Sūdzības priekšvēsture

1. Šo sūdzību deviņu Eiropas Parlamenta darbinieku (“sūdzības iesniedzēji”) vārdā iesniedza darbinieku arodbiedrība. Tas attiecas uz viņu tiesību uz sekretariāta pabalstu atcelšanu pēc 2004. gada 1. maija, kad stājās spēkā jaunie Civildienesta noteikumi. Šis pabalsts C kategorijas ierēdņiem bija paredzēts to Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4.a pantā, kuri bija spēkā līdz 2004. gada 30. aprīlim. Pamatojoties uz Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā - "PDNK") 21. un 65. pantu, pabalsts pēc analoģijas bija piemērojams arī pagaidu darbiniekiem un palīgdarbiniekiem.

2. Darbinieku arodbiedrība iesniedza pirmo, līdzīgu sūdzību (sūdzība Nr. 572/2008/OV) par Parlamenta atteikumu piešķirt sekretariāta pabalstu četriem Parlamenta ierēdņiem, kuri no 2004. gada 1. maija bija saskārušies ar pārtraukumiem viņu darbā, kas svārstījās no 1 līdz 4 ½ mēnešiem. Par šo sūdzību ombuds veica atsevišķu izmeklēšanu, kas tika izbeigta ar 2009. gada 20. aprīļa lēmumu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.

3. 2007. gadā iecēlējinstitūcija pieņēma apelāciju no bijušā AST 3 pakāpes pagaidu darbinieka, kurš pēc atklāta konkursa nokārtošanas kļuva par AST 2 pakāpes ierēdni saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, bet zaudēja tiesības uz sekretariāta pabalstu. Tādējādi šai personai tika atjaunota sekretariāta piemaksa. Iecēlējinstitūcija šo pasākumu attiecināja uz visiem darbiniekiem, kuri a) atbilda jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pantā paredzētajiem nosacījumiem (proti, tiem, kuri 2004. gada aprīlī saņēma sekretariāta pabalstu) un b) kļuva par ierēdņiem pēc pagaidu darbinieka statusā nostrādātā laika, kas jo īpaši attiecās uz 2004. gada aprīli. Tomēr iecēlējinstitūcija šo pasākumu piemēroja ierobežoti, izslēdzot i) gadījumus, kad personas tika pieņemtas darbā kā līgumdarbinieki pēc 2004. gada 1. maija, un ii) gadījumus, kad darba attiecības tika pārtrauktas (pat ļoti īsā laikposmā) pēc 2004. gada 1. maija.

4. Deviņi sūdzības iesniedzēji šajā lietā, no kuriem viens strādāja Eiropas Komisijā līdz 2007. gada aprīlim, visi bija palīgdarbinieki 2004. gada 1. maijā, kad stājās spēkā jaunie Civildienesta noteikumi, un visi tajā laikā saņēma sekretariāta pabalstu. Viņu palīgdarbinieku līgumi beidzās dažādos datumos pēc 2004. gada 1. maija. Seši no deviņiem sūdzības iesniedzējiem tika nekavējoties pieņemti darbā kā līgumdarbinieki, kad beidzās viņu palīgdarbinieku līgumu termiņš. Viņu nodarbinātība netika pārtraukta, proti, viņu jaunie līgumdarbinieku līgumi sākās nākamajā dienā pēc tam, kad beidzās viņu iepriekšējie palīgdarbinieku līgumi. Piemēram, H. gadījumā viņa palīgdarbinieka līgums beidzās 2005. gada 31. martā un viņa jaunais līgumdarbinieka līgums sākās 2005. gada 1. aprīlī. Saskaņā ar jaunajiem līgumiem šiem sešiem sūdzības iesniedzējiem nebija tiesību uz sekretariāta piemaksu.

5. Pārējo trīs sūdzības iesniedzēju situācija bija šāda:

- Kad 2004. gada 31. decembrī beidzās JM palīgdarbinieka līgums, viņš pirmo reizi tika pieņemts darbā par palīgdarbinieku no 2005. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 30. jūnijam un saglabāja savas tiesības uz sekretariāta pabalstu. Tomēr, kad 2005. gada 1. jūlijā viņš tika pieņemts darbā kā līgumdarbinieks, viņš zaudēja tiesības uz sekretariāta pabalstu.

Gan SM., gan EPA., beidzoties viņu palīglīgumu termiņam, piedzīvoja nodarbinātības pārtraukumu (attiecīgi vienu un trīs mēnešus). Pēc tam viņi tika pieņemti darbā vispirms kā palīgdarbinieki, zaudējot tiesības uz sekretariāta pabalstu, un pēc tam kā līgumdarbinieki.

6. Tādējādi septiņi no sūdzības iesniedzējiem šajā lietā atradās i) situācijā, kas minēta iepriekš 3. punktā, savukārt SM. un EPA. atradās ii) situācijā. No viņu karjeras aprakstiem izriet, ka pēc tam, kad viņi bija strādājuši par līgumdarbiniekiem, visi sūdzības iesniedzēji 2006. vai 2007. gadā kļuva par pagaidu darbiniekiem vai ierēdņiem. Tikai N. palika līgumdarbinieks.

7. Sūdzības iesniedzēji 2007. gada 14. jūnijā, 15. jūnijā, 18. jūnijā, 27. jūnijā, 5. jūlijā un 18. jūlijā iesniedza iekšējas sūdzības (turpmāk tekstā - "90. panta 2. punkta sūdzības") iestādei, kas ir pilnvarota slēgt darba līgumus (turpmāk tekstā - "AAC"), par lēmumiem atteikt viņiem sekretariāta pabalsta piešķiršanu. N., kurš tolaik vēl bija nodarbināts Komisijā, iesniedza sūdzību Komisijas ANK. Pārējos astoņos gadījumos sūdzības saskaņā ar 90. panta 2. punktu tika iesniegtas Parlamenta ģenerālsekretāram.

8. 2007. gada 9. novembrī Parlamenta ANK noraidīja septiņu no astoņiem sūdzību iesniedzējiem iesniegtās apelācijas sūdzības. Attiecībā uz SM. sūdzību ANK nesniedza atbildi pirms attiecīgā termiņa beigām un tādējādi netieši noraidīja arī šo apelācijas sūdzību. 2007. gada 28. novembrī Komisijas ANK noraidīja N. sūdzību. Tā norādīja, ka tad, kad darbinieks beidz pildīt savas funkcijas, beidzas arī līgumattiecības starp darbinieku un iestādi. Tāpēc no līguma izrietošās priekšrocības, tostarp sekretariāta piemaksa, tika izbeigtas tajā pašā brīdī.

9. Attiecībā uz EPA. gadījumu Parlamenta AAC norādīja, ka, ja darbinieks kaut vai uz laiku beidz pildīt savus pienākumus pēc 2004. gada 1. maija, iestādei ir tiesības un pat pienākums piemērot jaunos Civildienesta noteikumus, kuros vairs nav paredzēts sekretariāta pabalsts, kad tiek parakstīts jauns līgums.

10. Attiecībā uz pārējiem sešiem sūdzības iesniedzējiem AAC sniedza šādus paskaidrojumus:

i) Saskaņā ar agrākajiem Civildienesta noteikumiem līgumdarbinieku kategorija nepastāvēja.

ii) XIII pielikuma 18. panta noteikumi nevar tikt interpretēti tādējādi, ka sekretariāta pabalsts tiek attiecināts uz jaunu personāla kategoriju, proti, līgumdarbiniekiem.

iii) Parlamenta, Padomes, Komisijas un Tiesas administrācijas vadītāju 2007. gada 15. maija sanāksmē tika konstatēts, ka pastāv atšķirības attiecīgo tiesību normu interpretācijā. Padome un Komisija uzskatīja, ka tiesības uz sekretariāta pabalstu saglabā tikai tad, ja turpina pastāvēt īpašās darba attiecības, kas pastāvēja 2004. gada 30. aprīlī, savukārt Parlaments un Tiesa uzskatīja, ka sekretariāta pabalsts ir "ad personam" iegūtas tiesības ("droit acquis"), kas būtu jāsaglabā pat nodarbinātības statusa izmaiņu gadījumā. Tomēr neviena no iestādēm neuzskatīja, ka sekretariāta pabalsts būtu jāsaglabā attiecībā uz darbiniekiem, kuri kļuvuši par līgumdarbiniekiem.

Izmeklēšanas priekšmets

11. Ombuds 2008. gada 19. maija vēstulē par izmeklēšanas uzsākšanu lūdza Parlamentu sniegt atzinumu par šādu apgalvojumu un prasību:

Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka, liedzot viņiem tiesības uz sekretariāta pabalstu saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, Parlaments ir rīkojies nepareizi, patvaļīgi un pārkāpis tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principus.

