Sūdzības priekšvēsture

1. Šī lieta attiecas uz Eiropas Komisijas izskatīto pārkāpuma sūdzību 2004/4404 pret Somiju saistībā ar apgalvojumu par vīriešu diskrimināciju brīvprātīgās papildu pensiju shēmās.

2. Pēc Somijas pievienošanās Eiropas Ekonomikas zonai 1994. gada 1. janvārī Somijai bija jāizlīdzina pensiju pabalsti vīriešiem un sievietēm. Šajā nolūkā tā pieņēma Likumu 1038/97 par izlīdzināšanas pasākumiem brīvprātīgās papildu pensiju shēmās (turpmāk "Equalising likums"), ko piemēro ar atpakaļejošu spēku no 1994. gada 1. janvāra. Pirms Izlīdzināšanas likuma stāšanās spēkā sievietes varēja pensionēties vecumā no 60 līdz 63 gadiem. Pensionēšanās vecums vīriešiem bija 65 gadi. Līdzsvarošanas likums gan vīriešiem, gan sievietēm deva iespēju izvēlēties zemāku vai augstāku pensionēšanās vecumu.

3. Somijas ombuds vienlīdzības jautājumos 2002. gada 28. martā iesniedza Komisijai sūdzību par pārkāpumu. Sūdzībā viņa norādīja, ka dažos gadījumos pensiju pabalstu aprēķināšana, pamatojoties uz Izlīdzināšanas likumu, radīja nelabvēlīgus rezultātus vīriešu dzimuma darba ņēmējiem salīdzinājumā ar viņu sieviešu dzimuma darba ņēmējām. Ja vīrietis izvēlētos pensionēties agrāk saskaņā ar jaunajiem noteikumiem, viņa nodarbinātības laikposms līdz 1994. gadam netiktu ņemts vērā, savukārt, ja sieviete to darītu, šis laikposms tiktu ņemts vērā. Tādējādi darba ņēmējs vīrietis, kura darba stāžs ir sācies pirms 1994. gada 1. janvāra un kurš ir izvēlējies zemāku pensionēšanās vecumu, tādos pašos apstākļos saņemtu mazāku pensiju nekā viņa darba ņēmēja sieviete. Sūdzībā par pārkāpumu Somijas līdztiesības ombuds izvirzīja jautājumu par to, vai Izlīdzināšanas akts atbilst pašreizējam Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk "LESD") 157. pantam un attiecīgajiem sekundārajiem tiesību aktiem (Direktīva 2006/54/EK [1], ar ko aizstāja iepriekšējo Direktīvu 86/378/EEK [2]).

4. Pēc sarakstes ar Somijas valdību Komisija 2004. gadā uzsāka pienākumu neizpildes procedūru. Tā 2005. gada janvārī nosūtīja Somijai oficiāla paziņojuma vēstuli, kam 2006. gada oktobrī sekoja papildu oficiāla paziņojuma vēstule. Komisija 2007. gada jūnijā nosūtīja argumentētu atzinumu, kam 2008. gada septembrī sekoja papildu argumentēts atzinums.

5. Sūdzības iesniedzēji šajā lietā ir divi somu vīrieši K un S, kuru pensijas tiesības var ietekmēt sūdzības par pārkāpumu 2004/4404 iznākums. S pārstāv arī P, kurš ir sūdzības iesniedzējs sākotnējā lietā, kas iesniegta Somijas līdztiesības ombudam. 2010. gada oktobrī S kungs sazinājās ar Komisiju, lai sūdzētos, ka līdz tam Komisija nav cēlusi prasību pret Somiju Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk "Tiesa") lietā 2004/4404.

6. 2010. gada 1. decembrī Komisija atbildēja S, norādot, ka lieta ir sarežģīta. Šī iemesla dēļ nebija iespējams sniegt nekādas norādes par to, kad tiks pieņemts lēmums par turpmākajiem pasākumiem vai kāds būs šī lēmuma saturs. Tā arī paskaidroja, ka tai ir trīs iespējas: i) izdot otru papildu argumentēto atzinumu, ii) nolemt nodot lietu Tiesai vai iii) slēgt lietu.

