Pētījums

1. Ievads

Šajā pētījumā ir izskaidrots aizrādījumu un papildu piezīmju mērķis un dažādie apstākļi, kas tos pamato. Tajā analizēti turpmākie pasākumi, ko attiecīgās iestādes, struktūras, biroji un aģentūras ir veikušas saistībā ar 2011. gadā izteiktajām kritiskajām piezīmēm un papildu piezīmēm, un identificēti desmit nozīmīgi gadījumi. Tajā aplūkotas arī lietas, kas ir īpaši svarīgas ombuda galvenajiem mērķiem. Visbeidzot, ir izdarīti secinājumi par pētījuma galvenajām atziņām nākotnē.

Eiropas Ombuds kalpo vispārējām sabiedrības interesēm, palīdzot uzlabot pārvaldes kvalitāti un pakalpojumus, ko ES iestādes sniedz iedzīvotājiem ^[1]. Tajā pašā laikā ombuds nodrošina Savienības pilsoņiem un iedzīvotājiem alternatīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli viņu interešu aizsardzībai. Šis tiesību aizsardzības līdzeklis papildina Savienības tiesu aizsardzību, un tam ne vienmēr ir tāds pats mērķis kā tiesvedībai.

Tikai tiesas ir pilnvarotas pieņemt juridiski saistošus spriedumus un sniegt autoritatīvu tiesību aktu interpretāciju. Ombuds var iesniegt priekšlikumus un ieteikumus un kā galējo līdzekli vērst politisko uzmanību uz lietu, iesniedzot īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam. Tādējādi ombuda efektivitāte ir atkarīga no morālās autoritātes, un šā iemesla dēļ ir būtiski, lai ombuda darbs būtu uzskatāmi taisnīgs, objektīvs un rūpīgs.

2. Kritisku piezīmju un citu piezīmju mērķis

Ņemot vērā iepriekš minēto, papildu piezīmēm ir viens mērķis: kalpot sabiedrības interesēm, palīdzot attiecīgajai iestādei uzlabot tās administrācijas kvalitāti nākotnē. Vēl viena piezīme nav balstīta uz konstatējumu par administratīvu kļūmi. Tāpēc tas nebūtu jāsaprot kā tāds, kas nozīmē kritiku iestādei, kurai tas adresēts, bet gan kā padoms par to, kā uzlabot konkrētu praksi, lai uzlabotu iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti.

Turpretī kritiskai piezīmei parasti ir vairāk nekā viens mērķis. Tāpat kā papildu piezīmei, arī kritiskajai piezīmei vienmēr ir izglītojoša dimensija: tā informē iestādi par to, ko tā ir darījusi nepareizi, lai tā nākotnē varētu izvairīties no līdzīgām administratīvām kļūmēm. Lai maksimāli palielinātu tās izglītojošo potenciālu, kritiskā piezīmē ir norādīts noteikums vai princips, kas tika pārkāpts, un (ja vien tas nav acīmredzams) paskaidrots, kas iestādei būtu bijis jādara konkrētajos lietas apstākļos. Šādi formulēta kritiska piezīme arī izskaidro un pamato ombuda konstatējumu par administratīvām kļūmēm un tādējādi cenšas stiprināt iedzīvotāju un iestāžu uzticēšanos viņa darba godīgumam un pamatīgumam. Turklāt, parādot, ka ombuds ir gatavs vajadzības gadījumā publiski izteikt neuzticību iestādēm, kritiskas piezīmes palielina sabiedrības uzticēšanos ombuda objektivitātei.

Tomēr kritiska piezīme nav sūdzības iesniedzēja tiesiskā aizsardzība. Ne visi sūdzību iesniedzēji pieprasa tiesisko aizsardzību, un ne visas prasības par tiesisko aizsardzību ir pamatotas. Tomēr, ja būtu bijis jānodrošina tiesiskā aizsardzība, lietas slēgšana ar kritisku piezīmi norāda uz trīskāršu kļūmi. Sūdzības iesniedzējs nav guvis gandarījumu, attiecīgā iestāde nav novērsusi administratīvo kļūmi un ombuds nav pārliecinājis attiecīgo iestādi mainīt savu nostāju [2].

Ja būtu jānodrošina tiesiskā aizsardzība, vislabāk ir, ja attiecīgā iestāde, saņemot sūdzību, uzņemas iniciatīvu atzīt administratīvo kļūmi un piedāvāt piemērotu tiesisko aizsardzību. Dažos gadījumos tas varētu sastāvēt no vienkāršas atvainošanās.

Šādi rīkojoties, iestāde apliecina savu apņemšanos uzlabot attiecības ar pilsoņiem. Tas arī parāda, ka tas apzinās, ko ir izdarījis nepareizi, un tādējādi var izvairīties no līdzīgām administratīvām kļūmēm nākotnē. Šādos apstākļos ombudam nav jāizsaka kritiska piezīme. Tomēr, ja ir aizdomas, ka konkrētā lieta var izrietēt no pamatā esošas sistēmiskas problēmas, ombuds var nolemt sākt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, pat ja konkrētā lieta ir atrisināta sūdzības iesniedzējam pieņemamā veidā.

3. Kritiskas piezīmes gadījumos, kad mierizlīgums vai ieteikuma projekts nav piemērots

No iepriekš minētā var secināt, ka daudzas kritiskas piezīmes ir neizmantotas iespējas. Labākais rezultāts būtu tāds, ka attiecīgā iestāde atzītu administratīvo kļūmi un piedāvātu piemērotu kompensāciju, kas dažos gadījumos varētu būt vienkārša atvainošanās. Ja tā to būtu darījusi, kritiska piezīme nebūtu bijusi nepieciešama.

Tomēr sūdzības iesniedzējam ne vienmēr ir taisnība, un attiecīgajai iestādei ir tiesības aizstāvēt savu nostāju. Aptuveni puse lietu, kuras iestāde nav atrisinājusi agrīnā posmā, galu galā ļauj konstatēt, ka nav pieļauta administratīva kļūme. Šādos gadījumos iestādei izdodas ombudam (un dažos gadījumos arī sūdzības iesniedzējam) paskaidrot, kāpēc tā bija tiesīga rīkoties tā, kā tā rīkojās, un kāpēc tā nemainīs savu nostāju.

Ja ombuds nepiekrīt iestādei un konstatē administratīvu kļūmi, par kuru sūdzības iesniedzējam būtu jāsaņem kompensācija, parastā procedūra ir piedāvāt mierizlīgumu. Ja iestāde bez pamatota iemesla noraida šādu priekšlikumu, nākamais solis parasti ir ieteikuma projekts.

Gadījumos, kad ombuds uzskata, ka iestāde, visticamāk, nepieņems mierizlīgumu vai ka mierizlīgums nebūtu piemērots, viņš var tieši pāriet pie ieteikuma projekta. Ierosinot mierizlīgumu, ombuda mērķis ir panākt vienošanos starp attiecīgo iestādi un individuālo sūdzības iesniedzēju, kurš bieži vien meklē individuālu tiesisko aizsardzību. Ja administratīvā kļūme, kas būtu jānovērš, galvenokārt skar sabiedrības intereses, ombuds var uzskatīt, ka ir lietderīgāk sagatavot ieteikuma projektu, nevis meklēt mierizlīgumu.

Šajā kontekstā īpaši jāpiemin atvainošanās kā tiesiskās aizsardzības veids. Lai atvainošanās būtu efektīva, tai jābūt patiesai. Atvainošanās, kas tiek uztverta kā neuzticība, tikai pasliktina lietas. Sūdzības iesniedzējs drīzāk piekrīt, ka atvainošanās ir patiesa, ja iestāde to piedāvā pēc savas iniciatīvas, nevis atbildot uz oficiālu ombuda ierosinājumu. Šā iemesla dēļ ombuds bieži uzskata, ka nebūtu lietderīgi ierosināt mierizlīgumu, kas ietvertu atvainošanos. Ieteikuma projekts atvainoties, visticamāk, būs vēl mazāk noderīgs.

Ja administratīvo kļūmi nav iespējams novērst, aizrādījums ir taisnīgs un efektīvs veids, kā izbeigt lietu.

Kritiska piezīme šādos apstākļos ir taisnīga gan pret sūdzības iesniedzēju, gan pret attiecīgo iestādi. Tas ir taisnīgi pret sūdzības iesniedzēju, jo tas apstiprina, ka sūdzība bija pamatota, lai gan tiesiskā aizsardzība nav iespējama. Tas ir arī taisnīgs pret attiecīgo iestādi, jo tas ir ombuda procedūru rezultāts, kuru mērķis ir nodrošināt, ka iestāde ir informēta par sūdzības iesniedzēja iesniegtajiem apgalvojumiem, pretenzijām, pierādījumiem un argumentiem. Tādas pašas procedūras dod iestādei iespēju paust savu viedokli, pilnībā apzinoties pret to ierosināto lietu, pirms tiek izteikta kritiska piezīme.

Kritiska piezīme ir efektīva, jo tā ļauj izvairīties no tādas izmeklēšanas pagarināšanas, kas sūdzības iesniedzējam nevar nodrošināt nekādu tiesisko aizsardzību.

Attiecībā uz sabiedrības interesēm pati piezīme nodrošina nepieciešamo izglītojošo dimensiju. Iestādei, kurai ir adresēta kritiskā piezīme, būtu jāizdara secinājumi, kas ir piemēroti nākotnei. Tas, kas ir piemērots, būs atkarīgs no attiecīgās administratīvās kļūmes. Piemēram, atsevišķam incidentam var nebūt vajadzīgi nekādi turpmāki pasākumi.

4. Kritiskas piezīmes pēc mierizlīguma vai ieteikuma projekta noraidīšanas

Ja iestāde pieņem mierizlīguma priekšlikumu vai ieteikuma projektu, lieta parasti tiek slēgta šā iemesla dēļ.

Ja sūdzības iesniedzējs bez pamatota iemesla noraida ierosināto mierizlīgumu, ombuds parasti uzskata, ka turpmāka lietas izmeklēšana nav pamatota.

Ja iestāde noraida mierizlīguma priekšlikumu vai ieteikuma projektu, var rasties vairāki iespējamie rezultāti.

Pirmkārt, ombuds, izvērtējis iestādes atbildi, var uzskatīt, ka ir jāpārskata viņa iepriekšējais konstatējums par administratīvu kļūmi.

Otrkārt, ja iestādes sīki izstrādātais atzinums par ieteikuma projektu nav apmierinošs, ombuds var sagatavot īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam. Kā pirmo reizi norādīts ombuda 1998. gada ziņojumā, iespēja iesniegt īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam ir nenovērtējama ombuda darba vērtība. Tādēļ īpašos ziņojumus nevajadzētu iesniegt pārāk bieži, bet tikai saistībā ar svarīgiem jautājumiem, kuros Parlaments var rīkoties, lai palīdzētu ombudam.

Visbeidzot, ombuds var nolemt izbeigt lietu ar aizrādījumu vai nu posmā, kad iestāde noraida mierizlīgumu, vai arī tad, ja iestādes sīki izstrādātais atzinums par ieteikuma projektu nav apmierinošs.

Dažos gadījumos lietu var slēgt ar aizrādījumu, jo ombuds uzskata, ka iestāde ir pārliecinoši pierādījusi, ka, lai gan pastāv administratīva kļūme, mierizlīgumā vai ieteikuma projektā ierosinātais tiesiskās aizsardzības līdzeklis nav piemērots un nav iespējams cits risinājums vai tiesiskās aizsardzības līdzeklis. Šādos gadījumos kritiskā piezīme būtībā ir līdzīga tai, kas tiktu izteikta, ja lieta tiktu izbeigta bez mierizlīguma vai ieteikuma projekta.

Diemžēl ir arī gadījumi, kad iestāde noraida ombuda ierosinājumus nepārliecinošu iemeslu dēļ. Patiešām, ir pat daži gadījumi, kad iestāde atsakās pieņemt ombuda konstatējumu par administratīvu kļūmi.

Šādi gadījumi var apdraudēt ombuda morālo autoritāti un vājināt iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas Savienībai un tās iestādēm. Starptautiskā pieredze liecina, ka ombuda iestāde darbojas visefektīvāk tur, kur tiesiskums ir labi iedibināts un kur ir labi funkcionējošas demokrātiskas iestādes. Šādos apstākļos valsts iestādes parasti ievēro ombuda ieteikumus, neraugoties uz to, ka tie nav juridiski saistoši, pat ja tie tiem nepiekrīt.

5. Turpmākie pasākumi, kas veikti saistībā ar 2011. gadā izteiktajām kritiskajām piezīmēm un papildu piezīmēm

2011. gadā 34 lēmumos tika izteiktas 44 kritiskas piezīmes, bet 39 lēmumos tika izteiktas 44 papildu piezīmes. Vienā lēmumā var būt vairāk nekā viena piezīme, un vienā un tajā pašā lēmumā var iekļaut abu veidu piezīmes. 1. tabulā ir parādīts piezīmju sadalījums pa iestādēm.

1. tabula. Piezīmju sadalījums pa iestādēm

Iestāde

Kritisko piezīmju skaits 2011. gadā

Papildu piezīmju skaits 2011. gadā

Eiropas Parlaments	2	2
Eiropas Komisija	29	29
Eiropas Savienības Tiesa	0	1
Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO)	6	8
Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA)	0	1
Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts (EIT)	0	1
ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotais Eiropas kopuzņēmums	1	0
Veselības un patērētāju izpildaģentūra	1	1
Pētniecības izpildaģentūra	0	1
Eurojust	2	0
Eiropas Aizsardzības aģentūra	2	0
Eiropas Policijas misija palestīniešu teritorijās (EUPOL COPPS)	1	0
Kopā	44	44

Attiecīgās iestādes tika aicinātas atbildēt uz piezīmēm sešu mēnešu laikā. Atbildes tika saņemtas uz gandrīz visām 2011. gadā izteiktajām piezīmēm, lai gan dažos gadījumos ar kavēšanos. Atbildes uz lietām 1294/2009/DK, 670/2010/MHZ un 2073/2010/AN netika saņemtas laikus, lai tās ņemtu vērā šajā pētījumā [3]. Tas atšķiras no iepriekšējā gada, kad visas atbildes tika saņemtas laikus, lai tās ņemtu vērā.

I pielikumā ir sniegta sīka analīze par katru gadījumu, kad tika izteikta viena vai vairākas kritiskas piezīmes un/vai papildu piezīmes. Desmit no turpmākajiem pasākumiem ir īpaši jāpiemin kā "zvaigznīšu gadījumi" , kam būtu jākalpo par paraugu citām iestādēm, kā vislabāk reaģēt uz kritiskām piezīmēm un turpmākām piezīmēm. " Zvaigžņu gadījumi" ir uzskaitīti vispirms. Citas lietas tiek organizētas pēc iestādes un sūdzības atsauces.

II un III pielikumā ir attiecīgi to gadījumu saraksti, kuros tika izteiktas kritiskas piezīmes un papildu piezīmes. Pielikumos to tiešsaistes versijās ir iekļautas saites uz piezīmes tekstu lēmumā ombuda tīmekļa vietnē (angļu valodā un, ja tā atšķiras, sūdzības valodā).

Kopā izsakot kritiskas un papildu piezīmes, apmierinošas pēcpārbaudes rādītājs bija 84 %. Turpmāko piezīmju pēcpārbaude bija apmierinoša 89 % gadījumu, savukārt apmierinošas aizrādījumu pēcpārbaudes rādītājs bija 80 %.

2. tabula. Apmierinošo atbilžu skaits un procentuālā daļa pa iestādēm.

Iestāde

Kritisku un papildu piezīmju skaits

Apmierinošu atbilžu skaits

% no apmierinošas atbildes

Eiropas Parlaments	4	3	75%
Eiropas Komisija	54	45	83%
Eiropas Savienības Tiesa	1	1	100%
Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO)	13	10	77%
Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA)	1	1	100%
Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts (EIT)	1	1	100%
ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotais Eiropas kopuzņēmums	1	1	100%
Veselības un patērētāju izpildaģentūra	2	2	100%
Pētniecības izpildaģentūra	1	1	100%
Eurojust	2	2	100%
Eiropas Aizsardzības aģentūra	2	2	100%
Eiropas Policijas misija palestīniešu teritorijās (EUPOL COPPS)	1	1	100%

Kopā

83

70

84%

Kā norādīts priekšvārdā, kopējais rādītājs attiecībā uz atbilstību ombuda ieteikumiem 2011. gadā ir 82 %. Šis skaitlis ir aprēķināts, pamatojoties uz 2011. gadā slēgtajām lietām, kurās tika iesniegts mierizlīguma priekšlikums vai ieteikuma projekts, kā arī lietām, kurās tika izteikta aizrādījums vai papildu piezīme ^[4]. Atbilstības rādītājs ir balstīts uz pozitīvo atbilžu skaitu uz šīm piezīmēm un ieteikumiem. Kopumā no 120 gadījumiem, kad ombuds tika aicināts iesniegt mierizlīguma priekšlikumus, ieteikumu projektus, kritiskas vai papildu piezīmes saistībā ar 2011. gadā slēgtajām lietām, iestādes sniedza 98 pozitīvas atbildes ^[5].

6. Lietas, kas ir īpaši svarīgas ombuda galvenajiem mērķiem

Dažas no turpmākajā pētījumā minētajām lietām ir īpaši svarīgas attiecībā uz ombuda galvenajiem mērķiem. Šie mērķi ir izklāstīti Ombuda stratēģijā 2009.–2014. gada pilnvaru termiņam ^[6], un to mērķis ir palīdzēt Savienībai pildīt solījumus, ko tā pilsoņiem devusi Lisabonas līgumā attiecībā uz pamattiesībām, lielāku pārredzamību un lielākām iespējām piedalīties Savienības politikas veidošanā. Šajā ziņā īpaši svarīgi ir šādi gadījumi:

• Attiecībā uz šajā pētījumā aplūkotajiem pamattiesību jautājumiem lieta 1348/2009/(CK)RT attiecās uz nevainīguma prezumpcijas principu iepirkuma procedūras kontekstā. Savā papildu atbildē Komisija atzina un pauda nožēlu par savu paziņojumu attiecībā uz sūdzības iesniedzēju un apstiprināja, ka tā neplāno iekļaut sūdzības iesniedzēju agrīnās brīdināšanas sistēmā, pamatojoties uz izmeklēšanas laikā iegūto informāciju. Taisnīguma princips un tiesības netikt diskriminētam tika izvirzīti lietā 2610/2009/MF – atkal Komisija pozitīvi reaģēja uz ombuda kritisko piezīmi šajā lietā. Jo īpaši attiecībā uz sūdzības iesniedzēja tiesībām tikt uzklausītam Komisija atsaucās uz ES ārējo darbību līgumu procedūru praktiskās rokasgrāmatas (PRAG) grozīto versiju, saskaņā ar kuru šīs tiesības tiks garantētas ekspertiem, kuru aizstāšanu pieprasa līgumslēdzējs. Komisija vēlreiz atsaucās uz saviem centieniem grozīt PRAG, veicot turpmākus pasākumus saistībā ar ombuda papildu piezīmi lietā 920/2012/VIK.

• Daudzi no šajā pētījumā aplūkotajiem gadījumiem attiecas uz pilsoņu pamattiesībām uz labu pārvaldību, kas noteiktas ES Pamattiesību hartas 41. pantā. Šajā sakarā īpaši iepriecinoši ir tas, ka ļoti daudzas no turpmākajām atbildēm attiecas uz iestāžu centieniem nodrošināt Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa vai pašu iestāžu kodeksa pilnīgu ievērošanu. Star lieta 884/2010/VIK ir labs piemērs, savukārt pēc lietas 1461/2010/(PL)MHZ Komisija apliecināja ombudam, ka tās dienesti izmanto katru apmācības iespēju, lai atgādinātu par līgumu pārvaldību atbildīgajām amatpersonām Komisijas pienākumu pamatot savus lēmumus, kā uzsvērts tās kodeksā. Eiropas Aizsardzības aģentūra pieņēma Eiropas kodeksu kā daļu no turpmākās atbildes lietā 1342/2010/MHZ, savukārt lietā 39/2011/AN Fusion for Energy apstiprināja savu apņemšanos kandidātu jautājumus vai jautājumus atlases procedūrās izskatīt pēc iespējas īsākā laikā un jebkurā gadījumā ievērojot kodeksā noteiktos termiņus.

• Citi šajā pētījumā aplūkotie gadījumi attiecas uz pamattiesībām uz publisku piekļuvi dokumentiem ^[7]. Lai palīdzētu pilsoņiem izmantot šīs tiesības, ombuds izteica vēl vienu piezīmi lietā 1403/2010GG. Komisijas neapmierinošie turpmākie pasākumi kontrastē ar iedzīvotājiem draudzīgu pieeju, ko tā pieņēma ombuda izmeklēšanas laikā. Tāpat arī lietā 271/2010/GG ombuds konstatēja, ka Komisijas atbilde liecina par neviennozīmīgu tendenci mēģināt ierobežot Regulas 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem piemērošanas jomu [8]. Viņš atgādināja Komisijai, ka atkārtotu pieteikumu saskaņā ar Regulu 1049/2001 var izmantot, lai apstrīdētu ne tikai piekļuves atteikumu, bet arī apgalvojumu, ka pieprasīto dokumentu nav. No otras puses, Komisijas turpmākie pasākumi lietā 56/2007/PB ir iepriecinoši.  Šī lieta attiecās uz to, kā Komisija apstrādā sarežģītus un plašus informācijas pieprasījumus. Līdzīgi lietā 1633/2008/DK, kas attiecās uz Komisijas politiku attiecībā uz pieprasījumiem par piekļuvi nenoteiktam dokumentam vai dokumentiem, ombuds uzskatīja, ka turpmākie pasākumi ir apmierinoši, ciktāl Komisijas pieeju varētu izmantot selektīvi gadījumos, kad tā varētu palīdzēt pieteikumu iesniedzējiem. Tomēr viņš norādīja, ka viņš kopumā nevar pieņemt pieeju, ko varētu izmantot ļaunprātīgi, lai izvairītos no regulas pamatojuma prasības, ja pieprasītais dokuments netiek izpausts pilnībā. Visbeidzot, lietā 2360/2010/MHZ tika saņemta konstruktīvākā Komisijas atbilde, kurā tā piekrita, ka tad, ja tā nolemj nepublicēt konkrētus tiesību aktus Oficiālajā Vēstnesī, paskaidrojumā, kas jāsniedz struktūrai, kura pieprasa publicēšanu, tiks izmantota argumentācija, kas ir līdzīga tai, kura izstrādāta attiecībā uz pieprasījumiem saskaņā ar Regulu 1049/2001.

• Vispārīgāk runājot par pārredzamību, vairāki gadījumi šajā pētījumā attiecas uz informācijas pieprasījumiem. Lietā 3196/20017/(BEH)VL ombuds uzsvēra, ka, lai īstenotu pakalpojumu kultūras ideju, gadījumos, kad starp informācijas pieprasījumu un šādas informācijas sniegšanu paiet ievērojams laiks, Komisijai būtu lietderīgi sniegt pieteikuma iesniedzējiem visjaunāko informāciju. Komisijas atbilde uz turpmākajiem pasākumiem bija pozitīva. Lietā 2080/2010/ELB Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts atbildēja, ka tas ļoti nopietni uztver ombuda aicinājumu sniegt precīzu, skaidru un saprotamu informāciju par iemesliem, kāpēc tas noraida priekšlikumus konkursa procedūrās. Tā apsolīja iekļaut šo prasību turpmākajos uzaicinājumos, sākot ar nākamo uzaicinājumu, kas notiks 2014. gadā. Turpretī vairākos gadījumos iestādes ir pieņēmušas to, ko ombuds uzskata par pārmērīgu ES datu aizsardzības noteikumu interpretāciju, lai pamatotu savu atteikumu sniegt piekļuvi noteiktai informācijai. Jo īpaši lietā 696/2008/(WP)OV Komisija nesniedza pozitīvu atbildi uz ombuda papildu piezīmi par publisku piekļuvi atlasīto kandidātu vārdiem, savukārt lietā 2586/2010/(ML)TN EPSO atteicās norādīt eksaminētāja vārdu, pamatojoties uz to, ka ombuds uzskatīja, ka tas ir ļoti neatbilstošs un dažos aspektos klaji nepareizs. Ombuds, vienmēr ievērojot judikatūru, turpinās censties nodrošināt saprātīgu līdzsvaru starp pamattiesībām uz personas datu aizsardzību un pamattiesībām uz labu pārvaldību, pamattiesībām uz publisku piekļuvi dokumentiem un pārredzamības principu kopumā.

• Iedzīvotājiem ir svarīga iespēja, iesniedzot sūdzības par pārkāpumiem, piedalīties Komisijas darbā, jo tā pilda savu Līgumu uzraudzītājas lomu. Ja viņi nav apmierināti ar to, kā Komisija ir izskatījusi viņu sūdzību, viņi var vērsties pie ombuda. Daudzi gadījumi šajā jomā attiecas uz procedūru, un šā pētījuma vajadzībām Komisija piemēro pati savu Paziņojumu par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem ("Paziņojums")^[9]. Viens no paziņojuma mērķiem ir nodrošināt atbilstošu procesuālo regulējumu pārkāpumu sūdzību izskatīšanai. Kā ombuds minēja savā 2010. gada pēcpārbaudes pētījumā, tas, ka Komisija nav reģistrējusi sūdzības, ir problēma, kas atkārtojas. Lietā 66/2010/(KRK)OV Komisija uzstāj, ka tās sūdzību izskatīšanas – Accueil des Plaignants (CHAP) reģistrācijas sistēma tagad nodrošina sūdzību pienācīgu un savlaicīgu piešķiršanu kompetentajiem Komisijas dienestiem, kā arī atgriezenisko saiti sūdzību iesniedzējiem. Tā pauž līdzīgu argumentu lietā 2651/2009/ANA [10].

Kopumā šajā jomā Komisija konstruktīvi reaģēja uz ombuda piezīmēm lietās 2587/2009/JF un 49/2011/AN. Pēdējā minētajā gadījumā Komisija sīki izskaidroja sūdzības iesniedzējam savu rīcību un ņēma vērā ombuda konstatējumus, novērtējot pārkāpuma lietu. Tāpat lietā 49/2011/AN Komisija atvainojās par radušos kavēšanos un apliecināja ombudam, ka turpmāk sarakstē ar sūdzības iesniedzējiem, kas nosūtīta pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis piezīmes par Komisijas nodomu slēgt pārkāpuma lietu, tā iekļaus atvainošanos un kavēšanās iemeslus, ja tādi būs. No otras puses, lietā 2711/2009/PB, kurā ombuds izteica Komisijai vienkāršu ierosinājumu grozīt pirmsslēgšanas vēstules formulējumu sūdzības iesniedzējiem, Komisija atteicās pieņemt šo ierosinājumu.

7. Secinājumi

Lielākoties turpmākās atbildes, kas sniegtas uz ombuda 2011. gadā izteiktajām kritiskajām un papildu piezīmēm, ir iepriecinošas. Ir nodrošināti uzlabojumi dažādās jomās, sākot no uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus līdz atlases procedūrām un noteikumiem, kas reglamentē to, kā iestādes veic savu pamatdarbību. Tas lielā mērā ir atkarīgs no pašām iestādēm. Lielākoties viņi izmanto iespēju mācīties no nepieciešamajām mācībām, kas gūtas ombuda veiktajās izmeklēšanās.

Ja tās to nedara, proti, ja jautājumi nav apmierinoši atrisināti, veicot turpmākus pasākumus pēc kritiskas vai papildu piezīmes, ombuds var nolemt sākt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, tādējādi nodrošinot, ka sistēmiskās problēmas, kas atklātas sūdzību procedūrā, tiek rūpīgi izmeklētas un, ja iespējams, atrisinātas nākotnē. Kā piemēru var minēt ombuda pašiniciatīvas izmeklēšanu par to, kā Komisija izskata sūdzības par pārkāpumiem, kas šajā pētījumā minēta lietā 2651/2009/ANA. No otras puses, pēcpārbaudes paraugs, ko Komisija sniedza lietā 1301/2011/GG, nozīmēja, ka ombudam nebija jāuzsāk izmeklēšana pēc savas iniciatīvas, ko viņš sākotnēji uzskatīja par nepieciešamu informācijas par aviopasažieru tiesībām jomā.

Lai sniegtu vispārēju priekšstatu par to, cik lielā mērā ES iestādes ievēro ombuda piezīmes un ieteikumus, ombuds 2013. gada novembrī plāno publicēt ziņojumu, kurā apvienots pētījums par 2012. gadā izteikto kritisko un turpmāko piezīmju pēcpārbaudi un atbilstības ziņojums, kas pirmo reizi tika sagatavots šogad, par pabeigtajām lietām, kurās iestādes 2012. gadā pieņēma mierizlīguma priekšlikumu vai ieteikuma projektu. Šis ziņojums turpmāk tiks uzskatīts par galveno pētījumu, kurā tiks pārbaudīts, cik lielā mērā ES iestādes, struktūras, biroji un aģentūras konstruktīvi reaģē uz ombuda ierosinājumiem attiecīgajā gadā.

pielikumi

I. Detalizēta gadījumu analīze

A. Zvaigžņu futrāļi

Lieta 856/2008/BEH

Sūdzības iesniedzējs lietā 856/2008/BEH sazinājās ar Eiropas Komisiju par dažiem pārkāpumiem, kas, viņaprāt, ir notikuši saistībā ar Eiropas Parlamenta ēkas iegādi Briselē. Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) uzsāka izmeklēšanu, kuras laikā tas uzskatīja sūdzības iesniedzēju par "attiecīgo personu" OLAF darbu reglamentējošās regulas nozīmē. Tā aicināja viņu nopratināt kā liecinieku, pamatojoties uz minētās regulas 4. panta 3. punkta 2. apakšpunktu. Analizējot OLAF izmeklēšanas pilnvaras, ombuds konstatēja, ka, uzaicinot sūdzības iesniedzēju uz interviju, pamatojoties uz iepriekš minēto tiesību normu, OLAF ir pārsniedzis savas pilnvaras.  Viņš sagatavoja ieteikuma projektu.

OLAF atzina, ka tā prakse šajā lietā varēja radīt pārpratumus. Personām, kas atrodas sūdzības iesniedzēja situācijā, var lūgt sniegt informāciju intervijas laikā tikai tad, ja tās to vēlas. Tādējādi OLAF būtībā atzina, ka tas ir rīkojies nepareizi. Lai gan ombuds neatvainojās sūdzības iesniedzējam, tas secināja, ka ir pieņēmis būtiskas viņa ieteikuma projekta daļas, tostarp sadaļu, kurā bija minēti citi sūdzības iesniedzēja izvirzītie jautājumi. Viens no šiem punktiem bija saistīts ar OLAF praksi ģenerāldirektora pilnvaras sākt un pabeigt izmeklēšanu deleģēt par operācijām un izmeklēšanu atbildīgajam direktoram. Ombuds šajā sakarā izteica vēl vienu piezīmi, proti, ka OLAF varētu apsvērt iespēju atjaunināt rokasgrāmatu, lai atspoguļotu savu jauno praksi attiecībā uz to, kā ģenerāldirektors paraksta lēmumus sākt un izbeigt lietas. Savā noslēguma lēmumā ombuds arī lūdza OLAF informēt viņu par to, vai savās uzaicinājuma vēstulēs par iekšējām izmeklēšanām tas sniedz informāciju par to, ka intervijas ar personām, kas nav ES iestāžu un struktūru locekļi, vadītāji un darbinieki, ir brīvprātīgas saskaņā ar tā rokasgrāmatā sniegto informāciju.

