Pamatinformācija

1. Sūdzības iesniedzēja, bezpeļņas apvienības, [...][1] mērķis ir veicināt jauniešu intereses, veicot dažādas darbības. Aptuveni 80 % no tās budžeta finansē ar darbības dotāciju, ko piešķir Komisija.

2. Neatkarīgs revidents 2009. gadā pauda bažas par rezerves fondu ("sūdzības iesniedzēja sociālā rezerve"), ko izveidojis sūdzības iesniedzējs, lai nodrošinātu situāciju, kurā tas varētu bankrotēt, un lai nodrošinātu personālu, kas atlaists tā rezultātā. Revidents apšaubīja rezerves saderību ar dotācijas nolīgumu ("dotācijas nolīgums") ar Komisiju un ar ES Finanšu regulu [2]. Komisija nonāca pie secinājuma, ka rezerve ir uzskatāma par tādu, kas nav tiesīga saņemt ES finansējumu. Ņemot to vērā, 2011. gadā Komisija izdeva iekasēšanas rīkojumus sūdzības iesniedzējam par summu aptuveni EUR [...] apmērā par laikposmu no 2005. līdz 2009. gadam.

3. Lai gan sūdzības iesniedzējs atmaksāja pieprasīto summu, tas uzskatīja atgūšanu par negodīgu, jo Komisija ne tikai zināja par sociālās rezerves esamību, bet arī palīdzēja sūdzības iesniedzējam to izveidot. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada augustā vērsās pie ombuda.

4. Ombuds sāka izmeklēšanu par apgalvojumu, ka Komisija ir netaisnīgi atguvusi līdzekļus. Izmeklēšanas gaitā ombuds saņēma Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja turpmākos komentārus, saistībā ar kuriem viņš ierosināja risinājumu [3].

Apgalvojums par nepareizu un netaisnīgu līdzekļu atgūšanu

Ombuda ierosinātais risinājums

5. Ombuds uzskatīja, ka Komisijas sniegtā dotācijas nolīguma interpretācija ir pamatota un ka sociālās rezerves izmaksas nevar uzskatīt par attiecināmām izmaksām. Tomēr viņa uzskatīja, ka, ņemot vērā īpašos apstākļus, līdzekļu atgūšana šķiet netaisnīga. Saskaņā ar ombuda misiju meklēt taisnīgus risinājumus sūdzībām, kas apmierina gan sūdzības iesniedzēju, gan attiecīgo iestādi, viņa ierosināja šādu risinājumu:

Ņemot vērā iepriekš minētos konstatējumus, ombuds ierosina, ka Komisija varētu pārskatīt savu atgūšanas lēmumu. To darot, Komisija varēja ņemt vērā, cik lielā mērā tās pašas rīcība un bezdarbība veicināja pašreizējās grūtības, un tā varēja meklēt samērīgu un taisnīgu risinājumu, ņemot vērā visus apstākļus.

6. Atbildē uz ombuda priekšlikumu Komisija atkārtoja, ka tas, ka tā bija iesaistīta rezerves izveidē un sūdzības iesniedzējs to regulāri informēja par šo rezervi, nenozīmē, ka tā varētu uzskatīt iemaksas šajā rezervē par attiecināmām izmaksām pēc tam, kad revīzijā tika konstatēts pretējais.

7. Komisija arī atkārtoja, ka tiesisko paļāvību nevar pamatot ar kļūdu tiesību piemērošanā, un uzskatīja, ka iepriekšējo praksi nevar uzskatīt par ārkārtas apstākli, kas pamatotu atteikšanos no attiecīgās atgūšanas.

8. Komisija paskaidroja, ka gan saskaņā ar veco, gan pašreizējo Finanšu regulu piešķīrums rezervēm bija neattiecināmas izmaksas, un pašreizējā regulā ir tikai apstiprināts, ka šie piešķīrumi nav jāņem vērā, piemērojot bezpeļņas principu.

9. Komisija arī apstrīdēja, ka līdzekļu atgūšana ir radījusi grūtības sūdzības iesniedzējam. Tā norādīja, ka 2011. gadā tā bija noteikusi ar Finanšu regulu saderīgus pasākumus, kas tai ļautu segt izmaksas, kuras rastos, ja sūdzības iesniedzēja organizācija tiktu likvidēta. Turklāt 2013. gadā Komisija dotācijas nolīgumā bija iekļāvusi apdrošināšanas prēmiju, kuras mērķis bija palielināt asociācijas augstākā līmeņa darbinieku aizsardzību.

10. Komisija uzsvēra, ka tā atgūšana attiecās tikai uz aptuveni trešdaļu no rezerves, ko bija izveidojis sūdzības iesniedzējs.

