FOR PREVIEWING & TESTING PURPOSES ONLY.
This notification will disappear once the page will be published.
This link is available for less than 30 minutes.
  • Viegli lasāms
  • Teksta lielums

Vai vēlaties iesniegt sūdzību par ES iestādi vai struktūru?

Pašreizējā valoda: 
  • Latviešu valoda
Avotvaloda: 
Pieejamās valodas : 
Šīs lapa ir mašīntulkota.
Mašīntulkojumos var būt kļūdas, kas var mazināt skaidrību un precizitāti; Ombuds neuzņemas atbildību par neatbilstībām. Lai iegūtu visuzticamāko informāciju un juridisko precizitāti, lūdzam skatīt šādus dokumentus. avota versija angļu valoda ir norādīta iepriekš.
Lai iegūtu plašāku informāciju, lūdzam skatīt mūsu valodu un tulkošanas politiku.

Lēmums lietā 2057/2011/TN - Atteikšanās nodrošināt piekļuvi dokumentiem saistībā ar lietu

Vācijā kāds kvalificēts ārsts 2008. gadā iedeva gados vecam britu vīrietim spēcīgu pretsāpju līdzekļu nāvējošu devu. Sūdzība ombudam bija par atteikšanos nodrošināt publisku piekļuvi protokolam par sanāksmi, kura notika Eurojust ar Vācijas un Apvienotās Karalistes amatpersonu piedalīšanos, lai apspriestu Eiropas apcietināšanas orderi, kuru izsniedza Apvienotās Karalistes iestādes ārsta apcietināšanai.

Eurojust noteikumos par publisku piekļuvi dokumentiem noteikts, ka dalībvalstu pārstāvjiem, kuri sadarbojas ar Eurojust, ir tiesības Eurojust vietā izlemt, vai publiskās piekļuves aizliegums attiecas uz tiem dokumentiem saistībā ar lietu, kuri ir Eurojust rīcībā. Ombuds konstatēja, ka pieprasītais dokuments bija acīmredzami saistīts ar lietu un ka Vācijas un Apvienotās Karalistes pārstāvji Eurojust bija lūguši to nepubliskot. Tādējādi liegt piekļuvi dokumentam bija Eurojust tiesiskais pienākums.

Tomēr ombuds atklāja, ka Eurojust nav informējis sūdzības iesniedzēju (kurš bija mirušā vīrieša dēls) par iemesliem, kādēļ Vācijas un Apvienotās Karalistes pārstāvji uzskatīja, ka ir jāaizliedz piekļuve dokumentam. Taču Eurojust sniedza šo pamatojumu ombuda izmeklēšanas laikā. Šajā kontekstā ombuds mudināja Eurojust vienmēr norādīt pieteikuma iesniedzējiem iemeslus, ar kuriem dalībvalstu pārstāvji ir pamatojuši atteikumu nodrošināt piekļuvi dokumentiem saistībā ar lietu.

Ombuds uzsver sevišķi traģisko un svarīgo šīs lietas sociālo aspektu, kas attiecas uz dēla centieniem uzzināt, kā valsts iestādes ir risinājušas jautājumus saistībā ar viņa tēva nāvi. Šajā gadījumā, lai gan ombuda kompetencē nav vērtēt, vai Vācijas un Apvienotās Karalistes pārstāvjiem bija taisnība, atsakot piekļuvi dokumentam, viņa ieteica sūdzības iesniedzējam, ka viņš, ja vēlas, var iesniegt šo lietu ES tiesās, kad tās būs kompetentas risināt šādus jautājumus (sākot no 2014. gada decembra).

Sūdzības priekšvēsture

1. 2008. gadā Vācijā kvalificēts ārsts, strādājot pie īstermiņa līguma ar Apvienotās Karalistes medicīnas pakalpojumu uzņēmumu, vecāka gadagājuma britu vīrietim deva nāvējošu spēcīga pretsāpju līdzekļa pārdozēšanu. Apvienotās Karalistes iestādes attiecībā uz ārstu izdeva Eiropas apcietināšanas orderi.

2. Kad mirušā vīrieša ģimene uzzināja, ka ir radušās problēmas saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera īstenošanu, viens no viņa dēliem lūdza Eurojust publisku piekļuvi tās sanāksmes protokolam, kas notika Eurojust, lai apspriestu šīs problēmas. Eurojust atteicās publiskot protokolus.

