Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs ir doktorantūras pētnieks Eiropas Savienības tiesību jomā. Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 [1] viņš 2010. gada 11. jūnijā lūdza Komisiju piešķirt viņam piekļuvi vairākiem dokumentiem, kas datēti ar 1980.–1992. gadu un kas attiecas uz vairākiem jautājumiem, kurus sūdzības iesniedzējs izskatīja saistībā ar doktorantūras pētījumu. Starp citiem dokumentiem, uz kuriem neattiecas ombuda izmeklēšana šajā lietā, sūdzības iesniedzējs pieprasīja izpaust dokumentus, kas bija Komisijas rīcībā un kas bija iesniegti saistībā ar tiesvedību Tiesā lietās 279/80 [2], C-113/89 [3] un apvienotajās lietās 62/81 un 63/81 [4] (prejudiciāli nolēmumi).

2. Komisija 2010. gada 18. jūnijā pārsūtīja sūdzības iesniedzēja pieprasījumu savam Juridiskajam dienestam.

3. Komisija 2010. gada 30. septembrī pagarināja termiņu atbildes sniegšanai uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par 15 darba dienām, norādot, ka, no vienas puses, tai ir jāizskata sūdzības iesniedzēja pieprasījums, ņemot vērā neseno Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C-514/07P, C-528/07P un C-532/07P [5] ("API spriedums"), un, no otras puses, ka tā nesen ir saņēmusi daudzus pieprasījumus par piekļuvi dokumentiem.

4. Komisija 2010. gada 20. oktobrī piešķīra sūdzības iesniedzējam piekļuvi dažiem pieprasītajiem dokumentiem, bet atteicās izpaust procesuālos rakstus, ko Tiesai iesniegušas dalībvalstis, kas iestājušās iepriekš minētajās lietās ("trešo personu procesuālie raksti").

5. Komisija uzskatīja, ka trešo personu procesuālie raksti neietilpst Regulas 1049/2001 piemērošanas jomā, jo LESD 15. panta 3. punktā ir īpaši paredzēts, ka minētā panta noteikumi attiecas uz Tiesu tikai tad, ja tā rīkojas administratīvā statusā. Turklāt saskaņā ar spriedumu API sabiedrībai nav tiesību piekļūt dokumentiem, kas iesniegti Tiesā tiesvedības ietvaros. Komisija piebilda, ka Regula Nr. 1049/2001 attiecas tikai uz tās procesuālajiem rakstiem Tiesai un tie tiek publiskoti, savukārt trešo personu procesuālo rakstu publiskošana būtu pretrunā LESD 15. panta un Tiesas Reglamenta mērķiem.

6. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 20. oktobrī iesniedza atkārtotu pieteikumu. Viņš apstrīdēja Komisijas nostāju un norādīja, ka patiesībā LESD 15. panta 3. punkts būtu jāsaprot tikai kā tāds, kas atbrīvo Tiesu no pienākuma izskatīt pieprasījumus par piekļuvi dokumentiem, bet ne kā tāds, kas izslēdz no panta piemērošanas jomas visus dokumentus, kurus "ir izskatījusi Tiesa" . Ja LESD 15. pants būtu jāinterpretē tā, kā to ierosināja Komisija, tad Komisijai nebūtu iemesla izpaust savus procesuālos rakstus, kā tā to darīja. Turklāt Komisijas sniegtā sprieduma par API interpretācija bija kļūdaina.

7. Komisija 2010. gada 7. decembrī apstiprināja savu lēmumu nepiešķirt sūdzības iesniedzējam piekļuvi atteiktajiem tiesas dokumentiem, pamatojoties uz tiem pašiem argumentiem. Komisija arī uzskatīja, ka saskaņā ar Tiesas Statūtiem [6] un Norādījumiem sekretāram procesuālie dokumenti tiek paziņoti tikai lietas dalībniekiem un – izņēmuma gadījumos un ar pienācīgu Tiesas priekšsēdētāja atļauju – trešām personām, kuras pierāda likumīgas intereses. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka sabiedrībai nav tiesību piekļūt Vispārējai tiesai iesniegtajiem procesuālajiem dokumentiem.

