Noslēguma vēstule

1. Sūdzības iesniedzējs pārstāv uzņēmumu Intel Corporation (turpmāk "Intel"), kas ražo mikroprocesorus.

2. Laikā, kad sūdzība tika iesniegta ombudam, Eiropas Komisija veica izmeklēšanu Intel saistībā ar sūdzību, ko tā bija saņēmusi no AMD, Intel konkurenta. Komisijas izmeklēšanas (Lieta COMP/37.990) mērķis bija pārbaudīt, vai Intel ir pārkāpis EK līguma 82. pantu [1], izmantojot pret konkurenci vērstu praksi, lai izslēgtu konkurentus no dažu centrālo procesoru tirgus. Izmeklēšanas gaitā Komisija ieguva plašu informāciju no oriģinālā aprīkojuma ražotājiem (OEM), kuri iegādājās centrālos procesorus no Intel un/vai AMD. Viens no šiem oriģinālā aprīkojuma ražotājiem bija Dell.

3. 2009. gada 13. maijā, proti, ombuda veiktās izmeklēšanas laikā, Komisija pieņēma lēmumu, kurā tā konstatēja, ka Intel ir pārkāpusi EKL 82. pantu.

Pieprasījuma priekšmets

4. Sūdzības priekšmets attiecas uz iespējamām procesuālām kļūdām, ko Komisija esot pieļāvusi, veicot izmeklēšanu lietā COMP/37.990. Ombuds saprata, ka sūdzības iesniedzējs apgalvo:

i) Komisija neesot ņēmusi vērā 2006. gada 23. augusta sanāksmes ar Dell pārstāvjiem protokolu, lai gan sanāksme bija tieši saistīta ar tās izmeklēšanas attiecībā uz Intel priekšmetu, līdz ar to Komisija neesot reģistrējusi potenciāli attaisnojošus pierādījumus.

ii) Komisija mudināja Dell un AMD noslēgt vienošanos par informācijas apmaiņu, kas ļāva AMD apiet noteikumus, kuri ierobežo AMD tiesības piekļūt Komisijas izmeklēšanas lietas materiāliem.

5. Ombuds saprata, ka sūdzības iesniedzējs savas procedūras kontekstā nelūdza nekādus citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus vai tiesisko aizsardzību.

Pieprasījums

6. Sūdzība tika iesniegta 2008. gada 10. jūlijā. Ombuds 2008. gada 22. jūlijā sāka izmeklēšanu saistībā ar sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu, proti, ka Komisija nav ņēmusi vērā 2006. gada 23. augusta sanāksmes ar Dell pārstāvjiem protokolu, lai gan sanāksme bija tieši saistīta ar Intel izmeklēšanas priekšmetu. Rezultātā Komisija nereģistrēja potenciāli attaisnojošus pierādījumus, kas izriet no šīs sanāksmes. Ombuds lūdza Komisiju iesniegt atzinumu līdz 2008. gada 30. novembrim.

7. Lai pilnībā noskaidrotu sūdzības iesniedzēja izvirzītos jautājumus saistībā ar pirmo apgalvojumu un ar to saistīto apgalvojumu, ombuds vēstulē par izmeklēšanas sākšanu ierosināja Komisijai savā atzinumā iekļaut savu viedokli par šādiem konkrētiem jautājumiem un jautājumiem:

"i) Izstrādājot savu atzinumu, Komisijai jo īpaši būtu jāpatur prātā TACA 358. punkts [2] Šajā sakarā ombuds atzīmē, ka 2008. gada 10. jūlija sūdzības VII pielikums un 2008. gada 10. jūlija papildu vēstules I pielikums saistībā ar 2008. gada 10. jūlija sūdzības VI pielikumu, šķiet, norāda, ka 2006. gada 23. augusta sanāksmē, iespējams, tika izskatīti daži jautājumi, kurus sūdzības iesniedzējs uzskata par potenciāli attaisnojošiem.

ii) Vai Komisija bija autore dokumentam "Indikatīvs saraksts ar tematiem, kas jāapspriež Dell 2006. gada 23. augusta sanāksmē"?[3] Ombuds saprot, ka sūdzības VII pielikums, šķiet, ir daļa no Dell atbildes uz turpmākiem jautājumiem, ko Komisija uzdevusi saistībā ar 2006. gada 23. augusta sanāksmē apspriestajiem jautājumiem. Vai šī izpratne ir pareiza?

iii) Vai sanāksmē klātesošie Komisijas ierēdņi sagatavoja savas personiskās piezīmes par 2006. gada 23. augusta sanāksmi?

iv) Lai sanāksmes piezīmes varētu uzskatīt par "paziņojumiem" saskaņā ar Regulas 1/2003 19. pantu, tās jāparaksta iztaujātajai personai. Vai Komisija pieprasīja Dell pārstāvjiem parakstīt piezīmes, ko sagatavojuši lietas izskatīšanas grupas locekļi? Ja nē, vai Komisija var apstiprināt, ka, pamatojoties uz sanāksmē klātesošo Komisijas ierēdņu piezīmēm, joprojām ir iespējams pieprasīt uzņēmumam Dell parakstīt sanāksmes protokolu?”

8. Attiecībā uz otro apgalvojumu ombuds vēstulē par izmeklēšanas uzsākšanu norādīja, ka sūdzības iesniedzējs nav sniedzis nekādus pierādījumus, kas pamatotu viņa apgalvojumu, ka Komisija aktīvi mudināja AMD un Dell noslēgt informācijas apmaiņas nolīgumu. Tādējādi 2008. gada 22. jūlija vēstulē, ar kuru tika uzsākta izmeklēšana, ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka nav pietiekama pamata sākt izmeklēšanu par otro apgalvojumu.

9. Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 19. septembrī nosūtīja vēstuli ombudam. Savā vēstulē viņš pievienoja Dell ārējā padomnieka 2008. gada 18. septembra vēstules kopiju, kurā Dell ārējais padomnieks norāda, ka, “lai izvairītos no ilgām debatēm par konfidencialitātes prasībām, Komisija ierosināja Dell noslēgt vienošanos par informācijas neizpaušanu ar AMD konsultantiem un ekonomistiem par [iebildumu paziņojumā] izmantoto Dell dokumentu apmaiņu”. Vēstulē bija ietvertas arī sarakstes kopijas starp Komisiju un Dell advokātu. Ņemot vērā šo informāciju, sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu pārskatīt savu nostāju attiecībā uz otro apgalvojumu, kas izklāstīts viņa 2008. gada 10. jūlija sūdzībā.

10. Ņemot vērā sūdzības iesniedzēja turpmāko korespondenci, ombuds 2008. gada 26. septembrī nolēma paplašināt izmeklēšanu, lai aptvertu sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu. Vēstulē, kurā ombuds informēja Komisiju par izmeklēšanas jomas paplašināšanu, viņš lūdza, lai Komisija savā atzinumā ombudam īpaši komentētu Dell advokāta paziņojumu, ko Komisija ierosināja uzņēmumam Dell noslēgt informācijas apmaiņas nolīgumu ar AMD. Viņš arī lūdza Komisiju sniegt piezīmes konkrēti par uzklausīšanas amatpersonas 2007. gada 18. oktobra vēstuli [4] sūdzības iesniedzējam, kurā norādīts, ka attiecīgais nolīgums nekādā veidā netika "paziņots" lietas izskatīšanas grupai.

11. 2008. gada 30. septembrī Komisija rakstīja ombudam, informējot viņu, ka, tā kā ar viņa 2008. gada 26. septembra vēstuli ir paplašināta izmeklēšanas joma, tai ir nepieciešams papildu termiņš, proti, līdz 2009. gada 15. janvārim, lai iesniegtu ombudam atzinumu. Ombuds 2008. gada 15. oktobrī piekrita šim lūgumam.

12. Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 13. oktobrī rakstīja ombudam, lai informētu viņu par diviem pieteikumiem, ko Intel 2008. gada 10. oktobrī bija iesniedzis Eiropas Pirmās instances tiesai. Ombuds 2008. gada 5. novembrī nosūtīja Komisijai vēstuli saistībā ar šo saraksti.

13. Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 30. decembrī, 2009. gada 12. janvārī un 2009. gada 26. janvārī nosūtīja ombudam saraksti saistībā ar sūdzību. Ombuds šo korespondenci pārsūtīja Komisijai informācijai.

14. Ombuds 2009. gada 20. janvārī saņēma Komisijas atzinumu un nosūtīja to sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai. Sūdzības iesniedzējs savus apsvērumus nosūtīja 2009. gada 3. februārī.

15. Ombuds 2009. gada 16. februārī lūdza Komisiju sniegt papildu atzinumu. Komisija 2009. gada 20. martā nosūtīja ombudam papildu atzinumu, ko nosūtīja sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 14. aprīlī un 2009. gada 16. aprīlī nosūtīja papildu apsvērumus.

16. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 16. aprīļa apsvērumos sniedza ombudam jaunus pierādījumus. Tādēļ 2009. gada 23. aprīlī ombuds lūdza Komisiju līdz 2009. gada 31. maijam iesniegt viņam jebkādus komentārus, kas tai varētu būt par šiem jaunajiem pierādījumiem, vai attiecīgu informāciju saistībā ar tiem. Viņš arī lūdza Komisiju ļaut saviem dienestiem pārbaudīt Komisijas iekšējos dokumentus, kurus ombuds bija atzinis par būtiskiem šai izmeklēšanai.

17. Ombuds 2009. gada 28. maijā, 2009. gada 29. maijā un 2009. gada 10. jūnijā veica dokumentu pārbaudi Komisijas telpās. Informatīvā nolūkā 2009. gada 6. jūlijā sūdzības iesniedzējam un Komisijai tika nosūtīta piezīme par šo pārbaudi.

18. Komisija 2009. gada 10. jūnijā nosūtīja ombudam atbildi uz viņa 2009. gada 23. aprīļa vēstuli. Šis papildu atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam, kurš 2009. gada 15. jūnijā nosūtīja papildu apsvērumus. Ombuds 2009. gada 29. jūnijā saņēma pielikumu sūdzības iesniedzēja 2009. gada 15. jūnija papildu apsvērumiem.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi

Ievadpiezīmes

Sūdzības pieņemamība

19. Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 13. oktobrī rakstīja ombudam, lai informētu viņu, ka 2008. gada 10. oktobrī Intel iesniedza prasību Pirmās instances tiesā, lūdzot atcelt Komisijas lēmumus: noteikt 2008. gada 17. oktobri par termiņu, līdz kuram Intel jāatbild uz Komisijas 2008. gada 16. jūlija papildu iebildumu paziņojumu; un ii) noraidīt Intel lūgumu Komisijai iegūt no AMD papildu dokumentus, par kuriem Intel pamatoti uzskatīja, ka tie ir attaisnojoši. Intel arī iesniedza Pirmās instances tiesas priekšsēdētājam pieteikumu par pagaidu pasākumiem, lai apturētu Komisijas procedūru lietā COMP/37.990, gaidot nolēmumu par galveno pieteikumu [5]. Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 13. oktobra vēstulē informēja ombudu, ka abi pieteikumi nav saistīti ar Sūdzībā Nr. 1935/2008/FOR izmeklējamo jautājumu. Sūdzības iesniedzējs savai vēstulei pievienoja divu dokumentu kopijas, kuru nosaukums ir „Pieteikuma kopsavilkums”.

20. Ombuds 2008. gada 5. novembrī nosūtīja Komisijai vēstuli. Viņš norādīja, ka Eiropas Ombuda statūtu 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka ombuds nedrīkst iejaukties lietās, ko izskata tiesa, vai apšaubīt tiesas nolēmuma pamatotību. Turklāt 2. panta 7. punktā ir noteikts, ka tad, ja sakarā ar uzsāktu vai pabeigtu tiesvedību par norādītajiem faktiem sūdzība ir jāatzīst par nepieņemamu vai jāizbeidz tās izskatīšana, jebkuras izmeklēšanas, ko viņš veicis līdz šim brīdim, rezultātus iesniedz galīgi. Ombuds norādīja, ka ir rūpīgi izskatījis sūdzības iesniedzēja 2008. gada 13. oktobra vēstuli, lai novērtētu, vai Pirmās instances tiesā iesniegto pieteikumu priekšmets ir tāds pats kā sūdzībā Nr. 1935/2008/FOR minēto apgalvojumu priekšmets. Ombuds norādīja, ka pirmais apgalvojums Sūdzībā Nr. 1935/2008/FOR bija tāds, ka Komisija nav ņēmusi vērā sanāksmes ar Dell protokolu. Savukārt prasība Pirmās instances tiesā attiecās uz lēmumu, ar kuru Komisija atteicās piekrist lūgumam iesniegt papildu dokumentus no AMD. Tādējādi ombuds secināja, ka, pamatojoties uz viņam iesniegto informāciju, pirmais iebildums Sūdzībā Nr. 1935/2008/FOR neattiecas uz prasības priekšmetu Pirmās instances tiesā. Attiecībā uz otro apgalvojumu ombuds, pamatojoties uz viņam iesniegto informāciju, secināja, ka 2008. gada 10. oktobra pieteikumi neattiecās uz faktiem, kurus sūdzības iesniedzējs bija norādījis Sūdzībā Nr. 1935/2008/FOR. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds informēja Komisiju, ka nav pamata izbeigt izmeklēšanu saistībā ar pirmo vai otro apgalvojumu Sūdzībā Nr. 1935/2008/FOR.

21. Atzinumā, kas 2009. gada 20. janvārī nosūtīts ombudam, Komisija apgalvoja, ka Intel abus savus pieteikumus Pirmās instances tiesā saistīja ar sūdzību, kas iesniegta ombudam. Komisija norādīja, ka Intel bija pievienojusi Sūdzību 1935/2008/FOR un visu saraksti ar ombudu kā pielikumus galvenajam prasības pieteikumam Pirmās instances tiesā. Citu argumentu starpā Intel galvenajā pieteikumā norādīja, ka Komisijas izmeklēšana bija "diskriminējoša un daļēja" . Lai pamatotu šo apgalvojumu, Intel atsaucās uz piemēriem par to, ko tas uzskata par diskrimināciju un neobjektivitāti Komisijas izmeklēšanā. Šajos piemēros bija iekļauta konkrēta atsauce uz diviem iespējamiem iespējamas neobjektivitātes gadījumiem, par kuriem ombuds ir sācis izmeklēšanu saistībā ar Sūdzību Nr. 1935/2008/FOR. Intel kā pierādījumu iekļāva visu saraksti ar ombudu. Pamatojoties uz to, Komisija apgalvoja, ka visi sūdzībā Nr. 1935/2008/FOR minētie fakti pašlaik tiek izskatīti tiesvedībā Pirmās instances tiesā. Komisija arī norādīja, ka tad, kad Intel 2008. gada 13. oktobrī informēja ombudu par pieteikumiem Pirmās instances tiesā, Intel iesniedza tikai šo pieteikumu kopsavilkumus. Komisija norādīja, ka kopsavilkumos nav atsauces ne uz vienu no Intel argumentiem, kas minēti Sūdzībā Nr. 1935/2008/FOR. Tādēļ Komisija lūdza ombudu pārskatīt 2008. gada 5. novembra vēstulē sniegto novērtējumu, pamatojoties uz pilnīgiem faktiem, kas izklāstīti Komisijas 2009. gada 20. janvāra atzinumā, un atzīt Sūdzību Nr. 1935/2008/FOR par pilnībā nepieņemamu.

22. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 3. februāra apsvērumos norādīja, ka nepiekrīt Komisijas argumentiem. Viņš norādīja, ka sūdzības Nr. 1935/2008/FOR priekšmets un Pirmās instances tiesā izskatītās lietas T-457/08 R un T-457/08 priekšmets ir diezgan atšķirīgi. Viņš norādīja, ka, lai gan Intel savos rakstiskajos iesniegumos Pirmās instances tiesai atsaucās uz Sūdzību Nr. 1935/2008/FOR, lai sniegtu Pirmās instances tiesai pilnīgu informāciju par Komisijas izmeklēšanas attiecībā uz Intel procesuālo vēsturi, kā arī lai sniegtu informāciju, uz kuras pamata varētu novērtēt lēmumu, uz kuru attiecas Intel pieteikums, Intel nepārsūdzēja abas administratīvās kļūmes, kas ir Sūdzības Nr. 1935/2008/FOR priekšmets. Viņš norādīja, ka Intel atsaukšanās savos pieteikumos uz a) Komisijas nespēju pilnībā reģistrēt interviju ar Dell augsta ranga pārstāvjiem un b) tās lomu, sniedzot AMD piekļuvi konfidenciāliem Dell materiāliem, kas ietilpst Komisijas lietas materiālos, kā piemēri Komisijas neobjektivitātei un objektivitātes trūkumam, nevar tikt interpretēta tādējādi, ka šie akti paši par sevi bija Intel apelācijas un pagaidu pasākumu pieprasījuma priekšmets. Viņš apgalvoja, ka viņa viedokli apstiprina tas, ka Tiesas priekšsēdētājs savā 2009. gada 27. janvāra rīkojumā, ar kuru tika noraidīts Intel pieteikums par pagaidu noregulējumu [6], savu analīzi koncentrēja tikai uz diviem lēmumiem, kas bija apelācijas sūdzības priekšmets, un nekur neatsaucās uz divām administratīvām kļūmēm, kas ir sūdzības Nr. 1935/2008/FOR priekšmets. Tādējādi sūdzības iesniedzējs uzskata, ka abas administratīvās kļūmes, kas ir sūdzības Nr. 1935/2008/FOR priekšmets, nebija apelācijas un lūguma par pagaidu noregulējumu lietās T-457/08 un T-457/08 R priekšmets.

23. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisijas apgalvojumu, ka Intel apgalvojums par administratīvām kļūmēm pašlaik tiek izskatīts Pirmās instances tiesā, tagad ir apsteiguši notikumi un tas ir kļuvis strīdīgs. Sūdzības iesniedzējs faktiski paziņoja, ka Intel neplāno pārsūdzēt Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 27. janvāra rīkojumu. Turklāt 2009. gada 3. februārī Intel formāli atsauca savu galveno pieteikumu lietā T-457/08. Ņemot vērā to, ka tiesvedība Pirmās instances tiesā, ko Komisija minēja kā tādu, kas, iespējams, liedz ombudam izmeklēt Sūdzību Nr. 1935/2008/FOR, vairs netika izskatīta, Komisijas iebildumi šajā sakarā bija strīdīgi.

24. Ombuds norāda, ka saskaņā ar EK līguma 195. panta 1. punkta otro daļu ombuds neveic izmeklēšanu, ja pret iespējamajiem faktiem ir vai ir bijusi ierosināta tiesvedība. Eiropas Ombuda statūtu 1. panta 3. punktā arī noteikts, ka ombuds nedrīkst iejaukties lietās, ko izskata tiesa, vai apšaubīt tiesas nolēmuma pamatotību. Turklāt Eiropas Ombuda statūtu 2. panta 7. punktā ir noteikts, ka tad, ja ombudam sakarā ar tiesvedību, kas notiek vai ir pabeigta attiecībā uz izvirzītajiem faktiem, ir jāatzīst sūdzība par nepieņemamu vai jāizbeidz tās izskatīšana, jebkuras izmeklēšanas rezultātus, ko viņš līdz tam ir veicis, reģistrē galīgi.

25. Ombuds uzsver, cik lielu nozīmi viņš piešķir tam, lai nodrošinātu, ka viņa veiktās izmeklēšanas nekādā veidā neskar tiesu lomu. Ja fakti ir konstatēti vai interpretēti tiesas nolēmumā, ombuds nepārvērtē šādu faktu esamību vai interpretāciju.

26. Ombuds norāda, ka 2009. gada 27. janvārī Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu lietā T-457/08 R.[7] Savā rīkojumā Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs secināja, ka pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu lietā T-457/08 R ir jāatzīst par nepieņemamu. Pēc Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja rīkojuma rūpīgas pārbaudes ombuds norāda, ka rīkojumā nav konstatēta apgalvoto faktu esamība un nav izvērtēti fakti, uz kuriem attiecas šī izmeklēšana. Ombuds secina, ka Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja rīkojums neapšauba sūdzības Nr. 1935/2008/FOR pieņemamību.

27. Turklāt 2009. gada 3. februārī, pirms Pirmās instances tiesa varēja lemt par kādu no apgalvotajiem faktiem vai faktiem, kas tai iesniegti saistībā ar šo prasību, Intel atsauca savu prasību lietā T-457/08. Tādējādi ombudam vairs nav jālemj par to, vai apgalvotie fakti, kas tika darīti zināmi Pirmās instances tiesai saistībā ar šo prasību, ir tādi paši kā apgalvotie fakti, kas ir šīs izmeklēšanas priekšmets.

28. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka šī lieta ir pieņemama [8].

Iespējamā Komisijas kavēšanās

29. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 3. februāra apsvērumos norādīja, ka ir nobažījies par to, ka Komisija apzināti cenšas aizkavēt ombuda veikto sūdzības Nr. 1935/2008/FOR izmeklēšanu. Kopumā viņš apgalvoja, ka ir grūti noticēt, ka Komisija nevarēja iesniegt savu piecu lappušu garo nefaktisko atzinumu, kas bija balstīts uz vienu procesuālu argumentu (sūdzības nepieņemamība), sākotnējā termiņā, proti, 2008. gada 30. novembrī, vai vismaz pirms pagarinātā termiņa, proti, 2009. gada 15. janvāra, beigām. Viņš norādīja, ka lietas T-457/08 R un T-457/08 tika iesniegtas 2008. gada 10. oktobrī un tika paziņotas Komisijai 2008. gada 14. oktobrī (attiecībā uz pieteikumu par pagaidu noregulējumu) un 2008. gada 27. oktobrī (attiecībā uz galveno pieteikumu). Ņemot vērā tās 2009. gada 20. janvāra iesnieguma ļoti ierobežoto raksturu, Komisijai vajadzēja spēt iesniegt savu iesniegumu neilgi pēc tam, kad tā 2008. gada 27. oktobrī saņēma Intel galvenā pieteikuma lietā T-457/08 kopiju, bet jebkurā gadījumā sākotnējā termiņā, proti, 2008. gada 30. novembrī.

30. Ombuds norāda, ka sākotnējais termiņš atzinuma sniegšanai ombudam bija 2008. gada 30. novembris. 2008. gada 30. septembrī Komisija rakstīja ombudam, informējot viņu, ka, tā kā ar viņa 2008. gada 26. septembra vēstuli tika paplašināta izmeklēšanas joma, Komisija pieprasīja papildu termiņu, proti, līdz 2009. gada 15. janvārim, lai iesniegtu ombudam atzinumu. Ņemot vērā sūdzības Nr. 1935/2008/FOR apgalvojumu sarežģītību un sensitivitāti, ombuds piekrita šim lūgumam.

31. Ombuds norāda, ka, tā kā Komisijas 2008. gada 30. septembra pieprasījums tika iesniegts pirms prasības iesniegšanas Pirmās instances tiesā 2008. gada 13. oktobrī, Komisijai, iesniedzot pagarinājuma pieprasījumu, noteikti bija nodoms sniegt ombudam atzinumu par sūdzībā Nr. 1935/2008/FOR minēto apgalvojumu būtību.

32. Ombuds uzskata, ka Komisija pildītu savu pienākumu sadarboties ar ombudu izmeklēšanas veikšanā, ja gadījumā, ja šāds pagarinājums nebūtu nepieciešams, lai atbildētu ombudam, tā nolemtu neizmantot tam piešķirto pagarinājumu.

33. Komisijas 2009. gada 20. janvāra atzinums bija balstīts tikai uz pieņemamības jautājumu, kas aplūkots iepriekš 19.–28. punktā. Atzinumā patiešām bija tikai piecas lappuses. Tomēr ombuds nevar izslēgt iespēju, ka Komisija nav ātri nonākusi pie 2009. gada 20. janvāra atzinumā paustajiem viedokļiem. Rezumējot, ombuds nevar izslēgt, ka Komisija nebija pārliecināta par savu argumentu pamatotību attiecībā uz sūdzības pieņemamību laikposmā no 2008. gada 27. oktobra līdz 2009. gada 15. janvārim un tādējādi arī apsvēra iespēju atbildēt pēc būtības līdz 2009. gada 15. janvārim. Šo viedokli apstiprina fakts, ka 2009. gada 16. februārī, kad ombuds noteica ļoti īsu termiņu Komisijas papildu atzinuma iesniegšanai par apgalvojumu būtību, Komisija varēja ievērot šo ļoti īso termiņu.[9] Komisijas spēja ievērot šo termiņu norādītu, ka Komisija patiešām (vismaz daļēji) izmantoja laikposmu no 2008. gada 27. oktobra līdz 2009. gada 15. janvārim, lai izskatītu šajā izmeklēšanā izteiktos apgalvojumus pēc būtības. Turklāt Komisija nekavējoties atbildēja uz ombuda 2009. gada 23. aprīļa lūgumu sniegt vēl vienu atzinumu. Visbeidzot, ombuds norāda, ka Komisija ātri un elastīgi atbildēja uz ombuda lūgumu veikt dokumentu pārbaudi.

34. Tādēļ ombuds nepiekrīt sūdzības iesniedzēja apgalvojumam, ka Komisija "apzināti "centās aizkavēt ombuda veikto sūdzības Nr. 1935/2008/FOR izmeklēšanu.

A. Par apgalvojumu un ar to saistīto apgalvojumu, saskaņā ar kuru Komisija neesot ņēmusi vērā 2006. gada 23. augusta sanāksmes ar Dell pārstāvjiem protokolu, lai gan sanāksme bija tieši saistīta ar Intel veiktās izmeklēšanas priekšmetu, un līdz ar to Komisija neesot reģistrējusi potenciāli attaisnojošus pierādījumus

Ombudam iesniegtie argumenti

35. Sūdzības iesniedzējs norāda, ka 2006. gada 23. augustā par lietas COMP/37.990 izskatīšanu atbildīgā Komisijas darba grupa tikās ar uzņēmuma Dell augstākā līmeņa pārstāvjiem, lai apspriestu ar lietu COMP/37.990 saistītos jautājumus. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija nav reģistrējusi un iekļāvusi lietas materiālos detalizētu piezīmi par sanāksmi. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tā ir ļoti nopietna administratīva kļūme.

36. Sūdzībā ir apgalvots, ka 2006. gada 23. augusta sanāksmē A (Dell augstākā līmeņa vadītājs) bija jāinformē Komisija par faktiem, kas lietā COMP/37.990 būtu attaisnojoši attiecībā uz Intel. Lai pamatotu šo argumentu, sūdzības iesniedzējs iesniedza ombudam dokumenta kopiju, kas saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto ir 2006. gada 23. augusta sanāksmes darba kārtība (turpmāk "darba kārtība"). Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka darba kārtību sagatavoja Komisijas darba grupa. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka darba kārtība skaidri norāda, ka 2003. gada 23. augusta sanāksmes mērķis cita starpā bija aptvert šādus jautājumus:

• Dell iespējamā de facto ekskluzivitāte attiecībā uz Intel;
• Veiktspējas atšķirības starp Intel un AMD;
• Intel atlaižu sistēma, kas tika ieviesta 2001. gada beigās, un quid pro quo, ja tāda ir, no Dell;
• A kunga liecība ASV Federālajai tirdzniecības komisijai (turpmāk "FTC") par Dell interesi nodrošināt Intel veiktspējas priekšrocības salīdzinājumā ar AMD;
• Dell "vienas piegādes" uzņēmējdarbības modelis, kas to lika iegādāties tikai no Intel;
• Intel "spēja atriebties", ja Dell būtu jāsāk iegūt mikroprocesorus no AMD;
• Dell neskaidrības par AMD "ceļvedi";
• [Intel atlaides uzņēmumam Dell kopš 2004. gada aprīļa].

37. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ir skaidrs, ka, ja darba kārtība tiktu ievērota [10], 2006. gada 23. augusta sanāksmē galvenā uzmanība tika pievērsta A kunga FTC liecības galvenajām jomām. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka A kunga FTC liecība attaisno Intel un ir pretrunā iebildumiem [11] par Dell attiecībām ar Intel. Kopumā A kunga apliecinātā liecība LNL 2003. gadā [12] bija informācija par tiem pašiem faktiem, kurus Komisija izmeklēja lietā COMP/37.990. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija zināja par šo liecību vēlākais kopš 2006. gada 18. jūlija.

38. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka 2006. gada 23. augusta sanāksme attiecās arī uz dažiem jauniem materiāliem, kas nebija ietverti A kunga FTC liecībās, bet kas bija tikpat svarīgi kā apgalvojumi iebildumu paziņojumā attiecībā uz Dell. Piemēram, iebildumu paziņojumā [tika izteikti apgalvojumi par iemesliem, kāpēc Dell iegādājās tikai no Intel]. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ir skaidrs, ka šā apgalvojuma precizitāte bija darba kārtības galvenais temats.

39. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ir arī pamatoti pieņemt, ka, ja A. iesniegtie pierādījumi liecinātu par Intel apsūdzību un pamatotu Komisijas apgalvojumus, Komisija uz tiem būtu balstījusies iebildumu paziņojumā. Tā kā tas tā nebija, šķiet arī saprātīgi pieņemt, ka A. pierādījumi bija vai nu neitrāli, vai attaisnoti Intel.

40. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka lietas izskatīšanas grupa nav sīki izklāstījusi savu interviju ar liecinieku, kurš a) zināja vai kuram vajadzēja zināt no dokumentiem, kas jau bija tās rīcībā, bija sniedzis attaisnojošus pierādījumus, kas ir pretrunā daudziem Komisijas galvenajiem pieņēmumiem, kuri vēlāk tika iekļauti iebildumu paziņojumā, un b) ar kuru tā, šķiet, ir apspriedusi jautājumus, kas ir būtiski Komisijas lietai.

41. Ņemot vērā iepriekš minēto, sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ir skaidrs, ka tas, ka Komisija nereģistrēja un lietas materiālos neiekļāva detalizētu piezīmi par A kunga atbildēm uz lietas izskatīšanas grupas jautājumiem, ir ļoti nopietna administratīva kļūme un patiešām apšauba visas Komisijas izmeklēšanas integritāti.

42. Sūdzības iesniedzējs norāda, ka savā sarakstē ar sūdzības iesniedzēju Komisija sākotnēji noliedza sanāksmes esamību [13]. Pēc tam tā paziņoja, ka sanāksme ir notikusi, bet šīs sanāksmes protokols nav sagatavots.[14] Vēl vēlāk tā paziņoja, ka ir izveidota piezīme par šīs sanāksmes lietas materiāliem un ka šī piezīme tagad tiks iekļauta oficiālajos lietas materiālos. Tomēr Komisijas uzklausīšanas amatpersona pēc tam informēja Intel, ka tai nebūs piekļuves šim paziņojumam, jo tas ir "iekšējs dokuments" un nav saskaņots " sanāksmes protokols"[15].

43. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka rakstisku sanāksmju protokolu izveide ir laba administratīvā prakse, kurā tiek ievērots administratīvo procedūru pārredzamības princips. Tas arī nodrošina objektivitāti izmeklēšanas procesā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas nespēja reģistrēt sanāksmi ir administratīva kļūme.

44. Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 24. pantu, kurā noteikts, ka Komisija “veic pienācīgu uzskaiti par ienākošo un izejošo pastu, saņemtajiem dokumentiem un veiktajiem pasākumiem. No tā izriet, ka pienākums veikt pienācīgu uzskaiti, pēc sūdzības iesniedzēja domām, ir jāattiecina arī uz materiāla, attaisnojoša liecinieka iztaujāšanu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas, ka lietas izskatīšanas grupa to nedara, neatbilst arī labai administratīvajai praksei, kas ir saistoša iestādei ar plašām pilnvarām, kuras ir Komisijai.

45. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvo, ka Komisija administratīvajā procesā nav ievērojusi pārredzamības principu. Viņš norāda, ka lietas izskatīšanas grupas atteikums iztaujāt galveno liecinieku un tās sākotnējais atteikums iesniegt rakstisku piezīmi par sanāksmi, ko uzklausīšanas amatpersona vēlāk pārveidoja par paziņojumu, ka "iztaujāšana saskaņā ar Regulas 1/2003 19. pantu nenotika ... un sanāksmes laikā vai pēc tās netika ņemti protokoli, kas ir daļa no lietas materiāliem", neatbilst galīgi konstatētajiem faktiem un nepieciešamībai nodrošināt administratīvo procedūru pārredzamību. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka lietas izskatīšanas grupas rīcība ir acīmredzams Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 11. panta [16]. punkta un 12. panta [17]. punkta pārkāpums, kuros noteikts, ka Komisijas ierēdņiem ir jāizrāda godīga un pareiza rīcība un " cik vien iespējams pilnīgi un precīzi jāatbild uz uzdotajiem jautājumiem " .

46. Arī saistībā ar savu apgalvojumu sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija izmeklēšanas procesā nebija objektīva. Viņš norāda, ka Komisijai saskaņā ar Regulu 1/2003 ir plašas un tālejošas pilnvaras, un turklāt apgalvo, ka konkurences lietās Komisija darbojas kā "izmeklētājs, žūrija un tiesnesis" un to var pārskatīt tiesā tikai pēc tam, kad tā ir pieņēmusi lēmumu. Proti, atšķirībā no dažās dalībvalstīs, piemēram, Francijā, pastāvošās sistēmas, kurā izmeklēšanas un iztiesāšanas funkcijas ir sadalītas starp divām aģentūrām, Komisijai ir pilnvaras gan veikt faktu izmeklēšanu, gan pieņemt lēmumu, ar ko konstatē konkurences noteikumu pārkāpumu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka, ņemot vērā Komisijas pilnvaru plašo raksturu, Komisijai, veicot izmeklēšanas un iztiesāšanas funkcijas, ir jāievēro īpaša piesardzība attiecībā uz jebkādu tendenci uz neobjektivitāti, objektivitātes trūkumu vai pārmērīgu kriminālvajāšanu. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs uzskata, ka lietas izskatīšanas grupa nepārprotami pārkāpa Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 7., 8. un 9. pantu, 1) mēģinot slēpt 2006. gada 23. augusta interviju; 2) mēģinot noliegt, ka ir uzrakstīta rakstveida nota; 3) šīs intervijas satura neiekļaušanu protokolā; un 4) detalizēti neizklāstot A uzdotos jautājumus un viņa sniegtās atbildes [18].

47. Savā turpmākajā 2009. gada 20. marta atzinumā ombudam Komisija norāda, ka lietas izskatīšanas grupas locekļi, kas veica izmeklēšanu lietā COMP/37.990, 2006. gada 23. augustā tikās ar diviem Dell augstākā līmeņa vadītājiem A kungu un B kungu, kā arī ar diviem Dell ārējiem padomdevējiem. Komisija uzskata, ka sanāksmes mērķis bija apspriest vairākus dokumentus, ko Dell nesen bija iesniedzis Komisijai [19], un sagatavot Komisijas turpmāko lietas izmeklēšanu.

48. Komisija norāda, ka sanāksmes laikā Dell pārstāvji ar Komisiju apsprieda vairākus jautājumus. Pēc tam Dell formāli atbildēja uz šiem jautājumiem 2006. gada 22. septembra vēstulē.

49. Komisija arī norāda, ka laikā no 2006. gada 23. augusta sanāksmes līdz pirmā paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanai Intel 2007. gada 26. jūlijā Dell iesniedza Komisijai astoņus papildu iesniegumus par izmeklēšanas galvenajiem jautājumiem. Komisija uzskata, ka Intel saņēma pilnīgu piekļuvi visām šīm atbildēm, kad tai 2007. gada 29. jūlijā tika piešķirta piekļuve lietas materiāliem, un tādējādi tā zināja par sanāksmes esamību kopš šī datuma. Lietas izskatīšanas grupa 2008. gada 21. februāra e-pasta vēstulē apstiprināja sanāksmes esamību.

50. Attiecībā uz pašu sanāksmes saturu Komisija norāda, ka Komisijas lietas materiālos nav citu piezīmju vai protokolu kā vien 2006. gada 29. augusta piezīme. Komisija uzskata, ka 2006. gada 29. augusta paziņojumā ir apkopoti viena no lietas izskatītājiem, kas piedalījās sanāksmē, iespaidi. Tajā ir iekļauta informācija no citiem avotiem, personiski uzskati un lietas izskatītāja uzskati par turpmāko izmeklēšanas stratēģiju. Tāpēc Komisija uzskata, ka paziņojums nebija sagatavots, lai to parakstītu vai tam piekristu citi sanāksmes dalībnieki (un to nekad nav parakstījuši vai piekrituši citi sanāksmes dalībnieki). Nevienā brīdī nebija paredzēts, ka tā kļūs par daļu no faktiem (apsūdzošiem vai attaisnojošiem), kas izriet no izmeklēšanas. Drīzāk 2006. gada 29. augusta nota bija palīgvēstule lietas izskatītājam turpmāku izmeklēšanas pasākumu sagatavošanai.

51. Turklāt Komisija norādīja, ka sanāksmes ar Dell mērķis bija izpētīt turpmākus izmeklēšanas pasākumus saistībā ar Dell. Mērķis nebija apkopot informāciju ar parakstu apliecinātu protokolu vai 19. panta paziņojumu veidā.

52. Komisija norāda, ka, lai gan tā apgalvo, ka nebija pienākuma nosūtīt Intel 2006. gada 29. augusta paziņojumu, minētā paziņojuma nekonfidenciālā versija, kurā bija izslēgta konfidenciāla informācija attiecībā uz Dell un Komisijas stratēģijas apsvērumiem, Intel tika nosūtīta 2008. gada 19. decembrī.

53. Komisija norāda, ka, lai gan, pateicoties tās piekļuvei lietas materiāliem [20], Intel zināja par sanāksmi, Komisija sākotnēji neinformēja Intel par 2006. gada 29. augusta paziņojuma esamību, jo lietas darba grupa uzskatīja, ka tas neietilpst lietas COMP/37.990 oficiālajos lietas materiālos. Uzklausīšanas amatpersona ar 2008. gada 7. maija lēmumu atcēla šo sākotnējo nostāju un lūdza 2006. gada 29. augusta paziņojumu iekļaut lietas COMP/37.990 oficiālajos lietas materiālos. Tomēr tajā pašā laikā uzklausīšanas amatpersona liedza Intel piekļuvi 2006. gada 29. augusta paziņojumam, pamatojoties uz to, ka šis paziņojums ir "iekšējs dokuments" un tāpēc Intel tas nav pieejams.

54. Attiecībā uz to, ka Intel iesniedza ombudam dokumentu, kas, šķiet,"[21] ir sanāksmē apspriežamo tematu saraksts, Komisija uzskatīja, ka no paša dokumenta nav iespējams noteikt, kas ir šā dokumenta avots. Komisija norāda, ka tā nav varējusi atrast šo dokumentu un tāpēc nevar droši norādīt tā izcelsmi. Attiecīgais dokuments, visticamāk, ir lietas izskatītāja personiska piezīme, kas vai nu nosūtīta uzņēmumam Dell pa e-pastu pirms sanāksmes, vai nodota uzņēmumam Dell sanāksmes laikā. Šādas piezīmes parasti kalpo kā sagatavošanās gan darba grupai, gan citām personām, kas piedalās sanāksmē, lai iepazītos ar iespējamiem tematiem, kurus varētu apspriest sanāksmē. Tomēr sanāksmes laikā diskusijas bieži vien atšķiras no šādās piezīmēs izklāstītajiem tematiem atkarībā no šādām sanāksmēm pieejamā ierobežotā laika un tematiem, kas tajās rodas.

55. Komisija norādīja, ka Intel apgalvo, ka tas, kā Komisija izskatīja 2006. gada 23. augusta sanāksmi, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi. Komisija saprot, ka Intel arguments ir balstīts uz trim dažādiem pamatiem. Pirmkārt, Intel apgalvo, ka šajā sanāksmē apspriestie temati bija attaisnojoši un ka tāpēc Komisijai tie bija jāreģistrē. Lai pamatotu savu apgalvojumu, Intel iesniedz dokumentu, kurā tā norāda, ka “šķiet, ka tā ir darba kārtība, ko lietas darba grupa sagatavojusi sanāksmei”, un uzskata, ka šajā dokumentā uzskaitītie temati faktiski tika apspriesti sanāksmē. Turklāt Intel atsaucas uz A. liecību (viens no 2006. gada 23. augusta sanāksmes dalībniekiem) LNL 2003. gada 26. martā un apgalvo, ka 1) šīs liecības saturs būtu attaisnojošs Intel un 2) ka A. bija jāsniedz tādi paši paziņojumi kā savā LNL liecībā. Otrkārt, Intel pārmet Komisijai, ka tā ir slēpusi, ka ir notikusi sanāksme ar Dell pārstāvjiem un ka ir sagatavota piezīme par šo sanāksmi. Visbeidzot Intel secina, ka, izskatot sanāksmi ar Dell, Komisija ir izmantojusi savas pilnvaras mērķiem, kuriem nav juridiska pamata un kuri nav pamatoti ar sabiedrības interesēm, un ka Komisija nav bijusi objektīva un neatkarīga, ņemot vērā visus atbilstošos faktorus un piešķirot katram no tiem pienācīgu nozīmi.

56. Attiecībā uz iepriekš minēto Komisija norāda, ka Paziņojuma par piekļuvi lietas materiāliem [22] 12. punktā ir noteikts:

" Komisijas dienestiem nav pienākuma sagatavot protokolus par sanāksmēm ar kādu personu vai uzņēmumu. Ja Komisija izvēlas izdarīt piezīmes par šādām sanāksmēm, šādi dokumenti ir pašas Komisijas interpretācija par to, kas tika teikts sanāksmēs, tāpēc tos klasificē kā iekšējos dokumentus.

57. Komisija norāda, ka judikatūra, kas ir paziņojuma iepriekšējā punkta pamatā, ir izklāstīta TACA sprieduma 349.–359. punktā.[23] Tā norāda, ka TACA 351. punktā Pirmās instances tiesa norāda, ka "pretstatā tam Komisijai nav vispārēja pienākuma sagatavot protokolus par apspriedēm sanāksmēs vai telefonsarunās ar sūdzības iesniedzējiem, kas notiek, piemērojot Līguma konkurences noteikumus". Komisija piebilst, ka Pirmās instances tiesa šo secinājumu apstiprināja arī lietā Group Danone [24].

58. Komisija piebilst, ka TACA 358. punktā, uz kuru ombuds ir atsaucies savā vēstulē par izmeklēšanas uzsākšanu, un Group Danone 67. punktā Tiesa nosprieda, ka “saskaņā ar judikatūru tiesību uz aizstāvību pārkāpumi ir jāpārbauda, ņemot vērā katras konkrētās lietas īpašos apstākļus”. Tomēr abos spriedumos Pirmās instances tiesa piebilst, ka:

"ja Komisija plāno savā lēmumā izmantot apsūdzošus pierādījumus, ko mutiski sniegusi cita persona, tai tie jādara pieejami attiecīgajam uzņēmumam, lai tas varētu efektīvi komentēt secinājumus, ko Komisija izdarījusi, pamatojoties uz šiem pierādījumiem. Vajadzības gadījumā tai ir jāizveido rakstisks dokuments, kas iekļaujams lietā.

59. Attiecībā uz Intel apgalvojumiem, ka attiecīgajā sanāksmē Komisijai tika nodota attaisnojoša informācija un ka pastāv pienākums reģistrēt šādu informāciju, Komisija norāda, ka sanāksmes saturs daļēji attiecās uz dokumentiem, kas jau bija iekļauti Komisijas lietas materiālos, un daļēji kalpoja tam, lai formulētu turpmākus informācijas pieprasījumus, uz kuriem Dell atbildēja 2006. gada 22. septembra vēstulē. Attiecībā uz Intel apgalvojumiem, ka sanāksmei bija jāattiecas uz attaisnojošu informāciju, kas nav iekļauta Komisijas lietas materiālos, Komisija norāda, ka, lai pamatotu savu apgalvojumu, Intel atsaucas uz A. FTC liecībām, kas sniegtas vairāk nekā trīs gadus pirms 2006. gada 23. augusta sanāksmes, un uz dokumentu, kurā, iespējams, ir norādīti indikatīvie temati, kas jāapspriež sanāksmē. Komisija norāda, ka neviens no šiem dokumentiem neietver pierādījumus par to, kas faktiski tika apspriests sanāksmē. Neskarot iespējamo attaisnojošo raksturu paziņojumiem, ko A. ir sniedzis LNL pirms trim gadiem, tas, ka A. ir sniedzis šādus paziņojumus LNL, nepierāda, ka A. būtu sniedzis Komisijai attaisnojošu informāciju. Komisija uzskata, ka A kunga paziņojums, kas sniegts LNL, lielā mērā attiecas uz laikposmu pirms darbībām, pret kurām Komisija iebilda savā 2007. gada 26. jūlija paziņojumā par iebildumiem [25]. To apstiprina arī sanāksmē uzdotie jautājumi, uz kuriem Dell atbildēja rakstiski un kuri lielā mērā attiecās uz AMD produkta (Hammer) darbību 2002. gadā. Tāpat arī indikatīvais tematu saraksts [26] nenozīmē, ka šie temati patiešām tika (daļēji vai pilnībā) apspriesti sanāksmē un, ja tie tika apspriesti, cik detalizēti. Tāpēc Komisijas "sākotnējais novērtējums" ir tāds, ka sanāksme neaptvēra nekādu attaisnojošu informāciju.[27] Komisija uzskata, ka Intel nesniedza pierādījumus, kas šo sākotnējo novērtējumu padarītu nederīgu. Komisija norādīja, ka galīgo lēmumu par to, kāda informācija būtu attaisnojoša vai apsūdzoša, var pieņemt tikai pēc tam, kad Komisija ir pabeigusi procedūras izmeklēšanas posmu.