Atbildot uz ombuda papildu piezīmi, OLAF norādīja, ka tā ģenerāldirektors ir pienācīgi informējis visus OLAF darbiniekus par jauno praksi attiecībā uz lēmumu parakstīšanu par lietu sākšanu un slēgšanu. Jau 2011. gada jūlijā tās rokasgrāmata tika attiecīgi pārskatīta. Turklāt jaunā prakse ir apstiprināta jaunajās "Norādījumos personālam par izmeklēšanas procedūrām "(turpmāk "Norādījumi"), kas stājās spēkā 2012. gada 1. februārī. Šajā dokumentā, kas aizstāj OLAF rokasgrāmatu, ir izklāstītas pamatprasības, kas nav paredzētas citos juridiskos dokumentos, attiecībā uz OLAF darbību veikšanu. Norādījumu 6.1. pants ir formulēts šādi: "Pēc Izmeklēšanas atlases un pārskatīšanas nodaļas sniegtā atzinuma izskatīšanas ģenerāldirektors izlemj, vai sākt izmeklēšanas vai koordinācijas lietu vai izbeigt lietu." Norādījumu 22.1. pants attiecas uz izmeklēšanas slēgšanu un ir formulēts šādi: "Ģenerāldirektors pieņem lēmumu slēgt izmeklēšanas vai koordinācijas lietu. Ja viņa lēmums neatbilst Izmeklēšanas atlases un pārskatīšanas nodaļas atzinumam, ģenerāldirektors savu lēmumu pamato."

Attiecībā uz ombuda jautājumu par informāciju, kas sniegta tā uzaicinājuma vēstulēs, OLAF paskaidroja, ka uzaicinājuma vēstulēs personām, kas nav ES iestāžu un struktūru locekļi, vadītāji un darbinieki iekšējās izmeklēšanās, ir norādīts, ka "OLAF vēlas no tām iegūt visu noderīgo informāciju un paskaidrojumus, ko tās spēj sniegt" (uzsvars oriģinālā). OLAF piebilda, ka uzaicinājuma vēstulē nav atsauces ne uz vienu tiesību normu.

OLAF ir pilnībā ņēmis vērā ombuda papildu piezīmi, iekļaujot informāciju par tā jauno praksi instrukcijās, kas aizstāj tā rokasgrāmatu. Attiecībā uz atbildi uz ombuda jautājumu par informāciju, kas sniegta tā uzaicinājuma vēstulēs, šķiet, ka OLAF, uzaicinājumos norādot, ka tas "vēlētos iegūt" informāciju un paskaidrojumus, ko attiecīgās personas "spēj " sniegt" , sniedz informāciju par to, ka intervijas ir brīvprātīgas. Šādai konstruktīvai turpmākai rīcībai vajadzētu nozīmēt, ka šajā gadījumā konstatētās administratīvās kļūmes atkārtošanās risks ir ievērojami samazināts.

Lieta 2605/2009/MF

Lieta 2605/2009/MF attiecās uz Komisijas mēģinājumu pēc revīzijas atgūt dotāciju no bezpeļņas organizācijas. Ombuds lūdza Komisiju paskaidrot, kāpēc tā nevarēja grozīt secinājumus, ko tā bija izdarījusi no revīzijas ziņojuma, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja iesniegtos dokumentus, neraugoties uz to, ka tie tika iesniegti novēloti. Komisija atbildēja, ka tā ir gatava veikt pilnīgu attiecīgo dokumentu analīzi un pārskatīt savā atgūšanas rīkojumā sākotnēji pieprasīto summu.

Ombude izteica Komisijai vēl vienu piezīmi, ierosinot, ka tā varētu apsvērt iespēju tieši informēt sūdzības iesniedzēju par datumu, kurā tā sagaida, ka tiks pabeigts papildu dokumentācijas novērtējums. Vēlams, lai šis datums būtu divu mēnešu laikā pēc ombuda lēmuma slēgt lietu, viņš piebilda.

Komisija atkārtoti izvērtēja sūdzības iesniedzēja iesniegtos dokumentus, par to viņu informēja un atmaksāja daļu no sava atgūšanas rīkojuma, proti, 70 737 EUR. Sūdzības iesniedzējs pauda apmierinātību ar iznākumu.

Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas ātro un konstruktīvo turpmāko rīcību šajā lietā.

Lieta 3018/2009/(TN)(TS)TN

Sūdzība attiecās uz tulkošanas pakalpojumu piedāvājuma noraidīšanu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ES Tiesa i) ir nepareizi piemērojusi noteikumus, kas reglamentē konkursa procedūras, izslēdzot viņa piedāvājumu nederīgu iemeslu dēļ, un ii) ir kļūdaini atteikusies sniegt informāciju par uzvarējušo pretendentu piedāvātajām cenām. Ombuds secināja, ka attiecīgajā konkursa procedūrā ir ievēroti pareizas finanšu pārvaldības, vienlīdzīgas attieksmes un taisnīguma principi. Lai vēl vairāk uzlabotu Palātas konkursa procedūras, viņš ierosināja, ka Palāta varētu apsvērt iespēju savos paziņojumos par līgumu izskaidrot izvēlētā konkursa veida galvenās iezīmes. Tiesa varētu arī apsvērt iespēju konkursa specifikācijās skaidri noteikt, ka sarunu procedūrā tā patur tiesības pieprasīt zemākus piedāvājumus, ja tā uzskata, ka jau piedāvātie piedāvājumi ir pārmērīgi.

Savā atbildē Tiesa norādīja, ka tā piekrīt ombuda ieteiktajai lielākai pārredzamībai. Turpmākajos paziņojumos par līgumiem attiecībā uz juridisko tulkojumu Tiesa, kā ierosināts, sniegs sarunu procedūras galveno iezīmju aprakstu. Tā arī precizēs attiecīgajās specifikācijās, ka tā patur tiesības šādās procedūrās pieprasīt zemākas cenas, ja tā uzskata, ka piedāvātās cenas ir pārmērīgas, un noraidīt tos piedāvājumus, kuros pēc šādām sarunām joprojām ir ietvertas pārmērīgas cenas.

Ombuds atzinīgi vērtē Revīzijas palātas konstruktīvos turpmākos pasākumus saistībā ar viņa papildu piezīmi.

Lieta 62/2010/RT

Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāta publicēto uzaicinājumu izteikt ieinteresētību. Viņš nekvalificējās atlases procedūras otrajam posmam, proti, mutiskajam eksāmenam. Sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju pārskatīt viņa pieteikumu un sniegt viņam i) mutiskajā pārbaudījumā pielaistā ^{divdesmitā kandidāta} novērtējumu un ii) rakstiskā pārbaudījuma novērtējuma lapu. Komisija atteicās izpaust pieprasīto informāciju.

Ombuds izteica kritisku piezīmi par to, ka Komisija nav izpaudusi mutiskajā pārbaudījumā pielaistā ^{divdesmitā kandidāta} atzīmi vai nav pienācīgi paskaidrojusi, kāpēc tā to nevarēja izdarīt, neraugoties uz savu solījumu šajā sakarā. Attiecībā uz Komisijas atteikumu publiskot novērtējuma lapu ombuds izteica vēl vienu piezīmi, atgādinot, ka, kā norādīts sūdzības iesniedzējam izpaustajā labotajā pārbaudes dokumentā, vērtētāja(-u) veiktās korekcijas konkursos nav galīgais novērtējums. Saskaņā ar Civildienesta noteikumiem galīgo novērtējumu var veikt tikai atlases komisija. Tādējādi, ja nākotnē Komisija piešķirs piekļuvi atlases komisijas galīgajai novērtējuma lapai, kandidāti varēs redzēt savu testu galīgo novērtējumu.

Savā replikā Komisija norādīja, ka tā ir atkārtoti izvērtējusi savu nostāju, un informēja sūdzības iesniedzēju par mutiskajā pārbaudījumā pielaistā ^divdesmitā kandidāta atzīmi. Turklāt tā iesniedza sūdzības iesniedzējam galīgās novērtējuma lapas kopiju.

Komisija arī informēja ombudu, ka Tulkošanas ĢD ir izveidojis koordinācijas komiteju, lai cieši uzraudzītu visu pagaidu darbinieku atlases procedūras. Koordinācijas komiteju vada augsta līmeņa amatpersona, un tā ir atbildīga par visiem atlases procedūras procesuālajiem un juridiskajiem aspektiem. Priekšsēdētājs vai koordinācijas komitejas loceklis atlases procedūrās ir sistemātiski pārstāvēts atlases komisijā. Komisija arī paskaidroja, ka koordinācijas komiteja: i) veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka atlases procedūra tiek veikta pareizi; ii) ieceļ atlases komisijas locekļus; iii) nosaka uzaicinājuma izteikt ieinteresētību noteikumus; iv) koordinē saziņu ar kandidātiem; v) nosaka vērtēšanas kritērijus gan rakstiskajiem, gan mutiskajiem pārbaudījumiem; vi) nodrošina, ka Tulkošanas ĢD Cilvēkresursu nodaļas pārstāvis piedalās atlases komisijā (saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju tā veic kandidātu galīgo novērtējumu); vii) informē kandidātus par viņu rezultātiem atlases procedūrā (norādot viņu sarindojumu sekmīga iznākuma gadījumā un iegūtos punktus neveiksmes gadījumā); viii) pēc pieprasījuma atklāj iegūtos individuālos punktus, ļaujot kandidātam skatīt sava pārbaudījuma galīgo novērtējuma lapu (tādējādi saskaņojot savu praksi ar EPSO konkursa noteikumiem); ix) vajadzības gadījumā ņem vērā visus attiecīgos kompetentā dienesta ieteikumus.

Komisijas turpmākie pasākumi ir priekšzīmīgi, jo īpaši attiecībā uz iespaidīgo pasākumu klāstu, kas pieņemti, lai uzlabotu pagaidu darbinieku atlases procedūru kvalitāti tulkošanas jomā.

Lieta 325/2010/OV

Sūdzības iesniedzējs strādāja Eurojust, pamatojoties uz trīs gadu pagaidu darbinieka līgumu uz noteiktu laiku. Divus gadus pēc darba uzsākšanas viņš ziņoja par saslimšanu un devās slimības atvaļinājumā. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju viņa slimība bija sekas psiholoģiskai iebiedēšanai un aizskaršanai/mobingam darbā, ko veica arī tā laika vadītājs, nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs. Vairākās medicīniskajās izziņās gan sūdzības iesniedzēja ārsts, gan Eurojust ārsts ierosināja mediāciju pēc iespējas ātrāk. Viņi arī ieteica sūdzības iesniedzēja reintegrāciju Eurojust, bet neiesaistījās tiešā saskarsmē ar viņa bijušajiem kolēģiem.

2009. gada jūlijā notika mediācijas mēģinājums, kas nebija sekmīgs. Sūdzības iesniedzējs atteicās parakstīt savu karjeras attīstības ziņojumu (KDR), un tika sasaukta apvienotā instance (attiecīgā pārsūdzības iestāde). Šī apvienotā instance secināja, ka sūdzības iesniedzēja KAZ nav sagatavots taisnīgi un objektīvi, jo tā pamatā galvenokārt bija sūdzības iesniedzēja bijušā uzraudzītāja sniegtais saturs. Eurojust administratīvais direktors informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa KAZ tiks anulēts un netiks iekļauts viņa personas lietā. Viņš arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa pagaidu darbinieka līgums beigsies, kā paredzēts, un netiks pagarināts.

Pēc šīs lietas izmeklēšanas ombuds kritizēja to, ka: i) Eurojust nerīkojās tik ātri, kā tas varēja un tam vajadzēja darīt saistībā ar sūdzības iesniedzēja reintegrāciju. Tādēļ Eurojust vārdā bija nevajadzīga kavēšanās; ii) Eurojust lēmums anulēt sūdzības iesniedzēja KAZ, neatsākot procedūru, bija nepareizs.

Atbildot uz pirmo kritisko piezīmi, Eurojust norādīja, ka tā ir guvusi mācību, ka tai ir jābūt mehānismam, lai nodrošinātu ātru atbildi uz mediācijas pieprasījumu. Tā precizēja, ka, ņemot vērā šo mērķi, tiks uzsākta iepirkuma procedūra attiecībā uz pamatlīgumu par mediācijas pakalpojumu sniegšanu. Turklāt, lai pēc iespējas īsākā laikposmā nodrošinātu mediāciju un citus pakalpojumus, kas varētu būt vajadzīgi, lai palīdzētu darbiniekam, Eurojust izskatīs iespēju izveidot ātrāku veidu, kā slēgt ātri izpildāmus līgumus par pakalpojumiem, ko sniedz ārēji darbuzņēmēji, lai aptvertu ārkārtas situācijas.

Savā atbildē uz otro aizrādījumu Eurojust norādīja, ka tas pauž nožēlu par to, ka acīmredzot nav pietiekami izskaidrojis būtisko neiespējamību, ar ko tas saskārās, grozot sūdzības iesniedzēja KAZ, jo sūdzības iesniedzēja pirmais uzraudzītājs bija aizgājis no Eurojust un sūdzības iesniedzējs bija pastāvīgi paudis savu atteikumu piedalīties jebkurā novērtēšanā, kurā iesaistīts viņa otrais uzraudzītājs (proti, nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs). Tomēr Eurojust atzina, ka, anulējot sūdzības iesniedzēja KAZ, tā ir pieņēmusi lēmumu, kas nebija paredzēts attiecīgajos noteikumos. Tā bija kļūda. Eurojust atzina, ka tai būtu bijis jāaprobežojas tikai ar KAZ apstiprināšanu vai grozīšanu. Tā vēlreiz norādīja, ka ir guvusi mācību no tā, ka nākotnē līdzīgos apstākļos tā ievēros divas iespējas, kas paredzētas 8. panta 7. punktā Eurojust 2009. gada 24. aprīļa Lēmumā par vispārīgiem īstenošanas noteikumiem attiecībā uz gada darbības rezultātu novērtējumu , t. i., vai nu apstiprināt, vai grozīt KAZ. Tā piebilda, ka gadījumā, ja tā grozītu KAZ, tā atsāktu KAZ procedūru posmā pirms posma, kurā radusies attiecīgā kļūda.

Eurojust ir ne tikai atzinusi savas kļūdas šajā lietā, bet arī noteikusi virkni pasākumu, kuru mērķis ir izvairīties no līdzīgām kļūdām nākotnē. Šiem pasākumiem būtu jāpalīdz nodrošināt, ka šajā gadījumā konstatētās administratīvās kļūmes atkārtošanās risks ir zems.

Lieta 413/2010/BEH

Lietā 413/2010/BEH Veselības un patērētāju izpildaģentūra (EAHC) noraidīja sūdzības iesniedzēja lūgumu sniegt finansiālu atbalstu konferencei, pamatojoties uz to, ka tā nebija plānota uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus noteiktajā termiņā. Vienā priekšlikuma daļā sūdzības iesniedzējs bija kļūdaini norādījis, ka konference notiks 2009. gada septembrī, lai gan patiesībā tai bija jānotiek 2010. gada septembrī. Pareizais datums tika minēts citās priekšlikuma daļās. Ombude konstatēja, ka nav acīmredzams, kāpēc pieteikuma iesniedzējs ieguldītu ievērojamu laiku un resursus, lai sagatavotu priekšlikumu konferencei, kas būtu ārpus attiecīgā termiņa. Tāpēc EAHC bija jāšaubās par tās informācijas pareizību, ko sūdzības iesniedzējs sniedza attiecīgajā jomā, un tā varēja viegli pārbaudīt šo informāciju. Ombuds uzskatīja, ka EAHC nav darījusi visu, kas tai būtu bijis jādara saskaņā ar labas pārvaldības principiem. Ņemot vērā to, ka EAHC vairs nebija iespējams novērst šo administratīvās kļūmes gadījumu, ombuds slēdza lietu ar aizrādījumu. Tajā pašā laikā ombuds atzinīgi novērtēja to, ka EAHC ir veikusi pasākumus, lai izslēgtu sūdzības iesniedzēja problēmas atkārtošanos turpmākajos uzaicinājumos. Viņš arī izteica vēl vienu piezīmi, norādot, ka turpmākajos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus EAHC varētu apsvērt iespēju sniegt pieteikumu iesniedzējiem precīzu informāciju par gadījumiem, kad tā sazināsies ar viņu juridiskajiem pārstāvjiem un/vai kontaktpersonām. EAHC turklāt varētu apsvērt iespēju savos lēmumos par priekšlikumu noraidīšanu informēt pieteikuma iesniedzējus par viņu iespējām apstrīdēt vai pārsūdzēt šos lēmumus.

Atbildot uz aizrādījumu, EAHC atkārtoti uzsvēra, ka pirms 2010. gada uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus izsludināšanas tā ir veikusi pasākumus, lai pēc iespējas novērstu problēmas, kas ir līdzīgas tām, ar kurām saskaras sūdzības iesniedzējs, jo īpaši elektroniskajā pieteikuma veidlapā ievadot gadu, kurā konference tiks organizēta. EAHC norādīja, ka tā ir saglabājusi šo praksi attiecībā uz 2011. gada uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus.

EAHC arī paskaidroja, ka tā ir nolēmusi grozīt savu paziņošanas procedūru pēc priekšlikumu sākotnējās izvērtēšanas. Tā norādīja, ka informēs visus pretendentus, kuru priekšlikumi nav pielaisti vērtēšanas procedūrai, tūlīt pēc priekšlikumu sākotnējās izvērtēšanas, nevis tikai pēc tam, kad Komisija būs pieņēmusi piešķiršanas lēmumu. EAHC norādīja, ka tā informēs attiecīgos pieteikuma iesniedzējus par viņu priekšlikumu nepieņemšanas iemeslu, kā arī par iespēju noteiktā termiņā iesniegt pamatotu pārskatīšanas pieprasījumu. Tas cita starpā dotu pieteikumu iesniedzējiem iespēju pievērst EAHC uzmanību jebkuram elementam, kas varētu novest pie viņu priekšlikumu pieņemšanas novērtēšanas posmā.

Atbildot uz ombuda papildu piezīmes pirmo daļu, EAHC norādīja, ka tā ir nolēmusi pārskatīt norādījumus pieteikumu iesniedzējiem. Norādījumos tagad ir skaidri noteikts, ka vēstule, ar kuru pieteikuma iesniedzēji tiek informēti par lēmumu attiecībā uz viņu priekšlikumu, tiks adresēta organizācijas juridiskajam pārstāvim. Vienlaikus EAHC norādīja, ka tā nav mainījusi “kontaktpersonas” un “juridiskā pārstāvja” lomu aprakstus. Ņemot vērā šos aprakstus, EAHC uzskatīja par neapstrīdamu to, ka juridiskais pārstāvis saņems visu informāciju, kas attiecas uz priekšlikumu, un attiecīgā gadījumā parakstīs dotācijas nolīgumu. No otras puses, ar kontaktpersonu sazināsies jautājumos, kas saistīti ar konferences organizēšanu un vispārējo vadību.

Attiecībā uz papildu piezīmes otro daļu EAHC norādīja, ka tā ir pārskatījusi savu paziņojuma vēstuli, kurā tagad ir iekļauta detalizēta informācija par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un piemērojamiem termiņiem. EAHC pievienoja vēstules paraugu un norādīja, ka paziņojuma vēstule attiecas uz iespēju celt prasību atcelt Komisijas lēmumu noraidīt priekšlikumu, kā arī iesniegt sūdzību ombudam. Paziņojuma vēstulē pieteikuma iesniedzēji tiek informēti arī par iespēju viena mēneša laikā iesniegt papildu informācijas pieprasījumu, skaidri norādot, ka šāds pieprasījums neaptur piemērojamos termiņus tiesiskās aizsardzības līdzekļa izmantošanai.

Attiecībā uz aizrādījumu ombuds norāda, ka EAHC, i) informējot attiecīgos pieteikuma iesniedzējus sākotnējās pārbaudes beigās par viņu priekšlikuma izslēgšanu un ii) paredzot iespēju iesniegt pamatotu pārskatīšanu, ir pilnībā ņēmusi vērā nepieciešamību precizēt iespējamās pārrakstīšanās kļūdas. Turklāt, saglabājot savu jauno praksi elektroniskajā pieteikuma veidlapā ierakstīt gadu, kurā notiks konference, EAHC ir līdz minimumam samazinājusi šādu kļūdu risku saistībā ar konferences datumu. Turklāt EAHC ir pilnībā ņēmusi vērā ombuda turpmākajā piezīmē ietvertos ierosinājumus.

EAHC atbilde uz ombuda piezīmēm ir priekšzīmīga un ārkārtīgi konstruktīva.

Lieta 1301/2010/GG

Kad 2010. gada aprīlī izcēlās Islandes vulkāns, Eiropā tika atcelti tūkstošiem lidojumu. Komisija 2010. gada 4. maijā dažādās tīmekļa vietnēs publicēja informāciju par skartajiem aviopasažieriem, tostarp jautājumu un atbilžu dokumentu. Nākamajā dienā Eiropas Reģionālo aviokompāniju asociācija nosūtīja Komisijai e-pastu, vēršot tās uzmanību uz to, ko tā uzskata par maldinošu informāciju. It īpaši tā norādīja, ka dokumentā esot kļūdaini norādīts, ka pasažieriem ir automātiskas tiesības uz kompensāciju visos gadījumos, kas saistīti ar aizkavētu bagāžu. Komisijai bija vajadzīgas divas nedēļas, lai secinātu, ka daļa no dokumentā ietvertās informācijas patiešām ir maldinoša, un vairāk nekā mēnesis, lai to izņemtu no attiecīgās tīmekļa vietnes. Ombuds kritizēja Komisiju par maldinošas informācijas publicēšanu. Viņš arī secināja, ka laiks, kas Komisijai vajadzīgs, lai izņemtu maldinošo informāciju no tīmekļa vietnes, ir nepieņemams. Ombuds uzskatīja, ka ir jārīkojas daudz ātrāk, jo informācijas nozīme samazinājās, jo situācija Eiropas lidostās sāka normalizēties.

Savā papildu atbildē Komisija pauda nožēlu par to, ka šajā gadījumā tā nerīkojās ātrāk. Tas sniedza šādu detalizētu pamatojumu, lai izskaidrotu kavēšanos: par katru sūdzības iesniedzēja izvirzīto jautājumu Veselības un patērētāju ģenerāldirektorātam (“SANCO ĢD”) bija jāapspriežas ar citiem Komisijas dienestiem (jo īpaši Mobilitātes un transporta ģenerāldirektorātu (“MOVE ĢD”) un Tiesiskuma ģenerāldirektorātu (“JUST ĢD”), kuri visi jau bija aizņemti krīzes risināšanā. Tas neizbēgami pagarināja atbildes sniegšanai nepieciešamo laiku un sarežģīja lietas izskatīšanu. Turklāt šie jautājumi attiecās uz tiesību aktiem, kas paši par sevi ir sarežģīti. Konkrētāk, viens no apstrīdētajiem punktiem, kas galu galā tika atzīts par iespējami maldinošu, attiecās uz divu sarežģītu tiesību aktu savstarpējo saistību. Turklāt lietā bija nepieciešama arī Komisijas Juridiskā dienesta konsultācija. SANCO ĢD rīcības virzienu noteica mērķis rūpīgi īstenot iekšējo koordināciju, kas vajadzīga, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu par sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem jautājumiem, vienlaikus paturot prātā vajadzību ņemt vērā situācijas steidzamību.

Komisija paskaidroja, ka kopš notikumiem, kas ir šīs sūdzības pamatā, tā ir īpaši apzinājusies, cik svarīgi ir nodrošināt, lai patērētājiem sniegtā informācija par viņu tiesībām būtu precīza un pareiza. Šis starpgadījums sniedza iespēju padziļināti izvērtēt attiecīgo tiesisko regulējumu, kā arī tā piemērošanu tālejošiem un ārkārtas notikumiem. Gūtā pieredze tiks izmantota, pārskatot Regulu (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos. Turklāt Komisija paskaidroja, ka tā vairākkārt ir pierādījusi savu sadarbības pieeju un spēju ātri reaģēt uz ieinteresēto personu prasībām pasažieru tiesību jomā, par ko liecina 2010. gada vasaras pasažieru tiesību kampaņa un nesenie turpmākie pasākumi pēc sabiedriskās apspriešanas par aviopasažieru tiesībām, kas notika no 2009. gada beigām līdz 2010. gada sākumam. Komisija piebilda, ka kopš 2005. gada tā ir izveidojusi regulārus kontaktus ar Eiropas aviosabiedrību asociācijām. Šī saziņa ietver vairākas neoficiālas sanāksmes gadā par aviopasažieru tiesībām. Turklāt MOVE ĢD ir sistemātiski iesaistījis nozari katrā informācijas pasākumā, ko tas ir izstrādājis kopš 2005. gada, un pienācīgi ņēmis vērā tā ieguldījumu un ieteikumus.

Pēc tam Komisija norādīja, ka pēc attiecīgā incidenta SANCO ĢD ir pielicis papildu pūles, lai palielinātu savu darbinieku informētību par nepieciešamo rūpību, apstrādājot informāciju, kas publicēta patērētāju lietu tīmekļa vietnē. Darbiniekiem tika atgādināts par iekšējām procedūrām, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu, ka pirms informācijas publicēšanas tīmekļa vietnē tiek veikta atbilstoša iepriekšēja koordinācija un pārbaudes. Turklāt tika noteikti pasākumi, lai atbildētu uz iespējamiem trešo personu izteiktiem iebildumiem. Tas nozīmē, ka papildus attiecīgajiem departamentiem jau no paša sākuma ir jāiesaista Juridiskais dienests, lai nodrošinātu konsekvenci un likumību informācijas sniegšanā situācijās, kas ir līdzīgas šīs lietas būtībai.

Ņemot vērā to, cik svarīgi ir nekavējoties novērst kļūdas sabiedrībai sniegtajā informācijā neparastos un neparedzētos gadījumos, jāveic turpmāki piesardzības pasākumi, ja tiek apstrīdēta publicētās informācijas precizitāte vai pareizība. Jo īpaši gadījumos, kad izvirzītie jautājumi ir jākoordinē un jāapspriežas ar citiem departamentiem, apspriešanās notiks steidzamā kārtā, nevis saskaņā ar standarta procedūrām. Tas nozīmē, ka pieprasījums jāizskata daudz īsākos termiņos nekā tie, kas noteikti parasto pieprasījumu izskatīšanai. Ja izrādās, ka jautājums rada nopietnas šaubas, kas prasa padziļinātu pārbaudi, apstrīdētais materiāls nekavējoties tiks izņemts no tīmekļa vietnes, līdz jautājums tiks noskaidrots.

Visi šie elementi tika apkopoti iekšējā piezīmē, kuras kopija tika iesniegta ombudam. Komisija piebilda, ka nākotnē tiks pieliktas papildu pūles, lai precīzi un savlaicīgi uzlabotu patērētājiem sniegtos norādījumus.

Lai gan ombudu pilnībā nepārliecina Komisijas sniegtie paskaidrojumi par šajā lietā radušos kavēšanos, Komisijas veiktie konkrētie turpmākie pasākumi, kas aprakstīti arī SANCO ĢD nodaļu vadītājiem adresētajā piezīmē, ir priekšzīmīgi. Ombuds ar īpašu gandarījumu atzīmē, ka viņa lēmumā šajā lietā minētā patstāvīgā izmeklēšana par iespējamām sistēmiskām problēmām šajā jomā vairs nav nepieciešama. Komisijas konstruktīvie turpmākie pasākumi, šķiet, ir risinājuši pamatā esošos jautājumus.

Lieta 1342/2010/MHZ

Sūdzības iesniedzējs 2010. gadā iesniedza trauksmes cēlēja sūdzību Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) vadītājam, apgalvojot, ka EAA personāla vadības jomā ir notikuši daži pārkāpumi. EAA vadītājs neatbildēja uz šo sūdzības iesniedzēja sūdzības aspektu. Tādēļ sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda, apgalvojot, ka EAA būtu jāatbild uz viņa trauksmes cēlēja sūdzību un ka attiecībā uz to būtu jāveic atbilstoša administratīva izmeklēšana. Tā rezultātā EAA atsauca sūdzības iesniedzēja piekļuvi savām datubāzēm, pamatojoties uz to, ka viņš ombudam bija izpaudis konfidenciālu informāciju.

Ombuda iejaukšanās rezultātā EAA atbildēja sūdzības iesniedzējam un veica izmeklēšanu. Tomēr ombuds konstatēja, ka izmeklēšana nebija pietiekami rūpīga un pilnīga. Šajā sakarā viņš izteica pirmo kritisko piezīmi. Turklāt, tā kā sūdzības iesniedzējs nepieņēma EAA atvainošanos par to, ka tā atsauca viņa tiesības piekļūt tās datubāzēm, ombuds izteica otru kritisku piezīmi, norādot, ka šāda atsaukšana ir nelikumīgs pasākums, kas ir pielīdzināms trauksmes cēlēja sodīšanai. Ombuds arī atgādināja EAA, ka, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, viņš ir pilnvarots saņemt sūdzības, kas iesniegtas pret EAA, tostarp jebkādu konfidenciālu informāciju, kas tajās varētu būt ietverta.

Savā atbildē par turpmākajiem pasākumiem EAA norādīja, ka tā i) piekrīt ombuda izmeklēšanas konstatējumiem, ii) ir veikusi pasākumus, lai novērstu līdzīgas problēmas nākotnē, un iii) atvainojās sūdzības iesniedzējam. Turklāt, lai uzlabotu EAA darbību labas pārvaldības jomā un stiprinātu tās apņemšanos ievērot ES standartus un procedūras, EAA pieņēma Eiropas labas administratīvās prakses kodeksu. Turklāt ombuda pārstāvis informēja EAA darbiniekus par labas pārvaldības standartiem un iesniedza viņiem kodeksa kopiju. Tas bija arī rezultāts 2011. gada maijā notikušajām sarunām starp ombudu un EAA izpilddirektoru.

Ombuds atzinīgi vērtē EAA veiktos pasākumus, lai uzlabotu tās administrācijas kvalitāti.

OI/1/2010/(BEH)MMN

Norvēģijas pilsonis pieteicās IT vadītāja amatam Eiropas Policijas misijā palestīniešu teritorijās ("EUPOL COPPS"). Lai gan viņš tika iekļauts sarakstā un piedalījās intervijā, viņa pieteikums galu galā tika noraidīts.

Attiecīgajā paziņojumā par vakanci bija paredzēts, ka kandidātiem jābūt ES valstspiederīgajiem vai tādas trešās valsts valstspiederīgajiem, kura devusi ieguldījumu EUPOL COPPS. Netika apstrīdēts, ka Norvēģijas pilsoņi ietilpst pēdējā minētajā kategorijā. Paziņojumā par vakanci bija arī noteikts, ka veiksmīgajam kandidātam ir vajadzīga drošības pielaide. Tā piebilda, ka tā būtu priekšrocība, ja kandidāts jau būtu saņēmis šādu atļauju, jo pretējā gadījumā pieteikuma iesniedzējiem būtu jāiziet drošības pārbaude.

Vēstulē, kurā prasītājs tika informēts, ka viņa pieteikums ir noraidīts, EUPOL COPPS norādīja, ka tās lēmums ir pamatots divējādi. Pirmkārt, sūdzības iesniedzējs bija trešās valsts valstspiederīgais. Otrkārt, viņam nebija nepieciešamās drošības pielaides. Savā atzinumā EUPOL COPPS apgalvoja, ka ir pieļauta kļūda un ka attiecīgo nostāju nevajadzētu atvērt trešo valstu valstspiederīgajiem.

Ombuds norādīja, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru iecēlējinstitūcija nevar atkāpties no paziņojuma par vakanci noteikumiem. Ombuds secināja, ka, pamatojot sūdzības iesniedzēja pieteikuma noraidījumu ar iepriekš minētajiem diviem iemesliem, EUPOL COPPS acīmredzami nav ievērojusi attiecīgo paziņojumu par vakanci. Tādēļ viņš izteica kritisku piezīmi.

Veicot turpmākus pasākumus, EUPOL COPPS informēja ombudu, pirmkārt, ka izmeklēšanas rezultātā tā ir centusies uzlabot administratīvās procedūras, tostarp darbā pieņemšanas procedūras. Konkrētāk, tagad publicētajos paziņojumos par vakancēm ir minēta obligātā drošības pielaide, kas ir nepieciešama ES un trešo valstu valstspiederīgajiem. Sensitīvu amatu gadījumā paziņojumos par vakancēm norāda, vai ir pieņemta līdzvērtīga trešās valsts drošības pielaide. Otrkārt, EUPOL COPPS paziņoja, ka sadarbībā ar Eiropas Ārējās darbības dienestu tā centīsies pārskatīt ar vēl lielāku aprūpes pieteikuma iesniedzēju kvalifikāciju un drošības pielaidi. Treškārt, tā veiks oficiālu saziņu ar pieteikumu iesniedzējiem tikai ar Cilvēkresursu departamenta starpniecību. Tiks novērsta neoficiāla saziņa. Visbeidzot, EUPOL COPPS piebilda, ka tā nav rīkojusies negodprātīgi un ka tā turpinās racionalizēt savas darbības procedūras, lai garantētu pilsoņu tiesību ievērošanu.

