Sūdzības priekšvēsture

1. Šī lieta attiecas uz strīdu starp sūdzības iesniedzēju, Eiropas Komisijas ierēdni, un Komisiju par viņa pensijas tiesību, kas iegūtas pirms stāšanās darbā Eiropas Savienībā, nodošanu Eiropas Savienības iestāžu pensiju shēmai (PSEUI).

2. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 4. decembrī pieprasīja viņa pensijas tiesību pārnešanu no i) tās valsts ministrijas pensiju shēmas, kurā viņš iepriekš bija strādājis, un ii) no privātas pensiju shēmas.

3. 2010. gada 24. martā Atalgojuma un individuālo tiesību birojs (PMO) iesniedza sūdzības iesniedzējam savu priekšlikumu, saskaņā ar kuru, pārskaitot pensijas tiesības, ko viņš bija ieguvis saskaņā ar privāto pensiju shēmu, ESIPS tiktu ieskaitīti 2 gadi, 5 mēneši un 14 dienas. Veicot attiecīgos aprēķinus, PMO par pamatu izmantoja Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. un 12. panta vispārīgos īstenošanas noteikumus par pensijas tiesību pārskaitīšanu, kas noteikti 2004. gadā (turpmāk "2004. gada VĪN"). Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 15. septembrī piekrita priekšlikumam.

4. Komisija 2011. gada 3. martā apstiprināja jaunus Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. un 12. panta vispārīgos īstenošanas noteikumus par pensijas tiesību pārskaitīšanu (turpmāk "VĪN 2011")[1].

5. PMO 2011. gada 23. septembrī iesniedza sūdzības iesniedzējam priekšlikumu par viņa pensijas tiesību pārnešanu no valsts ministrijas pensiju shēmas. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 24. oktobrī piekrita priekšlikumam. Tomēr 2011. gada 21. decembrī viņš saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par šo priekšlikumu. Komisija 2012. gada 13. martā sūdzību noraidīja.

6. PMO 2012. gada 17. janvārī nosūtīja sūdzības iesniedzējam paziņojumu, ar kuru tika atcelts un aizstāts 2010. gada 24. marta priekšlikums. Sūdzības iesniedzējs nepieņēma jauno priekšlikumu, kura pamatā bija 2011. gada VĪN. 2012. gada 15. februārī viņš iesniedza sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Komisija 2012. gada 19. aprīlī sūdzību noraidīja.

7. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 18. jūnijā vērsās pie Eiropas Ombuda.

Izmeklēšanas priekšmets

8. Ombuds sāka izmeklēšanu par šādiem apgalvojumiem un prasību:

Apgalvojumi:

1) Komisija nepareizi piemēroja VĪN 2011 sūdzības iesniedzēja pieprasījumam pārskaitīt viņa pensijas tiesības, kas tika iesniegts pirms šo noteikumu stāšanās spēkā.

Pamatojošie argumenti:

i) VĪN 2011 nevar piemērot ar atpakaļejošu spēku; ii) sūdzības iesniedzēja lietai bija piemērojami 2004. gada VĪN; un iii) Padomes 2008. gada 18. decembra Regulā (EK) Nr. 1324/2008, ar ko no 2008. gada 1. jūlija koriģē iemaksu likmi Eiropas Kopienu ierēdņu un pārējo darbinieku pensiju shēmā [2], nav atsauces uz Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. pantu, un tādēļ minētā regula nav piemērojama sūdzības iesniedzēja gadījumā.

2) Izskatot dažus pieprasījumus par pensijas tiesību pārskaitīšanu, kas iesniegti pēc 2009. gada 1. janvāra, pamatojoties uz 2011. gada 28. martā publicētajiem VĪN, kad citi šādi pieprasījumi tika izskatīti, pamatojoties uz VĪN 2004, Komisija nav ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

Pamatojošais arguments:

Dažādie 2009. gadā iesniegtie pieprasījumi par pensijas tiesību pārskaitīšanu tika izskatīti atšķirīgā ātrumā, un tas ietekmēja VĪN 2004 vai VĪN 2011 piemērošanu.

3) Komisija sniedza sūdzības iesniedzējam maldinošu informāciju.