Sūdzības iesniedzēji pieprasīja, lai Parlaments viņiem atkal piešķirtu sekretariāta pabalstu, sākot no dienas pēc 2004. gada 1. maija, kad viņi noslēdza jaunus palīgdarbinieku vai līgumdarbinieku līgumus.

12. Attiecībā uz vienu no sūdzības iesniedzējiem, N., ombuds norādīja, ka lēmumu noraidīt sekretariāta piemaksu viņa lietā ir pieņēmusi Komisijas AAC, kurā viņš tajā laikā strādāja. Tādēļ ombuds informēja sūdzības iesniedzējus, ka attiecībā uz N. situāciju nav pietiekama pamata veikt izmeklēšanu pret Parlamentu. Tāpēc šajā izmeklēšanā sūdzība tiek izskatīta tikai tiktāl, ciktāl tā attiecas uz pārējiem astoņiem sūdzības iesniedzējiem.

Izmeklēšana

13. Sūdzība tika nosūtīta Parlamentam atzinuma sniegšanai. Parlaments savu atzinumu nosūtīja 2008. gada 23. oktobrī. Atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējiem, kuri 2008. gada 17. novembrī nosūtīja savus apsvērumus. Šie apsvērumi attiecās gan uz šo lietu, gan uz sūdzību 572/2008/OV.

14. Ombuds 2009. gada 19. maijā pieprasīja Parlamentam papildu informāciju. Parlaments 2009. gada 1. oktobrī nosūtīja papildu atzinumu. Ombuds to nosūtīja sūdzības iesniedzējiem, kuri 2009. gada 23. novembrī nosūtīja papildu apsvērumus.

15. Ombuds 2010. gada 30. martā iesniedza Parlamentam priekšlikumu par mierizlīgumu. Parlaments atbildi nosūtīja 2010. gada 8. jūnijā. Atbilde tika nosūtīta sūdzības iesniedzējiem, kuri 2010. gada 28. jūlijā nosūtīja savus papildu apsvērumus. Ombuda birojs 2010. gada 19. oktobrī telefoniski sazinājās ar vienu no sūdzības iesniedzējiem, lai saņemtu jaunāko informāciju par turpmākajām norisēm, uz kurām sūdzības iesniedzēji atsaucās savos papildu apsvērumos, proti, par to, ka viņu saziņas rezultātā jautājums bija jāpārskata Juridiskajam dienestam un ģenerālsekretāram.

Ombuda analīze un secinājumi

A. Apgalvojums par nepamatotu atteikumu piešķirt sekretariāta piemaksu

Ombudam iesniegtie argumenti

16. Attiecībā uz sekretariāta pabalsta juridisko pamatu sūdzības iesniedzēji atgādināja, ka veco Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4.a pants, kurā bija paredzēts sekretariāta pabalsts, bija piemērojams arī pārējiem darbiniekiem. Turklāt jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pantā ir paredzēts turpināt sekretariāta pabalsta izmaksu. Sūdzības iesniedzēji atsaucās arī uz PDNK pielikuma 1. pantu, kurā paredzēts, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma noteikumus pēc analoģijas piemēro pārējiem darbiniekiem, kas nodarbināti 2004. gada 30. aprīlī. Attiecībā uz to saņēmēju jēdzienu, kuriem 2004. gada aprīlī bija tiesības uz sekretariāta piemaksu, sūdzības iesniedzēji norādīja, ka likumdevējs XIII pielikuma 18. pantā nav paredzējis nekādus īpašus nosacījumus. Turklāt tam, ka darbinieks, kurš 2004. gada aprīlī saņēma pabalstu, bija kļuvis par ierēdni vai līgumdarbinieku, nebūtu jāietekmē saņēmēja jēdziens.

17. Sūdzības iesniedzēji arī atsaucās uz likumdevēja nodomiem un atgādināja Civildienesta noteikumu reformas vēsturi, jo īpaši toreizējā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka Kinnock paziņojumus, kurš, viņuprāt, bija apsolījis saglabāt tiesības uz sekretariāta pabalstu. Viņi apgalvoja, ka Parlamenta nostāja, saskaņā ar kuru darbinieki, kuru līgumi ir grozīti pēc 2004. gada 1. maija, ir uzskatāmi par „jauniem darbiniekiem” un viņiem nav tiesību uz sekretariāta pabalstu, ir nepieņemama.

18. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka līgumdarbinieku kategorija pirmo reizi tika minēta Padomes 2004. gada 22. marta Regulā (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību [1] ("Regula 723/2004"). Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka palīgdarbinieki bija spiesti pieņemt izmaiņas savos esošajos līgumos un parakstīt jaunus līgumdarbinieku līgumus. Parlaments būtu varējis nekavējoties ierosināt sūdzības iesniedzējiem parakstīt līgumus kā pagaidu darbinieki, kā tas tika darīts citos gadījumos. Tādējādi Parlaments ir pārkāpis vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principus, jo pagaidu darbinieku līgumi tika piedāvāti patvaļīgi. Turklāt, pamatojoties uz PDNK 52. pantu, sūdzības iesniedzēju palīgdarbinieku līgumus varēja pagarināt līdz 2007. gada 31. decembrim.

19. Sūdzības iesniedzēji atsaucās arī uz Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku [2] un attiecīgo judikatūru, kurā Kopienas tiesas piešķīra īpašu nozīmi nodarbinātības stabilitātei un ņēma vērā līgumu ilgumu un to atjaunošanu. Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Parlamentam sniegto pakalpojumu pārtraukšanu, kas notika attiecībā uz dažiem no viņiem, nevar uzskatīt par pilnīgu viņu nodarbinātības pārtraukumu. Tas bija tāpēc, ka viņu dienesta atjaunošana bija abu pušu, jo īpaši Parlamenta, interesēs. Sūdzības iesniedzēji arī apgalvoja, ka faktiski viņu attiecīgie pakalpojumi bija nepārtraukti, jo viņi turpināja veikt to pašu darbu pie tā paša nodaļas vadītāja un tajā pašā birojā.

20. Visbeidzot, sūdzības iesniedzēji norādīja, ka pastāv kaut kas patvaļīgs un ļauns (franču oriģinālā: "une attieksme maléfique") par visu jautājumu. Viņi uzskata, ka faktiski bija iespējams secināt, ka Parlamenta administrācija ir atsaukusi sekretariāta piemaksu, pārklasificējot līgumus.

21. Savā atzinumā Parlaments izteica šādas piezīmes:

22. Attiecībā uz SM. un EPA. lietām Parlaments norādīja, ka sekretariāta piemaksas izmaksa tika pārtraukta pēc pārtraukuma – attiecīgi viena mēneša un trīs mēnešu – viņu dienestā Parlamentā pēc 2004. gada 1. maija. Tādējādi Parlaments uzskatīja, ka SM. un P. iesniegtās sūdzības ir salīdzināmas ar sūdzības Nr. 572/2008/OV iesniedzēju situāciju.

23. Attiecībā uz L. gadījumu Parlaments norādīja, ka viņš tika pieņemts darbā no 2005. gada 1. jūlija kā II funkciju grupas 7. pakāpes 1. līmeņa līgumdarbinieks. Tā apgalvoja, ka pēc pieņemšanas darbā pakāpē, kas ir augstāka par 18. pantā paredzēto, sūdzības iesniedzējam, sākot no šī datuma, vairs nav tiesību uz sekretariāta piemaksu. Tādējādi Parlaments secināja, ka viņa sūdzība ir jānoraida kā nepamatota.

i) Par sekretāres pabalsta "saņēmēja" jēdzienu jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. panta izpratnē

24. Parlaments apgalvoja, ka sūdzība, ko iesniedza pieci citi sūdzības iesniedzēji, kuru lietas ombuds bija izskatījis, arī nav pamatota. Tā norādīja, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pants ir daļa no pārejas režīma un ka likumdevēja vispārējais mērķis ir pakāpeniski atcelt sekretariāta pabalstu. Tādējādi attiecīgā tiesību norma nekādā gadījumā nevarēja paredzēt apstrīdētā režīma neierobežotu turpināšanu. Parlaments norādīja, ka, paredzot, ka saņēmēji, kuriem bija tiesības uz sekretariāta pabalstu pirms 2004. gada 1. maija, var saglabāt to līdz 6. pakāpei, likumdevējs paredzēja darba attiecību turpināšanu starp attiecīgo darbinieku un iestādi, pamatojoties uz vienu vai vairākiem līgumiem vai līguma pagarināšanu, ja līgumattiecības bija spēkā pirms jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā. Citiem vārdiem sakot, Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. panta piemērošana paredzēja saikni ar režīmu, kas bija spēkā pirms jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā. Tādējādi, ja saskaņā ar jauno režīmu tika noslēgts tāda veida darba līgums, kāds nepastāvēja pirms 2004. gada 1. maija, kā tas bija attiecībā uz līgumdarbiniekiem, kuri tika pieņemti darbā saskaņā ar PDNK IV sadaļu, XIII pielikuma 18. pants nebija piemērojams. Līdz ar to, tā kā jaunajos Civildienesta noteikumos nebija paredzētas tiesības uz sekretariāta pabalstu līgumdarbiniekiem, sūdzības iesniedzējiem nebija pamata prasīt saglabāt viņu tiesības uz šo pabalstu. Jebkāda cita interpretācija būtu pretrunā Kopienu tiesu judikatūrai. Visi attiecīgie sūdzības iesniedzēji tika pieņemti darbā kā līgumdarbinieki pēc 2004. gada 1. maija. Parlaments apgalvoja, ka tādējādi, pārtraucot viņiem izmaksāt sekretariāta pabalstu, tas ir rīkojies saskaņā ar jauno Civildienesta noteikumu prasībām.