8. Turklāt saskaņā ar Regulas 1049/2001 preambulas 2. un 10. apsvērumu tās mērķis ir ļaut pilsoņiem "ciešāk piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā" un "panākt lielāku atklātību iestāžu darbā" . Komisija uzskata, ka neviens no šiem diviem mērķiem netika sasniegts, izpaužot sūdzības iesniedzēja pieprasītos dokumentus, kas attiecās uz tiesvedību un kas tai bija tikai kā šīs tiesvedības dalībniecei.

9. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 16. februārī vērsās pie Eiropas Ombuda.

Izmeklēšanas priekšmets

10. Ombude sāka izmeklēšanu par šādiem apgalvojumiem un prasībām.

Apgalvojums:

Komisija nepamatoti nav nodrošinājusi sūdzības iesniedzējam piekļuvi dokumentiem, ko Tiesā iesniegušas trešās personas lietā 279/80 Alfred John Webb, apvienotajās lietās 62/81 un 63/81 Seco, Desquenne & Giral un lietā C-113/89 Rush Portuguesa.

Prasījums:

Komisijai būtu jāpiešķir sūdzības iesniedzējam piekļuve minētajiem dokumentiem.

Izmeklēšana

11. Ombuds sāka izmeklēšanu par šo sūdzību 2011. gada 23. martā, lūdzot Komisijas priekšsēdētāju sniegt atzinumu par 10. punktā minēto apgalvojumu un prasību. Komisija 2011. gada 26. maijā lūdza atlikt atzinuma iesniegšanas termiņu. Galu galā tā iesniedza atzinumu 2011. gada 22. jūnijā.

12. Ombuds nosūtīja Komisijas atzinumu sūdzības iesniedzējam un aicināja viņu izteikt apsvērumus par to. Sūdzības iesniedzējs to izdarīja 2011. gada 4. jūlijā.

13. Ombuds veica turpmāku sūdzības izmeklēšanu, 2011. gada 16. septembrī lūdzot Komisiju atbildēt uz vairākiem papildu jautājumiem.

14. Komisija atbildēja 2011. gada 19. decembrī. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 28. februārī iesniedza piezīmes par Komisijas atbildi.

15. Ombuds 2012. gada 2. augustā iesniedza Eiropas Komisijai ieteikuma projektu. Sūdzības iesniedzējs tika attiecīgi informēts.

16. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 6. oktobrī paskaidroja, ka viņš jau ir ieguvis piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar lietu 279/80 Alfred John Webb un apvienotajām lietām 62/81 un 63/81 Seco, Desquenne & Giral, kuras tika publicētas Komisijas vēstures arhīvā. Tāpēc viņa prasība attiecās tikai uz dokumentiem, kas saistīti ar lietu C-113/89 Rush Portuguesa. Ombuds attiecīgi informēja Komisiju.

17. Komisija uz ombuda ieteikuma projektu atbildēja 2012. gada 12. novembrī. Atbilde tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai, un viņš to iesniedza 2012. gada 13. novembrī.

Ombuda analīze un secinājumi

A. Apgalvojums par nepareizu piekļuves liegšanu attiecīgajiem dokumentiem un ar to saistītais apgalvojums

Ombudam iesniegtie argumenti

18. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā uzsvēra, ka Regula 1049/2001 attiecas gan uz iestāžu sagatavotajiem, gan saņemtajiem dokumentiem. Līdz ar to, tā kā Komisija bija saņēmusi apstrīdētos dokumentus, nebija nozīmes tam, vai Vispārējai tiesai bija vai nebija pienākums nodrošināt pārskatāmību. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisija faktiski centās izvairīties no apspriešanās ar trešām personām procedūras ievērošanas, kas paredzēta regulas 4. panta 4.–6. punktā.

