Noslēguma vēstule

1. Sūdzības iesniedzējs ir starptautisks konsultants, kas strādāja vairākos uzņēmumos dažādos ES finansētos projektos. 2006. gada sākumā viens no viņa bijušajiem darba devējiem viņu informēja, ka ir saņēmis vēstuli no Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF). Vēstulē, kas datēta ar 2006. gada 31. martu, bija norādīts, ka sūdzības iesniedzējs ir pieļāvis nopietnus pārkāpumus, strādājot par ES finansēta projekta grupas vadītāju, un tika pieprasīta informācija par viņu. OLAF nosūtīja līdzīgas vēstules arī citiem sūdzības iesniedzēja bijušajiem un pašreizējiem darba devējiem.

2. Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 21. un 24. aprīlī rakstīja OLAF, pieprasot informāciju par tā veikto izmeklēšanu un brīvprātīgo darbu, lai sniegtu visu informāciju, kas tam nepieciešama šajā sakarā. Savā vēstulē viņš arī lūdza OLAF paskaidrot iemeslus, kuru dēļ pret viņu tika veikta izmeklēšana, un konkrētos pārkāpumus, par kuriem viņam tika pārmests. 2006. gada 2. jūnijā, atbildot uz viņa lūgumiem, OLAF nosūtīja sūdzības iesniedzējam elektroniskā pasta vēstuli, apstiprinot viņa sarakstes saņemšanu un informējot viņu, ka tas vāc informāciju, lai pārbaudītu, vai viņš nav sniedzis nepatiesas ziņas, lai nelikumīgi iegūtu Savienības līdzekļus. OLAF norādīja, ka ir sniedzis trešām personām minimālo informācijas apjomu par sūdzības iesniedzēju, lai tās varētu sniegt pierādījumus. OLAF piebilda, ka savās izmeklēšanās tas pilnībā ievēro cilvēktiesības un pamatbrīvības, it īpaši taisnīguma principu. Tā piebilda, ka aicinās sūdzības iesniedzēju darīt zināmu savu viedokli, tiklīdz tā būs apkopojusi visu nepieciešamo informāciju.

3. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka OLAF atbilde nav pārliecinoša. Tādēļ 2006. gada 11. jūnijā viņš iesniedza sūdzību ombudam.

Pieprasījuma priekšmets

4. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka OLAF būtu varējis tieši sazināties ar viņu, neinformējot vairākus viņa bijušos un pašreizējos darba devējus. Viņš norādīja, ka, šādi rīkojoties, OLAF ir radījis nopietnas šaubas par viņa reputāciju. Tā rezultātā viņš apgalvoja, ka viņa iespējas turpināt savu pašreizējo darbu ir nopietni apdraudētas. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka izmeklēšana turpinājās gadu un tai nebija paredzamu beigu. Viņš uzskatīja, ka izmeklēšana ir notikusi, pamatojoties uz nepamatotu slepenības plīvuru. Neraugoties uz viņa lūgumiem sniegt paskaidrojumus, sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka OLAF viņam nav sniedzis skaidras atbildes uz viņa jautājumiem vai paskaidrojumu, kāpēc tas nevarēja sniegt viņam atbildes.

5. Sūdzības iesniedzējs iesniedza šādus apgalvojumus:

1. OLAF formulēja savas vēstules sūdzības iesniedzēja darba devējiem, lai sūdzības iesniedzējam radītu aizdomas, nevis iegūtu informāciju.
2. Neraugoties uz viņa rakstiskajiem pieprasījumiem, OLAF viņam nesniedza informāciju par apsūdzībām, kas pret viņu tiek izmeklētas, tā izmeklēšanas paredzamo ilgumu (OF/2005/0403) un to, kā izmeklēšanas rezultāti tiks paziņoti visām attiecīgajām pusēm.

Pieprasījums

6. Ombuds 2006. gada 12. jūlijā uzsāka izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem. OLAF 2006. gada 27. oktobrī iesniedza savu atzinumu, kas tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam. Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 10. decembrī nosūtīja savus apsvērumus par OLAF atzinumu. Papildu informāciju viņš nosūtīja 2006. gada 13., 19., 20. un 22. decembrī; 2007. gada 7. un 23. janvārī; 2007. gada 22. februāris; 2007. gada 9. un 10. martā; 2007. gada 25. aprīlis; un 2007. gada 18. jūlijā.