3. Pēc tam mirušā dēls vērsās pie ombuda pēc palīdzības.

Izmeklēšanas priekšmets

4. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Eurojust nepamatoti atteica piekļuvi 2009. gada 1. jūlijā plkst. 10.30 Hāgā notikušās Apvienotās Karalistes un Vācijas policijas un prokuratūras juristu sanāksmes protokolam.

5. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Eurojust būtu viņam jāiesniedz visi attiecīgie dokumenti, tostarp sanāksmes protokols.

Izmeklēšana

6. Ombuds lūdza Eurojust līdz 2012. gada 29. februārim iesniegt atzinumu par sūdzību. Eurojust iesniedza atzinumu 2012. gada 27. februārī. Atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam ar aicinājumu izteikt apsvērumus. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 25. aprīlī iesniedza apsvērumus, un 2012. gada maijā, augustā un septembrī tika sniegta papildu informācija.

7. Ombuda dienesti 2012. gada 19. septembrī apmeklēja Eurojust, lai pārbaudītu tā lietas. Pārbaudes ziņojums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam ar aicinājumu izteikt apsvērumus. Ombuds arī rakstīja Eurojust, lūdzot papildu informāciju. Ombuds 2013. gada 3. janvārī saņēma sūdzības iesniedzēja apsvērumus par pārbaudes ziņojumu. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka viņš ir atsevišķi lūdzis Apvienotās Karalistes iestādēm sniegt viņam piekļuvi sanāksmes protokolam. Viņš paziņoja, ka ir atteicis viņam piekļuvi sanāksmes protokolam, jo Eurojust "nevēlas, lai [sūdzības iesniedzējs] tos redzētu" . Tādēļ ombuds lūdza Eurojust sniegt papildu informāciju par to, vai tas ir vai nav pieprasījis Apvienotās Karalistes iestādēm neizpaust to rīcībā esošās attiecīgo protokolu kopijas.

8. Eurojust 2013. gada 28. februārī atbildēja uz ombuda lūgumiem sniegt papildu informāciju. Eurojust sniegtā papildu informācija tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam, kurš savus apsvērumus iesniedza 2013. gada 28. aprīlī.

Ombuda analīze un secinājumi

A. Apgalvojums, ka ir kļūdaini atteikta piekļuve dokumentiem

Ombudam iesniegtie argumenti

9. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam paskaidroja, ka viņš ir dziļi sarūgtināts par to, ka Eurojust viņam neizpaudīs piezīmes par sanāksmi, kuras mērķis bija apspriest jautājumus, kas saistīti ar Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanu personai, kura ir atbildīga par viņa tēva nāvi.

10. Atzinumā, kas nosūtīts ombudam, Eurojust apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījums ir apstrādāts saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti Lēmumā par piekļuvi Eurojust dokumentiem [1].

11. Eurojust arī apgalvoja, ka tā ir izpildījusi prasību norādīt piekļuves atteikuma iemeslus, informējot sūdzības iesniedzēju, ka protokola publiskošana "kaitētu ... sabiedrības interešu aizsardzībai attiecībā uz ... valstu izmeklēšanām un kriminālvajāšanām, kurās Eurojust palīdz "un būtu pretrunā "piemērojamo noteikumu par dienesta noslēpumu " izpildei.

12. Eurojust norādīja, ka tās atšķirīgā struktūra paredz, ka, lai ievērotu Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 7. panta 2. punktā noteikto procedūru, attiecīgie valstu locekļi tiek lūgti rakstiski norādīt, vai viens no minētā lēmuma 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem attiecas uz dokumentiem, kas saistīti ar lietu. Valstu locekļi pastāvīgi sazinās ar savām attiecīgajām valsts iestādēm un tāpēc var tieši apspriest un saņemt informāciju un paskaidrojumus par to, vai ir piemērojami izņēmumi attiecībā uz pieprasījumu par piekļuvi ar lietu saistītiem dokumentiem. Apvienotās Karalistes valsts iestādes bija paskaidrojušas sūdzības iesniedzējam, kāpēc dokumentus nevarēja publiskot.