ii) Par iespējamiem tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumiem

25. Parlaments apgalvoja, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru juridiskās noteiktības principa īstenošana nedrīkst ierobežot Kopienas likumdevēja rīcības iespējas. Jo īpaši Kopienas likumdevējs jebkurā laikā var izdarīt grozījumus Civildienesta noteikumos, kurus tas uzskata par dienesta interesēm atbilstošiem, pat ja tie ir mazāk labvēlīgi attiecīgajiem ierēdņiem, ar noteikumu, ka ir noteikts pietiekami ilgs pārejas periods [3]. Tādējādi ierēdņiem nav tiesību sagaidīt, ka Civildienesta noteikumi paliks tādi paši, kādi tie bija darbā pieņemšanas brīdī. Attiecīgi darbinieki, kas pieņemti darbā kā līgumdarbinieki pēc 2004. gada 1. maija, ir jāuzskata par jauniem darbiniekiem, uz kuriem attiecas jaunajos Civildienesta noteikumos paredzētā juridiskā kārtība. Līdz ar to tiesiskās drošības princips nevar pamatot sekretariāta pabalsta saglabāšanu darbiniekiem, kas pieņemti darbā kā līgumdarbinieki pēc 2004. gada 1. maija.

26. Attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu Parlaments uzsvēra, ka Kopienu tiesas ir nolēmušas, ka tiesības atsaukties uz šo principu ir ikvienai personai, kas atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Kopienu administrācija, sniedzot tai konkrētas, beznosacījumu un saskaņotas garantijas no pilnvarotiem un uzticamiem avotiem, ir radījusi tai pamatotas cerības. Turklāt no Kopienas tiesu judikatūras izriet, ka šādiem solījumiem ir jāatbilst Civildienesta noteikumiem un vispārējiem piemērojamiem noteikumiem [4]. Šajā gadījumā ne no Parlamenta iekšējiem vispārējiem īstenošanas noteikumiem, ne no tā attiecīgo dienestu lēmumiem nevar secināt, ka būtu pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Sūdzības iesniedzēji nevarēja paļauties ne uz vienu konkrētu, beznosacījumu un vienprātīgu Parlamenta kompetento iestāžu apliecinājumu, lai pamatotu Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. panta kļūdainu interpretāciju. Parlaments nekad nav solījis, ka līgumdarbinieki būs tiesīgi saņemt sekretariāta pabalstu.

iii) Par iespējamo Direktīvas 1999/70/EK pārkāpumu

27. Parlaments uzsvēra, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 288. pantu direktīva ir adresēta dalībvalstīm. No tā izriet, ka Direktīvu 1999/70 nevarēja piemērot darba tiesiskajās attiecībās starp Kopienu iestādi un tās darbiniekiem, kuras reglamentē Civildienesta noteikumi. Turklāt Direktīvā 1999/70 nav nevienas atsauces uz tādu mantisko tiesību saglabāšanu kā sekretariāta piemaksa.

28. Savos apsvērumos sūdzības iesniedzēji norādīja, ka Parlaments jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pantu ir interpretējis ļoti šauri. Viņi apgalvoja, ka tā vietā, lai liktu viņiem parakstīt jaunus līgumus, Parlamenta administrācija būtu varējusi ierosināt grozījumus esošajos līgumos un tad problēma nebūtu radusies. Patiesībā viņu līgumi tika atjaunoti, pat ja to rezultātā tika mainīta līgumu kategorija vai klasifikācija. Sūdzības iesniedzēji norādīja, ka 18. pantā izmantotie vārdi "saņēmēji" , "kuriem bija tiesības mēnesī pirms 2004. gada 1. maija" un "saglabā" , bija ļoti skaidri un neļāva tos interpretēt. Tāpēc sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka jebkura 18. panta interpretācija, kas neparedz tiesības uz sekretariāta pabalstu tādā situācijā kā viņu situācija, ir sliktas gribas un administratīvas kļūmes pazīme.

29. Ombuds 2009. gada 19. maijā lūdza Parlamentam papildu informāciju par piecu sūdzību iesniedzēju situāciju, kuri pēc 2004. gada 1. maija un tūlīt pēc palīglīgumu termiņa beigām tika pieņemti darbā kā līgumdarbinieki.  Savā vēstulē Parlamentam ombuds norādīja, ka Parlamenta pamatojums šo sūdzības iesniedzēju tiesību uz sekretariāta piemaksu atteikšanai, šķiet, ir balstīts uz diviem apsvērumiem. Pirmkārt, lai saglabātu tiesības uz sekretariāta pabalstu, darba attiecībām bija jāturpinās pēc 2004. gada 1. maija [..], pamatojoties uz vienu vai vairākiem līgumiem, ja līgumattiecības bija spēkā pirms 2004. gada 1. maija. Šāda nepārtrauktība nepastāvēja gadījumos, kad pagaidu darbinieki vai palīgdarbinieki kļuva par līgumdarbiniekiem, un šī kategorija tika ieviesta tikai no 2004. gada 1. maija. Otrkārt, tiesību saņemt sekretariāta piemaksu piešķiršana līgumdarbiniekiem tādā pašā situācijā kā sūdzības iesniedzējiem būtu pretrunā Kopienu tiesu judikatūrai, saskaņā ar kuru noteikumi, kas paredz finansiālas priekšrocības, ir jāinterpretē šauri.

30. Attiecībā uz pirmo no šiem apsvērumiem ombuds norādīja, ka Parlaments ir piekritis saglabāt sekretariāta piemaksu palīgdarbiniekiem, kuri bija dienestā pirms 2004. gada 1. maija un kuri saņēma līgumu pagarinājumus vai kļuva par pagaidu darbiniekiem vai ierēdņiem pēc 2004. gada 1. maija. Parlaments bija arī piekritis rīkoties tāpat attiecībā uz pagaidu darbiniekiem, kuri kļuva par ierēdņiem pēc šī datuma. PDNK pielikuma 1. pantā paredzēts, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma noteikumus "analoģiski piemēro pārējiem darbiniekiem, kas nodarbināti 2004. gada 30. aprīlī" . Ņemot vērā, ka PDNK attiecas arī uz līgumdarbiniekiem, šķiet, ka attiecīgie noteikumi paši par sevi neizslēdz iespēju saglabāt sekretariāta pabalstu palīgdarbiniekiem vai pagaidu darbiniekiem, kuri vēlāk kļuva par līgumdarbiniekiem, jo īpaši tāpēc, ka pabalsts bija jāsaglabā "ad personam" . Attiecībā uz otro apsvērumu ombuds vērsa Parlamenta uzmanību uz to, ka tas ir piekritis saglabāt sekretariāta pabalstu palīgdarbiniekiem, kuri bija dienestā pirms 2004. gada 1. maija un kuriem tika pagarināti viņu līgumi vai kuri kļuva par pagaidu darbiniekiem vai ierēdņiem pēc 2004. gada 1. maija, un pagaidu darbiniekiem, kuri kļuva par ierēdņiem pēc šī datuma. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds lūdza Parlamentu paskaidrot, kāpēc tas uzskata, ka tā nostāja attiecībā uz minētajiem sūdzības iesniedzējiem ir pamatota, paturot prātā minēto finansiālo ieguvumu šauro interpretāciju.

31. Savā replikā Parlaments attiecībā uz pirmo apsvērumu norādīja, ka XIII pielikuma 18. pantā paredzētie pārejas pasākumi nav piemērojami, ja pēc 2004. gada 1. maija saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem ir noslēgts jauns darba līgums. Parlaments arī atsaucās uz Komisijas sagatavoto skaidrojošo brošūru ar Kinnock priekšvārdu, kurā skaidri norādīts, ka „pašreizējie saņēmēji ad personam saglabās sekretariāta pabalstu līdz AST 6 pakāpei ieskaitot un pārtrauks to piešķirt jaunajiem darbiniekiem”[5] (izcēlums pievienots). Tā arī atsaucās uz 25. punktu ombuda 2009. gada 20. aprīļa lēmumā lietā 572/2008/OV, kurā ombuds norādīja, ka likumdevēja nodoms nepārprotami nebija attiecināt sekretariāta pabalstu arī uz jaunpieņemtajiem darbiniekiem. Līdz ar to, tā kā nebija skaidru noteikumu, kas paredzētu, ka pabalsts ir jāizmaksā personām, kuras pieņemtas darbā kā līgumdarbinieki saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, Parlamentam nebija juridiska pienākuma turpināt izmaksāt sekretariāta pabalstu pieciem sūdzības iesniedzējiem.

