Sūdzības iesniedzējs, Francijas bezpeļņas zinātniskā organizācija, veiksmīgi īstenoja trīs Komisijas sponsorētus projektus bijušajā Padomju Savienībā. Tomēr ārējā revīzijā, kas pēc tam tika veikta sūdzības iesniedzēja telpās, atklājās, ka starp sūdzības iesniedzēju un uzņēmumu Maskavā panāktā vienošanās par darbinieku atalgojumu bija pretrunā piemērojamajiem noteikumiem. Sūdzības iesniedzējs atzina, ka ir pieļāvis kļūdu, kas izskaidrojama ar tā ierobežoto izpratni par juridiskajiem jautājumiem. Tomēr tā apgalvoja, ka par savu praksi vienmēr ir informējusi Komisijas projektu vadītāju, kurš bija piedalījies vairākos pasākumos, kas tika organizēti saistībā ar projektiem. Tāpēc projekta vadītājs apzinājās, ka sūdzības iesniedzējam nav pašam savu darbinieku (jo visi tā darbinieki bija brīvprātīgie) un ka bez vienošanās ar Maskavas uzņēmumu nebūtu bijis iespējams veiksmīgi pabeigt projektus.

Ombuds vispirms iesniedza priekšlikumu par mierizlīgumu un pēc tam ieteikuma projektu, mudinot Komisiju atteikties no atmaksas pieprasījuma. Komisija atteicās to darīt. Pēc tam ombuds uzsvēra, ka, saskaroties ar projektu vadītāju klusēšanu attiecībā uz viņu darbībām saistībā ar projektiem, ko viņi īsteno, tādas organizācijas kā sūdzības iesniedzējs var pamatoti tikt mudinātas uzskatīt, ka tās rīkojas saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem. Ja tas tā nav un tiklīdz projektu vadītāji ir informēti par šādām darbībām, viņiem būtu jāveic preventīvi pasākumi, un, ja viņi to nedara, viņiem vajadzētu būt iespējai piemērot disciplinārus pasākumus. Tā kā iepriekš minētais radīja svarīgu principiālu jautājumu, ombuds uzskatīja, ka īpašs ziņojums Eiropas Parlamentam varētu būt pamatots. Tomēr viņš nolēma nesūtīt šādu ziņojumu Parlamentam, pirms nav veikta īpaša izmeklēšana pēc savas iniciatīvas par dažiem Komisijas rīcības aspektiem saistībā ar tās finansētajiem projektiem. Tādēļ viņš informēja Komisiju, ka apsvērs iespēju uzsākt šādu izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, un slēdza lietu, konstatējot, ka Komisija ir pieļāvusi administratīvu kļūmi, jo tā ir nesamērīgi un netaisnīgi atguvusi noteiktas summas no sūdzības iesniedzēja.

Sūdzības iesniedzējs ir Kanādas students, kurš piedalījās maģistra kursā aeronautikas un kosmosa tehnoloģiju jomā Minhenē un Madridē (EuMAS 2006–2008). Komisija piedāvāja Erasmus Mundus stipendiju EUR 21 000 apmērā trešo valstu studentiem par vairākiem maģistrantūras kursiem, tostarp EuMAS 2006.–2008. gadam. Komisijas tīmekļa vietnē bija norādīts, ka stipendijai bija jāsedz "ceļa un uzturēšanās izdevumi un mācības Eiropā visā kursa laikā" .

Sūdzības iesniedzējs vērsās pie Komisijas, norādot, ka viņš un viņa kolēģi — grupa, kurā ir mazāk nekā 30 studentu no valstīm ārpus ES, — saskārās ar nopietnām finansiālām grūtībām, cenšoties savilkt galus kopā. Viņš apgalvoja, ka pēc mācību maksas EUR 12 000 apmērā un ceļa izdevumu atskaitīšanas atlikusī summa nebija pietiekama, lai segtu pamata uzturēšanās izdevumus Minhenē vai Madridē. Tādēļ sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju piešķirt finansiālu atbalstu viņam un pārējiem EuMAS 2006.–2008. gada studentiem. Komisija atzina, ka, ņemot vērā šajā lietā uzsvērtos jautājumus, tai nākotnē būs jāpārskata sava pieeja. Tomēr tā nebija gatava piešķirt pieprasīto finansiālo palīdzību. Tādēļ sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Pēc rūpīgas izmeklēšanas ombuds secināja, ka: Komisijas sniegtā informācija par Erasmus Mundus programmu patiešām lika EuMAS 2006.–2008. gada studentiem no valstīm ārpus ES uzskatīt, ka viņu stipendija ļaus viņiem baudīt pienācīgu dzīves līmeni atbilstoši Eiropas standartiem; un ii) pieejamā summa nebija pietiekama šim nolūkam. Ombuds uzskata, ka Komisijas publicētā informācija nesniedza EuMAS 2006.–2008. gada studentiem pareizu un ticamu informāciju. Tāpēc Komisija pieļāva administratīvu kļūmi. Ombuds vispirms iesniedza priekšlikumu par mierizlīgumu un pēc tam nosūtīja ieteikuma projektu Komisijai. Tajā viņš ieteica Komisijai veikt ex-gratia maksājumu 1500 EUR apmērā katram attiecīgajam studentam par neērtībām, ar kurām viņš bija saskāries.