7. 2007. gada 30. jūlijā ombuds lūdza OLAF sniegt papildu informāciju, ko tas iesniedza 2007. gada 26. septembrī. Šajā sakarā OLAF pieprasīja, lai daļa no ombudam iesniegtās informācijas tiktu apstrādāta "konfidenciāli "un netiktu nodota sūdzības iesniedzējam. Ombuds 2007. gada 19. oktobrī noraidīja OLAF pieprasījumu un lūdza tam iesniegt tā atbilžu nekonfidenciālu versiju, ko varētu nosūtīt sūdzības iesniedzējam. OLAF 2007. gada 4. decembrī apstiprināja savu iepriekšējo nostāju. Ombuds 2007. gada 10. decembrī nosūtīja sūdzības iesniedzējam OLAF atzinuma nekonfidenciālo daļu. Sūdzības iesniedzējs savus apsvērumus nosūtīja 2007. gada 23. decembrī.

8. 2008. gada 1. aprīlī notika OLAF direktora un ombuda tikšanās, lai apspriestu vispārējo jautājumu par to, kā OLAF reaģēja uz ombuda izmeklēšanu pret to. Ņemot vērā šo diskusiju, ombuds nolēma nosūtīt OLAF atkārtotu pieprasījumu iesniegt nekonfidenciālu versiju atbildei uz viņa lūgumu sniegt papildu informāciju. OLAF 2008. gada 20. jūnijā nosūtīja savas atbildes nekonfidenciālu versiju, kuru ombuds nosūtīja sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai. Sūdzības iesniedzējs savus apsvērumus nosūtīja 2008. gada 28. jūlijā un papildu informāciju – 2008. gada 22. decembrī.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi

Ievadpiezīme

9. OLAF 2006. gada 27. oktobra atzinumā norādīja, ka tas nevar sniegt ombudam informāciju, ko viņš pieprasīja par sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem. Tā norādīja, ka saskaņā ar Regulas 1073/99 [1] 12. panta 3. punktu tās direktors, pildot savus pienākumus, nelūdz un nepieņem nevienas iestādes vai struktūras norādījumus par izmeklēšanas sākšanu un veikšanu.

10. Ombuds vēlas norādīt, ka, pieprasot OLAF sniegt viņam atzinumu, viņš necentās "dot norādījumus" OLAF par to, kā tas veic izmeklēšanu. Tāpat kā jebkurā citā izmeklēšanā, ombuda darbības ir vērstas tikai uz to, lai noteiktu, vai attiecīgās iestādes rīcība ir administratīva kļūme. Tas ir saskaņā ar ombuda pilnvarām, kas noteiktas Līguma 195. pantā, kurā noteikts, ka ombudam ir jāizmeklē:

"[c] jebkura Eiropas Savienības pilsoņa ... paziņojumus par administratīvām kļūmēm Kopienas iestāžu vai struktūru darbībā, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Tiesa un Pirmās instances tiesa".

11. Ombuds norāda, ka, lai izpildītu savus pienākumus saskaņā ar Līgumu, viņa statūtu [2] 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka visām Kopienas iestādēm un struktūrām ir jāsniedz viņam visa informācija, ko viņš pieprasa, un jāļauj viņam piekļūt attiecīgajām lietām.

12. Turklāt, ja ombuds konstatē iespējamu vai faktisku administratīvu kļūmi, viņš nedod" norādījumus" attiecīgajai iestādei vai struktūrai mainīt savu praksi. Tā vietā viņš var iesniegt priekšlikumu par mierizlīgumu vai ieteikuma projektu, kura mērķis ir noteikt, kā var novērst vai labot iespējamos vai faktiskos administratīvas kļūmes gadījumus. Priekšlikumi par mierizlīgumu vai ieteikuma projekts nav "norādījumi". Ombuds var arī izteikt aizrādījumus vai papildu piezīmes attiecīgajai iestādei vai struktūrai. Tad iestādei vai struktūrai ir jāizlemj, kā rīkoties ar šādiem konstatējumiem. Visbeidzot, ja ombuds uzskata, ka attiecīgais administratīvās kļūmes jautājums ir pietiekami svarīgs, un ja attiecīgā iestāde atsakās pieņemt ombuda ieteikumus, viņš var nosūtīt īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam.

