Lieta attiecās uz Komisijas lēmumu slēgt lietu par pārkāpuma sūdzību pret Somiju, kurā tika apgalvots, ka Somija ir diskriminējusi vīriešus brīvprātīgās papildu pensiju shēmās. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisijas nostāja nebija konsekventa, jo tā bija iesniegusi Tiesā divas līdzīgas pārkāpuma lietas pret Itāliju un Grieķiju, savukārt Somijas gadījumā tā to nedarīja. Tās uzskata, ka Komisija nav arī pietiekami pamatojusi savu nostāju, ka nav skaidrs, vai Tiesa būtu secinājusi, ka attiecīgie Somijas tiesību akti pārkāpj ES tiesību aktus.

Ombuds izmeklēja šo jautājumu un konstatēja, ka izmeklēšanas gaitā Komisija ir pienācīgi pamatojusi savu nostāju, tādējādi īstenojot rīcības brīvību, kas tai ir, izskatot sūdzības par pārkāpumiem. Tāpēc viņa secināja, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu šajā lietā, un slēdza lietu.

Sūdzības iesniedzējs ir Itālijas pilsonis, kas dzīvo Vācijā. Viņš apgalvoja, ka viņa sieva Vācijā ir cietusi no diskriminācijas nodarbinātības jomā vecuma un valstspiederības dēļ, jo uzņēmums, kurā viņa bija pieteikusies uz darbu, viņu nepieņēma darbā. Pēc neveiksmīgā tiesvedības iznākuma sūdzības iesniedzējs iesniedza Eiropas Komisijai sūdzību par pārkāpumu, apgalvojot, ka Vācijas iestādes nav pienācīgi transponējušas valsts tiesību sistēmā ES direktīvu par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību un profesiju.

Pēc tam sūdzības iesniedzējs vērsās pie Eiropas ombuda un apgalvoja, ka Komisija i) nav reģistrējusi viņa sūdzību par pārkāpumu, ii) nav to attiecīgi izskatījusi un iii) nav sniegusi pārliecinošus iemeslus, kāpēc tā neiejaucās viņa lietā.

Savā atzinumā Komisija paskaidroja, ka tā ir reģistrējusi sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu dažas dienas pēc tās saņemšanas. Tā pauda nožēlu, ka nav iepriekš paziņojusi sūdzības iesniedzējam par savu nodomu slēgt sūdzību par pārkāpumu un nav viņu informējusi par lietas slēgšanu. Turklāt Komisija paskaidroja, ka Vācija ir pienācīgi un savlaicīgi transponējusi iepriekš minēto direktīvu, un norādīja konkrētus iemeslus, kāpēc nebija nepieciešams sākt pārkāpuma procedūru, pamatojoties uz sūdzības iesniedzēja iesniegumiem.

Ņemot vērā to, ka Komisija faktiski bija reģistrējusi sūdzību par pārkāpumu, ombuds šajā sakarā nekonstatēja administratīvu kļūmi. Attiecībā uz lietas būtību turpmāka izmeklēšana nebija pamatota, jo Komisija norādīja konkrētus un pārliecinošus iemeslus, lai pamatotu savu nostāju izmeklēšanas gaitā. Ombuds norādīja, ka Komisija ir atzinusi, ka tā nav nedz iepriekš paziņojusi sūdzības iesniedzējam par savu nodomu slēgt viņa sūdzību par pārkāpumu, nedz viņu informējusi par lietas slēgšanu. Turklāt tā neatvainojās par šo izlaidumu. Tādēļ viņš izteica kritisku piezīmi.

Sūdzības iesniedzējs ir Itālijas pilsonis, kurš 2009. gadā iesniedza sūdzību Eiropas Komisijai par to, ka Itālija, iespējams, ir pārkāpusi Direktīvu 83/391/EEK par darba ņēmēju drošību. Komisija 2011. gada septembrī nolēma nosūtīt Itālijai oficiāla paziņojuma vēstuli. Kad sūdzības iesniedzējs vēlāk lūdza piekļuvi minētajai vēstulei, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, Komisija piekļuvi atteica. Pēc atkārtota piekļuves pieteikuma iesniegšanas Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa pieteikums tiek izvērtēts, bet tajā joprojām nav visu elementu, kas nepieciešami galīgā novērtējuma veikšanai. Tāpēc Komisija paziņoja, ka saskaņā ar Regulu 1049/2001 tā par 15 darba dienām ir pagarinājusi termiņu lēmuma pieņemšanai par sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisija ir nelikumīgi pagarinājusi termiņu lēmuma pieņemšanai par viņa atkārtoto piekļuves pieteikumu. Ombuds 2012. gada 30. janvārī sāka izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un lūdza Komisiju līdz 2012. gada 31. martam iesniegt atzinumu. Pēc tam Komisija lūdza pagarināt atzinuma iesniegšanas termiņu līdz 2012. gada 30. aprīlim, ko ombuds piešķīra. Vienlaikus viņš informēja Komisiju, ka patur tiesības rīkoties, pamatojoties uz viņam jau sniegto informāciju, ja Komisija neievēros jauno termiņu. Laikā, kad 2012. gada jūnijā tika pieņemts ombuda lēmums, Komisijas atzinums vēl nebija saņemts.

Ombuds uzskatīja, ka informācija, kas viņam jau bija darīta pieejama, bija pietiekama, lai izskatītu šo sūdzību, kas attiecās tikai uz termiņa pagarinājumu atbildei uz atkārtoto pieteikumu, nevis uz iespējamo lēmumu atteikt piekļuvi. Tāpēc viņš secināja, ka nav vajadzīgi turpmāki izmeklēšanas pasākumi vai ka vairs nav jāgaida Komisijas atzinums.

Attiecībā uz lietas būtību ombuds norādīja, ka Regulā 1049/2001 ir paredzēti saistoši termiņi un ka izņēmumi ir iespējami tikai izņēmuma gadījumos un tad, ja pieteikuma iesniedzējam ir sniegts detalizēts pamatojums. Šajā lietā Komisija ir vienīgi norādījusi, ka tās rīcībā vēl nebija visi elementi, kas tai bija vajadzīgi, lai veiktu galīgo vērtējumu. Ombuds uzskata, ka šis apgalvojums bija acīmredzami nepietiekams, lai konstatētu, ka Komisija saskārās ar ārkārtas gadījumu, kas būtu varējis pamatot termiņa pagarināšanu. Tāpēc Komisijas vienkāršā atsauce uz vajadzību pēc ilgāka laika informācijas vākšanai neatbilst Regulā 1049/2001 noteiktajām prasībām un jo īpaši prasībai sniegt detalizētu pamatojumu. Tādēļ ombuds secināja, ka Komisija ir nelikumīgi pagarinājusi termiņu lēmuma pieņemšanai par sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu un ka tās rīcība ir uzskatāma par administratīvu kļūmi. Attiecīgi viņš slēdza lietu ar aizrādījumu.