Sūdzības iesniedzējs, Beļģijā bāzēta bezpeļņas organizācija, piedalījās ES finansētā projektā, kura mērķis bija risināt problēmas, ar kurām vecāka gadagājuma cilvēki saskaras IKT risinājumu izmantošanā. Finanšu revīzijā tika konstatēts, ka sistēma, ko sūdzības iesniedzējs izmantoja darba laika reģistrēšanai, nebija uzticama. Rezultātā Komisija centās no sūdzības iesniedzēja atgūt vairāk nekā 85 000 EUR.

Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka revidenti ir atzinuši, ka sūdzības iesniedzēja veiktais darbs pie diviem konkrētiem “nodevumiem” ir likumīgs, tāpat kā attiecīgais darba laiks. Tādējādi viņa uzskatīja, ka Komisijai nebija pamata noraidīt ar šo darbu saistītās personāla izmaksas. Lai risinātu šo problēmu, viņa ieteica Komisijai attiecīgi samazināt summu, ko tā centās atgūt.

Komisija pilnībā pieņēma Ombuda ieteikumu un piekrita samazināt atgūstamo summu par gandrīz 37 000 EUR. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds lietu slēdza. Tomēr ombuds turpina atsevišķu izmeklēšanu attiecībā uz līdzekļu atgūšanu saistībā ar citiem “nodevumiem”.

Lieta attiecās uz pakalpojumu līguma izbeigšanu, ko veica Eiropas Komisija. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav atbildējusi uz viņa vēstulēm, ka tā bez pamatota iemesla ir izbeigusi pakalpojumu līgumu un ka tai nosūtīto rēķinu apmaksa ir bijusi lēna. Viņš arī pieprasīja kompensāciju par novēlotiem maksājumiem un zaudējumiem.

Ombuds izmeklēja šos apgalvojumus. Attiecībā uz pirmo Komisija secināja, ka, tā kā Komisija galu galā atbildēja uz sūdzības iesniedzēja vēstulēm, šis jautājums ir atrisināts. Attiecībā uz otro apgalvojumu, kas attiecas uz apgalvoto līguma izbeigšanu bez pamatota iemesla, ombuds secināja, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi, jo līgums deva Komisijai tiesības to izbeigt jebkurā brīdī, un ka katrā ziņā Komisija patiešām bija norādījusi pamatotu iemeslu līguma izbeigšanai. Attiecībā uz trešo apgalvojumu ombuds secināja, ka ir rasts risinājums rēķinu maksājumu kavējumu problēmai, jo Komisija galu galā samaksāja sūdzības iesniedzējam summas, kas bija jāmaksā par veikto darbu, un piekrita maksāt nokavējuma procentus. Visbeidzot, attiecībā uz kompensācijas prasību ombuds secināja, ka nav nepieciešama turpmāka izmeklēšana šajā lietā, jo Komisija izmaksāja sūdzības iesniedzējam kompensāciju par nodarīto kaitējumu un līgumā nebija paredzēta nekāda kompensācija par cita veida kaitējumu.

Lieta attiecās uz Komisijas noraidījumu un ierosinājumu atgūt dažas izmaksas, kas saistītas ar darbībām, par kurām noslēgti apakšuzņēmuma līgumi Sestās pamatprogrammas dotāciju nolīguma ietvaros. Pamatojoties uz ombuda veikto izmeklēšanu, Komisija nolēma neturpināt izmaksu atgūšanu par kopējo summu gandrīz 87 000 EUR. Komisija paskaidroja, ka tā ir nolēmusi mainīt savu sākotnējo lēmumu, pamatojoties uz to, ka sūdzības iesniedzējs ir rīkojies labticīgi un saskaņā ar pašas Komisijas sniegtajiem ieteikumiem.

Ombuds atzinīgi novērtēja šo jauno lēmumu; tomēr viņa pauda nožēlu par to, ka jau vairākus gadus sūdzības iesniedzējam ir izredzes uz ievērojamu līdzekļu atgūšanu.

Sūdzības iesniedzējs, pētniecības institūts, kas atrodas valstī Z, piedalījās ES finansētā projektā saskaņā ar Septīto pamatprogrammu pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai.

Revīzijā tika atklāti pārkāpumi saistībā ar projektu, kā rezultātā Komisija pieprasīja no sūdzības iesniedzēja atgūt vairāk nekā 300 000 EUR, neraugoties uz paskaidrojumiem par pārkāpumiem, ko tā bija sniegusi. Sūdzības iesniedzējs nebija apmierināts ar iznākumu un iesniedza sūdzību Eiropas Ombudam.

Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka daži revidentu konstatējumi ir kļūdaini. Tā kā vissvarīgākais jautājums bija noteikt faktisko projekta sākuma datumu, ombuds kā risinājumu ierosināja Komisijai apspriesties ar ekspertu, lai pārbaudītu revidentu konstatējumu šajā sakarā vai uzdotu veikt “tehnisko revīziju”, kā paredzēts “dotācijas nolīgumā”. Komisija piekrita risinājumam ar nosacījumu, ka eksperta līgumslēgšanas izmaksas kopīgi sedz abas puses. Ombuds lūdza Komisiju un sūdzības iesniedzēju savstarpēji vienoties par ieceļamā eksperta atlasi un slēgt lietu.