19. Savā atzinumā Komisija atkārtoja savu viedokli un norādīja, ka piekļuvi Tiesas dokumentiem reglamentē Tiesas statūti, dažādu tiesu Reglaments un Norādījumi sekretāram. Statūtu 20. pantā ir paredzēts, ka “lietas dalībniekiem un Savienības iestādēm, kuru lēmumi tiek apstrīdēti, dara zināmus pieteikumus, procesuālos rakstus, aizstāvības rakstus un apsvērumus, atbildes rakstus, ja tādi ir, kā arī visus dokumentus un dokumentus, kas tos pamato”. Saskaņā ar Tiesas Reglamentu (16. panta 5. punkts), Vispārējās tiesas reglamentu (24. pants) un Civildienesta tiesas reglamentu (20. panta 4. punkts) procesuālo dokumentu kopijas var saņemt tikai lietas dalībnieki. Turklāt Norādījumu sekretāram 5. panta 8. punktā ir noteikts, ka "ne privātai, ne publiskai trešai personai var būt piekļuve lietas materiāliem vai procesuālajiem dokumentiem bez Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vai, ja lieta vēl tiek izskatīta, iztiesāšanas sastāva, kas izskata lietu, priekšsēdētāja skaidras atļaujas pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas."Komisija uzskata, ka tas nozīmē, ka dokumenti, kas ir tiesvedības daļa, nav pieejami trešām personām trīsdesmit gadus, pēc tam Tiesas arhīvi kļūst publiski pieejami.

20. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka Komisijas atzinums ir neapmierinošs un atkārtojas. Komisija faktiski mēģināja atturēt sūdzības iesniedzēju no piekļuves pieprasīšanas attiecīgajiem dokumentiem. Turklāt divas no lietām, uz kurām attiecās viņa lūgumi, jau bija 30 gadus vecas. Turklāt ar LESD 15. panta 3. punktu Tiesa tiek atbrīvota tikai no procesuālajiem pienākumiem attiecībā uz piekļuvi saviem dokumentiem, bet šie dokumenti kā tādi netiek izslēgti no publiskošanas. Jebkurā gadījumā Komisija nav Tiesa, un uz to pilnībā attiecas Regula 1049/2001 attiecībā uz tās rīcībā esošajiem dokumentiem neatkarīgi no to izcelsmes.

21. Turpmākajās izmeklēšanās ombuds lūdza Komisiju atbildēt uz šādiem jautājumiem:

"1. Komisija norāda, ka attiecīgie neizpaužamie dokumenti ir izslēgti no Regulas 1049/2001 piemērošanas jomas. Tomēr Komisija ir izskatījusi sūdzības iesniedzēja pieprasījumu attiecībā uz viņiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001. Vai Komisija varētu paskaidrot šo nekonsekvenci?

2. Vai Komisija ir apspriedusies ar Tiesu vai neizpausto dokumentu autoriem par iespēju piešķirt sūdzības iesniedzējam piekļuvi šiem dokumentiem?

3. Vai Komisija varētu pārskatīt savu nostāju, ka tiesas dokumenti ir izslēgti no Regulas 1049/2001 piemērošanas jomas, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem:

(a) Regulā (EK) Nr. 1049/2001 ir noteikts, ka tā ir piemērojama visiem iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem, izņemot tiesas dokumentus; un

b) Ievads [API spriedumā] Tiesa skaidri noteica, ka piekļuve Komisijas procesuālajiem rakstiem, kas ir tiesas dokumenti, ir jāizvērtē saskaņā ar minēto regulu?

4. Vai Komisija varētu pārskatīt savu nostāju, ka tā nevar piešķirt sūdzības iesniedzējam piekļuvi neizpaužamiem dokumentiem, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem:

(a) Padomes Regulas (EK) Nr. 1700/2003 [7] 1. un 2. pantā ir paredzēts, ka "katra iestāde [..] izveido savus vēstures arhīvus un dara tos pieejamus sabiedrībai [..] pēc tam, kad ir pagājuši 30 gadi no dokumenta izveides dienas" attiecībā uz "jebkura veida dokumentiem un jebkuriem datu nesējiem, kuru izcelsme ir kāda no iestādēm vai kurus kāda no iestādēm ir saņēmusi".

b) Ievads Regulas 1049/2001 4. panta 7. punktā ir noteikts, ka 4. panta 1.–3. punktā paredzētos izņēmumus var piemērot ne ilgāk kā 30 gadus; un

c) Neizpaustie dokumenti lietā 279/80 Alfred John Webb un apvienotajās lietās 62/81 un 63/81 Seco, Desquenne & Giral ir vai tuvākajā nākotnē būs 30 gadus veci?"