32. Parlaments arī atkārtoja, ka, pamatojoties uz spriedumu Pickering lietā, darbinieki, kas tajā strādā, nevar atsaukties uz to, ka viņu labā joprojām tiek piemērotas Civildienesta noteikumu normas, kuras viņiem bija piemērojamas saskaņā ar viņu iepriekšējiem līgumiem. Parlaments arī uzsvēra, ka darbinieka finansiālās tiesības nosaka ne tikai ar iestādi noslēgtā līguma raksturs, bet tās zaudē spēku, beidzoties iepriekšējam palīgdarbinieka vai pagaidu darbinieka līgumam. Pieci sūdzības iesniedzēji, kas pieņemti darbā kā līgumdarbinieki pēc 2004. gada 1. maija, ir jāuzskata par jauniem darbiniekiem saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem. Agrāko Civildienesta noteikumu, kas vairs nebija spēkā brīdī, kad tika noslēgts jauns darba līgums ar iestādi, piemērošana neveidoja attiecīgā darbinieka iegūtās tiesības.

33. Attiecībā uz otro ombuda izvirzīto jautājumu Parlaments norādīja, ka XIII pielikuma 18. pants nozīmē, ka starp personām, kas saņem sekretariāta pabalstu, un agrāko Civildienesta noteikumu tiesisko regulējumu pastāv pastāvīga līgumiska saikne. Citiem vārdiem sakot, palīgdarbiniekiem vai pagaidu darbiniekiem, kuri 2004. gada 30. aprīlī saņēma sekretariāta pabalstu un kuri pēc šī datuma turpināja strādāt vai nu kā pagaidu darbinieki, vai kā ierēdņi praktikanti, bija tiesības uz šo pabalstu, ja vien viņu dienesta attiecības nebija pārtrauktas. Tādējādi sekretariāta piemaksa tika saglabāta ad personam. Tomēr Kopienu likumdevējs Civildienesta noteikumos ir vēlējies juridiski nošķirt līgumdarbiniekus, no vienas puses, un ierēdņus vai pagaidu darbiniekus, no otras puses, attiecībā uz garantijām, sociālajiem pabalstiem vai atalgojumu. Šādā gadījumā vienlīdzīgas attieksmes princips nav piemērojams. Šajā kontekstā Parlaments atsaucās uz judikatūru, saskaņā ar kuru:

" Esošās atšķirības dažādu Kopienās nodarbināto personu kategoriju statusā nevar tikt apšaubītas tiktāl, ciktāl dažas kategorijas var saņemt pabalstus, kas nav piešķirti citām. Faktiski katras šīs darbinieku kategorijas definīcija atbilst Kopienas administrācijas likumīgajām vajadzībām un tās uzdevumu būtībai"[6] (izcēlums pievienots).

34. Šādos apstākļos Parlaments tika atbrīvots no jebkādām finansiālām saistībām pret līgumdarbiniekiem, un tas stingri piemēroja noteikumus, kas reglamentē finansiālos pabalstus. Citiem vārdiem sakot, jaunajos Civildienesta noteikumos ietvertajos noteikumos attiecībā uz līgumdarbiniekiem nebija paredzēts saglabāt sekretariāta pabalstu bijušajiem palīgdarbiniekiem, kuri kļuva par līgumdarbiniekiem.

35. Parlaments atzina, ka dažādu iestāžu administrācijas vadītāji atšķirīgi interpretē jautājumu par to, vai sekretariāta pabalsts joprojām ir maksājams, kad mainās līgumattiecības. Parlaments un Tiesa bija vienīgās iestādes, kas pieņēma elastīgu pieeju attiecībā uz ad personam iegūto tiesību saglabāšanu, mainot saskaņā ar Civildienesta noteikumiem pastāvošās līgumattiecības, piemēram, attiecībā uz pagaidu darbiniekiem, kuri kļūst par ierēdņiem. Tomēr neviena no Kopienu iestādēm nesaglabāja sekretariāta pabalstu personām, kas tika pieņemtas darbā kā līgumdarbinieki pēc 2004. gada 1. maija. Parlaments arī norādīja, ka jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pants ir daļa no pārejas pasākumiem, kuru mērķis ir pakāpeniski atcelt sekretariāta pabalstu.

36. Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos atkārtoja iepriekš paustos argumentus. Tie apgalvoja, ka ar to vien, ka līgumdarbinieku kategorija tika izveidota ar Civildienesta noteikumiem, kas piemērojami no 2004. gada 1. maija, nepietiek, lai noraidītu XIII pielikuma 18. pantā paredzēto pārejas pasākumu piemērošanu. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka faktiski nav jaunu Civildienesta noteikumu, jo Regula 723/2004/EK ir tikai Civildienesta noteikumu grozījums. Arī "līgumdarbinieki" nebija jauna darbinieku kategorija. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēju sniegto informāciju likumdevējs aizstāja palīgdarbinieku kategoriju ar līgumdarbinieku kategoriju palīguzdevumiem (" agent contractuel auxiliaire " franču valodā). Tās atsaucās uz skaidrojošo brošūru, ko Komisija iesniedza šajā sakarā, un apgalvoja, ka nodoms bija saglabāt sekretariāta piemaksu visiem saņēmējiem, kuri to saņēma pirms 2004. gada 1. maija. Tās apgalvoja, ka XIII pielikuma 18. pantā ietvertais saņēmēja jēdziens nekādā veidā nav ierobežots un tādējādi attiecas uz visiem darbiniekiem, izņemot jaunos darbiniekus. Tomēr sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka viņi nepieder pie kategorijas "jauni darbinieki" .

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

37. Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4.a pantā, kas bija spēkā līdz 2004. gada 30. aprīlim, bija noteikts, ka "C kategorijas ierēdnim, kas nodarbināts kā mašīnrakstītājs, īsrakstītājs, teleksa operators, variants, izpildsekretārs vai galvenais sekretārs, var izmaksāt fiksētu pabalstu" ("sekretariāta pabalsts"). Līdz 2004. gada 30. aprīlim spēkā esošās PDNK 21. pantā bija noteikts, ka "[..] [Pagaidu darbiniekiem] pēc analoģijas piemēro Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4.a punktu, kas attiecas uz [..] nemainīgu pagaidu pabalstu izmaksu.” PDNK 65. pantā bija noteikts, ka “Civildienesta noteikumu VII pielikuma … 4.a pantu attiecībā uz … pagaidu fiksēto pabalstu izmaksu pēc analoģijas piemēro [palīgdarbiniekiem].”

38. Ar Regulu 723/2004 tika atcelts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4.a pants. Saskaņā ar jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma (Pārejas pasākumi) 18. panta pirmo daļu "[b] saņēmēji, kuriem mēnesī pirms 2004. gada 1. maija bija tiesības uz nemainīgu pabalstu, kas minēts Civildienesta noteikumu VII pielikuma bijušajā 4.a pantā, saglabā to ad personam līdz 6. pakāpei ..." Visbeidzot, PDNK vienīgā pielikuma 1. panta pirmajā daļā tā jaunajā redakcijā ir noteikts, ka "Civildienesta noteikumu XIII pielikuma noteikumus pēc analoģijas piemēro pārējiem darbiniekiem, kas nodarbināti 2004. gada 30. aprīlī".

39. Ombuds uzskatīja, ka šajā lietā ir jānošķir trīs dažādas situācijas.

40. Pirmkārt, attiecībā uz SM. un EPA. situāciju ombuds norādīja, ka viņu pakalpojumi Parlamentam tika pārtraukti attiecīgi par vienu mēnesi (2004. gada augusts) un trim mēnešiem (2004. gada jūnijs–augusts). Tāpēc, tā kā pēc 2004. gada 1. maija viņi sāka jaunus līgumdarbinieku līgumus, viņu tiesiskais stāvoklis bija jāizvērtē, pamatojoties uz jaunajiem Civildienesta noteikumiem, kuros vairs nav paredzēts sekretariāta pabalsts. Jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pantā ir noteikts, ka saņēmēji, kuriem 2004. gada aprīlī bija tiesības uz sekretariāta pabalstu, varēja to ad personam saglabāt līdz 6. pakāpei. Nav strīda par to, ka gan SM., gan EPA. 2004. gada aprīlī bija tiesības uz sekretariāta piemaksu. Tomēr tas, ka 18. pantā ir lietots vārds „saglabāt”, nozīmē arī to, ka ir jābūt pakalpojumu nepārtrauktībai pēc 2004. gada 1. maija. Līdz ar to tādi darbinieki kā abi sūdzības iesniedzēji, kuri saņēma pabalstu 2004. gada aprīlī, bet pēc tam pārtrauca strādāt Parlamentā un tika pieņemti darbā no jauna pēc 2004. gada 1. maija, nav tiesīgi atkal saņemt sekretariāta pabalstu. SM. un EPA. situācija bija identiska sūdzības iesniedzēju situācijai lietā 572/2008/OV. Pēc ombuda novērtējuma minētajā lietā viņš 2009. gada 20. aprīlī slēdza izmeklēšanu, secinot, ka nav pieļauta administratīva kļūme.