Ombuds šajā lietā konstatēja administratīvu kļūmi, proti, EUPOL COPPS neievēroja nosacījumus, kas izklāstīti attiecīgajā paziņojumā par vakanci. Tādēļ EUPOL COPPS nākotnē varētu izvairīties no šāda veida administratīvām kļūmēm, precizējot vai vajadzības gadījumā grozot savus paziņojumus par vakancēm un nodrošinot, ka pieteikumi tiek rūpīgi apstrādāti saskaņā ar tajos izklāstītajiem nosacījumiem. No ombudam iesniegtās atbildes izriet, ka pirmais un otrais iepriekš izklāstītais pasākums ir vērsts uz šā mērķa sasniegšanu.

Ombuds ir gandarīts, ka EUPOL COPPS pieņemtajiem pasākumiem būtu jāpalīdz samazināt šajā lietā konstatēto administratīvo kļūmju atkārtošanās risku.

Lieta 439/2011/AN

Sūdzības iesniedzējs piedalījās atlases procedūrā, ko organizēja ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotais Eiropas kopuzņēmums (turpmāk “Kodolsintēze enerģijas ieguvei”). Viņa iesniedza ombudam vairākas sūdzības. Savā lēmumā ombuds konstatēja, ka var pamatoti sagaidīt, ka kandidātiem ES atlases procedūrās tiks nodrošināts vismaz aplēstais galveno posmu grafiks. Informācija, ko Fusion for Energy sniedza savā tīmekļa vietnē un atbildēs sūdzības iesniedzējam, bija acīmredzami nepietiekama. Ombuds izteica aizrādījumu. Attiecībā uz Fusion for Energy atbildes nesniegšanu uz sūdzības iesniedzēja galīgo informācijas pieprasījumu ombuds norādīja, ka Fusion for Energy ir atvainojies par šādu rīcību.

Savā atbildē par turpmākajiem pasākumiem Fusion for Energy informēja ombudu, ka ir veikti vai tiek veikti praktiski pasākumi, lai uzlabotu turpmākās atlases procedūras un apliecinātu apņemšanos ievērot pakalpojumu administratīvo kultūru. Šie pasākumi ietver šādus pasākumus:

- informācijas par atlases procedūras vidējo ilgumu (parasti seši mēneši) iekļaušana paziņojumā par vakanci;

Fusion for Energy tīmekļa vietnē publicē orientējošu grafiku katram atsevišķam atlases procedūras posmam. Plāns tiks regulāri atjaunināts tīmekļa vietnē, ja ir paredzama kavēšanās, lai pienācīgi informētu kandidātus.

Turklāt Fusion for Energy apstiprināja savu apņemšanos izskatīt kandidātu jautājumus vai pieprasījumus pēc iespējas īsākā laikā un jebkurā gadījumā ievērojot termiņus, kas noteikti Fusion for Energy Labas administratīvās prakses kodeksā.

Fusion for Energy ir konstruktīvi atbildējusi uz ombuda kritisko piezīmi. Tā ir veikusi pasākumus, lai uzlabotu savu atlases procedūru pārredzamību, un ir skaidri apliecinājusi apņemšanos veidot pakalpojumu administratīvo kultūru.

B. Citi gadījumi pa iestādēm

1. Eiropas Parlaments

Lietas 2986/2008/MF un 2987/2008/MF

2004. gada 1. maijā ar ES Civildienesta noteikumiem tika ieviesta jauna karjeras struktūra un jaunas algu skalas. Pārejas noteikumos bija iekļauts "reizināšanas koeficients" (MF), lai noteiktu jaunās algas skalas daļu, kas jāmaksā katram ierēdnim, kurš pieņemts darbā pirms 2004. gada 1. maija. Sūdzības iesniedzēji lietās 2986/2008/MF un 2987/2008/MF apgalvoja, ka Parlamenta prakse, saskaņā ar kuru MF saviem ierēdņiem automātiski palielinās līdz vienam, divus gadus pēc viņu pirmās paaugstināšanas amatā saskaņā ar jauno sistēmu, nav saderīga ar Civildienesta noteikumiem, jo tā ir automātiska un tādējādi patvaļīga. Ombuds piekrita un aicināja Parlamentu mainīt savu praksi. Parlaments atteicās, apgalvojot, ka tā interpretācija nav tikusi kritizēta nevienā tiesas spriedumā. Tā saglabāja savu nostāju, neraugoties uz to, ka ombuds vērsa uzmanību uz to, kā Vispārējā tiesa 2010. gada 2. jūlija spriedumā (Lafili lieta) ir interpretējusi attiecīgo noteikumu. Ombuds kritizēja Parlamentu par šo nopietno administratīvas kļūmes gadījumu. Viņš norādīja, ka Parlamenta prakse atšķiras no visu pārējo ES iestāžu prakses, kā rezultātā dažos gadījumos tas saviem ierēdņiem sniedz ievērojamas finansiālas priekšrocības salīdzinājumā ar ierēdņiem, kas strādā citās iestādēs. Viņš norādīja, ka šāda prakse ir Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 4. panta ("likumība"), 5. panta ("diskriminācijas neesamība") un 11. panta ("taisnīgums") pārkāpums un nopietna administratīva kļūme.

Savā atbildē Parlaments norādīja, ka aptuveni sešus gadus pēc savas prakses ieviešanas visiem tā pastāvīgajiem un pagaidu darbiniekiem, izņemot 204 (no 7000), tagad ir viens MF. Turklāt Parlaments uzstāja, ka Tiesa nav pasludinājusi nevienu spriedumu par attiecīgās tiesību normas interpretāciju (XIII pielikuma 7. pants), kas liktu tam mainīt savu praksi. Parlaments arī norādīja uz attiecīgā noteikuma sarežģītību.

Tajā pašā laikā Parlaments atzina, ka ir jāizsaka nožēla par XIII pielikuma noteikumu vienotas piemērošanas trūkumu visās ES iestādēs. Tā norādīja, ka tā var tikai piekrist ombuda aicinājumam nākotnē novērst šādas atšķirības. Parlaments uzskatīja, ka nepieciešamie mehānismi šādu atšķirību novēršanai ir ieviesti starpiestāžu līmenī, proti, Civildienesta noteikumu komiteja, Administrācijas vadītāju kolēģija un Administratīvo jautājumu sagatavošanas komiteja. Šiem mehānismiem būtu ievērojami jāveicina savlaicīga norādījumu sniegšana par to, kā iestādēm būtu jāpiemēro visi jaunie sarežģītie Civildienesta noteikumu noteikumi. Noslēgumā Parlaments norādīja, ka ir gandarīts informēt ombudu, ka ir gatavs veicināt iestāžu sadarbību šajos jautājumos un stiprināt juridiskās konsultācijas par administrācijas paraugpraksi.

Lai gan ir nožēlojami, ka Parlamenta administrācija joprojām atsakās atzīt, ka tās prakse neatbilst piemērojamā noteikuma autoritatīvajai interpretācijai, kas atrodama judikatūrā, ombuds atzīmē Parlamenta pausto atbalstu pasākumiem, kuru mērķis ir novērst līdzīgas administratīvas kļūmes nākotnē. 

Lieta 3135/2008/MF

Parlaments 2005. gadā piešķīra sūdzības iesniedzējam — Parlamenta ierēdnim — divus nopelnu punktus. Tas tika atspoguļots viņa novērtējuma ziņojumā. 2006. gada sākumā sūdzības iesniedzējs smagi saslima un viņam bija jādodas slimības atvaļinājumā līdz 2006. gada septembrim. Atlikušajā gada daļā viņš atgriezās strādāt nepilnu darba laiku. Parlaments 2007. gadā piešķīra viņam vienu nopelnu punktu 2006. gada paaugstināšanai amatā. Ombuds kritizēja Parlamentu par šo lēmumu, ko viņš uzskatīja par negodīgu.

Savā atbildē Parlaments norādīja, ka, lemjot par 2006. gada nopelnu punktu piešķiršanu, tas nav ņēmis vērā sūdzības iesniedzēja veselības stāvokli un objektīvos ierobežojumus, kas noteikti viņa sniegumam. Tā arī norādīja, ka tās Īstenošanas noteikumu attiecīgais pants par nopelnu punktu piešķiršanu un paaugstināšanu amatā ir ļoti skaidrs un paredz automātisku tāda paša punktu skaita piešķiršanu kā iepriekšējā gadā tikai tad, ja attiecīgais ierēdnis nav ieradies visu pārskata gadu. Tā tas nebija sūdzības iesniedzēja gadījumā. Tādēļ Parlamentam bija jāievēro savi iekšējie noteikumi un jāveic sūdzības iesniedzēja nopelnu faktisks novērtējums par 2006. gadu.

Parlaments apgalvoja, ka sūdzības iesniedzējam nebija tiesību automātiski saņemt tādu pašu nopelnu punktu skaitu par 2006. gada ziņojumu, kādu viņš saņēma iepriekšējā ziņojumā. Ņemot vērā piemērojamos iekšējos noteikumus, Parlaments paziņoja par savu nespēju veikt turpmākus pasākumus.

Parlamenta turpmākā rīcība šajā gadījumā nav apmierinoša. Savā atbildē Parlaments tikai atkārto argumentus, ko tas jau bija izvirzījis ombuda izmeklēšanas laikā.

Lieta 1329/2010/MF

Lieta 1329/2010/MF cita starpā attiecās arī uz Parlamenta metodi reizināšanas koeficienta aprēķināšanai, ko piemēro ierēdņiem, kuri pieņemti darbā pirms 2004. gada 1. maija un paaugstināti amatā pēc šī datuma. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Parlaments viņa algas aprēķināšanai izmantoja metodi, kas atšķīrās no tās, ko izmantoja visas pārējās ES iestādes. Ombuds konstatēja, ka Parlamenta aprēķina metode nebija balstīta uz acīmredzami kļūdainu attiecīgās tiesību normas interpretāciju (Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 7. panta 2. punkts). Tomēr viņš norādīja, ka Eiropas civildienesta vienotības princips nozīmē, ka visām iestādēm ir konsekventi jāinterpretē un jāpiemēro Civildienesta noteikumi. Dažādās aprēķina metodes radīja algu atšķirības, kas bija nepieņemamas, un pretēji Parlamenta viedoklim tās nevarēja uzskatīt par minimālām. Ombuds slēdza lietu, ierosinot ES iestādēm vienoties par kopīgu metodiku ierēdņu jauno pamatalgu aprēķināšanai pēc paaugstināšanas amatā. Viņš arī ierosināja, ka pirms nākamās ES Civildienesta noteikumu pārskatīšanas ES iestādēm būtu jāievieš mehānisms, lai apzinātu pārskatīto noteikumu interpretācijas grūtības un panāktu kopēju nostāju pietiekami agrīnā posmā, lai izvairītos no atšķirībām praksē. Saskaņā ar lojālas sadarbības principu katrai iestādei būtu jāizvairās no priekšlaicīgām saistībām un lēmumiem, kas apgrūtinātu kopējās nostājas pieņemšanu un īstenošanu.

Parlaments savā atbildē pateicās ombudam un apliecināja, ka pilnībā atbalsta Eiropas civildienesta vienotības principu. Parlaments arī norādīja, ka vēlas pārliecināt ombudu, ka tā pārstāvji dažādos iestāžu forumos un jo īpaši Administratīvo jautājumu sagatavošanas komitejā (CPQS) centīsies panākt visu iestāžu kopīgu pieeju jautājumos, kas saistīti ar Civildienesta noteikumos paredzēto tiesību un pienākumu īstenošanu. Ja, neraugoties uz tā pūlēm, nebija iespējams rast kopēju nostāju starp visām iestādēm, Parlaments tomēr paturēja tiesības pieņemt tādu Civildienesta noteikumu interpretāciju, kas, pēc tā domām, vislabāk atbilst attiecīgo Civildienesta noteikumu normu garam un tā personāla interesēm.

Ombuds norāda, ka Parlaments ir izrādījis vēlmi atbalstīt Eiropas civildienesta vienotības principu un ideju par kopēju pieeju, kas būtu jāpieņem visām ES iestādēm attiecībā uz Civildienesta noteikumu īstenošanu.

Piezīme.

Ombuds par savu lēmumu informēja to iestāžu priekšsēdētājus, kuras piedalījās viņa veiktajā izmeklēšanā (proti, Eiropas Komisiju, ES Padomi, Tiesu, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, Reģionu komiteju un Eiropas Revīzijas palātu), kā arī to administratīvo struktūru priekšsēdētājus, kuras atbild par ES Civildienesta noteikumu īstenošanas saskaņošanu (proti, Administrācijas vadītāju kolēģiju un Civildienesta noteikumu komiteju). Ar 2012. gada 17. februāra vēstuli Komisija informēja ombudu, ka tā arī uzskata par neapmierinošu to, ka pastāv atšķirīgas interpretācijas attiecībā uz Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 7. panta 2. punktu un līdz ar to kopīgas prakses trūkums. Tā arī norādīja, ka jau pastāv mehānisms diskusijām par šiem jautājumiem, proti, Administrācijas vadītāju kolēģija (CCA), kas bieži vien veiksmīgi darbojas kā starpnieks starp dažādu iestāžu nostājām. Visbeidzot, Komisija paziņoja, ka CCA un tai pakļautā komiteja centīsies rast risinājumus ombuda uzdotajiem jautājumiem.

2. Eiropas Komisija

Lieta 56/2007/PB

Šī lieta attiecās uz informācijas un dokumentu pieprasījumu, kas Komisijai tika iesniegts 2006. gada beigās. Sūdzības iesniedzējs, kurš bija pensionēts ierēdnis, lūdza Komisiju sniegt viņam detalizētu informāciju par kopējās veselības apdrošināšanas shēmas darbību vai, pakārtoti, dokumentus, no kuriem viņš pats varētu iegūt šo informāciju. Ņemot vērā ombuda veikto izmeklēšanu, kas ietvēra pārbaudi, kurā tika atklāti vairāki trūkumi Komisijas veiktajā lietas izskatīšanā, ombuds izteica aizrādījumu un vēl vienu piezīmi.

Kritiskā piezīme norādīja, ka, lai gan Komisija veica dažus pozitīvus pasākumus, reaģējot uz sūdzības iesniedzēja plašo informācijas pieprasījumu, tā atturējās pilnībā ievērot attiecīgos standartus šādu pieprasījumu apstrādei, jo īpaši pienācīgu pakalpojumu sniegšanas domāšanas, rūpības un objektivitātes līmeni.

Turklāt piezīmē tika norādīts, ka šajā lietā ir radušies jautājumi par to, kā Komisija apstrādā sarežģītus un plašus informācijas pieprasījumus. Ombuds mudināja Komisiju šajā sakarā pieņemt un izdot papildu pamatnostādnes saviem dienestiem. Pamatnostādnēm vajadzētu būt vērstām uz to, lai nodrošinātu, ka pilnīgs vai daļējs informācijas pieprasījumu atteikums, kas ir sarežģīts un/vai apjomīgs un kas nav acīmredzami ļaunprātīgs, ietver aptuvenu aplēsi par laiku vai resursiem, kas dienestiem citādi būtu jāiegulda, lai izpildītu informācijas pieprasījumu. Ombuds arī atgādināja, ka 2008. gadā viņš publicēja pētījumu par piekļuvi informācijai datubāzēs. Šis pētījums, kas tolaik tika nosūtīts Komisijai informācijai, ir pieejams ombuda tīmekļa vietnē. Viņš teica, ka Komisija varētu smelties iedvesmu no šā pētījuma satura.

Komisija informēja ombudu par pasākumiem, ko tā plāno veikt vai jau ir veikusi. Attiecībā uz datu pieejamību Komisija norādīja, ka nākotnē tā sagatavos statistikas informāciju, kas būs vieglāk pieejama, jo īpaši attiecībā uz nelaimes gadījumiem un ar darbu saistītām slimībām. Ja nebūs tūlītējas iespējas ieviest jaunu informātikas sistēmu, Komisija garantēs piekļuvi šādai statistikas informācijai ar līgumslēdzēja starpniecību, kas atbild par ierēdņu apdrošināšanu saistībā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu. Faktiski attiecīgajā līgumā ir noteikts, ka apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējam būtu jāsniedz šāda informācija.

Attiecībā uz darba slodzi Komisija norādīja, ka tas joprojām rada bažas attiecīgajam dienestam. Īpaši grūti ir identificēt un izpētīt dokumentus, kas satur stingri konfidenciālus personas un medicīniskus datus. Tāpēc ir ļoti grūti iepriekš pateikt, cik daudz laika un darba būs nepieciešams, lai iegūtu šādu informāciju vai datus.

Noslēgumā Komisija norādīja, ka tā pašlaik īsteno pasākumus, kas vajadzīgi, lai apmierinātu sūdzības iesniedzēja lūgumu un atvieglotu atbildes uz turpmākiem lūgumiem.

Komisija veic konkrētus pasākumus, lai novērstu šajā lietā konstatētās administratīvās kļūmes un nodrošinātu vēlamos uzlabojumus, kas prasīti ombuda piezīmēs.

Lieta 803/2007/(VIK)(CK)ANA

Sūdzība attiecas uz to, ka Komisija, iespējams, nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar ES struktūrfondu regulu. Ombuds sāka izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem, ka Komisija nav i) atbildējusi uz viņu un izmeklējusi viņa paziņotos apgalvojumus, ii) nodrošinājusi darbības programmas X pārvaldības un kontroles sistēmu netraucētu darbību, tostarp objektīvas procedūras vadošās iestādes (VI) personāla novērtēšanai, un iii) nodrošinājusi atbilstību ES publiskā iepirkuma noteikumiem.

Ombuds uzskatīja, ka Komisijas reakcija uz sūdzību nav pietiekama, un izdeva ieteikuma projektu, pieprasot Komisijai rūpīgi izmeklēt sūdzības iesniedzēja apgalvojumus un sniegt viņam konkrētu un atbilstīgu atbildi. Sīki izstrādātajā atzinumā Komisija norādīja, ka tā ir veikusi revīziju par revīzijas lietām, kas ir attiecīgo valsts iestāžu un DP X VI rīcībā, iztaujājusi darbiniekus un pārskatījusi attiecīgās publiskā iepirkuma procedūras. Komisija nav konstatējusi būtiskus pārkāpumus. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka Komisijas revīzijā nav ņemti vērā viņa izvirzītie jautājumi.

Savā lēmumā ombuds kritizēja Komisiju par to, ka tā nav rūpīgi izmeklējusi sūdzības iesniedzēja apgalvojumus un nav sniegusi viņam konkrētu un atbilstošu atbildi.

Atbildot uz aizrādījumu, Komisija pauda viedokli, ka tā ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai izmeklētu sūdzības iesniedzēja apgalvojumus, pieprasot informāciju no attiecīgajām valsts iestādēm, veicot revīziju un informējot OLAF, kas veica un veica atsevišķu izmeklēšanu šajā jautājumā. Ņemot vērā to, ka struktūrfondus īsteno dalītā pārvaldībā ar dalībvalstīm, Komisija uzstāja, ka tās dienesti rīkojas tādā mērā, kādā tie ir kompetenti rīkoties. Turklāt Komisija norādīja, ka ombuda veiktā pārbaude aprobežojas ar to, lai pārbaudītu, cik adekvāta ir Komisijas reakcija uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem pret attiecīgajām valsts iestādēm. Revīzijas palāta ir atbildīga par to, lai tiktu pārbaudīts, kā Komisija pārvalda un piemēro struktūrfondus.

Ombuds norāda, ka Komisija nav iesaistījusies un risinājusi jautājumus, kurus viņš uzsvēra savā kritiskajā piezīmē. Tā saglabā šauru izpratni par saviem pienākumiem, ko tā pieņēma no ombuda izmeklēšanas sākuma. Turklāt Komisijas apgalvojums, ka ombuda izmeklēšana pārklājās ar Revīzijas palātas revīzijas pienākumiem, nav pamatots. Izskatot šo sūdzību, ombuds, rīkojoties saskaņā ar savām pilnvarām, pārbaudīja, vai Komisija ir pieļāvusi administratīvas kļūmes, pildot savus pienākumus saistībā ar struktūrfondu īstenošanu.

Ombuds pauž nožēlu, ka Komisijas atbilde nesniedz pārliecību, ka līdzīgas administratīvas kļūmes nākotnē neatkārtosies.

Lieta 1146/2007/(BU)JF

Sūdzības iesniedzēja, kura ir šķīrusies no Komisijas ierēdņa, saņēma apgādājamā bērna un izglītības pabalstus par saviem diviem dēliem sava bijušā vīra vārdā un uzdevumā. Pēc ierēdņa lietas iekšējas pārbaudes Komisija konstatēja, ka daži no šiem pabalstiem ir pārmaksāti. Attiecīgās summas tas pieprasīja atpakaļ no sūdzības iesniedzēja.

Izmeklēšanas laikā ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzēja zināja, ka viņas dēli iesniedza visus būtiskos pierādījumus, kas pamato pabalstus viņu tēvam, Komisijas ierēdnim, kurš pēc tam tos principā nosūtīja Komisijai. Viņš arī atklāja, ka Komisija nav savlaicīgi informējusi sūdzības iesniedzēju par noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajām kvotām, un ka sūdzības iesniedzējs nezināja par pārkāpumiem Komisijas maksājumos. Visbeidzot, viņš uzsvēra, ka sūdzības iesniedzēja, kas bija bezdarbniece, vienmēr bija pārskaitījusi apgādājamā bērna un izglītības pabalstus saviem dēliem. Tie bija tie, kas pēc tam saņēma aizdevumu un atmaksāja Komisijai pieprasītās summas.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds ierosināja, pirmkārt, mierizlīgumu un, vēlāk, ieteikuma projektu Komisijai, lai tā atmaksātu sūdzības iesniedzējam pusi no atgūtajām piemaksām (t. i., 5269,41 EUR). Ombuds uzskata, ka tā bija saprātīga summa. Komisija noraidīja gan mierizlīguma priekšlikumu, gan ieteikuma projektu. Ombuds slēdza lietu ar aizrādījumu.

Turpmākajos pasākumos Komisija uzsvēra, ka lēmums šajā lietā ir gan sūdzības iesniedzēja lietas īpašo iezīmju, gan tolaik pārmaksāto summu atgūšanai izmantoto procedūru rezultāts. Tā uzsvēra savu pastāvīgo un pastāvīgo apņemšanos pienācīgi informēt savus darbiniekus un citas personas, arī par attiecīgajiem piemērojamajiem noteikumiem.

Lai gan Komisija vispārīgi norāda, ka tā ir apņēmusies pienācīgi informēt personālu un trešās personas par noteikumiem, kas piemērojami tostarp pabalstiem, nekas tās atbildē nenorāda, ka tā būtu mēģinājusi mācīties no šīs lietas, lai samazinātu līdzīgas administratīvas kļūmes risku nākotnē.

Lieta 2395/2007/VIK

Cenšoties paplašināt savu IT ekspertu loku, sūdzības iesniedzējs nosūtīja darba piedāvājumus IT speciālistiem, kuri strādāja Komisijā kā ārējie konsultanti. Sūdzības iesniedzējs izmantoja e-pasta adreses, ko Komisija bija izveidojusi saviem ārējiem konsultantiem. Komisija lūdza sūdzības iesniedzēju nekavējoties pārtraukt darbā pieņemšanas ziņojumu nosūtīšanu un uzsāka izmeklēšanu, lai noteiktu, vai sūdzības iesniedzējs nav pārkāpis savas līgumsaistības un/vai noteikumus, kas attiecas uz personas datu aizsardzību. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apstrīdēja Komisijas veiktos pasākumus. Ombuds konstatēja administratīvu kļūmi trijos pārskatos un pabeidza izmeklēšanu ar trim kritiskām piezīmēm.

“Apsūdzot sūdzības iesniedzēju par Komisijas iekšējās e-pasta sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu un līgumsaistību pārkāpšanu, pirms tas pat bija sācis un veicis izmeklēšanu par attiecīgajiem jautājumiem, Komisija šobrīd nav pierādījusi objektivitāti attiecībā pret sūdzības iesniedzēju. Līdz ar to iestāde neesot ievērojusi objektivitātes prasību, kas paredzēta ECGAB (Eiropas labas administratīvās prakses kodekss) 8. panta 1. punktā un Hartas 41. pantā.

Uzdodot sūdzības iesniedzējam pārtraukt nosūtīt darbā pieņemšanas e-pasta vēstules bez juridiska pamata, Komisija pārkāpa ECGAB 4. pantu.

Komisija nenorādīja ombudam pamatotus iemeslus, kāpēc tai bija jānokopē 2007. gada 3. jūlija vēstule pārējiem sūdzības iesniedzēja konsorcija locekļiem. Tādēļ ombuds secina, ka Komisijas rīcība šajā sakarā neatbilst proporcionalitātes principam, kas noteikts ECGAB 6. pantā.”

Attiecībā uz pirmo kritisko piezīmi Komisija paskaidroja, ka tās Drošības direktorāta veiktā iekšējā izmeklēšana sākās 2006. gada 7. novembrī. Komisija atzina, ka tās šī datuma vēstules formulējumā bija skaidri jānorāda, ka Komisija atsaucas uz iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu un iespējamu būtisku attiecīgā līguma pārkāpumu un ka izmeklēšanas mērķis bija pārbaudīt, vai šāda ļaunprātīga izmantošana patiešām ir notikusi. Komisija apstiprināja, ka atvainosies sūdzības iesniedzējam par vēstules formulējumu, un to izdarīja 2012. gada 20. jūnijā.

Attiecībā uz otro kritisko piezīmi Komisija apgalvoja, ka tai bija jārīkojas tā, kā tā rīkojās, lai izbeigtu personas datu nelikumīgu izmantošanu, kas notika un par ko tā galu galā varēja tikt saukta pie atbildības. Tomēr tā atzina, ka situāciju būtu bijis vieglāk risināt, ja būtu bijusi lielāka skaidrība par pieņemamās rīcības līmeni, ko tai ir tiesības sagaidīt no izraudzītajiem pretendentiem un līgumslēdzējiem. Komisija informēja ombudu, ka par šo lietu atbildīgais dienests izstrādās rīcības kodeksu, kas jo īpaši attieksies uz pāreju no pašreizējās līgumiskās sistēmas pakāpeniskas izbeigšanas uz nākamās sistēmas pakāpenisku ieviešanu. Šis kodekss sniegs norādījumus par pieņemamu rīcību un vajadzības gadījumā atsauksies uz tiesību normām un ētikas principiem, kas joprojām ir piemērojami pat pēc tam, kad ar iepriekšējo līgumslēdzēju parakstītie pamatlīgumi, iespējams, ir beigušies, vai – kā tas bija šajā lietā – pat pirms ir parakstīti pamatlīgumi ar jauno līgumslēdzēju.

Komisija uzskata, ka ombuda pamatojums attiecībā uz trešo aizrādījumu bija pretrunīgs. Tomēr tā paziņoja, ka informēs sūdzības iesniedzēja konsorcija locekļus, ka izmeklēšana par iespējamu līguma pārkāpumu galu galā tika izbeigta, neveicot turpmākas darbības, un ka sūdzības iesniedzējs tad bija un joprojām ir cienījams Komisijas IT pakalpojumu sniedzējs. Tā to izdarīja 2012. gada 20. jūnijā.

Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas konstruktīvos turpmākos pasākumus saistībā ar kritiskajām piezīmēm, jo īpaši ņemot vērā to, ka tai ir atrunas par dažiem no tajās konstatētajiem jautājumiem.

Piezīme

Komisija 2012. gada 29. oktobrī rakstīja ombudam, lai pievērstu uzmanību tam, ko tā dēvēja par nepareizu atzīšanu, ko tā bija izdarījusi izmeklēšanas laikā un ko tā uzskatīja par galveno iemeslu Ombuda otrajai kritiskajai piezīmei. Komisija atvainojās par šo administratīvo kļūdu, kas, kā tā teica, varēja neļaut ombudam pilnībā izprast visus šīs sarežģītās lietas elementus. Komisija uzskatīja, ka, neraugoties uz ļoti vēlo procedūras posmu, ir vērts labot šo nožēlojamāko administratīvo kļūdu un pilnībā pārredzami informēt Eiropas ombudu.

Lieta 3031/2007/(BEH)VL

Ombuds lietā 3031/2007/VL secināja, ka i) Komisijas sniegtā informācija par Erasmus Mundus programmu lika studentiem no valstīm ārpus ES uzskatīt, ka viņu stipendija ļautu viņiem baudīt pienācīgu dzīves līmeni atbilstoši Eiropas standartiem, un ii) pieejamā summa nebija pietiekama šim nolūkam. Ombuds uzskata, ka Komisijas publicētā informācija nesniedza skolēniem pareizu un ticamu informāciju. Ieteikuma projektā ombuds ierosināja Komisijai veikt ex gratia maksājumu 1500 EUR apmērā katram attiecīgajam studentam par sagādātajām neērtībām. Viņš slēdza lietu ar aizrādījumu pēc tam, kad Komisija noraidīja ieteikuma projektu.

Savā replikā Komisija saglabāja savu viedokli, ka tā nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tomēr tā pauda dziļu nožēlu par to, ka sūdzības iesniedzējam bija negatīvas sekas, un norādīja, ka tā jau ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai turpmāk izvairītos no līdzīgiem incidentiem.

Konkrētāk, Komisija un Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūra (EACEA) kopš tā laika ir veikušas pasākumus, lai precizētu un precizētu informāciju, kas ietverta Erasmus Mundus programmas atbalsta saņēmējiem paredzētajos materiālos un rīkos. Piemēram, bieži uzdoto jautājumu sadaļā EACEA tīmekļa vietnē tagad ir konkrētas atbildes uz jautājumiem par stipendiju un segtajām izmaksām.

Turklāt Komisija un EACEA ir veikušas pasākumus, lai uzlabotu informāciju, ko potenciāliem Erasmus Mundus studentiem sniedz iesaistītie konsorciji, jo īpaši izmantojot savas tīmekļa vietnes. Šī informācija jo īpaši attiecas uz mācību maksas apmēru un summu, kas atlikusi pēc mācību maksas atskaitīšanas. Konsorciju tīmekļa vietņu pamatnostādnēs ir ietverti arī sīki izstrādāti norādījumi par informāciju, kas konsorcijiem, kuri piedalās Erasmus Mundus programmā, būtu jāsniedz potenciālajiem studentiem.

Attiecībā uz Erasmus Mundus stipendiju struktūru Komisija norādīja, ka kopš 2009. gada Erasmus Mundus stipendijas ir grozītas, lai labāk reaģētu uz dažāda veida izmaksām – ceļa, iekārtošanās un citām izmaksām, maksimālo ieguldījumu Erasmus Mundus maģistra studiju dalības izmaksās un ikmēneša pabalstu. Šai jaunajai struktūrai būtu jāsniedz studentiem, kas gūst labumu no programmas, skaidrāks priekšstats par kopējām saistītajām izmaksām, tostarp par viņu ikmēneša iztikas pabalsta līmeni.

Diemžēl Komisija uzstāj, ka ir jāatsakās atzīt, ka šajā gadījumā ir pieļautas administratīvas kļūmes. Šāda stūrgalvība var apdraudēt Komisijas leģitimitāti pilsoņu acīs. Tomēr Komisijas pieņemtajiem pasākumiem, proti, stipendijas summas rezervēšanai dzīves dārdzībai un detalizētas informācijas sniegšanai par stipendiju struktūru, būtu jānodrošina, ka nākotnē nerodas situācija, kas līdzīga tai, ar kādu saskārās EuMAS 2006.–2008. gada studenti.