13. Eurojust norādīja, ka 2010. gada 8. janvāra kopīgajā paziņojumā Apvienotās Karalistes un Vācijas valsts pārstāvji pēc patiesa dialoga ar savas valsts iestādēm izklāstīja iemeslus, kāpēc ir piemērojami vairāki izņēmumi, kas paredzēti Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 4. pantā. Eurojust uzskata, ka tās tiesiskais režīms attiecībā uz publisku piekļuvi, it īpaši Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 8. panta 1. punkts un 7. panta 2. punkts, neuzliek tai pienākumu pēc būtības pārskatīt dalībvalstu pieņemtos lēmumus par to, vai publiskot ar lietu saistītus dokumentus.

14. Eurojust uzskata, ka, tā kā ar lietu saistītie dokumenti galu galā attiecas uz valstu tiesu lietām, Eurojust lēmumu par to, vai publiskošana kaitētu sabiedrības interešu aizsardzībai, nevar skatīt atsevišķi, bet tajā ir jāņem vērā lietā iesaistīto kompetento valsts iestāžu viedokļi. Tāpēc Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 4. panta 5. punktā ir noteikts, ka ar lietu saistītus dokumentus publisko tikai ar visu attiecīgo valsts pārstāvju rakstisku piekrišanu, ņemot vērā viņu valsts iestāžu viedokļus.

15. Eurojust uzskatīja, ka tas ir izpildījis pienākumu norādīt piekļuves atteikuma iemeslus, informējot sūdzības iesniedzēju par šiem iemesliem, un ka tas ir darīts tādā veidā, lai netiktu apdraudēta sabiedrības interešu aizsardzība, ko aizsargā piekļuves izņēmums, kas noteikts Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 4. panta 1. punktā. Attiecībā uz pamatojuma detalizācijas pakāpi Eurojust uzskatīja, ka tā ir piemērojusi standartus, kas noteikti judikatūrā, piemēram, lietā C-266/05 P [2], kurā Tiesa norādīja, ka "minētā pamatojuma īsums ir pieņemams, ņemot vērā to, ka, minot papildu informāciju, jo īpaši atsaucoties uz attiecīgo dokumentu saturu, tiktu atņemts minēto izņēmumu mērķis ".

16. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka patiesais iemesls dokumentu neizpaušanai ir slēpt faktu, ka Vācijas iestādes rīkojās neatbilstoši un nelikumīgi. Sūdzības iesniedzējs cita starpā apgalvoja, ka Vācijas iestādes atteicās pildīt savas saistības saskaņā ar Eiropas apcietināšanas ordera shēmu. Sūdzības iesniedzējs ir ļoti nobažījies par to, ka Eurojust piekrīt glabāt slepenus pierādījumus, kas, viņaprāt, liecinātu par Vācijas iestāžu nepareizu rīcību šajā jautājumā.

17. Attiecībā uz Eurojust paziņojumu, ka tā neuzskata sevi par pilnvarotu pēc būtības pārskatīt dalībvalstu lēmumu iebilst pret publisku piekļuvi, sūdzības iesniedzējs paziņoja, ka neviena no attiecīgajām "dalībvalstīm" nav pieņēmusi šādu lēmumu iebilst pret publisku piekļuvi. Tikai "valstu locekļi" iebilda pret piekļuvi, un tikai Eurojust pieņēma lēmumu atteikt piekļuvi. Jebkura "piezīme" no valstu locekļiem, pieprasot, lai sanāksmes protokols tiktu turēts slepenībā, ir izdarīta pretēji Apvienotās Karalistes valdībai, viņš teica. Sūdzības iesniedzējs šajā sakarā norādīja, ka Apvienotās Karalistes iestādes viņam ir skaidri norādījušas, ka tās neiebilst pret piekļuvi. Apvienotās Karalistes valdības valsts ministrs 2010. gada 29. marta vēstulē rakstīja, ka Eurojust ziņā ir noteikt, vai tā var publiskot protokolu, un ka Eurojust tiks lūgts to darīt.

Ombuda novērtējums

ES noteikumi par piekļuvi dokumentiem

18. Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15. panta 3. punktā ir noteikts, ka “ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem neatkarīgi no to veida, ievērojot principus un nosacījumus, kas jānosaka saskaņā ar šo punktu”. Tāpat ES Pamattiesību hartas 42. pantā ir noteikts, ka “ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem neatkarīgi no to veida”.