7. Sūdzības iesniedzēji 2011. gada 14. janvārī vērsās pie Eiropas Ombuda.

Izmeklēšanas priekšmets

8. Ombuds sāka izmeklēšanu par šādu apgalvojumu un prasību:

Apgalvojums

Komisija saprātīgā termiņā nav pieņēmusi lēmumu par to, vai vērsties Eiropas Savienības Tiesā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pantu.

Prasījums

Komisijai būtu jāpieņem lēmums par to, vai vērsties Tiesā.

Izmeklēšana

9. Ombuds 2011. gada 16. martā lūdza Komisiju sniegt atzinumu par sūdzības iesniedzēju apgalvojumu un prasību. Komisija savu atzinumu nosūtīja 2011. gada 27. septembrī. Saņēmis Komisijas atzinumu, ombuds nolēma pārbaudīt Komisijas lietu saistībā ar sūdzību par pārkāpumu 2004/4404, kā arī lietas saistībā ar citām sūdzībām par pārkāpumiem pret citām dalībvalstīm, uz kurām Komisija atsaucās savā atzinumā un kuras tā bija nolēmusi slēgt kādu laiku iepriekš. Ombuda dienesti veica pārbaudi 2011. gada 14. novembrī. Komisijas atzinumu un pārbaudes ziņojuma kopiju nosūtīja sūdzības iesniedzējiem, aicinot izteikt piezīmes.

10. Komisija 2011. gada 7. decembrī informēja ombudu, ka 2011. gada 24. novembrī tā nolēma izbeigt pārkāpuma lietu 2004/4404 pret Somiju.

11. Tajā pašā dienā ombuda dienesti nosūtīja iepriekš minētās Komisijas vēstules kopiju sūdzības iesniedzējiem, kuri šo vēstuli ņēma vērā, 2011. gada 15. decembrī iesniedzot savus apsvērumus.

Ombuda analīze un secinājumi

Ievadpiezīmes

12. Lai izvairītos no pārpratumiem, ir svarīgi uzsvērt, ka šīs izmeklēšanas joma aprobežojas ar novērtējumu par to, vai laiks, kas Komisijai bija vajadzīgs, lai izskatītu sūdzību par pārkāpumu 2004/4404, bija saprātīgs.

13. Ombuds norāda, ka Komisija tikmēr ir pieņēmusi lēmumu slēgt sūdzību par pārkāpumu. Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos izvirzīja vairākus argumentus par Komisijas lēmuma pamatotību un apgalvoja šādi. Pirmkārt, pēc tam, kad Tiesa līdzīgās lietās pasludināja spriedumus pret Itāliju un Grieķiju, Komisija acīmredzot mainīja savu pieeju izskatāmajās lietās pret citām dalībvalstīm. Iebildumā, kas 2007. gadā tika iesniegts lietā pret Grieķiju, Komisija uzskatīja, ka dalībvalstu argumenti par iespējamo izmaksu ietekmi uz valsts budžetu ir bezmērķīgi. Tomēr galu galā izmaksu ietekme acīmredzot bija viens no galvenajiem iemesliem Komisijas lēmumam slēgt pārkāpuma lietu 2004/4404 pret Somiju. Savukārt Komisijas sniegtie paskaidrojumi par šo izmaksu ietekmi bija hipotētiski un nenozīmīgi. Otrkārt, sūdzības iesniedzēji atsaucās arī uz citu iemeslu, ko Komisija minēja pārkāpuma lietas 2004/4404 slēgšanai. Tas nozīmēja, ka tā vēlējās būt saskanīga ar citām līdzīgām pārkāpumu lietām, kurās tā nebija lūgusi attiecīgajām dalībvalstīm ar atpakaļejošu spēku labot nepareizu īstenošanu un kurās diskriminētajām pusēm netika izmaksāta kompensācija. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka iemesli, ko Komisija minēja, lai izbeigtu lietu pret Somiju, bija mākslīgi, jo sūdzībā par pārkāpumu 2004/4404 netika pieprasīta finansiāla kompensācija. Treškārt, sūdzības iesniedzēji arī apšaubīja Komisijas iemeslus, kāpēc tā nav nodevusi lietu Tiesai, lai gan līdzīgās lietās pret citām dalībvalstīm tā to izdarīja veiksmīgi. Visbeidzot, viņi lūdza ombudu pārbaudīt, vai Komisijas norādītie iemesli pārkāpuma lietas 2004/4404 slēgšanai ir pietiekami un juridiski pamatoti.

