Cienījamā U. kundze! 1996. gada 29.
oktobrī jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Attīstības fonda (EAF) finansēta ceļa būvniecību Kenijā.
1997. gada 17. janvārī es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam un Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 1997. gada 2. maijā un Padome – 1997. gada 19. martā. Ja vēlaties, nosūtīju Jums abus atzinumus, aicinot izteikt piezīmes. 1997. gada 28. maijā es saņēmu Jūsu apsvērumus par Padomes atzinumu. 1997. gada 1. augustā es saņēmu Jūsu apsvērumus par Komisijas atzinumu.
Pēc šo atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumu saņemšanas es nolēmu koncentrēt savu izmeklēšanu uz Komisijas atbildību, pamatojoties uz to, ka attiecīgo projektu finansēja no EAF, ko pārvalda Eiropas Komisija uz savu atbildību, un tāpēc šajā gadījumā nerodas jautājums par Padomes pieļautām administratīvām kļūmēm.
Ar 1998. gada 24. jūnija vēstuli es lūdzu Komisijai sniegt papildu atzinumu, kas Jums tika nosūtīts apsvērumu sniegšanai.
Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības priekšvēsture ir šāda. Ceļa būvniecība gar Westlands-St Austins un Kabete-Limuru posmiem netālu no Nairobi ir daļa no Ziemeļu koridora transporta projekta, kura mērķis ir atvieglot sakarus visā Austrumāfrikā. To īstenoja no 1990. līdz 1993. gadam. Tajā bija iesaistīta Eiropas Kopiena, Kenijas valdība un Itālijas uzņēmums (Līgumslēdzējs), kas ieguva būvdarbu līgumu pēc starptautiska konkursa.
Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Kopiena ir atbildīga par tāda projekta finansēšanu, kas radīja lielu kaitējumu cilvēku, dzīvnieku un augu dzīvībai, īpašuma iznīcināšanai un vietējo kopienu vides degradācijai. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Kopiena ir rīkojusies, pārkāpjot Lomes konvenciju, un tāpēc tai būtu jāmeklē risinājums kaitējuma novēršanai un jāsadarbojas, lai atjaunotu kaitējumu videi.

Pieprasījums

Komisijas atzinums
Kopsavilkumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Sūdzība attiecas uz līgumu, ko finansē no 6. Eiropas Attīstības fonda līdzekļiem. Tāpēc jautājums ir jāizvērtē, pamatojoties uz pienākumiem un saistībām, kas izriet no Lomes III konvencijas.

Projekta pētījumu finansēja un kontrolēja Kenijas valdība. Alternatīvi risinājumi tika apsvērti pirms ceļa būvniecības uzsākšanas. Projektu dalībvalstis apsprieda EAF komitejā un vienbalsīgi apstiprināja.

Līgumslēdzējs ir juridiski atbildīgs par zaudējumiem, kas radušies Līguma izpildes rezultātā; pret Darbuzņēmēju ir jāceļ prasības un par pamatotajām prasībām jāizmaksā kompensācija saskaņā ar Kenijas tiesību aktiem. Viņi ir atbildīgi par kaitējumu, kas radies, Kenijas iestādēm neievērojot vietējos noteikumus.

Kad Komisija uzzināja par problēmām projekta īstenošanā, tika veikti pasākumi, lai izpētītu situāciju un kopā ar darbuzņēmēju un Kenijas iestādēm noteiktu atvieglojošus pasākumus. Komisija kopā ar Kenijas iestādēm ir turpinājusi un turpina centienus rast veidus, kā uzlabot vietējo iedzīvotāju apstākļus.

Ceļu projekta apstiprināšanas laikā vides un sociāli kulturālie jautājumi bija mazāk nozīmīgi attīstības sadarbībā ar ĀKK valstīm, jo tika pieņemts, ka tā ir saņēmējas valsts kā suverēna partnera atbildība. Tas ir mainīts, apstiprinot Lomes IV konvenciju, kurā lielāka uzmanība pievērsta attīstības sadarbības ietekmei uz sabiedrību, kultūru un vidi.

Sūdzības iesniedzēja novērojumi
Detalizētā memorandā sūdzības iesniedzējs aprakstīja projekta īstenošanas laikā radušās problēmas attiecībā uz vidi un iedzīvotāju veselību un īsumā izteica šādus apgalvojumus:

Projekta īstenošanas perioda lielākajā daļā bija spēkā Lomes IV konvencija. Tas nozīmē, ka šajā gadījumā būtu jāņem vērā Lomes IV konvencija. Tomēr apsvērumos izklāstītajā argumentācijā ir ņemtas vērā arī Lomes III konvencijas sekas.