22. Atbildē uz ombuda papildu izmeklēšanām Komisija norādīja, ka tā izskatīja sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulā 1049/2001 paredzēto procedūru, jo sūdzības iesniedzējs iesniedza savu pieprasījumu saskaņā ar minēto juridisko instrumentu. Tas nebija pretrunā Komisijas nostājai, ka minētā regula nav piemērojama attiecīgajiem dokumentiem. Turklāt Komisija neapspriedās ne ar Tiesu, ne ar attiecīgo procesuālo rakstu autoriem, lai izskatītu sūdzības iesniedzēja lūgumu, jo Regula 1049/2001 nebija piemērojama.

23. Komisija uzsvēra, ka Regulas 1049/2001 3. panta a) punkta beigu daļā ir paredzēts nosacījums, proti, ka iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem ir jāietilpst iestādes atbildības jomā ("relèvent de la compétence de l'institution", sākotnējā atbildē). Tas tā nebija attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasītajiem dokumentiem.  Turklāt API spriedumā Tiesa skaidri norādīja, ka procesuālie raksti, ko iestādes iesniegušas Tiesai, "drīzāk ir daļa no Tiesas tiesvedības darbībām, nevis no Komisijas administratīvajām darbībām" . Katrā ziņā ar Regulu Nr. 1049/2001 nevar atkāpties no LESD 15. panta 3. punkta. Ja Komisija izpaustu attiecīgos dokumentus, tas būtu pretrunā LESD un Tiesas statūtu noteikumiem.

24. Attiecībā uz attiecīgajiem dokumentiem par tiesas lietām, kas ir vecākas par 30 gadiem, Komisija norādīja, ka tās Vēstures arhīvu dienests jau ir informējis sūdzības iesniedzēju, ka viņš var piekļūt tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem.

25. Savos komentāros par Komisijas atbildi papildus argumentiem, kas jau tika izvirzīti iepriekšējos procedūras posmos, sūdzības iesniedzējs atspēkoja Komisijas apgalvojumu, ka uz tās rīcībā esošajiem dokumentiem Regula 1049/2001 attiecas tikai tad, ja tie ietilpst tās atbildības jomā. Regulas 3. panta a) punktā faktiski ir atsauce uz dokumentiem, “kas attiecas uz jautājumiem, kuri saistīti ar politiku, darbībām un lēmumiem, kas ietilpst iestādes atbildības jomā”. Palātas tiesvedības darbību pārraudzība ir saistīta ar darbībām, kas ietilpst Komisijas atbildības jomā. Patiešām, Komisijas pienākums ir nodrošināt ES tiesību aktu piemērošanu, un šī iemesla dēļ tai ir jāseko Tiesas darbam. Komisijai ir arī jāveicina ES tiesību aktu attīstība, un daudzi tās tiesību aktu priekšlikumi ir balstīti uz judikatūru. Turklāt attiecīgie dokumenti pilnībā vai daļēji kalpoja par pamatu pašas Komisijas procesuālajiem rakstiem Vispārējā tiesā attiecīgajās lietās. Visbeidzot, tas, ka Komisija attiecīgo dokumentu glabāšanai velta laiku un resursus, pierāda, ka to saturs ir vai nav cieši saistīts ar darbībām, kas ietilpst tās atbildības jomā.

26. Sūdzības iesniedzējs noliedza Komisijas atsauču uz trīs ES tiesu Reglamentu nozīmi, jo tās ir piemērojamas tikai to rīcībā esošajiem dokumentiem. Tiklīdz attiecīgie dokumenti ir Komisijas rīcībā, uz tiem attiecas Regula (EK) Nr. 1049/2001. API spriedumā tika atzīts, ka uz iestāžu dokumentiem, kas saistīti ar slēgtu tiesvedību, attiecas pārredzamība.

27. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs noraidīja Komisijas piedāvājumu iepazīties ar tās Vēstures arhīvu, kas tam bija jāiesniedz, kad viņš iesniedza savu pieprasījumu un joprojām atradās Briselē. Sūdzības iesniedzējs nevēlējās doties uz Briseli un uzskatīja, ka, lai labotu kļūdaino atteikumu izpaust attiecīgos dokumentus, Komisijai tie viņam būtu jāiesniedz PDF formātā pa e-pastu.