14. Ombuds atgādina, ka saskaņā ar viņa statūtu 2. panta 4. punktu pirms sūdzības iesniegšanas viņam ir jāvēršas attiecīgajā iestādē. Lai gan ir taisnība, ka savā 2011. gada 26. oktobra atbildē uz Komisijas 2011. gada 7. oktobra vēstuli par lietas izbeigšanu viens no sūdzības iesniedzējiem, rīkojoties P kunga vārdā, apstrīdēja Komisijas nodomu izbeigt lietu, nešķiet, ka sūdzības iesniedzēji jau būtu izvirzījuši Komisijai visus vai vismaz lielāko daļu no iepriekš 13. punktā minētajiem jautājumiem. Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēji vēl nav vērsušies pie Komisijas ar visām attiecīgajām administratīvajām procedūrām. Tādējādi ombuds nevar risināt šos jautājumus savā pašreizējā lēmumā. Protams, sūdzības iesniedzēji var brīvi iesniegt jaunu sūdzību ombudam, ja pēc vēršanās Komisijā viņi saprātīgā termiņā nesaņem apmierinošu atbildi.

15. Kā otro sākotnējo piezīmi ombuds norāda, ka tajā savu apsvērumu daļā, kas attiecas uz pārbaudes ziņojumu, sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka Komisija, pārbaudot lietas materiālus, ombuda pārstāvjiem neiesniedza visus attiecīgos dokumentus. Ombuds atgādina, kā tajā ir norādīts, ka pārbaudes ziņojumā ir uzskaitīti tikai tie dokumenti, kuru kopijas tā pārstāvji ir nolēmuši iegūt pārbaudes laikā. Tomēr tas nenozīmē, ka pārbaudes laikā viņiem nebija piekļuves visiem dokumentiem, kas tika uzskatīti par būtiskiem, un tādējādi arī dokumentiem, kas nav uzskaitīti ziņojumā.

16. Trešajā ievada piezīmē ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēji arī pauda nodomu celt prasību pret Komisiju par bezdarbību saskaņā ar LESD 265. pantu. Tās norādīja, ka tā rīkosies P kunga vārdā, kas bija sākotnējais sūdzības iesniedzējs Somijas līdztiesības ombudam. Šajā ziņā būtu jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru “pieprasot Komisijai uzsākt procedūru saskaņā ar [LESD 258.] pantu, prasītāja faktiski vēlas, lai tiktu pieņemti akti, kas to neskar tieši un individuāli [..], ko tā nekādi nevarētu apstrīdēt atcelšanas procedūrā”. "Prasība ir nepieņemama, ciktāl tās mērķis ir konstatēt Komisijas bezdarbību un [LESD] [258.] pantā paredzētās procedūras neuzsākšanas prettiesiskumu" [3].

17. Sūdzības iesniedzēju apgalvojumu un prasību ir lietderīgi izskatīt kopā.

A. Par to, kā Komisija izskata sūdzību par pārkāpumu

Ombudam iesniegtie argumenti

18. Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija saprātīgā termiņā nav pieņēmusi lēmumu par to, vai vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 258. pantu. Tās lūdza Komisiju nekavējoties pieņemt lēmumu.

19. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tikai Komisija ir kompetenta lemt par to, vai pēc pirmstiesas procedūras būtu jāvēršas Tiesā. Komisijai ir "tiesības, bet ne pienākums, uzsākt tiesvedību Tiesā, lai konstatētu, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus" saskaņā ar ES tiesību aktiem [4]. Turklāt Komisija, atsaucoties uz Tiesas judikatūru [5], uzsvēra, ka " Līguma 169. panta [tagad LESD 258. panta] noteikumi ir jāpiemēro bez attiecīga Komisijas pienākuma rīkoties noteiktā termiņā, izņemot gadījumus, kad pārmērīgais pirmstiesas procedūras ilgums, kas paredzēts 169. pantā [tagad LESD 258. pants], var apgrūtināt attiecīgās dalībvalsts iespējas atspēkot Komisijas argumentus un tādējādi pārkāpt tiesības uz aizstāvību. " Turklāt Komisija uzsvēra, ka tai ir plaša rīcības brīvība, kas "izslēdz privātpersonu tiesības pieprasīt tai pieņemt konkrētu nostāju"[6], un "pat Tiesai nav jālemj, vai šī rīcības brīvība ir izmantota saprātīgi".

20. Savā atzinumā (pirms lēmuma izbeigt pārkāpuma lietu 2004/4404) Komisija arī atzina, ka šajā gadījumā pēc 2008. gada septembra nav pieņemts nekāds oficiāls lēmums. Tomēr tā apgalvoja, ka tās dienesti kopš tā laika ir nepārtraukti strādājuši ar šo lietu. Komisija 2011. gada sākumā lūdza Somiju sniegt papildu informāciju, ko Somijas valdība izdarīja 2011. gada marta beigās. Turklāt Komisija neilgi pirms tam bija slēgusi vairākas līdzīgas pārkāpuma lietas par nevienlīdzīgām tiesībām uz pensiju un pensionēšanās vecumu arodpensiju shēmās. Minētajos gadījumos tika skarti arī jautājumi par atpakaļejošo spēku un pensiju tiesību izlīdzināšanas pasākumiem. Komisija secināja, ka lieta ir sarežģīta un tai bija jāpieņem pieeja, kas atbilst tās pieejai visās līdzīgās lietās pret citām attiecīgajām dalībvalstīm.

21. Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos īsumā norādīja uz šādiem jautājumiem. Pirmkārt, tās uzsvēra, ka Komisijas rīcībā ir pietiekama informācija, lai secinātu, ka Somijas Izlīdzināšanas likums ir pretrunā ES tiesību aktiem. Uzsākot pārkāpuma procedūru, Komisija uzskatīja, ka Somijas iespējamo vīriešu diskrimināciju var viegli konstatēt. Tomēr kādā brīdī pēc 2009. gada Komisija acīmredzot mainīja savu nostāju. Otrkārt, Komisija nesen sekmīgi ierosināja divas līdzīgas lietas Tiesā, proti, vienu pret Itāliju [7] un otru pret Grieķiju [8]. Abās šajās lietās Tiesa secināja, ka, saglabājot noteikumus, saskaņā ar kuriem pensionēšanās nosacījumi atšķiras atkarībā no tā, vai ierēdņi ir vīrieši vai sievietes, attiecīgās dalībvalstis nav izpildījušas pienākumus, ko tām uzliek EKL 141. pants [9]. Lieta pret Itāliju būtībā bija identiska lietai pret Somiju. Nebija juridiska pamata Somijas lietu izskatīt citādi nekā Itālijas lietu. Turklāt spriedumā Niemi [10] lietā Tiesa attiecībā uz dzimumdiferencētu pensionēšanās vecumu nosprieda, ka "tāda pensija kā tā, ko maksā saskaņā ar [Somijas Valsts pensiju likumu], ietilpst Līguma 141. panta [tagad LESD 157. pants] darbības jomā". P kga viedoklis par 2011. gada 7. oktobra vēstuli pirms slēgšanas netika ņemts vērā.