60. Visbeidzot, Komisija uzsvēra, ka attiecīgā judikatūra, kas izņēmuma kārtā nosaka pienākumu izveidot rakstisku dokumentu lietas materiāliem attiecībā uz apsūdzošiem pierādījumiem, šajā gadījumā nav piemērojama, jo sanāksme neattiecās uz informāciju, ko Komisija "plāno izmantot [jebkurā iespējamā] lēmumā." Tā atzīmēja, ka neviens no diviem šajā lietā nosūtītajiem iebildumiem nav balstīts uz 2006. gada 23. augusta sanāksmes saturu. Jautājumu par to, vai sanāksme attiecās uz attaisnojošu informāciju, var galīgi atbildēt tikai nākotnē, kad Komisijas rīcībā būs visa informācija, kas vajadzīga, lai pieņemtu lēmumu šajā lietā [28].

61. Komisija norādīja, ka tas, ka lietas izskatītājs nolēma sagatavot piezīmi lietas materiāliem, kurā cita starpā apkopoti viņa iespaidi par sanāksmi, nepadara šo pilnībā iekšējo dokumentu par pieejamu dokumentu, kas Komisijai bija jāiesniedz Intel. To apstiprināja arī uzklausīšanas amatpersona, un tāpēc 2008. gada 19. decembrī dokuments tika iesniegts Intel "tikai pieklājības dēļ" .

62. Pēc tam Komisija pievērsās ombuda izvirzītajiem jautājumiem, uzsākot šo izmeklēšanu (sk. 7. punktu). Attiecībā uz pirmo ombuda izvirzīto jautājumu Komisija secina, ka tā rīkojās pilnīgā saskaņā ar Paziņojumu par piekļuvi lietas materiāliem un Tiesas nolēmumiem lietās TACA [29] un Groupe Danone [30], kad tā nesaņēma 2006. gada 23. augusta sanāksmes ar Dell pārstāvjiem protokolu, jo šie noteikumi un spriedumi neuzlika tai pienākumu to darīt šīs lietas kontekstā.

63. Attiecībā uz Ombudes izvirzīto otro jautājumu Komisija secina, ka nav iespējams noteikt, kas bija dokumenta "Apspriežamo tematu indikatīvs saraksts" autors, bet, visticamāk, Komisijas lietas izskatītājs šo dokumentu iesniedza uzņēmumam Dell pirms sanāksmes vai tās laikā. Parasti šādas piezīmes kalpo kā veids, kā organizēt sanāksmju sagatavošanu, un tās ne vienmēr tiek stingri ievērotas sanāksmes laikā. Turklāt Komisija apstiprina, ka jautājumi, uz kuriem Dell ir rakstiski atbildējis (rakstiski atbildot uz sanāksmi), visticamāk, tika apspriesti 2006. gada 23. augusta sanāksmē.

64. Attiecībā uz trešo ombuda izvirzīto jautājumu Komisija secina, ka 2006. gada 23. augusta sanāksmes protokols netika sagatavots. 2006. gada 29. augusta paziņojums nav "protokols" , jo tas netika sagatavots, lai sniegtu pilnīgu sanāksmes satura kopsavilkumu, bet gan lai sagatavotu turpmākus izmeklēšanas pasākumus saistībā ar Dell. Turklāt nav iespējams noteikt, kāds 2006. gada 29. augusta paziņojuma saturs izriet no sanāksmes un kāds – no citiem avotiem. Arī 2006. gada 29. augusta paziņojumu nebija paredzēts parakstīt ar Dell parakstu. Izmeklēšanas pasākumi pēc šīs piezīmes ir izraisījuši apjomīgus Dell iesniegumus, kas tika pilnībā darīti pieejami Intel.

65. Attiecībā uz ceturto ombuda izvirzīto jautājumu Komisija secina, ka Dell pārstāvjiem nav lūgts parakstīt protokolu, jo 2006. gada 23. augusta sanāksmes mērķis nebija sagatavot 19. panta paziņojumu. Turklāt piezīmes par lietas materiāliem, kas iztirzāta tajās pašās iepriekšējās iedaļās, mērķis nebija sagatavot sanāksmes protokolu, un tā nav paredzēta, lai precīzi vai pilnībā atspoguļotu sanāksmes saturu. Līdz ar to šajā posmā nav iespējams pieprasīt Dell parakstīt sanāksmes protokolu, jo šāda protokola nav.

66. Komisija apgalvoja, ka tā neslēpa, ka ir notikusi sanāksme. Intel tika informēts par piezīmi lietas materiālos saistībā ar uzklausīšanu parastās piekļuves lietas materiāliem procedūras otrajā posmā, kad lēmumus par piekļuvi vispirms pieņem COMP ĢD un pēc tam tos pārskata uzklausīšanas amatpersona.

67. Pamatojoties uz iepriekš aprakstītajiem faktiem, Komisija apgalvo, ka iepriekš minētās sanāksmes norise pilnībā atbilda piemērojamajām tiesību normām un nekādā ziņā neapšauba Komisijas izmeklēšanas objektivitāti un objektivitāti. Tā apgalvo, ka Intel notikumu izklāsts ir neprecīzs un nepilnīgs. Komisija uzskata, ka ir elementi, kas pamato šo secinājumu, proti, 2006. gada 29. augusta paziņojums.

68. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 14. aprīļa un 2009. gada 16. aprīļa apsvērumos, kas iesniegti, atbildot uz Komisijas 2009. gada 20. marta atzinumu, norādīja, ka darba kārtībā, ko Komisija sagatavoja pirms 2006. gada 23. augusta sanāksmes, ir izklāstīti galvenie temati. Viņš atzīmēja, ka daudzi no šiem tematiem kļūs par pamatu Komisijas apgalvojumiem 2007. gada 26. jūlija iebildumu paziņojumā. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka pirms 2006. gada 23. augusta sanāksmes Komisija pārskatīja A kunga 2003. gada liecību FTC. Patiešām, kā norādīts darba kārtībā, Komisija pirms šīs sanāksmes zināja, ka liela daļa no A kunga iepriekšējām liecībām ir cieši saistīta ar darba kārtībā iekļautajiem tematiem. Turklāt Komisija pilnībā apzinājās, ka A bija [Dell augstākā līmeņa vadītājs] un ka viņš bija [Dell vadītājs] atbildīgs par Dell attiecībām ar Intel. Līdz ar to vienkārši nav ticams, ka Komisija neparedzēja, ka A sniegs svarīgus pierādījumus sanāksmes laikā un, ņemot vērā A 2003. gada liecības LNL, ka šie pierādījumi, visticamāk, attaisnos Intel.

69. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija savos komentāros mēģina novirzīties no acīmredzamā secinājuma, ka intervijā ar A kungu galvenā uzmanība tika pievērsta Komisijas galvenajiem apgalvojumiem attiecībā uz Dell. Komisija cenšas noraidīt sanāksmes darba kārtības ticamību, norādot, ka "šādas piezīmes ir veids, kā organizēt sanāksmju sagatavošanu, un tās ne vienmēr tiek stingri ievērotas sanāksmes laikā". Tomēr savā atzinumā ombudam Komisija arī atzīst, ka "jautājumi, uz kuriem Dell atbildēja Intel sūdzības VII pielikumā, visticamāk, tika apspriesti 2006. gada 23. augusta sanāksmē " Turklāt 2006. gada 29. augusta paziņojums nepārprotami apstiprina, ka sanāksme cieši sekoja ierosinātajai darba kārtībai. Tādējādi, piemēram, 2006. gada 29. augusta paziņojumā ir skaidri norādīts, ka "Q&A koncentrējās uz [A kunga] nodošanu FTC" un jo īpaši uz "Dell produktu stratēģiju", "[Dell lēmumu iegādāties no Intel un tā saistību ar Intel atlaižu programmu]" un "[Intel atbildi, ja Dell mainītu savu pieeju]". Visi šie temati ir noteikti darba kārtībā.

70. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka 2006. gada 29. augusta paziņojums un A kunga pastāvīgā liecība FTC 2003. gadā un AMD civilprasībā pret Intel 2009. gadā nepārprotami pierāda, ka A kungam sanāksmes laikā bija jāsniedz pierādījumi, kurus Komisija tajā laikā atzina par Intel attaisnojošiem. Patiešām, viena no [rediģētajām] paziņojuma nerediģētajām daļām skaidri atbalsta vienu no Intel galvenajiem aizstāvības argumentiem un tāpēc ir acīmredzami attaisnojoša.

71. Sūdzības iesniedzējs norāda, ka Intel ir pierādījis, ka A kungs savā 2003. gada liecībā FTC sniedza ļoti attaisnojošus pierādījumus tieši par tiem pašiem tematiem, uz kuriem attiecās 2006. gada 23. augusta sanāksme. Komisijas argumentācijas mērķis ir noliegt A. FTC liecības pierādījuma spēku, kas vienlaikus bija ļoti attaisnojoša Intel un kas, pēc pašas Komisijas domām, bija 2006. gada 23. augusta sanāksmes "fokuss" , apgalvojot, ka "A. paziņojumi, kas sniegti pirms FTC, lielā mērā attiecas uz laikposmu pirms darbībām, pret kurām Komisija ir iebildusi [paziņojumā par iebildumiem]" . Attiecībā uz Komisijas ierosinājumu, ka A kunga atbildes 2006. gada 23. augusta sanāksmē varētu atšķirties no viņa FTC liecībām, sūdzības iesniedzējs norāda, ka: i) A kunga FTC liecība tika sniegta ar zvērestu; un ii) 2009. gadā A vēlreiz sniedza zvērestu, apstiprinot, ka galvenie punkti, kas minēti viņa 2003. gada LNL liecībā, saskaņā ar kuru Dell nebija ekskluzīvu attiecību ar Intel un ka Intel “nedraudēja” vai “nesoda” Dell par to, ka tā apsvēra divu avotu stratēģiju, bija vienādi piemērojami visā iespējamā pārkāpuma laikposmā.

72. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, ņemot vērā šos apstākļus, vienkārši nav ticams, ka A kungs 2003. un 2009. gadā būtu liecinājis ar zvērestu, bet 2006. gadā sniedzis Komisijai pretējus pierādījumus par tiem pašiem jautājumiem. It īpaši FTC 2003. gada liecība nerada nekādas šaubas par to, ka informācija, ko A sniedza Komisijai 2006. gada 23. augusta sanāksmē, apdraudēja Komisijas galvenos apgalvojumus attiecībā uz Dell un tādējādi ļoti attaisnoja Intel.

73. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, ņemot vērā, ka sanāksmes uzmanības centrā bija Agenda un A kunga FTC liecības, Komisija sanāksmes laikā būtu zinājusi, ka pierādījumi, ko A kungs sniedza FTC, attaisno Intel. Tā rezultātā Komisijai bija vai nu jāsagatavo protokols sanāksmes laikā, vai arī pēc tam jāsagatavo atbilstošs iesniegto attaisnojošo pierādījumu protokols. Tomēr sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija ir nepārprotami atzinusi, ka tā nav veikusi pienācīgu uzskaiti. Turklāt tas, ka ir pat nepieciešams uzsākt diskusiju par to, kas tika teikts 2006. gada 23. augusta sanāksmē, ir tiešs Komisijas pieļautās administratīvās kļūmes rezultāts. Ja Komisija būtu pilnībā ņēmusi vērā vai ierakstījusi 2006. gada 23. augusta sanāksmes stenogrammu, kā to prasa laba administratīvā prakse, nebūtu neskaidrību par to, ko tieši A teica, un līdz ar to nebūtu nekādu debašu par to, vai A paziņojumi attiecas uz Komisijas apgalvojumiem un/vai attaisno Intel.

74. Attiecībā uz Komisijas juridiskajiem argumentiem sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija cenšas izvairīties no tā, ka tā nav sniegusi pilnīgu pārskatu par 2006. gada 23. augusta sanāksmi, apgalvojot, ka „vai sanāksme būtu attiekusies uz attaisnojošu informāciju, viņš var sniegt galīgu atbildi tikai tad, kad Komisijas rīcībā būs visa informācija, lai pieņemtu lēmumu šajā lietā”. Citiem vārdiem sakot, Komisija, šķiet, apgalvo, ka tā viena pati saglabā ekskluzīvu rīcības brīvību lemt par: i) vai pierādījumi faktiski ir attaisnojoši un tādēļ par tiem būtu jāsagatavo detalizēts rakstisks protokols; un ii) kad, ja vispār, tā izpauž šādus attaisnojošus pierādījumus atbildētājam notiekošā izmeklēšanā. Tas, iespējams, nevar būt pareizs pieņemamas administratīvās procedūras formulējums. Pirmkārt, ja tikai pēc izmeklēšanas pabeigšanas būtu iespējams noteikt, vai pierādījumi ir attaisnojoši, Komisijai nekad nebūtu iespējams zināt, kad bija nepieciešams sagatavot pilnu sanāksmes protokolu. Otrkārt, ja Komisijas pieeja tiktu pieņemta, Komisija varētu, kā tā to ir centusies darīt šajā lietā, no atbildētājas slēpt attaisnojošu pierādījumu esamību. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ir acīmredzams, ka šādas interpretācijas rezultātā tiktu nopietni pārkāptas atbildētāja tiesības uz aizstāvību. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka iedibinātā judikatūra ir tāda, ka "uz sacīkstes principu balstītās procedūrās, kas noteiktas regulās par EK līguma 81. un 82. panta piemērošanu, Komisija viena pati nevar izlemt, kuri dokumenti ir noderīgi uzņēmumu aizstāvībai tiesvedībās, kas saistītas ar konkurences noteikumu pārkāpumiem" [31] Jo īpaši, ņemot vērā vispārējo "procesuālo tiesību vienlīdzības" principu, nav pieņemami, ka Komisija pati var izlemt, vai izmantot dokumentus pret pieteikuma iesniedzēju, ja pieteikuma iesniedzējam tie nebija pieejami un tāpēc arī nevar izlemt, vai tā tos izmantos savai aizstāvībai.

75. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija cenšas radīt iespaidu, ka tā ir pievērsusi Intel uzmanību tam, ka ir notikusi tikšanās ar A k-gu dokumentos, kas tai iesniegti saistībā ar piekļuvi lietas materiāliem. Sūdzības iesniedzējs norāda, ka atsauce uz tikšanos ar A tika iekļauta vienā Dell dokumentā, kas ir viens no simtiem tūkstošu lappušu lielajiem lietas materiāliem, kuri tika nodoti Intel. Intel uzzināja, ka šajā dokumentā bija atsauce uz tikšanos ar A kungu, tikai kādu laiku 2008. gada janvāra vidū pēc tam, kad Intel iesniedza atbildi uz iebildumu paziņojumu. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, ja ir nepieciešams kaut kas vairāk, lai novērtētu Komisijas viedokļa ticamību, pietiek atgādināt, ka, atbildot uz jautājumu par sanāksmi, Komisija sākotnēji noliedza, ka ir notikusi intervija ar A kungu un ka ir sagatavotas jebkādas piezīmes par šo interviju. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka no šiem notikumiem ir skaidrs, ka Komisija centās slēpt un apspiest attaisnojošus pierādījumus. Sūdzības iesniedzējs arī uzskata, ka šis pārkāpums (un tas, ka netika izdarīta pilnīga piezīme par sanāksmi, kas izslēgtu jebkādas debates par A kunga teikto) ir nopietna administratīva kļūme.

76. Kopumā sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, ņemot vērā Kopienas tiesu praksi, ir skaidrs, ka Komisijas arguments, ka tikai Komisija var “galīgi” izlemt, vai materiāls ir attaisnojošs un vai tas ir jāsniedz atbildētājam, nav pamatots, un Kopienas tiesas to ir noraidījušas.

77. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs norāda, ka Komisija apgalvo, ka judikatūra, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāizveido atbilstošs protokols, nebija piemērojama 2006. gada 29. augusta paziņojumam,"jo sanāksme neattiecās uz informāciju, ko Komisija plāno izmantot [iespējamajā] lēmumā". Šis arguments tikai atklāj Komisijas būtisko pārpratumu attiecīgajos jautājumos. Komisijas atziņa, ka tā neplāno izmantot informāciju par tikšanos ar A kungu galīgajā lēmumā, uzsver sūdzības iesniedzēja pirmā apgalvojuma būtību. Citiem vārdiem sakot, tieši tāpēc, ka Komisija neplāno izmantot attaisnojošus pierādījumus, Intel tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas. Atbildētājam ir jādod piekļuve attaisnojošajiem pierādījumiem, lai tas varētu tos izmantot savai aizstāvībai. Komisijas nostāja pilnībā apdraudētu Intel tiesības uz aizstāvību un faktiski liegtu Intel un jebkuram citam atbildētājam konkurences lietā izmantot Komisijas rīcībā esošos attaisnojošos pierādījumus. Šis rezultāts nav nedz pieņemams, nedz saderīgs ar Kopienu tiesībām. Kopumā judikatūrā ir nepārprotami noteikts, ka attiecībā uz attaisnojošiem pierādījumiem pietiek ar to, ka uzņēmums pierāda, ka tas būtu varējis izmantot attaisnojošos dokumentus savai aizstāvībai tādā nozīmē, ka, ja tas būtu varējis uz tiem atsaukties administratīvā procesa laikā, tas būtu varējis iesniegt pierādījumus, kas nepiekristu Komisijas konstatējumiem šajā posmā, un tādējādi būtu varējis zināmā mērā ietekmēt Komisijas vērtējumu jebkurā tās pieņemtajā lēmumā. Palātas pieeja attaisnojošiem dokumentiem ir atspoguļota arī judikatūrā attiecībā uz Komisijas pienākumu izveidot atbilstīgu sanāksmju reģistru, kurā ir sniegta attaisnojoša informācija.

78. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka TACA spriedums (uz kuru Komisija cenšas paļauties savā atzinumā ombudam) apstiprina un atbalsta Intel apgalvojumu, ka Komisijai bija pienākums pienācīgi reģistrēt tikšanos ar A. TACA lietā atbildētāju iebildums par to, ka Komisija nav izpaudusi protokolus par tikšanos ar sūdzības iesniedzēju, tika noraidīts, pamatojoties uz lietas konkrētajiem faktiem. Kopumā iepriekš minētajā spriedumā lietā TACA atbildētāji nevarēja ne precizēt pieprasītos attaisnojošos pierādījumus, ne sniegt ne mazākās norādes par šādu pierādījumu esamību un līdz ar to par to nozīmi šajā lietā. Turklāt arī atbildētāju otrais pamats lietā TACA, proti, ka Komisija nav sagatavojusi sanāksmes ar trešo personu protokolu, tika noraidīts, jo atbildētāji nevarēja identificēt attiecīgos attaisnojošos pierādījumus un neiesniedza nekādus pierādījumus par to pastāvēšanu un līdz ar to par to lietderību šīs lietas vajadzībām. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka nav šaubu, ka atšķirībā no TACA lietas Intel ir pietiekami precizējis pieprasītos attaisnojošos pierādījumus un ir arī pietiekami pierādījis gan to, ka šādi pierādījumi pastāv, gan to, ka tie ir būtiski un noderīgi Komisijas izmeklēšanai. Tāpēc sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka TACA spriedums nekādi nemaina secinājumu, ka Komisijai bija skaidrs pienākums i) izveidot atbilstošu protokolu par interviju ar A k-gu, ņemot vērā A k-ga sanāksmes laikā sniegtās informācijas šķietamo attaisnojošo raksturu, un ii) darīt šo protokolu pieejamu Intel.

79. Otrajā papildu atzinumā, kas ombudam iesniegts 2009. gada 10. jūnijā, Komisija apgalvo, ka, kā uzsvērts Komisijas 2009. gada 20. marta atzinumā, jautājumu par to, vai A kunga 2006. gada 23. augustā sniegtie apgalvojumi varētu būt attaisnojoši, var izlemt tikai ar pārliecību, ņemot vērā Komisijas galīgos secinājumus par Intel praksi, kas izteikti galīgajā lēmumā. Pirms šāda lēmuma pieņemšanas Komisija, pamatojoties uz savu sākotnējo novērtējumu lietā, ko tā pastāvīgi izstrādā, novērtē, kāda informācija ir būtiska lietai. Pamatojoties uz to, Komisijai vienmēr ir sākotnējais viedoklis par informācijas attaisnojošo vai apsūdzošo raksturu. Tomēr tikai galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī šis viedoklis kļūst galīgs. Līdz ar to pirms galīgā lēmuma projekta Komisija galīgi izvērtēja, vai iespējamie paziņojumi, ko A. varēja sniegt 2006. gada 23. augustā, varētu būt attaisnojoši. Galīgajā lēmumā [32] faktiski ir plaši aplūkoti A apgalvojumi, kas izteikti ASV, ciktāl tie attiecas uz nosacījumiem, kas saistīti ar atlaidēm, kuras Intel piešķīra Dell. Tajā Komisija būtībā secina, ka A visā savu liecību laikā nav mainījis savu nostāju attiecīgajā jautājumā par to, vai Intel atlaides Dell bija nosacītas. Turklāt Komisija secina, ka neviens no A kunga paziņojumiem, kas sniegti viņa liecību laikā, nav pretrunā Komisijas konstatējumiem par Intel ļaunprātīgo rīcību. Ņemot to vērā, nav ticams pieņēmums, ka A 2006. gada 23. augusta sanāksmē būtu pievienojis lietas materiāliem kaut ko būtisku, kas vēl nebija iekļauts Komisijas lietas materiālos. Nekas neliecina par to, ka laikā no 2003. gada marta līdz 2009. gada februārim A būtu bijis iemesls mainīt savu nostāju un iesniegt Komisijai faktu versiju, kas atšķirtos no FTC un Delavēras tiesai iesniegtās versijas. Nav pamata uzskatīt, ka Komisija nav ņēmusi vērā papildu faktus, kas ir būtiski Intel aizstāvībai un kas tai tika paziņoti šīs sanāksmes laikā.

80. Komisija saglabāja savu juridisko nostāju, kas izklāstīta tās 2009. gada 20. marta apsvērumu ombudam 22.–30. punktā un atspoguļota 2009. gada 13. maija lēmuma 39.–49. apsvērumā, saskaņā ar kuru tai nebija pienākuma fiksēt vai pieņemt piezīmes par interviju ar A. Tomēr šim jautājumam nav nozīmes šajā lietā, jo Intel nevar pamatot, kā fakti, ko A. esot iesniedzis 2006. gada 23. augustā, būtu atspēkojuši Komisijas konstatējumus lēmumā.

81. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 15. jūnija apsvērumos par Komisijas 2009. gada 10. jūnija papildu atzinumu norādīja, ka Komisija lielā mērā atkārtoja argumentus, kas izklāstīti Komisijas iepriekšējā 2009. gada 20. marta iesniegumā. Jo īpaši Komisija atkārtoti uzsvēra, ka tai ir ekskluzīva rīcības brīvība lemt par: i) vai pierādījumi ir attaisnojoši un tādēļ par tiem būtu jāsagatavo detalizēts rakstisks protokols; un ii) kad, ja vispār, tā izpauž šādus attaisnojošus pierādījumus atbildētājam. Komisija uzskata, ka 2006. gada 23. augusta intervijā sniegto A. paziņojumu attaisnojošo raksturu var noteikt tikai “noteikti, ņemot vērā Komisijas galīgos secinājumus par Intel praksi, kas izteikti galīgajā lēmumā”, tādējādi “Komisija pirms galīgā lēmuma projekta nebija galīgi novērtējusi, vai A. iespējami 2006. gada 23. augustā sniegtie paziņojumi varētu būt attaisnojoši”. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, kā sīki paskaidrots viņa 2009. gada 14. aprīļa apsvērumos, Kopienas tiesas ir noraidījušas Komisijas nostāju.[33] Sūdzības iesniedzējs vēlreiz norādīja, ka Kopienas tiesu nepārprotamais konstatējums, ka atbildētājam ir jābūt iespējai izmantot attaisnojošus materiālus un paļauties uz tiem "administratīvajā procesā" , lai izskatītu Komisijas konstatējumus " šajā posmā" un lai varētu " zināmā mērā ietekmēt Komisijas novērtējumu galīgajā lēmumā " , ir tiešā pretrunā Komisijas argumentam, ka tas var aizturēt potenciāli attaisnojošus materiālus līdz galīgā lēmuma pieņemšanai. Sūdzības iesniedzējs atkārtoja savu argumentu, ka Komisijai vienai pašai nav jāizlemj, kuri pierādījumi ir noderīgi Intel aizstāvībai. Viņš atkārtoja savu argumentu, saskaņā ar kuru, ja Komisija būtu izdarījusi (pienācīgu) piezīmi par 2006. gada 23. augusta sanāksmi, Intel būtu varējusi atsaukties uz šo piezīmi savā iebildumu rakstā.

Ombuda novērtējums

82. Vispirms ombuds norāda, ka Komisijas kā Līguma uzraudzītājas loma un jo īpaši tās loma, nodrošinot EKL 81. un 82. panta ievērošanu, liek tai censties, tiklīdz tā nolemj sākt izmeklēšanu par iespējamu EKL 81. vai 82. panta pārkāpumu, pietiekami informēt sevi par visiem būtiskajiem faktiem [34] Lai gan Komisijai ir saprātīga rīcības brīvība [35] attiecībā uz tās vērtējumu par to, kas ir būtisks fakts, Komisijai, mēģinot noskaidrot būtiskos faktus, nevajadzētu nošķirt pierādījumus, kas var liecināt, ka uzņēmums ir pārkāpis EKL 81. vai 82. pantu (apsūdzoši pierādījumi), un pierādījumus, kas var liecināt, ka uzņēmums nav pārkāpis EKL 81. vai 82. pantu (apsūdzoši pierādījumi). Kopumā Komisijas pienākums ir saglabāt neatkarību, objektivitāti un neitralitāti [36], vācot būtisku informāciju, īstenojot savas izmeklēšanas pilnvaras saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu.

83. Komisijas izmeklēšanas pilnvaras attiecībā uz EKL 81. un 82. pantu ir noteiktas Regulā 1/2003 [37] Regulas 1/2003 stāšanās spēkā 2004. gada 1. maijā [38] izraisīja/izraisīja Komisijas izmeklēšanas pilnvaru paplašināšanu salīdzinājumā ar pilnvarām, kas bija paredzētas Regulas 1/2003 priekštecē, proti, Regulā 17/62.[39] Attiecībā uz paziņojumu sniegšanu Regulas 1/2003 25. apsvērums ir formulēts šādi:

"Konkurences noteikumu pārkāpumu atklāšana kļūst arvien sarežģītāka, un, lai efektīvi aizsargātu konkurenci, ir jāpapildina Komisijas izmeklēšanas pilnvaras. Komisijai jo īpaši vajadzētu būt pilnvarotai iztaujāt personas, kuru rīcībā varētu būt noderīga informācija, un fiksēt sniegtos paziņojumus."

84. Regulas 1/2003 19. pants (Pilnvaras pieņemt paziņojumus) ir juridiskais pamats, kas pilnvaro Komisiju veikt iztaujāšanu, lai savāktu informāciju par izmeklēšanas priekšmetu. 19. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

"Lai veiktu šajā regulā noteiktos pienākumus, Komisija var iztaujāt jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas piekrīt iztaujāšanai, nolūkā vākt informāciju, kas saistīta ar izmeklēšanas priekšmetu."

85. Savos atzinumos ombudam [40] Komisija apgalvo, ka tai nav pienākuma sagatavot sanāksmju ar jebkuru personu vai uzņēmumu protokolus (ombuda izcēlums). Tā apgalvo, ka saskaņā ar tās Paziņojumu par piekļuvi lietas materiāliem, ja tā, Komisija, izvēlas izdarīt piezīmes par sanāksmēm, šādi dokumenti ir tās pašas interpretācija par to, kas tika teikts sanāksmēs, tāpēc tie tiek klasificēti kā iekšēji dokumenti.[41] Komisija norāda, ka tās viedoklis atbilst Pirmās instances tiesas nolēmumiem lietās TACA [42] un Group Danone.[43] Jo īpaši Komisija apgalvo, ka 2006. gada 23. augusta sanāksme nebija "intervija" saskaņā ar Regulas 1/2003 19. pantu.

86. Ombuds norāda, ka, pārbaudot tiesību akta kvalifikāciju, analīze nevar aprobežoties tikai ar pasākuma oficiālā nosaukuma pārbaudi, bet tai ir jābalstās uz objektīviem faktoriem, kurus var pārbaudīt tiesā. Šie faktori jo īpaši ietver pasākuma mērķi un saturu [44] Tā kā formas izvēle nevar mainīt pasākuma būtību, ir jāpārbauda, vai pasākuma saturs pilnībā atbilst formai, ko tam piešķīrusi attiecīgā iestāde [45].

87. Ombuds uzskata, ka iztaujāšana [46] ietilpst Regulas 1/2003 19. panta darbības jomā tikai tad, ja tās mērķis ir savākt informāciju, kas attiecas uz izmeklēšanas priekšmetu. Tādējādi, piemēram, sanāksme, kuras mērķis un saturs ir noteikt, vai jau savāktā informācija ir klasificējama kā konfidenciāls komercnoslēpums, vai sanāksme, kuras mērķis un saturs ir procedūras posma organizēšana izmeklēšanas kontekstā, nav "iztaujāšana "saskaņā ar Regulas 1/2003 19. pantu (turpmāk "iztaujāšana saskaņā ar 19. pantu "). Turklāt sanāksme, kuras mērķis un saturs ir sniegt trešai personai informāciju par Komisijas viedokli, nebūs "19. panta intervija" . Turklāt sanāksme, kuras mērķis un saturs ir tādas informācijas vākšana, kas neattiecas uz "izmeklēšanas priekšmetu" (piemēram, tādas informācijas vākšana, ko izmanto konkurences politikas novērtēšanai kopumā [47]), nebūs "19. panta intervija"[48].

88. Ombuds arī norāda, ka Komisijai ir saprātīga rīcības brīvība attiecībā uz to, vai veikt "19. panta iztaujāšanu"[49] Tomēr, ja Komisija izmanto šo rīcības brīvību un izvēlas iztaujāt trešo personu, lai vāktu informāciju saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu, iztaujāšanas rezultāta klasifikācijai nevajadzētu būt patvaļīgai, bet drīzāk jābalstās uz iztaujāšanas mērķi un saturu.