A. To vēstuļu saturs, ko OLAF nosūtījis sūdzības iesniedzēja darba devējiem

Ombudam iesniegtie argumenti

13. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka lielākajā daļā viņa bijušajiem un pašreizējiem darba devējiem nosūtīto vēstuļu OLAF norādīja, ka viņš kā vairāku ES finansētu projektu grupas vadītājs ir izdarījis nopietnus pārkāpumus. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šī apsūdzošā valoda nebija pamatota un parādīja, ka OLAF nav veicis izmeklēšanu ar nepieciešamo rūpību.

14. Savā atzinumā OLAF paskaidroja, ka 2005. gada vidū tas saņēma anonīmus apgalvojumus par iespējamiem pārkāpumiem, ko izdarījis sūdzības iesniedzējs kā vairāku ES finansētu projektu grupas vadītājs. Pēc tam OLAF savāca pierādījumus par šo jautājumu, kas tam 2005. gada 15. novembrī ļāva uzsākt oficiālu izmeklēšanu. Attiecībā uz trešām personām adresēto vēstuļu formulējumu OLAF uzskatīja, ka šo vēstuļu mērķis bija tikai iegūt informāciju un tās neradīja sūdzības iesniedzējam nekādas aizdomas. OLAF paskaidroja, ka, lai efektīvi veiktu izmeklēšanu, tam ir tiesības pieprasīt informāciju no trešām personām. Šādos gadījumos tai jāinformē tās par sava pieprasījuma iemesliem. Tā piebilda, ka tā var lūgt trešām personām rīcības brīvību, lai nodrošinātu, ka pierādījumi netiek apdraudēti.

15. OLAF atsaucās uz savu 2006. gada 29. maija atbildi sūdzības iesniedzējam, kurā tas apgalvoja, ka ir atbildējis uz ombudam izteiktajiem apgalvojumiem. Minētajā vēstulē OLAF uzsvēra, ka tas veic izmeklēšanu pret sūdzības iesniedzēju, pilnībā ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības, jo īpaši attiecībā uz taisnīguma principu. Tā arī norādīja, ka ir sniegusi trešām personām minimālo informācijas apjomu, kas vajadzīgs, lai izpildītu OLAF pieprasījumus. OLAF uzskata, ka trešām personām nosūtītajās vēstulēs ir ievēroti iepriekš minētie principi.

16. Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs atsaucās uz saraksti, ko OLAF nosūtīja saviem bijušajiem darba devējiem. Viņš uzskaitīja piecus bijušos darba devējus un divpadsmit kolēģus, kuri bija saņēmuši šādas vēstules no OLAF, un visas šīs vēstules tika sagatavotas, izmantojot līdzīgu formulējumu. Šajās vēstulēs OLAF informēja adresātus, ka sūdzības iesniedzējs ir izdarījis nopietnus pārkāpumus, un pieprasīja apstiprinošus pierādījumus šajā sakarā. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka OLAF ir radījis nevajadzīgu neuzticēšanās, baiļu un aizdomu gaisotni pret viņu. Šīs rīcības rezultātā OLAF esot kaitējis viņa komerciālajām interesēm, pārkāpjot viņa cilvēka pamattiesības, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas. Vēl vienā vēstulē, kas datēta ar 2007. gada 26. oktobri, sūdzības iesniedzējs paskaidroja, ka, cik viņam zināms, OLAF joprojām sūta vēstules viņa darba devējiem, lai gan neizmanto apsūdzošu valodu.

17. Otrā atzinuma nekonfidenciālajā daļā OLAF norādīja, ka tā kompetencē ir lemt par to, kāda veida informācija tam ir vajadzīga, lai veiktu izmeklēšanu. Līdz ar to OLAF apgalvoja, ka tam ir rīcības brīvība, kad tas uzdod jautājumus attiecīgajai personai vai trešām personām. Šajā lietā OLAF uzskatīja, ka jautājumi, ko tas bija uzdevis trešām personām, bija būtiski un nepieciešami izmeklēšanai un ka tam nebija citas alternatīvas, kā to darīt, lai savāktu pierādījumus.

