Sagatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu [1]

Sūdzības priekšvēsture

1. Lieta galvenokārt attiecas uz Komisijas vispārējo tendenci vilcināties piešķirt publisku piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz notiekošām izmeklēšanām par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem dalībvalstīs. ES pilsoņiem, kas dzīvo Dānijā, radās iespaids, ka Komisijas Vides ģenerāldirektorāts (Vides ĢD) savā politikas jomā 2006.–2007. gadā pieņēma atvērtāku praksi. Pēc tam, kad Vides ģenerāldirektorāts atgriezās pie iepriekš minētās Komisijas tendences, šie iedzīvotāji lūdza sniegt pamatojumu un ierosināja, ka būtu jāturpina ievērot atvērtāku praksi. Tā kā viņi nebija apmierināti ar Komisijas atbildēm, viņi vērsās pie Eiropas ombuda.

2. Precīzāks lietas priekšvēstures izklāsts īsumā ir šāds.

3. Vēstulē pirms šīs lietas sākšanas sūdzības iesniedzējs mudināja ombudu veikt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas par šo jautājumu. Viņš rakstīja šādi:

"Ar lielu interesi izlasīju Jūsu lēmumu slēgt OI/[2/] 2009/MHZ [[2]] attiecībā uz Eiropas Komisiju.

Mana interese par šo jautājumu ir saistīta ar to, ka iepriekš esmu pieprasījis un ieguvis publisku piekļuvi divām Komisijas sākuma vēstulēm. Abas sākuma vēstules tika nosūtītas Dānijai 2006. gada maijā ar reģistrācijas numuru 2006/2144 saistībā ar Dzīvotņu direktīvu un 2006/2134 saistībā ar Putnu direktīvu. Dānijas iestādes piešķīra publisku piekļuvi šīm uzsākšanas vēstulēm pēc tam, kad Komisijas Vides ģenerāldirektorāts to informēja šādi:

Vides ģenerāldirektorāts ir mainījis praksi attiecībā uz publisku piekļuvi un nākotnē piešķirs publisku piekļuvi visiem dokumentiem, kas saistīti ar notiekošām pārkāpuma procedūrām, kuras attiecas uz publisku piekļuvi, un nākotnē piešķirs publisku piekļuvi visiem dokumentiem, kas saistīti ar notiekošām pārkāpuma procedūrām, kuras attiecas uz neatbilstībām starp valstu un ES tiesību aktiem. Izplatīšana tādos gadījumos kā šis var atvieglot attiecīgo direktīvu piemērošanu un lietderīgo iedarbību. Šis apstāklis tiks uzskatīts par sevišķām sabiedrības interesēm, kas pamato informācijas izpaušanu.

Tāpēc es varu Jūs informēt, ka mēs neiebilstam pret publisku piekļuvi attiecībā uz Dānijai adresētajām sākuma vēstulēm par Direktīvas 79/409/EEK un Direktīvas 92/43/EEK piemērošanu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Dānijas iestādes 2006. gada decembrī piešķīra publisku piekļuvi dokumentiem. Dānijas Vides ministrijas informācijas izpaušanas iemesli kopā ar sākuma vēstulēm ir pieejami šādā adresē:

http://www.blst.dk/NATUREN/Natura2000plan/sidebar/Seneste_nyt/aabningsskrivelser.htm

Pēc tam Dānija saņēma papildu uzsākšanas vēstuli, kā arī argumentētu atzinumu lietā 2006/2134. Dānijas iestādes atteicās piešķirt man publisku piekļuvi šiem dokumentiem. Neraugoties uz iepriekš minētajām izmaiņām praksē, Dānijas Vides ministrija turpināja jautāt Komisijai, vai tā var piešķirt publisku piekļuvi. Tagad Komisija atsakās piešķirt publisku piekļuvi, atsaucoties uz Regulu 1049/2001 un spriedumu lietā Petri [e], uz kuru atsaucas Dānijas valdība.

Interesanti, ka jūs savā izmeklēšanā pēc savas iniciatīvas neminat atklātības praksi, ko Komisija pieņēma 2006. gada rudenī un kas formulēta iepriekš citētajā vēstulē Dānijas valdībai 2006. gada novembrī.

Tāpēc es iesaku Eiropas ombudam censties iegūt skaidrojumu par virziena maiņu laikā no 2006. gada novembra līdz 2009. gadam.

Ir mulsinoši, ka Komisija nav informējusi Eiropas ombudu, ka tā 2006. gadā šajā jomā īstenoja atklātības politiku, kas tagad ir mainīta. Tā ir politikas maiņa, ko Komisija acīmredzot dod priekšroku klusēšanai, ņemot vērā, ka tā par to neinformēja Eiropas ombudu saistībā ar izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, kas tika pabeigta 2009. gadā."

4. Ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā vietā, lai sāktu izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, viņš uzskata, ka ir lietderīgāk izskatīt iespējamās sūdzības par šo jautājumu.

5. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 5. septembrī iesniedza šo sūdzību.

6. Sūdzības iesniedzējs informēja ombudu, ka 2009. gadā viņš iesniedza pieteikumu par publisku piekļuvi papildu uzsākšanas vēstulei, ko Komisija bija nosūtījusi Dānijai.

7. Komisija atbildēja negatīvi, informējot sūdzības iesniedzēju, ka procedūras sākšanas vēstules izpaušana dalībvalstij nav saderīga ar tās tiesībām uz konfidencialitāti pārkāpumu lietās. Tā atsaucās uz Pirmās instances tiesas 2001. gada spriedumu Petrie lietā [3]. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 3. maijā iesniedza atkārtotu pieteikumu Komisijas Ģenerālsekretariātam. Viņš vērsa Komisijas uzmanību uz to, ka 2006. gadā Dānijas Vides ministrijas tīmekļa vietnē tika publicēta iepriekšēja Komisijas vēstule par attiecīgās pārkāpuma lietas uzsākšanu. Viņš arī jautāja Komisijai, vai Dānijas iestādes ir lūgušas neizpaust vēstuli par procedūras uzsākšanu, ko viņš bija lūdzis 2009. gadā. Sūdzības iesniedzējs nekad nav saņēmis atbildi uz savu atkārtoto pieteikumu.

Izmeklēšanas priekšmets

8. Ombuds 2010. gada 5. oktobrī sāka izmeklēšanu par šādiem apgalvojumiem un prasībām.

Apgalvojumi

1. Komisija neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2009. gada 3. maija atkārtoto pieteikumu.

2. Komisija nepaskaidroja sūdzības iesniedzējam, kāpēc pēc jaunas prakses 2006. gadā tā atkal ieviesa ierobežojošu praksi attiecībā uz publisku piekļuvi vēstulēm dalībvalstīm pārkāpumu lietās.

3. Komisija neinformēja sūdzības iesniedzēju par to, vai Dānijas iestādes ir pieprasījušas atteikt publisku piekļuvi uzsākšanas vēstulēm un to pielikumiem.