Lieta 3196/2007/(BEH)VL

Šī lieta attiecās uz informācijas pieprasījumu par notiekošo pārkāpuma procedūru saistībā ar Direktīvu 95/46/EK par personas datu aizsardzību. Pēc visu argumentu rūpīgas izskatīšanas ombuds iesniedza priekšlikumu par mierizlīgumu. Uzsverot, ka pilsoņu pieprasītās informācijas sniegšana ir laba administratīvā prakse, ja vien nav pamatota iemesla to nedarīt, viņš ierosināja, ka Komisijai būtu vai nu jāsniedz sūdzības iesniedzējam pieprasītā informācija, vai jāsniedz pārliecinošs paskaidrojums par to, kāpēc tas nav iespējams. Pēc tam, kad Komisija noraidīja viņa priekšlikumu, ombuds sagatavoja attiecīgu ieteikuma projektu. Sīki izstrādātajā atzinumā Komisija informēja ombudu, ka tā ir sniegusi sūdzības iesniedzējam kopsavilkuma informāciju par katru no Direktīvas 95/46/EK pantiem, kas, iespējams, ir pārkāpti. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskatīja, ka Komisija ir pieņēmusi viņa ieteikuma projektu un veikusi apmierinošus pasākumus tā īstenošanai.

Pēc tam sūdzības iesniedzējs informēja ombudu, ka pastāv neatbilstība starp Komisijas un Apvienotās Karalistes iestāžu sniegto informāciju, jo īpaši attiecībā uz iepriekš minētajiem pantiem. Tādēļ ombude aicināja Komisiju paskaidrot acīmredzamo atšķirību. Komisija paskaidroja, ka i) savā atbildē tā ir ņēmusi vērā tikai tos Direktīvas 95/46/EK pantus, kas attiecās uz pārkāpuma procedūru laikā, kad sūdzības iesniedzējs pieprasīja informāciju, un ii) pastāv pārklāšanās ar citiem pantiem par konkrētiem jautājumiem. Ombuds izteica vēl vienu piezīmi attiecībā uz i) punktu, kurā viņš uzsvēra, ka, lai īstenotu pakalpojumu kultūras ideju, būtu lietderīgi, ja Komisija tādos gadījumos kā šis, kad starp informācijas pieprasījumu un šīs informācijas faktisko sniegšanu paiet ievērojams laiks, sniegtu pieteikuma iesniedzējiem visjaunāko informāciju.

Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas apliecinājumu, kas viņam tika paziņots saistībā ar tās atbildi uz papildu piezīmi, ka tā centīsies ievērot pakalpojumu kultūru, kas no tās tiek gaidīta nākotnē, jo īpaši tādos gadījumos kā šis.

Lieta 696/2008/(WP)OV

Sūdzība attiecās uz Komisijas darbā pieņemšanas procedūru Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) izpilddirektora amatam. Pēc atlases procedūras Komisija pieņēma divu kandidātu sarakstu, kuri jāierosina ECHA valdei. Valde iecēla D. Ombuds veica izmeklēšanu, kuras beigās viņš kritizēja to, ka Komisija nav dokumentējusi pamatojumu, kas ir kandidātu saraksta izveides pamatā. Tas neļāva pārbaudīt, vai Komisija nav nepamatoti un patvaļīgi ierobežojusi ECHA izpilddirektora amata kandidātu loku un nav ļaunprātīgi izmantojusi savu rīcības brīvību šajā jomā. Ombuds arī izteica papildu piezīmi, ierosinot, ka Komisijai turpmāk pēc pieprasījuma un saskaņā ar Regulu 1049/2001/EK par publisku piekļuvi dokumentiem ^[11] būtu jāpublisko kandidātu saraksti, ko tā ierosina atlases procedūrās augsta līmeņa amatiem Komisijā un aģentūrās. Kandidāti par šo politiku ir jāinformē paziņojumā par vakanci uz šiem amatiem.

Attiecībā uz aizrādījumu Komisija atgādināja judikatūru, saskaņā ar kuru iecēlējinstitūcijai un pēc analoģijas iestādei, kas pieņem kandidātu sarakstu, ir plaša rīcības brīvība, salīdzinot kandidātu nopelnus, jo īpaši, ja ieņemamais amats ir augstākās vadības amats ^[12]. Komisija norādīja, ka šajā lietā nekas neliecina par to, ka tā būtu rīkojusies nepamatoti vai patvaļīgi. Pieņemot divu kandidātu sarakstu, pamatojoties uz komisāru atbildības jomu ieteikumiem, Komisija ir izmantojusi savu plaši atzīto rīcības brīvību.

Komisija uzsvēra, ka šāda plaša rīcības brīvība ietekmē arī nepieciešamo dokumentācijas apjomu. Pieņemot ECHA izpilddirektora amata kandidātu sarakstu, Komisija netieši apstiprināja, ka tā ir ievērojusi savu rīcības brīvību. Šajā ziņā skaidram apstiprinājumam, proti, apgalvojumam, ka tas ir ievērojis paziņojumu par vakanci un piemērojamos procesuālos noteikumus, nebūtu nekādas pievienotās vērtības. Komisija arī norādīja, ka saskaņā ar judikatūru pamatojums attiecībā uz lēmumiem par paaugstināšanu amatā vai vakanto amatu aizpildīšanu var aprobežoties ar to juridisko nosacījumu izpildi, no kuriem ir atkarīga procedūras spēkā esamība saskaņā ar Civildienesta noteikumiem ^[13]. 

Attiecībā uz papildu piezīmi Komisija norādīja, ka tā neuzskata, ka sabiedrības vispārēja piekļuve kandidātu sarakstam būtu piemērota. Tas apgalvoja, ka parasti tas nav to atlasīto kandidātu interesēs, kuru vārdi galu galā netiek publiskoti. Šie datu aizsardzības apsvērumi ir pienācīgi ņemti vērā Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kas atšķirībā no 4. panta 2. un 3. punkta pat neļauj izpaust informāciju sevišķi svarīgu sabiedrības interešu gadījumā.

Komisija piebilda, ka, lai gan ir taisnība, ka no formālā viedokļa var uzskatīt, ka kandidāti ir piekrituši publiskošanai, iesniedzot pieteikumu – ja paziņojumā par vakanci būtu ietverta skaidra klauzula par publisku piekļuvi kandidātu sarakstiem –, tā uzskata, ka šāda klauzulas pārformulēšana nebūtu piemērota, jo potenciālie kandidāti faktiski varētu atteikties dot savu piekrišanu, tikai atturoties no pieteikšanās. 

Komisija arī apgalvoja, ka ombuda lēmumā minētā paziņojuma par vakanci klauzula – paziņojums par ECHA izpilddirektora vakanci – bija paredzēta, lai informētu kandidātus par to, ka pēc tam, kad Komisija būs pieņēmusi šo sarakstu, tas tiks nosūtīts ECHA un ka līdz ar to Komisija vairs nevarēs garantēt tā slepenību. Komisija atzina, ka būtu vēlams skaidrāks formulējums šajā ziņā, un norādīja, ka tā neizmantos šo formulējumu turpmākajos gadījumos.

Ombuds norāda, ka attiecībā uz pamatojuma nedokumentēšanu divu kandidātu saraksta izveidei Komisija būtībā apgalvo, ka lielā rīcības brīvība, kas tai ir augstākās vadības amatu aizpildīšanā, ietekmē arī vajadzību dokumentēt savu lēmumu vai drīzāk šādas vajadzības neesamību. Komisijas arguments, saskaņā ar kuru, pieņemot ECHA izpilddirektora amata kandidātu sarakstu, tā netieši apstiprināja, ka tā ir palikusi savas rīcības brīvības robežās, nebūt nav pārliecinošs. Šis pamatojums neatbilst arī attiecīgajai judikatūrai, kas paredz, ka pat tad, ja iestādei ir liela rīcības brīvība, tai joprojām ir jāievēro piemērojamie atlases procedūras noteikumi ^[14]. 

Attiecībā uz procesuālajiem noteikumiem šajā lietā ir jānorāda, ka atlases procedūru reglamentēja Komisijas 2005. gada 13. maija Pamatnostādnes Kopienas aģentūru vadītāju iecelšanai ^{amatā [15]} (turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”). Kā uzsvērts Ombuda lēmumā, šo pamatnostādņu 3.6. punktā bija noteikts, ka “īpaša uzmanība [būtu jāpievērš] tam, lai nodrošinātu, ka visi atlases procedūras posmi tiek pilnībā dokumentēti”(izcēlums pievienots). Intervijas ar komisāriem, pēc kurām kandidātu saraksts tika samazināts no 3 uz 2 kandidātiem, nepārprotami bija atlases procedūras "solis", un tāpēc tās bija pilnībā jādokumentē. Komisijas arguments, ka tai nebija jādokumentē lēmums vēl vairāk samazināt kandidātu sarakstu no 3 uz 2, ir acīmredzamā pretrunā noteikumiem, ko tā pati pieņēma pamatnostādnēs.

Ombuds vēlreiz rakstīja Komisijai, izklāstot savu iepriekš minēto analīzi. Savā replikas rakstā Komisija saglabāja savu atzinumu.

Attiecībā uz papildu piezīmi Komisijas reakcija, šķiet, ir balstīta uz nepareizu pieņēmumu, ka ombuds aicināja to publicēt kandidātu sarakstus. Faktiski papildu piezīmē Komisijai tika lūgts sarakstus publiskot "pēc pieprasījuma un saskaņā ar Regulu 1049/2001/EK"^[16].

Kā Komisija pareizi norāda, ir jānodrošina kandidātu tiesības uz savu personas datu aizsardzību. Tomēr Komisijas izvirzīto problēmu, proti, ka vienīgā iespēja kandidātiem, kuri nevēlas, lai viņu vārdi tiktu atbrīvoti, būtu atturēties no pieteikšanās uz amatu, varētu viegli atrisināt, paziņojumā par vakanci piedāvājot kandidātiem iespēju lūgt, lai viņu vārds netiktu izpausts gadījumā, ja tiek lūgta publiska piekļuve kandidātu sarakstam.

Ombuds pauž nožēlu, ka Komisijas turpmākie pasākumi saistībā ar aizrādījumu, šķiet, ir balstīti uz viedokli, ka nav pienākuma pamatot plašas rīcības brīvības īstenošanu. Tas nozīmē, ka rīcības brīvība ir tāda pati kā patvaļīga vara. Šāda pieeja atklāj būtisku administratīvo tiesību un labas pārvaldības principu pārpratumu. Ir arī nožēlojami, ka turpmākie pasākumi pēc papildu piezīmes, šķiet, uzskata datu aizsardzību par noderīgu pamatojumu administratīvajam noslēpumam, nevis par pamattiesībām, kas jālīdzsvaro ar pamattiesībām piekļūt dokumentiem.

Lieta 1633/2008/DK

Tirdzniecības komisārs 2008. gadā tikās ar uzņēmējdarbības organizācijas pārstāvjiem. Pilsoniskās sabiedrības organizācija lūdza piekļuvi šīs sanāksmes protokolam un saņēma to tikai daļēji. Tā sūdzējās ombudam, kurš konstatēja, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi savu lēmumu atteikt piekļuvi noteiktām dokumenta daļām un svītrot no tā sadaļu. Atbildot Komisija sniedza pārskatītu sava lēmuma pamatojumu un piešķīra piekļuvi daļai, kuru tā iepriekš bija svītrojusi. Ombuds uzskatīja, ka Komisijas atbilde uz viņa priekšlikumu par mierizlīgumu lielā mērā ir apmierinoša. Tomēr viņš izteica šādu papildu piezīmi.

"Šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs pieprasīja publisku piekļuvi "dokumentam", nevis piekļuvi "informācijai". Komisija izskatīja šo pieprasījumu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem. Tomēr (...) no regulas izriet, ka iestādes nevar nolemt, ka, tā kā kāda esoša dokumenta daļa satur cita veida vai veida informāciju, tā ir "apakšdokuments" vai atsevišķs dokuments. Tādēļ ombuds vēlas mudināt Komisiju turpmāk līdzīgās lietās izmantot pieeju, kas atbilst iepriekš minētajam apsvērumam.

Turklāt ombuds norāda, ka atsauces uz konkrēta dokumenta pielikumiem arī ir daļa no minētā dokumenta un tāpēc tās nevajadzētu izslēgt, kad iestādes analizē pieprasījumu par piekļuvi šādam dokumentam. Tādēļ ombuds vēlas aicināt Komisiju ievērot praksi, saskaņā ar kuru neatkarīgi no tā, vai pielikums ir daļa no dokumenta, kurā ir atsauce uz pielikumu, atsauces uz pielikumiem vienmēr uzskata par daļu no galvenā dokumenta, kuram ir pieprasīta piekļuve.".

Savā papildu atbildē Komisija norādīja, ka jēdziens "dokuments" ir ļoti tuvs jēdzienam "informācija" tiesību aktos par piekļuvi informācijai. Abos gadījumos piekļuvi piešķir "dokumenta" vai "ieraksta" saturam . Izšķirošais faktors ir tas, ka informācijai ir jābūt pieejamai uz esoša informācijas nesēja. Tomēr valsts iestādēm nav pienākuma radīt vai apstrādāt informāciju, lai apmierinātu pieprasījumu.

Parasti, ja pieteikuma iesniedzēji pieprasa piekļuvi vienam vai vairākiem konkrētiem dokumentiem, tiek uzskatīts, ka šie dokumenti, tostarp to pielikumi, ir pilnībā nododami atklātībai. Kad Komisija saņem pieprasījumu par piekļuvi nenoteiktam dokumentam vai dokumentiem, tās dienesti meklē attiecīgos dokumentus arhīvos vai datubāzēs. Šādi dokumenti, no kuriem daudzi ir neoficiāli, var attiekties uz vairākiem dažādiem tematiem, kas nav saistīti ar pieprasījuma priekšmetu. Šādā gadījumā Komisija izgūst attiecīgās dokumentu daļas un uzskata, ka tās ir nododamas atklātībai. Šī metode ir labvēlīga pieteikuma iesniedzējam, jo tā ļauj dienestiem izgūt pieteikuma iesniedzēja pieprasīto informāciju, neuzliekot viņam pienākumu identificēt konkrētus dokumentus. Komisija piebilst, ka ombuds savā lēmumā par sūdzību 2502/2007/RT uzskatīja, ka šāda prakse ir pamatota ^[17].

Noslēgumā Komisija norādīja, ka tā izskata pieprasījumus par piekļuvi skaidri definētiem dokumentiem saskaņā ar ombuda piezīmēm. Prakse atlasīt attiecīgās dokumentu daļas, atbildot uz pieprasījumiem par piekļuvi "jebkuriem dokumentiem" saistībā ar konkrētu tematu, ir apmierinošs veids, kā izskatīt pēdējā veida pieprasījumus.

Ombuds norāda, ka Komisijai var būt taisnība, uzskatot, ka tad, kad tā saņem neskaidru vai neprecīzu pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem, tās pieeja meklēt "būtisku informāciju", kas ietverta dažādu dokumentu daļās, ir labvēlīga pārredzamībai. Tomēr jēdziens "dokumenta attiecīgās daļas" nav atrodams Regulā 1049/2001, kurā skaidri noteikts, ka piekļuvi dokumenta daļai var atteikt tikai tad, ja ir piemērojams viens vai vairāki izņēmumi, kas noteikti regulas 4. pantā. Tāpēc Komisijai (un iestādēm kopumā) ir jāpieņem, ka pieteikuma darbības jomas precizēšanas procesā pieteikuma iesniedzēji varētu vēlēties piekļūt visam(-iem) dokumentam(-iem), nevis tikai "attiecīgajām daļām". Ja pieteikuma iesniedzējs izsaka šādu vēlmi, iestādes nav tiesīgas balstīties uz argumentu, ka citas pieprasītā dokumenta daļas nav “būtiskas”.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka turpmākie pasākumi ir apmierinoši, ciktāl Komisijas pieeju varētu izmantot selektīvi gadījumos, kad tā varētu palīdzēt pieteikumu iesniedzējiem. Tomēr ombuds kopumā nevar pieņemt pieeju, ko varētu izmantot ļaunprātīgi, lai izvairītos no regulas pamatojuma prasības, ja pieprasītais dokuments netiek izpausts pilnībā.

Lieta 2273/2008/MF

Sertifikācijas procedūrā, kas ļauj AST ierēdņiem kļūt par AD ierēdņiem, Komisija piešķīra sūdzības iesniedzējam, Francijas pilsonim, astoņus punktus par viņa inženiera diplomu. Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja diploms ir Francijas "otrā cikla" kvalifikācija. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņa iegūtais diploms bija „trešā cikla” kvalifikācija, par kuru Komisijai viņam bija jāpiešķir 10 punkti.

Ombuds secināja, ka Komisija i) nav sazinājusies ar Francijas iestādēm attiecībā uz sūdzības iesniedzēja diplomu un ii) nav paskaidrojusi, pamatojoties uz attiecīgajiem Francijas tiesību aktiem, kāpēc tā neuzskata sūdzības iesniedzēja diplomu par trešā cikla kvalifikāciju. Tādēļ ombuds sagatavoja ieteikuma projektu, aicinot Komisiju sazināties ar attiecīgajām Francijas iestādēm, lai noteiktu sūdzības iesniedzēja diploma līmeni. Komisija sazinājās ar Francijas iestādēm, kuras apstiprināja, ka sūdzības iesniedzēja diploms ir otrā cikla kvalifikācija.

Tāpēc ombuds konstatēja, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota, un slēdza lietu. Viņš izteica vēl vienu piezīmi, ierosinot, ka, ja vien Komisijas rīcībā jau nav atjauninātas informācijas no attiecīgajām valsts iestādēm, Komisija varētu apsvērt iespēju izveidot praksi, saskaņā ar kuru tā sistemātiski sazinās ar minētajām iestādēm, izmantojot ENIC-NARIC ^[18], pirms tā pieņem lēmumu par savu darbinieku valsts diplomu līmeni.

Savā atbildē Komisija informēja ombudu, ka tā apspriežas ar NARIC, ja tai ir šaubas par valsts diplomiem. Tās rīcībā ir arī NARIC publikācijas, kurās ir atjaunināta informācija par diplomiem, un tā uztur datubāzi ar diplomu līmeņiem un visu attiecīgo informāciju par izmaiņām. Tāpēc tā uzskata, ka ombuda ieteiktā prakse jau tiek izmantota, lemjot par valsts diplomu līmeni saviem darbiniekiem.

Ombude atzinīgi vērtē skaidrojumu, ko Komisija sniegusi savā atbildē par turpmākajiem pasākumiem.

Lieta 3328/2008/(ELB)FOR

Šī sūdzība attiecās uz strīdu par darbinieku klasifikāciju. Sūdzības iesniedzējs tika pieņemts darbā par galveno iepirkuma speciālistu darbam Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) misijā. Nosakot viņa pakāpi, Komisija uzskatīja, ka daļa no viņa pieredzes ir pilnībā atbilstoša un ka otra daļa ir daļēji atbilstoša. Sūdzības iesniedzējs nepiekrita šim novērtējumam. Ombuds slēdza lietu ar aizrādījumu, saskaņā ar kuru Komisija pieņēma pārāk formālu viedokli par to, kas ir attiecīgā profesionālā pieredze. Viņš apgalvoja, ka ir nepareizi prasīt, lai sūdzības iesniedzējs norādītu precīzu savu vispārējo pienākumu daļu, kas attiecīgajos laikposmos bija veltīta publiskajam iepirkumam.

Savā atbildē par turpmākajiem pasākumiem Komisija apgalvoja, ka ombuds vēlas aizstāt Komisijas novērtējumu ar savu novērtējumu. Tā paskaidroja, ka tās uzdevums ir pārbaudīt starptautiskā personāla līgumus/klasifikāciju, pirms misijas vadītājs paraksta līgumus. Šajā sakarā tā pieņem lēmumu par pretendentu profesionālās pieredzes atbilstību. Komisija apgalvoja, ka attiecīgajai pieredzei vajadzētu būt tikai "tieši atbilstošai pieredzei", jo nav laika apmācībai par šādām misijām. Kandidātu "potenciāls" netiek ņemts vērā. Turklāt var ņemt vērā tikai pieredzi publiskā iepirkuma jomā.

Komisija arī uzskata, ka darba pretendentam ir pienākums pierādīt pieredzes atbilstību. Tā piebilda, ka sūdzības iesniedzējam šajā lietā vairākkārt tika lūgts sniegt pierādījumus par pieredzi, bet tas to nedarīja.

Neraugoties uz šīm piezīmēm, Komisija piekrita, ka formulējums, ko tā izmantoja savos pieprasījumos sūdzības iesniedzējam, proti, savos pieprasījumos par "precīzu pieredzes proporciju", šajā kontekstā nebūtu jāizmanto.

Neraugoties uz tās aizsardzības toni, Komisija savā atbildē piekrīt, ka prasība sniegt pierādījumus par publiskajam iepirkumam veltītā laika "precīzu proporciju" nebija piemērota un to nevajadzētu izmantot šajā kontekstā. Tāda problēma tika konstatēta kritiskajā piezīmē. Ņemot vērā to, ka Komisijas turpmākie pasākumi nozīmē, ka tā turpmāk neizmantos nepiemēroto formulējumu, turpmākie pasākumi ir apmierinoši.

Lieta 3399/2008/ELB

Sūdzības iesniedzējs, Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūras (ENISA) darbinieks, 2007. gadā lūdza aģentūru uzsākt invaliditātes procedūru attiecībā uz viņu. Procedūra sākas ar Invaliditātes komitejas iecelšanu, kurā ir trīs ārsti, no kuriem vienu ieceļ sūdzības iesniedzējs, vienu ieceļ attiecīgā iestāde vai struktūra un vienu ieceļ ar pirmo divu ārstu savstarpēju vienošanos. Šajā gadījumā ENISA iecēla ārstu no Komisijas medicīnas dienesta.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā apgalvoja, ka Komisija nav pareizi veikusi invaliditātes procedūru, jo i) Komisijas ārsts ir kļūdījies, nosūtot Komisijas medicīnas dienesta vadītājam medicīniskos datus par sūdzības iesniedzēju; ii) Komisijas medicīnas dienesta vadītājs nav kvalificēts ārsts; un iii) Komisijas medicīnas dienests ir kļūdījies attiecībā uz trešā ārsta iecelšanu.

Ombuds norādīja, ka medicīnisko datu nosūtīšana ir iespējama, ja tā ir nepieciešama, lai ievērotu darba tiesības, un uz to attiecas atbilstoši aizsardzības pasākumi. Lai gan ombuds pauda šaubas par to, vai ir nepieciešams nosūtīt medicīniskos datus Komisijas medicīnas dienesta vadītājam, viņš, pamatojoties uz lietas materiālos esošo informāciju, nevarēja pārliecināties, vai faktiski tika nosūtīti medicīniskie dati. Ombuds arī uzskatīja, ka, ņemot vērā Komisijas medicīnas dienesta vadītāja administratīvo lomu sūdzības iesniedzēja invaliditātes procedūrā, nav būtiski, vai sūdzības iesniedzējs ir vai nav ārsts. Attiecībā uz trešā ārsta iecelšanu ombuds uzskatīja, ka abiem ārstiem būtu jāizrāda savstarpēja uzticēšanās un cieņa. Katrai no tām būtu arī jāpaskaidro, kāpēc tās varētu nepiekrist otras puses izvirzītajiem nosaukumiem. Vēl divās piezīmēs ombuds uzsvēra, cik svarīgi ir datu aizsardzības noteikumi un ka ārstiem invaliditātes procedūrās ir jāiesaistās dialogā.

Savā replikā Komisija paskaidroja, ka, lai gan tās medicīnas dienesta darbinieki jau ir informēti par viņu pienākumu ievērot konfidencialitāti, kas izriet no viņu funkcijām un medicīniskās dokumentācijas apstrādes, tās medicīnas dienestu vadītāji ir nolēmuši atgādināt darbiniekiem par viņu pienākumiem. Attiecībā uz dialogu starp ārstiem, kuri vēlas iecelt trešo Invaliditātes komitejas locekli, Komisija norādīja, ka Komisijas ieceltais ārsts ir ieradies informēt un pamatot savu lēmumu nepieņemt otra ārsta priekšlikumu. Tomēr Komisija vēlreiz atgādinās ārstiem, kas varētu būt invaliditātes komitejas locekļi, par šo prasību.

Ombuds atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir nolēmusi atgādināt saviem darbiniekiem par viņu pienākumiem attiecībā uz i) medicīnisko lietu izskatīšanu un ii) dialogu starp ārstiem, kuri vēlas iecelt trešo ārstu Invaliditātes komitejā.

Lieta 705/2009/DK

Sūdzības iesniedzējs iesniedza Eiropas Pētniecības padomei (EPP) priekšlikumu par EPP progresa dotāciju. Viņa priekšlikums tika noraidīts. Viņš iesniedza tiesiskās aizsardzības pieprasījumu, kurā norādīja, ka komisijas un pārskatītāju komentāri attiecas uz citu projektu, nevis uz viņa paša projekta priekšlikumu. Pārsūdzības pieprasījumu izskatīja EPP Pārsūdzības komiteja. Sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka Tiesiskās aizsardzības komiteja, sagatavojot viņa priekšlikuma novērtējuma ziņojumu, ir atklājusi faktu kļūdu. Tāpēc sūdzības iesniedzēja priekšlikums tika nosūtīts atkārtotai izvērtēšanai. Piecus mēnešus vēlāk sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka viņa priekšlikums atkal ir noraidīts un tāpēc nav ierosināts finansējumam.

Sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda, lai iesniegtu sūdzību par tiesiskās aizsardzības procedūras ilgumu un gandrīz identisku sākotnējā novērtējuma un pēc atkārtotās novērtēšanas sagatavotā ziņojuma saturu. Ombuds nekonstatēja administratīvas kļūmes. Konkrētāk, attiecībā uz pārsūdzības procedūras ilgumu ombuds atgādināja, ka Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksā ir noteikts, ka lēmums par katru pieprasījumu vai sūdzību ir jāpieņem divu mēnešu laikā no saņemšanas dienas, ja vien tajā minēto jautājumu sarežģītība neattaisno ilgāku laikposmu. Ombuds uzskatīja, ka izmeklēšanas gaitā sniegtie paskaidrojumi patiešām pamato laiku, kas bija vajadzīgs, lai izskatītu sūdzības iesniedzēja tiesiskās aizsardzības pieprasījumu. Tomēr viņš ierosināja, ka, lai iegūtu konkrētu informāciju, kas pamatotu Komisijas saistības attiecībā uz tās pārsūdzības procedūru turpmāko ilgumu, Komisija viņu informē par turpmāko pārsūdzības procedūru vidējo ilgumu līdzīgās lietās, kas attiecas uz EPP progresa dotācijām.

Savā atbildē Komisija paskaidroja, ka pēc pārsūdzības procedūras attiecībā uz EPP progresa dotācijām 2008. gadā bija vēl divas pārsūdzības procedūras attiecībā uz EPP progresa dotācijām: viena 2009. gadā un viena 2010. gadā. Komisija norādīja, ka attiecīgo uzaicinājumu laikā pieteikuma iesniedzējiem bija iespēja iesniegt tiesiskās aizsardzības pieprasījumus pēc katra procedūras posma. Tāpēc varētu būt vairāki tiesiskās aizsardzības termiņi un tiesiskās aizsardzības procedūras.

Pēc tam Komisija sniedza detalizētu pārskatu par to, kā 2009. un 2010. gadā tika veiktas attiecīgās procedūras (priekšlikumu iesniegšana, novērtēšana un atgriezeniskā saite), un par to, kad un kā šajos gados tika veiktas pārsūdzības procedūras. Komisija atgādināja ombudam par pasākumiem, ko tā veikusi, lai samazinātu procedūru kavēšanos 2010. gadā. Noslēgumā tā norādīja, ka i) tiesiskās aizsardzības procedūras ilgums gadījumos, kad nav veikts atkārtots novērtējums, ir samazinājies no vidēji 3,1 mēneša 2009. gadā līdz vidēji 2,2 mēnešiem 2010. gadā un ka ii) tiesiskās aizsardzības procedūras ilgums gadījumos, kad ir veikts atkārtots novērtējums, ir samazinājies no vidēji 7,2 mēnešiem 2009. gadā līdz vidēji 3,5 mēnešiem 2010. gadā.

Komisija ne tikai izpildīja ombuda prasību informēt viņu par pārsūdzības procedūru vidējo ilgumu līdzīgās lietās, kas attiecas uz EPP progresa dotācijām, bet arī veica virkni pasākumu, lai samazinātu šo procedūru vidējo ilgumu.

Lieta 715/2009/(VIK)ANA

Lieta 715/2009/(VIK)ANA attiecās uz Komisijas paziņojumiem, kas publicēti ziņojumā saskaņā ar sadarbības un pārbaudes mehānismu un saskaņā ar kuriem i) Bulgārijas valdība joprojām pieļauj beznodokļu veikalus pie Bulgārijas ārējām robežām, ii) šo veikalu apgrozījums 2007. gadā ir ievērojami palielinājies un iii) tie ir vietējās korupcijas un organizētās noziedzības kontaktpunkts. Pēc lietas izskatīšanas ombuds sagatavoja ieteikuma projektu, kurā viņš lūdza Komisiju atzīt, ka ii) un iii) apgalvojumi nav pamatoti ar konkrētiem pierādījumiem, kas ir tās rīcībā, un ka i) apgalvojums ir maldinošs. Tā kā Komisija nepieņēma viņa ieteikuma projektu šajā sakarā, ombuds slēdza lietu ar aizrādījumu. Viņš arī piebilda, ka Komisijai būtu jānodrošina, lai ziņojumi, ko tā sniedz saskaņā ar sadarbības un pārbaudes mehānismu, atbilstu labas pārvaldības principiem. Šajā nolūkā viņš teica, ka Komisija varētu izdot atbilstošus norādījumus vai vadlīnijas saviem dienestiem, lai nodrošinātu, ka publiskajos ziņojumos iekļautie paziņojumi satur precīzu informāciju, ko Komisija var aizstāvēt. Turklāt Komisijai būtu jānodrošina, ka tā piedāvā pienācīgas apspriešanās iespējas un pienācīgi ņem vērā skarto personu intereses.

Attiecībā uz aizrādījumu Komisija atbildēja, ka tā atzinīgi vērtē ombuda darbu un ir rūpīgi ņēmusi vērā un apsvērusi viņa secinājumus. Tomēr tā nevar piekrist konstatējumam par administratīvu kļūmi. Komisija aizstāvēja savu viedokli, pamatojoties uz to, ka tās starpposma ziņojumā paustie apgalvojumi bija balstīti uz pārliecinošiem pierādījumiem, kas savākti no vairākiem neatkarīgiem avotiem un konsekventi atbalstīja Komisijas konstatējumus. Ombudam pieejamie pierādījumi liecināja, ka Bulgārijas iestādes efektīvi nekontrolē beznodokļu veikalus un beznodokļu degvielas uzpildes stacijas, un norādīja uz atkārtotiem pārkāpumiem, tostarp kontrabandu, krāpniecisku importu un saikni ar korupciju un organizēto noziedzību.

Attiecībā uz ombuda papildu piezīmes pirmo aspektu Komisija uzsvēra, ka tā ir atbildīga par SPM ziņojumu saturu un ir apņēmusies nodrošināt to kvalitāti, analīzes objektivitāti un piemēroto metodiku. Atbalstot šo nostāju, Komisija uzsvēra, ka šos ziņojumus ir atbalstījušas un apstiprinājušas ES dalībvalstis. SPM ziņojumi tiek sagatavoti sadarbības un dialoga garā ar Bulgāriju un Rumāniju, kuras abas ir konsekventi apstiprinājušas un apstiprinājušas Komisijas izmantoto metodiku un tās novērtējuma objektivitāti. Turklāt Komisija norādīja, ka tā ir apņēmusies nodrošināt pienācīgu apspriešanos ar ieinteresētajām personām un pienācīgi ņem vērā to intereses. Lai gan Komisija norādīja, ka tā ir ņēmusi vērā Ombuda piezīmes un ka dienesti, kas atbild par ziņošanu saskaņā ar SPM, ir informēti par šīm piezīmēm, Komisija neuzskatīja, ka tās dienestiem būtu jāizdod papildu norādījumi vai pamatnostādnes par SPM ziņojumu sagatavošanu. Noslēgumā Komisija norādīja, ka tā uzskata, ka tās SPM ziņojumi atbilst samērīguma, taisnīguma, objektivitātes un rūpības prasībām, kas noteiktas Labas administratīvās prakses kodeksā.