18. Savās 2008. gada 20. jūnija papildu piezīmēs OLAF paskaidroja, ka tam bija pienākums aprakstīt savas izmeklēšanas kontekstu uzņēmumiem, kurus tas bija adresējis, lai tie varētu sniegt izmeklēšanai būtisku informāciju. Attiecīgi OLAF uzskata, ka saziņa ar šiem uzņēmumiem bija absolūti nepieciešama.

19. Sūdzības iesniedzējs neizteica nekādus apsvērumus par OLAF otro atzinumu.

Ombuda novērtējums

20. Ombuds piekrīt, ka, lai efektīvi veiktu izmeklēšanu, OLAF var pieprasīt informāciju no trešām personām. Lai gan OLAF ir zināma rīcības brīvība, lemjot par šādu pieprasījumu iesniegšanu, saskaņā ar taisnīguma un proporcionalitātes principiem tam būtu rūpīgi jāizvērtē nepieciešamība iesniegt katru atsevišķu pieprasījumu.

21. Neskarot šajā lietā izmantoto konkrēto paziņojumu vērtējumu (skat. turpmāk 23.–29. punktu), ombuds piekrīt, ka OLAF informācijas pieprasīšana no personas, pret kuru vērsta izmeklēšana, darba devējiem ne vienmēr ir netaisnīga vai nesamērīga.

22. Lai gan tas, ka OLAF sazinājās ar sūdzības iesniedzēja darba devējiem, var būt pamatoti, vēl ir jāizvērtē, vai veids, kādā ar viņiem sazinājās, bija atbilstošs.

23. Kā Tiesa ir apstiprinājusi [3], Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 2. punktā nostiprinātais nevainīguma prezumpcijas princips neaprobežojas tikai ar procesuālo garantiju krimināllietās. Tā darbības joma ir plašāka un paredz, ka neviena valsts iestāde nevar atzīt personu par vainīgu noziedzīgā nodarījumā [4], pirms nav konstatēta tās vaina [5]. Šādos apstākļos valsts iestādes izvēlētais vārds ir svarīgs, izsakoties par personu, pirms tā tiek atzīta par vainīgu noziedzīgā nodarījumā.

24. Lai gan OLAF ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz to, vai tas pieprasa informāciju no trešām personām, Tiesa ir apstiprinājusi, ka OLAF nav rīcības brīvības attiecībā uz savu pienākumu ievērot nevainīguma prezumpcijas principu, iesniedzot šādus pieprasījumus [6].

25. Tādējādi ombuds secina, ka OLAF ir jānodrošina, ka veids, kādā tas iesniedz katru informācijas pieprasījumu, pilnībā atbilst nevainīguma prezumpcijai. Arī veidam, kādā OLAF iesniedz katru informācijas pieprasījumu, ir jābūt taisnīgam un samērīgam.

26. Ombuds norāda, ka OLAF sākotnējās vēstulēs, ko tas nosūtīja sūdzības iesniedzēja darba devējiem, sniedza šādu ievadpaziņojumu:

"Elementi liecina, ka [sūdzības iesniedzējs] ir pieļāvis nopietnus pārkāpumus, būdams ES finansētā projekta [ X] komandas vadītājs."

27. Ombuds uzskata, ka iepriekš minētais paziņojums nepārprotami liek saprast, ka OLAF jau ir izvērtējis pierādījumus par sūdzības iesniedzēju un jau ir izdarījis konkrētus secinājumus attiecībā uz sūdzības iesniedzēja atbildību par vairākiem nopietniem pārkāpumiem. Tāpēc šis formulējums varēja mudināt vēstuļu saņēmējus pieņemt, ka sūdzības iesniedzējs ir vainīgs [7]. Tas tā bija, neraugoties uz to, ka tajā laikā OLAF izmeklēšana joprojām turpinājās un OLAF pat nebija devis sūdzības iesniedzējam iespēju tikt uzklausītam.