Prasības

1. Komisijai būtu jāatbild uz iepriekš minētajos apgalvojumos ietvertajiem pieprasījumiem.

2. Komisijai būtu jāpārskata 2006. gadā pieņemtās prakses ieviešana, nodrošinot plašāku publisku piekļuvi dalībvalstīm adresētām sākuma vēstulēm.

Izmeklēšana

9. Komisija 2011. gada 9. martā sniedza atzinumu par sūdzību. Ombuds nosūtīja atzinumu sūdzības iesniedzējam, kurš 2011. gada 19. aprīlī iesniedza savus apsvērumus par to.

10. Pirms Komisija 2011. gada 9. martā nosūtīja iepriekš minēto atzinumu, sūdzības iesniedzējs nosūtīja atbildes kopiju, ko viņš galu galā saņēma, atbildot uz atkārtoto pieteikumu. Komisijas atbilde ir apkopota turpmākajās ievada piezīmēs.

Ombuda novērtējums

Ievadpiezīmes

Šī lieta ir līdzīga citai lietai, ko izskata ombuds.

11. Ombuds norāda, ka viņa pašreizējais ieteikumu projekts attiecas uz galveno jautājumu, kas ir ļoti līdzīgs tam, kas izvirzīts citā lietā, proti, lietā 2207/2010/PB. Sūdzības iesniedzējs un Komisija ir informēti par šo faktu. Ombuda novērtējumi abās lietās tiek koordinēti, un ieteikumu projekti abās lietās tiek pieņemti vienā un tajā pašā dienā.

12. Šajā gadījumā kopīgie jautājumi ir atspoguļoti otrajā apgalvojumā, ko var lietderīgi izskatīt, izmantojot šādas trīs sadaļas: "Jaunas prakses esība no 2006. gada"; "Jaunās prakses atcelšanas iemesli"; "Sistēmiskie jautājumi, kas radušies saistībā ar pārkāpuma dokumentu neizpaušanu".

13. Pirms šo jautājumu izvērtēšanas ombuds atsevišķi izskatīs pirmo un trešo apgalvojumu.

Komisijas atbilde uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu

14. Kā norādīts iepriekš 10. punktā, pēc izmeklēšanas uzsākšanas, bet pirms Komisija iesniedza savu atzinumu, sūdzības iesniedzējs informēja ombudu, ka Komisija ir atbildējusi uz viņa atkārtoto pieteikumu. Atbilde un tai sekojošais saistītais paziņojums Komisijas atzinumā ir apkopoti turpmāk tekstā.

15. Sīki izstrādātajā atbildē sūdzības iesniedzējam Komisija atteicās sniegt piekļuvi attiecīgajam dokumentam.

16. Vispirms tā atvainojās par sūdzības iesniedzēja atkārtotā pieteikuma novēlotu reģistrāciju un izskatīšanu. Tā norādīja, ka ir veikta attiecīgo e-pasta kontu rūpīga pārbaude, un konstatēja, ka tas, ka sūdzības iesniedzēja e-pasta vēstule, kurā bija atkārtots pieteikums, nebija iekļauta ienākošajās e-pasta vēstulēs, šķiet, ir saistīts ar tehnisku problēmu Komisijas sistēmā.

17. Pēc tam Komisija uzsvēra atkārtotā pieteikuma kontekstu un priekšmetu. Tā paskaidroja, ka 2009. gada 2. februārī tā nosūtīja Dānijai oficiāla paziņojuma vēstuli saistībā ar attiecīgo pārkāpuma procedūru (2006/2134). Šī procedūra attiecās uz Dānijas tiesību aktu iespējamo neatbilstību ES Putnu direktīvai 79/409 (ar grozījumiem). Pārkāpuma procedūra turpinājās. Sūdzības iesniedzējs bija arī sūdzības iesniedzējs attiecībā uz tikko minēto būtisko jautājumu (pārkāpuma sūdzība Nr. 2007/4437), un 2010. gada 7. jūlijā viņš tika informēts par Komisijas izmeklēšanas statusu.

18. Ar nosaukumu "Orhūsas konvencija" Komisija turpinājumā norādīja, ka savā atkārtotajā pieteikumā sūdzības iesniedzējs ir lūdzis izskatīt pieteikumu saskaņā ar Direktīvu 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai. Komisija norādīja, ka šī direktīva, ar ko īsteno daļu Orhūsas konvencijas noteikumu, ir adresēta dalībvalstīm un ka tādēļ tā neattiecas uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu.

19. Pēc tam Komisija atsaucās uz citiem tiesību aktiem, proti, Regulu (EK) Nr. 1367/2006 [4], kas dažus Orhūsas konvencijas noteikumus padara saistošus ES iestādēm. Komisija norādīja, ka Regulā (EK) Nr. 1367/2006 ir skaidri noteikts, ka "dokumenta" definīcija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 [5] ietver vides informāciju, kā definēts Regulā (EK) Nr. 1367/2006. Regulas 3. pantā noteikts, ka Regulu (EK) Nr. 1049/2001 piemēro visiem pieteikumiem par piekļuvi vides informācijai, kas ir ES iestāžu rīcībā. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secināja, ka dokuments, kuram sūdzības iesniedzējs šajā lietā lūdza publisku piekļuvi, satur vides informāciju un ka tāpēc ir piemērojama gan Regula 1367/2006, gan Regula 1049/2001.

20. Komisija arī pievērsās konkrētajam jautājumam par to, vai šajā gadījumā varētu piešķirt publisku piekļuvi. Komisijas negatīvā secinājuma pamatā bija šādi apsvērumi.

21. LESD 258. pantā minētā procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi ietver divus posmus, proti, administratīvo posmu un tiesvedības posmu. Administratīvā posma mērķis ir, pirmkārt, dot attiecīgajai dalībvalstij iespēju izbeigt Līguma pārkāpumu, otrkārt, piešķirt tai tiesības tikt uzklausītai un, treškārt, noteikt strīda apjomu gadījumā, ja lieta tiek nodota izskatīšanai Tiesā.

22. Oficiāla paziņojuma vēstules ir administratīvās procedūras pirmais posms. Šādās vēstulēs Komisija aicina dalībvalsti izteikt savas piezīmes par konkrētiem apgalvojumiem un darīt to noteiktā termiņā. Iepriekš minētajā papildu vēstulē ir norādīti iespējamie pārkāpumi, par kuriem Komisija uzzināja, iesniedzot papildu sūdzības par pārkāpumiem no iedzīvotājiem, kā arī izskatot tiesību aktus un Dānijas sniegto papildu informāciju.

23. Komisijas nodoms, nosūtot papildu oficiāla paziņojuma vēstuli, bija piešķirt Dānijai tiesības tikt uzklausītai, pirms tā pieņem lēmumu par turpmāko rīcību.

24. Pēc tam Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka, tā kā pārkāpuma lieta turpinās, tā nevar piešķirt publisku piekļuvi papildu oficiāla paziņojuma vēstulei. Tā pamatoja savu lēmumu ar Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, kurā noteikts, ka "iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: [...] – pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķi.

