Lieta attiecās uz Komisijas lēmumu slēgt lietu par pārkāpuma sūdzību pret Somiju, kurā tika apgalvots, ka Somija ir diskriminējusi vīriešus brīvprātīgās papildu pensiju shēmās. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisijas nostāja nebija konsekventa, jo tā bija iesniegusi Tiesā divas līdzīgas pārkāpuma lietas pret Itāliju un Grieķiju, savukārt Somijas gadījumā tā to nedarīja. Tās uzskata, ka Komisija nav arī pietiekami pamatojusi savu nostāju, ka nav skaidrs, vai Tiesa būtu secinājusi, ka attiecīgie Somijas tiesību akti pārkāpj ES tiesību aktus.

Ombuds izmeklēja šo jautājumu un konstatēja, ka izmeklēšanas gaitā Komisija ir pienācīgi pamatojusi savu nostāju, tādējādi īstenojot rīcības brīvību, kas tai ir, izskatot sūdzības par pārkāpumiem. Tāpēc viņa secināja, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu šajā lietā, un slēdza lietu.

Sūdzības iesniedzējs ir Itālijas pilsonis, kas dzīvo Vācijā. Viņš apgalvoja, ka viņa sieva Vācijā ir cietusi no diskriminācijas nodarbinātības jomā vecuma un valstspiederības dēļ, jo uzņēmums, kurā viņa bija pieteikusies uz darbu, viņu nepieņēma darbā. Pēc neveiksmīgā tiesvedības iznākuma sūdzības iesniedzējs iesniedza Eiropas Komisijai sūdzību par pārkāpumu, apgalvojot, ka Vācijas iestādes nav pienācīgi transponējušas valsts tiesību sistēmā ES direktīvu par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību un profesiju.

Pēc tam sūdzības iesniedzējs vērsās pie Eiropas ombuda un apgalvoja, ka Komisija i) nav reģistrējusi viņa sūdzību par pārkāpumu, ii) nav to attiecīgi izskatījusi un iii) nav sniegusi pārliecinošus iemeslus, kāpēc tā neiejaucās viņa lietā.

Savā atzinumā Komisija paskaidroja, ka tā ir reģistrējusi sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu dažas dienas pēc tās saņemšanas. Tā pauda nožēlu, ka nav iepriekš paziņojusi sūdzības iesniedzējam par savu nodomu slēgt sūdzību par pārkāpumu un nav viņu informējusi par lietas slēgšanu. Turklāt Komisija paskaidroja, ka Vācija ir pienācīgi un savlaicīgi transponējusi iepriekš minēto direktīvu, un norādīja konkrētus iemeslus, kāpēc nebija nepieciešams sākt pārkāpuma procedūru, pamatojoties uz sūdzības iesniedzēja iesniegumiem.

Ņemot vērā to, ka Komisija faktiski bija reģistrējusi sūdzību par pārkāpumu, ombuds šajā sakarā nekonstatēja administratīvu kļūmi. Attiecībā uz lietas būtību turpmāka izmeklēšana nebija pamatota, jo Komisija norādīja konkrētus un pārliecinošus iemeslus, lai pamatotu savu nostāju izmeklēšanas gaitā. Ombuds norādīja, ka Komisija ir atzinusi, ka tā nav nedz iepriekš paziņojusi sūdzības iesniedzējam par savu nodomu slēgt viņa sūdzību par pārkāpumu, nedz viņu informējusi par lietas slēgšanu. Turklāt tā neatvainojās par šo izlaidumu. Tādēļ viņš izteica kritisku piezīmi.

Sūdzības iesniedzējs ir Itālijas pilsonis, kurš 2009. gadā iesniedza Eiropas Komisijai sūdzību par to, ka Itālija, iespējams, pārkāpusi Direktīvu 83/391/EEK par darba ņēmēju drošību. Komisija 2011. gada septembrī nolēma nosūtīt Itālijai oficiālu brīdinājuma vēstuli. Vēlāk, kad sūdzības iesniedzējs pieprasīja piekļuvi šai vēstulei, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, Komisija atteica piekļuvi. Kad tika iesniegts atkārtots pieteikums piekļuvei, Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa pieteikums tiek vērtēts, taču tai vēl nav visu vajadzīgo elementu, lai sniegtu gala vērtējumu. Tādēļ Komisija norādīja, ka saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 tā ir pagarinājusi termiņu, kurā jāpieņem lēmums par sūdzības iesniedzēja atkārtotu pieteikumu, par 15 darbdienām.

Ombudam iesniegtajā sūdzībā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija ir nelikumīgi pagarinājusi termiņu, kurā tai jāpieņem lēmums par viņa atkārtoto pieteikumu piekļuvei. Ombuds 2012. gada 30. janvārī sāka izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un pieprasīja Komisijai sniegt atzinumu līdz 2012. gada 31. martam. Komisija pēc tam lūdza pagarināt termiņu atzinuma sniegšanai līdz 2012. gada 30. aprīlim, un ombuds to atļāva. Vienlaikus ombuds informēja Komisiju, ka, ja Komisija neievēros jauno termiņu, tas patur tiesības rīkoties saskaņā ar informāciju, kas tam jau ir iesniegta. Kad 2012. gada jūnijā ombuds pieņēma lēmumu, Komisijas atzinums vēl nebija saņemts.

Ombuds uzskatīja, ka ar jau iesniegto informāciju pietiek, lai izskatītu šo sūdzību, kas skar tikai tā termiņa pagarināšanu, kurā jāsniedz atbilde uz atkārtotu pieteikumu, nevis lēmumu par piekļuves atteikumu. Ombuds tādējādi secināja, ka vairs nav vērts turpināt izmeklēšanu vai gaidīt Komisijas atzinumu.

Attiecībā uz lietu pēc būtības ombuds norādīja, ka Regula (EK) Nr. 1049/2001 paredz saistošus termiņus un ka izņēmumi ir iespējami tikai izņēmuma gadījumos, ja pieteikuma iesniedzējs ir saņēmis sīkus paskaidrojumus. Komisija šajā lietā vienīgi norādīja, ka tai vēl nav visu vajadzīgo elementu, lai sniegtu gala vērtējumu. Ombuds uzskatīja, ka ar šādu pamatojumu acīmredzami nepietiek, lai atzītu, ka Komisija saskaras ar ārkārtas gadījumu, kas varētu attaisnot termiņa pagarināšanu. Tādējādi, Komisijai vienkārši atsaucoties uz to, ka tai vajag vairāk laika informācijas ieguvei, netika izpildītas Regulas (EK) Nr. 1049/2001 prasības, jo īpaši prasība sniegt sīkus paskaidrojumus. Tādēļ ombuds secināja, ka Komisija ir nelikumīgi pagarinājusi termiņu, kurā jāpieņem lēmums par sūdzības iesniedzēja atkārtotu pieteikumu, un ka tās darbība liecina par sliktu pārvaldību. Tāpēc ombuds slēdza lietu ar kritisku piezīmi.