28. Lai gan, kā norādīts iepriekš 21. punktā, OLAF var pieprasīt informāciju no trešām personām, lai veiktu izmeklēšanu, tam tas jādara ar vajadzīgo rīcības brīvību un piesardzību, vienlaikus cenšoties panākt pienācīgu līdzsvaru starp tās puses interesēm, pret kuru vērsta izmeklēšana, un Kopienu interesēm [8]. Ombuds uzskata, ka apsūdzošā valoda, ko OLAF izmanto šajā lietā, nemaz nešķiet nepieciešama vai samērīga ar OLAF norādīto mērķi iegūt informāciju par sūdzības iesniedzēju. OLAF būtu varējis iesniegt informācijas pieprasījumus, izmantojot valodu, kas nebūtu radījusi maldinošu priekšstatu par sūdzības iesniedzēju. Tādēļ OLAF nerīkojās, pienācīgi ievērojot taisnīguma un objektivitātes principus, kā noteikts ES Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā un OLAF darbības procedūru rokasgrāmatā [9]. Visbeidzot un galvenokārt, tā neesot ievērojusi nevainīguma prezumpcijas principu.

29. Tas, ka informācijas pieprasījumi nav pienācīgi formulēti, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi. Attiecīgi ombuds turpmāk izteiks kritisku piezīmi.

B. Apgalvojums par to, ka OLAF nav sniedzis sūdzības iesniedzējam informāciju par izmeklēšanu

Ombudam iesniegtie argumenti

30. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka OLAF, neraugoties uz viņa pieprasījumiem, nav sniedzis viņam informāciju par i) pret viņu izvirzītajām apsūdzībām, ii) izmeklēšanas paredzamo ilgumu un iii) to, kā tas paziņos izmeklēšanas rezultātus visām attiecīgajām pusēm. Viņš norādīja, ka, atbildot uz viņa saraksti, OLAF viņu tikai informēja, ka tas vāc informāciju, lai pārbaudītu, vai viņš ir nelikumīgi saņēmis ES līdzekļus, un ka pēc šā procesa pabeigšanas tas uzaicinās viņu uz oficiālu interviju. Sūdzības iesniedzējam šis OLAF slepenības plīvurs nebija pamatots.

31. Savā atzinumā OLAF atkārtoja argumentus, kas izteikti 2006. gada 29. maija un 2006. gada 19. oktobra atbildēs sūdzības iesniedzējam. Tā norādīja, ka attiecībā uz sūdzības iesniedzējam izvirzīto apgalvojumu izpaušanu OLAF nevarēja sniegt sīkāku informāciju, ņemot vērā piemērojamos noteikumus par konfidencialitāti un dienesta noslēpumu, kuru mērķis ir aizsargāt izmeklēšanu. OLAF arī paskaidroja, ka izmeklēšana tam ir augsta prioritāte un tā tiks pabeigta, tiklīdz tā dienesti būs saņēmuši un izanalizējuši visu nepieciešamo informāciju, tostarp pierādījumus no sūdzības iesniedzēja un citiem lieciniekiem. Tā norādīja, ka izmeklēšanai bija nepieciešams, lai OLAF apspriestos ar citiem Komisijas dienestiem un trešām personām, un tas varētu prasīt daudz laika. OLAF piebilda, ka tas plāno savlaicīgi paziņot izmeklēšanas rezultātus trešām personām.

32. Nākamajā 2006. gada 23. novembra vēstulē sūdzības iesniedzējam OLAF atkārtoja ombudam adresētā atzinuma saturu. Tā paskaidroja, ka tās izmeklēšana attiecās uz viltotiem rakstiskiem paziņojumiem, ko sūdzības iesniedzējs esot sniedzis saistībā ar ES finansētiem projektiem.

33. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atkārtoja savus apgalvojumus un uzsvēra, ka viņa jautājumi OLAF joprojām nav atbildēti. Viņš norādīja, ka, lai gan divi OLAF ierēdņi bija atbildīgi par izmeklēšanas veikšanu, OLAF nevarēja norādīt ne laiku, kas tam būtu nepieciešams izmeklēšanas pabeigšanai, ne pret viņu vērsto paziņojumu raksturu.

34. Otrā atzinuma nekonfidenciālajā daļā OLAF atkārtoja savus iepriekšējos argumentus un piebilda, ka tā izmeklēšana joprojām turpinās. Tā norādīja, ka savlaicīgi sniegs rezultātus.