25. Komisija paskaidroja, ka, lai izpildītu savu Līgumu uzraudzītājas uzdevumu un rastu risinājumu pārkāpumiem, neuzsākot tiesvedību, ir jāsaglabā savstarpējas uzticēšanās gaisotne starp to un Dāniju dažādos procedūras posmos līdz brīdim, kad lieta ir pabeigta.

26. Ja attiecīgais dokuments būtu ticis publiskots brīdī, kad sūdzības iesniedzējs to lūdza, un tādējādi procedūras brīdī, kad lieta vēl nebija pabeigta, tas negatīvi ietekmētu apspriedes starp Dānijas iestādēm un Komisiju. Tas savukārt būtu samazinājis iespējas panākt mierizlīgumu, vēlams, nevēršoties Tiesā. Tādējādi dokumenta publiskošana būtu acīmredzami kaitējusi pārkāpuma procedūras 2006/2134 izmeklēšanas mērķim.

27. Šo interpretāciju apstiprināja Pirmās instances tiesa [tagad Vispārējā tiesa] Petrie lietā [6]:

"Kā Tiesa norādīja 63. punktā spriedumā lietā WWF [..], dalībvalstīm ir tiesības sagaidīt, ka Komisija garantēs konfidencialitāti izmeklēšanās, kuru rezultātā varētu tikt uzsākta pārkāpuma procedūra. Šī konfidencialitātes prasība saglabājas arī pēc tam, kad lieta ir nodota izskatīšanai Tiesā, jo nevar izslēgt, ka diskusijas starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti par to, vai šī dalībvalsts brīvprātīgi ievēro Līguma prasības, var turpināties tiesvedības laikā un līdz Tiesas sprieduma pasludināšanai. Šī mērķa saglabāšana, proti, strīda starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti atrisināšana izlīguma ceļā, pirms Tiesa ir pasludinājusi spriedumu, pamato piekļuves atteikumu brīdinājuma vēstulēm un argumentētiem atzinumiem, kas sagatavoti saistībā ar EKL 226. panta procedūru, pamatojoties uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar pārbaudēm, izmeklēšanu un tiesvedību, kas ietilpst Lēmuma 94/90 pirmajā izņēmumu kategorijā."

28. Komisija arī norādīja, ka tad, kad Tiesa interpretēja iepriekš minēto Regulas 1049/2001 noteikumu jaunākā spriedumā [7], tā uzsvēra administratīvās procedūras divpusējo raksturu starp Komisiju un dalībvalsti. Tiesa nolēma, ka "ieinteresētajām personām, izņemot dalībvalsti, kas ir atbildīga par atbalsta piešķiršanu, saskaņā ar valsts atbalsta kontroles procedūru nav tiesību iepazīties ar Komisijas administratīvās lietas dokumentiem. Šis apstāklis ir jāņem vērā, interpretējot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu. Ja šīs ieinteresētās personas, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, varētu iegūt piekļuvi Komisijas administratīvās lietas dokumentiem, tiktu apšaubīta valsts atbalsta kontroles sistēma.”

29. Tāpat kā valsts atbalsta pārskatīšanas procedūra, pienākumu neizpildes procedūras, pamatojoties uz LESD 258. pantu, ir divpusējs jautājums, kurā Komisijas nostāja ir adresēta tikai attiecīgajai dalībvalstij. Tāpēc iepriekš minētā Tiesas interpretācija ir tieši piemērojama šīm pārkāpuma procedūrām.

30. Pēc tam Komisija pievērsās jautājumam par daļēju piekļuvi, norādot, ka šādu piekļuvi nevar piešķirt. Tas tā bija tāpēc, ka uz attiecīgo dokumentu pilnībā attiecās izņēmums, uz kuru Komisija bija atsaukusies.

31. Pēc tam Komisija pievērsās jautājumam par "sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm" , norādot, ka saskaņā ar Regulu 1049/2001 izņēmums, uz kuru tā atsaucas, nav piemērojams, ja publiskošana ir saistīta ar tā sauktajām "sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm" . Komisija norādīja, ka šādām interesēm, pirmkārt, jābūt “sabiedrībai” un, otrkārt, jāatsver kaitējums, ko radīs izpaušana.

32. Komisija norādīja, ka saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1367/2006 6. pantu "attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu, izņemot izmeklēšanu, jo īpaši attiecībā uz iespējamiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, uzskata, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē. Attiecībā uz citiem izņēmumiem, kas noteikti Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. pantā, atteikuma iemeslus interpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses informācijas izpaušanā un to, vai pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē."

33. Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja pieprasītajā dokumentā nav informācijas par emisijām. Turklāt tā norādīja, ka, pat ja dokumentā būtu ietverta šāda informācija, iepriekš minētajā pantā minētās sevišķās sabiedrības intereses informācijas izpaušanā nebūtu piemērojamas, jo dokuments ir daļa no izmeklēšanas par iespējamiem Savienības tiesību pārkāpumiem.

34. Visbeidzot, Komisija paskaidroja sūdzības iesniedzējam, ka tas, ka tās izmeklēšanas pamatā bija viņa iesniegtā sūdzība par pārkāpumu, juridiski nepiešķir viņam lietas dalībnieka statusu. Tāpēc sūdzības iesniedzējam nebija plašākas tiesības piekļūt izmeklēšanas dokumentiem nekā citiem pilsoņiem.

35. Savā e-pasta vēstulē, ar kuru tika nosūtīts iepriekšējos punktos apkopotais Komisijas lēmums, sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka Komisija nav ņēmusi vērā iepriekš minēto atvērtāko praksi.

36. Nākamajā atzinumā par sūdzību ombudam Komisija informēja sūdzības iesniedzēju un ombudu, ka „starplaikā pārkāpuma procedūra ir slēgta, Komisija ir pārskatījusi šo lēmumu un tagad publisko pieprasīto dokumentu.”

A. Apgalvojums par atbildes nesniegšanu uz sūdzības iesniedzēja 2009. gada 3. maija atkārtoto pieteikumu

Ombudam iesniegtie argumenti

37. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka tai nav paskaidrojuma par to, ka sūdzības iesniedzēja pieteikums nesasniedz elektronisko pastkastīti, kas paredzēta pieteikumiem par piekļuvi dokumentiem. Komisijas Ģenerālsekretariāts nezināja par viņa pieteikumu. Sūdzības iesniedzējs nav vērsis Komisijas uzmanību uz to, ka viņš nav saņēmis nekādu atgriezenisko saiti par savu pieteikumu un pirms sūdzības iesniegšanas ombudam ir nogaidījis pietiekami ilgu laiku. Komisija pauda bažas par šo ārkārtējo un neizskaidrojamo notikumu. Šajos īpašajos apstākļos Komisija uzskatīja, ka to nevajadzētu uzskatīt par administratīvu kļūmi. Pieteikums tika nekavējoties reģistrēts un izskatīts, tiklīdz Komisija uzzināja par tā esamību.

38. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par šo Komisijas atzinuma daļu izteica šādas piezīmes.