Komisijas atbilde uz ombuda kritiskajām un papildu piezīmēm burtiski atkārto argumentus, ko tā izvirzīja sīki izstrādātajā atzinumā par ombuda ieteikuma projektu. Savā atbildē par turpmākajiem pasākumiem Komisija joprojām ir noliegta tik lielā mērā, ka tas neļauj sasniegt turpmākā pētījuma mērķi, kas, jāatgādina, ir "pārbaudīt, cik lielā mērā ES iestādes ir izskatījušas kritiskas un turpmākas piezīmes, guvušas no tām mācību un ieviesušas sistēmiskas izmaiņas, kurām būtu jāsamazina administratīvo kļūmju iespējamība nākotnē".

Ombuds pauž nožēlu, ka Komisija nav konstruktīvi sadarbojusies ar viņu, veicot turpmākus pasākumus saistībā ar piezīmēm šajā lietā.

Lieta 1348/2009/(CK)RT

Sūdzības iesniedzējs piedalījās uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus, ko organizēja Komisijas delegācija Melnkalnē. Piedāvājumu novērtēšanas laikā sūdzības iesniedzējs pauda šaubas par vērtēšanas komitejas priekšsēdētāja objektivitāti. Komisija uz to nereaģēja. Pirms uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus oficiālo rezultātu publicēšanas sūdzības iesniedzējs uzzināja, ka vērtēšanas komisija ir noraidījusi tā piedāvājumu. Pēc tam tā apstrīdēja visu konkursa procedūru. Atbildot uz to, Komisija apgalvoja, ka sūdzības iesniedzējs novērtēšanas procedūras laikā mēģināja iegūt konfidenciālu informāciju. Pēc tam sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda, kurš slēdza lietu ar šādu aizrādījumu:

“Norādot, ka sūdzības iesniedzējs ir pārkāpis konfidencialitāti, nesniedzot par to pierādījumus, Komisija ir pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu. Tā kā nav neapstrīdamu pierādījumu, Komisija nevar pamatoti apstiprināt savu apgalvojumu, ka sūdzības iesniedzējs mēģināja iegūt konfidenciālu informāciju, kā rezultātā tas varētu tikt iekļauts agrīnās brīdināšanas sistēmā un izslēgts no turpmākiem līgumiem un dotācijām, ko finansē no ES budžeta. Tāpat Komisijas apgalvojums, ka informācijas nopludināšana “ierosināja favorītismu sūdzības iesniedzēja labā”, nevar tikt atbalstīts, ja vien tas nav pamatots ar pierādījumiem šajā sakarā.”

Savā atbildē Komisija pauda nožēlu par apgalvojumu, ka sūdzības iesniedzējs ir pārkāpis konfidencialitātes noteikumu, nesniedzot neapstrīdamus pierādījumus šajā sakarā. Tā informēja ombudu, ka neplāno iekļaut sūdzības iesniedzēju agrīnās brīdināšanas sistēmā, pamatojoties uz izmeklēšanas laikā iegūto informāciju.

Komisija arī piekrita ombudam, ka tā nevar saglabāt savu apgalvojumu, ka informācijas noplūde "ierosina favorītismu sūdzības iesniedzēja labā", ja vien tā nav pamatota ar pierādījumiem šajā sakarā. Šajā sakarā tā atzina, ka nav konstatēti ne konfidencialitātes pārkāpuma apstākļi, ne tas, kā sūdzības iesniedzējs uzzināja par nopludināto informāciju. Komisija arī pauda nožēlu par iepriekš minēto paziņojumu.

Komisijas turpmākā rīcība šajā lietā ir apmierinoša.

Lieta 2587/2009/JF

Sūdzības iesniedzējs lietā 2587/2009/JF apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi risinājusi viņa bažas saistībā ar ES vides un enerģētikas tiesību aktiem Īrijā. Ombuda veiktās izmeklēšanas laikā Komisija paskaidroja, ka tā pa šo laiku ir reģistrējusi daļu no sūdzības iesniedzēja turpmākās sarakstes kā sūdzību un izmeklē to. Tā arī organizēja sanāksmi, kuras laikā sūdzības iesniedzējs varēja personīgi izskaidrot savas bažas. Komisija uzstāja, ka tā ir apņēmusies pildīt savu uzdevumu uzraudzīt ES vides tiesību aktu pareizu īstenošanu un ka tā pārbaudīs visus dokumentētos attiecīgā acquis pārkāpumus.

Ombuds uzskatīja, ka Komisija ir veikusi pasākumus, lai pienācīgi izskatītu sūdzības iesniedzēja sūdzības, un ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota. Tomēr viņš uzsvēra, ka sūdzības iesniedzējs ir ieguldījis daudz laika un pūļu, mēģinot sniegt Komisijai attiecīgo informāciju. Turklāt viņš norādīja, ka paļaujas uz to, ka Komisija, izvērtējot sūdzību par pārkāpumu, pienācīgi ņems vērā arī sūdzības iesniedzēja jaunāko saraksti ar ombudu. Visbeidzot, ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzējs ir vērsies arī Orhūsas Atbilstības komitejā (ACCC) ar sūdzību pret ES. Viņš pārsūtīja Komisijai visu sūdzības iesniedzēja korespondenci un slēdza lietu.

Savā atbildē Komisija pauda zināmas šaubas par ombuda pieeju šajā lietā. Tā norādīja, ka, pārbaudot kopā ar sūdzību iesniegto informāciju, Komisija ņem vērā visu pārējo informāciju, ko tā uzskata par būtisku. Tomēr, ja sūdzības iesniedzējs ir iesaistīts atsevišķā strīdus procedūrā pret Savienību, kā tas ir šajā gadījumā, ir svarīgi atzīt robežšķirtni starp sūdzības darbības jomu un šīs atsevišķās procedūras darbības jomu.

Komisija norādīja, ka daļu no sarakstes, ko sūdzības iesniedzējs nosūtīja ombudam, viņš nosūtīja arī Komisijai saistībā ar viņa sūdzību. Šajā saistībā Komisija apgalvoja, ka tā ir pienācīgi analizējusi šo saraksti saskaņā ar labas pārvaldības principiem. Neraugoties uz šo faktu, Komisija apliecināja ombudam, ka ir gatava to izskatīt vēlreiz. Turklāt Komisija norādīja, ka ievērojama daļa sarakstes, ko ombuds nosūtīja Komisijai izmeklēšanai, nebija iekļauta sūdzības iesniedzēja sūdzībā Komisijai. Šī sarakste tika iekļauta sūdzības iesniedzēja saziņā ar ACCC. Pieprasot Komisijai veikt turpmākus pasākumus saistībā ar saraksti, kas attiecas tikai uz ACCC lietu pret Savienību, ombuds, šķiet, sajauca Komisijas novērtējumu par sūdzību saskaņā ar ES tiesību aktiem ar procedūru pret Savienību pilnīgi atsevišķā forumā, proti, ACCC.

Komisija secināja, ka tā pārskatīs saraksti, ko sūdzības iesniedzējs nosūtījis ombudam, ciktāl tā attiecas uz sūdzību, kas iesniegta par iespējamu ES tiesību aktu pārkāpumu Īrijā. Tomēr, ja sūdzības iesniedzējs ir iesaistīts atsevišķā strīdus procedūrā pret Savienību, var sagaidīt, ka Komisija izskatīs sūdzību, tikai ņemot vērā iesniegumus, kas iesniegti kā daļa no sūdzības, nevis ņemot vērā iesniegumus, kas iesniegti kā daļa no minētās atsevišķās procedūras.

Jāatzīmē, ka ombuda piezīmes nolūks bija panākt, lai Komisija izskatītu iesniegtos dokumentus tikai saistībā ar sūdzību pret Īriju. Tāpēc Komisija ir apmierinoši veikusi turpmākus pasākumus saistībā ar ombuda papildu piezīmi. Ombuds neplānoja, ka Komisija saistībā ar sūdzību izmeklēs arī jautājumus, kas izvirzīti sūdzības iesniedzēja atsevišķajā sūdzībā ACCC. Neraugoties uz šo faktu, nevar izslēgt, ka daļa informācijas, ko sūdzības iesniedzējs iesniedza ACCC, var ietekmēt sūdzības iesniedzēja sūdzību Komisijai pret Īriju. Tā kā Komisija skaidri norādīja, ka tā izskatīs visu saraksti, kas saistīta ar sūdzības iesniedzēja sūdzību, tā ir apmierinoši atbildējusi uz ombuda papildu piezīmi.

Komisijas turpmākā rīcība šajā lietā ir apmierinoša.

Lieta 2610/2009/(BU)MF

Sūdzības iesniedzēja lietā 2610/2009/MF — ārējā atbalsta projektu apakšuzņēmēje — apgalvoja, ka problēmu dēļ, ar kurām viņa saskārās ar Komisiju saistībā ar projektiem Sudānā un Čadā, viņa vairs nevarēja atrast darbu ES finansētos projektos. Viņa uzskatīja, ka ir kļuvusi par melnā saraksta un diskriminācijas upuri. Ombuds secināja, ka, i) rakstiski neinformējot sūdzības iesniedzēju par iemesliem, kuru dēļ viņa tika atlaista no ES projekta Sudānā, un ii) nepārbaudot, vai sūdzības iesniedzējai pirms atlaišanas tika dota iespēja paust savu viedokli par viņas atlaišanas pieprasījumu, ko Komisija adresēja viņas darba devējam, Komisija nav rīkojusies taisnīgi. Ombuds slēdza lietu ar attiecīgu aizrādījumu.

Savā atbildē Komisija norādīja, ka tā ir pienācīgi ņēmusi vērā ombuda lēmumu un viņa aizrādījumu. Tā arī norādīja, ka Komisija piekrīt, ka ekspertiem, kuru aizvietošanu pieprasa līgumslēdzējs, ir tiesības tikt uzklausītiem, kā tā iepriekš bija minējusi pēcpārbaudē lietās 53/2009/MF un 2449/2007/VIK [19]. Šādas tiesības var nodrošināt ar sistēmu, kurā līgumslēdzējs uzklausa ekspertu un dara zināmus Komisijai savus iespējamos apsvērumus. Komisija atgādināja, ka 2010. gada novembrī tika attiecīgi grozīta Praktiskā rokasgrāmata par EK ārējo darbību līgumu slēgšanas procedūrām (PRAG).

Turpmākie pasākumi ir apmierinoši. Savā atbildē Komisija atsaucas uz PRAG grozīto redakciju, saskaņā ar kuru ekspertiem, kuru aizstāšanu pieprasa līgumslēdzējs, tiks garantētas tiesības tikt uzklausītiem.

Lieta 2651/2009/ANA

Lieta 2651/2009/ANA attiecās uz Komisijas rīcību saistībā ar sūdzību par pārkāpumu. Savā lēmumā ombuds konstatēja, ka Komisija nav izskatījusi sūdzību ar pienācīgu rūpību un saskaņā ar procedūru sūdzību reģistrēšanai un izskatīšanai par pārkāpumiem, kas paredzēta tās paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem ("paziņojums")^[20]. Vēl vienā piezīmē ombuds aicināja Komisiju informēt viņu par jebkādiem papildu pasākumiem, piemēram, pamatnostādņu pieņemšanu, ko tā plāno īstenot, lai nodrošinātu, ka sūdzības, ar kurām atklāj pasākumus vai praksi, kas ir pretrunā Savienības tiesību aktiem, tiek reģistrētas kā tādas saskaņā ar paziņojumu un izskatītas ar pienācīgu rūpību.

Savā papildu atbildē Komisija atzina, ka sūdzība par pārkāpumu bija oficiāli jāreģistrē kā tāda, jo uz to neattiecās neviens no paziņojumā uzskaitītajiem izņēmumiem. Tā pauda pārliecību, ka jaunā Sūdzību izskatīšanas - Accueil des Plaignants (CHAP) reģistrācijas sistēma padara šādu lietu atkārtošanos daudz mazāk iespējamu mūsdienās. Turklāt Komisija pauda apņemšanos pilnībā ievērot sūdzības iesniedzēju tiesības saskaņā ar paziņojumu.

Komisija noslēdza savu atbildi, norādot, ka tā nav noteikusi nekādus papildu pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka sūdzības, ar kurām atklāj pasākumus vai praksi, kas ir pretrunā Savienības tiesību aktiem, tiek reģistrētas kā tādas. Tā apgalvoja, ka ombuds nav sniedzis skaidras norādes par jautājumiem, kas nav pilnībā risināti Komisijas praksē, kura, kā tā piebilda, jau ir uzlabota.

Šajā sakarā ombuds vērš Komisijas uzmanību uz savu lēmumu, kurā viņš ir sniedzis Komisijai skaidrus un detalizētus norādījumus par pārkāpumu sūdzību rūpīgu izskatīšanu tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā.

Ombuds norāda, ka šajā lietā konstatētās problēmas var risināt saistībā ar viņa pašiniciatīvas izmeklēšanu OI/2/2011/OV par pārkāpumu sūdzību izskatīšanu.

Lieta 2711/2009/PB

Šī lieta attiecās uz iespējamu administratīvu kļūmi, Komisijai izskatot pārkāpuma sūdzību par brīvas pārvietošanās tiesībām Maltā. Ombuds secināja, ka lietas izskatīšana pēc būtības nav nepieciešama. Attiecībā uz procedūru viņš izteica vēl vienu piezīmi:

“Pilsoņi, kas Eiropas Komisijai iesniedz sūdzības par pārkāpumiem, tiek aicināti atbildēt uz “vēstuli par slēgšanu”, kurā paziņots Komisijas dienestu nodoms slēgt lietu par attiecīgo sūdzību par pārkāpumu. Vēstulē par nodomu lietu slēgt dienesti norāda iemeslus, kuru dēļ tie plāno lietu slēgt. Savā atbildē pilsonis var apstrīdēt šos iemeslus neatkarīgi no tā, vai tie ir faktiski, administratīvi vai juridiski. Tas neliek apšaubīt Komisijas plašo kompetenci lemt par to, vai un kā vērsties pret iespējamiem vai faktiskiem dalībvalstu pārkāpumiem.

Ombuds mudina Komisiju rūpīgi pārbaudīt, cik lielā mērā tās dienesti atzīst un īsteno pilsoņu tiesības apstrīdēt tās dienestu būtiskos konstatējumus, tostarp to juridisko novērtējumu, atbildot uz vēstulēm pirms slēgšanas, kas izdotas saskaņā ar tās 2002. gada paziņojumu.

Ombude mudina Komisiju grozīt pirmsslēgšanas vēstules formulējumu, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji ir pilnībā informēti par to, ka uzaicinājumā iesniegt komentārus ir iekļauts aicinājums attiecīgi apstrīdēt dienestu juridisko novērtējumu.

Pats par sevi saprotams, ka ombuds būtu gatavs komentēt šādas pārformulētas pirmsslēgšanas vēstules pirmo projektu."

Komisija apliecināja ombudam, ka tās dienesti ņem vērā visu attiecīgo informāciju un piezīmes ikreiz, kad pilsonis, kas iesniedzis sūdzību par pārkāpumu, atbild uz vēstuli par pirmsslēgšanas procedūru. Komisija piebilda, ka tad, kad tai būs iespēja atjaunināt tā saukto "pirmsslēgšanas" vēstuli, tā apsvērs iespēju padarīt tekstu precīzāku.

Ombuds norāda, ka Komisijai būtu bijis vajadzīgs tikai īss laiks, lai pārskatītu pirmsslēgšanas vēstuli saskaņā ar Ombuda ierosinājumu. Tā to nedarīja un nenorādīja iemeslus, kāpēc tā to nedarīja.

Lieta 66/2010/(KRK)OV

Šī sūdzība attiecās uz to, kā Komisija izskatīja sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu saistībā ar automobiļu reģistrācijas procedūru Nīderlandē. Uzsākot izmeklēšanu, ombuds lūdza Komisiju paskaidrot, vai tā ir izskatījusi sūdzību par pārkāpumu saskaņā ar Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem ("paziņojums")^[21].

Ombuds konstatēja vairākus Komisijas pārkāpumus attiecībā uz paziņojuma noteikumu ievērošanu. Viņš izsaka kritisku piezīmi, uzsverot, ka Komisija neievēro paziņojuma 3. punktu (sūdzību reģistrēšana), 4. punktu (saņemšanas apstiprinājums) un 8. punktu (sūdzību izmeklēšanas termiņš).

Savā atbildē Komisija pauda nožēlu, ka bija vajadzīgs ilgs laiks, lai reaģētu uz sūdzību par pārkāpumu, un ka tā neinformēja sūdzības iesniedzēju, ka lietas izskatīšanai bija vajadzīgs vairāk laika, nekā gaidīts. Komisija paskaidroja, ka tas bija saistīts ar ilgstošām iekšējām diskusijām starp tās dienestiem un Nīderlandes iestāžu novēlotām atbildēm uz Komisijas pieprasījumiem sniegt papildu skaidrojumus.

Komisija norādīja, ka līdz ar Sūdzību izskatīšanas - Accueil des Plaignants (CHAP) reģistrācijas sistēmas ieviešanu 2009. gada septembrī tai tagad ir IT rīks, kas ir īpaši izstrādāts, lai reģistrētu un pārvaldītu sūdzības un izmeklēšanas. Tā norādīja, ka CHAP nodrošina sūdzību pienācīgu un savlaicīgu piešķiršanu kompetentajiem Komisijas dienestiem, kā arī atgriezenisko saiti sūdzību iesniedzējiem saskaņā ar paziņojumu. Komisija uzskata, ka ir maz ticams, ka šāda situācija nākotnē varētu atkārtoties.

Komisijas atbilde šajā lietā ir apmierinoša.

Lieta 271/2010/GG

Šī lieta attiecas uz to, kā Komisija izskata pieteikumu par piekļuvi dokumentiem. Ombuds slēdza lietu ar kritisku piezīmi par to, ka Komisija nav pienācīgi atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu par piekļuvi dokumentiem un nav to darījusi attiecīgajos termiņos, kas paredzēti Regulā 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem ^[22].

Komisija paziņoja, ka tā pilnībā piekrīt ombuda piezīmei, un pauda nožēlu par to, ka tā nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu.

Komisija tomēr piebilda, ka atkārtotajam pieteikumam nav priekšmeta, jo Komisija nav atteikusi piekļuvi nevienam dokumentam. Jautājums starp sūdzības iesniedzēju un Komisiju nebija par atteikumu piešķirt piekļuvi dokumentiem, bet gan par to, vai administratīvajā lietā par sūdzības iesniedzēja pieteikumu parakstīt attiecīgo partnerības pamatnolīgumu būtu jāiekļauj vairāk dokumentu. Tāpēc sūdzības iesniedzējam nosūtītā atbilde nebija sūdzības iesniedzēja pieprasījuma par piekļuvi dokumentiem noraidīšana. Tā kā netika atteikta piekļuve dokumentiem, atkārtots pieteikums nebija pamatots.

Neraugoties uz daudzsološo veidu, kādā tā sāk sniegt atbildi, Komisija pieņem nostāju, kas galu galā ir neapmierinoša. Pēcpārbaudes piezīmju pirmajā daļā Komisija pati atgādina, ka ombuds secināja, ka sūdzības iesniedzēja atkārtotajam pieteikumam nav zudis priekšmets. Tas, ka neilgi pēc tam Komisija atkārto savu nostāju, saskaņā ar kuru atkārtotajam pieteikumam bija zudis priekšmets, var nozīmēt tikai to, ka, neraugoties uz tās apgalvojumu par pretējo, Komisija nepiekrīt ombudam, ciktāl tas attiecas uz šo lietu. To apstiprina fakts, ka, lai gan ombuds savā lēmumā paskaidroja, ka viņa kritiskā piezīme tika izteikta tāpēc, ka netika piedāvāta atvainošanās par viņa konstatēto administratīvo kļūmi, Komisija savā atbildē par turpmākajiem pasākumiem atkārtoti pauda nožēlu par to, ka ombuds savā lēmumā jau bija paziņojis par nepietiekamu.

Šķiet, ka arī Komisijas atbilde liecina par neviennozīmīgu tendenci mēģināt ierobežot Regulas 1049/2001 piemērošanas jomu. Atbilde vēl jo vairāk nav pārliecinoša, ņemot vērā to, ka Komisija skaidri informēja sūdzības iesniedzēju par tā tiesībām iesniegt atkārtotu piekļuves pieteikumu saskaņā ar Regulu 1049/2001.

Ombuds pauž nožēlu par to, ka Komisijas atbildē ir norādīts, ka tā nav guvusi pienācīgu mācību no šīs lietas. Tādēļ ombuds centīsies palīdzēt Komisijai to izdarīt, sniedzot tai šādu skaidrojumu:

Atkārtotu pieteikumu saskaņā ar Regulu 1049/2001 var izmantot, lai apstrīdētu ne tikai piekļuves atteikumu, bet arī apgalvojumu, ka pieprasīto dokumentu nav. Atkārtotu pieteikumu, kas ir pamatots iemesls uzskatīt, ka dokumenti faktiski pastāv, nevar kvalificēt kā tādu, kam “nav priekšmeta”. Tai ir jāsaņem pienācīga atbilde, kurā ir ņemti vērā pieteikuma iesniedzēja izteiktie apsvērumi.

Lieta 476/2010/ANA

Lieta 476/2010/ANA attiecās uz to, kā Komisija risina interešu konflikta jautājumus saistībā ar neapmaksāta komisāra īpašā padomnieka iecelšanu. Ombuds konstatēja vairākus administratīvas kļūmes gadījumus un izteica attiecīgas kritiskas piezīmes, kā arī vēl divas piezīmes. Attiecībā uz kritiskajām piezīmēm ombuds konstatēja, ka i) 2007. gadā Komisija pirms īpašā padomnieka iecelšanas nesaņēma deklarāciju par interešu konflikta neesamību; ii) 2009. gadā Komisija nesaņēma no īpašā padomnieka ar zvērestu apliecinātu deklarāciju un darbības deklarāciju pirms ticamības deklarācijas iesniegšanas; un iii) 2007., 2008. un 2009. gadā Komisija pienācīgi neizskatīja jautājumu par iespējamu interešu konfliktu, ieceļot komisāres Kuneva īpašo padomnieku. Attiecībā uz papildu piezīmēm ombuds norādīja, ka iv) laba administratīvā prakse būtu nodrošināt, ka gadījumā, ja īpašais padomdevējs veic būtiskas izmaiņas savā darbību deklarācijā, atbildīgais komisārs iesniedz jaunu ticamības deklarāciju; un v) Komisija varētu apsvērt iespēju grozīt iespējamā īpašā padomnieka darbību deklarāciju, lai iegūtu pietiekamu informāciju par īpašā padomnieka ārējām darbībām, kas ļautu tai pārbaudīt jebkādu iespējamu interešu konfliktu starp īpašā padomnieka uzdevumiem un viņa ārējām darbībām. Turklāt Komisija varētu pieprasīt potenciālajam īpašajam padomniekam apliecināt, ka deklarācija ir pilnīga un ka, cik viņam zināms, nav interešu konflikta ar viņa paredzamajiem īpašā padomnieka pienākumiem.

Attiecībā uz kritiskajām piezīmēm Komisija ņēma vērā ombuda secinājumus, bet uzsvēra, ka īpašā padomnieka iesaistīšanās "neizraisīja interešu konflikta (parādīšanās) situāciju ". Komisija arī atzīmēja, ka, lai gan izmeklēšana bija "pret Komisiju", tas ne vienmēr tika skaidri norādīts plašsaziņas līdzekļu atspoguļojumā. Komisija pauda nožēlu, ka, iespējams, ir radušās šaubas par īpašā padomnieka godprātību. Tā uzstāja, ka īpašais padomdevējs vienmēr ir rīkojies saskaņā ar noteikumiem un ka nekas neliecina par to, ka viņu būtu ietekmējusi vai varētu būt ietekmējusi kāda interese. Komisija pievienoja īpašā padomnieka vēstules kopiju, kurā viņš detalizēti atspēkoja visus pret viņu izvirzītos apgalvojumus.

Attiecībā uz pirmo papildu piezīmi (iv) punkts) Komisija piekrita pielāgot savu praksi tā, lai tad, kad īpašais padomdevējs veic būtiskas izmaiņas savā darbības deklarācijā, atbildīgais komisārs iesniegtu jaunu ticamības deklarāciju. Attiecībā uz otro papildu piezīmi (v) punkts) Komisija apgalvoja, ka šī darbību deklarācija tai ļauj iegūt pietiekamu informāciju, lai pārbaudītu iespējamos interešu konfliktus starp potenciālā īpašā padomnieka uzdevumiem un citām viņa darbībām. Tomēr tā apņēmās lūgt potenciālajam īpašajam padomniekam sniegt papildu informāciju ad hoc kārtībā. Komisija arī pieņēma otrās papildu piezīmes daļu, kurā ierosināts, ka potenciālajam īpašajam padomdevējam būtu jāapliecina, ka darbību deklarācija ir pilnīga. Līdz šim Komisija bija sapratusi, ka, apliecinot informācijas patiesumu, potenciālais īpašais padomdevējs arī apliecināja tās pilnīgumu. Tomēr Komisija piekrita to skaidri formulēt, grozot darbību deklarāciju. Attiecībā uz otrās papildu piezīmes aspektu, kurā ierosināts Komisijai pieprasīt potenciālajam īpašajam padomdevējam apliecināt, ka, cik viņam/viņai zināms, interešu konflikta nav, Komisija neuzskatīja par vajadzīgu grozīt darbību deklarāciju. Katram potenciālajam īpašajam padomniekam jāparaksta apliecinājums, ka interešu konflikta nav. Turpmākam apliecinājumam saistībā ar darbību deklarāciju nebūtu nekādas pievienotās vērtības, un tā vietā tas novestu pie līdzīgu deklarāciju skaita palielināšanās.

Noslēgumā Komisija uzsvēra, cik lielu nozīmi tā piešķir interešu konfliktu novēršanai un pārvaldībai, kurā iesaistīti īpašie padomdevēji, un apsolīja 2012. gadā pārbaudīt, vai papildus ombuda piezīmju īstenošanai būtu jāveic turpmāki pasākumi.

Lai gan ombuds pauž nožēlu, ka Komisija nav īpaši pievērsusies pirmās un otrās kritiskās piezīmes saturam šajā lietā, viņš atzīmē savu apņemšanos izvairīties no interešu konfliktiem un papildus viņa lēmumā izklāstīto papildu piezīmju īstenošanai pārbaudīt, vai šajā jomā būtu jāveic turpmāki pasākumi. Kopumā Komisijas turpmākajiem pasākumiem būtu ievērojami jāsamazina līdzīgu administratīvu kļūmju risks nākotnē.

Lieta 884/2010/VIK

Lieta 884/2010/VIK attiecās uz iespējamu pārredzamības trūkumu Komisijas veiktajā vēlēšanu novērotāju atlasē un iespējamu neprofesionālu toni Komisijas sarakstē ar sūdzības iesniedzēju. Kad sūdzības iesniedzējs, kura pieteikums netika saglabāts, uzstāja, ka ir jāsaņem papildu informācija par īstermiņa novērotāju atlases kritērijiem, Komisijas amatpersona, kas nodarbojas ar šo jautājumu, atbildēja: "Tiekamies tiesā". Komisija atvainojās sūdzības iesniedzējam par e-pasta toni un sniedza detalizētu atbildi uz viņa informācijas pieprasījumu. Ombuds secināja, ka Komisija ir veikusi pasākumus, lai atrisinātu šo jautājumu, bet izteica vēl divas piezīmes, lai uzlabotu iestādes darbību nākotnē.

Pirmkārt, ombuds norādīja, ka, lai nodrošinātu iedzīvotājiem labus pakalpojumus, Komisijas darbiniekiem ir jābūt pieklājīgiem un uz pakalpojumiem orientētiem. Ombuds uzskata, ka atbilstība šiem standartiem ir būtiska, lai veidotu un saglabātu uzticēšanos starp iedzīvotājiem un Eiropas publisko pārvaldi. Viņš norādīja, ka paļaujas uz to, ka Komisija veic nepieciešamos pasākumus, lai informētu savus darbiniekus par iepriekš minētajām vajadzībām.

Ombuds arī ierosināja, ka būtu lietderīgi, ja Komisija izpētītu iespējamos veidus, kā uzraudzīt priekšatlases procedūru novērotāju atlasei valsts līmenī, lai nodrošinātu atlases procedūras taisnīgumu un integritāti kopumā.

Komisija atzinīgi novērtēja ombuda piezīmes. Attiecībā uz pirmo piezīmi tā atsaucās uz Labas administratīvās prakses kodeksu un uzsvēra, ka pieklājība un orientēšanās uz pakalpojumiem ir Komisijas darbinieku pamatstandarti. Šīs savstarpējo attiecību prasmes bieži tiek pārbaudītas atlases procedūrās, tā teica. Turklāt, stājoties amatā pēc pieņemšanas darbā, Komisijas darbinieki saņem informāciju par pienākumiem, kas viņiem šajā sakarā ir jāievēro. Turklāt Komisija veic regulāras darbības, piemēram, organizē mācību programmas, ētikas dienas un seminārus, lai palielinātu savu darbinieku informētību un veicinātu šo noteikumu un principu ievērošanu.

Attiecībā uz otro piezīmi Komisija uzsvēra, ka novērotāju priekšatlase un sarindošana ir tikai valstu kontaktpunktu ziņā. Tomēr saskaņā ar ombuda priekšlikumu Komisija cenšas standartizēt priekšatlases procedūras valsts līmenī. Pēdējā reizi divos gados rīkotajā kontaktpunkta sanāksmē Briselē Komisija nāca klajā ar ieteikumiem valstu kontaktpunktiem, lai stiprinātu visas atlases procedūras konsekvenci, integritāti, pārredzamību un taisnīgumu.

Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas noderīgos turpmākos pasākumus saistībā ar viņa papildu piezīmēm.

Lieta 920/2010/VIK

Sūdzības iesniedzējs vadīja konsorciju, kas iesniedza Komisijai piedāvājumu par lauksaimnieku reģistra sistēmas izstrādi Kosovā. Komisija noraidīja piedāvājumu, jo konstatēja, ka viens no konsorcija dalībniekiem (juridiska persona) nav reģistrēts Eiropas Savienībā. Sūdzības iesniedzējs nepiekrita Komisijas interpretācijai par šo terminu. Šajā kontekstā tā apgalvoja, ka pretendentiem sniegtā informācija neatbilst pārskatāmības principam.

Ombuds slēdza izmeklēšanu ar šādām divām kritiskām piezīmēm:

“Laba administratīvā prakse publiskā iepirkuma procedūrās ir skaidri un nepārprotami noteikt nosacījumus, kas pretendentiem ir jāizpilda. Šajā lietā Komisija izmantoja vismaz trīs dažādus terminus, lai precizētu atbilstības nosacījumu, kas pretendentiem bija jāizpilda. Neviens no šiem terminiem nebija definēts paziņojumā par iepirkumu un piemērojamajos tiesību aktos, un tam nebija arī precīzas nozīmes, ko parasti rūpīgi pretendenti acīmredzami saprastu tādā pašā veidā. Turklāt ombuds konstatēja, ka citos ar attiecīgo iepirkuma procedūru saistītajos dokumentos sniegtā informācija ir nepilnīga un nekonsekventa.

Komisija neizvirzīja pārliecinošus argumentus, lai pamatotu savu viedokli, ka uzņēmums M nav ievērojis atbilstības prasības, kas attiecas uz juridisko personu reģistrācijas vietu un ir noteiktas attiecīgajos iepirkuma procedūras dokumentos.”

Ombuds izteica arī šādu papildu piezīmi:

„Ņemot vērā terminoloģisko neskaidrību, kas atklājās šajā lietā, un lai turpmāk izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, ombuds uzskata, ka ir lietderīgi aicināt Komisiju pārskatīt dokumentāciju, ko tā iesniedz saistībā ar iepirkuma procedūrām, lai novērstu jebkādu precizitātes trūkumu un terminoloģisko nekonsekvenci un nodrošinātu, ka pretendenti ir skaidri un nepārprotami informēti par atbilstības nosacījumiem, kas saistīti ar to izveidi/iekļaušanu/reģistrāciju/valstspiederību. Būtu arī lietderīgi, ja saistībā ar šo pārskatīšanu Komisija varētu nodrošināt, ka šādi galvenie noteikumi iepirkuma procesā ir skaidri definēti vai nu pašā paziņojumā par iepirkumu, vai dokumentā, uz kuru tajā ir skaidra atsauce un kurš ir viegli pieejams.”

