Eiropas ombudu tīkla konferencē, kas notika 2017. gada 19.–20. jūnijā, daži ombudi, kuri piedalījās Migrācijas jautājumu darba grupā, pauda bažas par Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas (“direktīva”) [1] 12. panta 1. punkta trešajā daļā ietvertās īpašās atkāpes praktisko piemērošanu.

Konkrēti, dalībvalstis var nolemt nepiemērot atkāpi no prasībām [2], kas noteiktas, lai īstenotu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos [3], ja pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ir iesniegts pēc tam, kad beidzies trīs mēnešu laikposms [4] no bēgļa statusa piešķiršanas.

Pēc darba grupas diskusijām Beļģijas Federālā ombuda dienesti 2017. gada 18. oktobra e-pasta vēstulē precizēja, ka Beļģijas tiesību akti pārsniedz direktīvā [5] paredzēto minimālo trīs mēnešu laikposmu un atkāpes piemērošanai piemēro 12 mēnešu termiņu.

Tomēr Beļģijas federālais ombuds, pamatojoties uz saņemtajām sūdzībām, konstatēja, ka bēgļu ģimenes locekļi Beļģijā var saskarties ar praktiskām grūtībām, kas viņiem neļauj iesniegt savu pieteikumu divpadsmit mēnešu laikā pēc bēgļa statusa piešķiršanas apgādniekam. Šīs grūtības sākotnēji tika risinātas 2015. gadā ^[6]. Tādējādi bēgļu ģimenes locekļi var iesniegt pieteikumu tieši, ja viņi iesniedz personu apliecinošu dokumentu, aizpilda vīzas pieteikuma veidlapu un galu galā samaksā vīzas nodevu (viņu lietu var aizpildīt vēlāk).

Tomēr saskaņā ar Beļģijas federālā ombuda sniegto informāciju konsulārie dienesti un konsulārie dienesti joprojām saskārās ar dažām grūtībām, jo, piemēram:

(1) konsulārie dienesti ne vienmēr norāda attiecīgo informāciju savā tīmekļa vietnē vai bēgļiem paredzētajos apliecinošajos dokumentos.

(2) viņi ne vienmēr aktīvi informē bēgļu ģimenes locekļus, kuri sazinās ar konsulārajiem dienestiem, ka viņiem ir iespējams iesniegt pieteikumu tieši.

(3) Vīzas pieteikuma iesniedzēji dažkārt saskaras ar ilgu kavēšanos, lai vienotos par tikšanos vēstniecībā (administratīvo spēju trūkuma dēļ, kas rada nopietnus organizatoriskus ierobežojumus).

(4) Labvēlīgu noteikumu izpilde ir atkarīga no vēstniecības informētības par šiem noteikumiem un organizatoriskajiem ierobežojumiem.

(5) Ir grūti atrisināt situācijas, kad termiņš ir beidzies vēstniecības darbības (vai bezdarbības) dēļ, jo Ārlietu ministrijai un Imigrācijas birojam ir pretrunīgas nostājas šajā jautājumā.

Lai risinātu šīs problēmas, Beļģijas federālais ombuds vēlējās jautāt Komisijai par iespējamu labvēlīgāku direktīvas interpretāciju.

Vaicājums

Eiropas Ombuda Komisijai nosūtītajā vaicājumā iestādei tika jautāts, vai tā varētu apstiprināt, ka tās (labvēlīgā) interpretācija par trīs mēnešu termiņu (kas paredzēts Direktīvas 2003/86/EK 12. panta 1. punkta trešajā daļā), kas sniegta Komisijas 2014. gada paziņojumā [7], kurā dalībvalstīm sniegtas pamatnostādnes par to, kā piemērot direktīvu [8], joprojām ir spēkā, ņemot vērā bēgļu krīzes saasināšanos kopš 2014. gada un salīdzinoši nelielo to patvēruma meklētāju īpatsvaru, kuriem dalībvalstis līdz šim ir piešķīrušas bēgļa statusu.

Komisijas atbilde

2017. gada 20. decembrī Komisija atbildēja uz šo jautājumu.

Komisija apstiprināja, ka tās 2014. gada paziņojumā par norādījumiem direktīvas piemērošanai paustais apgalvojums joprojām ir piemērojams. Tā plaši citēja paziņojuma 6.1.3. iedaļu.