39. Viņš norādīja, ka pēc savas sākotnējās e-pasta vēstules nosūtīšanas Komisijas ģenerālsekretāram viņš saņēma divas atbildes e-pasta vēstules. Viņš saprata, ka šīs atbildes e-pasta vēstules skaidri norāda, ka Komisija faktiski ir saņēmusi viņa e-pasta vēstuli. Sūdzības iesniedzējs pievienoja šo atpakaļ nosūtīto e-pastu kopijas. Pirmajā bija ietverta šāda informācija [8]:

“Jūsu ziņa

Uz šādu adresi: ĢS ACCES DOKUMENTI; [ierēdņa vārds, uzvārds] (ENV)

Temats: Ønske om aktindsigt i en supplerende Abningsskrivelse til
Danmark vedrørende 79/409 EF, Fugledirektivet [publiskas piekļuves pieprasījums oficiāla paziņojuma vēstulē Dānijai par 79/409/EK, Putnu direktīvu]
nosūtīts: Sv, 2009. gada 3. maijā 08:11:16 +0200

Svītrots, nelasot Sv, 3 maijs 2009 19:42:17 +0200

Galasaņēmējs: RFC822; [oficiālā e-pasta adrese]

Izvietojums: automātiska darbība/MDN-nosūtīts automātiski; svītrots
X-MSExch-Correlation-Key: DNaAepq040iQ2ChA+6XFmg==
Oriģinālais ziņojuma ID: <4 9FD3584.60704083vip※cvbercitv.dk>

Šajā ienākošajā ziņojumā vīruss nav atrasts.
Pārbaudīts AVG - www.avg.com

Versija: 8.0.238 / Vīrusu datubāze: 270.12.15/2093 - Izdošanas datums: 05/02/09
14 :23:00".

40. Otrajā atbildes e-pastā bija ietverta šāda informācija:

Temats: lasīt šādi: Ønske om aktindsigt i en supplerende âbningsskrivelse til Danmark vedrarende 79/409 E0F, Fugledirektivet [publiskas piekļuves pieprasījums oficiāla paziņojuma vēstulē Dānijai par 79/409/EK, Putnu direktīvu]

No: <[ierēdņa vārds, uzvārds]

Datums: pirmdiena, 2009. gada 4. maijs 07:05:17 +0200

Uz šādu adresi: <[sūdzības iesniedzēja nosaukums]>

Jūsu ziņojums

Uz šādu adresi: SG ACCES DOKUMENTI ; [oficiālais nosaukums](ENV)

Temats: Ønske om aktindsigt i en supplerende Abningsskrivelse til
Danmark vedrArende 7 9/4 0 9 EAF/ Fugledirektivet [publiskas piekļuves pieprasījums oficiāla paziņojuma vēstulē Dānijai par 79/409/EK, Putnu direktīvu]

Nosūtīts: Sv, 2009. gada 3. maijā 08:11:16 +0200

tika lasīts pirmdiena, 4 maijs 2009 07:05:17 +0200

Galasaņēmējs: RFC822; [oficiālā e-pasta adrese]

Izvietojums: automātiska darbība/MDN-nosūtīts automātiski; parādīta
X-MSExch korelācijas atslēga: cAeilpOLj UKeHyRbYrx07A==
Oriģinālais ziņojuma ID: <49FD3584 . 607 04 08 (3vip. kibercity. dk>

Šajā ienākošajā ziņojumā vīruss nav atrasts.
Pārbaudīts AVG -

Versija: 8.0.238 / Vīrusu datubāze: 270.12.15/2093 - Izdošanas datums: 05/02/09
14:23:00

41. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, ņemot vērā šīs atbildes e-pasta vēstules un to, ka viņš uzskata, ka ģenerālsekretāra veiktā lietas izskatīšana varētu aizņemt ievērojamu laiku, viņš sākotnēji nesūdzējās par viņa atkārtotā pieteikuma lēnu izskatīšanu.

Ombuda novērtējums

42. Ombuds norāda, ka Komisija uztur īpašu funkcionālu elektronisko pastkastīti, kas paredzēta, lai atvieglotu pieteikumu par publisku piekļuvi efektīvu izskatīšanu (sg-acc-doc@ec.europa.eu). Šķiet, ka šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs uz šo pastkastīti nosūtīja savu 2009. gada 3. maija atkārtoto pieteikumu. Atzinumā par šo iebildumu Komisija pauda neizpratni par to, ka atkārtotais pieteikums joprojām nav identificēts. Tā uzskatīja, ka, tā kā neviens nezināja par atkārtoto pieteikumu, tas, ka tas netika izskatīts, nav uzskatāms par administratīvu kļūmi.

43. Ombuds piekrīt Komisijas apjukumam. Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs pievienoja divas atbildes e-pasta vēstules no Komisijas, kuras abas acīmredzot tika nosūtītas kā atbilde uz viņa atkārtoto pieteikumu. Pirmajā atbildes e-pasta vēstulē bija norādīts, ka sūdzības iesniedzēja e-pasts ir "dzēsts, nelasot" , savukārt otrajā e-pasta vēstulē bija norādīts, ka e-pasts " ir izlasīts 2009. gada 4. maijā Mon... " . Šādos apstākļos sūdzības iesniedzējs varēja pamatoti pieņemt, ka Komisija izskata viņa pieteikumu.

44. Ombuds uzskata, ka informācija, kas attiecas uz šo lietas daļu, nav pamats oficiālam konstatējumam par administratīvu kļūmi. Ombuds uzsver, ka viņa iestādes attiecības ar citām iestādēm nosaka savstarpēja uzticēšanās un paļāvība. Tādēļ viņam nav iemesla uzskatīt, ka tad, kad Komisija izskatīja šo sūdzību un sagatavoja savu atzinumu, tā zināja par divām atbildes e-pasta vēstulēm, ko sūdzības iesniedzējs pievienoja iepriekš minētajai sarakstei.

45. Turklāt ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja atkārtotā pieteikuma neizskatīšana ir otršķirīgs jautājums šajā lietā, kas galvenokārt attiecas uz jautājumu, kurš izskatīts saistībā ar otro apgalvojumu.

46. Tomēr ombuds aicina Komisiju sniegt informāciju par izmeklēšanas rezultātiem jautājumā par to, kas kļuva par iepriekš minēto saraksti.

B. Apgalvojums par to, ka sūdzības iesniedzējs nav informēts par to, vai Dānijas iestādes ir pieprasījušas Komisijai atteikt publisku piekļuvi

Ombudam iesniegtie argumenti

47. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav viņu informējusi par to, vai Dānijas iestādes ir pieprasījušas atteikt publisku piekļuvi uzsākšanas vēstulēm un to pielikumiem.

48. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka, tā kā dokumenti ir Komisijas dokumenti, ar Dānijas iestādēm nav notikusi apspriešanās par to publiskošanu. Tā atsaucās uz Regulas 1049/2001 4. panta 5. punktu, saskaņā ar kuru dalībvalstis var tikai pieprasīt, lai Komisija neizpauž to izdotos dokumentus.

49. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos nesniedza papildu piezīmes par šo lietas aspektu.

Ombuda novērtējums

50. No Komisijas atzinuma izriet, ka atbilde uz sūdzības iesniedzēja jautājumu ir negatīva. Ombuds turklāt apstiprina, ka Komisija savā pamatojumā, kas atkārtots šī sprieduma 48. punktā, ir pareizi norādījusi tiesību aktus.

51. Ņemot vērā iepriekš minēto un to, ka sūdzības iesniedzēja apsvērumos nav komentāru par šo jautājumu, ombuds secina, ka turpmāka izmeklēšana nav nepieciešama.

C. Apgalvojums par to, ka nav paskaidrots, kāpēc pēc jaunas prakses 2006. gadā Komisija atkal ieviesa ierobežojošu praksi attiecībā uz publisku piekļuvi uzsākšanas vēstulēm, kas adresētas dalībvalstīm pārkāpumu lietās un ar tām saistītās prasībās

Īslaicīgā jaunā prakse

52. Šis jautājums ir jāizvērtē atklāti un bez semantikas apsvērumiem. Mēģināt definēt terminu "prakse" nav ne lietderīgi, ne nepieciešami. Pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, kas minēti iepriekš 3. punktā, ir skaidrs, ka Komisijas Vides ģenerāldirektorāts kādā brīdī sistemātiski pārtrauca ievērot Komisijas ierasto pieeju nepiešķirt publisku piekļuvi uzsākšanas vēstulēm pārkāpuma procedūrās, kas attiecas uz tā konkrēto darba jomu. Nav skaidrs, kāpēc tas notika, un iespējamie paskaidrojumi katrā ziņā nav nepieciešami šajā novērtējuma daļā. Pēc tam Komisijas atbildīgās personas saskaņoja Vides ĢD pieeju ar iepriekš minēto parasto pieeju. Tas būtībā ir tas, ko Komisija norādīja savā atzinumā, paziņojot, ka "[o] turpmāka izskatīšana pēc iekšējām debatēm 2009. gadā Vides ģenerāldirektorāts atkārtoti saskaņoja savu pieeju ar Komisijas vispārējo pieeju, kuras pamatā ir informācijas neizpaušanas prezumpcija, kā apstiprināts judikatūrā".

53. Ombuds pilnībā saprot sūdzības iesniedzēja vilšanos par to, ka Komisija nav atklāti un nepārprotami iesaistījusies viņa izpratnē, ka iepriekš minētie Vides ĢD veiktie pasākumi ir jauna informācijas atklāšanas prakse, ko Komisija ir apstiprinājusi un oficiāli izveidojusi kā iestāde. Protams, Komisija vispirms sarakstē ar sūdzības iesniedzēju un pēc tam – ar ombudu vilcinājās atklāti atzīt, ka Vides ĢD ir mēģinājis izmantot jaunu pieeju, kuras mērķis bija izveidot noteikumu. Komisija jau no paša sākuma būtu varējusi izrādīt lielāku atvērtību un atklātību attiecībā pret sūdzības iesniedzēju un būtu varējusi izvairīties no dažām ne pārāk empātiskām piezīmēm savā atzinumā, kas, šķiet, liecināja, ka sūdzības iesniedzējs vienkārši ir pārpratis notikušo.

54. Tajā pašā laikā ombude arī norāda, ka iepriekš minētā attīstība ir atklājusi būtiskus atšķirīgus viedokļus Komisijā par to, kāda ir visefektīvākā pieeja atklātībai pārkāpumu lietās. Pats par sevi saprotams, ka šāda nekonsekvence potenciāli apkauno jebkuru organizāciju un ka sākotnējā aizsardzības pieeja, kuras mērķis ir izvairīties no atklātības šajā jautājumā, nav nedabiska. Tomēr kopējai izpratnei par atklātību ES publiskajā pārvaldē ir nepieciešams, lai pilsonis jau no paša sākuma tiktu informēts par patiesību. Izskatāmajā lietā tas tā nav.

55. Turklāt, ņemot vērā kavēšanos šī atzinuma iesniegšanā, ombuds vēlas secināt, ka šis jautājums ir ticis apspriests, iespējams, pat apspriests Komisijā. Atkal tas liecina par normāli funkcionējošu administrāciju. Fakts, ka Komisijas atzinums varēja būt vēl atklātāks faktu izklāstā un ar to saistītajos secinājumos, nemazina faktu, ka Komisija galu galā sniedza iepriekš minēto informāciju, kas ļāva ombudam izdarīt ar to saistīto faktu konstatējumu.

56. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka bija nožēlojami, ka Komisija atklāti neiesaistījās ar sūdzības iesniedzēju par faktiskajiem un labi dokumentētajiem faktiem, kas saistīti ar jauno pieeju, ar kuru Vides ģenerāldirektorāts eksperimentēja. Tomēr ombuds neuzskata par nepieciešamu izteikt oficiālu, publiski kritisku piezīmi šajā sakarā.

Par paskaidrojumiem, kas sniegti, lai atceltu jauno īslaicīgo praksi

57. Šī daļa īpaši attiecas uz konkrēto jautājumu par tādas prakses atcelšanu, par kuru sūdzības iesniedzējs tika mudināts uzskatīt, ka tā pastāv.

58. Ombuds norāda, ka Komisija sākotnēji saziņā ar sūdzības iesniedzēju un pēc tam savā atzinumā izteica šādas pareizas piezīmes.

59. Pirmkārt, ES regula par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem [9], aizliedz piemērot prezumpciju par sevišķām sabiedrības interesēm dokumentu izpaušanā, ciktāl tas attiecas uz pārkāpuma procedūrām. Šā punkta nozīme ir tāda, ka noteiktos apstākļos Orhūsas konvencijā ir paredzēta prezumpcija par sevišķām sabiedrības interesēm informācijas izpaušanā.

60. Otrkārt, ES noteikumi par publisku piekļuvi dokumentiem, kā apstiprināts judikatūrā, paredz, ka konkrētie dokumenti, kuriem pilsoņi pieprasa piekļuvi, ir jāizvērtē individuāli un konkrēti. Judikatūra tikai izņēmuma kārtā ļauj iestādēm lemt par publisku piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz dokumentu kategorijām. Tāpēc būtu ļoti problemātiski secināt, ka Komisijai būtu jāuzdod Vides ģenerāldirektorātam parasti publiskot sākuma vēstules.

61. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nevar secināt, ka labas pārvaldības principi liek Komisijai (atkārtoti) ieviest pieeju, ar kuru tās Vides ģenerāldirektorāts eksperimentēja uz īsu laiku.

Sistēmiskās problēmas, kas radušās saistībā ar pārkāpuma dokumentu neizpaušanu

62. Šajā lietā izvirzītais sistēmiskais pamatjautājums ir labi zināms. Tas, vai ES tiesību aktu ievērošanu vislabāk var nodrošināt ar atklātu izpildes politiku vai ar slepenu politiku. Šķiet, ka Komisija uzskata, ka pēdējā minētā politika labāk nodrošina ES tiesību aktu ievērošanu. Sūdzības iesniedzējs uzskata pretējo.