22. Visbeidzot, sūdzības iesniedzēji norādīja, ka saskaņā ar 8. punktu Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (turpmāk "Komisijas paziņojums")[11] Komisijai būtu jāizmeklē sūdzības, lai pieņemtu lēmumu vai nu veikt turpmākus pasākumus, vai slēgt lietu viena gada laikā no sūdzības reģistrācijas dienas. Tomēr kopš 2008. gada septembra Komisija šajā lietā nav pieņēmusi nekādu lēmumu.

Ombuda novērtējums

23. Ombuds norāda, ka iedzīvotāju sūdzības ir būtisks līdzeklis, lai informētu Komisiju par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem. Tie ļauj Komisijai efektīvi pildīt savu Līgumu ievērošanas uzraudzītājas lomu.

24. Ombuds arī norāda, ka vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, kas nostiprināts LESD 157. pantā. No Tiesas judikatūras izriet, ka pensionēšanās vecumam, kā arī pabalstiem, kas saistīti ar tiesībām uz pensiju un citām tiesībām, vīriešiem un sievietēm jābūt vienādiem [12].

25. Saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru Komisijai ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot pilsoņu iesniegtās sūdzības, un tai nav pienākuma sākt pienākumu neizpildes procedūru visos gadījumos, kad dalībvalsts ir pārkāpusi ES tiesību aktus. Tāpēc pilsoņiem nav tiesību prasīt, lai Komisija ieņemtu īpašu nostāju attiecībā uz viņu sūdzību par pārkāpumiem būtību [13].

26. Tomēr tas, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība, acīmredzami nenozīmē, ka, izskatot sūdzības par pārkāpumiem, tā ir brīva no ierobežojumiem, kas izriet no pamattiesībām un labas pārvaldības principiem. Šajā ziņā īpaša nozīme ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantam, kurā ir paredzētas tiesības uz labu pārvaldību. No Hartas 41. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka "[i]kvienai personai ir tiesības uz [..] jautājumu izskatīšanu [..] saprātīgā termiņā Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās".

27. Turklāt ombuds norāda, ka Komisijas paziņojumā Komisija ir uzņēmusies noteiktas saistības attiecībā uz pārkāpumu sūdzību izskatīšanu. Paziņojuma 8. punktā ir noteikts, ka “Komisijas dienesti parasti izskata sūdzības, lai pieņemtu lēmumu izdot oficiālu paziņojumu vai izbeigt lietu ne vēlāk kā viena gada laikā no sūdzības reģistrācijas dienas”. Ombuds ir konsekventi uzskatījis, ka šis noteikums nozīmē, ka Komisija ir apņēmusies darīt visu iespējamo, lai pabeigtu izmeklēšanu un izlemtu, vai sākt pārkāpuma procedūru vai izbeigt lietu viena gada laikā. Tomēr nav izslēgts, ka noteiktās situācijās var būt vajadzīgs vairāk laika [14]. Šo izpratni apstiprina 8. punkta pēdējais teikums, saskaņā ar kuru “ja šis termiņš ir pārsniegts, par lietu atbildīgais Komisijas dienests rakstiski informē sūdzības iesniedzēju”.

28. Turklāt ombuds ir skaidri norādījis, ka viena gada termiņa pārsniegšana ir pamatota tikai tad, ja Komisija norāda konkrētus un pamatotus kavēšanās iemeslus [15] un jebkurā gadījumā, ja tā patiešām joprojām izmeklē lietu. Turklāt Komisija nevar atsaukties uz savu rīcības brīvību, lai pamatotu savu administratīvo nevēlēšanos rīkoties [16].