35. Savos apsvērumos par OLAF otro atzinumu sūdzības iesniedzējs atkārtoja savus apgalvojumus un uzsvēra savu noslieci, ko izraisīja veids, kādā OLAF trīs gadus veica izmeklēšanu.

Ombuda novērtējums

36. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja informācijas pieprasījums attiecās uz trim atsevišķiem OLAF izmeklēšanas aspektiem: i) apsūdzības pret viņu; ii) aptuvenais izmeklēšanas laiks; un iii) veidu, kādā izmeklēšanas rezultāti tiks paziņoti trešām personām.

Informācija par apgalvojumiem pret sūdzības iesniedzēju

37. Sūdzības iesniedzēja iesniegtais informācijas pieprasījums attiecās uz iemesliem, kuru dēļ OLAF pret viņu veica izmeklēšanu, un konkrētiem pārkāpumiem, par kuriem viņš tika apsūdzēts.

38. Savā darbības procedūru rokasgrāmatā OLAF norāda, ka tā darbiniekiem ir jāievēro lietā tieši iesaistīto personu tiesības. Attiecībā uz ārējo izmeklēšanu OLAF apņemas:

"[i]nformēt personu, uz kuru attiecas izmeklēšana, ja vien tas nekaitē izmeklēšanai. OLAF izmeklētāji arī informē attiecīgo personu, kad izmeklēšana ir pabeigta, ja vien tas nekaitē turpmākai rīcībai."

39. Tādējādi vispārējais noteikums ir tāds, ka OLAF pēc iespējas ātrāk ir jāinformē attiecīgā persona par izmeklēšanas esamību. Atkāpjoties no šā vispārējā noteikuma, OLAF var atturēties nekavējoties informēt attiecīgo personu par izmeklēšanu, ja šādas informācijas sniegšana kaitētu minētajai izmeklēšanai vai kavētu "turpmāku rīcību" . OLAF ir jāpamato šā izņēmuma izmantošana, sniedzot konkrētus un pietiekamus argumentus par to, ka šis izņēmums ir piemērojams. Tā kā šī sūdzība attiecas nevis uz informāciju par izmeklēšanas esamību, bet gan uz iemesliem, kuru dēļ OLAF to veica, un konkrētiem pārkāpumiem, kurus, iespējams, ir izdarījis sūdzības iesniedzējs, ombuds nepārbaudīs, kāpēc OLAF nekavējoties neinformēja sūdzības iesniedzēju par izmeklēšanu, kad tā tika uzsākta 2005. gada novembrī.

40. Attiecībā uz to, ka OLAF, iespējams, nav sniedzis sūdzības iesniedzējam informāciju par iemesliem, kāpēc tas veica izmeklēšanu pret viņu, un par konkrētiem pārkāpumiem, kurus viņš, iespējams, ir izdarījis, ombuds uzskata, ka OLAF būtu jāsniedz šāda informācija pēc pieprasījuma, izņemot gadījumus, kad šādas informācijas sniegšana kaitētu izmeklēšanai vai novērstu "turpmāku rīcību" . OLAF ir jāpamato izņēmuma izmantošana, sniedzot konkrētus un pietiekamus argumentus par izņēmuma piemērošanu.

41. Atbildot uz sūdzības iesniedzēja lūgumu sniegt informāciju par iemesliem, kāpēc OLAF veic izmeklēšanu pret viņu, un par konkrētiem pārkāpumiem, kurus viņš esot izdarījis, OLAF informēja sūdzības iesniedzēju, ka tas cenšas pārbaudīt, vai viņš ir sniedzis nepatiesas ziņas, lai nelikumīgi iegūtu ES līdzekļus. Tādējādi ombuds uzskata, ka OLAF ir informējis sūdzības iesniedzēju par izmeklēšanas veikšanas iemesliem.

42. Tomēr OLAF neinformēja sūdzības iesniedzēju par konkrētiem pārkāpumiem, ko viņš esot izdarījis. Atzinumā ombudam OLAF norādīja, ka tas nevar sniegt sūdzības iesniedzējam sīkāku informāciju, ņemot vērā piemērojamos noteikumus par konfidencialitāti un dienesta noslēpumu, kuru mērķis ir aizsargāt izmeklēšanu. OLAF paziņoja, ka galu galā uzaicinās sūdzības iesniedzēju piedalīties oficiālā intervijā.