63. Pats par sevi saprotams, ka ombuds savus apsvērumus ir balstījis uz pieņēmumu, ka visiem attiecīgajiem dalībniekiem, tostarp Komisijai un sūdzības iesniedzējam, ir kopīga vēlme, lai ES tiesību aktu izpilde būtu ātra un efektīva. Turklāt nav noliedzams, ka Komisija ir veikusi ļoti nozīmīgus pasākumus, lai palielinātu atklātības līmeni saistībā ar slēgtajām pārkāpuma izmeklēšanām. Tā to ir darījusi pat tiktāl, ka ir izpaudusi dalībvalsts dokumentus, neraugoties uz tās iebildumiem (sk. lietu T-59/09, Vācija pret Komisiju [10]). Jautājums ir par to, vai saistībā ar notiekošajām pārkāpumu izmeklēšanām iepriekš minēto kopīgo mērķi vislabāk var nodrošināt ar slepenību vai atklātību.

64. Eiropas Ombudam nav zināmi nekādi detalizēti empīriski pētījumi par atvērtas vai slepenas izpildes politikas priekšrocībām vai trūkumiem attiecībā uz tiesiskumu un atbilstību ES tiesību aktiem. Tomēr ir labi zināms, ka ES dalībvalstīs, kurās kopumā ir pārredzamāka valsts pārvalde, arī parasti ir augsts tiesiskuma un ES tiesību aktu ievērošanas līmenis. Jāatzīmē arī tas, ka starptautiski atzīto pārredzamības organizāciju Transparency International finansiāli atbalsta gan ļoti dažādi publiskā, gan privātā sektora dalībnieki. Pārredzamība kā līdzeklis tiesiskuma labākai nodrošināšanai ir balstīta uz pieņēmumu, kas, šķiet, ir plaši izplatīts ļoti dažādiem sabiedrības dalībniekiem, tostarp spēcīgām komercorganizācijām.

65. Eiropas Komisijai ir ilga un dziļa pieredze ES tiesību aktu īstenošanā. Ombude, protams, ļoti nopietni uztver bažas, kas šai iestādei var rasties attiecībā uz riskiem, kuri saistīti ar lielāku atklātības līmeni saistībā ar tās Līgumā noteikto uzdevumu aizsargāt Līgumus un no tiem izrietošos tiesību aktus. Ja patiešām ir tā, ka tiesiskumam ES tiktu nodarīts kaitējums Komisijas īstenotās izpildes pieejas lielākas pārredzamības dēļ, būtu tikai dabiski, ja Komisija izvēlētos ievērot slepenību.

66. Ombuds norāda, ka Eiropas Komisija un tās veiktie uzdevumi laika gaitā ir attīstījušies. Ilgu laiku Komisija ļoti "pati" nodrošināja, ka dalībvalstis ievēro ES (vai EEK) tiesību aktus. Tās galvenais līdzdalībnieks – Tiesa – bija un joprojām ir struktūra, kas pēc savas būtības var rīkoties, tikai reaģējot uz tai iesniegtajām lietām. Šādā kontekstā pieņēmums, ka slepenība - daži no tiem agrākajā kontekstā plaši atsaucas uz diplomātiju - labāk kalpotu Komisijas izpildes uzdevumiem, patiešām var būt pilnīgi ticams.

67. Tomēr institucionālā un sociālā vide ir mainījusies. Eiropas Savienībai tagad ir spēcīgs un nobriedis Eiropas Parlaments. Tai ir arī vispāratzīta pilsoniskā sabiedrība, kas darbojas dažādās nozarēs un jautājumos, uz kuriem attiecas Savienības politikas veidošana. Ir notikuši arī citi, nedaudz mazāk pamanāmi vai labi zināmi notikumi, piemēram, Eiropas ombudu tīkla izveide, kuri piemēro ES tiesību aktus.

68. Ombuds uzskata, ka ir ticams pieņēmums, ka lielākajai daļai šādu (vēsturiski) neseno ES dalībnieku, neraugoties uz to dažkārt atšķirīgajām ievirzēm, ir kopīga iepriekš minētā kopīgā vēlme veicināt spēcīgu tiesiskumu ES. Šķiet, ka tikpat ticams ir atsākums, ka tās spēj labāk atbalstīt šo mērķi, ja tām ir plašākas zināšanas par aktuālajiem ES tiesībaizsardzības jautājumiem.

69. Uzsākot šo izmeklēšanu, ombuds uzdeva Komisijai vairākus jautājumus par tās pieeju publiskai piekļuvei dokumentiem, kas saistīti ar pārkāpumu lietām. Viņu mudināja to darīt sarakstes saturs, ar kuru Komisija bija apmainījusies ar sūdzības iesniedzēju. Savā atzinumā Komisija atbildēja uz šiem jautājumiem, būtībā izklāstot dažādās pieejas un argumentus, uz kuriem tā plāno balstīties, lai novērstu tādu dokumentu publiskošanu, kas attiecas uz izskatīšanā esošām pārkāpuma lietām. Ombuds uzskata, ka šī izmeklēšana ir piemērota iespēja risināt dažus no galvenajiem jautājumiem, kas saistīti ar publisku piekļuvi dokumentiem saistībā ar notiekošajām pārkāpuma lietām.

70. Iepriekš minētās pieejas un argumentus var apkopot šādi.

71. Sākumpunkts ir vispārēja prezumpcija par informācijas neizpaušanu. Komisija vispārīgi atsaucas uz "judikatūru" šajā jautājumā un jo īpaši uz salīdzinoši nesenu valsts atbalsta lietu. Vispārējā prezumpcija izriet no interesēm aizsargāt pārkāpumu izmeklēšanas mērķi (Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums). Komisijas identificētais risks ir “nepamatots ārējais spiediens”, kas, pēc tās domām, varētu apdraudēt pārkāpuma izmeklēšanas mērķi.

72. Turklāt Komisija atsaucas uz iedibināto judikatūru, kurā ir atzītas dalībvalstu tiesības sagaidīt, ka Komisija ievēros konfidencialitāti attiecībā uz izmeklēšanām, kuru rezultātā var tikt uzsākta procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi (spriedums Petrie, skat. iepriekš 27. punktu).

73. Papildus interesēm aizsargāt pārkāpuma izmeklēšanas mērķi iespēja, ka notiekoša pārkāpuma izmeklēšana var būt par pamatu tiesvedībai, nozīmē, ka ir apdraudētas intereses aizsargāt tiesvedību. Komisija uzskata, ka šīs intereses pašas par sevi būtu iemesls neizpaust dokumentus, kas saistīti ar notiekošām pārkāpumu izmeklēšanām.