Atbildot uz ombuda papildu piezīmi, Komisija uzsvēra, ka tā ir veikusi pasākumus, lai 2010. gada novembrī pārstrādātu ES ārējo darbību līgumu procedūru praktiskās rokasgrāmatas (PRAG) projektu. Turklāt, ņemot vērā ombuda lēmumu, Komisija norādīja, ka labprāt pieņems ombuda aicinājumu pārskatīt iepirkuma procedūru ietvaros iesniegtos dokumentus attiecībā uz atbilstības nosacījumiem un jo īpaši jēdzienu "iedibinājums/inkorporācija/reģistrācija/pretendentu valstspiederība".

Attiecībā uz pirmo aizrādījumu Komisija atzina un pauda nožēlu, ka attiecībā uz attiecināmības nosacījumu ir izmantoti dažādi līdzvērtīgas nozīmes termini. Lai mazinātu neskaidrības risku nākotnē, Komisija paziņoja, ka tā dos norādījumus paplašināšanās procesā iesaistīto valstu, proti, kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu, kompetencē esošajām ES delegācijām pievērst lielāku uzmanību formulējumam, kas izmantots attiecībā uz atbilstības nosacījumiem, sagatavojot konkursa dokumentus.

Attiecībā uz otro aizrādījumu Komisija saglabāja savu viedokli, ka tā ir pareizi rīkojusi konkursa procedūru un ka līgumslēdzējai iestādei bija tiesības izslēgt sūdzības iesniedzēju. Attiecībā uz lietas faktiem Komisija atkārtoja argumentus, kurus tā izvirzīja ombuda izmeklēšanas gaitā un kurus ombuds joprojām uzskata par nepārliecinošiem. Tomēr Komisija apņēmās veikt sistēmiskus uzlabojumus, kas mazinās otrajā kritiskajā piezīmē konstatētās administratīvās kļūmes iespējamību nākotnē.

Kopumā Komisijas atbilde uz turpmākajiem pasākumiem ir apmierinoša, jo Komisija sola sistēmiskus uzlabojumus, kam būtu jāsamazina līdzīgu administratīvu kļūmju risks nākotnē.

Lieta 1403/2010/(FS)GG

Lieta 1403/2010/GG attiecās uz iespējamu Konkurences ĢD nespēju laikus un pareizi izskatīt pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar valsts atbalsta izmeklēšanu. Komisija atbildēja sūdzības iesniedzējam ombuda izmeklēšanas laikā un atvainojās par kavēšanos. Attiecībā uz lietas būtību Komisija atsaucās uz Tiesas spriedumu lietā Technische Glaswerke ^[23], saskaņā ar kuru pastāvēja "vispārējs pieņēmums, ka administratīvās lietas dokumentu publiskošana principā apdraud izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību". Ombuds norādīja, ka Komisijas pieņemtā pieeja atbilst ES tiesību aktiem, kā tos interpretējusi Tiesa. Viņš arī uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka Komisijas lietas materiālos ir dokumenti, uz kuriem minētais pieņēmums neattiecas un kuri nav izpausti, vai ka iepazīšanās ar tiem ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Tomēr viņš norādīja, ka ir maz ticams, ka pieteikuma iesniedzējs jebkad varētu atspēkot iepriekš minēto prezumpciju, ja vien viņš nezinātu, kādi dokumenti ir ietverti lietas materiālos. Tāpēc ombude ar gandarījumu atzīmēja, ka Komisija ir iesniegusi sūdzības iesniedzējam sarakstu ar dokumentiem, kas ir tās lietas materiālos šajā lietā. Viņš izteica vēl vienu piezīmi, aicinot Komisiju rīkoties tāpat visos gadījumos, kad tā plāno atsaukties uz minēto prezumpciju.

Savā replikā Komisija norādīja, ka tai nav pienākuma izveidot detalizētus sarakstus ar dokumentiem, kas ietverti šādos lietas materiālos. Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 2. punktā paredzētais pienākums, saskaņā ar kuru iestādei ir jāpalīdz pieteikuma iesniedzējam precizēt savu pieteikumu, ja tas nav pietiekami precīzs, arī neietver šādu pienākumu.

Ombuds ir informēts, ka nav juridiska pienākuma iesniegt pieteikumu iesniedzējiem to dokumentu sarakstu, kas iekļauti attiecīgajā lietā. Tomēr Komisijas atbildē ir pilnībā ignorēti ombuda apsvērumi, kuru pamatā nepārprotami bija ideja, ka papildus juridisko pienākumu ievērošanas nodrošināšanai Komisijai būtu jācenšas būt noderīgai personām, kuras vēlas izmantot savas pamattiesības piekļūt dokumentiem. Ja Komisijas uzskaite būtu adekvāta, ombuda ierosinājuma izpildē tiktu ieguldīts maz darba vai netiktu veikts nekāds papildu darbs. Tāpēc ombuds uzskata, ka Komisijas atbilde ir satraucoša, jo tā ir ne tikai nelietderīga iedzīvotājiem, bet arī rada šaubas par to, vai attiecīgie Komisijas dienesti faktiski veic pienācīgu uzskaiti.

Komisija nav sadarbojusies ar ombudu par pamatjautājumu, kas izvirzīts viņa papildu piezīmē, proti, ka attiecīgā saraksta iesniegšana būtu labas pārvaldības interesēs.

Lieta 1461/2010/(PL)MHZ

Komisija parakstīja līgumu ar konsorciju (turpmāk “konsorcijs”) par konsultāciju pakalpojumu sniegšanu saistībā ar ES rekonstrukcijas darbu projektu Hondurasā. Tā parakstīja vēl vienu līgumu ar citu konsorciju par iepriekš minēto darbu izpildi. Projektu pārvaldīja Komisijas un saņēmējvalsts izveidota vienība. Konsorcija eksperti ieņēma augstus amatus nodaļā. Projekts neizdevās slikto rekonstrukcijas darbu dēļ, un Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs (konsorcija dalībnieks) bija līgumiski atbildīgs par nodaļas uzraudzību un tādējādi arī par rekonstrukcijas darbiem. Tāpēc tā atteicās nokārtot sūdzības iesniedzēja galīgo rēķinu, gaidot revīzijas un izmeklēšanas rezultātus, kas galīgi noteiktu, kurš ir atbildīgs par projekta neveiksmi. Turklāt tā izbeidza savu vēlāko līgumu ar konsorciju, kas tika noslēgts, lai novērstu projekta trūkumus. Komisija tā rīkojās, kad konsorcijs atteicās parakstīt šā līguma papildinājumu par ekspertu aizstāšanu. Komisija minēja vairākus līgumiskus iemeslus iepriekš minētajai izbeigšanai.

Konsorcijs iesniedza sūdzību ombudam, apgalvojot, ka Komisija ir nepareizi pārvaldījusi līgumus un ka tā atteikums apmaksāt rēķinus, kā arī otrā līguma izbeigšana nav pamatota.

Ombuds konstatēja, ka Komisija savā atzinumā par šo lietu ir pienācīgi paskaidrojusi, kāpēc tā var apgalvot, ka konsorcijs ir atbildīgs par nodaļas darbību. Ombuds arī uzskatīja par pamatotu Komisijas sniegto skaidrojumu par savu viedokli, ka tehniskās revīzijas, kā arī finanšu revīzijas un OLAF veiktās izmeklēšanas gaidāmie rezultāti, kas abi turpinājās, pamato līguma atlikuma maksājuma apturēšanu. Visbeidzot, lai gan ombuds piekrita, ka otrā līguma izbeigšana ir līgumiski pamatota, viņš uzskatīja, ka Komisija nav skaidri norādījusi pareizo līgumisko pamatu tās lēmumam to izbeigt. Šajā sakarā viņš izteica kritisku piezīmi.

Komisija informēja ombudu, ka tā pilnībā piekrīt viņa konstatējumiem. Tā viņam apliecināja, ka tās dienesti izmanto katru mācību iespēju, lai atgādinātu par darbību un līgumu pārvaldību atbildīgajām amatpersonām par Komisijas pienākumu pamatot savus lēmumus, kā uzsvērts Labas administratīvās prakses kodeksā.

Komisijas atbilde ir iepriecinoša.

Lieta 1561/2010/FOR

Lieta 1561/2010/FOR attiecās uz Komisijas iespējamo nespēju pienācīgi izmeklēt, vai Spānija ievēro ES vides noteikumus. Kāds Spānijas pilsonis apgalvoja, ka liela mēroga būvniecības projekts ir nodarījis kaitējumu Picris Willkommii dabiskajai dzīvotnei , kas ir rets augs, kurš atrasts tikai netālu no Gvadjanas upes grīvas Spānijā. Ombuds uzskatīja, ka Komisijas pamatojums tās lēmumam izmantot savu rīcības brīvību, lai slēgtu lietu, ir pietiekams. Būtībā Komisija paskaidroja, ka pārkāpuma procedūras turpināšana nenodrošinās Picris Willkommii labākus aizsardzības pasākumus nekā tie, ko jau veikušas vai plānojušas Spānijas iestādes, kuras bija piekritušas veikt dažādus aizsardzības pasākumus. Tomēr ombuds izteica vēl vienu piezīmi, aicinot Komisiju turpmāk līdzīgās lietās pievērst sūdzības iesniedzēju uzmanību visiem iespējamiem valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

Komisija atbildēja, ka tā informē visus sūdzības iesniedzējus par tiesībām pieprasīt tiesisko aizsardzību valsts līmenī, apstiprinot viņu sūdzību saņemšanu. Komisija atgādina, ka saskaņā ar tās vēlmi pievērst lielāku uzmanību efektīviem instrumentiem valsts līmenī, ja ES tiesību aktos ir atsauce uz valsts procedūrām vai strīdu izšķiršanas kanāliem, tā vienmēr norāda tos sūdzību iesniedzējiem. Tomēr, slēdzot lietu, Komisija nenorāda sūdzības iesniedzējiem visus iespējamos valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jo tai trūkst šāda veida informācijas. Dalībvalstīm nav pienākuma informēt Komisiju par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un konkrētiem gadījumiem, kad tie tiek piemēroti. Turklāt situācija attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem valsts līmenī var atšķirties atkarībā no vairākiem faktoriem, kas Komisijai nav zināmi. Tomēr Komisija minēja, ka tā turpina īstenot projektu par iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, izmantojot e-tiesiskuma portālu, kas tika uzsākts 2011. gada 16. jūlijā. Tas ir pieejams ne tikai sūdzību iesniedzējiem, bet arī visām ieinteresētajām personām.

Ombuds atzinīgi vērtē to, ka, atbildot uz viņa papildu piezīmi, Komisija cenšas pēc iespējas uzlabot situāciju.

Lieta 2127/2010/AN

Sūdzības iesniedzējs strādāja Apvienoto Nāciju Organizācijas Pagaidu pārvaldes misijas Kosovā (UNMIK) ceturtajā pīlārā, kura darbības finansēja ES, izmantojot finansēšanas lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar attiecīgajām ES regulām. Attiecīgajā finansēšanas lēmumā tika noteikts, ka ES līdzekļus var izmantot arī, lai piešķirtu saglabāšanas prēmijas, t. i., prēmijas darbiniekiem, kuru amata vietas ar pīlāru tika pārtrauktas, ņemot vērā tā likvidēšanu, un kuriem netika piedāvāts alternatīvs darbs.

Ombuda izmeklēšana šajā lietā attiecās uz to, ka Komisija, iespējams, nav izpildījusi savu pienākumu uzraudzīt UNMIK ceturtā pīlāra līdzekļu izlietojumu. Savā atzinumā Komisija sniedza pietiekamus paskaidrojumus, lai pierādītu, ka tā ir uzraudzījusi pīlāra darbības un jo īpaši tā izdevumus un ka tā uztur regulāru saziņu ar pīlāru. Turklāt, kamēr Komisija izpildīs savus mērķus un ievēros ES tiesību aktu principus, tā varētu pamatoti atturēties no konkrētāku un detalizētāku noteikumu noteikšanas attiecīgās piemaksas piešķiršanai, tādējādi atstājot šādas piemaksas pīlāra ziņā. Visbeidzot, Komisija sazinājās ar pīlāra vadību saistībā ar sūdzības iesniedzēja paustajām bažām un pārliecinājās, ka tā ievēro pareizās iekšējās procedūras un lūdz atbilstošas juridiskas konsultācijas par sūdzības iesniedzēja lietu, vienlaikus pilnībā ievērojot pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principus.

Ombuds izteica vēl vienu piezīmi, kurā viņš norādīja, ka, lai izvairītos no nepatiesa iespaida par tā iesaistes raksturu un apmēru tādās situācijās kā sūdzības iesniedzēja aprakstītā, Komisija varētu apsvērt iespēju lūgt saviem partneriem kontaktos ar trešām personām skaidri norādīt, ka tā nav attiecīgo līgumu puse un nevar tikt uzskatīta par atbildīgu par līguma nepilnībām.

Savā papildu atbildē Komisija norādīja, ka 2003. gada 29. aprīlī starp Eiropas Kopienu un Apvienoto Nāciju Organizāciju noslēgtā Finanšu un administratīvā pamatnolīguma 5.3. iedaļā ir paredzēts, ka " ANO ir pilnībā atbildīga par visu nolīgto darbību koordinēšanu un izpildi" . To apstiprina arī pielikums Komisijas 2007. gada 31. maija Lēmumam (2007)2367 par ceturtā pīlāra finansēšanu no 2007. gada 1. jūnija līdz 2008. gada 31. janvārim, kura 4.1. iedaļā ir noteikts, ka "UNMIK vadītājs būs atbildīgs par IV pīlāra ierosināto darbību īstenošanu".

Komisija atzina, ka situācijās, kurās Komisija prima facie šķiet ļoti iesaistīta, trešās personas var uzskatīt, ka tām ir tiešas līgumattiecības ar ES un tādējādi tās ir aizsargātas. Tādēļ Komisija plāno pieminēt ombuda pausto viedokli regulārajos kontaktos ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, un vajadzības gadījumā tā apspriedīs šo jautājumu ar saviem līgumslēdzējiem. Tomēr Komisija nevar uzņemties nekādas saistības attiecībā uz šo darbību iznākumu.

Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas noderīgo atbildi šajā lietā.

Lieta 2360/2010/(PL)MHZ

Komisija nolēma Oficiālajā Vēstnesī nepublicēt Lēmumu 774/2010, kurā ietverta sensitīva drošības informācija, bet gan nosūtīja šo lēmumu dalībvalstīm, lai tās to īstenotu. Lēmums tika pieņemts saskaņā ar Komisijas īstenošanas pilnvarām, kas noteiktas Regulā par civilās aviācijas drošību (Regula (EK) Nr. 300/2008). Tā kā ar lēmumu privātajiem kravu pārvadātājiem tika uzlikti pienākumi un bija iespējams, ka dažādās dalībvalstis neizplatīs lēmuma saturu tādā pašā veidā un apjomā, sūdzības iesniedzējs sūdzējās ombudam. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka tas, ka Komisija nav pamatojusi lēmuma nepublicēšanu Oficiālajā Vēstnesī, ir pretrunā Tiesas spriedumam Heinrich lietā un galu galā var izkropļot konkurenci.

Savā atzinumā Komisija pamatoja lēmuma nepublicēšanu, īsi atsaucoties uz dažām tiesību normām. Tajā netika ņemta vērā Regulas 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem [24] nozīme, kā arī netika pierādīts, ka juridiskais pamats lēmuma nepublicēšanai ir atrodams Regulā par civilās aviācijas drošību. Tā kā iepriekš minētais juridiskais pamats faktiski pastāvēja un sūdzības iesniedzējs neiesniedza apsvērumus, ombuds secināja, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota. Tomēr viņš piebilda, ka turpmākajos gadījumos, kad Komisija nolemj nepublicēt tiesību aktus, kas izdoti, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 300/2008, tai būtu jāsagatavo pamatojums, kas ir līdzvērtīgs tam, ko tā sniegtu, atbildot uz atkārtotu pieteikumu par publisku piekļuvi dokumentiem, pamatojot savu lēmumu atteikt piekļuvi, pamatojoties uz Regulā (EK) Nr. 1049/2001 paredzēto izņēmumu sabiedrības drošības jomā. Šo pamatojumu varētu vai nu publicēt, vai darīt pieejamu uzreiz pēc pieprasījuma.

Reaģējot uz papildu piezīmi, Komisija atzinīgi novērtēja ombuda lēmumu. Tā uzskatīja, ka ir rīkojusies pareizi, sabiedrības interesēs un saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem par dokumentu drošību. Komisija piebilda, ka saskaņā ar Lēmumu 774/2010 dalībvalstis nodrošina piekļuvi vajadzīgajai informācijai privātā sektora dalībniekiem, kuriem tā ir jāzina, un ka šī informācija būtu jāizpauž nediskriminējošā un nekropļojošā veidā. Šajā sakarā Komisija Aviācijas drošības regulatīvajā komitejā atgādināja dalībvalstīm par to pienākumu neierobežoti atklāt drošības ziņā sensitīvos tiesību aktus tiem ekspluatantiem un subjektiem, kuriem jāīsteno drošības pasākumi.

Komisija norādīja, ka turpmākajos līdzīgos gadījumos, kad tā nolemj nepublicēt tiesību aktus, kas pieņemti, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 300/2008, atbildei, kas jāsniedz struktūrai, kura pieprasa publicēšanu, būs līdzīgs pamatojums tam, kas izstrādāts attiecībā uz pieprasījumiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001.

Komisijas atbilde ir konstruktīva. Tā ir pieņēmusi ombuda piezīmi un apņēmusies turpmāk pamatot to tiesību aktu nepublicēšanu, kas pieņemti, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 300/2008, sniedzot pamatojumu, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1049/2001.

OI/4/2010/ELB

Šī izmeklēšana pēc savas iniciatīvas attiecās uz to, kā ES iestādes, jo īpaši Parlaments, Padome un Komisija, izskata pieprasījumus, kas iesniegti saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, lai aizstātu lēmumus, kuri nav saderīgi ar judikatūras attīstību. Iestādes uzskatīja, ka tām nav pienākuma pārskatīt šādus lēmumus. Tās norādīja, ka, ja lēmums nav apstrīdēts tiesību aktos noteiktajā termiņā, tas kļūst galīgs. Tās arī atgādināja, ka tiesas nolēmuma sekas attiecas tikai uz lietas pusēm, un norādīja, ka tās piemēro tiesas nolēmumu citām pusēm tikai ārkārtas apstākļos. Ombuds izteica vēl vienu piezīmi, saskaņā ar kuru iestādei nav liegts izvēlēties pārskatīt lūgumu, kas iesniegts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu un kura mērķis ir aizstāt galīgu lēmumu ar jaunu lēmumu, kas piemērojams nākotnē, pienācīgi ņemot vērā judikatūras attīstību. Saskaņā ar labas pārvaldības principiem iestādei, īstenojot šādas plašas rīcības brīvības pilnvaras, būtu jāņem vērā visi būtiskie faktori.

Komisija atbildēja, ka 90. panta 1. punkta pieprasījumi vienmēr tiek izskatīti katrā gadījumā atsevišķi, pienācīgi ņemot vērā to īpašos apstākļus, tiesību principus un judikatūru. Tā norādīja, ka parasti tā piemēro Savienības judikatūras principus turpmākajām lietām, un tāpēc piekrīt, ka tai būtu jāizdara visi pamatotie secinājumi no Tiesas nolēmumiem. Attiecībā uz ombuda paziņojumu, ka administrācija vienmēr var pārbaudīt, vai tai būtu jāaizstāj viens administratīvs lēmums ar citu, Komisija apstiprināja, ka tā rūpīgi pārbauda katra 90. panta 1. punkta pieprasījuma pieņemamību un būtību.

Komisija arī norādīja, ka tā atzinīgi vērtē to, ka ombuds ir atzinis savu praksi attiecībā uz iespējamo ieguvumu no "nepabeigtām" tiesas lietām piemērošanu visiem ierēdņiem, tostarp tiem, kuri neapstrīdēja attiecīgos lēmumus, tādējādi novēršot masveida pārsūdzības. Komisija arī piekrīt ombuda viedoklim, ka, īstenojot savu rīcības brīvību, tai būtu rūpīgi jālīdzsvaro juridiskās noteiktības princips, no vienas puses, un apsvērumi, kas saistīti ar pamattiesībām un taisnīguma principu, no otras puses. Tā norāda, ka ir apņēmusies turpināt īstenot savu rīcības brīvību, ievērojot labas pārvaldības principus un pienācīgi ņemot vērā darbinieku pamattiesības.

Visbeidzot, Komisija uzsver, ka tiesiskās noteiktības princips kopumā prevalēs pār indivīda centieniem panākt labvēlīgāku lēmumu, pamatojoties uz izmaiņām judikatūrā. Jo īpaši, kā jau sīki izklāstīts tās atzinumā un apstiprināts judikatūrā, šādu pieprasījumu saskaņā ar 90. panta 1. punktu nevar izmantot, lai apietu tiesību aktos noteiktos termiņus saskaņā ar 90. panta 2. punktu.

Atbildē uz ombuda papildu piezīmi Parlaments apliecināja ombudam, ka tā kompetentie dienesti cieši ievēro judikatūru un ka, īstenojot savas plašās rīcības brīvības pilnvaras, kā noteikts papildu piezīmē, tas pienācīgi ņems vērā ombuda konstatējumus.

No Padomes atbilde netika saņemta.

Attiecībā uz Komisijas nostāju ombuds norāda, ka tiesiskās noteiktības princips kopumā prevalēs pār indivīda centieniem panākt labvēlīgāku lēmumu, pamatojoties uz judikatūras izmaiņām. Tas nozīmē, ka Komisija piekrīt principam, ka tā var izmantot savu rīcības brīvību, lai pārskatītu lietas, ņemot vērā jauno judikatūru. Komisija piebilst, ka pieprasījumu saskaņā ar 90. panta 1. punktu nevar izmantot, lai apietu tiesību aktos noteiktos termiņus saskaņā ar 90. panta 2. punktu. Šo paziņojumu varētu saprast tā, ka persona var iesniegt pieprasījumu saskaņā ar 90. panta 1. punktu un ka iestāde ir pilnvarota uz to atbildēt. Tomēr, ja tā izvēlējās atbildēt negatīvi, tādējādi apstiprinot jau esošo galīgo lēmumu, vai ja tā neatbildēja, Komisija uzskata, ka personai nebūtu tiesību iesniegt sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu. Šī nostāja nav pretrunā papildu piezīmei.

Turpmākie pasākumi šajā gadījumā ir apmierinoši.

OI/5/2010/JF

Sūdzības iesniedzējs, nevalstiska organizācija (NVO), kas atrodas Damaskā, sūdzējās ombudam par ES delegāciju Sīrijā ("delegācija")[25]. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka delegācija nelikumīgi noraidīja tā pieteikumus vairākiem Komisijas sponsorētiem konkursiem. Ombuds neatrada pierādījumus, kas varētu pamatot sūdzību. Ņemot vērā piemērojamos noteikumus, jo īpaši attiecībā uz finansiālajām spējām veikt projekta īstenošanai nepieciešamo finansiālo ieguldījumu, delegācija pamatoti noraidīja sūdzības iesniedzēja pieteikumus.

Neraugoties uz šo faktu, ombuds varēja secināt, ka delegācija iepriekš nav bijusi tik stingra attiecībā uz sūdzības iesniedzēja finansiālajām spējām. Turpinājumā viņš uzsvēra grūtības, ar kurām NVO saskaras trešās valstīs ļoti stingras attiecīgo noteikumu piemērošanas dēļ. Noslēdzot lietu, viņš nosūtīja Komisijai vēl vienu piezīmi, aicinot to apsvērt, kā tā varētu ļaut šādām NVO sniegt alternatīvus pierādījumus par to finansiālajām spējām. Konkrētāk, viņš norādīja, ka Komisija varētu apsvērt, kā tā varētu ļaut uzticamiem NVO pieteikumu iesniedzējiem piedalīties uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus, kuriem pieteikumu iesniegšanas laikā var nebūt pietiekamu līdzekļu, lai iesniegtu alternatīvus pierādījumus. Šādi pierādījumi par finansējumu varētu ietvert ārējo sponsoru parakstītas saistības un/vai banku garantijas attiecībā uz to finansiālajām spējām īstenot attiecīgos Komisijas sponsorētos projektus.

Savā papildu atbildē Komisija norādīja, ka tā apzinās, ka daudzi līdzekļu devēji nosaka savu ieguldījumu ES ieguldījumā, jo īpaši tad, ja ES finansē lielāko daļu darbības izmaksu. Tāpēc pieteikumu iesniedzējiem, iesniedzot pieteikumus, parasti netiek prasīts iesniegt nekādus pierādījumus par līdzfinansējumu. Tām ir jāiesniedz šādi pierādījumi tikai kopā ar ziņojumu dotācijas galīgās summas aprēķināšanai, pamatojoties uz faktiskajām attiecināmajām izmaksām un faktiskajiem ieņēmumiem.

Tomēr, ja, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja jaunākajiem pārskatiem, kā prasīts attiecīgajā uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus, Komisijai ir šaubas par pieteikuma iesniedzēja finansiālajām spējām īstenot attiecīgo projektu, tā var pieprasīt papildu pierādījumus par resursiem, kas ir pietiekami, lai uzturētu tā darbību projekta laikā un piedalītos tā finansēšanā. Šis alternatīvais pierādījums var būt ārējo sponsoru parakstītas saistības, kā to savā papildu piezīmē ierosinājis ombuds. Pēc tam Komisija varēs “uzticamā veidā” pārbaudīt, vai būs pieejami vajadzīgie finanšu resursi.

Komisija izteica vairākas atrunas attiecībā uz banku garantijām. Tā arī norādīja, ka tai ir jānodrošina, lai ierosinātā darbība tiktu īstenota pilnībā un lai tiktu gūti no attiecīgā projekta izrietošie ieguvumi. Ja nepieciešamais līdzfinansējums nav pieejams vai saņēmējs darbības īstenošanas laikā saskaras ar finanšu trūkumu, nebūs pietiekami daudz līdzekļu visu darbību īstenošanai un gaidāmie rezultāti netiks sasniegti. Tas nozīmētu publisko līdzekļu izšķērdēšanu, un tāpēc no tā būtu jāizvairās par katru cenu. Turpmākā atgūšanas procedūra, kas Komisijai būtu jāuzsāk, vēl vairāk pasliktinātu saņēmēja stāvokli un izraisītu tā bankrotu. Šo iemeslu dēļ Komisijai novērtēšanas procedūras laikā ir jāapzina riski un jānoraida pieteikumu iesniedzēji ar nepietiekamām finansiālajām spējām. Turklāt noteikumos, kas paredz Finanšu regulas īstenošanu, finansiālās spējas ir skaidri noteiktas kā viens no kritērijiem, kas jāizpilda, iesniedzot pieteikumu.

Visbeidzot, Komisija ņem vērā, ka pieteikumu iesniedzējiem nav jābūt lielā mērā atkarīgiem no ES līdzekļiem, rūpīgi salīdzinot pieprasīto dotāciju summas un pieteikumu iesniedzēju ieņēmumus. Uzticamām NVO, kurām nav pietiekamu līdzekļu, drīzāk būtu jāpiesakās mazākām dotācijām, proti, tām, kuru summa ir mazāka par 25 000 EUR, ja līgumslēdzēja iestāde nepieprasa citus dokumentus, kas apliecina to finansiālās spējas, kā vien apliecinājumu ar godavārdu.

Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas atzinumu, ka ārējie sponsori var piedāvāt saistības attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju finansiālajām spējām. Viņš arī uzskata, ka Komisijas iebildumi pret banku garantijām ir pamatoti. Kopumā atbilde uz turpmākajiem pasākumiem ir apmierinoša.

Lieta 49/2011/AN

Lieta 49/2011/AN attiecās uz to, ka Komisija neuzsāka pārkāpuma procedūru pret Spāniju, pamatojoties uz sūdzību, kuras pamatā bija Orhūsas Atbilstības komitejas konstatējumi. Sūdzības iesniedzējs vērsās Komitejā pēc tam, kad viņa iebildumi pret rūpnieciskajiem projektiem, kas, iespējams, nodarīja kaitējumu videi, bija izraisījuši attiecīgo valsts iestāžu atbildes, kas, pēc sūdzības iesniedzēja domām, bija uzskatāmas par aizskarošu izturēšanos.

Ombuds nekonstatēja nevienu administratīvas kļūmes gadījumu, Komisijai risinot jautājumu par aizskarošu izturēšanos. Viņš arī secināja, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota attiecībā uz Komisijas pamatojumu pārkāpuma procedūras neuzsākšanai. Tomēr viņš izteica vēl vienu piezīmi, norādot, ka Komisija ne tikai savlaicīgi informē sūdzības iesniedzēju par Spānijā notiekošās vides jautājumu izmeklēšanas galīgo iznākumu, bet arī par katru jaunu pasākumu, kas veikts saistībā ar šo izmeklēšanu. Šādi rīkojoties, Komisija ievērotu 7. punktu tās paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem ^[26] un vienlaikus rīkotos konstruktīvi un iedzīvotājiem draudzīgā veidā. Viņš teica, ka tas būtu labas pārvaldības piemērs.

Komisija rakstīja sūdzības iesniedzējam, aprakstot visus pasākumus, kas veikti attiecīgajā pārkāpuma procedūrā, un informāciju, kas ņemta vērā tās novērtējumā. Komisija minēja, ka viens no vērā ņemtajiem elementiem bija ombuda lēmums sūdzības iesniedzēja lietā. Komisija arī paskaidroja, ka tās novērtējumā nav konstatēts, ka Spānija būtu pārkāpusi ES tiesību aktus, lai gan sūdzības iesniedzēja konkrētā lieta, kas bija paziņojuma Orhūsas Atbilstības komitejai un sūdzības par pārkāpumu priekšmets, bija nožēlojama. Tādējādi Komisija informēja sūdzības iesniedzēju par savu nodomu izbeigt procedūru un aicināja to viena mēneša laikā pēc Komisijas vēstules saņemšanas iesniegt savus apsvērumus šajā sakarā.

Komisija sūdzības iesniedzējam ir sīki izskaidrojusi savu rīcību. Vērtējot pārkāpuma lietu, tā ņēma vērā arī ombuda konstatējumus.

Lieta 409/2011/RT

Sūdzībā ombudam bijušais Komisijas ierēdnis apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi pamatojusi savu lēmumu neatlīdzināt viņam pārcelšanās izdevumus otrreiz. Ombuds nekonstatēja administratīvu kļūmi. Tomēr viņš ierosināja, ka gadījumā, ja ierēdnis, kas strādā trešā valstī, pārtrauc dienestu un vienlaikus dodas pensijā, Komisija varētu viņam atgādināt, ka pieprasījums atlīdzināt pārcelšanās izdevumus uz vietu, kas nav viņa izcelsmes vieta, neļaus vēlāk otrreiz atlīdzināt pārcelšanās izdevumus uz izcelsmes vietu. Ombude šajā sakarā izteica vēl vienu piezīmi.

Savā atbildē Komisija norādīja, ka šis jautājums tagad ir Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) kompetencē, kurš ir atbildīgs par darbinieku informēšanu par pārcelšanās izdevumu atlīdzināšanas kritērijiem. Komisija apsolīja informēt EĀDD par ombuda papildu piezīmi.

Ombuds lūgs EĀDD veikt turpmākus pasākumus šajā lietā.