Pamatojošie argumenti:

i) "Paziņojumā par pieteikuma pieņemamību" bija skaidra atsauce uz VĪN 2004; ii) Komisijas pirmajā priekšlikumā bija norādīts, ka gadījumā, ja noteikumi tiktu mainīti, atzīto gadu skaits netiktu ietekmēts; iii) informācija, ko Komisija publicēja savā iekštīkla tīmekļa vietnē ("Intracomm") 2010. gada 30. jūlijā, liecināja, ka jaunie noteikumi attieksies tikai uz pieteikumiem, kas iesniegti pēc šo noteikumu stāšanās spēkā.

Apgalvojums:

1) Komisijai jāpārrēķina sūdzības iesniedzēja ikgadējie maksājumi, pamatojoties uz VĪN 2004. Alternatīvi tam būtu jānodrošina sūdzības iesniedzējam finansiāla kompensācija par nesaņemto mūža renti.

9. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Parlamenta ierēdņu pieprasījumi par pensijas tiesību pārnešanu tika izskatīti saskaņā ar VĪN 2004. Tomēr, ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzējs vēl nebija pienācīgi iepriekš administratīvi vērsies pie Komisijas saistībā ar šo jautājumu, ombuds uzskatīja, ka saskaņā ar viņa statūtu 2. panta 4. punktu tas nav pieņemams.

Izmeklēšana

10. Ombuds 2012. gada 2. augustā nosūtīja Komisijai lūgumu sniegt atzinumu. Komisija 2012. gada 25. oktobrī nosūtīja savu atzinumu. Ombuds 2013. gada 5. jūnijā lūdza Komisiju papildināt savu atzinumu, ko tā izdarīja 2013. gada 1. augustā. Sūdzības iesniedzējs apsvērumus neiesniedza.

Ombuda analīze un secinājumi

A. Sūdzības apgalvojumi un prasība

Ombudam iesniegtie argumenti

11. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tad, kad Komisija nosūtīja savu pirmo priekšlikumu, nevienā no spēkā esošajiem tiesību aktiem nebija skaidras atsauces uz jauna parametru kopuma piemērojamību. Viņš nepiekrīt Komisijas viedoklim, ka VĪN 2004 nav juridiska pamata no 2009. gada 1. janvāra, un norāda, ka pastāv pietiekama neskaidrība pat no PMO puses, proti, to kolēģu vidū, kuri visu savu profesionālo kompetenci un enerģiju velta jautājumiem, kas saistīti ar pensiju pārskaitīšanu. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka pret visiem pieteikuma iesniedzējiem nav bijusi vienlīdzīga attieksme. Viņš arī apgalvoja, ka objektīva attieksme ir iespējama tikai tad, ja Komisija ņem vērā pieteikuma iesniegšanas datumu. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka 2010. gada 30. jūlijā PMO savā iekštīkla vietnē informēja darbiniekus, ka gaidāmie jaunie VĪN attieksies tikai uz jauniem pieteikumiem un ka 2004. gada VĪN turpinās attiekties uz visiem līdz tam saņemtajiem nodošanas pieprasījumiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas, ka PMO rīkojās, neievērojot informāciju, ko tas bija oficiāli sniedzis iepriekš, bija administratīva kļūme.

12. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka visi sūdzības iesniedzēja izvirzītie jautājumi attiecībā uz pensijas tiesību pārskaitīšanas procedūru bija ietverti 20 prasībās, kas bija iesniegtas Civildienesta tiesā un kas tajā vēl nebija izskatītas, tostarp jo īpaši lietās F-117/11 un F-130/11. Komisija pauda viedokli, ka ombuds nevar izmeklēt jautājumus, kas tiek izskatīti tiesā vai kas jau ir izskatīti tiesā. Tādējādi Komisija uzskatīja, ka ombudam iesniegtā sūdzība ir nepieņemama.

13. Saņēmis šo atzinumu, ombuds cita starpā lūdza Komisiju sniegt konkrētāku informāciju par Civildienesta tiesā izskatāmo lietu priekšmetu.