Komisija noraidīja ieteikuma projektu. Ombuds neuzskatīja par pārliecinošiem argumentus, uz kuriem Komisija balstījās, lai pamatotu savu atteikumu. Tāpēc viņš slēdza lietu ar aizrādījumu.

Sūdzības iesniedzējs piedalījās konkursā par tulkošanas pakalpojumiem, ko organizēja Eiropas Savienības Tiesa (“Tiesa”). Viņa piedāvājums tika izslēgts no konkursa procedūras, jo viņa piedāvātā cena tika uzskatīta par pārmērīgu.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Tiesa ir kļūdaini izslēgusi viņa piedāvājumu. Ņemot vērā, ka piešķiršanas kritērijs bija “labākā cenas un vērtības attiecība”, viņš apšaubīja, kā viņa piedāvājumu varētu noraidīt, pamatojoties uz to, ka cena ir “pārmērīga”.

Tiesa paskaidroja, ka konkursa procedūra bija "sarunu procedūra" . Tā apgalvoja, ka iespēja veikt pārrunas būtu bezjēdzīga, ja tai būtu pienākums pieņemt piedāvājumu ar pārmērīgu cenu, neraugoties uz to, ka tā ir lūgusi pretendentu veikt pārrunas. Tā norādīja, ka visi pretendenti tika aicināti apspriest savas cenas un visi tika informēti, ka piedāvājumi, kas joprojām piedāvā pārmērīgu cenu, tiks noraidīti. Sūdzības iesniedzējs nolēma nesamazināt savu cenu.

Ombuds konstatēja, ka visās konkursa procedūrās laba pārvaldība ir censties nodrošināt, ka tiek saņemti saimnieciski visizdevīgākie piedāvājumi. Viņš arī uzskatīja, ka attiecībā uz produktu un pakalpojumu iepirkumu var noteikt maksimālo budžetu. Turklāt pretendentiem sarunu procedūrā nav tiesiskās paļāvības, ka tiem tiks piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, nepielāgojot iesniegto piedāvājumu. Ombuds arī konstatēja, ka saskaņā ar paziņojumu par līgumu Tiesai bija atļauts izvērtēt piedāvājumus, ņemot vērā uzaicinājumā uz sarunām norādītos kritērijus. Aicinājuma piedalīties sarunās kritērijā bija norādīts, ka piedāvātajām cenām nevajadzētu būt pārmērīgām.

Ombuds secināja, ka attiecīgajā konkursa procedūrā ir ievēroti pareizas finanšu pārvaldības, vienlīdzīgas attieksmes un taisnīguma principi.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secināja, ka Tiesa nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

Lai vēl vairāk uzlabotu Palātas konkursa procedūras, ombuds izteica vēl vienu piezīmi, ierosinot, ka Palāta varētu apsvērt iespēju sniegt pretendentiem vairāk informācijas par to, kāda veida konkursa procedūru tā ir izvēlējusies izmantot.

Itālijas iestādes piemēroja naudas sodu sūdzības iesniedzējam, Lietuvas valstspiederīgajam, un konfiscēja viņa transportlīdzekļus, pamatojoties uz to, ka viņam nebija nepieciešamās Eiropas Savienības atļaujas kravu autopārvadājumiem. Sūdzības iesniedzējs iesniedza Komisijai sūdzību par pārkāpumu. Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka tās dienesti neturpinās sūdzības izmeklēšanu.

Sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda, kurš uzsāka izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Komisija nav rūpīgi izskatījusi viņa sūdzību par pārkāpumu. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja sūdzība netika izskatīta kā sūdzība par pārkāpumu, jo Itālijas iestāžu rīcība nav uzskatāma par ES tiesību aktu nepareizu piemērošanu. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka viņam nav pienākuma nēsāt līdzi attiecīgo licenci, un apgalvoja, ka Komisija nav veikusi rūpīgu viņa konkrētās situācijas izmeklēšanu, neraugoties uz to, ka viņš tai ir iesniedzis visus nepieciešamos dokumentus un kvītis.

Savā lēmumā ombuds konstatēja, ka Komisija sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu nav izskatījusi ar pienācīgu rūpību un saskaņā ar 2002. gada paziņojumā paredzēto procedūru sūdzību reģistrēšanai un izskatīšanai par pārkāpumiem. Konkrētāk, viņš konstatēja, ka 2002. gada paziņojums nav pamats Komisijas lēmumam neuzskatīt sūdzības iesniedzēja saraksti par sūdzību par pārkāpumu un neaicināt sūdzības iesniedzēju iesniegt savus apsvērumus par tās nodomu slēgt lietu. Tā ir administratīva kļūme. Turklāt Komisija neesot rūpīgi pārbaudījusi sūdzību par pārkāpumu, jo tā neesot analizējusi iesniegtos dokumentus; tā arī neizvērtēja to juridisko nozīmi. Ja Komisijai iesniegtā dokumentācija izrādās nepietiekama, lai noteiktu, vai ir noticis pārkāpums, Komisijai būtu jānorāda sūdzības iesniedzējam, kas varētu būt būtiski papildu fakti vai pierādījumi. Neveicot šādu analīzi, Komisija esot pieļāvusi administratīvu kļūmi, un tādēļ ombuds esot izteicis kritisku piezīmi.

