Lieta attiecās uz Eiropas Savienības Padomes atteikumu piešķirt pilnīgu piekļuvi juridiskajiem atzinumiem par tiesību aktu priekšlikumiem regulām par Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidi un par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (EUROJUST).

Ombuda izmeklēšanas gaitā Padome piekrita publiskot divus no četriem dokumentiem, bet saglabāja savu atteikumu pilnībā publiskot divus atlikušos dokumentus, lai gan daļēja piekļuve tika piešķirta.

Ombuds piekrīt, ka atteikums pilnībā izpaust juridiskos atzinumus bija pamatots ar to, ka tas kaitētu juridisko konsultāciju un tiesvedības aizsardzībai. Tādēļ viņa izbeidz lietu, konstatējot, ka nav pieļauta administratīva kļūme, bet aicina Padomi pārskatīt savu atteikumu, ņemot vērā turpmāko laiku.

Lietu ierosināja juridisko ekspertu asociācija no visas Eiropas Savienības, kas īstenoja Eiropas Komisijas līdzfinansētu projektu. Tas attiecās uz iespējami netaisnīgu to summu atgūšanu pēc revīzijas, kuras kļūdaini tika uzskatītas par neattiecināmām saskaņā ar dotācijas nolīgumu.

Ombude jautāja par šo jautājumu un secināja, ka pēc viņas iejaukšanās ir rasts risinājums. Tāpēc viņa slēdza lietu.

Lieta attiecās uz to, ka Komisija neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja paziņojumiem par grūtībām iesniegt dotācijas priekšlikumu. Tehnisku problēmu dēļ sūdzības iesniedzējs nevarēja pieteikties, izmantojot Komisijas sistēmu PRIAMOS. Tā vietā tā iesniedza savu priekšlikumu pa e-pastu, kas palika neatbildēts.

Ombuds jautāja par šo jautājumu un lūdza Komisiju sniegt atbildi. Savā replikā Komisija atvainojās par to, ka tā nav atbildējusi iepriekš. Tā norādīja, ka nevar pieņemt sūdzības iesniedzēja e-pasta pieteikumu, jo sistēma ir darbojusies pareizi un Komisija nav spējusi konstatēt sūdzības iesniedzēja mēģinājumus nosūtīt priekšlikumu, izmantojot PRIAMOS, pirms termiņa beigām.

Šī lieta attiecās uz Eiropas Komisijas atteikumu piešķirt pilnīgu publisku piekļuvi novērtējuma ziņojumiem par priekšlikumiem ES finansētam projektam par romiem Albānijā.

Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka Komisija ir pareizi atteikusi pilnīgu piekļuvi, pamatojoties uz izņēmumu attiecībā uz publisku piekļuvi, kas aizsargā komerciālās intereses. Tāpēc viņa secināja, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

Lieta attiecās uz Komisijas atteikumu piešķirt publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar Apvienotās Karalistes izlūkdienestu veikto interneta novērošanu. Ombuds ieteica Komisijai piešķirt piekļuvi vienam konkrētam dokumentam (Apvienotās Karalistes ārlietu ministra vēstule toreizējam Komisijas priekšsēdētāja vietniekam) un pārējo pieprasīto dokumentu gadījumā Komisijai vai nu tos izpaust, vai pienācīgi pamatot, kāpēc tā uzskata, ka izpaušana ir jāatsaka.

Komisija nolēma izpaust Apvienotās Karalistes ārlietu ministra vēstuli, tādējādi piekrītot ombuda ieteikuma pirmajai daļai. Tomēr tā saglabāja savu nostāju neizpaust pārējos dokumentus. Tā pamatoja šo nostāju ar to, ka tā joprojām izmeklē jautājumu par to, vai Apvienotās Karalistes masveida novērošanas programmas pārkāpj ES tiesību aktus, jo īpaši attiecībā uz personas tiesībām uz datu aizsardzību. Komisija apgalvoja, ka līdz izmeklēšanas galīgai pabeigšanai pārējo attiecīgo dokumentu agrīna izpaušana negatīvi ietekmētu dialogu starp Apvienotās Karalistes iestādēm un Komisiju. Vispārīgāk runājot, tas apgalvoja, ka tā spēja efektīvi veikt izmeklēšanu un lemt par atbilstošu reakciju būtu jāaizsargā no ārēja spiediena riska. Visbeidzot, Komisija neuzskatīja, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā.