29. Šajā lietā Somijas līdztiesības ombuds 2002. gada 28. martā iesniedza sūdzību par pārkāpumu 2004/4404. Komisija 2004. gadā uzsāka pārkāpuma procedūru pret Somiju. 2011. gada 24. novembrī, proti, vairāk nekā septiņus gadus pēc šīs procedūras uzsākšanas, tā nolēma izbeigt sūdzību par pārkāpumu. Ombuds norāda, ka Komisija atsaucās uz diviem dažādiem argumentiem, lai pamatotu, kāpēc tā ir pārsniegusi viena gada termiņu lēmuma pieņemšanai par sūdzību par pārkāpumu: pirmkārt, ka attiecīgie jautājumi bija sarežģīti un sarežģīti un tiem bija nepieciešama īpaši rūpīga analīze; un, otrkārt, ka pirms turpmākas rīcības Komisijai bija lietderīgi pieņemt pieeju, kas atbilstu tās pieejai visās līdzīgās lietās pret citām dalībvalstīm attiecībā uz pensiju tiesību izlīdzināšanas pasākumu atpakaļejošo spēku.

30. Attiecībā uz pirmo argumentu ombuds uzskata, ka Komisija nav pamatojusi savu viedokli, ka lieta ir sarežģīta. Tomēr pārbaudītās lietas analīze ir parādījusi, ka daudzi izvirzītie argumenti patiešām bija faktiski un juridiski sarežģīti. Tādēļ ombuds nevar apšaubīt Komisijas vērtējumu, ka šajā lietā izvirzītie argumenti bija sarežģīti. Tomēr lietas sarežģītība pati par sevi nevar attaisnot novēlotu sūdzības par pārkāpumu izskatīšanu, ja izrādās, ka Komisija tās rīcībā esošajā laikā nav veikusi atbilstošus pasākumus.

31. Ombuds norāda, ka, neraugoties uz atzīto lietas sarežģītību, lietas pārbaude atklāja, ka Komisijas veiktie pasākumi no 2008. gada novembra līdz 2011. gada novembrim bija diezgan ierobežoti. Papildus iekšējām piezīmēm un informācijas pieprasījumam, kas minēts iepriekš 20. punktā, šķiet, ka Komisija šajā laikposmā Somijas iestādēm ir nosūtījusi astoņas iekšējās e-pasta vēstules un dažas e-pasta vēstules. Turklāt tikai 2011. gadā pēc tam, kad viens no sūdzības iesniedzējiem 2010. gada oktobrī atkal vērsās pie tā, Komisija no jauna sazinājās ar Somijas iestādēm.

32. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nav pārliecināts, ka Komisijas papildu informācijas pieprasījums Somijai 2011. gada janvārī bija patiesi būtisks, lai tā varētu pieņemt nostāju attiecībā uz sūdzību par pārkāpumu 2004/4404. Šajā sakarā jāatzīmē, ka Somijas atbilde uz Komisijas informācijas pieprasījumu tikai apstiprināja dažus statistikas un valsts ekonomikas datus. Ja Somijas iestādēm patiešām bija vajadzīgs jauns pieprasījums, ombuds nesaprot, kāpēc Komisija nevarēja izdarīt šādu secinājumu agrāk. Šajā kontekstā būtu arī jāatgādina, ka par iespējamo pārkāpumu Komisija tika informēta 2002. gadā, savukārt Komisija slēdza lietu tikai 2011. gada 24. novembrī. Turklāt Komisija turpināja darbu pie šīs lietas pat pēc tam, kad Tiesa bija pasludinājusi spriedumus pret Itāliju un Grieķiju lietās, kas minētas iepriekš 7. un 8. zemsvītras piezīmē. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka problēmu sarežģītība neattaisno kavēšanos šajā lietā.