Lielāko daļu ES budžeta katru gadu piešķir fondiem un programmām, ko kopīgi ar dalībvalstīm pārvalda Eiropas Komisija. Ombuds 2015. gada jūnijā pēc savas iniciatīvas sāka izmeklēšanu par Komisijas maksājumu savlaicīgumu, galveno uzmanību pievēršot maksājumiem privātiem līgumslēdzējiem un saņēmējiem, kuri maksājumu kavējumu dēļ varētu ciest visvairāk. Šī izmeklēšana tika veikta pēc četrām iepriekšējām izmeklēšanām par šo pašu tematu.

Ombuds pieprasīja informāciju par to gadījumu skaitu un procentuālo daļu, kad notika maksājumu kavējumi, kavējumu apmēru, attiecīgajām summām un gadījumiem, kad tika maksāti procenti par novēlotiem maksājumiem. Ombuds arī veica pārbaudi uz vietas, lai gūtu labāku izpratni par to, kā maksājumu process darbojas praksē.

Ombuds norāda, ka maksājumu kavējumu kopējais īpatsvars kopš 2013. gada ir palielinājies divu galveno faktoru dēļ. Pirmkārt, pašreizējā Finanšu regula, kas stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī, noteica īsākus maksājumu termiņus. Otrkārt, ES budžeta lēmējinstitūcija (proti, Parlaments un Padome) 2014. gadā ierobežoja “maksājumu apropriāciju” summu, kas ir nauda, kura iestādēm piešķirta rēķinu apmaksai gada laikā.

Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas panākto progresu maksājumu kavējumu skaita un vērtības samazināšanā 2015. gadā pēc tam, kad 2014. gadā tie bija sasnieguši maksimumu. Viņa atzīst, ka maksājumu apropriāciju iztrūkums bija ārkārtējs faktors, ko Komisija nevarēja ietekmēt. Ombuds arī norāda, ka maksājumu kavējumu vidējo rādītāju pieaugums, sākot no 2013. gada, nenozīmēja, ka Komisijas sniegums ir pasliktinājies absolūtā izteiksmē. Tajā pašā laikā ombuds uzsver, ka Komisijai ir jāpieliek ievērojamas pūles, lai ievērotu stingrākus juridiskos termiņus, kas ieviesti saskaņā ar pašreizējo Finanšu regulu.

Ombuda veiktā pārbaude parādīja, ka Komisija cieši uzrauga savu sniegumu šajā jomā un ir izstrādājusi daudzus labas prakses piemērus. Tomēr ombuds ir nobažījies, ka daži no Komisijas nesen paziņotajiem pasākumiem tika ierosināti jau 2010. gadā pēc apspriešanās, ko ombuds uzsāka saistībā ar iepriekšējo izmeklēšanu.

Komisija 2014. gada jūlijā noraidīja sūdzības iesniedzējas pieteikumu strādāt par ekspertu projektā Indonēzijā, jo viņa jau bija apņēmusies strādāt pie ES finansēta projekta Libērijā, kas notiek vienlaikus. Sūdzības iesniedzēja atkārtoti iesniedza pieteikumu, kad projekts Libērijā aizkavējās Ebolas vīrusa izraisītās krīzes dēļ, norādot, ka viņa faktiski bija gatava strādāt pie projekta Indonēzijā.

Ombuds konstatēja, ka Komisijai ir tiesības pieprasīt, lai eksperti būtu pieejami darbam tikai pie projektiem noteiktos periodos. Viņa norādīja, ka sūdzības iesniedzēja ir paziņojusi, ka viņa būs ekskluzīvi pieejama darbam divos projektos, kas pārklājas. Sūdzības iesniedzēja, iesniedzot sākotnējo pieteikumu, nepaskaidroja šo pretrunu. Pamatojoties uz sniegto informāciju, ombuds uzskata, ka Komisija ir pareizi noraidījusi sūdzības iesniedzēja pirmo pieteikumu. Attiecībā uz otro pieteikumu sūdzības iesniedzēja faktiski norādīja, ka pašreizējā Ebolas vīrusslimības krīze Libērijā nozīmēja, ka viņa faktiski varēja brīvi strādāt pie projekta Indonēzijā. Pēc tam Komisija pārskatīja viņas situāciju. Ombuds uzskata, ka tas ir izdarījis taisnīgu un pamatotu spriedumu, secinot, ka sūdzības iesniedzēja nav spējusi garantēt viņas pieejamību. Tādējādi ombude secina, ka Komisija arī nav pieļāvusi kļūdu, noraidot viņas otro pieteikumu darbam pie Indonēzijas projekta. Tomēr tas rada jautājumus par to, kā Komisija risina jautājumu par to ekspertu tiesībām, kuri ir nonākuši tādās krīzēs kā Ebolas vīrusslimības uzliesmojums.