41. Tāds pats secinājums tika izdarīts šajā lietā attiecībā uz SM. un EPA. sūdzību par i) iespējamo tiesiskās noteiktības principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, ii) viņu argumentiem, kas balstīti uz Direktīvu 1999/70/EK, un iii) viņu argumentu, ka Parlamenta rīcībā ir kaut kas patvaļīgs un ļauns ("une attitude maléfique"). Savā lēmumā lietā 572/2008/OV ombuds attiecībā uz šiem punktiem nekonstatēja administratīvas kļūmes. Konkrētāk, ombuds konstatēja, ka nav pārkāpts juridiskās noteiktības princips, ņemot vērā to, ka Kopienas likumdevējs bija paredzējis pārejas pasākumus. Viņš arī norādīja, ka sūdzības iesniedzēji nav pierādījuši, ka ir sniegtas precīzas, beznosacījumu un saskaņotas garantijas, ka darbinieki, kas nesen pieņemti darbā kā līgumdarbinieki pēc 2004. gada 1. maija, varēs saņemt sekretariāta pabalstu. Ombuds arī uzskatīja, ka nav nepieciešams sīkāk izskatīt sūdzības iesniedzēju argumentu, kas balstīts uz Direktīvu 1999/70/EK, jo sūdzības iesniedzēji nav precīzi norādījuši, kāpēc viņi uzskata, ka Parlamenta pieeja neatbilst direktīvai. Attiecībā uz ierosināto Parlamenta pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu ombuds konstatēja, ka sūdzības iesniedzēju norādītie fakti nebija pietiekami, lai konstatētu šādu ļaunprātīgu izmantošanu.

42. Otrkārt, attiecībā uz L. situāciju ombuds norādīja, ka līdz 2005. gada 30. jūnijam viņš strādāja par palīgdarbinieku un līdz šim datumam saņēma sekretariāta pabalstu. No 2005. gada 1. jūlija viņš tika pieņemts darbā kā līgumdarbinieks 7. pakāpē. Šajos apstākļos L. katrā ziņā nevarēja izmantot jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pantā paredzētos pārejas noteikumus, ņemot vērā, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka pabalsts var tikt saglabāts ad personam tikai līdz 6. pakāpei. Tāpēc attiecībā uz šo lietas aspektu netika konstatētas administratīvas kļūmes.

43. Treškārt, ombuds pārbaudīja pārējo piecu sūdzības iesniedzēju situāciju. Viņš norādīja, ka šie sūdzības iesniedzēji tika pieņemti darbā kā Parlamenta līgumdarbinieki pēc 2004. gada 1. maija. Līdz ar to sūdzības iesniedzēju tiesiskais stāvoklis bija jānovērtē, pamatojoties uz jaunajiem Civildienesta noteikumiem, tostarp XIII pielikuma 18. pantu, saskaņā ar kuru saņēmēji, kuriem 2004. gada aprīlī bija tiesības uz sekretariāta pabalstu, varēja saglabāt to ad personam līdz 6. pakāpei. Netika apstrīdēts, ka minētie pieci sūdzības iesniedzēji bija tiesīgi saņemt un 2004. gada aprīlī saņēma sekretariāta piemaksu un tādējādi izpildīja 18. panta pirmo nosacījumu.

44. Parlaments būtībā apgalvoja, ka jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pantā paredzētais pabalsts ir pieejams tikai ierēdņiem vai pagaidu darbiniekiem, kas saņēmuši sekretariāta pabalstu 2004. gada aprīlī, bet ne personām, kas pieņemtas darbā kā līgumdarbinieki pēc 2004. gada 1. maija. Lai pamatotu savu nostāju, Parlaments norādīja, ka līgumdarbinieku kategorija tika ieviesta tikai ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem un tādējādi nepastāvēja pirms 2004. gada 1. maija.

45. Netika apstrīdēts, ka līgumdarbinieku kategorija pastāvēja tikai 2004. gada 1. maijā. Tomēr vēl ir jāpārbauda, vai šis fakts vien nozīmē, ka Parlamenta nostāja ir pamatota.

46. Jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pants attiecas uz „saņēmējiem”, kuriem 2004. gada aprīlī bija tiesības uz sekretariāta pabalstu. PDNK pielikuma 1. pantā paredzēts, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma noteikumus pēc analoģijas piemēro "pārējiem darbiniekiem, kas nodarbināti 2004. gada 30. aprīlī" . Tomēr netika apstrīdēts, ka šajā datumā minētie pieci sūdzības iesniedzēji bija nodarbināti kā palīgdarbinieki. Saskaņā ar iepriekšējiem Civildienesta noteikumiem palīgdarbinieki bija "citi darbinieki" PDNK nozīmē (sk. 1. pantu PDNK redakcijā, kas bija spēkā līdz 2004. gada 30. aprīlim). Tā kā PDNK pielikuma 1. pants attiecas uz personām, kas 2004. gada 30. aprīlī bija nodarbinātas kā citi darbinieki, tas nepārprotami attiecās uz minētajiem sūdzības iesniedzējiem. Šajos apstākļos Parlamenta arguments, ka attiecīgos pārejas noteikumus nevar pēc analoģijas piemērot līgumdarbiniekiem, bija balstīts uz nepareizu pieņēmumu.

47. 2007. gada 9. novembra lēmumos, ar kuriem tika noraidītas sūdzības iesniedzēju sūdzības, AAC apgalvoja, ka attiecīgie pārejas noteikumi neattiecas uz līgumdarbiniekiem. Pēc tās domām, nešķiet loģiski, ka likumdevējs būtu vēlējies, lai līgumdarbinieka tiesības uz sekretariāta pabalstu beigtos, pirms viņš tiek pārcelts uz II funkciju grupas pēdējo pakāpi. Atzinumā par šo iebildumu Parlaments nav balstījies uz šo argumentu. Tomēr ombuds uzskatīja, ka ir lietderīgi to risināt.

48. Šajā kontekstā ir jānorāda, ka jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pantā ir paredzēts, ka sekretariāta pabalsts tiek saglabāts ad personam līdz 6. pakāpei. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 5. pantu ir divas ierēdņu funkciju grupas: AD un AST. AD kategorijas ierēdņus klasificē AD 5 līdz AD 16 pakāpē. AST kategorijas ierēdņus klasificē AST 1 līdz AST 11 pakāpē. AST 6 pakāpe ir paredzēta ierēdņiem, kas strādā, piemēram, kā ierēdņi , savukārt AST 7 pakāpe ir paredzēta ierēdņiem, kas strādā, piemēram, kā vecākie ierēdņi. Saskaņā ar PDNK 10. pantu pagaidu darbiniekiem piemēro tās pašas kategorijas. Tādējādi jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pants nozīmētu, ka likumdevējs ir paredzējis: ja ierēdņi atbilst šajā noteikumā izklāstītajiem nosacījumiem, viņiem būtu tiesības saglabāt sekretariāta pabalstu līdz brīdim, kad viņi tiek paaugstināti amatā un kļūst par vecākajiem ierēdņiem. Attiecībā uz palīgdarbiniekiem PDNK 53. pantā ir paredzētas četras kategorijas, kas kopā veido deviņas grupas (I–IX). VII grupa atbilst sekretāriem un biroja darbiniekiem, savukārt VI grupa ir paredzēta pieredzējušiem sekretāriem vai biroja darbiniekiem. Attiecībā uz līgumdarbiniekiem PDNK 80. pantā ir paredzētas četras funkciju grupas, kas sastāv no 18 pakāpēm. II funkciju grupa, kas aptver 4.–7. pakāpi, ir paredzēta " lietvedības un sekretariāta uzdevumiem, biroja vadībai un citiem līdzvērtīgiem uzdevumiem, ko veic ierēdņu vai pagaidu darbinieku uzraudzībā." Pretēji noteikumiem, kas reglamentē ierēdņus, pagaidu darbiniekus un palīgdarbiniekus, II funkciju grupa tādējādi nenošķir atkarībā no attiecīgā personāla darba stāža. Tomēr, ņemot vērā to, ka II funkciju grupa ietver gan lietvežus, gan vecākos lietvežus un aptver četras pakāpes, ir pilnīgi iespējams, ka vecākie lietveži atbilst augstākajai no šīm pakāpēm, proti, 7. pakāpei. Līgumdarbiniekiem, kuri ieņem vecākā ierēdņa amatu, tādējādi vairs nebūtu tiesību uz sekretariāta pabalstu, kā tas ir ierēdņu un pagaidu darbinieku gadījumā. Šajos apstākļos jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pantā paredzētā sekretariāta pabalsta saglabāšanas ierobežojuma "līdz 6. pakāpei" piemērošana līgumdarbiniekiem, šķiet, neradītu nekādas grūtības. Interesanti bija atzīmēt, ka attiecībā uz L. gadījumu Parlaments pats, protams, citu apsvērumu starpā norādīja, ka viņš tika pieņemts darbā 7. pakāpē un tādējādi viņam nebija tiesību uz sekretariāta piemaksu.