Ombuds izteica vēl vienu piezīmi, kurā viņš aicināja Komisiju informēt viņu par jebkādiem papildu pasākumiem, piemēram, pamatnostādnēm, ko tā plāno īstenot, lai nodrošinātu, ka sūdzības, kurās norādīti pasākumi vai prakse, kas ir pretrunā Eiropas Savienības tiesību aktiem saskaņā ar 2002. gada paziņojumu, tiek reģistrētas kā tādas un tiek izskatītas ar pienācīgu rūpību.

Veicot maksājumu sūdzības iesniedzējai, līgumdarbiniecei, Komisija pieļāva virkni kļūdu: pirmkārt, tā ieturēja summas, kas pienācās sūdzības iesniedzējai; pēc tam tā izmaksāja pabalstus, kas sūdzības iesniedzējai nepienācās; un visbeidzot, tā vēlreiz samaksāja sūdzības iesniedzējai summu, kas tai nebija jāmaksā.

Komisija piedzina daļu no kopējās sūdzības iesniedzējai pārmaksātās summas. Tomēr sūdzībā ombudam viņa apstrīdēja šīs summas atlikušās daļas piedziņu. Viņa pamatoja savu prasību, izceļot Komisijas daudzās kļūdas un savu sarežģīto finansiālo situāciju tajā laikā.

Ombuds atzīmēja, ka Komisija juridiski ir tiesīga atgūt šo summu no sūdzības iesniedzējas. Tomēr mierizlīguma piedāvājumā ombuds aicināja Komisiju uzņemties atbildību par savām atkārtotajām administratīvajām kļūdām, atsakoties no atgūšanas.

Komisija apliecināja, ka tā ir gatava sadarboties ar ombudu, lai rastu sūdzības iesniedzējam labvēlīgu iznākumu, un atsauca savu atmaksas prasību. Savā lēmumā ombuds atzinīgi novērtēja Komisijas pieeju un lietu slēdza

Sūdzības iesniedzējs pieteicās uz sekretāres vakanci saskaņā ar pagaidu līgumu shēmu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā (EESK). Viņa tika uzaicināta uz medicīnisko pārbaudi, interviju un praktisko pārbaudi. Pēc visu šo posmu nokārtošanas EESK viņu informēja, ka viņa ir izvēlēta šim amatam. Tomēr divas nedēļas pirms darba sākšanas EESK viņu informēja, ka viņu nevar pieņemt darbā. Tas bija tāpēc, ka viņa nebija pabeigusi trīs gadus ilgas pēcvidusskolas studijas, kas bija minimālā prasība amatam. Šobrīd sūdzības iesniedzēja jau bija atkāpusies no darba Somijā, īrējusi dzīvokli Briselē un izīrējusi savu dzīvokli Somijā. Sūdzības iesniedzēja sazinājās ar EESK un uzsvēra, ka pieteikuma vēstulē un CV viņa ir sniegusi visu informāciju par savu izglītību, tostarp paredzēto absolvēšanas datumu.

Ombuda izmeklēšana attiecās uz: i) EESK, iespējams, novēloto lēmumu neturpināt sūdzības iesniedzējas pieņemšanu darbā, jo viņa neatbilda minimālajām izglītības prasībām šim amatam; un ii) viņas prasību par zaudējumu atlīdzību. Pēc iepriekšēja konstatējuma par administratīvām kļūmēm ombuds iesniedza EESK mierizlīguma priekšlikumu. Viņš uzskata, ka, neraugoties uz to, ka sūdzības iesniedzēja savā darba pieteikumā bija skaidri norādījusi absolvēšanas datumu, EESK kļūdaini pieņēma, ka viņa atbilst atbilstības kritērijiem, un uzaicināja viņu uz interviju un pārbaudījumiem. Kopumā EESK pienācīgi nepārbaudīja viņas pieteikumu un CV. Turklāt tā esot kļūdaini informējusi sūdzības iesniedzēju, ka viņa ir izvēlēta šim amatam, pirms tās iecēlējinstitūcija ir pieņēmusi oficiālu lēmumu par viņas pieņemšanu darbā. Iepriekš minētās EESK darbības bija iespējami administratīvas kļūmes gadījumi.

Pēc Ombuda mierizlīguma priekšlikuma EESK piekrita izmaksāt sūdzības iesniedzējai 3965 EUR kā finansiālu kompensāciju par materiālajiem izdevumiem, kas viņai radušies tās rīcības rezultātā.