19. Iepriekš minētās tiesības piekļūt dokumentiem īsteno ar sekundārajiem tiesību aktiem, piemēram, Regulu 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem. Regulā (EK) Nr. 1049/2001 ir paredzētas plašas sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem, kas ir to iestāžu rīcībā, uz kurām attiecas Regula (EK) Nr. 1049/2001.

20. Daudzi noteikumi par publisku piekļuvi dokumentiem, kas ir citu ES iestāžu, kā arī ES biroju, struktūru un aģentūru (turpmāk "ES iestādes") rīcībā, ir nepārprotami balstīti uz Regulu 1049/2001 [3]. Tāpēc plašais sabiedrības piekļuves līmenis dokumentiem, ko garantē Regula 1049/2001, attiecas arī uz šādām ES iestādēm.

21. Tomēr uz dažām ES iestādēm attiecas noteikumi par publisku piekļuvi dokumentiem, kas paredz mazāku publisku piekļuvi, nekā paredzēts Regulā 1049/2001. Iemesls, kāpēc šīm ES iestādēm ir šādi mazāk plaši noteikumi, ir tas, ka tām ir uzticēts veikt īpaši sensitīvus uzdevumus.

22. Attiecībā uz Eurojust lēmumā par piekļuvi Eurojust dokumentiem ir noteikta īpaša kārtība un izņēmumi attiecībā uz publiskas piekļuves piešķiršanu tās rīcībā esošajiem dokumentiem. Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem preambulā noteikts, ka principā visiem dokumentiem vajadzētu būt publiski pieejamiem [4] Tomēr tajā arī paredzēts, ka noteikumiem par publisku piekļuvi jāatspoguļo Eurojust kā tiesu iestāžu sadarbības struktūras krimināllietās īpašās prasības, pilnībā ņemot vērā Eurojust veiktās sensitīvās darbības, jo īpaši saistībā ar kriminālizmeklēšanu un kriminālvajāšanu [5].

23. Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem preambulā izklāstītie paziņojumi ir atspoguļoti ierobežojošākajos piekļuves ierobežojumos, kas izklāstīti lēmuma pamattekstā un kas ir īpaši izstrādāti, lai ņemtu vērā Eurojust kā tiesu iestāžu sadarbības struktūras krimināllietās uzdevumu īpašo raksturu.

Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 4. panta 5. punkts

24. Ombuds norāda, ka Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 4. panta 5. punktā ir noteikts:

"Eurojust neizpauž nekādus ar lietu saistītus dokumentus, ja kāds no attiecīgajiem valsts pārstāvjiem nolemj, ka ir piemērojams kāds no šā panta 1. vai 2. punktā minētajiem nosacījumiem."[6]

25. Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 4. panta 5. punktā kopumā valstu locekļiem ir piešķirtas izņēmuma tiesības saskaņā ar ES noteikumiem par piekļuvi dokumentiem. Šīs tiesības ir tiesības Eurojust vietā izlemt, vai viens no 4. panta 1. un 2. punktā noteiktajiem piekļuves izņēmumiem attiecas uz Eurojust rīcībā esošu dokumentu, kas saistīts ar lietu.

26. Konkrētāk, ombuds norāda, ka Lēmumā par piekļuvi Eurojust dokumentiem ir skaidri nošķirta dalībvalstu loma, izskatot pieprasījumus par piekļuvi ar lietu saistītiem dokumentiem [7], no to lomas, izskatot pieprasījumus par piekļuvi citiem dokumentiem, ko tās izdevušas. Ar 4. panta 5. punktu attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar lietu, jebkuram valsts loceklim (kas ir dalībvalstu pārstāvji, kuri strādā ar Eurojust) ir atļauts veto tiesības attiecībā uz dokumentu, kas saistīti ar lietu, izpaušanu, ja dalībvalstu pārstāvji nolemj, ka ir piemērojams kāds no izņēmumiem attiecībā uz publisku piekļuvi.

27. Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 7. panta 2. punktā ir noteikts, ka, ja pieteikums par publisku piekļuvi attiecas uz "ar lietu saistītu dokumentu", Eurojust Juridiskā dienesta vadītājs jautā attiecīgajiem valstu locekļiem " , vai ir piemērojams kāds no 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem. Lūguma saņēmēja puse rakstiski norāda, vai dokumentus var publiskot, un atteikuma gadījumā norāda atteikuma iemeslu. "[8]

28. Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 7. panta 3. punktā ir noteikts, ka gadījumā, ja piekļuves pieteikums tiek noraidīts, Eurojust Juridiskā dienesta vadītājs pieteikuma iesniedzējam sniedz rakstisku atbildi, norādot pilnīga vai daļēja atteikuma iemeslus.

29. Attiecībā uz Eurojust pienākumu sniegt "iemeslus" lēmumiem atteikt piekļuvi dokumentiem ombuds norāda, ka iemesliem, uz kuriem atsaucas minētais valsts loceklis un kurus paziņo personai, kas lūdz piekļuvi, jābūt tādiem, lai persona, kas lūdz piekļuvi, varētu saprast sava pieprasījuma atteikuma izcelsmi un iemeslus un kompetentā tiesa vajadzības gadījumā varētu īstenot savas pārbaudes pilnvaras [9].

30. Tādējādi ombuds uzskata, ka pienākums norādīt pamatojumu nav izpildīts, vienkārši norādot, ka ir piemērojams izņēmums attiecībā uz publisku piekļuvi. Drīzāk Eurojust pienākums norādīt pamatojumu prasa, lai valsts pārstāvis(-ji) sniegtu pietiekamu paskaidrojumu par to, kāpēc izņēmums ir piemērojams. Tomēr ombuds piekrīt Eurojust nostājai, ka šāds pamatojums var būt īss, ņemot vērā attiecīgo dokumentu īpašo sensitivitāti.[10] Pienākums norādīt pamatojumu noteikti nedrīkst būt tik plašs, lai pieprasītu izpaust jebkādu informāciju, kas varētu kaitēt interesēm, kuras cenšas aizsargāt izņēmumi attiecībā uz publisku piekļuvi.

31. Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds arī uzskata, ka lēmumā atteikt piekļuvi Eurojust vajadzētu būt: i) norādīja, vai dokumenti ir saistīti ar lietu un vai tādēļ ir piemērojams Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 4. panta 5. punkts; ii) norādīja, kurš valsts pārstāvis iebilda pret piekļuvi; iii) atsaucās uz attiecīgo(-ajiem) izņēmumu(-iem) piekļuvei, ko ierosinājis(-uši) valsts(-u) pārstāvis(-ji); un iv) izskaidroja valsts(-u) locekļa(-u) norādītos iemeslus īpaša piekļuves izņēmuma piemērošanai [11].

32. Attiecībā uz to, vai Eurojust izpildīja iepriekš minēto prasību, ombuds norāda, ka savās vēstulēs sūdzības iesniedzējam, ar kurām atteica piekļuvi dokumentam, Eurojust atsaucās uz Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 4. panta 4. punktu, nevis Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 4. panta 5. punktu. Tā bija Eurojust pārraudzība. Tomēr, tā kā šajā izmeklēšanā ir precizēts, ka Eurojust atteikumu piešķirt piekļuvi pamato ar Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 4. panta 5. punktu, ombuds neredz iemeslu turpināt šo pārraudzību.

33. Ombuds norāda, ka Eurojust savās vēstulēs sūdzības iesniedzējam ir norādījis, ka gan Apvienotās Karalistes, gan Vācijas valsts pārstāvji 2010. gada 8. janvāra kopīgajā paziņojumā ir informējuši Eurojust, ka tam būtu jāliedz piekļuve šim dokumentam. Tādēļ Eurojust bija juridisks pienākums atteikt piekļuvi dokumentam.

34. Ombuds arī norāda, ka Eurojust savās vēstulēs sūdzības iesniedzējam, kas atteica piekļuvi, atsaucās uz izņēmumiem, uz kuriem atsaucās valstu locekļi, informējot Eurojust, ka tai būtu jāliedz piekļuve dokumentam. Tie bija 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts, 6. un 7. ievilkums Lēmumā par piekļuvi Eurojust dokumentiem, kas attiecas uz vajadzību aizsargāt valstu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, kurā Eurojust palīdz, un vajadzību ievērot piemērojamos noteikumus par dienesta noslēpumu.