Ombuda novērtējums, kura rezultātā tika sagatavots ieteikuma projekts

28. Ombuds vispirms norādīja, ka Regulas 1049/2001 mērķis ir "pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem un noteikt vispārīgus principus un ierobežojumus šādai piekļuvei"[8]. Piekļuve būtu jāpiešķir " visiem dokumentiem, kas ir kādas iestādes rīcībā, tas ir, dokumentiem, kurus tā ir sagatavojusi vai saņēmusi un kuri ir tās rīcībā, visās Eiropas Savienības darbības jomās "[9] (izcēlums pievienots).

29. Ombuds arī norādīja, ka tāpēc ir skaidrs, ka Regulā 1049/2001 jēdziens "dokuments" ir definēts plaši, neizslēdzot nevienu dokumentu kategoriju, piemēram, dokumentus, kas attiecas uz tiesas lietām. Turklāt tajā ir noteikts princips, saskaņā ar kuru dokumenta izcelsmei vai autoram nav nozīmes tā piemērošanas jomā. Ombuds uzskatīja, ka tas nav pretrunā LESD 15. panta 3. punktam, jo Regula 1049/2001 neattiecas uz Tiesu, kas pilda tiesas funkcijas.

30. Tāpēc gan Regulas 1049/2001 formulējums, gan gars prasa, lai gadījumā, ja dokuments ir Komisijas rīcībā, tiktu piemērota Regula 1049/2001 un lai piekļuve šādam dokumentam vai piekļuves atteikums tam notiktu saskaņā ar tajā izklāstītajiem noteikumiem. Tas attiecas uz tiesas dokumentiem, kā arī uz jebkuru citu dokumentu. Ombude atgādināja, ka API spriedumā Tiesa skaidri nosprieda, ka piekļuve Komisijas procesuālajiem rakstiem, kas ir tiesas dokumenti, būtu jāizvērtē, ņemot vērā minēto regulu.

31. Tādēļ ombuds uzskatīja par pārsteidzošu un nožēlojamu to, ka šajā lietā Komisija pieņēma nostāju, ka Regula 1049/2001 nav piemērojama trešo personu procesuālajiem rakstiem Tiesā, kas ir Komisijas rīcībā. Šī nostāja bija pretrunā principiem, uz kuriem ir balstīta Regula 1049/2001, un minētās regulas skaidrajam formulējumam, kā minēts iepriekš.

32. Attiecībā uz Komisijas argumentiem par Tiesas reglamentu Ombuds norādīja, ka API sprieduma 100. punktā Tiesa nosprieda, ka piekļuve tai iesniegtajiem procesuālajiem rakstiem liktu apšaubīt "procesuālo noteikumu sistēmu, kas reglamentē tiesvedību ES tiesās" (izcēlums pievienots). Ombuds piekrita sūdzības iesniedzēja interpretācijai, ka Tiesa skaidri atsaucās uz notiekošo tiesvedību, kuras laikā Tiesas iekšējie noteikumi patiešām paredz, ka procesuālo dokumentu kopijas būtu jāizsniedz tikai pusēm. Kā minēts iepriekš, sūdzības iesniedzēja pieprasītie dokumenti neattiecas uz notiekošām procedūrām.

33. Tomēr, lai gan tiesas dokumenti nav izslēgti no Regulas 1049/2001 piemērošanas jomas, to saturs un raksturs ir jāņem vērā, lemjot par publiskošanu, kā Tiesa nosprieda spriedumā API lietā. Šajā sakarā Tiesa nolēma, ka gan Regulai 1049/2001, gan LESD 15. panta 3. punktam [10] ir viens un tas pats mērķis, proti, nodrošināt, ka piekļuve dokumentiem neapdraud tiesvedības aizsardzību [11]. Tā arī uzskatīja [12], ka pastāv "vispārēja prezumpcija, ka procesuālo rakstu, ko kāda no iestādēm iesniegusi tiesvedībā, publiskošana kaitētu šīs tiesvedības aizsardzībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma izpratnē, kamēr šī tiesvedība vēl nav pabeigta" (mans izcēlums). Tomēr, ja tiesvedība jau ir pabeigta, "vairs nav pamata pieņemt, ka procesuālo rakstu publiskošana kaitētu Tiesas tiesvedības darbībām ..."[13] Šeit aplūkotie dokumenti attiecas uz trim lietām, kas tika slēgtas ilgi pirms tam, kad sūdzības iesniedzējs iesniedza savu piekļuves pieteikumu. Tādējādi to izpaušana nevarētu apdraudēt nevienu tiesvedību.