49. Faktiski, ja varētu apgalvot, ka pastāv pretruna, tas drīzāk attiektos uz palīgdarbinieku, nevis līgumdarbinieku situāciju. Kā minēts iepriekš, VI grupā ietilpst palīgdarbinieki, kas strādā kā pieredzējuši sekretāri vai biroja darbinieki. Tādējādi šķiet, ka vecākais sekretārs varētu saglabāt savu sekretariāta pabalstu, ja viņš būtu nodarbināts kā palīgdarbinieks, bet ne tad, ja viņš būtu ierēdnis vai pagaidu darbinieks. Tādējādi arguments par attiecīgo noteikumu konsekvenci šķita diezgan vājš.

50. Tādējādi vēl ir jāpārbauda, vai varētu būt kāds cits iemesls, lai pamatotu secinājumu, ka PDNK pielikuma 1. pants kopā ar Civildienesta noteikumu XIII pielikumu nedod tiesības minētajiem pieciem sūdzības iesniedzējiem turpināt saņemt sekretariāta pabalstu.

51. Kā jau minēts iepriekš, tas, ka jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pantā ir lietots vārds “saglabāt”, nozīmē, ka pēc 2004. gada 1. maija ir jābūt dienesta nepārtrauktībai.

52. Visi attiecīgie sūdzības iesniedzēji parakstīja jaunu līgumu kā Parlamenta līgumdarbinieki pēc tam, kad bija beidzies viņu palīgdarbinieku līgumu termiņš. Tādējādi varētu apgalvot, ka ar šo apstākli vien pietiek, lai izslēgtu attiecīgo pārejas noteikumu piemērošanu.

53. Faktiski ombuds uzskatīja, ka iestādei būtu leģitīmi interpretēt PDNK XIII pielikuma 18. pantu un pielikuma 1. pantu šādā nozīmē. Tādējādi šie pārejas noteikumi būtu pieejami tikai tiem darbiniekiem, kuru nodarbinātība bez izmaiņām ir turpinājusies pēc 2004. gada 1. maija. Šāda šaura interpretācija acīmredzami atbilstu nepieciešamībai šauri interpretēt noteikumus, kas paredz finansiālus labumus. No 2007. gada 19. aprīļa Administrācijas vadītāju sanāksmes protokola izrietēja, ka tāda ir Komisijas un ES Padomes nostāja.

54. Tomēr ombuds uzskatīja, ka ir arī pamatoti interpretēt attiecīgos pārejas pasākumus kā tādus, kas attiecas uz situācijām, kad ir mainījušies līguma nosacījumi, ar nosacījumu, ka pastāv pakalpojumu nepārtrauktība. Tas bija loģiskais pamats, uz kura balstījās Parlamenta pieeja. Konkrētāk, minētās sanāksmes protokolā norādīts, ka "pour les représentants du Parlement ..., il s'agit d'un droit acquis ad personam dont aucune disposition expresse ne prévoit la suppression, même en cas de modification du type d'engagement (par piemērs, au cas où un agent temporaire devient fonctionnaire). Le représentant du Parlement confirme qu'il considère que l'intéressé doit conserver ce droit ad personam tant que le lien avec l'institution n'est pas rompu".

55. Ombuds saprata, ka, ja vien tiek nodrošināta pakalpojumu nepārtrauktība, Parlaments uzskatīja, ka attiecīgie pārejas pasākumi ir piemērojami šādās situācijās: i) gadījumos, kad pagaidu darbinieks kļūst par ierēdni pēc 2004. gada 1. maija; un ii) ja palīgdarbinieks kļūst par ierēdni vai pagaidu darbinieku pēc 2004. gada 1. maija.

56. Attiecībā uz šo lietu šķita skaidrs, ka pastāv pakalpojumu nepārtrauktība saistībā ar minēto piecu sūdzības iesniedzēju situāciju. Pirmkārt, pretēji SM. un EPA. situācijai viņu dienesta attiecības netika pārtrauktas. Turklāt pieci sūdzības iesniedzēji norādīja, ka viņi turpina veikt to pašu darbu pie tā paša nodaļas vadītāja un tajā pašā birojā. Parlaments neapstrīdēja šos apgalvojumus.

57. Pamatojoties uz paša Parlamenta izklāstīto loģiku, PDNK pielikuma 1. pantā, lasot to kopā ar Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pantu, paredzētajiem pārejas noteikumiem tādējādi būtu jāsniedz labums arī tādām personām kā minētie pieci sūdzības iesniedzēji, kuri agrāk bija palīgdarbinieki un kuri turpināja strādāt Parlamentā kā līgumdarbinieki tūlīt pēc tam, kad bija beigušies viņu palīgdarbinieku līgumi.

58. Vienīgais iemesls, ko Parlaments izvirzīja, lai pamatotu savu viedokli, ka attiecīgie pārejas noteikumi nav jāpiemēro līgumdarbiniekiem, bija tas, ka šī darbinieku kategorija nepastāvēja pirms jauno Civildienesta noteikumu stāšanās spēkā 2004. gada 1. maijā. Tomēr šis arguments nebija pārliecinošs, ņemot vērā to, ka PDNK pielikuma 1. pantā ir paredzēts, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma noteikumus pēc analoģijas piemēro "pārējiem darbiniekiem, kas nodarbināti 2004. gada 30. aprīlī" . Tātad izšķiroša nozīme ir nevis 2004. gada 1. maija situācijai, bet gan 2004. gada 30. aprīļa situācijai. Tomēr, kā jau paskaidrots, nevar apstrīdēt, ka minētie pieci sūdzības iesniedzēji piederēja "pārējiem darbiniekiem, kas bija nodarbināti 2004. gada 30. aprīlī" . Tādēļ ombudam bija grūti saprast, kā tas, ka šie sūdzību iesniedzēji vēlāk kļuva par Parlamenta līgumdarbiniekiem, varētu pamatot viedokli, ka viņiem nevajadzētu gūt labumu no Parlamenta sniegtās PDNK pielikuma 1. panta un jauno Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. panta interpretācijas. Šis izņēmums neatbilda Parlamenta politikai, kas izklāstīta 2007. gada 19. aprīļa sanāksmes protokolā.

59. Attiecībā uz Parlamenta argumentu, ka likumdevēja nodoms nebija paplašināt saņēmēju loku, lai iekļautu līgumdarbiniekus, ombuds norādīja, ka Parlaments nav iesniedzis nekādus pierādījumus, kas pamatotu šo priekšlikumu. Atbildē uz ombuda pieprasījumu sniegt papildu informāciju Parlaments patiešām atsaucās uz K. Kinnock ievadvārdu skaidrojošajā brošūrā, kurā bija norādīts, ka sekretariāta piemaksa jaunajiem darbiniekiem “tiks pārtraukta”. Tomēr, neizvērtējot šā apgalvojuma pierādījuma spēku, nekas neliecināja par to, ka Kinnock kunga lietotais termins “jauni darbinieki” būtu jāinterpretē kā “līgumdarbinieki”.

60. Ombuds labi saprata Parlamenta argumentu, ka likumdevēja vispārējais mērķis patiešām ir pakāpeniski atcelt sekretariāta piemaksu un ka tādēļ XIII pielikuma 18. pantu nevar interpretēt tā, lai "nodrošinātu strīdīgā režīma neierobežotu turpināšanu". Tomēr bija grūti saprast, kāpēc šim mērķim vajadzētu būt nozīmīgam attiecībā uz personām, kuras strādāja par palīgdarbiniekiem un pēc tam turpināja darbu Parlamentā kā līgumdarbinieki, bet ne attiecībā uz citiem darbiniekiem, kuri turpināja darbu pēc iecelšanas par ierēdņiem vai kuri tika pieņemti darbā kā pagaidu darbinieki vai palīgdarbinieki.

61. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds provizoriski secināja, ka Parlamenta lēmums atteikt minētajiem pieciem sūdzības iesniedzējiem tiesības uz sekretariāta piemaksu joprojām ir pretrunā ar pieņēmumu, uz kuru balstījās tā politika šajā jomā, un ka tādēļ tā lēmums ir uzskatāms par administratīvu kļūmi. Attiecīgi ombuds iesniedza Parlamentam priekšlikumu par mierizlīgumu, kurā Parlaments tika aicināts pārskatīt savu lēmumu nesaglabāt sekretariāta piemaksu attiecībā uz pieciem attiecīgajiem sūdzības iesniedzējiem.

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

62. Savā replikā Parlaments atgādināja, ka Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pantā ir paredzēts, ka sekretariāta pabalsts tiek saglabāts ad personam līdz 6. pakāpei. Līgumdarbiniekus, kas veic sekretariāta uzdevumus, var klasificēt II funkciju grupas 4., 5., 6. vai 7. pakāpē. Ņemot vērā, ka 7. pakāpe ir pēdējā pakāpe II funkciju grupā un ka līgumdarbiniekus, kas veic sekretariāta uzdevumus, var klasificēt šajā pakāpē, būtu bijis nekonsekventi, ja likumdevējs būtu vēlējies piešķirt šo pabalstu līgumdarbiniekiem, bet vienlaikus nolēmis viņiem to atņemt, ja viņi tiktu klasificēti 7. pakāpē.

63. Parlaments piebilda, ka attiecīgo noteikumu mērķis bija ļaut darbiniekiem, kuri bija dienestā 2004. gada 30. aprīlī un kuri šajā datumā saņēma sekretariāta piemaksu, turpināt to saņemt. Parlaments uzskatīja, ka šie noteikumi ir jāinterpretē šauri un tādējādi tos nevar piemērot situācijās, kad mainās attiecīgās personas līgumiskā situācija, ņemot vērā, ka šāda situācija nav skaidri paredzēta attiecīgajos noteikumos.

64. Parlaments atsaucās uz judikatūru, saskaņā ar kuru Civildienesta noteikumu “vienīgais mērķis ir regulēt tiesiskās attiecības starp iestādēm un ierēdņiem, nosakot savstarpējas tiesības un pienākumus” un “izmantot precīzu formulējumu, un nav iemesla pēc analoģijas paplašināt to darbības jomu, attiecinot to uz situācijām, uz kurām tajos nav skaidras atsauces”[7]. Šī judikatūra attiecās arī uz PDNK. Tāpēc noteikumus par sekretariāta pabalsta saglabāšanu to šaurākajā nozīmē var piemērot tikai pagaidu darbiniekiem, kuri paliek pagaidu darbinieki, vai palīgdarbiniekiem, kuri paliek palīgdarbinieki pēc 2004. gada 1. maija, nemainot līgumu. Parlaments atgādināja, ka šo stingro interpretāciju, ko ombuds neapšaubīja, ir pieņēmusi Komisija un Padome. Parlaments norādīja, ka līgumdarbinieki veido jaunu ES darbinieku kategoriju, kas tika ieviesta ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, kuri stājās spēkā 2004. gada 1. maijā. Tādējādi persona, kas tika nodarbināta kā iestādes līgumdarbinieks, de facto tika pieņemta darbā pēc 2004. gada 1. maija, kas nozīmē, ka jebkāda līgumattiecības ar iestādi pirms šī datuma noteikti izrietēja no atšķirīga tiesiskā režīma, kas bija paredzēts agrākajos Civildienesta noteikumos.

65. Tomēr Parlaments norādīja, ka praksē tas ir izvēlējies izmantot līdzsvarotu pieeju, kurā vienlīdz tiek ņemts vērā attiecīgo noteikumu formulējums un nepieciešamība saglabāt tiesisko noteiktību. Tā rezultātā noteiktos apstākļos, kad ir mainījusies attiecīgās personas līgumiskā situācija, tika saglabāta sekretariāta piemaksa. Tādējādi pagaidu darbinieki, kuri kļuva par ierēdņiem pēc 2004. gada 1. maija, un palīgdarbinieki, kuri kļuva par pagaidu darbiniekiem vai ierēdņiem pēc šī datuma, ar nosacījumu, ka pastāv nodarbinātības turpinātība, varēja gūt labumu no Civildienesta noteikumu VII pielikuma 18. panta piemērošanas, tādējādi turpinot saņemt sekretariāta pabalstu, ko tie saņēma 2004. gada 30. aprīlī.

66. Parlaments apgalvoja, ka iepriekš minētā elastība attiecīgo noteikumu interpretācijā ir pieļaujama, jo tā nav pretrunā likumdevēja nodomam, kas nepārprotami bija pakāpeniski atcelt sekretariāta piemaksu. Tas būtu pretrunā likumdevēja nodomam piešķirt sekretariāta pabalstu jaunajiem darbiniekiem, kas pieņemti darbā saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, kuri izriet no 2004. gada reformas. Parlamenta lēmumu piemērot noteikumus elastīgi nevar interpretēt tādējādi, ka tam būtu pienākums paplašināt šīs elastīgās pieejas priekšrocības, attiecinot tās arī uz citām darbinieku kategorijām, kurām nav tiesību aktos noteiktu prasību turpināt saņemt sekretariāta pabalstu un kurām nebūtu lietderīgi piešķirt šo pabalstu. Parlaments uzskatīja, ka ir jāļauj tam pašam noteikt šīs elastīgās interpretācijas robežas. Tomēr šādu ierobežojumu autonoma noteikšana ir iespējama tikai tad, ja nav atbilstošas judikatūras, kas reglamentētu šo jautājumu, un ciktāl tā nerada patvaļīgas situācijas. No vienas puses, nebija neviena sprieduma vai rīkojuma, kas liktu Eiropas iestādēm turpināt maksāt sekretariāta pabalstu bijušajiem palīgdarbiniekiem, kuri to saņēma 2004. gada 30. aprīlī un kuri pēc 2004. gada 1. maija kļuva par iestādes līgumdarbiniekiem. Tāpat nebija sprieduma, ar kuru Parlamentam būtu noteikts pienākums līgumdarbiniekiem piešķirt tādas pašas Civildienesta noteikumos paredzētās vai finansiālās priekšrocības kā ierēdņiem, pagaidu darbiniekiem vai palīgdarbiniekiem. Gluži pretēji, Pirmās instances tiesa uzskata, ka, izveidojot jaunu līgumdarbinieku kategoriju, " Padome izmantoja savu brīvību jebkurā laikā izdarīt grozījumus Civildienesta noteikumos un PDNK, kurus tā uzskatīja par dienesta interesēs esošiem, un nākotnē pieņemt attiecīgajiem darbiniekiem mazāk labvēlīgus noteikumus "[8]. Parlaments secināja, ka, tā kā nav atbilstošas judikatūras par šo jautājumu un tā kā tas nerada patvaļīgas situācijas, tā nostāju nevar apšaubīt. Tādēļ Parlaments secināja, ka priekšlikums par mierizlīgumu ir jānoraida.

67. Savos papildu apsvērumos sūdzības iesniedzēji norādīja, ka Parlamenta norādītā neatbilstība starp Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. pantu un līgumdarbinieku klasifikāciju II funkciju grupā nav pamatota. Viņi apgalvoja, ka Parlamenta pieņemtā līdzsvarotā pieeja ir diskriminējoša, jo tās rezultātā tiek izslēgtas tikai tās personas, kuras dažkārt ļoti īsu laiku ir nodarbinātas kā līgumdarbinieki. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Civildienesta noteikumu III pielikuma 18. pants ir jāpiemēro kā tiesību norma, kas nozīmē, ka nav iespējama interpretācija un vēl jo mazāk ir iespējama jebkāda autonoma ierobežojumu noteikšana. Sūdzības iesniedzēji arī norādīja, ka 2010. gada jūnija plenārsēdē viņi tikās ar Parlamenta ģenerālsekretāru. Pēc tam, kad Parlamenta priekšsēdētājs jau bija parakstījis Parlamenta atbildi uz mierizlīguma priekšlikumu, ģenerālsekretāra palīgs viņu informēja, ka Parlamenta Juridiskais dienests atkārtoti izskatīs šo lietu, lai ģenerālsekretārs varētu padziļināti izskatīt šo lietu. Ņemot vērā Parlamenta ģenerālsekretāra izrādīto labo gribu, piekrītot atsākt lietas izskatīšanu, sūdzības iesniedzēji paziņoja, ka viņi cer uz pozitīvu iznākumu.