89. Ombuds ir rūpīgi izskatījis pierādījumus saistībā ar 2006. gada 23. augusta sanāksmi un ir ņēmis vērā turpmāk minēto.

a. 2006. gada 23. augusta sanāksmes darba kārtībā ir norādīts, ka minētajā sanāksmē apspriežamie jautājumi bija saistīti ar izmeklēšanas priekšmetu lietā COMP/37.990. Tādējādi ir skaidrs, ka Komisijas mērķis, izstrādājot šo programmu, bija apkopot informāciju 2006. gada 23. augusta sanāksmē.

b. 2006. gada 29. augusta piezīmē ir apkopoti iespaidi, ko radījis viens no lietas izskatītājiem, kas piedalījās 2006. gada 23. augusta sanāksmē. Tomēr, lai gan paziņojums ir kopsavilkums, tajā ir ietverta plaša faktiskā informācija, ko sniedzis A (Dell augstākā līmeņa vadītājs) par vismaz vairākiem 2006. gada 23. augusta sanāksmē apspriestajiem jautājumiem. No 2006. gada 29. augusta paziņojuma pārbaudes izriet, ka šīs sanāksmes mērķis un saturs tieši attiecās uz informācijas iegūšanu no Dell saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu lietā COMP/37.990. Konkrētāk, 2006. gada 29. augusta piezīmē vairākkārt ir minēti jautājumi, ko Komisija uzdeva A, un A atbildes. Tādējādi ir skaidrs, ka Komisijas mērķis, uzdodot jautājumus A, bija apkopot informāciju 2006. gada 23. augusta sanāksmē. Šīs atbildes bija informācija, kas bija tieši saistīta ar izmeklēšanas priekšmetu lietā COMP/37.990. Tādējādi sanāksmes saturs bija informācija, kas bija tieši saistīta ar izmeklēšanas priekšmetu lietā COMP/37.990.

c. No Dell 2006. gada 23. augusta sanāksmes rakstveida turpinājuma pārbaudes izriet, ka minētās sanāksmes mērķis un saturs tieši attiecās uz informācijas vākšanu no Dell par izmeklēšanas priekšmetu lietā COMP/37.990. Dell atbildes nosaukums ir "Tikšanās ar [A kgu] 2006. gada 23. augustā Turpmākie pasākumi pēc Eiropas Komisijas mutiskajiem jautājumiem". Savā atbildē Dell sniedz atbildes uz astoņiem Komisijas uzdotajiem jautājumiem. Piemēram, no atbildes uz ceturto jautājumu pirmās daļas skaidri izriet, ka 2006. gada 23. augusta sanāksmē Komisija uzdeva A jautājumus, kas bija tieši saistīti ar izmeklēšanas priekšmetu, un ka šajā pašā 2006. gada 23. augusta sanāksmē A sniedza Komisijai informāciju, atbildot uz šiem jautājumiem. Līdzīgus secinājumus var izdarīt, izvērtējot atbildes uz sesto jautājumu pirmo daļu. Tādējādi ir skaidrs, ka Komisijas mērķis, uzdodot jautājumus A, bija apkopot informāciju 2006. gada 23. augusta sanāksmē. Sanāksmes saturs bija informācija, kas bija tieši saistīta ar izmeklēšanas priekšmetu lietā COMP/37.990.

90. Tādējādi ombuds secina, ka 2006. gada 23. augusta sanāksmē Komisija lūdza A sniegt informāciju, kas bija tieši saistīta ar izmeklēšanas priekšmetu lietā COMP/37.990, ka 2006. gada 23. augusta sanāksmē faktiski apspriestie jautājumi bija tieši saistīti ar izmeklēšanas priekšmetu lietā COMP/37.990 un ka A sniedza Komisijai konkrētu informāciju, kas bija tieši saistīta ar izmeklēšanas priekšmetu lietā COMP/37.990. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka 2006. gada 23. augusta sanāksme, ņemot vērā tās mērķi un saturu, būtu jāklasificē kā "19. panta intervija" . Nonākot pie šāda secinājuma, ombuds norāda, ka Kopienas tiesām vēl nav bijusi iespēja sniegt Regulas 1/2003 19. panta interpretāciju. Jāatgādina, ka visaugstākā vara attiecībā uz Kopienu tiesību nozīmi un interpretāciju ir Tiesai [50].

91. Regulā (EK) Nr. 773/2004 ir paredzēti īpaši noteikumi par lietas izskatīšanas uzsākšanu, ko veic Komisija, kā arī par sūdzību izskatīšanu un attiecīgo pušu uzklausīšanu. Regulas Nr. 773/2004 3. pants (Pilnvaras pieņemt paziņojumus) ir formulēts šādi:

"1. Ja Komisija iztaujā personu ar tās piekrišanu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 19. pantu, tā iztaujāšanas sākumā norāda iztaujāšanas juridisko pamatu un mērķi un atgādina, ka iztaujāšana ir brīvprātīga. Tā arī informē intervēto personu par savu nodomu fiksēt interviju.

2. Interviju var veikt jebkādā veidā, tostarp pa tālruni vai elektroniski.

3. Komisija iztaujāto personu paziņojumus var fiksēt jebkādā formā. Jebkura ieraksta kopiju dara pieejamu intervētajai personai apstiprināšanai. Vajadzības gadījumā Komisija nosaka termiņu, kurā iztaujājamā persona var paziņot tai par jebkādiem labojumiem, kas izdarāmi paziņojumā."

92. Tādējādi Regulas (EK) Nr. 773/2004 3. pantā ir ietverta virkne pienākumu, kas Komisijai jāievēro ikreiz, kad sanāksme tās mērķa un satura dēļ ir jākvalificē kā "iztaujāšana" saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 19. pantu. Šo interpretāciju apstiprina imperatīvā gadījuma ("") izmantošana attiecībā uz katru no šiem pienākumiem. Jāuzsver, ka Regulas (EK) Nr. 773/2004 3. pantu nevajadzētu interpretēt kā tādu, kurā izklāstīti nosacījumi, kas jāizpilda, lai interviju varētu klasificēt kā "19. panta interviju" , bet tajā drīzāk ir ietverta virkne pienākumu, kas jāievēro, tiklīdz intervija ir pareizi klasificēta kā "19. panta intervija" . Kā izriet no šā sprieduma 88. punkta, ikreiz, kad Komisija iztaujā trešo personu, lai iegūtu informāciju saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu, iztaujāšana, ņemot vērā tās mērķi un saturu, būtu jāklasificē kā "19. panta iztaujāšana" . Faktiski Regulas 773/2004 3. pantā noteiktā pienākuma neizpilde nenozīmē, ka iztaujāšana vairs nav "19. panta iztaujāšana" , bet gan to, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu attiecībā uz "19. panta iztaujāšanu" .

93. Pienākumi, kas Komisijai jāievēro ikreiz, kad sanāksme jāraksturo kā "19. panta intervija" , ietver pienākumu intervijas sākumā norādīt intervijas juridisko pamatu un mērķi, kā arī pienākumu atgādināt, ka intervija ir brīvprātīga. Tas ietver arī Komisijas pienākumu informēt iztaujāto personu par savu nodomu fiksēt iztaujāšanu.

94. Regulas (EK) Nr. 773/2004 3. pantā noteikts, ka Komisija "iztaujāto personu paziņojumus var fiksēt jebkādā formā" (izcēlums pievienots). Tādējādi Regulas (EK) Nr. 773/2004 3. pants skaidri piešķir Komisijai rīcības brīvību attiecībā uz to, kā tā reģistrē 19. panta interviju.[51] Regulas (EK) Nr. 773/2004 3. pantā ir arī noteikts, ka, tiklīdz ir veikts ieraksts, jebkura šāda ieraksta kopija ir jādara pieejama intervētajai personai apstiprināšanai. Tomēr Regulas 773/2004 3. panta formulējums ne vienmēr ir tik skaidrs attiecībā uz to, vai Komisijai ir juridisks pienākums fiksēt 19. panta interviju.[52] Kopumā Regulas 773/2004 3. pantā nav konkrēti noteikts, ka fiksē "19. panta interviju".[53] Turklāt Regulas 773/2004 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka " jebkura ieraksta kopiju dara pieejamu intervētajai personai apstiprināšanai." (izcēlums pievienots) Vārda "jebkurš" lietojums Regulas 773/2004 3. panta 3. punktā varētu tikt saprasts tādējādi, ka Komisijai ir juridiska rīcības brīvība attiecībā uz to, vai fiksēt "19. panta interviju"[54].

95. Pat ja pieņemtu, ka Regulas 773/2004 3. pants neuzliek juridisku pienākumu fiksēt "19. panta interviju"[55], bet gan piešķir Komisijai rīcības brīvību attiecībā uz to, vai tā fiksē vai nefiksē" 19. panta interviju" , ombuds norāda, ka, lai gan juridisko noteikumu neievērošana ir administratīvas kļūmes veids, administratīvas kļūmes jēdziens ir plašāks nekā likumības jēdziens. Jo īpaši, īstenojot rīcības brīvību, administrācijai vienmēr jābūt pamatotiem un leģitīmiem iemesliem izvēlēties vienu rīcības virzienu, nevis citu [56].

96. Kā norādīts šī sprieduma 82. punktā, Komisijas loma, nodrošinot EKL 81. un 82. panta ievērošanu, prasa, lai, uzsākot izmeklēšanu par iespējamu EKL 81. vai 82. panta pārkāpumu, tā pilnībā informētu sevi par visiem būtiskajiem faktiem. Pat ja tiktu atzīts, ka Komisijai ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz “19. panta iztaujāšanas” dokumentēšanu, un pat ja tiktu apgalvots, ka iztaujāšana ar trešo personu, kurā tiek vākta informācija par izmeklēšanas priekšmetu, nebūtu jākvalificē kā “19. panta iztaujāšana”, ombuds uzskata, ka tas pārsniegtu Komisijas rīcības brīvību un tādējādi pārkāptu labas pārvaldības principu, ja Komisija izmantotu šo rīcības brīvību tādā veidā, kas nozīmētu, ka tā nenodrošina, ka kaut kādā veidā tiek pienācīgi reģistrēta visa “informācija par izmeklēšanas priekšmetu”, kas tai tiek sniegta saistībā ar izmeklēšanu, un ka ieraksts pēc tam tiek iekļauts lietas materiālos.

97. Arī šajā gadījumā, pieņemot, ka Komisijai ir zināma rīcības brīvība, reģistrējot iztaujāšanu ar trešo personu, kurā tiek apkopota informācija par izmeklēšanas priekšmetu [57], var apgalvot, ka izņēmuma kārtā varētu būt situācijas, kad labas pārvaldības principi neprasa sagatavot pienācīgu iztaujāšanas paziņojumu.

98. Pirmkārt, ja Komisijai sniegtā informācija jau ir iekļauta Komisijas lietas materiālos, jo Komisija to ir ieguvusi no cita avota, saskaņā ar labas pārvaldības principiem var nebūt nepieciešams sagatavot pienācīgu iztaujāšanas paziņojumu. (Tomēr, ja tas tā ir, Komisijai būtu vismaz jāsagatavo iekšēja piezīme, norādot, ka iztaujāto personu sniegtā informācija jau bija iekļauta lietas materiālos.[58] Tomēr tas pats pamatojums neattiecas uz informāciju, ko Komisija varētu iegūt pēc attiecīgās iztaujāšanas. Komisijas spēja vēlāk savā izmeklēšanā savākt precīzu informāciju, kas tai jau sniegta (neierakstītajā) intervijā, noteikti ir neskaidra. Tādējādi Komisija neriskētu ar labu pārvaldību, ja tā pienācīgi nereģistrētu iztaujāšanu, neiekļaujot lietas materiālos tai sniegto " informāciju, kas attiecas uz izmeklēšanas priekšmetu" . Ja (nereģistrētā) informācija būtu apsūdzošs pierādījums, Komisija riskētu zaudēt iespēju izmantot šo apsūdzošo pierādījumu savā iespējamajā lēmumā. Tas ierobežotu Komisijas spēju nodrošināt EKL 81. un 82. panta ievērošanu. Ja (nereģistrētā) informācija būtu attaisnojošs pierādījums, Komisija riskētu pārkāpt lietas dalībnieka, par kuru tiek veikta izmeklēšana, tiesības uz aizstāvību gadījumā, ja tā pieņemtu lēmumu, kurā tiktu konstatēts, ka lietas dalībnieks, par kuru tiek veikta izmeklēšana, ir pārkāpis EKL 81. vai 82. pantu. Ombuds uzskata, ka neatkarīgi no tā, vai iepriekš minētie riski īstenojas vai neīstenojas vēlāk [59], tas nav uzskatāms par labu pārvaldību, ja Komisija uzņemas šādus riskus, nesagatavojot pienācīgu iztaujāšanas paziņojumu, kad tā iegūst mutiskus pierādījumus, kas kaut kādā veidā vēl nav iekļauti lietas materiālos.

99. Turklāt, ja pēc iztaujājamo personu sniegtās informācijas analīzes izrādās, ka sniegtā informācija faktiski nav informācija, kas attiecas uz izmeklēšanas priekšmetu, nebūtu nepieciešams sagatavot visaptverošu iztaujāšanas paziņojumu.[60] Tomēr, ja tas tā ir, Komisijai būtu vismaz jāsagatavo iekšējs paziņojums, kurā norādīts, ka iztaujāto personu sniegtā informācija nav "informācija, kas attiecas uz izmeklēšanas priekšmetu".

100. Faktors, kas Komisijai jāņem vērā, īstenojot savu rīcības brīvību attiecībā uz to, vai fiksēt iztaujāšanu, būs iztaujājamās(-o) personas(-u) identitāte. Ombuds norāda, ka 2006. gada 23. augusta sanāksmes nozīmi lietā COMP/37.990 pastiprina fakts, ka A bija [Dell augstākā līmeņa vadītājs] [61]. Viņš bija arī [Dell vadītājs] atbildīgs par Dell attiecībām ar Intel. Tādējādi viņš bija viņa aprakstīto apstākļu tiešs liecinieks.[62] Viņu pavadīja arī viņa vecākais iekšējais padomnieks un vecākais ārējais padomnieks.[63] Visbeidzot, A zināja, ka Komisijas rīcībā bija dokumenti, kas attiecas uz viņa liecībām LNL 2003. gadā. Tādējādi viņam bija iespēja pārdomāt atbildi, ko viņš sniegs gadījumā, ja Komisija viņam uzdotu jautājumus par šiem jautājumiem. No visiem šiem apstākļiem izriet, ka A paziņojumi ir jāuzskata par tādiem, kas sniegti apzināti un rūpīgi pārdomāti, tādējādi padarot tos īpaši ticamus. Šo faktoru dēļ būtu svarīgāk pienācīgi reģistrēt šādus apgalvojumus [64].

101. Ombuds arī uzskata, ka pienācīgā iztaujāšanas protokolā būtu precīzi jāapraksta visa informācija, kas saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu sniegta Komisijai šādā iztaujāšanā.

102. Lai nodrošinātu, ka tas attiecas uz "19. panta intervijas piezīmi" , Regulas 773/2004 3. panta 3. punktā ir noteikts juridisks pienākums, ka jebkura veiktā ieraksta kopijai ir jābūt pieejamai intervētajai personai apstiprināšanai. Tādējādi “19. panta intervijas piezīme” kļūs par “19. panta paziņojumu”, tiklīdz to būs apstiprinājusi intervētā(-ās) persona(-as).[65] Tā kā 19. panta intervijas mērķis ir iegūt informāciju no trešām personām, “19. panta intervijas piezīmē” būtu jāreģistrē tikai intervijā sniegtā informācija.[66] Pareizi sagatavotā 19. panta intervijas piezīmē nebūtu jāiekļauj, piemēram, Komisijas vai tās dienestu novērtējumi un personiskie viedokļi. “19. panta paziņojums”, kad tas ir aizpildīts (t. i., kad intervējamā persona to ir apstiprinājusi vai kad ir beidzies tā apstiprināšanas termiņš), būtu jāiekļauj lietas materiālos.