35. Tomēr ombuds atzīmē, ka Eurojust vēstulēs sūdzības iesniedzējam nav paskaidrots, kādus iemeslus valstu locekļi ir minējuši, lai piemērotu šos izņēmumus publiskai piekļuvei.

36. Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds tādējādi konstatē, ka Eurojust, neraugoties uz to, ka tā bija informēta par iemesliem, kuru dēļ valstu locekļi vēlējās, lai piekļuve tiktu liegta, savā lēmumā atteikt piekļuvi protokoliem nav izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ valstu locekļi uzskatīja, ka ir piemērojami attiecīgie piekļuves izņēmumi.

37. Ombuds norāda, ka, atbildot uz viņa lūgumu sniegt papildu informāciju, Eurojust pirmo reizi paziņoja, ka 2009. gada 1. jūlija sanāksmes protokols ir "saistīts ar lietu", tas ir, attiecas uz izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu, kurā Eurojust ir iesaistīts.[12] Ņemot vērā to, ka dokuments attiecas uz sanāksmi, kas notika Eurojust, lai apspriestu Eiropas apcietināšanas ordera īstenošanu attiecībā uz konkrētu personu, ombuds neredz iemeslu apšaubīt Eurojust paziņojumu, ka dokumentus var klasificēt kā "saistītus ar lietu".

38. Pārbaudot Eurojust lietu, ombuda dienesti varēja iepazīties ar 2010. gada 8. janvāra kopīgo paziņojumu. Tādējādi ombuds apzinās, ka valstu locekļu izvirzītais iemesls, lai iebilstu pret piekļuvi, bija tāds, ka 2009. gada 1. jūlija sanāksmes protokols vienkārši bija saistīts ar lietu, proti, tas attiecas uz izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu, kurā ir iesaistīta Eurojust. Tas ir tieši tāds pats kā informācija, ko Eurojust sniedza ombudam, kad tas iesniedza savu atzinumu saistībā ar šo izmeklēšanu. Šī informācija tika nosūtīta arī sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai.

39. Tādēļ ombuds uzskata, ka Eurojust šīs izmeklēšanas gaitā ir novērsis pamatojuma trūkumu Eurojust lēmumā atteikt piekļuvi dokumentiem. Tādēļ nav lietderīgi turpināt izskatīt jautājumu par Eurojust, sniedzot sūdzības iesniedzējam šos iemeslus. Tomēr ombuds izdarīs vēl vienu piezīmi, lai mudinātu Eurojust turpmāk sniegt pieteikumu iesniedzējiem valstu locekļu izvirzītos iemeslus.

40. Ombuds uzsver, ka, lai gan Eurojust būtu bijis jāsniedz sūdzības iesniedzējam iemesli, kāpēc valstu locekļi uzskata, ka ir piemērojami attiecīgie piekļuves izņēmumi, Eurojust nav pilnvaru apšaubīt šos iemeslus (sk. iepriekš 25. un 26. punktu). Šādā gadījumā Eurojust pienākums saskaņā ar Lēmumu par piekļuvi Eurojust dokumentiem attiecas tikai uz to iemeslu sniegšanu pieteikuma iesniedzējam, kurus norādījuši valstu locekļi, lai liegtu piekļuvi dokumentam.

41. Ir svarīgi arī norādīt, ka Eiropas Ombuda kā struktūras, kuras mērķis ir nodrošināt, lai ES iestādes neizdarītu administratīvas kļūmes, loma šajā ziņā attiecas tikai uz pārbaudi, vai Eurojust ir sniegusi pieteikuma iesniedzējam valstu locekļu norādītos iemeslus, lai liegtu piekļuvi dokumentam.

42. Ņemot vērā to, ka valstu pārstāvji ir dalībvalstu pārstāvji, Eiropas Ombudam nav pilnvaru izvērtēt, vai valstu pārstāvji ir kļūdījušies, uzskatot, ka Eurojust būtu jāliedz publiska piekļuve dokumentam.

43. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir svarīgi uzsvērt, ka jebkāds iespējams būtisks trūkums pamatojumā, ko valstu locekļi izvirzījuši kā pamatu, lai atteiktu publisku piekļuvi ar lietu saistītam dokumentam, nevar būt Eurojust administratīva kļūme, ja vien Eurojust šo pamatojumu ir paziņojusi pieteikuma iesniedzējam.