Ombuds slēdza izmeklēšanu, nekonstatējot administratīvu kļūmi. Viņa ierosināja Komisijai, ka gadījumā, ja projekts ir jāaptur, tai vajadzētu būt gatavai atbrīvot jebkuru skarto ekspertu no ekskluzivitātes saistībām.

Lieta attiecās uz grupas vadītāja atlaišanu ES finansētā projektā Centrālamerikā.

Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka Komisija ir rīkojusies saprātīgi, ļaujot projekta atbalsta saņēmējam atlaist grupas vadītāju pēc līguma parakstīšanas. Tāpēc ombuds lietu slēdza.

Sūdzības iesniedzējam bija dotācijas līgums ar Eiropas Komisiju par projekta finansēšanu Ēģiptē. Saskaņā ar šo līgumu sūdzības iesniedzējam bija jāiesniedz finanšu garantija no bankas vai finanšu iestādes, kas veic uzņēmējdarbību ES, lai nodrošinātu Komisijas priekšfinansējumu projektam. Pēc līguma stāšanās spēkā izrādījās, ka sūdzības iesniedzējs nevarēja sniegt nepieciešamo finanšu garantiju. Šā iemesla dēļ Komisija izbeidza līgumu.

Ombuds konstatēja, ka Komisija ir izpildījusi savu līgumisko pienākumu pirms līguma izbeigšanas apspriesties ar sūdzības iesniedzēju. Ņemot vērā informāciju, ko sūdzības iesniedzējs sniedza Komisijai par savām finansiālajām iespējām, ombuds arī konstatēja, ka Komisija varēja pamatoti saprast, ka sūdzības iesniedzējs nebūtu varējis īstenot projektu bez priekšfinansējuma un ka tāpēc turpmākas apspriešanās nebija nepieciešamas.

Ombuds secināja, ka Komisija ir rīkojusies likumīgi un pamatoti, izbeidzot līgumu ar sūdzības iesniedzēju. Tomēr ombuds ierosināja, ka turpmākajos līgumos Komisija apsver iespēju standarta līgumu noteikumos iekļaut noteikumu, kas dotācijas saņēmējam dod tiesības atteikties no Komisijas priekšfinansējuma. Tādējādi tiktu atcelts pienākums sniegt finanšu garantiju, ja saņēmējs varētu pierādīt, ka tam ir projekta īstenošanai nepieciešamie finanšu līdzekļi. Ombuds arī lūdza Komisiju nodrošināt, ka izbeigšanas vēstulē vienmēr tiek norādīts precīzs šā lēmuma juridiskais pamats, kā arī lēmuma pārsūdzības iespējas.

Lieta attiecās uz Komisijas lēmumu nepieņemt konkrētas izmaksas, ko deklarējis ES finansēta projekta partneris. Komisijas lēmums nozīmēja, ka tās galīgais maksājums konsorcijam tika samazināts par summu, ko šis partneris bija saņēmis kā priekšfinansējumu. Koordinators apgalvoja, ka Komisijas pienākums ir atgūt attiecīgajam partnerim nepareizi izmaksātos līdzekļus.

Ombuds konstatēja, ka Komisija ir pareizi risinājusi šo jautājumu, jo tā būtu varējusi sākt atgūšanu tikai tad, ja būtu bijis parāds pret Savienību. Finansējuma sadale starp projekta partneriem ir atšķirīgs jautājums, kurā Komisijai nav pienākuma iejaukties. Tāpēc ombuds nekonstatēja Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi.

Lieta attiecās uz Komisijas lēmumu deklarēt neattiecināmas konkrētas izmaksas, ko deklarējis ES finansēta projekta partneris. Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka Komisijas pamatojums attiecīgo izmaksu nepieņemšanai ir pamatots. Tāpēc ombuds slēdza lietu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.

The complainant is an SME which participated as a beneficiary in a Commission project. It remunerates its staff partly through dividend payments. When the Commission in 2014 rejected part of the complainant's personnel costs as ineligible, the complainant argued that the Commission had previously approved its remuneration model and that, therefore, it had a legitimate expectation that its personnel costs would be reimbursed accordingly. The complainant turned to the Ombudsman.

After an inspection of the Commission's file, the Ombudsman found that the Commission had not explicitly approved the complainant's remuneration model and that the conditions for legitimate expectations to exist were not fulfilled. The Ombudsman furthermore found that the Commission's position was legally correct and in accordance with the Grant Agreement. However, the Ombudsman also found that the Commission could have been more diligent and have alerted the complainant, when joining the project, that its remuneration model would not be acceptable. In a further letter to the complainant, the Commission expressed its regret to the complainant for how events had developed, but also expressed the hope that the complainant would continue its participation in the project. The Ombudsman found that there was no maladministration by the Commission in its handling of this case though it was unfortunate that the complainant understood that its remuneration model would be accepted by the Commission.