Lieta 427/2011/MHZ

Regulā (EK) Nr. 2187/2005, ar ko nosaka tehniskus pasākumus zvejas resursu saglabāšanai Baltijas jūrā, Beltos un Zunda šaurumā (turpmāk “regula”), ir noteikts, ka Komisijai līdz 2008. gada 1. janvārim ir jānodrošina, ka tiek veikts zinātnisks novērtējums par ietekmi, ko vaļveidīgajiem rada jo īpaši žaunu tīklu, vairāksienu tīklu un iepinējtīklu izmantošana, un ka tās konstatējumi tiek iesniegti Eiropas Parlamentam un Padomei. Komisija lūdza zinātnisko institūtu (ICES) veikt šo novērtējumu, bet tas to nevarēja izdarīt, jo nebija attiecīgu ziņojumu par vaļveidīgo nejaušu nozveju. Dalībvalstīm šie ziņojumi bija jāiesniedz Komisijai saskaņā ar citu regulu (Regula (EK) Nr. 812/2004). Tāpēc Komisija ziņoja Parlamentam un Padomei, ka nav iespējams veikt zinātnisko novērtējumu. Sūdzības iesniedzējs, Polijas zvejnieks, apgalvoja, ka tā rezultātā Komisija nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar regulu un vērsusies pie ombuda.

Visā ombuda veiktās izmeklēšanas laikā Komisija nav pamatojusi, kāpēc tā nav izmantojusi visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai nodrošinātu valsts atbilstību Regulai (EK) Nr. 812/2004 un tādējādi sniegtu zinātniskajam institūtam datus, kas nepieciešami regulā prasītajam novērtējumam. Tā paskaidroja, ka formāts, ko dalībvalstis izmanto ziņošanai, nav atbilstošs un ka 2009. gadā Komisija ierosināja jaunu formātu. Ombuds jautāja, kāpēc Komisija krietni pirms 2008. gada 1. janvāra nestrādāja pie standarta ziņošanas formāta, kas pamatoti būtu varējis atvieglot pienācīgu valsts ziņojumu savlaicīgu iesniegšanu, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 812/2004. Ombuds uzskatīja, ka Komisijas savlaicīga bezdarbība ir administratīva kļūme. Šajā sakarā viņš izteica kritisku piezīmi.

Savā papildu atbildē Komisija atzina, ka tā nav ievērojusi regulā noteikto termiņu – 2008. gada 1. janvāri. Komisija atkārtoja, ka tas bija tāpēc, ka attiecīgos datus, proti, tos, kas prasīti Regulā (EK) Nr. 812/2004, dalībvalstis nosūtīja formātā, kurā trūka detalizētas informācijas. Tā arī paskaidroja, ka dalībvalstis saskārās ar grūtībām, īstenojot Regulu (EK) Nr. 812/2004. Lai apzinātu šīs īpašās grūtības un veidus, kā tās risināt, Komisija 2009. gadā organizēja darbsemināru. Darbseminārā atklājās, ka Regulā (EK) Nr. 812/2004 prasītais datu precizitātes līmenis ir ļoti vērienīgs un dažos gadījumos var būt pat neiespējami sasniegt retu piezvejotu sugu gadījumā. Komisija centās risināt šo problēmu, izsludinot atklātu uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus par vaļveidīgo piezvejas datu vākšanu Baltijas jūrā, Kategatā un Skaņās, taču pieteikumi netika saņemti. Attiecīgais zinātniskais institūts 2011. gadā apstiprināja, ka cūkdelfīni Baltijas jūras ostās joprojām ir kritiski apdraudēti un ka ir vajadzīgi turpmāki ietekmes mazināšanas pasākumi attiecībā uz cūkdelfīniem Baltijas jūras ostās. Komisija 2011. gada septembrī izdotajā paziņojumā norādīja, ka uzlabotus ietekmes mazināšanas pasākumus varētu iekļaut jaunajos tehniskajos pasākumos, kas tiks izstrādāti kopējās zivsaimniecības politikas reformas ietvaros. Tajā tiks noteikts tvērums, mērķi un mērķrādītāji, kas jāsasniedz attiecībā uz vaļveidīgo piezveju, un dalībvalstīm būs iespēja veikt īpašus pasākumus konkrētām zvejniecībām. Komisija secināja, ka uzraudzības prasības varētu iekļaut datu vākšanas sistēmā.

Attiecībā uz ombuda konstatējumu, ka nekas neliedza Komisijai krietni pirms 2008. gada 1. janvāra nodrošināt standarta formātu dalībvalstu ziņojumiem, kas pamatoti būtu varējis atvieglot pienācīgu valsts ziņojumu savlaicīgu iesniegšanu, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 812/2004, Komisija paskaidroja, ka tā kopā ar attiecīgajiem zinātniskajiem institūtiem 2008. gadā ir pabeigusi izstrādāt vienotu ziņojumu formātu. Minētā semināra dalībnieki mudināja izmantot šo formātu 2009. gada valstu ziņojumos. Zivsaimniecības un akvakultūras komiteja 2010. gada maijā vienojās, ka dalībvalstīm tas būtu jāizmanto no minētās dienas. Jaunākais novērtējums tika veikts 2012. gadā. Tika konstatēts, ka visas attiecīgās dalībvalstis tagad izmanto standarta ziņošanas formātu. Turklāt attiecīgais zinātniskais institūts ir pārskatījis visus datus, ko tagad savākušas dalībvalstis, un ir izveidojis datubāzi, kurā ir visa šī informācija.

Komisija ir sīki izskaidrojusi pasākumus, ko tā ir veikusi, lai risinātu ombuda konstatēto problēmu, un sīkāk paskaidrojusi, ka pašlaik dalībvalstis spēj sniegt prasītos datus, jo to rīcībā ir atbilstošs standarta ziņošanas formāts, ko Komisija tikmēr ir pieņēmusi. Tā rezultātā tagad var veikt zinātnisku novērtējumu par to, kā vaļveidīgos ietekmē jo īpaši žaunu tīklu, vairāksienu tīklu un iepinējtīklu izmantošana.

Lieta 489/2011/(GRK)MHZ

Lieta 489/2011/MHZ attiecās uz septiņu mēnešu kavēšanos, ko Komisija nevarēja pamatot, reaģējot uz sūdzības iesniedzēja apsvērumiem pārkāpuma lietā. Tomēr ombuds konstatēja, ka Komisija vēstulēs, kas tika nosūtītas tieši sūdzības iesniedzējam, sniedza paskaidrojuma rakstu, kas pamatoja tās lēmumu slēgt lietu. Ombuds izteica vēl vienu piezīmi par to, ka Komisija ievēros labas pārvaldības principus, ja pēc tam, kad sūdzības iesniedzēji būs iesnieguši komentārus par savu paziņojumu, ka tā plāno slēgt pārkāpuma lietu, tā saprātīgā termiņā pieņems galīgo lēmumu. Kavēšanās gadījumā Komisijai būtu jāpaskaidro iemesli un vajadzības gadījumā jāatvainojas.

Komisija vispirms pateicās ombudam par to, ka viņš ir paudis apmierinātību ar Komisijas paskaidrojumu kvalitāti sūdzības iesniedzējam. Komisija atzina, ka tās atbildes vēstulē, kā arī citās vēstulēs, kas nosūtītas sūdzības iesniedzējam pēc viņa piezīmju (vai papildu informācijas) iesniegšanas, nav sniegti paskaidrojumi vai atvainošanās par Komisijas novēloto atbildi. Nožēlojot, ka tā nesniedza paskaidrojumus un atvainojās par novēloto atbildi, Komisija norādīja, ka šajā gadījumā ir jāpanāk pienācīgs līdzsvars starp lietas apstākļu un piemērojamo tiesību normu analīzes precizitāti un šīs analīzes ātrumu. Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzēju vairāk ietekmētu pretruna analīzē, nevis procedūras kavēšanās.

Komisija apliecināja ombudam, ka tā turpmāk darīs visu iespējamo, lai gadījumā, ja sūdzības izskatīšanas otrajā posmā ir kavēšanās, šādas kavēšanās iemesli un attiecīgā gadījumā atvainošanās tiktu iekļauti sūdzības iesniedzējam adresētajā sarakstē.

Komisija atvainojās par kavēšanos šajā lietā un apliecināja ombudam, ka turpmāk tā sarakstē ar sūdzības iesniedzējiem, kas nosūtīta pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis komentārus par Komisijas nodomu slēgt pārkāpuma lietu, iekļaus atvainošanos un kavēšanās iemeslus, ja tādi būs. Tas ir ļoti apsveicami.

3. Eiropas Savienības Tiesa

Skatīt lietu 3018/2009/(TN)(TS)TN iepriekš sadaļā "Zvaigžņu lietas".

4. Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO)

Lieta 1251/2009/(CK)ANA

Šī lieta attiecas uz informāciju, ko EPSO sniedz atklāto konkursu kandidātiem. Ombuds sāka izmeklēšanu par to, ka EPSO, iespējams, nav sniedzis sūdzības iesniedzējam pietiekami pamatotu paskaidrojumu par viņa rakstiskā pārbaudījuma rezultātiem. Savā atzinumā EPSO izskatīja sūdzības iesniedzēja argumentus un sniedza sūdzības iesniedzēja snieguma svērto sadalījumu, ņemot vērā konkurences kritērijus. Ombuds izteica šādu papildu piezīmi:

“Laba administratīvā prakse ir tāda, ka EPSO nodrošina, ka vērtēšanas lapā, ko atlases komisija izmanto atklātā konkursa rakstiskā pārbaudījuma posmā, ir a) detalizēts par katru vērtēšanas kritēriju piešķirto punktu sadalījums un b) informācija par atlases komisijas svērumu, ko piemēro katram vērtēšanas kritērijam.”

Savā papildu atbildē EPSO norādīja, ka attiecīgais atklātais konkurss tika publicēts 2007. gadā un tika administrēts 2008. gadā. Pēc EPSO attīstības programmas pieņemšanas EPSO veica izmaiņas atklāto konkursu organizēšanā, ar kuriem tas jau iepazīstināja ombudu. EPSO sīkāk iztirzāja jaunās procedūras būtību un galveno uzmanību pievērsa veidam, kādā vērtēšanas centrā notiek novērtēšana saskaņā ar jauno režīmu. EPSO arī uzsvēra kompetences pases nozīmi.

Attiecībā uz informāciju, kas kandidātiem pieejama saskaņā ar jauno procedūru, EPSO norādīja, ka kandidāti saņem informāciju, kas viņus skar tieši un individuāli. CBT (datorizētais tests) posmā kandidāti saņem ne tikai vērtējumu sadalījumu, bet arī izvēlētās atbildes kopā ar pareizajām atbildēm uz jautājumiem. Vērtēšanas centrā kandidāti saņem kopējo punktu skaitu par katru no vispārīgajām un īpašajām kompetencēm, kas tiek vērtētas, un kompetenču pases kopiju. Pēc pieprasījuma kandidāti var saņemt savu rakstisko eksāmenu kopijas.

EPSO norādīja, ka saskaņā ar iepriekšējo režīmu kandidāti agrāk saņēma ierobežotāku informāciju. Attiecībā uz jauno režīmu EPSO norādīja, ka kompetenču pase ir noderīgs instruments ne tikai kandidātiem, bet arī iestādēm. Pēdējie saņem veiksmīgo kandidātu kompetences pases kopiju. 

Ombuds atgādina, ka izmeklēšana šajā lietā attiecās uz kandidātiem pieejamo informāciju par viņu sniegumu rakstiskajos pārbaudījumos saskaņā ar iepriekš piemērojamo sistēmu, kas reglamentē ES atlases procedūras. Šajā sakarā ombuda papildu piezīme atspoguļo EPSO apņemšanos sniegt kandidātiem detalizētu vērtējumu sadalījumu un svērumu, ko atlases komisija piemēro katram vērtēšanas kritērijam. EPSO sniedz detalizētu atbildi uz jautājumu par informāciju, kas pieejama kandidātiem atklātajos konkursos saskaņā ar jauno režīmu, tostarp gan CBT, gan vērtēšanas centra posmā. Konkrētāk, attiecībā uz informāciju, kas saistīta ar kandidātu vispārējo kompetenču un īpašo kompetenču novērtēšanu vērtēšanas centrā, EPSO risina jautājumu par katrai kompetencei piešķirto punktu skaitu un katra punktu skaita nozīmi kandidātu novērtējumā. Lai gan EPSO atbildes izvērtēšana pēc būtības būtu pāragra, EPSO nepārprotami ņem vērā ombuda pamatojumu, kā rezultātā tiek izteikta papildu piezīme. Ņemot to vērā, EPSO atbilde ir apmierinoša.

Attiecībā uz kandidātu īpašo kompetenču novērtēšanu vērtēšanas centrā EPSO atbildē nebija skaidri norādīts, vai katram vērtēšanas kritērijam un apakškritērijam tiek piešķirts atsevišķs vērtējums un kāds ir šāda vērtējuma īpatsvars katras kompetences kopējā vērtējumā. Šis skaidrības trūkums ir novērsts EPSO turpmākajos pasākumos saistībā ar lietu 14/2010/ANA.

Kopumā EPSO turpmākie pasākumi ir apmierinoši.

Lieta 2179/2009/(TS)ELB

Sūdzības iesniedzējs piedalījās EPSO rīkotā atklātā konkursā (EPSO/AD/116/08). Viņa neguva pietiekamus rezultātus rakstiskajos pārbaudījumos un tāpēc netika uzaicināta uz mutisko eksāmenu. Viņa lūdza EPSO piešķirt viņai piekļuvi viņas testa dokumentiem un attiecīgajām novērtējuma lapām. Viņa arī lūdza atlases komisijai pārskatīt viņas sniegumu pārbaudījumos. Pēc tam atlases komisija apstiprināja viņas rezultātus. Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka EPSO kavēšanās nosūtīt viņai testu dokumentus un novērtējuma lapas viņai liedza pieprasīt viņas testu pārskatīšanu.

EPSO atzina, ka tā atbildes uz sūdzības iesniedzēja dokumentu pieprasījumiem bija novēlotas. Tomēr tā norādīja, ka atlases komisija veica divas sūdzības iesniedzējas rakstisko pārbaudījumu pārskatīšanas un apstiprināja viņas atzīmes. Tā secināja, ka sūdzības iesniedzējai nav liegtas tiesības pieprasīt viņas testu pārskatīšanu.

Ombuds norādīja, ka pārbaudes dokumenti un novērtējuma lapas nav slepenas un ka to izpaušana kandidātiem neietekmē atlases komisiju sēžu slepenību. Viņš atsaucās uz Savienības tiesu judikatūru attiecībā uz atlases komisijas lēmumiem un kandidātu atzīmju publiskošanu konkursos. Šajā sakarā ombuds norādīja, ka dokumentu izpaušana kandidātiem izriet no nepieciešamības saskaņot atlases komisijas sēžu aizklātību ar pienākumu norādīt pamatojumu. Tādējādi, kad kandidāti tiek informēti par testu rezultātiem, EPSO pēc kandidāta pieprasījuma būtu automātiski jānodrošina piekļuve dokumentiem, kurus viņiem ir tiesības iegūt. Tādēļ viņš šajā sakarā izteica vēl vienu piezīmi. Ombuds arī kritizēja EPSO par tā novēloto atbildi uz sūdzības iesniedzēja dokumentu pieprasījumiem. Visbeidzot, viņš uzskatīja, ka savā sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi nevienu argumentētu argumentu, kas būtu balstīts uz EPSO viņai nosūtītajiem dokumentiem, lai attaisnotu viņas testu jaunu pārskatīšanu. Tādējādi viņš uzskatīja, ka turpmāka izmeklēšana par šo lietas aspektu nav pamatota.

Atbildē uz ombuda piezīmēm EPSO norādīja, ka jau savā atzinumā par šo lietu tas atzina, ka, atbildot uz sūdzības iesniedzēja papildu informācijas pieprasījumu, radās problēmas. EPSO atzina, ka ir novēloti iesniedzis dokumentus, uz kuriem sūdzības iesniedzējam bija tiesības, un atvainojās par to. EPSO lūdza sūdzības iesniedzēju pieņemt tā atvainošanos.

EPSO arī paskaidroja, ka šajā lietā sūdzības iesniedzēja saņēma visus dokumentus, uz kuriem viņai bija tiesības: viņas rakstisko pārbaudījumu a), b) un c) punktus, viņas atbildes un pareizās atbildes uz a) pārbaudījumu, b) un c) pārbaudījumu novērtējuma lapas un viņas pārbaudījumu dokumentus b) un c). Tomēr viņai tie bija jāpieprasa. EPSO norādīja, ka sūdzība attiecas uz atklāto konkursu EPSO/AD/116/08, kas tika publicēts un organizēts 2008. gadā. Tā vērsa ombuda uzmanību uz to, ka kopš 2010. gada un saskaņā ar EPSO attīstības programmu atlases procedūra ir grozīta, kā tas redzams paziņojumos par konkursiem un atklāto konkursu rokasgrāmatā. Saskaņā ar jauno atklāto konkursu rokasgrāmatu kandidāti automātiski saņem kopējo punktu skaitu par katru novērtēto kompetenci un kompetenču pasi. Kompetenču pasē ir apkopotas kandidāta stiprās un vājās puses katrā kompetences jomā un norādīts attiecīgais kandidāta iegūtais punktu skaits. Dati tiek vākti dažādos vērtēšanas centra pārbaudījumos. Tomēr kompetenču pase nesniedz vērtējumu par katru darbību atsevišķi. Kandidāti arī automātiski saņem savus datorizēto testu rezultātus, kā arī atbildes uz šiem testiem un pareizās atbildes. Jautājumu un atbilžu formulējums kandidātiem netiek izpausts. Turklāt kandidātiem ir jāpieprasa savu atbilžu kopija rakstiskajos/praktiskajos pārbaudījumos.

EPSO turpmākie pasākumi šajā gadījumā ir apmierinoši.

Lieta 2470/2009/(TS)TN

Sūdzība attiecas uz to, kā EPSO apstrādā informācijas pieprasījumu. Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka EPSO nav pamatojis savu atteikumu informēt viņu par to kandidātu skaitu, kuri uzaicināti uz mutisko pārbaudījumu, kurā viņš piedalīsies. Kritiskā piezīmē ombuds norādīja, ka EPSO saskaņā ar Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 18. pantu nav sniedzis pietiekami skaidru paskaidrojumu par to, kāpēc nevar sniegt informāciju par to kandidātu skaitu, kuri pielaisti konkursa nākamajam posmam. Turpinājumā viņš norādīja, ka, ja EPSO saņem informācijas pieprasījumu saistībā ar konkursu un šī informācija jau ir pieejama attiecīgajā paziņojumā par konkursu un tādējādi nav publicēta EPSO tīmekļa vietnē, EPSO būtu lietderīgi attiecīgo personu norādīt paziņojumā par konkursu, nevis vienkārši norādīt, ka pieprasītā informācija netiek publicēta tā tīmekļa vietnē.

EPSO atbildēja, ka līdz ar jaunā stila konkursu ieviešanu tā tīmekļa vietnē ir publicēta šāda informācija par katru konkursu:

Darbības, par kurām tiek sniegta informācija

(Apstiprināto) pieteikumu skaits – neapstrādāti dati pa jomām, pakāpēm, valodām un/vai iespējām (atkarībā no konkursa).

Rezervācijas periods priekšatlases testiem — tikai tad, ja visiem kandidātiem tas ir vienāds.

datorizēta priekšatlases testa periods.

- Priekšatlases testu rezultātu publicēšana kandidātu EPSO kontos.

- Uzņemšanas rezultātu publicēšana.

- Uzņemšanas slieksnis (CBT punkti).

- Uzņemšanas slieksnis (talantu vērtētājs - 1. ^kārta) – ja piemērojams.

- Uzņemšanas slieksnis (talantu vērtētājs - 2. ^kārta) – ja piemērojams.

- Atlases komisijas locekļu vārdi un uzvārdi.

- Uzaicinājums uz problēmsituācijas analīzi, kas publicēts kandidātu EPSO kontos, un problēmsituācijas analīzes datums(-i).

- Vērtēšanas centrs Briselē/Luksemburgā no dd/mm/gg līdz dd/mm/gg.

- Uzaicinājums uz vērtēšanas centru, kas publicēts kandidātu EPSO kontos, norādot uzaicināto kandidātu skaitu.

- Vērtēšanas centra un konkursa galīgo rezultātu publicēšana kandidātu EPSO kontos.

- Kandidātu skaits rezerves sarakstā pa jomām, pakāpēm, valodām un/vai iespējām.

- Slieksnis jāiekļauj rezerves sarakstā.

- Rezerves saraksts.

Tāpēc EPSO ir pārliecināts, ka tādas problēmas kā tās, kas ir šīs sūdzības pamatā, nākotnē vairs neatkārtosies.

Ombuds piekrīt, ka EPSO automātiski sniegtās informācijas pieaugums attiecībā uz atklātajiem konkursiem nozīmē, ka problēmas, kas ir šīs sūdzības pamatā, iespējamība nākotnē ir mazāka.

Lieta 14/2010/ANA

Lieta 14/2010/ANA ļāva ombudam pārbaudīt acīmredzami pretrunīgos EPSO pienākumus, no vienas puses, pamatot savus lēmumus un, no otras puses, aizsargāt atlases komisijas procedūru konfidencialitāti. Ombuds atgādināja, ka šie pienākumi rada līdzsvarotu kompromisu EPSO lēmumā, kas pieņemts pēc viņa paša iniciatīvas veiktās izmeklēšanas par ES darbā pieņemšanas procedūru pārredzamību, proti, novērtējuma lapā sniegt novērtējumu sadalījumu atbilstoši atlases komisijas izmantotajiem vērtēšanas kritērijiem un apakškritērijiem. Ombuds pauda nožēlu par to, ka atlases komisija šajā lietā nav sniegusi šādu sadalījumu. Kritiskā piezīmē viņš norādīja, ka EPSO nav veicis pasākumus, lai nodrošinātu, ka atlases komisija sniedz novērtējumu sadalījumu gala novērtējuma lapā par attiecīgo testu.

Savā papildu atbildē EPSO norādīja, ka attiecīgais atklātais konkurss tika publicēts 2008. gadā un konkrēti attiecas uz vērtēšanas lapu, ko atlases komisija sagatavoja tulkošanas pārbaudījumiem. Šajā novērtējuma lapā bija paredzēta vispārēja atzīme, kas kandidātiem tika piešķirta, pamatojoties uz atlases komisijas iepriekš noteiktajiem vērtēšanas kritērijiem un komentāriem par pieļautajām tulkošanas kļūdām. Tā kā atlases komisija nepiešķīra punktus par katru no vērtēšanas kritērijiem, ko tā bija noteikusi, vērtēšanas lapā nebija sniegts kopējā punktu skaita sadalījums.

Koncentrējoties uz atklātajiem konkursiem juristiem lingvistiem, EPSO atbildē tika aplūkota arī informācija, kas pieejama kandidātiem saskaņā ar tā jauno atklāto konkursu režīmu, tostarp gan CBT (datorizētie testi), gan vērtēšanas centra posms. Izmantojot savu kompetenču pasi, kandidāti saņem informāciju, kas attiecas gan uz vispārējo, gan konkrēto kompetenču novērtēšanu vērtēšanas centrā, tostarp par katru kompetenci piešķirto punktu skaitu un katra punktu skaita īpatsvaru kandidātu novērtējumā.

EPSO norādīja, ka iepriekš minētais vispārīgais paziņojums attiecas arī uz tulkošanas īpašās kompetences novērtēšanu. Faktiski attiecībā uz tulkošanas īpašo kompetenci kompetenču pasē ir ietverti atzīmes, kas piešķirtas par katru kritēriju, un atlases komisijas komentāri. Turklāt atlases komisija sagatavo tulkošanas pārbaudījumu novērtējuma lapu, kurā norādīti kritēriji, uz kuru pamata tā ir atzīmējusi pārbaudījumu, un par katru kritēriju piešķirtais punktu skaits. Tas palīdz noskaidrot, vai kandidātu vērtējumi par konkrētajām kompetencēm vērtēšanas centrā ietver punktus par katru vērtēšanas kritēriju un apakškritēriju un šādu punktu svērumu kopējā punktu skaitā par katru kompetenci (sk. lietu 1251/2009/(CK)ANA iepriekš).

Ombuds atzinīgi vērtē to, ka EPSO ir iesaistījies loģikā, kura dēļ šajā lietā tika izteikta kritiska piezīme. EPSO atbildē ir ierosināts, ka informācijas līmenis, ko saskaņā ar jauno režīmu piedāvā kandidātiem atklātos konkursos juristiem lingvistiem, atbilst EPSO saistībām pret ombudu pēc paša iniciatīvas veiktajā izmeklēšanā OI/5/2005/PB.

Lieta 1220/2010/(VL)BEH

Lieta 1220/2010/BEH attiecās uz, iespējams, nepareizu informāciju EPSO tiešsaistes pieteikuma veidlapā, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzēji, atbildot uz katru no apakšiedaļām par pieteikuma iesniegšanas iemesliem, varēja izmantot līdz 4000 rakstzīmēm. Ombuds konstatēja, ka veidlapas vācu valodas versijā sniegtā informācija patiešām ir nepareiza un var maldināt kandidātus. Vienlaikus viņš secināja, ka, dodot kandidātiem iespēju ziņot par konstatētajām problēmām un savā tīmekļa vietnē publicējot atjauninātu informāciju par maksimālo rakstzīmju skaitu, EPSO ir atbilstoši rīkojies, lai kļūdu labotu. Attiecībā uz atjaunināto informāciju, kas sniegta EPSO tīmekļa vietnē, ombuds izteica šādu papildu piezīmi:

"Kamēr tas vēl nav izdarīts, EPSO varētu apsvērt iespēju attiecīgo pieteikuma veidlapu vācu valodas versijā iekļaut informāciju par maksimālo pieejamo rakstzīmju skaitu. Ciktāl nepieciešams, to pašu varētu darīt ar attiecīgo pieteikuma veidlapu citu valodu versijām."

Savā papildu atbildē EPSO norādīja, ka kandidātiem, kuri vēlas pieteikties atklātam konkursam, ir iepriekš jāiepazīstas ar tā tīmekļa vietnē pieejamo “Tiešsaistes pieteikšanās rokasgrāmatu” (“rokasgrāmata”). EPSO paskaidroja, ka rokasgrāmatā ir informācija par maksimālo pieejamo rakstzīmju skaitu saistībā ar dažādiem pieteikuma veidlapas laukiem. Tādējādi attiecībā uz kandidāta profesionālo pieredzi rokasgrāmatā ir precizēts, ka sadaļā "Pienākumu veids" katrai pieredzei var izmantot ne vairāk kā 1500 rakstzīmes, ieskaitot atstarpes un īpašas rakstzīmes (piemēram, "ä", "ö" un "ü"). Rokasgrāmatā ir paredzēts analogs ierobežojums sadaļai par kandidāta motivāciju (ne vairāk kā 2000 rakstzīmes katrā apakšsadaļā) un Talent Screener (ne vairāk kā 4000 rakstzīmes). EPSO uzskatīja, ka tā tīmekļa vietnē publicētajā informācijā ir pilnībā ņemtas vērā ombuda paustās bažas.

Ombuds atgādina, ka savā papildu piezīmē viņš aicināja EPSO apsvērt iespēju pieteikuma veidlapā sniegt informāciju par maksimālo rakstzīmju skaitu. EPSO atbilde neliecina, ka attiecīgā informācija būtu pieejama pašā pieteikuma veidlapā. Tā vietā EPSO atsaucas uz rokasgrāmatu. Ombuds norāda, ka pieteikuma iesniedzējiem paredzētajā tiešsaistes portālā rokasgrāmata tiek dēvēta par "būtisku lasījumu". Turklāt tiešsaistes portāls sniedz šādus norādījumus pretendentiem: "Pirms sākat savu tiešsaistes pieteikumu, jums ir jāizlasa šādi dokumenti un jāpieņem konkursa noteikumi un nosacījumi." Dokumentu saraksts pēc šīs frāzes ietver rokasgrāmatu. Ņemot vērā šos apstākļus, ir skaidrs, ka EPSO, sniedzot attiecīgu informāciju rokasgrāmatā, ir veicis dažus pasākumus, lai nodrošinātu, ka pieteikuma iesniedzēji ir informēti par maksimālo rakstzīmju skaitu, ko viņi var izmantot. Tomēr ir jānorāda, ka EPSO vēlāk precizēja, ka pašā pieteikuma veidlapā ietvertajā informācijā nav atsauces uz to, ka maksimālais rakstzīmju skaits ietver atstarpes un īpašas rakstzīmes.

Ombuds norāda, ka, lai gan pieteikuma iesniedzējiem pirms pieteikuma iesniegšanas ir jāizlasa rokasgrāmata, būtu lietderīgi viņiem pašā pieteikuma veidlapā atgādināt sīku informāciju par rakstzīmju ierobežojumiem un to, ka šie ierobežojumi ietver atstarpes. Ombuda ierosinājuma ņemšana vērā būtu parādījusi uz pakalpojumiem orientētu pieeju. Ņemot vērā šos apstākļus, EPSO atbilde ir jāuzskata tikai par daļēji apmierinošu.

Lieta 1299/2010/MHZ

Ombuds lietā 1299/2010/MHZ konstatēja, ka EPSO nav nodrošinājis pienācīgus apstākļus, lai sūdzības iesniedzējs varētu kārtot datorizētos testus, un ka būtu bijis taisnīgi, ja EPSO būtu ļāvis viņam vēlreiz kārtot testus. Tomēr EPSO nereaģēja uz sūdzību pietiekami ātri, lai labotu situāciju, kad joprojām nebija tehnisku vai organizatorisku ierobežojumu. Turklāt ne savā atzinumā par sūdzību, ne atbildē uz ombuda ieteikuma projektu EPSO neatzina savu pārkāpumu un neatvainojās sūdzības iesniedzējam. Ombuds kritizēja EPSO par šīm administratīvajām kļūmēm.

EPSO stingri reaģēja uz aizrādījumu, tostarp lūdzot ombudu pārskatīt šo lietu. EPSO apstrīdēja lietas faktus, jo tie tika konstatēti ombuda lēmumā. EPSO arī apstrīdēja to ombuda kritiskās piezīmes daļu, kas attiecas uz iespēju sūdzības iesniedzējam vēlreiz kārtot testu. Tomēr, raugoties nākotnē, EPSO norādīja, ka 2010. gada konkursu procedūra ir jauna un ka EPSO jau ir izvērtējis uzlabošanas iespējas. Konkursos, kuros piedalījās liels skaits kandidātu, EPSO lūdza savam līgumslēdzējam Prometric i) nodrošināt divus papildu eksaminācijas centrus Luksemburgā un ii) katras papildu tabulas vidū izveidot komisiju, kas paredzēta divu kandidātu uzņemšanai. Mazāk pozitīvi ir tas, ka EPSO secināja, ka neatkarīgi no nodrošināto pārbaudījumu centru skaita un kapacitātes vienmēr pie durvīm sēž kandidāti, kuri saskaņā ar kandidātiem sniegtajiem norādījumiem sāk pārbaudījumus pirms paredzētā laika, kamēr citi kandidāti ierodas eksaminācijas telpā un iziet no tās. (Šie jautājumi tika izvirzīti šajā lietā.)

Pēc šīs atbildes saņemšanas ombuds nosūtīja vēstuli EPSO direktoram. Viņš piebilst, ka, lai gan viņš ir vīlies par lielāko daļu EPSO komentāru par aizrādījumu, viņš norāda, ka dažus no šiem komentāriem var uzskatīt par konstruktīviem, jo īpaši tos, kas izklāstīti iepriekšējā punktā.

No otras puses, viņš norādīja, ka EPSO tagad, šķiet, apgalvo, ka tas uzskata, ka ir neizbēgami, ja ne normāli, ka pie durvīm sēdošos kandidātus pastāvīgi traucē citu kandidātu pakāpeniska ierašanās. Atbildē uz ieteikuma projektu EPSO sniedza ombudam konstruktīvāku atbildi, proti, ka kopā ar Prometric tas izskatīs tehniskās un organizatoriskās iespējas, kas palīdzētu izvairīties no nākamo kandidātu novietošanas pie testēšanas telpas durvīm un palīdzētu nodrošināt, ka šādi kandidāti sāk CBT ātrāk nekā citi tikai tad, ja ir pieejamas citas vietas. Ombuds joprojām ir pārliecināts, ka pastāv tehniskas iespējas, kas varētu palīdzēt nodrošināt, ka attālums starp kandidātu galdiem un eksaminācijas telpas durvīm ir pietiekams, lai novērstu to, ka šie kandidāti, kas ierodas telpā vēlākā posmā, traucē kandidātus, kuri jau ir uzsākuši pārbaudījumu.