Ombudu nepārliecina tas, ka Komisija ir pienācīgi pamatojusi savu lēmumu atteikt publisku piekļuvi pārējiem nepubliskotajiem dokumentiem. Tā kā Komisija nav ne publiskojusi šos dokumentus, ne arī sniegusi pietiekamus iemeslus, lai atteiktu publisku piekļuvi tiem, ir skaidrs, ka Komisija ir noraidījusi ombuda ieteikumu attiecībā uz šiem dokumentiem. Turklāt ombuds norāda, ka Komisija, šķiet, nav veikusi nekādus pasākumus attiecībā uz savu izmeklēšanu kopš 2013. gada. Tādēļ ombuds uzskata, ka Komisijas rīcība šajā lietā ir administratīva kļūme un faktiski nopietna administratīva kļūme, ņemot vērā konkrētā jautājuma nozīmību ES iedzīvotājiem.

Sūdzības iesniedzēja šajā lietā, Luksemburgas pilsone, tika izslēgta no dalības konkursā uz amatu Francijā, pamatojoties uz to, ka viņa nav Francijas pilsone. Attiecīgais amats bija tiesneša bez priekšsēdētāja amata, kuram bija jāpārstāv Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos Francijas patvēruma tiesā. Sūdzības iesniedzējs Eiropas Komisijai norādīja, ka amata vietas ierobežošana, attiecinot to tikai uz Francijas valstspiederīgajiem, šķiet, ir ES tiesību aktu noteikumu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos pārkāpums. Kad Komisija uzskatīja, ka ES tiesību akti nav pārkāpti, sūdzības iesniedzējs sazinājās ar ombudu.

Komisija uzskatīja, ka ir piemērojams izņēmums no darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesībām. Šis izņēmums attiecas uz nodarbinātību civildienestā un ir paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 45. panta 4. punktā. Komisija atzina, ka, lai pieņemtu lēmumu šajā jautājumā, ir konkrēti jāizvērtē tiesneša bez priekšsēdētāja amata uzdevumu un pienākumu raksturs, un apgalvoja, ka tā ir veikusi šādu novērtējumu. Ombuds norādīja, ka šā novērtējuma ietvaros Komisija nav sazinājusies ar Francijas iestādēm, lai iegūtu papildu informāciju par attiecīgo amatu. Tāpēc ombudes sākotnējais priekšlikums bija, ka Komisijai būtu jāpārskata tās novērtējums par sūdzību par pārkāpumu, un viņa ierosināja, ka Komisijai būtu jāapspriežas ar Francijas iestādēm. Atbildot uz šo priekšlikumu, Komisija apgalvoja, ka tās rīcībā, lemjot par šo jautājumu, ir pietiekama informācija un ka tādēļ nav vajadzības sazināties ar Francijas iestādēm. Izskatījis savu detalizēto atbildi uz priekšlikumu, ombuds piekrita, ka šajā gadījumā Komisijas rīcībā bija pietiekama informācija, uz kuru balstīt savu lēmumu. Tāpēc viņa slēdza izmeklēšanu, konstatējot, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

ES migrācijas politika ietver neatbilstīgo trešo valstu migrantu (noraidīto patvēruma meklētāju un personu bez derīgas uzturēšanās atļaujas) brīvprātīgu vai piespiedu atgriešanu viņu izcelsmes valstīs. Piespiedu atgriešanas operācijas pēc savas būtības var ietvert nopietnus pamattiesību pārkāpumus. Šīs pēc savas iniciatīvas veiktās izmeklēšanas mērķis bija noskaidrot, kā Frontex kā kopīgo atgriešanas operāciju (KRO) koordinators nodrošina atgriežamo personu pamattiesību un cilvēka cieņas ievērošanu.

Ombuds ieguva Frontex un tās pamattiesību amatpersonas viedokļus, pārbaudīja Frontex lietas un saņēma informāciju no Eiropas ombudu tīkla, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras, ANO Bēgļu aģentūras un vairākām NVO. Viņa konstatēja, ka, lai gan ir paveikts daudz, Frontex ir jāuzlabo sava KRO darba pārredzamība, jāgroza rīcības kodekss tādās jomās kā medicīniskās pārbaudes un spēka lietošana un vairāk jāsadarbojas ar dalībvalstīm. Frontex ir jādara viss iespējamais, lai veicinātu KRO neatkarīgu un efektīvu uzraudzību.

Ombude slēdz izmeklēšanu ar vairākiem priekšlikumiem Frontex par to, kā tā var vēl vairāk uzlabot savas darbības šajā jomā.