11. Turklāt Komisija paskaidroja, ka sūdzības iesniedzējs ir izraudzīts par saņēmēju jaunai programmai, kas nodrošina tā finansējumu līdz 2020. gadam. Tā arī norādīja, ka saskaņā ar pašreizējo 2012. gada Finanšu regulas redakciju ir iespējams palielināt līdzfinansējuma likmi, kas ļautu organizācijai atbrīvot pašu resursus, kurus varētu izmantot sociālās rezerves palielināšanai līdz 2020. gadam. Komisija piebilda, ka tā jau ir apsvērusi iespēju palielināt līdzfinansējuma likmi 2015. gadam.

12. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka tas neapstrīd likuma interpretāciju, bet gan atgūšanas rīkojuma taisnīgumu. Tā piebilda, ka tā it īpaši nepiekrīt atgūstamās summas aprēķināšanas veidam, uzskatot, ka 20 % no šīs summas atbilst tās pašu resursiem. Tā arī nepiekrita Komisijas viedoklim, ka ir rasts risinājums sociālās rezerves problēmai, ciktāl joprojām pastāv darbības izbeigšanas risks pēc 2020. gada.

Ombuda novērtējums pēc risinājuma priekšlikuma

13. Savā risinājuma priekšlikumā ombude pauda viedokli, ka, lai gan Komisijas sniegtā dotācijas nolīguma interpretācija no juridiskā viedokļa ir pareiza, ņemot vērā apstākļus, līdzekļu atgūšana ir bijusi negodīga. Tāpēc viņa uzskatīja, ka Komisijai ir iespējas meklēt risinājumu attiecībā uz līdzekļu atgūšanu.

14. Savā atbildē Komisija skaidri norādīja, ka šāds risinājums nevar būt atgūto līdzekļu atdošana sūdzības iesniedzējam. Tomēr ombuds norāda, ka Komisija ir veikusi vairākus pasākumus, lai novērstu risku, pret kuru sūdzības iesniedzējs vēlējās veidot uzkrājumus, izveidojot sociālo rezervi. Šo pasākumu mērķis ir ļaut sūdzības iesniedzējam paredzēt maksājumus, kas tam būtu jāveic saviem darbiniekiem bankrota gadījumā, un padarīt tos liekus. Šķiet, ka sūdzības iesniedzējs neapstrīd, ka šie pasākumi ir pietiekami attiecībā uz laikposmu līdz 2020. gadam, bet apgalvo, ka tā nākotne pēc minētā datuma ir neskaidra. Tomēr ombuds norāda, ka pasākumi, ko Komisija ir pieņēmusi vai pieņems, ne tikai nodrošina pietiekamu drošības rezervi līdz minētajam datumam, bet arī ļauj sūdzības iesniedzējam šajā laikposmā papildināt savu atlikušo rezervi. Sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka Komisijas minētie pasākumi tomēr nebūtu pietiekami, lai sasniegtu izvirzīto mērķi.

15. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai rastu taisnīgu un samērīgu risinājumu un tādējādi pēc iespējas atrisinātu situāciju.

16. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Komisijai būtu jāatgriež daļa no atgūtajiem līdzekļiem, jo 20 % no šīm summām nefinansēja no ES līdzekļiem, bet gan no sūdzības iesniedzēja līdzekļiem, ombuds norāda, ka šo jautājumu sūdzības iesniedzējs izvirzīja Komisijai pirms sūdzības iesniegšanas ombudam. Atbildot Komisija paskaidroja, ka saskaņā ar darbības dotācijas nolīgumu Komisija sedz ne vairāk kā 80 % no kopējām attiecināmajām izmaksām un ka neattiecināmās izmaksas vienmēr sedz no ārpussavienības finansējuma. Komisija arī apstiprināja sūdzības iesniedzējam, ka tā atgūst tikai savu ieguldījumu.

17. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs saņēma finansējumu, pamatojoties uz summām, kas pievienotas sociālajai rezervei, kuru tas deklarēja Komisijai. Tāpēc Komisijai bija taisnība, atgūstot 100 % no summām, ko tā bija iemaksājusi sociālajā rezervē.

Secinājums

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Veicot pasākumus, lai rastu taisnīgus un samērīgus pasākumus, kas palīdzētu sūdzības iesniedzējam, Komisija pieņēma ombuda risinājuma priekšlikumu.

Sūdzības iesniedzējs un Eiropas Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Emīlija O'Reilija

Strasbūrā, 2015. gada 2. septembrī

[1] Kronšteini [...] šajā lēmumā tiek izmantoti, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu to konfidencialitāti.

[2] Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu. [Oficiālais Vēstnesis L 298, 26.10.2012.]

[3] Plašāku informāciju par sūdzības kontekstu, pušu argumentiem un ombuda veikto izmeklēšanu skatīt Ombuda risinājuma priekšlikuma pilnajā tekstā, kas pieejams tīmekļa vietnē: http://www.ombudsman.europa.eu/en/cases/correspondence.faces/en/60849/html.bookmark.