43. Ombuds uzskata, ka OLAF nav skaidri paskaidrojis, kā informācijas sniegšana par iespējamiem pārkāpumiem, par kuriem tiek veikta izmeklēšana, būtu kaitējusi izmeklēšanai vai kavējusi OLAF turpmāku rīcību. Tā vietā OLAF ir tikai vispārīgi atsaucies uz noteikumiem par konfidencialitāti un dienesta noslēpumu, kuru mērķis ir aizsargāt izmeklēšanu. Šī nespēja pienācīgi pamatot savu atteikumu piekrist sūdzības iesniedzēja informācijas pieprasījumam ir administratīva kļūme. Attiecīgi ombuds turpmāk izteiks kritisku piezīmi.

Informācija par izmeklēšanas laiku

44. Ombuds uzsver, ka šis apgalvojuma aspekts neattiecas uz laiku, kas OLAF vajadzīgs izmeklēšanas veikšanai, bet gan uz iestādes nevēlēšanos sniegt sūdzības iesniedzējam informāciju par aplēsto laiku, kas būtu vajadzīgs izmeklēšanas pabeigšanai.

45. Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa [10] 22. panta 1. punktā noteikts, ka:

“Ja ierēdnis ir atbildīgs par attiecīgo jautājumu, viņš sniedz sabiedrības locekļiem informāciju, ko viņi pieprasa [..]. Ierēdnis rūpējas, lai sniegtā informācija būtu skaidra un saprotama."

46. OLAF izmeklēšanas pabeigšanai nav konkrētu un saistošu termiņu. Tomēr pienākums veikt administratīvās procedūras saprātīgā termiņā ir vispārējs Kopienas tiesību princips [11]. Tāpēc procedūru OLAF nevar pagarināt ilgāk par saprātīgu termiņu. Tas, kas ir saprātīgs termiņš, ir jāizvērtē, ņemot vērā lietas apstākļus. Tomēr sarežģītas izmeklēšanas pabeigšanai var būt vajadzīgs ievērojams laiks.

47. Attiecībā uz informācijas sniegšanu par sarežģītas izmeklēšanas pabeigšanas grafiku ombuds atzīst, ka attiecīgās izmeklēšanas sarežģītība var padarīt neiespējamu precīza vai pat aplēsta grafika iesniegšanu. Ombuds norāda, ka OLAF izmeklēšana ietvēra daudzu trešo personu iztaujāšanu. Tas ietvēra arī informācijas iegūšanu par vairākiem projektiem, kas īstenoti vairāku gadu garumā. Tāpēc nav acīmredzams, ka OLAF būtu bijis jāspēj sniegt sūdzības iesniedzējam precīzu vai pat aplēstu izmeklēšanas pabeigšanas grafiku.

48. Tomēr ombuds uzskata, ka iedzīvotājiem draudzīgai iestādei būtu jādara viss iespējamais, lai palīdzētu iedzīvotājiem, kad viņi iesniedz pamatotus pieprasījumus. Ja šādu palīdzību nav iespējams sniegt, iestādei būtu jāsniedz pienācīgs paskaidrojums par to, kāpēc šāda palīdzība nav iespējama. Šajā lietā OLAF sūdzības iesniedzējam nav detalizēti paskaidrojis, kāpēc pieprasīto informāciju nebija iespējams sniegt. Ņemot vērā šos apstākļus, ombuds uzskata, ka ir nepieciešams izteikt aizrādījumu.

Informācija trešām personām

49. Šis apgalvojuma aspekts attiecas uz veidu, kādā izmeklēšanas rezultāti galu galā tiktu paziņoti trešām personām.

50. Kā ombuds ir secinājis iepriekš 27.–29. punktā, lielākajā daļā vēstuļu, kurās OLAF lūdza informāciju no sūdzības iesniedzēja bijušajiem darba devējiem, tas norādīja, ka sūdzības iesniedzējs ir izdarījis noteiktus pārkāpumus. Tāpēc šajā gadījumā sūdzības iesniedzējam bija īpaši svarīgi lūgt OLAF apstiprinājumu par to, kā tas turpmāk sazināsies ar šīm personām, lai paziņotu tām savus iespējamos secinājumus.

