Sūdzības iesniedzējs strādāja par ekspertu pie ārēja ES līgumslēdzēja ES finansētā projektā Tanzānijā, ko vadīja Eiropas Savienības delegācija Tanzānijā un Austrumāfrikas kopienā. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka darbuzņēmējs ir pārkāpis Tanzānijas tiesību aktus, nereģistrējoties Tanzānijā, tādējādi liedzot viņam iegūt derīgu darba atļauju. Pēc tam līgumslēdzējs informēja sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu izbeigt līgumu, ņemot vērā ES delegācijas paustās bažas par sūdzības iesniedzēja darbu.

Ombuds sāka izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja bažām par to, kā delegācija risināja abus jautājumus. Šajā sakarā ombude atsaucās uz savu konsekventi pausto viedokli, ka gadījumos, kad ES iestādes cenšas aizstāt ekspertus, kas strādā pie ES projektiem, šīs personas pirms aizstāšanas būtu jāuzklausa. Lai gan Komisija apgalvoja, ka tā nelūdza eksperta aizstāšanu, ombuds konstatēja, ka Komisija bija iesaistīta lēmumā par aizstāšanu. Tādējādi ombuds konstatēja, ka Komisija nav nodrošinājusi, ka pirms sūdzības iesniedzēja aizstāšanas tiek ievērotas viņa tiesības tikt uzklausītam, un tas ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.  Viņa ierosināja uzlabojumus, kuru mērķis ir novērst šā jautājuma rašanos nākotnē. 

Turklāt ombuds konstatēja, ka, tā kā sūdzības iesniedzēja līgums tika izbeigts, turpmāka izmeklēšana par darba atļaujas jautājumu nebija pamatota. Tomēr viņa ieteica Komisijai veikt uzlabojumus, aicinot to pārbaudīt šo jautājumu, jo tas var ietekmēt citus ekspertus, kas strādā pie ES projekta. 

 

Lieta attiecās uz Eiropas Komisijas lēmumu pārtraukt sadarbību ar pagaidu darbinieku tās bērnu aprūpes pakalpojumos. Sūdzības iesniedzējs tika nolīgts ar ārēja darbuzņēmēja starpniecību, noslēdzot iknedēļas līgumus. Izpildot Komisijas norādījumus, darbuzņēmējs informēja sūdzības iesniedzēju, ka Komisija vairs nepieprasīs viņas pakalpojumus. Sūdzības iesniedzēja vērsās pie ombuda, apgalvojot, ka Komisija nav sniegusi pamatotus sava lēmuma iemeslus.

Ombuds ir konsekventi uzskatījis, ka tad, ja ES iestādes pieprasa izbeigt personas līgumu ar ārēju darbuzņēmēju, tām būtu jāsniedz taisnīgi un objektīvi iemesli, lai pamatotu izbeigšanu, jāinformē attiecīgā persona un jānodrošina, ka tām tiek dota iespēja iesniegt komentārus pirms izbeigšanas. Pagaidu darba ņēmēja situācijas nestabilais raksturs nozīmē, ka Komisijai ir pienākums būt taisnīgai un pārredzamai pat tad, ja nepastāv līgumattiecības. Šajā gadījumā Komisija nenodrošināja sūdzības iesniedzēja uzklausīšanu un iespēju sniegt piezīmes par Komisijas norādītajiem iemesliem, pirms tā nolēma vairs nepieprasīt sūdzības iesniedzēja pakalpojumus. Lai gan tas ir nožēlojami, ombuds norāda, ka nedēļā pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas sūdzības iesniedzējs noteikti tika informēts par dažiem jautājumiem. Uzskaites trūkuma dēļ ombuds tomēr nevar pārbaudīt, vai Komisijas darbinieki ir apsprieduši šos jautājumus ar sūdzības iesniedzēju. Tomēr ombuds atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzina, ka tā būtu varējusi sīkāk paskaidrot savu argumentāciju sūdzības iesniedzējam šajā lietā.

Pamatojoties uz to, ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota, un slēdz lietu.  

Lieta attiecās uz konsultāciju uzņēmumu, par kuru Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) veica izmeklēšanu saistībā ar aizdomām par pārkāpumiem ES finansētos projektos. OLAF informēja uzņēmumu, ka tas ir slēdzis izmeklēšanu, un iesniedza Komisijai finanšu un administratīvos ieteikumus. Lai gan OLAF informēja uzņēmumu, ka tas var vērsties pie OLAF procesuālo garantiju kontroliera, OLAF nesniedza skaidru informāciju par sūdzības iesniegšanai piemērojamo termiņu. Tas nozīmēja, ka uzņēmums iesniedza sūdzību pēc termiņa, un kontrolieris sūdzību noraidīja.

Ombuds konstatēja, ka, nesniedzot sūdzības iesniedzējam skaidru informāciju, jo īpaši par izmeklēšanas beigu datumu, OLAF ir pieļāvis administratīvu kļūmi. Tomēr ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējam nav jāsniedz pienācīgs ieteikums šā jautājuma risināšanai. Tomēr viņa nāca klajā ar ierosinājumu, kura mērķis ir novērst šādas problēmas rašanos līdzīgos gadījumos nākotnē.

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Savienības Kiberdrošības aģentūra (ENISA) izskatīja pieprasījumu izsniegt uzklausīšanas audioieraksta kopiju saistībā ar administratīvo izmeklēšanu par iespējamu aizskarošu izturēšanos. Sūdzības iesniedzēja, kura apgalvoja, ka ir cietusi no aizskarošas izturēšanās, bija neapmierināta ar to, ka ārējais izmeklētājs, kuru ENISA bija pilnvarojusi veikt izmeklēšanu, atteica viņai piekļuvi ierakstam par vienu no uzklausīšanām, ko tā bija veikusi kopā ar viņu.

Ombuds secināja, ka ENISA ir pieļāvusi administratīvu kļūmi, ļaujot neatkarīgam izmeklētājam lemt par pieprasījumu administratīvās izmeklēšanas laikā saņemt uzklausīšanas audioieraksta kopiju un apstiprināt to, ka izmeklētājs ir noraidījis pieprasījumu, pamatojoties uz nepietiekamiem paskaidrojumiem.

Ombude mudināja ENISA pievērsties viņas konstatētajai administratīvajai kļūmei, pārskatot tās atteikumu piešķirt piekļuvi audioierakstam. Tā kā šajā nolūkā, iespējams, bija jālīdzsvaro pašas sūdzības iesniedzējas un citu ENISA darbinieku tiesības uz personas datiem, ENISA pirms pamatota lēmuma pieņemšanas būtu vēlreiz jāapspriežas ar savu datu aizsardzības speciālistu. Ja sūdzības iesniedzēja nebūtu apmierināta ar iznākumu, viņa varētu vērsties pie Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja (EDAU).

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra (Frontex) izskatīja Itālijas iestāžu pieprasījumu, lai tās darbuzņēmējs izbeigtu līgumu ar personu, kas pieņemta darbā par kultūras mediatoru/tulku saistībā ar kopīgo operāciju Themis Itālijā. Sūdzības iesniedzējs bija nobažījies, ka Frontex cita starpā nav viņam sniedzis atlaišanas iemeslus.

Ombuda izmeklēšana parādīja, ka Frontex, izskatot Itālijas iestāžu pieprasījumu, ir rīkojusies saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem, kas prasa, lai pieprasījuma iemesli tiktu izskatīti konfidenciāli. Tādēļ nevarēja pamatoti sagaidīt, ka Frontex rīkosies citādi. Tādējādi ombuds slēdza izmeklēšanu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.