaušana radītu ārēju spiedienu vai sabiedrības nepareizu interpretāciju.

Vēlos piebilst, ka saskaņā ar pašreizējo sistēmu pilsoņiem uzliktais slogs iegūt dokumentus, uz kuriem viņiem ir tiesības, kļūst arvien nesaprātīgāks. Iestādes joprojām pārāk bieži izskata pieprasījumus riska pārvaldības kontekstā, pieprasot iedzīvotājiem atrast un/vai citēt iepriekšējus tiesas spriedumus, ombuda izmeklēšanu rezultātus un iekšējās institucionālās pamatnostādnes tikai savas lietas ierosināšanai.

Tas neatbilst likuma garam un neveicina pārredzamību. Nevajadzētu kļūt par ES tiesību ekspertu, lai efektīvi pieprasītu piekļuvi ES administrācijas rīcībā esošajiem dokumentiem. Vai būt atkarīgam no sūdzības iesniegšanas ombudam vai prasības celšanas Vispārējā tiesā. Abi maršruti ir laikietilpīgi, resursietilpīgi un juridiski sarežģīti.

Kopumā mūsu sistēmai šodien izmisīgi trūkst skaidrības — ne tikai privātpersonām, bet arī iestādēm, kas cīnās starp interpretācijas un pārvaldības problēmām.

Mums ir vajadzīgi skaidrāki, visaptverošāki un mūsdienīgāki noteikumi — noteikumi, kas pielāgoti mūsdienu tehnoloģijām un tam, kā faktiski tiek pieņemti lēmumi, noteikumi, kuros laba pārvaldība un proaktīva pārredzamība ir nostiprināta kā norma, nevis izņēmums.

Es zinu, ka daži cilvēki nevēlas no jauna atvērt šo tiesību aktu, baidoties, ka pārskatītā regula varētu vai nu uzlikt apgrūtinošākus un grūti izpildāmus pienākumus, vai arī radīt mazāk pārredzamu sistēmu nekā pašreizējā. Šīs bailes ir saprotamas, taču tās arī nepietiekami novērtē ilgtermiņa izmaksas, kas saistītas ar lietu saglabāšanu, — pastāvīgi augošo cenu, ko mēs maksājam par inerci.

Citējot vienu no Eiropas dibinātājiem, Žans Monē: “Nepārprotamībai un nepieciešamībai, kad viņi tiekas, nevajadzētu atstāt vietu vilcināšanās vai atelpas iespējai.”

Es domāju, ka mēs patiešām esam sasnieguši punktu, kurā vajadzība pēc reformām ir kļuvusi gan nepieciešama, gan acīmredzama. Un šādos apstākļos mēs nedrīkstam baidīties no likumdošanas debatēm. Tā vietā mums būtu jāizmanto iespēja izveidot jaunu un uzlabotu pārredzamības sistēmu, kuras centrā ir iedzīvotāji un viņu tiesības uz informāciju.

Paldies. Es ar nepacietību gaidu jūsu jautājumus un diskusijas.