74. Attiecībā uz vispārējo konfidencialitātes prezumpciju ombuds piekrīt, ka Tiesas judikatūrā ir norādes, ka šāda prezumpcija pastāv. Tomēr ombuds nav pilnībā pārliecināts, ka konkrētā tiesas lieta, uz kuru atsaucās Komisija (spriedums Technische Glasswerke lietā), ir lietderīga analoģija. Minētajā lietā Tiesa atsaucās uz "ieinteresētajām personām" un "valsts atbalsta pārskatīšanas sistēmu" . Komisija pati bieži ir uzsvērusi, ka kopumā pārkāpumu procedūrās pilsoņi nav "ieinteresētās personas" un ka vispārējās pārkāpumu procedūras (pirmstiesas posmā) ir paredzētas kā elastīgi forumi sarunām starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Nešķiet pārliecinoši to raksturot kā "sistēmu" , kas ir salīdzināma ar īpašajiem noteikumiem valsts atbalsta jautājumu risināšanai.

75. Tomēr jaunākajā judikatūrā, šķiet, ir atsauce uz vispārēju prezumpciju atbilstoši tam, ko Komisija bija iecerējusi izvirzīt. Vispārējā tiesa 2012. gada 14. februāra spriedumā norādīja, ka “(..) vispirms būtu jānorāda, ka atšķirībā no procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi, kas joprojām tiek īstenota (..), nepastāv vispārējs pieņēmums, ka informācijas apmaiņa starp Komisiju un dalībvalsti saistībā ar izbeigtu procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi varētu kaitēt izmeklēšanas mērķiem, kas minēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā”[11]. Jāatzīmē arī tas, ka prezumpcija, uz kuru atsaucas Vispārējā tiesa, ir saistīta ar citētajā rindkopā minēto tiesību normu. Šķiet, ka tas nav saistīts ar prezumpciju, kas izriet no iepriekš minētajām atšķirīgajām, kaut arī saistītajām dalībvalsts tiesībām sagaidīt no Komisijas konfidencialitāti.

76. No tā izriet, ka Komisija ir pareizi atsaukusies uz "pieņēmumu" , kas balstīts uz minēto noteikumu. Attiecībā uz šīs prezumpcijas darbības jomu un piemērošanu ombuds tomēr nav pārliecināts, ka Komisijas pieeja pilnībā atbilst Regulai 1049/2001 un attiecīgajai judikatūrai.

77. Ombuds uzskata, ka Vispārējā tiesa atsaucas uz vispārējo prezumpciju, kas kalpo par sākumpunktu un kas, augstākais, samazina Komisijas intelektuālo un administratīvo slogu, izskaidrojot personām, kuras pieprasa dokumentus, kāpēc tos nevar publiskot. Tas ļauj, piemēram, Komisijai atsaukties uz "standarta", lai gan precīziem, paskaidrojumiem par informācijas neizpaušanu.

78. Turklāt ombuds var saprast prezumpciju, ko piemēro "vienkāršās" situācijās, tas ir, ja pārkāpuma izmeklēšanu neraksturo nekādi ārkārtas apstākļi un ja dalībvalsts pati vēl nav iesaistījusies jautājumā par iespējamu dokumentu izpaušanu.

79. Visbeidzot, ombuds norāda, ka jautājumam par publisku piekļuvi dokumentiem notiekošajās pārkāpumu izmeklēšanās ir jābūt raksturīgam minimālam vienlīdzības līmenim starp abām iesaistītajām pusēm, proti, Komisiju un dalībvalstīm. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Vācija/Komisija Vispārējā tiesa attiecībā uz iemesliem, kas dalībvalstīm jānorāda, kad tās iebilst pret informācijas izpaušanu, uzsvēra, ka ir piemērojamas labi zināmās pamatprasības attiecībā uz neizpaušanas iemesliem. Tas nozīmē, ka iemesliem "ir jābūt specifiskiem un riskam, ka tiks negatīvi ietekmētas aizsargātās intereses, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam" . Tādēļ šīs prasības būtu jāpiemēro arī iespējamiem Komisijas standarta paskaidrojumiem, kas minēti iepriekš 77. punktā.

80. Šajā izmeklēšanā Komisija izmantoja formulējumu, ko tā, šķiet, vēlas pieņemt kā standarta skaidrojumu Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā noteiktā izņēmuma piemērošanai. Tas nozīmē, ka informācijas izpaušana varētu radīt “nepamatotu ārēju spiedienu”.

81. Ombuds nav pārliecināts, ka šis formulējums pienācīgi atbilst 79. punktā minētajām prasībām. Formulējums var būt pietiekams, ja Komisija faktiski varētu atsaukties, arī standarta formā, uz pagātnes pieredzi, kas acīmredzami piešķirtu ticamību paredzamajam riskam.

82. Ombuds ir nobažījies arī par to, ka, ja jēdziens “nepamatots ārējs spiediens” netiek definēts, tas var radīt iespaidu plašai sabiedrībai, ka Komisija būtībā vēlas atsaukties uz pilsoniskās sabiedrības locekļu vai pat sabiedriskās politikas veidotāju mēģinājumiem pārkāpuma izmeklēšanas laikā paust savu viedokli par jautājumiem, kas ir attiecīgās pārkāpuma izmeklēšanas priekšmets.

83. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds turpmāk sagatavos saistītu ieteikuma projektu, kam tiks pievienots papildu ieteikums par turpmākiem individuāliem pieteikumiem publiskai piekļuvei dokumentiem, kas saistīti ar notiekošām pārkāpumu izmeklēšanām.

84. Attiecībā uz otro iemeslu, ko Komisija minēja iepriekš, proti, iedibināto judikatūru (Petri), kurā atzītas dalībvalstu tiesības sagaidīt, ka Komisija ievēros konfidencialitāti attiecībā uz izmeklēšanām, kuru rezultātā var tikt ierosināta pārkāpuma procedūra, ombuds norāda, ka attiecīgā judikatūra, šķiet, joprojām ir spēkā (skatīt, piemēram, lietas, kas minētas spriedumā lietā API pret Komisiju [12], 120.–121. punkts). Tomēr, tā kā Komisija, atsaucoties uz spriedumu Petrie lietā, bieži ir pieņēmusi plašu pieeju, lai atteiktu informācijas publiskošanu, ombuds uzskatīja par nepieciešamu izpētīt Komisijas pieeju, ja dalībvalsts pati vai nu neiebilst pret informācijas publiskošanu, vai pat uzskata to par pilnībā piemērotu. Šādos gadījumos Komisijas atbilde, kas pieņemta arī tās atzinumā par šo sūdzību, ir norādīt, ka, iespējams, būtu piemērojami divi citi izņēmumi, proti, iespējamais kaitējums izmeklēšanas mērķiem (aplūkots iepriekš) un iespējamais kaitējums tiesvedībai (skatīt turpmāk).