34. Tāpēc ombude secināja, ka Regula 1049/2001 ir pilnībā piemērojama sūdzības iesniedzēja pieprasījumam par piekļuvi dokumentiem, un, izvērtējot minēto pieprasījumu, Komisijai būtu bijis jāievēro minētajā regulā noteiktā procedūra. Tas ietvēra Komisijas pienākumu saskaņā ar Regulas 4. panta 4. punktu apspriesties ar Tiesu par dokumentu publiskošanu, ciktāl tā tos saņēma no Tiesas un kā tādi tie bija "tiesas dokumenti". Tas nozīmēja arī to, ka piekļuves piešķiršanas gadījumā tai bija jābūt formātā, kas atbilst “pieteikuma iesniedzēja izvēlei”, ja tāda ir pieejama, kā paredzēts regulas 10. panta 1. punktā.

35. Tas, ka Komisija neizvērtēja sūdzības iesniedzēja pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu 1049/2001, un piekļuves piešķiršanas gadījumā nenodrošināja viņam visu izpausto dokumentu PDF versiju, kā viņš to lūdza, bija administratīva kļūme. Ņemot vērā Komisijas nostāju šajā lietā, ombuds uzskatīja, ka nav pamatotu izredžu panākt mierizlīgumu. Tādēļ Ombuds iesniedza Komisijai ieteikuma projektu par to, ka tai būtu jāizvērtē sūdzības iesniedzēja pieprasījums par piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu 1049/2001. To darot, Komisijai i) vajadzības gadījumā būtu jāapspriežas ar Tiesu par pieprasīto dokumentu izpaušanu saskaņā ar regulas 4. panta 4. punktu un ii) piekļuves piešķiršanas gadījumā būtu jāizpauž dokumenti formātā, kuru izvēlas sūdzības iesniedzējs, ja tāds ir pieejams, saskaņā ar regulas 10. panta 1. punktu.

Argumenti, kas ombudam iesniegti pēc ieteikuma projekta

36. Savā atbildē uz ombuda ieteikuma projektu Komisija atkārtoja savu nostāju attiecībā uz Regulas 1049/2001 piemērojamību dokumentiem, ko Tiesai iesniegušas citas puses, nevis pati Komisija. Turklāt Komisija minēja, ka par šo jautājumu notiek tiesvedība Vispārējā tiesā, proti, lieta T-188/12 Breyer /Komisija. Komisija jautāja, vai ombuds šādos apstākļos varētu turpināt izmeklēšanu. Katrā ziņā Komisija norādīja, ka tā nevar pieņemt ombuda ieteikuma projektu, kas ir pretrunā nostājai, kuru tā aizstāv šajā tiesvedībā, kamēr Vispārējā tiesa nav pieņēmusi nostāju šajā jautājumā.

37. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka lietas T-188/12 priekšmets nav pilnībā zināms. Tas varētu attiekties arī uz piekļuvi trešo personu procesuālajiem rakstiem nepabeigtās lietās, un tādējādi tas nevarētu būt identisks ombuda izmeklēšanas priekšmetam. Pastāv arī iespēja, ka Tiesa pat nepieņems nostāju par lietas būtību. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ombudam tādējādi būtu jāturpina izskatīt šo izmeklēšanu.

Ombuda novērtējums pēc ieteikuma projekta

38. Ombuds norāda, ka saskaņā ar LESD 228. pantu viņš ir pilnvarots “veikt izmeklēšanu, kuras pamatojumu viņš uzskata [..], izņemot gadījumus, kad par apgalvotajiem faktiem notiek vai ir notikusi tiesvedība”. Turklāt Eiropas Ombuda statūtu 2. panta 7. punktā ir noteikts, ka “[..] ja ombudam notiekošas vai pabeigtas tiesvedības dēļ attiecībā uz izvirzītajiem faktiem sūdzība ir jāatzīst par nepieņemamu vai jāizbeidz tās izskatīšana, līdz šim veiktās izmeklēšanas rezultātus iesniedz, neveicot turpmākas darbības”.

39. Tādējādi rodas jautājums, vai lieta T-188/12 attiecas uz faktiem, kas ir līdzīgi šajā izmeklēšanā izskatītajiem faktiem.