Lomes III konvencijas 219. pantā ir noteikts, ka projekta novērtējumā ir jāņem vērā paredzamā ietekme no sociālā un vides viedokļa. Kopiena un Kenijas valdība bija kopīgi atbildīgas par projekta novērtēšanu un par to, lai nodrošinātu, ka tas atbilst visiem Konvencijā noteiktajiem kritērijiem un principiem.

Īstenošanas posmā Komisijas ieceltajam galvenajam kredītrīkotājam bija galīgā atbildība par Fonda resursu pārvaldību un apstiprināto darbību pienācīgas izpildes nodrošināšanu. Turklāt Komisijas deleģētajai personai bija jāpārliecinās, ka projekts ir īstenots pareizi no finansiālā un tehniskā viedokļa.

Pēcnovērtēšanas posmā Komisijai ir jārīkojas, lai rehabilitētu skartās kopienas. Kopienas pienākumu neizpildes dēļ uz to būtu jāattiecina ārpuslīgumiskā atbildība saskaņā ar Līguma 215. pantu.

Papildu prasības

Komisijas papildu atzinums 1998. gada
24. jūnijā ombuds lūdza Komisiju informēt viņu par rezultātiem, kas gūti, cenšoties uzlabot kopienas dzīves apstākļus pie karjera. Turklāt Komisijai tika lūgts informēt ombudu par datumu, kad tā pirmo reizi uzzināja par problēmām projekta īstenošanā, un par to, kādus konkrētus pasākumus Komisijas deleģētā persona veica saskaņā ar Lomes III konvencijas 228. panta 8. punktu. Komisija īsumā ir izklāstījusi šādus apsvērumus:

Komisija uzzināja par problēmām vietas sanāksmē 1990. gada septembrī. Notika regulāras tikšanās ar darbuzņēmēju, projekta vadītāju un Kenijas valdības pārstāvjiem.

Komisijas delegācija ir rīkojusi sanāksmes ar vietējās kopienas pārstāvjiem, ar OXFAM un ar Kituo Cha Sheria, juridisko konsultāciju centru, kas palīdz grupai. Delegācija ierosināja, ka vietējai kopienai būtu jāpiesakās atbalstam no Kopienas Attīstības fonda. Fonda mērķis ir palīdzēt vietējām kopienām apmierināt dažas no to prioritārajām vajadzībām. Rezultātā tika panākta vienošanās, ka Apvienotās Karalistes Starptautiskās attīstības departaments finansēs kopienas attīstības darbinieku, kas tiks iecelts, lai noteiktu visas kopienas prioritārās vajadzības un palīdzētu sagatavot projektu saskaņā ar Kopienas attīstības programmu. Komisija uzskata, ka kandidāts ir atrasts.

Attiecībā uz tā ūdens kvalitāti, ko darbuzņēmējs nodrošinājis, lai aizstātu ieguves dēļ zaudēto ūdeni, delegācija pēc zinātniskām pārbaudēm ir apliecinājusi, ka urbuma sākotnējās uzstādīšanas laikā kvalitāte atbilda standartam.

Attiecībā uz jautājumu par iespējamo kaitējumu vietējo iedzīvotāju veselībai, ko rada karjeru izstrāde, tas nebija redzams laikā, kad tika veikti darbi.

Sūdzības iesniedzēja papildu apsvērumi
Sūdzības iesniedzēja papildu apsvērumos uzturēja savu sūdzību un kopumā izteica šādus apgalvojumus:

Ir maz pierādījumu, kas liecinātu, ka ceļu projektu laikā un pēc tiem veiktie uzlabojumi vai nu atjaunoja drošu ūdensapgādi, vai padarīja Rungiri karjeru drošu, vai arī kompensēja iedzīvotājiem un viņu videi nodarīto kaitējumu.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ir notikušas tikai divas sanāksmes starp delegāciju un vietējās kopienas pārstāvjiem.

Sūdzības iesniedzējs ir informēts, ka kopienas attīstības darbinieks ir apmeklējis Gitaru un Rungiri apgabalu un strādā ar kopienu pie priekšlikumiem.

Attiecībā uz ūdens kvalitātes jautājumu sūdzības iesniedzējs vēlas, lai ombuds saņemtu Komisijas papildu atzinumā minētā zinātniskā ziņojuma kopiju.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka delegācijas locekļi nezināja gan par starptautiskajiem standartiem, gan par vietējām problēmām, kas saistītas ar vietējās kopienas apdraudējumu.