Komisija piebilda, ka 2015. gada maija "Eiropas programmā migrācijas jomā"[9] tā uzsvēra, ka, reaģējot uz cilvēku traģēdijām migrācijas krīzes laikā, dalībvalstīm līdztekus pārmitināšanai būtu jāizmanto citas likumīgas iespējas, kas pieejamas personām, kurām nepieciešama aizsardzība. Tie ietver “privātu/nevalstisku sponsorēšanu un humanitārās atļaujas, kā arī ģimenes atkalapvienošanās klauzulas”. Komisija secināja, ka iepriekš minētais paziņojums pierāda, ka bēgļu krīzes saasināšanās rezultātā Komisijas nostāja bēgļu ģimenes atkalapvienošanās jautājumos nav mainījusies.

Visbeidzot, Komisija atsaucās uz ziņojumu par nesen veiktu Eiropas migrācijas tīkla (EMT) pētījumu, kurā sniegts pārskats par situāciju dažādās dalībvalstīs attiecībā uz termiņu, kādā būtu jāiesniedz pieteikumi par atvieglotu ģimenes atkalapvienošanos bēgļiem [10]. 

Komisijas atbilde Beļģijas federālajam ombudam tika nosūtīta 2018. gada 9. janvārī.

Atsauksmes

Beļģijas federālais ombuds neiesniedza apsvērumus par Komisijas atbildi.

Noslēguma procedūra

Ņemot vērā atbildes saturu (t. i., ka Komisija apstiprināja paziņojumu, ko tā bija sniegusi savā 2014. gada paziņojumā) un to, ka Beļģijas federālais ombuds neiesniedza apsvērumus, tika secināts, ka vaicājumā izvirzītais jautājums ir pienācīgi risināts.

[1] Padomes Direktīva 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos, OV L 251, 3.10.2003., 12. lpp.

[2] Minētās prasības ir šādas: i) piemērotu mājokli ģimenei, ii) veselības apdrošināšanu un iii) pietiekamus stabilus un regulārus ienākumus.

[3] Attiecīgā 12. panta 1. punkta pirmās daļas daļa ir šāda: “Atkāpjoties no 7. panta, dalībvalstis neprasa bēglim un/vai ģimenes loceklim(-ļiem) saistībā ar pieteikumiem, kas attiecas uz 4. panta 1. punktā minētajiem ģimenes locekļiem, sniegt pierādījumus, ka bēglis atbilst 7. pantā izklāstītajām prasībām.”

[4] Attiecīgā 12. panta 1. punkta trešās daļas daļa ir šāda: “Dalībvalstis var pieprasīt bēglim izpildīt 7. panta 1. punktā minētos nosacījumus, ja pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos nav iesniegts trīs mēnešu laikā pēc bēgļa statusa piešķiršanas”(mans izcēlums).

[5] 1980. gada 15. decembra Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu (Beļģija) 10. panta 2. punkta piektais ievilkums.

[6] Beļģijas ombuds uzskaitīja šādas praktiskas neatbilstības, ko Ārlietu ministrija un Imigrācijas birojs novērsa 2015. gadā: (1) Beļģijas vēstniecības pieprasa pieteikuma iesniedzējiem legalizēt visus savus dokumentus pirms pieteikšanās uz ģimenes atkalapvienošanos, kas ir laikietilpīgi. (2) Beļģijas tiesībsargs ir pamanījis, ka ģimenes locekļiem ir bijušas nopietnas grūtības iegūt visus papildu dokumentus, ko vēstniecība pieprasa, lai reģistrētu pieteikumu.

[7] Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par norādījumiem, kā piemērot Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos, COM(2014) 210 final.

[8] COM(2014) 210, 6.1.3. punkts: "12. panta 1. punkta trešā daļa ļauj dalībvalstīm pieprasīt, lai bēglis atbilstu 7. panta 1. punkta nosacījumiem, ja pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos nav iesniegts trīs mēnešu laikā pēc bēgļa statusa piešķiršanas. Bēgļi šajā laikposmā bieži saskaras ar praktiskām grūtībām, un tās var būt praktisks šķērslis ģimenes atkalapvienošanai. Tāpēc Komisija uzskata, ka tas, ka lielākā daļa dalībvalstu nepiemēro šo ierobežojumu, ir vispiemērotākais risinājums.

Tomēr, ja dalībvalstis izvēlas piemērot šo noteikumu, Komisija uzskata, ka, novērtējot individuālu pieteikumu, tām būtu jāņem vērā objektīvi praktiski šķēršļi, ar kuriem pieteikuma iesniedzējs saskaras kā viens no faktoriem. Turklāt, lai gan dalībvalstis saskaņā ar 11. pantu un 5. panta 1. punktu var brīvi noteikt, vai pieteikums jāiesniedz apgādniekam vai ģimenes loceklim, bēgļu un viņu ģimenes locekļu īpašā situācija var to īpaši sarežģīt vai padarīt neiespējamu.