40. No informācijas, kas pieejama Eiropas Savienības Tiesas attiecīgajā tīmekļa vietnē [14], izriet, ka viens no jautājumiem, ko prasītājs izvirzījis lietā T-188/12, ir tas, vai " uz dalībvalsts rakstveida iesniegumiem [..] Eiropas Savienības Tiesai [..], kuru kopijas Komisija saņēmusi kā lietas dalībniece, attiecas Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas joma" .

41. Turklāt šķiet, ka dokumenti, uz kuriem attiecas lieta T-188/12, tika iesniegti tiesvedībā, kas tagad ir slēgta, jo Tiesa ir pasludinājusi spriedumu un tās lēmumu nevar pārsūdzēt [15].

42. Tāpēc ombude secina, ka ir ļoti iespējams, ka Vispārējā tiesa spriedumā lietā T-188/12 ieņems nostāju par to pašu jautājumu, kas tiek izskatīts šajā izmeklēšanā. Pat ja, kā apgalvo sūdzības iesniedzējs, iespējamie pieņemamības šķēršļi galu galā var liegt Vispārējai tiesai ieņemt nostāju par lietas būtību, jautājums tomēr ir par to, ka, ja ombuds turpinātu izmeklēšanu šajā lietā, viņš izskatītu jautājumu, kas ir "tiesvedības priekšmets" , pārkāpjot LESD 228. pantu.

43. Tāpēc, ņemot vērā LESD 228. pantu un iepriekš citēto Ombuda statūtu 2. panta 7. punktu, ombuds izbeidz sūdzības izskatīšanu un bez turpmākas rīcības iesniedz savu līdz šim veikto izmeklēšanu rezultātus.

C. Secinājumi

Tā kā Vispārējā tiesā notiek tiesvedība par to pašu priekšmetu, kas tika izskatīts šajā izmeklēšanā, ombuds izbeidz sūdzības izskatīšanu un iesniedz savu līdz šim veikto izmeklēšanu rezultātus, neveicot turpmākas darbības.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

 

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2013. gada 24. janvārī

---

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.).

[2] Spriedums lietā 279/80 Alfred John Webb (Recueil 1981, 3305. lpp.).

[3] Lieta C-113/89 Rush Portuguesa Ltd pret Office national d'immigration [1990] ECR I-1417.

[4] Apvienotās lietas 62/81 un 63/81 Seco un Desquenne & Giral pret Etablissement d'assurance contre la vieillesse et l'invalidité [1982] ECR 223.

[5] Apvienotās lietas C-514/07P Zviedrija un API / Komisija, C-528/07P API / Komisija un C-532/07P Komisija / API, Krājums 2010, I-8533. lpp.

[6] Piemērs: 20. panta 2. punkts: "Rakstiskā procedūra ietver pieteikumu, lietas izklāstu, iebildumu rakstu un apsvērumu, un atbilžu, ja tādas ir, kā arī visu to pamatojošo dokumentu vai apliecinātu kopiju paziņošanu pusēm un Savienības iestādēm, kuru lēmumi tiek apstrīdēti."

[7] Padomes 2003. gada 22. septembra Regula (EK, Euratom) Nr. 1700/2003, ar ko groza Regulu (EEK, Euratom) Nr. 354/83 par Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas vēsturisko arhīva materiālu nodošanu atklātībai (OV L 243, 1. lpp.).

[8] 4. apsvērums.

[9] 1. panta 3. punkts.

[10] Līdzšinējais EK līguma 255. pants.

[11] Skatīt 84. punktu API spriedumā, kurā Tiesa nosprieda: "gan no EKL 255. panta, gan no Regulas Nr. 1049/2001 izriet, ka ierobežojumiem, kas noteikti pārskatāmības principa piemērošanai attiecībā uz tiesas darbību, ir viens un tas pats mērķis: proti, to mērķis ir nodrošināt, lai tiesību piekļūt iestāžu dokumentiem īstenošana neapdraudētu tiesvedības aizsardzību.

[12] 94. punkts.

[13] 131. punkts.

[14] http://curia.europa.eu

[15] Dokumenti attiecas uz lietu C-189/09 Komisija/Austrija, kas ir prejudiciāls jautājums, par kuru Tiesa pasludināja spriedumu 2010. gada 29. jūlijā.