Lai gan ombuds norāda, ka EPSO turpmākie pasākumi ietver dažus pozitīvus elementus, viņš uzskata, ka joprojām pastāv ievērojams risks, ka nākotnē varētu rasties līdzīgas administratīvas kļūmes.  

Lieta 1933/2010/BEH

Sūdzības iesniedzēja lietā 1933/2010/BEH apgalvoja, ka, nepārplānojot vērtēšanas centra pārbaudījuma datumu, EPSO nav ņēmis vērā viņas īpašo situāciju, proti, ka viņa ir grūtniece, un nav ievērojis vienlīdzīgas attieksmes principu. Ņemot vērā lietas ārkārtas raksturu, ombuds lūdza EPSO steidzami nosūtīt savu atzinumu. EPSO izpildīja šo lūgumu. Savā atzinumā EPSO pauda gatavību veikt vairākus pasākumus, lai apmierinātu sūdzības iesniedzēja īpašās vajadzības. Lai gan šajā konkrētajā gadījumā nebija iespējams rast risinājumu sūdzības iesniedzējam, ombuds nekonstatēja pamatu turpmākai izmeklēšanai, ņemot vērā EPSO konstruktīvo attieksmi šajā lietā. Tomēr viņš aicināja EPSO neaprobežoties tikai ar atzinumā ierosinātajiem pasākumiem un apzināt iespējamos veidus, kā apmierināt to topošo jauno māšu vajadzības, kuru situācija ir līdzīga sūdzības iesniedzēja situācijai.

Savā papildu atbildē EPSO uzsvēra vienlīdzīgas attieksmes principa nozīmi un paskaidroja, ka tā pašreizējā prakse ir vērsta uz to, lai risinātu sarežģītas situācijas, ar kurām saskaras kandidāti. EPSO izskata šādas situācijas katrā gadījumā atsevišķi un, ciktāl iespējams, veic īpašus un saprātīgus pasākumus, kas tomēr nevar tam radīt nesamērīgu slogu.

Attiecībā uz datorizētiem testiem EPSO norādīja, ka, piešķirot kandidātiem brīvību izvēlēties piemērotu testa datumu, viņi var izmantot maksimālu elastību. Tāpēc EPSO ir saņēmis ļoti maz lūgumu no grūtnieču vai ar krūti barojošu kandidātu vidus veikt īpašus pasākumus. Turklāt EPSO norādīja, ka tas ir pieņēmis 86 % no visiem pieprasījumiem mainīt CBT testu vai vērtēšanas centra testu datumus (grūtniecības beigu, sarežģītas grūtniecības vai nesenu dzemdību dēļ) noteiktajā testēšanas periodā.

EPSO paskaidroja, ka grūtnieču un ar krūti barojošu kandidātu pieprasījumi pēc īpašiem pasākumiem vērtēšanas centra posmā ir biežāki. 2011. gadā EPSO pieņēma 100 % no visiem pieprasījumiem sadalīt vērtēšanas centra pārbaudījumus divās dienās, kārtot rakstiskos pārbaudījumus atsevišķā telpā vai segt pavadošās personas ceļa izdevumus. EPSO arī norādīja, ka ir pieņemti ar krūti barojošu kandidātu pieprasījumi par ilgiem pārtraukumiem starp testiem.

Attiecībā uz iespēju mainīt otro valodu, kas tika minēta šajā lietā, reģistrējoties konkursam, kandidāti tiek informēti, ka šādas izmaiņas nav iespējamas. EPSO arī norādīja, ka otrās valodas maiņa neatbilstu vienlīdzīgas attieksmes principam, jo šādu izmaiņu pieņemšana nozīmētu, ka ne visi kandidāti ir novērtēti saskaņā ar vienādiem standartiem. Šajā sakarā EPSO arī uzsvēra konkursa eksāmenu organizēšanas lielo sarežģītību. EPSO apgalvoja, ka tas neparedz iespēju mainīt otro valodu, bet turpinās katrā atsevišķā gadījumā izskatīt to kandidātu pieprasījumus, kuri atrodas grūtā situācijā, un centīsies nodrošināt, lai šie kandidāti varētu kārtot pārbaudījumus pēc iespējas labākos apstākļos.

Jau ombuda veiktās izmeklēšanas laikā EPSO atsaucās uz vairākiem pasākumiem, ko tas varētu veikt, lai pielāgotos konkrētām situācijām, ar kurām saskaras kandidāti. Atsaucoties uz iespēju pieļaut ilgus pārtraukumus starp pārbaudījumiem, EPSO savā atbildē ir paplašinājis iespējamo pasākumu sarakstu.

Tajā pašā laikā EPSO uzsver, ka testu datumus varēja mainīt tikai šādiem testiem noteiktajā termiņā. Turklāt EPSO uzstāj, ka kandidāta otrās valodas maiņa nav iespējama. No tā izriet, ka EPSO ierosinātie pasākumi nevarēja uzņemt kandidātus, kuri atrodas līdzīgā situācijā kā sūdzības iesniedzējs šajā lietā un kuri vēlas mainīt savu pārbaudījuma datumu uz datumu, kas pārsniedz paredzēto termiņu.

Kopumā EPSO atbilde ir apmierinoša.

Lieta 2586/2010/(ML)TN

Sūdzība attiecās uz atklātu konkursu datu aizsardzības jomā, kurā piedalījās sūdzības iesniedzējs. Konkursa mērķis bija izveidot rezerves sarakstus – vienu AD 6 pakāpes ierēdņiem un vienu AD 9 pakāpes ierēdņiem –, no kuriem varētu aizpildīt vakantās Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja (turpmāk tekstā – “EDAU”) amata vietas. Rakstiskā pārbaudījuma laikā kandidātiem bija jāizvēlas vai nu juridisks, vai tehnoloģisks "kanāls". AD 6 pakāpes ierēdņiem bija jāizveido viens rezerves saraksts, kas aptver abus kanālus – paziņojumā par konkursu bija paredzēts, ka šajā rezerves sarakstā ir jābūt 12 uzvārdiem –, un vēl viens rezerves saraksts, kas aptver abus kanālus, bija jāizveido AD 9 pakāpes ierēdņiem. Sūdzības iesniedzējs piedalījās AD 6 kategorijas tehnoloģiju kanālā. Pēc pārbaudījumiem viņš netika iekļauts veiksmīgo kandidātu rezerves sarakstā, jo viņš nebija to 12 kandidātu vidū, kuri ieguva vislielāko punktu skaitu. Rezerves sarakstā tika iekļauti 11 juridiskie kandidāti un 1 tehnoloģiju kandidāts.

Sūdzības iesniedzējs cita starpā apgalvoja, ka EPSO i) ir ļaunprātīgi izmantojis resursus, organizējot divu jomu konkursu ar vienu rezerves sarakstu, un ii) nav sniedzis sūdzības iesniedzējam viņa pieprasīto informāciju, proti, tā eksaminētāja vārdu, kurš palīdz atlases komisijai. Attiecībā uz i) punktu ombuds izteica vēl vienu piezīmi, saskaņā ar kuru, ja EPSO nākotnē organizēs konkursu ar dažādiem kanāliem, EPSO varētu noteikt, cik veiksmīgo kandidātu no katra kanāla tiks iekļauti rezerves sarakstā, un laureātu skaitu noteiktu dienesta vajadzības. Attiecībā uz ii) punktu ombuds izteica kritisku piezīmi par to, ka EPSO ir kļūdījies, atsakoties izpaust ārējā eksaminētāja vārdu.

Savā replikas rakstā EPSO norādīja, ka lēmums par konkursa rīkošanu un vakantās amata vietas aizpildīšanu vai rezerves saraksta izveidi ir jāpieņem iecēlējinstitūcijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 29. pantu. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 29. pantu piešķirtās pilnvaras nav nodotas EPSO. Tāpēc EPSO ir pilnībā atkarīgs no iestādes, kas iesniedz pieprasījumu. Ja pieprasījuma iesniedzēja iestāde detalizēti nenorāda savas vajadzības, EPSO nevar pieņemt lēmumu šajā sakarā pēc savas iniciatīvas.

Ombuds norāda, ka atklāto konkursu organizēšana ir EPSO pamatdarbība un ka tam ir specializētas zināšanas un kompetence šajā jomā. Ja EPSO uzskata, ka iestādei, kas iesniedz pieprasījumu, būtu nepieciešams vai lietderīgi sniegt sīkāku informāciju, tas būtu saskaņā ar labas pārvaldības principiem, ja EPSO sāktu dialogu ar iestādi, kas iesniedz pieprasījumu, par šo jautājumu.

Attiecībā uz aizrādījumu EPSO norādīja, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru eksaminētāju izvēle ietilpst atlases komisiju plašās rīcības brīvības jomā, organizējot savu darbu, un tādējādi uz to attiecas šīs procedūras aizklātība [27].

EPSO turpinājumā paskaidroja, ka Civildienesta noteikumu II pielikuma 6. pantā ir noteikts, ka “Atlases komisijas darbs ir aizklāts”. Šis noslēpums tika ieviests, lai garantētu atlases komisiju neatkarību un to darba objektivitāti, aizsargājot tās no jebkādas ārējas iejaukšanās un spiediena. Līdz ar to šīs aizklātības ievērošana ir pretrunā atsevišķu atlases komisijas locekļu attieksmes izpaušanai, kā arī visu to elementu atklāšanai, kas attiecas uz kandidātu individuālu vai salīdzinošu vērtējumu. Tas ietver eksaminētāju izvēli.

Pamatojoties uz šo principu, eksaminētāju vārdi netiek izpausti. EPSO uzskata, ka tam ir divi iemesli: pirmkārt, lai garantētu procesa objektivitāti. Eksaminētāju vārdu un uzvārdu izpaušana apdraudētu procesa objektivitāti, jo eksaminētāji bieži tiek pārcelti citā amatā. Tāpēc nav iespējams kontrolēt viņu mijiedarbību ar (iespējamajiem) kandidātiem. Otrkārt, pretēji atlases komisijas locekļu vārdiem, eksaminētāju vārdi netiek publiskoti un eksaminētāji var likumīgi paļauties uz to, ka EPSO aizsargās viņu tiesības uz privātumu. Šo personas datu izpaušana, ņemot vērā to būtību, apdraudētu attiecīgo personu privātuma tiesību aizsardzību.

Attiecībā uz Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem EPSO nesaskata sevišķas sabiedrības intereses izpaust šo informāciju. Tā arī nesaskata iespēju piemērot kādu no atkāpēm, kas paredzētas Regulā 45/2001 par personas datu aizsardzību, lai nosūtītu informāciju citām personām, izņemot Kopienas iestādes, saskaņā ar Regulas 45/2001 9. pantu, tostarp sūdzības iesniedzējam. EPSO secina, ka tas nesaskata, kādu saistošu noteikumu vai principu tas nav ievērojis, atsakoties izpaust eksaminētāja vārdu.

Ombuds norāda, ka EPSO argumentācija nozīmētu, ka viss, ko dara atlases komisija, piemēram, eksaminētāja izvēle, ir jāpatur noslēpumā. Saskaņā ar Savienības judikatūru atlases komisiju sēžu aizklātība tika ieviesta, lai garantētu atlases komisiju neatkarību un to sēžu objektivitāti, aizsargājot tās no jebkādas ārējas iejaukšanās un spiediena. Šīs aizklātības ievērošana liedz izpaust atsevišķu atlases komisijas locekļu pieņemtos viedokļus un atklāt faktorus, kas saistīti ar kandidātu individuālu vai salīdzinošu vērtējumu. Ombuds uzskata, ka atlases komisijas kolektīvo lēmumu par eksaminētāju izvēli nevar uzskatīt par atsevišķu atlases komisijas locekļu viedokli vai faktoru, kas saistīts ar kandidātu individuālu vai salīdzinošu novērtējumu.

EPSO arī apgalvo, ka eksaminētāju vārdu izpaušana apdraudētu procesa objektivitāti, jo eksaminētāji bieži tiek pārcelti citā amatā. Ombuds šajā sakarā norāda, ka arī atlases komisijas locekļi, kuru vārdi EPSO tiek publiskoti, tiek pārcelti citā amatā.

EPSO arī apgalvo, ka eksaminētāju vārdu izpaušana apdraudētu viņu tiesisko paļāvību, ka EPSO aizsargās viņu tiesības uz privātumu. Šajā sakarā ombuds norāda, ka EPSO arguments ir apļveida. Ja un ciktāl eksaminētājiem ir tiesiskā paļāvība, ka viņu vārdi netiks izpausti, šī paļāvība rodas tāpēc, ka EPSO viņus iepriekš nav informējis, ka viņu vārdi var tikt izpausti noteiktos apstākļos. EPSO varētu to viegli mainīt nākotnē. Katrā ziņā ir jānorāda, ka eksaminētājs ar sevi iepazīstināja sūdzības iesniedzēju mutiskā pārbaudījuma laikā un ka šī lieta ir radusies tāpēc, ka sūdzības iesniedzējs ir aizmirsis vārdu un lūdzis EPSO to atgādināt.

Attiecībā uz EPSO jautājumu par saistošo noteikumu vai principu, ko tas nav ievērojis, ombuds vēršas pie EPSO ar prasību ievērot tiesības uz labu pārvaldību, kā noteikts ES Pamattiesību hartas 41. pantā, kas tagad ir juridiski saistošs visām Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām. Turklāt Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 22. panta 1. punktā ir noteikts, ka sabiedrības locekļiem sniedz viņu pieprasīto informāciju. Regulas 22. panta 3. punktā ir noteikts, ka, ja pieprasīto informāciju nevar izpaust, jo tā ir konfidenciāla, norāda iemeslus. Šajā lietā EPSO nav norādījis pamatotus iemeslus, kuru dēļ tas nevarētu mācīties no šīs lietas un mainīt savu administratīvo praksi nākotnē, ņemot vērā aizrādījumu.

Ombuds pauž nožēlu, ka EPSO nav konstruktīvi reaģējis uz viņa kritiskajām un turpmākajām piezīmēm šajā lietā.

OI/9/2010/RT

Ombuds pēc savas iniciatīvas sāka izmeklēšanu (OI/9/2010/RT) par EPSO jauno politiku attiecībā uz priekšatlases testu rezervēšanu, saziņu ar kandidātiem un nosacījumiem dažādos pārbaudījumu centros. Atbildot uz vairākiem ombuda jautājumiem, EPSO paskaidroja, ka i) pasākums, kura mērķis ir ievērojami samazināt CBT (datorizēto testu) rezervācijas periodu, ir samērīgs un nepieciešams, lai sasniegtu vispārējo mērķi samazināt visas atlases procedūras ilgumu; ii) tas pašlaik apsver, vai 2011. gada administratoru konkursā no jauna ieviest savu iepriekšējo praksi nosūtīt e-pasta paziņojumus; iii) katrs testēšanas centrs atbilst minimālajiem standarta nosacījumiem; un iv) tas katru gadu publiskos vispārējos rezultātus, kas iegūti dažādās aptaujās, lai norādītu kandidātu apmierinātības līmeni. Ombuds atzinīgi novērtēja šo informāciju un izteica vēl divas piezīmes. Pirmajā viņš norādīja, ka paļaujas uz to, ka EPSO viņu pienācīgi informēs, tiklīdz tas atjaunos savu praksi nosūtīt kandidātiem e-pasta paziņojumus atklāto konkursu ietvaros. Otrajā viņš norādīja, ka EPSO varētu apsvērt to kandidātu situāciju, kuri, lai gan ir pienācīgi informēti par rezervācijas periodu, šajā īsajā periodā nevar piekļūt internetam un tādējādi nevar rezervēt savus CBT (piemēram, pienācīgi pamatotas slimības dēļ). Šādu ārkārtēju un objektīvu apstākļu dēļ šie kandidāti nebūtu jāsoda.

Savā pirmajā atbildē uz ombuda papildu piezīmēm EPSO paskaidroja, ka attiecībā uz e-pasta paziņojumiem kandidātiem tas ir uzlabojis saziņu ar kandidātiem. Kandidāti tagad tiek informēti pa e-pastu par nepieciešamību rezervēt priekšatlases testus. Lai izvairītos no tā, ka e-pasta paziņojumus pārtver surogātpasta filtri, EPSO nolēma nosūtīt šos e-pastus pa kategorijām. EPSO arī regulāri sazinājās ar interneta pakalpojumu sniedzējiem, lai novērstu šo e-pasta paziņojumu bloķēšanu. Visbeidzot, EPSO norādīja, ka tas veic iekšējas pārdomas, lai rastu veidus, kā pastāvīgi uzlabot saziņu ar kandidātiem. 

Attiecībā uz otro papildu piezīmi EPSO principā neļauj kandidātiem rezervēt priekšatlases testus ārpus testu rezervēšanai paredzētā perioda, ņemot vērā rezervācijas procedūras vienkāršību — rezervāciju var veikt, izmantojot jebkuru interneta savienojumu, un tā ir pieejama 24 stundas diennaktī. Tomēr pienācīgi pamatotos gadījumos, ja kandidāts nevar piekļūt internetam laikposmā, kas paredzēts priekšatlases testu rezervēšanai, un tādējādi nevar rezervēt savus CBT, EPSO ņems vērā lietas individuālos apstākļus, lai attiecīgajam kandidātam varētu mainīt rezervācijas periodu. EPSO uzsvēra, ka šāda prakse ir izņēmuma gadījums. Šajā sakarā EPSO nevar bezgalīgi pagarināt konkursa ilgumu, un tam vajadzētu būt iespējai to izbeigt saprātīgā termiņā, lai varētu aizsargāt citu kandidātu likumīgās intereses un savas intereses izveidot veiksmīgo kandidātu rezerves sarakstu.

Saņēmis šo atbildi, ombuds nosūtīja EPSO vēstuli par vēl vienu sūdzību (lieta 749/2012/RT), kuru viņš pa to laiku saņēma un kurā viņš sāka skaidrojošu izmeklēšanu. Ombuds norādīja, ka šīs jaunās sūdzības priekšmets ir jautājumi, kas ir līdzīgi abās iepriekš minētajās papildu piezīmēs izvirzītajiem jautājumiem. Tādēļ viņš jautāja EPSO, vai tas varētu viņu informēt par turpmākajiem pasākumiem, ko tas veicis saistībā ar iepriekš izklāstītajām saistībām.

EPSO paskaidroja, ka tas ir atjaunojis e-pasta paziņojumus kandidātiem. Šajā sakarā kandidāti pa e-pastu tiek informēti par jaunu ziņojumu savā EPSO kontā. Lai izvairītos no iespējamības, ka e-pasta paziņojumus pārtvers surogātpasta filtri, EPSO nolēma nosūtīt šos e-pastus, izmantojot vai nu neautomātiskus masveida sūtījumus (piemēram, ja paziņojumus vienlaicīgi nosūta visiem kandidātiem konkrētā konkursā), vai neautomātiskus individuālus sūtījumus (piemēram, ja tiek sniegtas atbildes uz pārskatīšanas pieprasījumiem). Tomēr CBT rezervācijas uzaicinājumu publicēšana netiek nosūtīta uz kandidātu personīgajiem e-pasta kontiem, jo tie netiek publicēti vienlaikus – rezervācijas ielūgumi tiek publicēti pa daļām 48 stundu laikā pēc katra konkrētā kandidāta pieteikuma apstiprināšanas – un attiecīgo kandidātu ļoti lielā skaita dēļ. Tomēr EPSO norādīja, ka tas pēta dažādus piegādes brīdinājumu mehānismus, lai rastu tehniski uzticamu risinājumu šim konkrētajam publicēšanas veidam. EPSO uzsvēra, ka šie paziņojumi ir tikai papildu pakalpojums un ka kandidātiem ir pienākums pārbaudīt savus EPSO kontus vismaz divas reizes nedēļā (kā norādīts Atklāto konkursu rokasgrāmatas 3.1. punktā). EPSO norādīja, ka tas nevar uzņemties atbildību par paziņojumu sekmīgu nosūtīšanu uz kandidātu personīgajām e-pasta adresēm, jo šo e-pasta vēstuļu sekmīga nosūtīšana ir atkarīga no vairākiem ārējiem faktoriem, kurus EPSO nevar ietekmēt. 

EPSO atkārtoti uzsvēra, ka tas var ļaut kandidātiem rezervēt CBT pēc sākotnēji paredzētā rezervācijas perioda beigām, lai gan tikai izņēmuma gadījumos, jo īpaši attiecībā uz maior. EPSO nepieņem termiņa pagarinājuma pieprasījumus gadījumos, kad kandidāts nespēja rezervēt CBT tikai sava lēmuma dēļ, piemēram, tāpēc, ka kandidāts izvēlējās ceļot vietā bez interneta piekļuves visā rezervācijas periodā, neraugoties uz iepriekšēju informēšanu par rezervācijas periodu.

Visbeidzot, EPSO precizēja, ka šī pieeja ir ievērota kopš apvienotās CBT reģistrācijas, rezervēšanas un testēšanas sistēmas ieviešanas 2010. gadā. Tā uzskata, ka kombinētā reģistrācijas, rezervēšanas un testēšanas sistēma ir kandidātiem draudzīga, jo kandidāti var paši izvēlēties un rezervēt savu testa datumu tā vietā, lai EPSO viņiem noteiktu datumu.

Ombuds atzinīgi vērtē EPSO pieņemtos pasākumus, lai uzlabotu tā organizēto vispārējo konkursu pārvaldību.

5. Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA)

Lieta 266/2010/VL

Sūdzības iesniedzējs, Kalifornijas iedzīvotājs, devās uz Ķelni, EASA mītni, lai piedalītos darba intervijā caur Kopenhāgenu. Sūdzības iesniedzēja ceļā uz Ķelni uz dažām dienām arī veica starpnolaišanos Zviedrijā. Kad viņa lūdza EASA atlīdzināt viņas ceļa izdevumus, aģentūra atmaksāja viņas atpakaļceļa lidojuma no Kopenhāgenas uz Ķelni izmaksas. Tomēr tā atteicās atlīdzināt atpakaļceļa lidojuma no Losandželosas uz Kopenhāgenu izmaksas, pamatojoties uz to, ka sūdzības iesniedzējs nebija iesniedzis cenu salīdzinājumus šādam lidojumam, kā noteikts EASA finanšu iemaksu noteikumos. EASA faktiski uzstāja uz ceļošanas iepriekšēju apstiprināšanu. Ja tas netiktu pieprasīts, tiktu atlīdzināti tikai ceļa izdevumi no tuvākā punkta Eiropā līdz Ķelnei. Sūdzības iesniedzēja uzskatīja, ka EASA nav pareizi piemērojusi savus noteikumus un sniegusi viņai neskaidru informāciju par viņas ceļa izdevumu atlīdzināšanu.

Rūpīgi izanalizējis abu pušu iesniegumus, ombuds pauda sākotnējo viedokli, ka Aģentūra nav pareizi piemērojusi savus noteikumus un ka sūdzības iesniedzējam sniegtā informācija nav tik precīza un skaidra, kā tai vajadzēja būt. Tādēļ ombuds iesniedza EASA priekšlikumu par mierizlīgumu, ierosinot aģentūrai atlīdzināt izdevumus par biļeti atpakaļceļam no Losandželosas uz Kopenhāgenu. Viņš arī ierosināja EASA atvainoties par tās noteikumu nepareizu piemērošanu un par nepietiekami precīzas informācijas sniegšanu sūdzības iesniedzējam.

Lai gan EASA piekrita atlīdzināt izdevumus par biļeti turp un atpakaļ no Losandželosas uz Kopenhāgenu, tā uzskatīja, ka nav pieļauta administratīva kļūme. Tomēr tā atvainojās par to, ko tā dēvēja par pārpratumu no savas puses. Ombuds norādīja, ka viņš saglabā savu viedokli par attiecīgo noteikumu nepareizu piemērošanu un nepietiekami precīzu un skaidru informāciju. Tomēr, ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzējs viņu bija informējis, ka viņa labprāt piekrīt atmaksai, viņš uzskatīja, ka EASA ir veikusi atbilstošus pasākumus, lai atrisinātu sūdzību. Viņš izteica šādu papildu piezīmi:

"Ombuds stingri mudina EASA pārskatīt informāciju, ko tā sniedz kandidātiem, un, iespējams, pašus finanšu iemaksu noteikumus, lai nodrošinātu, ka šī informācija ir pēc iespējas precīza un noderīga."

EASA informēja ombudu, ka pašlaik tiek pabeigta finanšu iemaksu noteikumu pārskatītās versijas pieņemšana. Tā paskaidroja, ka ar šo pārskatīšanu tiktu panākts nepieciešamais precizējums, nodrošinot, ka, aprēķinot atmaksājumus, tā kā kritēriju izmantos tikai attālumu un piemēros to vienādi visā pasaulē. 

Ombuds ar gandarījumu atzīmē, ka, ņemot vērā viņa papildu piezīmi, EASA ir veikusi pasākumus, lai samazinātu līdzīgu problēmu rašanās risku nākotnē.

6. Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts (EIT)

Lieta 2080/2010/ELB

Sūdzība attiecas uz iespējamām kļūdām, ko Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts (EIT) pieļāvis saistībā ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus. EIT noraidīja sūdzības iesniedzēja iesniegto priekšlikumu. Sūdzības iesniedzējs pārsūdzēja šo lēmumu pārsūdzības komitejā, kas apstiprināja sākotnējo lēmumu.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka EIT nepareizi pamatoja savu priekšlikuma noraidījumu ar to, ka priekšlikumā bija iesaistītas valsts iestādes. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka publisko struktūru līdzdalība ir pozitīvs priekšlikuma aspekts.

Pēc lietas rūpīgas izskatīšanas ombuds uzskatīja, ka EIT uzskata sūdzības iesniedzēja priekšlikumu par labu un valsts iestāžu līdzdalību par pozitīvu elementu. Tāpēc ombuds nekonstatēja administratīvu kļūmi. Tomēr viņš norādīja, ka EIT ir sniedzis paziņojumus, kas ir vāji formulēti un ko varētu pārprast. Nākamajā piezīmē viņš vērsa EIT uzmanību uz nepieciešamību sniegt precīzu, skaidru un saprotamu informāciju par priekšlikumu noraidīšanas iemesliem.

EIT atbildēja, ka tas ļoti nopietni uztver ombuda aicinājumu sniegt precīzu, skaidru un saprotamu informāciju par tā priekšlikumu noraidīšanas iemesliem. Tā iekļaus šo prasību turpmākajos uzaicinājumos, sākot ar nākamo uzaicinājumu, kas notiks 2014. gadā.

Ombuds atzinīgi vērtē EIT konstruktīvos turpmākos pasākumus šajā lietā.

7. ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotais Eiropas kopuzņēmums

Skatīt lietu 439/2011/AN iepriekš sadaļā "Zvaigžņu lietas".

8. Veselības un patērētāju izpildaģentūra (EAHC)

Sk. lietu 413/2010/BEH iepriekš sadaļā „Zvaigžņu lietas”.

9. Pētniecības izpildaģentūra

Lieta 783/2010/DK

Sūdzības iesniedzējs iesniedza pieteikumu, atsaucoties uz Pētniecības izpildaģentūras organizēto uzaicinājumu izteikt ieinteresētību. Aģentūra viņu informēja, ka viņas pieteikums ir noraidīts. Pēc izmeklēšanas ombuds slēdza lietu, nekonstatējot administratīvu kļūmi. Tomēr viņš norādīja, ka laba administratīvā prakse ir skaidri informēt personas par iespējām apstrīdēt lēmumu, ar kuru tās tiek izslēgtas no atlases procedūras. Šīs iespējas ir tiesības iesniegt sūdzību ombudam un tiesības celt prasību par tiesību akta atcelšanu ES tiesās.

Aģentūra atbildēja, ka kopš 2010. gada tās publicētajos paziņojumos par vakancēm ir ietverta informācija par iespējām iesniegt sūdzību ombudam vai pārsūdzību ES tiesās. Aģentūra savai atbildei pievienoja izvilkumu no 2010. gada beigās publicētā paziņojuma par nodaļas vadītāja vietnieka vakanci attiecībā uz iedaļu "13. Pārskatīšanas pieprasījumi — apelācijas — sūdzības ombudam. Tajā ir pienācīgi aprakstītas kandidātiem pieejamās iespējas apstrīdēt atlases procedūras aspektus.

Aģentūra ir attiecīgi rīkojusies, lai ievērotu ombuda papildu piezīmi.

10. Eurojust

Skatīt lietu 325/2010/OV iepriekš sadaļā „Zvaigžņu lietas”.

11. Eiropas Aizsardzības aģentūra

Skatīt lietu 1342/2010/MHZ iepriekš sadaļā "Zvaigžņu lietas".

12. EUPOL COPPS

Skatīt lietu OI/1/2010/(BEH)MMN iepriekš sadaļā "Zvaigžņu lietas".

II. To gadījumu saraksts, kuros izteikta kritiska piezīme

Lietas atsauce	Saite uz tekstu (EN)	Saite uz tekstu (oriģinālvalodā)
0056/2007/PB	LV	DE
0803/2007/(VIK)(CK)ANA	LV	-
1146/2007/(BU)JF	LV	DE
2395/2007/VIK	LV	-
3031/2007/(BEH)VL	LV	-
0696/2008/(WP)OV	LV	-
2986/2008/MF	LV	-
2987/2008/MF	LV	-
3135/2008/MF	LV	FR
3328/2008/(ELB)FOR	LV	FR
0715/2009/(VIK)ANA	LV	BG
1294/2009/(TN)DK	LV	-
1348/2009/(CK)RT	LV	-
2179/2009/(TS)ELB	LV	-
2470/2009/(TS)TN	LV	-
2610/2009/(BU)MF	LV	FR
2651/2009/(MAM)ANA	LV	LT
0014/2010/ANA	LV	EL
0062/2010/RT	LV	-
0066/2010/(KRK)OV	LV	-
0271/2010/GG	LV	DE
0325/2010/OV	LV	NL
0413/2010/BEH	LV	DE
0476/2010/ANA	LV	-
0670/2010/(PL)MHZ	LV	ES
0920/2010/VIK	LV	-
1299/2010/MHZ	LV	ES
1301/2010/GG	LV	-
1342/2010/(PL)MHZ	LV	-
1461/2010/(PL)MHZ	LV	ES
2073/2010/AN	LV	ES
2586/2010/(ML)TN	LV	-
0427/2011/MHZ	LV	PL
0439/2011/AN	LV	-

III. To lietu saraksts, kurās tika izteiktas papildu piezīmes

Sūdzības atsauce	Saite uz tekstu (EN)	Saite uz tekstu (oriģinālvalodā)
0056/2007/PB	LV	DE
3196/2007/(BEH)VL	LV	-
0696/2008/(WP)OV	LV	-
0856/2008/BEH	LV	DE
1633/2008/DK	LV	-
2273/2008/MF	LV	FR
3399/2008/ELB	LV	FR
0705/2009/DK	LV	-
0715/2009/(VIK)ANA	LV	BG
1251/2009/(CK)ANA	LV	-
2179/2009/(TS)ELB	LV	-
2470/2009/(TS)TN	LV	-
2587/2009/JF	LV	-
2605/2009/MF	LV	-
2651/2009/(MAM)ANA	LV	LT
2711/2009/(GIS)PB	LV	-
3018/2009/(TN)(TS)TN	LV	SV
0062/2010/RT	LV	-
0266/2010/(BEH)VL	LV	-
0413/2010/BEH	LV	DE
0476/2010/ANA	LV	-
0783/2010/(ANA)DK	LV	-
0884/2010/VIK	LV	-
0920/2010/VIK	LV	-
1220/2010/(VL)BEH	LV	DE
1329/2010/MF	LV	FR
1403/2010/(FS)GG	LV	DE
1561/2010/FOR	LV	ES
1933/2010/BEH	LV	DE
2080/2010/(MB)ELB	LV	FR
2127/2010/AN	LV	FR
2360/2010/(PL)MHZ	LV	-
2586/2010/(ML)TN	LV	-
OI/4/2010/ELB	LV	-
OI/5/2010/JF	LV	-
OI/9/2010/RT	LV	-
0049/2011/AN	LV	ES
0409/2011/RT	LV	FR
0489/2011/(GRK)MHZ	LV	PL