14. Savā turpmākajā atzinumā Komisija informēja ombudu, ka Civildienesta tiesā ir iesniegtas 12 papildu lietas, tādējādi kopējais neizskatīto lietu skaits ir 32 [3]. Tā arī norādīja, ka 2013. gada 24. aprīlī notika tiesas sēde lietās F-130/11 un F-117/11. Komisija sniedza sīkāku informāciju par divu šo lietu priekšmetu. Tā arī atsaucās uz informāciju par izskatīšanā esošajām lietām, kas bija publicēta Oficiālajā Vēstnesī un bija pieejama Civildienesta tiesas tīmekļa vietnē. Pamatojoties uz to, Komisija atkārtoja savu viedokli, ka visi sūdzības iesniedzēja izvirzītie jautājumi un argumenti ir iesniegti arī Civildienesta tiesai.

15. Sūdzības iesniedzējs nesniedza nekādus apsvērumus par Komisijas iesniegto informāciju.

Ombuda novērtējums

16. Sākumā šķiet lietderīgi atgādināt, ka, pamatojoties uz ombuda statūtu 1. panta 3. punktu un 2. panta 7. punktu, ombuds nevar izskatīt sūdzību, ja fakti, uz kuriem tā ir balstīta, tiek izskatīti tiesā. Tomēr būtu arī jāatgādina, ka sūdzības iesniegšana ombudam ir pamattiesības saskaņā ar ES tiesību aktiem, kā skaidri noteikts ES Pamattiesību hartas 43. pantā. Tādēļ ombuds uzskata, ka ierobežojumi attiecībā uz tiesībām iesniegt sūdzību ombudam ir jāinterpretē šauri. Tādēļ ombuds uzskata, ka fakti, kas ir sūdzības pamatā, tiek izskatīti tiesā tikai tad, ja attiecīgā tiesas lieta attiecas uz paša sūdzības iesniedzēja lietu. Attiecībā uz šo lietu ir skaidrs, ka sūdzības iesniedzēja lieta netiek izskatīta Civildienesta tiesā. Tādējādi iepriekš minētās tiesību normas šajā lietā nav piemērojamas, un līdz ar to iebildums ir pieņemams.

17. To paturot prātā, pēc Komisijas sniegtās informācijas pārbaudes ombuds secina, ka ir skaidrs, ka tostarp Civildienesta tiesai tiesvedībā, uz kuru atsaucas Komisija, būs jāizskata jautājums par VĪN 2011 piemērojamību un jautājums par vienlīdzīgas attieksmes principu, proti, galvenie jautājumi, kurus sūdzības iesniedzējs ir izvirzījis šajā sūdzībā. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs to neapstrīd. Tādējādi, kā Komisija ir pareizi norādījusi savā 2013. gada 1. augusta vēstulē, ombudam ir jāpārbauda, vai ir pamats turpināt izmeklēšanu par šo sūdzību.

18. Ņemot vērā to, ka ir ļoti iespējams, ka spriedumos par izskatāmajām lietām Civildienesta tiesa lems par tiem pašiem juridiskajiem jautājumiem, kas izvirzīti šajā sūdzībā, un ka ir iespējams, ka šie spriedumi tiks pieņemti tuvākajā nākotnē, ombude uzskata, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu šajā lietā. Tāpēc viņa slēdz lietu.

19. Šķiet lietderīgi piebilst, ka ombuds paļaujas uz to, ka Komisija ņems vērā Civildienesta tiesas konstatējumus arī attiecībā uz sūdzības iesniedzēja lietu, neraugoties uz to, ka sūdzības iesniedzējs nav cēlis prasību minētajā tiesā.

B. Secinājums

Pamatojoties uz savu izmeklēšanu par šo sūdzību, ombude to slēdz ar šādu secinājumu:

Turpmākai izmeklēšanai nav pamata.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Emīlija O'Reilija

Strasbūrā, 2013. gada 4. decembrī

[1] C(2011)1278 galīgā redakcija, 3.3.2011.

[2] OV 2008, L 345, 17. lpp.

[3] lietas F-117/11; F-130/11; F-131/11; F-134/11; F-136/11; F-138/11; F-18/12; F-29/12; F-31/12; F-42/12; F-44/12; F-55/12; F-61/12; F-62/12; F-66/12; F-75/12; F-88/12; F-91/12; F-108/12 ; F-112/12; F-144/12; F-146/12; F-147/12; F-152/12; F-18/13; F-19/13; F-23/13; F-25/13; F-35/13; F-38/13; F-39/13 un F-40/13.