33. Attiecībā uz otro no diviem iepriekš 29. punktā minētajiem argumentiem (atbilstība citām līdzīgām pārkāpuma lietām) lietas dalībnieki nav vienisprātis par to, vai Komisijas arguments par to, ka tā centās saglabāt konsekvenci attiecībā uz citām līdzīgām pārkāpuma lietām pret citām dalībvalstīm, var pamatot laiku, kas iestādei bija vajadzīgs, lai lemtu par šo pārkāpuma lietu. Komisija būtībā apgalvoja, ka tā uzskata, ka salīdzinājums ar citām lietām ir nepieciešams, jo i) pārkāpuma lieta 2004/4404 un pārējās pārkāpuma lietas visas attiecās uz nevienlīdzīgām tiesībām uz pensiju un pensionēšanās vecumu arodpensijās, kā arī uz pasākumiem ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz tiesībām uz pensiju, un ii) Komisijai bija jāpieņem konsekventa pieeja visās attiecīgajās lietās.

34. Ombuds atgādina, ka viņš ir uzskatījis, ka, lai konsekventi reaģētu uz tāda paša veida pārkāpumiem un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi, Komisijai pirms nostājas pieņemšanas ir jāanalizē līdzīgas lietas pret citu dalībvalsti. Ombuds arī atzīst, ka šis fakts pats par sevi varētu būt pieņemams pamatojums argumentam, ka pirms galīgā secinājuma izdarīšanas ir vajadzīgs vairāk laika [17]. Tomēr, izvirzot šādu argumentu, Komisijai ir pienācīgi jāņem vērā labas pārvaldības principi. Tas cita starpā nozīmē, ka, pieņemot "konsekventu pieeju", Komisijai ir pienācīgi jāņem vērā pilsoņu intereses. Turklāt "konsekventa pieeja" nedrīkst radīt nevajadzīgus kavējumus Komisijas lēmumā [18].

35. Šajā gadījumā Komisija neprecizēja un nepierādīja, kāpēc konsekvences nepieciešamība tai liedza pieņemt agrāku lēmumu. Ombuds saprot, ka pārkāpuma lieta 2004/4404 pret Somiju un citas attiecīgās pārkāpuma lietas pret Itāliju, Grieķiju, Franciju un Dāniju katra izvirzīja jautājumus par atpakaļejošu spēku un "pārejas posma nevienlīdzību". Komisija arī izmeklēja visas lietas būtībā vienlaicīgi. Tomēr, pat ja patiešām bija vajadzība pēc konsekvences, šķiet, ka šāda vajadzība, iespējams, nevarēja attaisnot Komisijas kavēšanos lēmuma pieņemšanā šajā lietā. Šajā sakarā jāatzīmē, ka, kā minēts iepriekš 32. punktā, Komisijai 2002. gadā tika darīta zināma pārkāpuma lieta 2004/4404, bet tā bija pēdējā no piecām līdzīgajām pārkāpuma lietām, kas bija jāslēdz. Turklāt attiecībā uz lietām pret Itāliju un Grieķiju Komisija tās iesniedza Tiesā attiecīgi 2007. gada 1. februārī un 2007. gada 17. decembrī, un Tiesa pasludināja spriedumus attiecīgi 2008. un 2009. gadā. Tomēr, kā minēts iepriekš, pārkāpuma lieta 2004/4404 palika atvērta un tika slēgta tikai 2011. gada 24. novembrī, t. i., vairāk nekā divus gadus pēc tam, kad tika pasludināts pēdējais no šiem diviem spriedumiem.

36. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija nav norādījusi pamatotus iemeslus, lai pieņemtu lēmumu par pārkāpuma sūdzību 2004/4404 tikai 2011. gada beigās, t. i., vairāk nekā septiņus gadus pēc tam, kad Komisija sāka izmeklēšanu. Tā ir administratīva kļūme.