Šī lieta attiecās uz nesekmīgu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem. Komisija atteicās izpaust savu saraksti ar Polijas iestādēm saistībā ar tās sākotnējo izmeklēšanu par ļoti augstajām izmaksām, kas saistītas ar juridisko prasību iesniegšanu saistībā ar publiskā iepirkuma procedūrām Polijā. Komisija centās noskaidrot, vai attiecīgie Polijas tiesību akti atbilst ES tiesību aktiem. Apgalvojot nepieciešamību aizsargāt notiekošu izmeklēšanu, tā atsaucās uz izņēmumu no sabiedrības piekļuves tiesībām, kas paredzētas attiecīgajos tiesību aktos (Regula 1049/2001). Komisija nepieņēma sūdzības iesniedzēja argumentu, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, kas liedz piemērot minēto izņēmumu, kā arī to, ka ir būtiski, lai attiecīgie valsts tiesību akti pēc tam tiktu apstrīdēti Polijas Konstitucionālajā tiesā (PCT).

Ombuds jautāja par šo jautājumu un uzskatīja, ka Komisija nav pienācīgi pamatojusi savu lēmumu atteikt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem. Ombuds arī uzskatīja, ka PCT veiktā attiecīgo valsts tiesību aktu atcelšana ir padarījusi Komisijas izmeklēšanu lieku. Ņemot vērā šo juridisko attīstību un procesuālās ekonomijas un taisnīguma labad ombude ierosināja piešķirt sūdzības iesniedzējam piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, neiesniedzot jaunu pieprasījumu. Komisija kategoriski atteicās. Turklāt tā neesot sniegusi plašāku paskaidrojumu par savu atteikumu nekā tas, ko tā bija sniegusi savā atbildē uz atkārtoto pieteikumu. Sūdzības iesniedzējs informēja ombudu, ka kopš tā laika viņam ir bijusi piekļuve dokumentiem pēc tam, kad saskaņā ar Regulu 1049/2001 tika iesniegts jauns piekļuves pieprasījums, zinot, ka Komisija ir slēgusi izmeklēšanu. Šādos apstākļos ombuds nolēma lietu slēgt ar aizrādījumu.

Vācijā kāds kvalificēts ārsts 2008. gadā iedeva gados vecam britu vīrietim spēcīgu pretsāpju līdzekļu nāvējošu devu. Sūdzība ombudam bija par atteikšanos nodrošināt publisku piekļuvi protokolam par sanāksmi, kura notika Eurojust ar Vācijas un Apvienotās Karalistes amatpersonu piedalīšanos, lai apspriestu Eiropas apcietināšanas orderi, kuru izsniedza Apvienotās Karalistes iestādes ārsta apcietināšanai.

Eurojust noteikumos par publisku piekļuvi dokumentiem noteikts, ka dalībvalstu pārstāvjiem, kuri sadarbojas ar Eurojust, ir tiesības Eurojust vietā izlemt, vai publiskās piekļuves aizliegums attiecas uz tiem dokumentiem saistībā ar lietu, kuri ir Eurojust rīcībā. Ombuds konstatēja, ka pieprasītais dokuments bija acīmredzami saistīts ar lietu un ka Vācijas un Apvienotās Karalistes pārstāvji Eurojust bija lūguši to nepubliskot. Tādējādi liegt piekļuvi dokumentam bija Eurojust tiesiskais pienākums.

Tomēr ombuds atklāja, ka Eurojust nav informējis sūdzības iesniedzēju (kurš bija mirušā vīrieša dēls) par iemesliem, kādēļ Vācijas un Apvienotās Karalistes pārstāvji uzskatīja, ka ir jāaizliedz piekļuve dokumentam. Taču Eurojust sniedza šo pamatojumu ombuda izmeklēšanas laikā. Šajā kontekstā ombuds mudināja Eurojust vienmēr norādīt pieteikuma iesniedzējiem iemeslus, ar kuriem dalībvalstu pārstāvji ir pamatojuši atteikumu nodrošināt piekļuvi dokumentiem saistībā ar lietu.

Ombuds uzsver sevišķi traģisko un svarīgo šīs lietas sociālo aspektu, kas attiecas uz dēla centieniem uzzināt, kā valsts iestādes ir risinājušas jautājumus saistībā ar viņa tēva nāvi. Šajā gadījumā, lai gan ombuda kompetencē nav vērtēt, vai Vācijas un Apvienotās Karalistes pārstāvjiem bija taisnība, atsakot piekļuvi dokumentam, viņa ieteica sūdzības iesniedzējam, ka viņš, ja vēlas, var iesniegt šo lietu ES tiesās, kad tās būs kompetentas risināt šādus jautājumus (sākot no 2014. gada decembra).