44. Ombuds atzinīgi vērtē šīs lietas īpaši traģisko un svarīgo sociālo dimensiju, kas attiecas uz dēla centieniem noskaidrot, kā valsts iestādes risināja viņa tēva nāves jautājumu. Ombuds pilnībā saprot, ka, iesniedzot šo sūdzību, sūdzības iesniedzējs cenšas iegūt piekļuvi tās sanāksmes protokolam, kura attiecas uz viņam ļoti svarīgu jautājumu, proti, Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanu personai, kas saistīta ar viņa tēva nāvi. Ombuds pilnībā atzīst, ka sūdzības iesniedzējs nav tikai ieinteresēts, lai viņam tiktu sniegti iemesli, kāpēc valstu deputāti vēlējās atteikt piekļuvi dokumentiem.

45. Ombuds norāda, ka gadījumā, ja sūdzības iesniedzējs uzskata, ka valsts pārstāvju norādītie iemesli nav pietiekami, viņam nākotnē būs iespēja šo jautājumu apstrīdēt tiesā. No 2014. gada 1. decembra ES tiesas iegūs jurisdikciju pār Eurojust darbībām [13]. Šajā posmā sūdzības iesniedzējs, ja viņš to vēlas, varēs iesniegt jaunu pieprasījumu par piekļuvi dokumentam. Ja piekļuves atteikumam tiktu norādīti tie paši iemesli un ja viņš tos uzskatītu par nepietiekamiem, viņš varētu apsvērt iespēju celt prasību Eiropas Savienības Vispārējā tiesā par šī lēmuma atcelšanu. Šajā posmā Eiropas Savienības Vispārējā tiesa, kurai būs pilnīga kompetence pārbaudīt šī lēmuma tiesiskumu.

B. Secinājums

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Ombuds neattaisno turpmākas izmeklēšanas.

Sūdzības iesniedzējs un Eurojust tiks informēti par šo lēmumu.

Papildu piezīme

Ja Eurojust nevar piešķirt publisku piekļuvi ar lietu saistītiem dokumentiem, jo valsts loceklis(-ļi) ir atteicies atļaut šādu piekļuvi, Eurojust ir jāpaziņo pieteikuma iesniedzējam valsts locekļa(-u) minētais(-ie) atteikuma iemesls(-i).

 

Emīlija O'Reilija

Strasbūrā, 2014. gada 27. janvārī


[1] Eurojust Kolēģijas lēmums pieņemt noteikumus par publisku piekļuvi Eurojust dokumentiem (pieņemts 2004. gada 13. jūlijā), pieejams tīmekļa vietnē:

http://eurojust.europa.eu/doclibrary/Eurojust-framework/ejlegalframework/Access%20to%20Eurojust%20Documents/Access-to-Eurojust-Documents-2004-07-13-EN.pdf

[2] Spriedums lietā C-266/05 P Sison/Padome (Krājums 2007, I-1233. lpp., 17. punkts).

[3] Sk., piemēram, Eiropas Kopienu Revīzijas palātas 2005. gada 10. marta Lēmuma Nr. 12-2005 preambulu un Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par piekļuvi EMEA dokumentiem īstenošanas noteikumus (daži no tiem vēlāk tika pārskatīti).

[4] Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 6. preambula.

[5] Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 7. preambula.

[6] Ombuda uzsvars.

[7] Patiešām, pats iemesls, kāpēc sūdzības iesniedzējs vēlas iegūt piekļuvi protokoliem, ir tas, ka tie attiecas uz tās personas gadījumu, kas ir atbildīga par viņa tēva nāvi.

[8] Ombuda uzsvars.

[9] Pēc analoģijas skat. 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C-64/05 P Zviedrija/Komisija un citi (Krājums, I-11389. lpp., 89. punkts).

[10] Spriedums lietā C-266/05 P Sison/Padome (Krājums 2007, I-1233. lpp., 62. punkts).

[11] Lēmuma par piekļuvi Eurojust dokumentiem 7. panta 3. punkts.

[13] ES tiesas kļūst kompetentas pārskatīt Eurojust lēmumu piecus gadus pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā (sk. Lisabonas līguma 36. protokolu, 10. pantu), proti, 2014. gada decembrī.

Ko jūs domājat par šo automātisko tulkojumu? Sniedziet mums savu viedokli!