85. Ombuds, kura pilnvaras liek viņam apsvērt viņa izskatāmo jautājumu sistēmiskās sekas, nevar secināt, ka jautājums ir pienācīgi risināts, pat ja uz šiem diviem izņēmumiem var pamatoti atsaukties. Iemesls tam ir jautājums, uz kuru atsaucas sūdzības iesniedzēji lietā 2207/2010/PB, proti, ka dalībvalsts, kurai nebūtu ne politisku, ne juridisku iebildumu pret tāda dokumenta publiskošanu, kas saistīts ar notiekošu pārkāpuma izmeklēšanu, var ļoti negribīgi faktiski publiskot dokumentu, ja Komisija to informē, ka būtu labāk saglabāt tā konfidencialitāti. Citiem vārdiem sakot, šādā gadījumā pastāv nopietns risks, ka pilsonis var saskarties ar visnelaimīgāko situāciju.

86. Ombuds nav pārliecināts, ka šādās situācijās tiek garantēta pienācīga pārredzamība. Ir svarīgi risināt šo jautājumu, jo īpaši tāpēc, ka nesenā judikatūra ir ievērojami palielinājusi pārredzamības līmeni, kas attiecas uz pretējo situāciju, kad dalībvalsts lūdz Komisiju neizpaust dokumentus [13].

87. Ombude attiecīgi ieteiks Komisijai ieviest pasākumus, lai nodrošinātu, ka personām, kas vēlas pieteikties uz piekļuvi dokumentiem, kuri saistīti ar notiekošu pārkāpumu izmeklēšanu, tiek garantēta pienācīga pārredzamības pakāpe attiecībā uz kontekstu, kas saistīts ar jebkādu iespējamu atteikumu izpaust informāciju, proti, attiecīgās dalībvalsts nostāju.

88. Attiecībā uz Komisijas viedokli, ka ar notiekošo pārkāpuma izmeklēšanu saistīto dokumentu izpaušana var kaitēt tiesvedībai, jo pārkāpuma procedūras administratīvajā posmā var tikt ierosināta lieta tiesā, ombuds var tikai norādīt, ka Komisija nav sīkāk izskaidrojusi šo viedokli. Tiesībsargs nav informēts ne par kādiem principiem, noteikumiem vai judikatūru, kas nepārprotami nodrošinātu argumenta ticamību. Tāpēc viņš nevar piekrist Komisijas viedoklim, bet var tikai atgādināt Komisijai, ka, ja tā vēlas atsaukties uz minēto argumentu, atbildot uz konkrētiem pieteikumiem par publisku piekļuvi dokumentiem, judikatūrā ir noteikts, ka tai ir konkrēti un nehipotētiski jāpaskaidro, kāpēc šis arguments ir pamatots.

B. Ieteikumu projekts

Pamatojoties uz izmeklēšanu saistībā ar šo sūdzību, ombuds iesniedz Eiropas Komisijai šādus ieteikumu projektus:

Komisijai, saņemot pieteikumus par publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar izskatīšanā esošām pārkāpuma lietām, būtu sistemātiski jāapspriežas ar attiecīgo dalībvalsti, lai uzzinātu tās viedokli par to, vai tā vēlas uzstāt uz savām tiesībām uz konfidencialitāti, kas minētas judikatūrā par šo jautājumu. Rakstiskajai sarakstei par apspriešanos parasti vajadzētu būt publiskai.

Komisijai ikreiz, kad dalībvalsts apspriežas ar to par tādu dokumentu iespējamu publiskošanu, kas saistīti ar notiekošām pārkāpumu izmeklēšanām, un negatīva atzinuma gadījumā būtu jāsniedz atbilde, kas atbilst standartiem, kurus tagad pieprasa no dalībvalstīm, kad tās iesaka Komisijai neizpaust dokumentu. Līdzīgā kārtā ombuds iesaka Komisijas atbildi parasti klasificēt kā publisku.

Komisijai šajā gadījumā un kopumā, izskatot piekļuves pieteikumus, būtu jāizskaidro pieteikumu iesniedzējiem, ko tā saprot ar frāzi “nepamatots ārējais spiediens”, ko izmanto, lai atsauktos uz izmeklēšanas mērķu aizsardzību kā pamatu tādu dokumentu neizpaušanai, kas saistīti ar notiekošām pārkāpumu izmeklēšanām. Konkrētāk, Komisijai būtu jāpaskaidro, uz kādiem iespējamiem ārējiem dalībniekiem tā vēlas atsaukties un ko tā nozīmē ar “nepamatotu” un “spiedienu”.

Turklāt Komisijai, sagatavojot atbildi uz šo ieteikumu projektu, būtu jāpārbauda, vai tās rīcībā ir konkrēta informācija par konkrētiem piemēriem attiecībā uz plānotu vai nejaušu tādu dokumentu izpaušanu, kas saistīti ar notiekošām pārkāpuma izmeklēšanām, kuras acīmredzami ir kaitējušas attiecīgo izmeklēšanu mērķiem minētā jēdziena ierobežojošā nozīmē Regulā 1049/2001. Tai būtu jāsniedz šāda informācija savā atbildē, un tai būtu jāiesniedz visu attiecīgo dokumentu kopijas.

Komisija un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šiem ieteikumu projektiem. Saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija līdz 2012. gada 31. oktobrim nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Detalizētajā atzinumā varētu iekļaut ieteikumu projektu pieņemšanu un aprakstu par to, kā tie ir īstenoti.

Visbeidzot, atsaucoties uz ombuda konstatētajiem faktiem saistībā ar pirmo apgalvojumu (42.–46. punkts), ombuds būtu pateicīgs, ja Komisija varētu izskatīt jautājumu par to, kas kļuva par sūdzības iesniedzēja attiecīgajām e-pasta vēstulēm. Šim nolūkam ombuds pievieno sūdzības iesniedzēja apsvērumu kopiju.

 

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2012. gada 18. jūlijā

---

[1] Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (94/262/EOTK, EK, Euratom), OV L 113, 15. lpp.

[2] http://www.ombudsman.europa.eu/en/cases/decision.faces/en/4390/html.bookmark

[3] Spriedums lietā T-191/99 Petrie un citi/Komisija (Recueil 2001, II-3677. lpp.).

[4] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2006, L 264, 13. lpp.).

[5] Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).

[6] Iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Petrie /Komisija, 68. punkts.

[7] Spriedums lietā C-139/07 P Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (Krājums 2010, I-5885. lpp., 58. punkts).

[8] Kvadrātiekavas, kas redzamas turpmāk minēto ziņojumu tekstā, vai nu aizstāj personas datus, vai ietver Ombuda dienestu nodrošinātā teksta tulkojumu.

[9] Regula Nr. 1367/2006, kas minēta iepriekš 5. zemsvītras piezīmē.

[10] Vispārējās tiesas 2012. gada 14. februāra spriedums, Krājumā vēl nav publicēts.

[11] Iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 78. punkts, mans izcēlums.

[12] Spriedums lietā T-36/04 API/Komisija (Krājums 2007, II-3201. lpp.).

[13] Skatīt 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C-64/05 P Zviedrija/Komisija (Krājumā vēl nav publicēts); un Vispārējās tiesas 2012. gada 14. februāra spriedumu lietā T-59/09 Vācija/Komisija (Krājumā vēl nav publicēts).