103. Pat ja pieņemtu, ka iztaujāšanu ar trešo personu, kurā ir apkopota informācija par izmeklēšanas priekšmetu, nevajadzētu klasificēt kā "19. panta iztaujāšanu" , ombuds uzskata, ka laba administratīvā prakse ir nodrošināt, ka piezīmes, kurās ir informācija par izmeklēšanas priekšmetu, kas savākta no trešām personām, ir precīzas. Tas ir vēl jo svarīgāk kontekstā, kad Komisija īsteno savas izmeklēšanas pilnvaras saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu un kad tai ir plašas sankciju piemērošanas pilnvaras. Tādējādi, ja Komisijai būtu šaubas par tādas iztaujāšanas piezīmes pareizību, kurā tā ir ieguvusi informāciju par izmeklēšanas priekšmetu, tai būtu atbilstoši labas pārvaldības principiem pārbaudīt savu izpratni par faktiem ar iztaujājamo personu.

104. Ir skaidrs, ka, ja izmeklēšanas gaitā Komisija apkopo informāciju, kas attiecas uz izmeklēšanas priekšmetu, tai šī informācija būtu jāpievieno lietas materiāliem. Tas tā ir neatkarīgi no tā, vai informācija ir atspoguļota "19. panta intervijas paziņojumā" vai jebkurā citā formātā.

105. Ombuds uzskata, ka, ja šādai intervijai ir saskaņota darba kārtība, tā būtu jāpievieno "19. panta paziņojumam" vai jebkurai citai attiecīgai piezīmei. Tā tas ir gadījumā, ja darba kārtību sagatavoja iztaujājamā persona un nosūtīja Komisijai, vai arī to sagatavoja Komisija un nosūtīja iztaujājamajai personai. Turklāt, ja iztaujāšanas kontekstā Komisija saņem jebkādus citus dokumentus no iztaujājamās personas, tai tie būtu jāpievieno arī attiecīgajai piezīmei. Šādi dokumenti arī būtu jāiekļauj lietā.

106. Komisija uzskata, ka darba kārtības [67] dokuments “visticamāk” bija lietas izskatītāja personiska piezīme, kas vai nu tika nosūtīta uzņēmumam Dell pa e-pastu pirms sanāksmes, vai nodota uzņēmumam Dell sanāksmes laikā. Pirmkārt, ombuds uzskata, ka ir pārsteidzoši, ka Komisija nevar kategoriski identificēt programmas avotu. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka darba kārtības avots ir Komisija, nav strīda par to, ka darba kārtība tika nodota Dell pārstāvjiem pirms sanāksmes vai tās laikā. Otrkārt, ombuds nepiekrīt, ka šādu dokumentu, kas tika nosūtīts uzņēmumam Dell saistībā ar administratīvu procedūru, Komisija var turpināt klasificēt kā Komisijas "iekšējo dokumentu" pēc tam, kad Komisijas dienesti to ir nodevuši trešai personai.

107. Komisija uzskata, ka 2006. gada 29. augusta paziņojumā ir "apkopoti" iespaidi, ko radījis viens no lietas izskatītājiem, kas piedalījās 2006. gada 23. augusta sanāksmē [68]. Tajā ir "informācija no citiem avotiem, personiski viedokļi un lietas izskatītāja viedokļi par turpmāko izmeklēšanas stratēģiju." Komisija uzskata, ka paziņojums netika sagatavots, lai to parakstītu vai tam piekristu citi sanāksmes dalībnieki (un to nekad nav parakstījuši vai tam nav piekrituši citi sanāksmes dalībnieki). Komisija uzskata, ka tai nevienā brīdī nebija jākļūst par daļu no faktiem, kas izriet no izmeklēšanas. Komisija uzskata, ka 2006. gada 29. augusta paziņojums drīzāk bija palīglīdzeklis lietas izskatītājam turpmāku izmeklēšanas pasākumu sagatavošanai. Ombuds secina, ka 2006. gada 29. augusta paziņojumu nevar klasificēt kā "19. panta intervijas paziņojumu" .

108. Tādējādi ombuds piekrīt Komisijai, ka, tā kā 2006. gada 29. augusta paziņojums ir pašas Komisijas interpretācija par to, kas tika teikts sanāksmēs, šis paziņojums tika pareizi klasificēts kā "iekšējs dokuments" .

109. Ombuds uzskata, ka, tā kā 2006. gada 29. augusta paziņojums ir tikai kopsavilkums un ietver informāciju no citiem avotiem, kā arī lietas izskatītāja, kurš uzrakstīja paziņojumu, viedokli, to, ņemot vērā tā struktūru un īpašo saturu, vēlāk nevarēja pārveidot par saskaņotu sanāksmes protokolu, lai to iesniegtu citiem sanāksmes dalībniekiem parakstīšanai. Ombuds norāda, ka Komisija piekrīt šim viedoklim (skat. iepriekš 65. punktu).

110. Komisija uzskata, ka Komisijas lietas materiālos nav citu piezīmju vai ierakstu kā vien 2006. gada 29. augusta paziņojums.

111. Iepriekš 96.–98. punktā ombuds norādīja, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka Regulas 773/2004 3. pants nerada juridisku pienākumu jebkuros apstākļos fiksēt "19. panta interviju"[69], un pat ja tiktu pieņemts, ka interviju ar trešo personu, kurā ir apkopota informācija par izmeklēšanas priekšmetu, nevajadzētu klasificēt kā "19. panta interviju" , labas pārvaldības principi paredz, ka Komisijai ir jānodrošina, lai visa "informācija, kas attiecas uz izmeklēšanas priekšmetu" un ko Komisija ir savākusi izmeklēšanas gaitā, kaut kādā veidā tiktu pienācīgi reģistrēta un pēc tam iekļauta lietas materiālos. Viņš arī norādīja, ka, ievērojot dažus izņēmumus, vismaz var apgalvot, ka labas pārvaldības principi ne vienmēr prasa, lai Komisijai sniegtā informācija vienmēr tiktu reģistrēta, ja šī informācija jau ir iekļauta Komisijas lietas materiālos. [70]

112. Šajā sakarā ombuds norāda, ka no Dell atbildēm, kas izklāstītas 2006. gada 29. augusta paziņojumā [71], var secināt, ka ne visa informācija, ko Dell sniedza 2006. gada 23. augusta sanāksmē, jau bija Komisijas lietas materiālos pirms 2006. gada 23. augusta [72]. Piemēram, no 2006. gada 29. augusta paziņojuma pārbaudes izriet, ka šajā sanāksmē A kungs atjaunināja Komisiju attiecībā uz Dell politiku, sniedzot tai informāciju par [2005., 2006. un 2007. gadu].

113. Turklāt Dell 2006. gada 23. augusta sanāksmes rakstveida turpinājuma pārbaude apstiprina, ka 2006. gada 23. augusta sanāksmē tika apspriesti arī fakti, kas notika pēc A. FTC 2003. gada marta liecībām. Rakstiskā pēcpārbaude ietver 1) Dell izpratni par jautājumiem, kurus Komisija uzdeva 2006. gada 23. augusta sanāksmes laikā [73], un 2) Dell atbildi uz šiem jautājumiem. Vairumā Komisijas jautājumu, kas izklāstīti Dell rakstiskajā pēcpārbaudē, ir atsauce uz A kunga FTC liecībām. Dell rakstiskajā ziņojumā par paveikto norādīts, ka 2006. gada 23. augusta sanāksmē Komisija pieprasīja arī papildu un atjauninātu informāciju (ko Dell sniegs rakstiskajā ziņojumā par paveikto darbu pēc sanāksmes). Piemēram, 1. jautājums attiecas uz Komisijas pieprasījumu A kungam “apstiprināt”, kad identificēts programmatūras izstrādātājs ir sācis konkrētu projektu. No šī formulējuma izriet, ka Komisija vēlējās, lai A “apstiprinātu” informāciju, kas vismaz detalizēti jau bija sniegta 2006. gada 23. augusta sanāksmē. No Dell pēcpārbaudes pārbaudes arī izriet, ka “apstiprinātā” informācija attiecas uz notikumiem, kas notikuši tik vēlu kā [Redacted] 2005. gadā. Tādējādi, lai gan 2006. gada 23. augusta sanāksmē apspriestie jautājumi, iespējams, bija balstīti uz FTC uzklausīšanas liecībām, to piemērošanas jomai bija jābūt plašākai par to, ko A sniedza savā FTC liecībā. Dell rakstiskajā pēcpārbaudē ir daudz citu piemēru, no kuriem var izdarīt līdzīgus secinājumus. Šajā sakarā ombuds no Dell pēcpārbaudes provizoriski secina, ka ne visa informācija, ko Dell sniedza 2006. gada 23. augusta sanāksmē, jau bija Komisijas lietas materiālos pirms minētā datuma [74].

114. Tādējādi 2006. gada 23. augusta sanāksmē Komisija apkopoja informāciju par tās izmeklēšanas priekšmetu, no kuras daļa tajā laikā nebija iekļauta lietas materiālos (skat. iepriekš 111. un 113. punktu). Komisija pienācīgi neņēma vērā šo sanāksmi ne kā "19. panta intervijas piezīmi" , ne kā citādi. Sanāksmes darba kārtība netika iekļauta dosjē. Šajā sakarā ombuds secina, ka, izvēloties nesagatavot pienācīgu piezīmi par 2006. gada 23. augusta sanāksmi, Komisija ir pieļāvusi administratīvu kļūmi.

115. Tiek atgādināts, ka savos atzinumos ombudam [75] Komisija apgalvoja, ka tai nav pienākuma sagatavot sanāksmju ar jebkuru personu vai uzņēmumu "protokolus" un ka, ja tā izvēlas izdarīt piezīmes par šādām sanāksmēm, šādi dokumenti ir pašas Komisijas interpretācija par to, kas tika teikts sanāksmēs. Šā iemesla dēļ tie tiek klasificēti kā iekšējie dokumenti. Komisija norāda, ka tās viedoklis atbilst Pirmās instances tiesas spriedumiem lietās TACA [76] un Group Danone [77].

116. Ombuds norāda, ka gan TACA, gan Group Danone lietā prasītāji lūdza atcelt Komisijas lēmumus, pamatojoties uz to, ka viņu tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas tāpēc, ka Komisija nav ievērojusi būtisku procedūras noteikumu, proti, prasītāju tiesības piekļūt lietas materiāliem.[78] Lai pilnībā novērtētu iepriekš minētās judikatūras atbilstību, šajā ombuda veiktajā izmeklēšanā ir jāuzsver, pirmkārt, ka ne katrs procedūras pārkāpums būs pietiekams, lai Komisijas lēmums būtu spēkā neesošs. Kopienu tiesību vispārējais princips ir tāds, ka prasītājam, kas lūdz atcelt administratīvu lēmumu procesuāla pārkāpuma dēļ, ir jāpierāda vismaz iespēja, ka administratīvā procesa iznākums būtu bijis citāds, ja nebūtu norādītā procesuālā pārkāpuma [79]. Konkrētāk, attiecībā uz tiesībām uz aizstāvību pārkāpums var izraisīt lēmuma atcelšanu tikai tad, ja tas var faktiski ietekmēt prasītāja tiesības uz aizstāvību un līdz ar to minētā lēmuma saturu.[80] Pat ja, piemēram, lietas dalībniekam, par kuru tiek veikta izmeklēšana, nav tikusi dota iespēja izteikties par noteiktiem apsūdzošiem pierādījumiem, šis pārkāpums izraisa tikai lēmuma atcelšanu šajā sakarā, ja attiecīgos apgalvojumus nevar juridiski pietiekami pamatot ar citiem pierādījumiem lēmumā, par kuru attiecīgajam lietas dalībniekam tika dota iespēja izteikties [81]. Ombuds norāda, ka iepriekš minētā judikatūra ir jāsaprot kā tāda, kas attiecas uz šīm procesuālajām prasībām, kuru neievērošanas gadījumā lēmums tiks atcelts. Ir skaidrs, ka ne katra dokumentu neizpaušana izraisīs attiecīgā Komisijas lēmuma pilnīgu vai daļēju atcelšanu [82]. Ombuds tomēr norāda, ka jebkurš procesuāls pārkāpums var būt administratīva kļūme, pat ja šis procesuālais pārkāpums galu galā konkrētā gadījumā nav pamats lēmuma atcelšanai. Tādējādi TACA un Groupe Danone judikatūra nekādā veidā neatspēko iepriekš 114. punktā minēto konstatējumu.

117. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka tas, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā sanāksmes saturu, pārkāpj viņa pamattiesības, proti, tiesības uz aizstāvību. Lai gan ombuda uzdevums ir konstatēt jebkuru administratīvas kļūmes gadījumu [83], šajā posmā ir jānorāda, ka konkrēta administratīvas kļūmes gadījuma nopietnība patiešām tiks pastiprināta, ja administratīvas kļūmes gadījums ietver pamattiesību, piemēram, tiesību uz aizstāvību, pārkāpumu. Šīs tiesības ir ne tikai Kopienu tiesību pamatprincipi, bet arī nostiprinātas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā.

118. Ombuds norāda, ka prasītāji TACA lietā apgalvoja, ka ir pārkāptas viņu tiesības uz aizstāvību, jo Komisija lietas materiālos nav iekļāvusi sarunu vai telefonsarunu protokolus, kas tai bija ar attiecīgo trešo personu. Pirmās instances tiesa TACA lietā norādīja, ka:

"... tiesības piekļūt lietas materiāliem konkurences lietās ir paredzētas, lai iebildumu paziņojumu adresāti varētu iepazīties ar Komisijas lietas materiālos esošajiem pierādījumiem. Turpretī Komisijai nav vispārēja pienākuma sagatavot protokolus par apspriedēm sanāksmēs vai telefonsarunās ar sūdzības iesniedzējiem, kas notiek, piemērojot Līguma konkurences noteikumus."[84] (Izcēlums pievienots)

No iepriekš minētā ombuds saprot, ka tiesības piekļūt lietas materiāliem un līdz ar to arī tiesības uz aizstāvību netiks automātiski pārkāptas, ja Komisija nesagatavos to sanāksmju vai telefonsarunu protokolus, kas notikušas, piemērojot Līguma konkurences noteikumus. Tiesību piekļūt lietas materiāliem un līdz ar to tiesību uz aizstāvību pārkāpumi, nesagatavojot sanāksmju vai telefonsarunu protokolus, ir jāizvērtē, ņemot vērā katras konkrētās lietas īpašos apstākļus.

119. Personas, pret kuru vērsta izmeklēšana, tiesības uz aizstāvību noteikti tiks pārkāptas, ja Komisija nesagatavos sanāksmju vai telefonsarunu protokolus un pēc tam savā lēmumā balstīsies uz apsūdzošiem pierādījumiem, kas mutiski sniegti šādās sanāksmēs vai telefonsarunās [85].

120. No tā izriet, ka personas, pret kuru vērsta izmeklēšana, tiesības uz aizstāvību netiks pārkāptas, ja Komisija nesagatavos sanāksmju vai telefonsarunu protokolus, kuros Komisijai netiks sniegta nekāda informācija. Tā tas var būt gadījumos, kad sanāksmju vai telefonsarunu mērķis ir apspriest tīri procesuālus jautājumus [86].

121. No tā arī izriet, ka, pat ja sanāksmes vai telefonsarunas ietvaros Komisija iegūst apsūdzošus pierādījumus un nesagatavo un neiekļauj lietas materiālos šādas sanāksmes vai telefonsarunas protokolu, tā nepārkāpj lietas dalībnieka, pret kuru vērsta izmeklēšana, tiesības uz aizstāvību, ja vien tā savā galīgajā lēmumā neizmanto šos apsūdzošos pierādījumus [87].