Lēmums

1. Pārbaude par to, vai Komisija ir izpildījusi savu pienākumu saskaņā ar Lomes III konvenciju
Lai izmeklētu, vai Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi, ombudam ir jāapsver, kura Lomes konvencija ir piemērojama šai lietai.
Ņemot vērā to, ka projekts tika finansēts no līdzekļiem no sestā Eiropas Attīstības fonda (1), kas tika izveidots, lai īstenotu Lomes III konvenciju (2), ombuds no tā secina, ka Lomes III konvencijas noteikumi attiecas uz šo lietu.
Lai novērtētu Komisijas lomu un atbildību dažādos posmos, ombuds ir nolēmis novērtēt dažādus projekta posmus: pirmsīstenošanas, īstenošanas un pēcīstenošanas posmā.
1.1 Pirmsīstenošanas
posms 1.1.1. Sūdzības iesniedzējs norāda, ka Komisijai nevajadzēja finansēt projektu, kas neatbilda visiem Lomes III konvencijā paredzētajiem nosacījumiem, jo īpaši no vides un sociālā viedokļa.
1.1.2 Komisija norāda, ka Lomes III konvencijā nebija noteikumu, kas paredzētu ĀKK valstu un Komisijas pienākumu pārbaudīt projektu ietekmi uz vidi. Tajā arī minēts, ka attīstības sadarbības sociālā un kultūras ietekme un ietekme uz vidi Lomes III konvencijā bija mazāk izteikta nekā Lomes IV konvencijā.
1.1.3. Eiropas ombuds norāda, ka Lomes III konvencijas 219. panta 2. punktā ir noteikts: „Projektu un programmu efektivitāti novērtē, veicot analīzi, kurā izmantojamos līdzekļus salīdzina ar paredzamajām sekām no tehniskā, sociālā, kultūras, ekonomikas, finanšu un vides viedokļa; Jāpārbauda iespējamie varianti."
1.1.4. Šķiet, ka šis noteikums neprasa veikt īpašu ietekmes uz vidi novērtējumu projekta pirmsīstenošanas posmā, bet drīzāk prasa izpētīt iespējamos variantus, jo īpaši no sociālā un vides viedokļa.
1.1.5 Komisija savos atzinumos paskaidroja, ka lielākā daļa ceļa būvniecības iespējamās negatīvās ietekmes uz vidi un sociālo jomu tika apsvērta pirms ceļa būvniecības uzsākšanas. Problēmu veidi tika iedalīti trīs galvenajās kategorijās, proti, i) problēmas, kas radušās būvniecības laikā un kuru cēlonis beidzas, kad būvniecība ir pabeigta, ii) problēmas, ko izraisījuši būvdarbi būvniecības laikā un kas ir vairāk vai mazāk pastāvīgas, un iii) ceļa pastāvīgā ietekme uz šajā teritorijā dzīvojošo cilvēku dzīvi. Komisija izskatīja alternatīvus risinājumus un secināja, ka projekta kopējie ieguvumi pārsniedz nenovēršamos vides un sociālos trūkumus, un šajā novērtējumā EK dalībvalstis tos ņēma vērā EAF komitejā, kas projektu apstiprināja.
1.1.6 Ombuds norāda, ka Lomes III konvencija šķiet mazāk vērīga pret vides jautājumiem nekā Lomes IV konvencija. Tādējādi Lomes IV konvencijai ir pievienots īpašs noteikums (6. panta 2. punkts), kas piešķir prioritāti vides aizsardzībai un dabas resursu saglabāšanai sadarbībā starp Kopienu un ĀKK valstīm.
1.1.7 Ņemot vērā šos konstatējumus, šķiet, ka Eiropas Komisija projekta pirmsīstenošanas posmā nav pieļāvusi administratīvas kļūmes.
1.2 Īstenošana
1.2.1. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Eiropas Komisijas pārstāvji bija atbildīgi par projekta īstenošanu un tiem bija jānodrošina darbību pienācīga izpilde.
1.2.2 Eiropas Komisija norāda, ka par zaudējumiem, kas radušies Līguma izpildes rezultātā, ir atbildīgs Līgumslēdzējs un ka par zaudējumiem, kas radušies, Kenijas iestādēm neievērojot vietējos noteikumus, ir atbildīgs Līgumslēdzējs.
1.2.3. Ombuds norāda, ka līgumslēdzējam bija līgumsaistības attiecībā uz projekta īstenošanu. Pamatojoties uz ombudam iesniegtajiem materiāliem, šķiet, ka darbu laikā radās problēmas, kas ietekmēja vietējās kopienas, un Kenijas tiesā tika iesniegtas prasības pret darbuzņēmēju. Šādos apstākļos Komisija nevar iejaukties jautājumos, kas ir Kenijas tiesību un tribunālu jurisdikcijā.