Tāpēc Komisija uzskata, ka dalībvalstīm, jo īpaši piemērojot termiņu, būtu jāparedz iespēja apgādniekam iesniegt pieteikumu dalībvalsts teritorijā, lai garantētu tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos efektivitāti. Visbeidzot, ja pieteikuma iesniedzējs saskaras ar objektīviem praktiskiem šķēršļiem, lai ievērotu trīs mēnešu termiņu, Komisija uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāļauj iesniegt daļēju pieteikumu, kas jāaizpilda, tiklīdz dokumenti kļūst pieejami vai izsekošana ir sekmīgi pabeigta. Komisija arī mudina dalībvalstis savlaicīgi un saprotami sniegt skaidru informāciju par bēgļu ģimenes atkalapvienošanos (piemēram, kad viņiem tiek piešķirts bēgļa statuss).”

[9] Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Eiropas programma migrācijas jomā (COM(2015) 240).

[10] Ziņojums pieejams: https://ec.europa.eu/home-affairs/sites/homeaffairs/files/00_family_reunification_sr_final.pdf

Lieta attiecās uz Eiropas Komisijas lēmumu atzīt par neattiecināmām noteiktas izmaksas, ko pieprasījusi nevalstiska organizācija, kura piedalījās ES finansētā projektā, kura mērķis bija apkarot rasismu pret romiem. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi pārbaudījusi pierādījumus, pirms tā noteica, ka izmaksas nav attiecināmas.

Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

Lieta attiecās uz to, kā Komisija izskatīja sūdzību par sūdzības iesniedzēja izslēgšanu no ekspertu tīkla viņa iespējami neatbilstošās rīcības dēļ. Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka Komisijas vispārējā atbilde uz apgalvojumiem, kas izteikti pret sūdzības iesniedzēju, ir neatbilstoša. Ombuds konstatēja, ka Komisija nav veikusi rūpīgu, objektīvu un neitrālu faktu novērtējumu. Pēc tam ombuds iesniedza risinājuma priekšlikumu, ko Komisija noraidīja. Tādēļ ombuds ir nolēmis slēgt lietu, konstatējot Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi.

Šo sūdzību iesniedza Vācijas uzņēmums, kas darbojas dabas inženierzinātņu, kultūras zinātņu un medicīnas jomā. Tas attiecās uz ES projektu, kura mērķis bija izprast šūnu cikla kontroles mehānismus un rast iespējamos risinājumus ar šūnu ciklu saistītām slimībām. Pēc projekta revīzijas Komisija nolēma nepieņemt atsevišķus izdevumus kā attiecināmus. Sūdzības iesniedzējs iebilda pret šo lēmumu un apgalvoja, ka veids, kādā Komisija un tās revidenti veica revīziju, bija nepareizs, netaisnīgs un neatbilda labai administratīvajai praksei. Ombuds izmeklēja šos jautājumus un nekonstatēja administratīvas kļūmes Komisijas rīcībā.

Lieta attiecās uz veidu, kādā ENISA pārcēla uzdevumus un veica izmaiņas sūdzības iesniedzēja, ENISA darbinieka, darba vidē. Ombuds jautāja par šo jautājumu un iesniedza priekšlikumu par mierizlīgumu, ko ENISA nepieņēma. Pēc tam ombude sagatavoja ieteikumu projektu, kurā viņa jautāja ENISA: 1) atzīt, ka tā a) nav apspriedusies ar sūdzības iesniedzēju pirms lēmumu par pārcelšanu citā amatā pieņemšanas, b) nav pamatojusi savu rīcību, c) nav pienācīgi paziņojusi savus lēmumus par pārcelšanu citā amatā, d) nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja attiecīgajiem pieprasījumiem un e) nav pienācīgi ņēmusi vērā sūdzības iesniedzēja intereses; 2) sniegt sūdzības iesniedzējam atvainošanos; 3) veikt ex gratia maksājumu sūdzības iesniedzējam 1000 euro apmērā; un 4) oficiāli apņemties ombudam turpmāk neizdarīt šādas administratīvas kļūmes. ENISA pieņēma ombuda ieteikumu projektus un veica pasākumus to īstenošanai. Tāpēc ombuds lietu slēdza.