51. OLAF atkārtoti apliecināja sūdzības iesniedzējam, ka tas plāno savlaicīgi paziņot izmeklēšanas rezultātus trešām personām. Ombuds uzskata, ka OLAF 2006. gadā, iespējams, nevarēja sniegt sīkāku informāciju par savu turpmāko saziņu ar trešām personām, ņemot vērā, ka tajā laikā tā izmeklēšana bija agrīnā stadijā. Tomēr ombuds uzskata, ka pēc izmeklēšanas pabeigšanas OLAF varētu izmantot piemērotus līdzekļus, lai par saviem konstatējumiem ziņotu trešām personām, ar kurām tas sazinājies izmeklēšanas laikā. Šajā sakarā ombuds uzskata, ka ir nepieciešams izteikt vēl vienu piezīmi.

C. Secinājums

Pamatojoties uz ombuda veiktajām šīs sūdzības izmeklēšanām, šķiet, ir nepieciešams izteikt šādas kritiskas piezīmes:

OLAF nav pienācīgi formulējis dažus informācijas pieprasījumus attiecībā uz sūdzības iesniedzēju. Šādi rīkojoties, tā neesot ievērojusi taisnīguma principu, objektivitātes principu un nevainīguma prezumpcijas principu.

OLAF nav pienācīgi pamatojis savu atteikumu sniegt sūdzības iesniedzējam informāciju par apgalvojumiem, kas pret viņu izvirzīti, un par faktiem, uz kuriem tie balstīti.

OLAF sūdzības iesniedzējam sīkāk nepaskaidroja, kāpēc nebija iespējams sniegt informāciju par laiku, kad izmeklēšana tiks pabeigta.

Turklāt, šķiet, ir nepieciešams izteikt šādu papildu piezīmi:

Kad OLAF būs pabeidzis izmeklēšanu, tas varētu izmantot piemērotus līdzekļus, lai par saviem konstatējumiem ziņotu trešām personām, ar kurām tas sazinājies izmeklēšanas laikā.

Ņemot vērā to, ka šeit konstatētie administratīvo kļūmju gadījumi ir saistīti ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā jautājumā. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Ombuds par šo lēmumu informēs sūdzības iesniedzēju un OLAF.

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2009. gada 9. martā

---

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Regula (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV L 136, 1. lpp.).

[2] OV 1994, L 113, 15. lpp.

[3] Skatīt Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-48/05 Yves Franchet un Daniel Byk/Komisija (Krājumā vēl nav publicēts, 211. punkts).

[4] Ombuds norāda, ka OLAF izmeklēšana, lai gan tā ir administratīva procedūra, attiecas uz apgalvojumiem par nopietniem pārkāpumiem, kas vērsti pret sūdzības iesniedzēju.

[5] Skatīt arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 28. oktobra spriedumu lietā Y.B. un citi pret Turciju, Nr. 48173/99 un 48319/99, 43. punkts.

[6] Sk. Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-48/05 Yves Franchet un Daniel Byk/Komisija (Krājumā vēl nav publicēts, 212. un 218. punkts).

[7] Pēc analoģijas skatīt spriedumu lietā T-48/05 Yves Franchet un Daniel Byk/Komisija (Krājums, 308.–310. punkts).

[8] Pēc analoģijas skatīt spriedumu lietā T-48/05 Yves Franchet un Daniel Byk/Komisija (Krājums, 311. punkts).

[9] "OLAF ... veiktās izmeklēšanas un operācijas jāveic, pilnībā ievērojot personu tiesības un pamatbrīvības, jo īpaši taisnīguma principu." OLAF 2007. gada maija darbības procedūru rokasgrāmata (http://ec.europa.eu/dgs/olaf/legal/doc/manual_short.pdf).

[10] http://www.ombudsman.europa.eu/resources/code.faces

[11] Skat. Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktu un Pirmās instances tiesas 2006. gada 11. aprīļa spriedumu lietā T-394/03 Angeletti /Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 162. punkts.