Ombuda novērtējums pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

68. Savā 2010. gada 30. marta mierizlīguma priekšlikumā ombuds pauda viedokli, ka Parlamenta lēmums atteikt turpināt saņemt sekretariāta pabalstu pieciem sūdzības iesniedzējiem neatbilst priekšnoteikumam, uz kuru balstījās tā politika šajā jomā, proti, ka vajadzētu būt piemērojamo noteikumu "elastīgai interpretācijai" gadījumos, kad ir bijusi "dienesta nepārtrauktība" . Tādēļ viņš lūdza Parlamentu pārskatīt savu lēmumu nesaglabāt sekretariāta piemaksu piecu sūdzības iesniedzēju gadījumā. Tomēr ombuds neieņēma nostāju par to, vai noteikumu "elastīgā interpretācija" patiešām ir pareiza. Ombuds tagad ir rūpīgi izskatījis visus argumentus, ko Parlaments bija izvirzījis savā atbildē uz viņa priekšlikumu par mierizlīgumu, un viņa secinājumi ir izklāstīti turpmāk.

69. Ombuds norāda, ka savā atbildē uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu Parlaments ir skaidri atzinis, ka „... attiecīgo noteikumu mērķis ir ļaut citiem darbiniekiem, kuri bija dienestā 2004. gada 30. aprīlī un kuri šajā dienā saņēma sekretariāta pabalstu, turpināt to saņemt. Šie noteikumi [..] ir jāinterpretē šauri, un tādējādi tos nevar piemērot situācijās, kad ir mainījusies attiecīgās personas līgumiskā situācija [..], ņemot vērā, ka šāda situācija nav skaidri paredzēta attiecīgajos noteikumos [..]. Turklāt Parlaments secināja, ka „tāpēc šos noteikumus pēc 2004. gada 1. maija var piemērot tikai pagaidu darbiniekiem, kas paliek pagaidu darbinieki, vai palīgdarbiniekiem, kas paliek palīgdarbinieki, nemainot līgumu”. Parlaments norādīja, ka Komisija un Padome ir pieņēmušas šo šauro interpretāciju, ko ombuds neapstrīdēja.

70. Tomēr Parlaments apgalvoja, ka tā elastīgā pieeja attiecīgo noteikumu interpretēšanā ir pieļaujama, jo tā nav pretrunā likumdevēja nodomam. Tomēr šajā gadījumā likumdevēja nodoms nepārprotami bija pakāpeniski atcelt sekretariāta piemaksu". Parlaments arī uzskatīja, ka „...  tai arī jāļauj pašai noteikt šīs elastīgās interpretācijas robežas. Tomēr šo robežu autonoma noteikšana ir iespējama tikai tad, ja nav attiecīgas judikatūras, kas reglamentētu šo jautājumu, un ciktāl tas nerada patvaļīgas situācijas".

71. Ombuds vispirms vēlas norādīt, ka, kā uzsvēra pats Parlaments, tas izvēlējās "elastīgu" pieeju, saskaņā ar kuru tiesības uz sekretariāta pabalstu tika saglabātas pat tad, ja līgumiskā situācija mainījās, ar nosacījumu, ka tika nodrošināta pakalpojumu nepārtrauktība. Tomēr ombuds nav pārliecināts, ka Parlaments ir konsekventi piemērojis savu elastīgo interpretāciju, un pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, tā prakse patiešām ir novedusi pie patvaļīgas, atšķirīgas attieksmes pret saviem darbiniekiem, kā to parāda šis iebildums. Patiešām, savā atbildē uz mierizlīguma priekšlikumu Parlaments nesniedza pārliecinošu pamatojumu tam, kāpēc sekretariāta pabalsts būtu jāturpina maksāt palīgdarbiniekiem, kuri kļuva par pagaidu darbiniekiem, vai pagaidu darbiniekiem, kuri kļuva par ierēdņiem pēc 2004. gada 1. maija, bet nebūtu jāizmaksā palīgdarbiniekiem vai pagaidu darbiniekiem, kuri, nepārtraucot “dienesta nepārtrauktību”, kas ir vienīgais Parlamenta sniegtais pamatojums, lai pamatotu tā “elastīgo pieeju”, kļuva par līgumdarbiniekiem pēc minētā datuma.

72. Ombuds vēlas norādīt, ka ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, sekretariāta pabalsts tika pilnībā atcelts. Likumdevēja skaidra izvēle bija atcelt sekretariāta piemaksu. Saskaņā ar principu, ka izņēmumi no vispārējā noteikuma ir jāinterpretē šauri, šķiet, ka visleģitīmākā un vispiemērotākā interpretācija būtu Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 18. panta, lasot to kopsakarā ar PDNK pielikuma 1. pantu, šaura interpretācija. Šāda šaura interpretācija atbilstu arī nepieciešamībai šauri interpretēt noteikumus, kas paredz finansiālus labumus. Tādēļ nevienam jaunam personālam, tostarp līgumdarbiniekiem, pagaidu darbiniekiem un ierēdņiem, kas pieņemti darbā pēc 2004. gada 1. maija saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem un kas pilnībā guva labumu no tā finanšu noteikumiem, proti, jaunās atalgojuma skalas, nevajadzētu saņemt sekretariāta pabalstu, kas tika īpaši atcelts [9].  Ombuds norāda, ka Komisija un Padome ir pareizi ievērojušas šādu šauru interpretāciju. Tomēr Parlaments nolēma izvēlēties elastīgu interpretāciju, paplašinot tiesības uz sekretariāta pabalstu, lai iekļautu tās darbinieku kategorijas, kuru statuss ir mainījies saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem. Tomēr, kā norādīts iepriekš, šī interpretācija tika piemērota nekonsekventi. Lai izvairītos no šīs nekonsekvences, Parlamentam būtu jāpaplašina kļūdainā “elastīgā pieeja”, attiecinot to arī uz līgumdarbiniekiem. Ombuds uzskata, ka iepriekš minēto iemeslu dēļ šāda pieeja būtu pretrunā veidam, kādā būtu jāinterpretē attiecīgo noteikumu teksts un gars, lai tie atbilstu Savienības tiesu judikatūrai.

73. Šā iemesla dēļ ombuds uzskata, ka nav lietderīgi turpināt šo izmeklēšanu. Šajā izmeklēšanā ir jāizskata jautājums par to, vai sūdzības iesniedzēji, kas ir līgumdarbinieki, ir tiesīgi saņemt sekretariāta pabalstu, nevis jautājums par to, vai palīgdarbinieki, kuri kļuva par pagaidu darbiniekiem, vai pagaidu darbinieki, kuri kļuva par ierēdņiem, saskaņā ar Parlamenta pieņemto elastīgo interpretāciju varēja saņemt vai turpināt saņemt sekretariāta pabalstu saskaņā ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem.

74. Visbeidzot, ombuds vēlas atbildēt uz Parlamenta argumentu, ka par šajā lietā izskatāmo jautājumu nav pieņemti Civildienesta tiesas vai Vispārējās tiesas spriedumi. Ombuds norāda, ka tas, ka Savienības tiesas vēl nav izlēmušas šos jautājumus, nenozīmē, ka Parlamenta prakse šajā jomā ir pareiza vai ka tā nav administratīva kļūme.  Parlamenta iesniegtos apsvērumus šajā kontekstā varētu saprast tādējādi, ka tas būtu gatavs pieņemt ombuda viedokli tikai tad, ja to atbalstītu Savienības tiesu judikatūra. Ombuds uzskata, ka šāda attieksme nebūtu pieņemama, jo tā radītu šaubas par Eiropas Ombuda lomu, kā noteikts Līgumos.

B. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Par šo sūdzību turpmāka izmeklēšana nav nepieciešama.

Sūdzības iesniedzēji un Parlaments tiks informēti par šo lēmumu.

 

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2010. gada 20. decembrī

---

[1] Padomes 2004. gada 22. marta Regula (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 124, 1. lpp.).

[2] Padomes Direktīva 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.).

[3] 2008. gada 23. aprīļa spriedums lietā F-103/05 Pickering /Komisija, 115. punkts, Krājumā nav publicēts.

[4] Spriedums lietā T-237/00 Reynolds/Parlaments (Krājums 2005, I-A-385. lpp., 5. punkts).

[5] Franču valodā: "Indemnité de secrétariat: turpināt à être perçue ad personam par les bénéficiaires actuels jusqu'au 6. pakāpes compris; supprimée pour le nouveau personāls".

[6] Pirmās instances tiesas 2007. gada 9. jūlija rīkojums lietā T‐415/06 P De Smedt /Komisija, 54.–55. punkts, Krājumā nav publicēts.

[7] Lieta T‐415/06 P De Smedt / Komisija, 57. punkts, Krājumā nav publicēts.

[8] Lieta T‐415/06 P De Smedt / Komisija, 58. punkts.

[9] Tas ir arī loģisks skaidrojošā brošūrā par jaunajiem Civildienesta noteikumiem iekļautā jēdziena "jauns personāls" skaidrojums, kura priekšvārdā ir bijušais komisārs K. Kinnock.