1.2.4 Ombuds arī atzīmē, ka Lomes III konvencija paredz dažus pienākumus Komisijas pārstāvjiem, kā arī ĀKK valstīm projekta īstenošanas posmā. 226. panta 1. punktā noteikts, ka Komisijas ieceltais galvenais kredītrīkotājs ir atbildīgs par Fonda līdzekļu pārvaldību; 228. panta 3. punktā Komisijas deleģētajai personai ir uzticēts uzdevums atvieglot un paātrināt projektu sagatavošanu, novērtēšanu un izpildi; 228. panta 6. punktā ir noteikts, ka deleģētais pārstāvis sadarbojas ar valsts iestādēm darbību novērtēšanā un saskaņā ar 228. panta 8. punktu Komisijas vārdā nodrošina, ka projekti un programmas, ko finansē no Fonda līdzekļiem, tiek pienācīgi īstenoti no finansiālā un tehniskā viedokļa; Konvencijas 225. panta 3. punktā paredzēts, ka ĀKK valstis "īsteno Kopienas finansētus projektus".
1.2.5 No atzinumiem, ko Eiropas Komisija nosūtīja ombudam, izriet, ka Komisija atzīst zināmu atbildību projekta īstenošanas posmā. Šķiet arī, ka Komisija ir veikusi pasākumus, lai izmeklētu situāciju un kopā ar darbuzņēmēju un Kenijas iestādēm noteiktu atvieglojumu pasākumus. Notika regulāras tikšanās ar darbuzņēmēju, projekta vadītāju un Kenijas valdības pārstāvjiem.
1.2.6 Pēc ombuda lūguma sniegt papildu atzinumu Komisija paskaidroja, ka tā uzzināja par grūtībām 1990. gada septembra sanāksmē uz vietas. Turklāt Komisija pārsūtīja dažu klātienes sanāksmju piezīmju kopijas. No šīm piezīmēm ir skaidrs, ka delegācija jau no paša sākuma bija iesaistīta centienos atrisināt grūtības: ieteikt darbuzņēmējam nekavējoties izskatīt sūdzības, pārliecināties, ka viņš ievēro Vides un dabas resursu ministrijas jauno ieteikumu, un atgādināt viņam par viņa pienākumiem attiecībā uz sabiedrības drošību un ietekmi uz vidi karjera ekspluatācijas laikā. Turklāt vietnes instrukciju eksemplāros ir norādīts, ka arī projekta vadītājs ir izskatījis Darbuzņēmējam iesniegtās sūdzības.
1.2.7 Izskatāmajā lietā nekas neliecina par to, ka Komisija nav nodrošinājusi pienācīgu izpildi. Tāpēc ombuds uzskata, ka nav lietderīgi turpināt šīs sūdzības daļas izskatīšanu.
1.3 Pēcīstenošanas
posms 1.3.1. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijai ir jārīkojas, lai projekta pēcnovērtēšanas posmā atjaunotu skartās kopienas.
1.3.2. Komisija savos atzinumos norādīja, ka tā kopā ar Kenijas iestādēm turpina centienus rast veidus, kā uzlabot vietējo iedzīvotāju apstākļus. Delegācija ir ierosinājusi, ka vietējai kopienai būtu jāpiesakās atbalstam no Kopienas Attīstības fonda. Fonda mērķis ir palīdzēt vietējām kopienām apmierināt dažas no to prioritārajām vajadzībām. Vienojās, ka būtu jāieceļ kopienas attīstības darbinieks, lai noteiktu visas kopienas prioritārās vajadzības un palīdzētu sagatavot projektu saskaņā ar Kopienas attīstības programmu. Sūdzības iesniedzējs ir informēts, ka kopienas attīstības darbinieks ir apmeklējis Gitaru un Rungiri apgabalu un sadarbojas ar kopienu saistībā ar projektu priekšlikumiem.
1.3.3 Pamatojoties uz sūdzības iesniedzēja un Eiropas Komisijas sniegto informāciju, Eiropas ombuds nav atradis nevienu elementu, kas liecinātu, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu projekta pēcīstenošanas posmā.
2. Secinājums
Pamatojoties uz Eiropas Ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi, un tāpēc Eiropas Ombuds ir nolēmis lietu slēgt.

Turpmākās darbības

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja lūgumu saņemt Komisijas papildu atzinumā minētā zinātniskā ziņojuma kopiju, sūdzības iesniedzējam ir iespēja pieprasīt šādu kopiju tieši no Komisijas, pamatojoties uz Komisijas 1994. gada 8. februāra Lēmumu par publisku piekļuvi Komisijas dokumentiem (3). Lēmuma 2. pantā ir noteikta procedūra, lai iegūtu piekļuvi dokumentiem: Komisijai viena mēneša laikā jāinformē pieteikuma iesniedzējs par to, vai pieteikums ir apmierināts. Ja piekļuvi nevar piešķirt, pieteikuma iesniedzējs jāinformē, ka viņam ir viens mēnesis laika, lai iesniegtu sūdzību par atteikumu.
Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.
Ar cieņu,
Jacob SÖDERMAN

---

(1) OV L 325, 1986., 42. lpp.

(2) OV L 86, 1986., 1. lpp.

(3) OV 1994, L 46/58.