Lieta attiecās uz pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar universitātes izdevumiem saistībā ar ES finansētu projektu. Sūdzības iesniedzējs savu pieprasījumu Eiropas Komisijai iesniedza 2025. gada jūlijā.

Komisija pirmo reizi atbildēja 2025. gada septembrī. Tā identificēja desmit dokumentus, uz kuriem attiecas piekļuves pieprasījums un kuriem tā atteicās piešķirt publisku piekļuvi kopumā. Šādi rīkojoties, Komisija apgalvoja, ka izpaušana varētu kaitēt attiecīgās universitātes komerciālajām interesēm.

Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja Komisijas lēmumu, 2025. gada septembrī iesniedzot “atkārtotu pieteikumu”. Kad Komisija nesniedza skaidru atbildi, sūdzības iesniedzējs 2025. gada oktobrī vērsās pie ombuda.

Ombuds sāka izmeklēšanu par Komisijas netiešo atteikumu piešķirt publisku piekļuvi un vispirms lūdza Komisiju pēc iespējas drīzāk pieņemt skaidru atbildi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu. Tā kā noteiktajā termiņā atbilde netika saņemta, ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus, kā arī dokumentus par apspriešanos ar attiecīgo universitāti.

Komisija atbildēja sūdzības iesniedzējam 2026. gada maijā, piešķirot plašu daļēju piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem. Sūdzības iesniedzējs savās piezīmēs par Komisijas apstiprinošo lēmumu neapstrīdēja atlikušos aizklājumus. Tāpēc ombuds uzskatīja, ka sūdzība par Komisijas netiešo piekļuves atteikumu ir atrisināta ar tagad piešķirto piekļuvi. Tomēr ombude pauda nožēlu par kavēšanos, kas Komisijai radās, izskatot sūdzības iesniedzējas piekļuves pieprasījumu, un kas turpinājās pat pēc tam, kad viņa bija sākusi izmeklēšanu. Ombude turpina cieši uzraudzīt jautājumu par kavēšanos, pamatojoties uz viņai iesniegtajām sūdzībām.

Lieta attiecās uz pētījumu, ko pētniecības organizācija veica saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar ES delegāciju Gvinejā-Bisavā. Organizācija pauda bažas par nosacījumiem, kas saistīti ar pētījuma publicēšanu, jo īpaši par to, ka tas būtu jāizplata bez maksas. Organizācija uzskatīja, ka šis nosacījums faktiski liegtu publicēt pētījumu kā akadēmisku grāmatu, jo akadēmiskie izdevēji ir komercstruktūras, kas gūst peļņu no grāmatām, kuras tie publicē.

Izmeklēšana parādīja, ka pētījums tika pasūtīts saskaņā ar “pakalpojumu līgumu”, kura ietvaros Eiropas Komisija, kas ir atbildīga par attiecīgo kopējo budžetu, ieguva īpašumtiesības uz pētījumu. Tādējādi pētījums tika uzskatīts par “sabiedrisko labumu”, un Komisija pamatoti uzstāja, ka tas jādara pieejams sabiedrībai bez maksas.

Ombuds uzskatīja, ka Komisijai bija pamats uzstāt, lai pētījums tiktu izplatīts bez maksas, ņemot vērā to, ka tas tika sagatavots, izmantojot ES līdzekļus, un tāpēc to nevajadzētu komercializēt. Tomēr ombude pauda nožēlu par to, ka Komisija ir skaidri precizējusi nosacījumus attiecībā uz publicēšanu tikai pēc pētījuma pabeigšanas. Ombuds slēdza lietu, konstatējot, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota, bet izteica ierosinājumu izvairīties no līdzīgām problēmām nākotnē.