37. Ja ombuds konstatē administratīvu kļūmi, viņš attiecīgā gadījumā attiecīgajai iestādei iesniedz mierizlīguma priekšlikumu vai ieteikuma projektu. Tomēr šajā gadījumā jānorāda, ka ombuda izmeklēšanas gaitā Komisija pieņēma lēmumu izbeigt pārkāpuma sūdzību 2004/4404. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka nebūtu lietderīgi nākt klajā ar mierizlīguma priekšlikumu vai ieteikuma projektu attiecībā uz jautājumu par kavēšanos. Tas neietekmē iepriekš izdarīto secinājumu, ka Komisijai bija nepamatota kavēšanās. Attiecīgi ombuds turpmāk izteiks kritisku piezīmi.

B. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu aizrādījumu:

Laba administratīvā prakse ir izskatīt sūdzības par pārkāpumiem saprātīgā termiņā. Šajā gadījumā Komisija slēdza lietu tikai vairāk nekā septiņus gadus pēc tam, kad tā bija uzsākusi pārkāpuma procedūru pret Somiju, nenorādot pamatotus iemeslus, kas attaisnotu tās kavēšanos. Tas ir administratīvas kļūmes gadījums.

Sūdzības iesniedzēji, Komisija un Somijas līdztiesības ombuds tiks informēti par šo lēmumu.

 

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2012. gada 12. oktobrī

---

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija) (OV 2006, L 204, 23. lpp.).

[2] Padomes Direktīva 86/378/EEK (1986. gada 24. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm sociālā arodnodrošinājuma sistēmās (OV 1986, L 225, 40. lpp.).

[3] Skat., piemēram, spriedumu lietā 247/87 Star Fruit/Komisija (Recueil 1989, 291. lpp., 11. un 13. punkts) un spriedumu lietā T-13/94 Century Oils Hellas AE/Komisija (Recueil 1994, II-431. lpp., 14. un 16. punkts).

[4] Lieta C-207/97 Komisija pret Beļģiju [1999] ECR I-275, 24. punkts; iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Star Fruit /Komisija, 12. punkts; Spriedums lietā C-191/95 Komisija/Vācija (Recueil 1998, I-5449. lpp., 46. punkts).

[5] 1991. gada 21. marta spriedums lietā C‐96/89 Komisija/Nīderlande ( Recueil , I‐2461. lpp., 15. un 16. punkts) un iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Beļģija, 25. punkts.

[6] Spriedums lietā T-571/93 Lefebvre frères et soeurs u.c./Komisija (Recueil 1995, II-2379. lpp., 60. punkts).

[7] Lieta C-46/07 Komisija/Itālija, Krājums 2008, I-151. lpp.

[8] Lieta C-559/07 Komisija/Grieķija, Krājums 2009, I-47. lpp.

[9] EKL 141. pants atbilst pašreizējam LESD 157. pantam.

[10] Spriedums lietā C-351/00 Niemi (Recueil 2002, I-7007. lpp., 56. punkts).

[11] OV 2002, C 244, 5. lpp. Šo paziņojumu 2012. gadā aizstāja ar jaunu paziņojumu. Tomēr ieviestās izmaiņas neietekmē šo lietu.

[12] Skat. it īpaši 1990. gada 14. februāra spriedumu lietā 262/88 Barber (Recueil, I-1889. lpp., 32.–35. punkts).

[13] Sk. iepriekš 6. zemsvītras piezīmi.

[14] Skatīt, piemēram, ombuda lēmuma par sūdzību 2944/2004/(GK)(OV)ID 1.7. punktu un ombuda lēmuma par sūdzību 706/2007/(WP)BEH 34. punktu.

[15] Sk. atsauces iepriekšējā zemsvītras piezīmē.

[16] Sk. arī ombuda lēmumu par sūdzību 1480/2011/MHZ, 28. punkts, un ģenerāladvokāta Albēra [Alber] secinājumus lietā C-358/97 Komisija/Īrija, 2000, Recueil, I-6301. lpp., 83. punkts.

[17] Sk. Ombuda lēmuma par sūdzību 1480/2011/MHZ 36. un 37. punktu.

[18] Sk. ombuda lēmuma par sūdzību 706/2007/(WP)BEH 39. un 40. punktu.