122. No tā arī izriet, ka, ja sanāksmes vai telefonsarunas ietvaros Komisija iegūst apsūdzošus pierādījumus, kas jau ir iekļauti lietas materiālos (piemēram, tāpēc, ka tie jau ir iegūti no tā paša vai cita avota), Komisija nepārkāpj personas, pret kuru vērsta izmeklēšana, tiesības uz aizstāvību, ja tā nesagatavo un neiekļauj lietas materiālos šādas sanāksmes vai telefonsarunas protokolu. Tas tā ir pat tad, ja Komisija savā iespējamajā lēmumā balstās uz apsūdzošiem pierādījumiem.

123. Var būt arī tā, ka Komisija nereģistrē apsūdzošos pierādījumus, kas iegūti sanāksmē vai telefonsarunā, bet pēc tam iegūst tos pašus apsūdzošos pierādījumus (no tā paša vai cita avota) un iekļauj šos (vēlāk iegūtos) apsūdzošos pierādījumus lietas materiālos. Komisija nepārkāpj personas, pret kuru vērsta izmeklēšana, tiesības uz aizstāvību, pat ja tā atsaucas uz (vēlāk iegūtiem) apsūdzošiem pierādījumiem paziņojumā par iebildumiem un savā iespējamajā lēmumā [88].

124. Attiecībā uz attaisnojošiem pierādījumiem prasītājs nevar pamatoti apgalvot, ka ir pārkāptas tā tiesības uz aizstāvību, ja tas tikai vispārīgi atsaucas uz iespēju, ka šādus attaisnojošus pierādījumus Komisijai ir iesniegušas trešās personas. Tas nozīmē, ka tiesvedībā lietas dalībniekam, kas apgalvo, ka tam nav sniegti attaisnojoši pierādījumi, ir pienākums savos procesuālajos rakstos Tiesā vismaz sniegt konkrētus argumentus par attaisnojošu pierādījumu esamību un konkrētus argumentus par to, ka attaisnojošie pierādījumi ir sniegti Komisijai (bet nav iekļauti Komisijas lietas materiālos)[89].

125. Ombuds arī norāda, ka, pat ja tiek izvirzīti konkrēti argumenti par attaisnojošu pierādījumu esamību un konkrēti argumenti par to, ka attaisnojošie pierādījumi tika iesniegti Komisijai (nereģistrētas) sanāksmes vai tālruņa sarunas laikā, personas, pret kuru vērsta izmeklēšana, tiesības uz aizstāvību nav pārkāptas, ja šie attaisnojošie pierādījumi jau bija iekļauti lietas materiālos sanāksmes vai tālruņa sarunas laikā. Turklāt personas, pret kuru vērsta izmeklēšana, tiesības uz aizstāvību netiks pārkāptas, ja attiecīgie attaisnojošie pierādījumi vēlāk tiks iegūti no cita avota un pēc tam pievienoti lietas materiāliem.

126. Ombuds atgādina, ka sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka a) Komisija nav ņēmusi vērā 2006. gada 23. augustā notikušās sanāksmes ar Dell pārstāvjiem protokolu, neraugoties uz to, ka sanāksme bija tieši saistīta ar Intel izmeklēšanas priekšmetu, un ka tā rezultātā b) Komisija nav reģistrējusi potenciāli attaisnojošus pierādījumus (mans izcēlums).

127. Ombuds ir rūpīgi izskatījis pierādījumus, kas viņam darīti pieejami saistībā ar šo izmeklēšanu. Izskatījis Programmu, 2006. gada 29. augusta paziņojumu un Dell rakstiskos turpmākos pasākumus pēc 2006. gada 23. augusta sanāksmes, ombuds secina, ka nevar izslēgt, ka vismaz daļēji 2006. gada 23. augusta sanāksme attiecās uz [pierādījumiem][90] [91], kas, iespējams, attaisno Intel.

128. Ombuds norāda, ka 2008. gada 19. decembrī Komisija piešķīra Intel piekļuvi 2006. gada 29. augusta paziņojuma rediģētajai versijai un lūdza Intel sniegt savus komentārus par to.

129. Ombuds norāda, ka 2006. gada 29. augusta paziņojumā ir tikai apkopots iespaids, ko radījis viens no lietas izskatītājiem, kas piedalījās 2006. gada 23. augusta sanāksmē. Izņemot Dell rakstiskos turpmākos pasākumus, Komisija ir informējusi ombudu, ka lietas materiālos nav citu dokumentu, kas saistīti ar 2006. gada 23. augusta sanāksmi. Ombuds nav redzējis un nezina nevienu citu lietas materiālu dokumentu, kas sniegtu papildu informāciju par 2006. gada 23. augusta sanāksmes precīzu saturu [92].

130. Ombuds jau ir norādījis, ka Dell rakstveida pārraudzības pēc 2006. gada 23. augusta sanāksmes rūpīga analīze liecina, ka 2006. gada 23. augusta sanāksmē patiešām tika apspriesti jautājumi, kas nav izklāstīti 2006. gada 29. augusta paziņojumā, vismaz tik detalizēti, kā norādīts Dell rakstveida pārraudzības ziņojumā, ka tie tika apspriesti 2006. gada 23. augusta sanāksmē.[93] Pēc rūpīgas viņam iesniegto dokumentu pārbaudes ombuds it īpaši norāda, ka Komisija 2006. gada 23. augusta sanāksmes ietvaros uzdeva jautājumu saistībā ar diskusiju par FTC 12. pielikumu A. [94] 12. pielikums ir Dell G. elektroniskā pasta vēstule [redacted].[95]

131. Protams, šī informācija, kas nebija iekļauta 2006. gada 29. augusta paziņojumā (vismaz sīkāk), bet kas ir minēta Dell rakstiskajā pēcpārbaudē kā tāda, kas ir apspriesta minētajā 2006. gada 23. augusta sanāksmē, ir informācija, kas ir iekļauta lietas materiālos (tā ir atrodama Dell rakstiskajā pēcpārbaudē). Tomēr ombuds norāda, ka viņš nevar apstiprināt, vai A kungs 2006. gada 23. augusta sanāksmē ir apspriedis citus būtiskus jautājumus. Ombuds vēlas uzsvērt, ka viņš to nevar darīt tieši tāpēc, ka nav izsmeļoša pārskata par 2006. gada 23. augusta sanāksmi [96].

132. Ombuds piekrīt sūdzības iesniedzējam, ka, ja Komisija būtu sagatavojusi 2006. gada 23. augusta sanāksmes protokolu vai protokolu, nebūtu bijis neskaidrību par to, ko A kungs teica 2006. gada 23. augusta sanāksmē, un līdz ar to nebūtu bijušas debates par to, vai A kunga paziņojumi būtu atbilstīgi Komisijas apgalvojumiem un/vai attaisnotu Intel. Ombuds arī atgādina, ka Kopienas tiesas ir norādījušas, ka "uz sacīkstes principu balstītās procedūrās, kas noteiktas regulās par EKL 81. un 82. panta piemērošanu, Komisija viena pati nevar izlemt, kuri dokumenti ir noderīgi uzņēmumu aizstāvībai tiesvedībās, kas saistītas ar konkurences noteikumu pārkāpumiem"[97].

133. Tomēr ombuds uzskata, ka, lai konstatētu, ka konkrētā konkurences lietā ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību, būtu rūpīgi jāanalizē visi lietas materiāli kopā ar iebildumu paziņojuma(-u) un, visbeidzot, lēmuma rūpīgu analīzi. Šajā izmeklēšanā ombuds nav izskatījis visus lietas materiālus vai izdotos iebildumus.[99] Tādējādi šīs izmeklēšanas kontekstā viņš nevar izslēgt, ka Komisijas lietas materiālos varētu būt citi dokumenti, kas būtu būtiski analīzei.

134. Kā ombuds ir norādījis šī sprieduma 115. punktā, jebkurš procesuāls pārkāpums var būt administratīva kļūme, pat ja šajā izmeklēšanā nav pierādīts, ka šis procesuālais pārkāpums būtu tiesību uz aizstāvību pārkāpums. Ombuds iepriekš secināja, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā 2006. gada 23. augusta sanāksmi. Tādējādi, neizdarot nekādus secinājumus par to, ka Komisija, iespējams, ir pārkāpusi Intel tiesības uz aizstāvību [100], ombuds secina, ka Komisija ir pieļāvusi administratīvu kļūmi, pienācīgi neņemot vērā 2006. gada 23. augusta sanāksmi.

135. Ombuda statūtu 3. panta 5. punktā ir noteikts, ka „ciktāl iespējams, ombuds kopā ar attiecīgo iestādi vai struktūru meklē risinājumu, lai novērstu administratīvas kļūmes un apmierinātu sūdzību. „ Vēstulē, ar ko uzsāk šo izmeklēšanu, ombuds jautāja Komisijai, vai, pamatojoties uz sanāksmē klātesošo Komisijas ierēdņu sagatavotajām piezīmēm, joprojām ir iespējams pieprasīt Dell parakstīt 2006. gada 23. augusta sanāksmes protokolu. Savā turpmākajā atzinumā Komisija atbildēja, ka 2006. gada 29. augusta paziņojumā, kas ir vienīgais dokuments, kurā izklāstīts 2006. gada 23. augusta sanāksmē apspriestais, "ir apkopoti iespaidi, ko radījis viens no sanāksmē klātesošajiem lietas izskatītājiem "(izcēlums pievienots). Turpinājumā tā norādīja, ka paziņojums netika sagatavots, lai to parakstītu vai tam piekristu citi sanāksmes dalībnieki. Nevienā brīdī nebija paredzēts, ka tā kļūs par daļu no faktiem, kas izriet no izmeklēšanas. Drīzāk 2006. gada 29. augusta nota bija tikai palīgvēstule lietas izskatītājam. Turklāt ombuds norāda, ka Komisija ar 2009. gada 13. maija lēmumu ir slēgusi izmeklēšanu lietā COMP/37.990. Tādējādi tā tagad nevar novērst šos trūkumus. Šajā kontekstā ombuds neuzskata, ka šajā lietā ir iespējams mierizlīgums. Tādēļ ombuds pabeigs izmeklēšanu, izsakot aizrādījumu.

B. Apgalvojums un ar to saistītais apgalvojums, ka Komisija mudināja Dell un AMD noslēgt vienošanos par informācijas apmaiņu, kas ļāva AMD apiet noteikumus, kuri ierobežo AMD tiesības piekļūt Komisijas izmeklēšanas lietas materiāliem

Vispārīga informācija

136. AMD bija sūdzības iesniedzējs lietā COMP/37.990. Sūdzības iesniedzējam Komisijas veiktajā izmeklēšanā, lai piemērotu EKL 81. vai 82. pantu, izmeklēšanas laikā nav tiesību piekļūt lietas materiāliem. Sūdzības iesniedzējam ir piekļuve tikai iebildumu rediģētai versijai (t. i., iebildumu versijai, no kuras ir izņemta "konfidenciāla informācija", piemēram, komercnoslēpumi), lai tas, t. i., sūdzības iesniedzējs, varētu darīt zināmu savu viedokli Komisijai [101].

137. Izmeklēšanas gaitā Komisija no Dell saņēma dažādus dokumentus. Informāciju no dažiem šiem dokumentiem Komisija izmantoja iebildumu paziņojumā, kas tika nosūtīts Intel 2007. gada 26. jūlijā. Intel un Komisija nekavējoties uzsāka procesu, lai noteiktu precīzu paziņojuma par iebildumiem rediģētās versijas saturu, kas tiks nosūtīts AMD. Intel apgalvoja, ka daļa informācijas, kas iegūta no Dell un izmantota iebildumu paziņojumā, būtu jāklasificē kā Intel konfidenciāls komercnoslēpums. Tādējādi Intel iebilda pret šādas informācijas iekļaušanu iebildumu paziņojuma rediģētajā versijā.

138. Uzklausīšanas amatpersona 2007. gada 10. decembrī pieņēma galīgo lēmumu par Intel ierosināto rediģējumu pieņemamību. Pamatojoties uz šo lēmumu, tika izveidota iebildumu paziņojuma galīgā nekonfidenciālā un rediģētā versija, kas tika nosūtīta AMD 2007. gada 21. decembrī vai ap to laiku.

Ombudam iesniegtie argumenti [102]

139. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija ir apgājusi piemērojamos noteikumus par piekļuvi lietas materiāliem, palīdzot un/vai mudinot Dell un AMD noslēgt “līgumu par piekļuvi lietas materiāliem”. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto [nolīgums] bija nelikumīgs un deva AMD piekļuvi "konfidenciāliem lietas dokumentiem" , ko Dell Komisijas izmeklēšanas laikā bija iesniedzis Komisijai. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija vismaz "pieļāva" AMD/Dell [vienošanos], ļaujot AMD izmantot šos dokumentus mutiskā uzklausīšanā, kas notika pēc iebildumu paziņojuma izdošanas Intel [103].

140. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, izņemot Komisijas iejaukšanos, identificējot uzņēmumam Dell iebildumu paziņojuma izvilkumus, tā vēlējās, lai uzņēmums Dell paziņotu uzņēmumam AMD, un [vienošanos], ko tas veicināja, uzņēmums AMD nekad nebūtu ieguvis piekļuvi konkrētiem svarīgiem materiāliem, ko tas izmantoja mutiskajā uzklausīšanā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka, izmantojot šo materiālu, ir nepārprotami pārkāptas Intel tiesības uz aizstāvību.

141. Kā pierādījumu savam apgalvojumam sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Dell ārējā padomdevēja 2008. gada 18. septembra vēstuli ombudam, kurā Dell padomdevējs norāda, ka:

"[Dell] saprata, ka vairākus citātus no Komisijai iesniegtajiem Dell dokumentiem ... Komisija izmantoja paziņojumā par iebildumiem ... Komisija lūdza Dell un atļāva izmantot šādus citātus, no kuriem daži ietvēra konfidenciālus komercnoslēpumus, attiecībā uz Intel, pamatojoties uz vienošanos par informācijas neizpaušanu ar Intel [..]. Dell arī iesniedza Komisijai šo citātu rediģētu un nekonfidenciālu versiju attiecībā uz AMD un citām trešām personām [..]. Lai izvairītos no ilgstošām debatēm par konfidencialitātes prasībām, Komisija ierosināja Dell noslēgt vienošanos par informācijas neizpaušanu ar AMD konsultantiem un ekonomistiem par [iebildumu paziņojumā] izmantoto Dell dokumentu apmaiņu.

142. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tādējādi Komisija mudināja uzņēmumu Dell iesniegt AMD izvilkumus no iebildumu paziņojuma, tādējādi pārkāpjot Regulas (EK) Nr. 773/2004 8. panta 1. punktu un uzklausīšanas amatpersonas pilnvaru 9. pantu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šis pārkāpums mazina Komisijas apgalvojumu, ka Dell rīkojās pēc savas iniciatīvas. Tas bija vēl jo nopietnāk tāpēc, ka Komisija zināja, ka laikā, kad tā mudināja Dell darīt šo materiālu pieejamu AMD, Intel konfidencialitātes pieprasījumi joprojām tika izskatīti.

143. Sūdzības iesniedzējs arī iesniedza ombudam Dell ārējā padomdevēja (C) 2007. gada 3. septembra e-pasta vēstuli, kurā C informē kolēģi, ka Komisijas ierēdnis (D) ir piezvanījis C, lai jautātu, vai Dell "apsvērs iespēju izmantot [informācijas apmaiņas nolīgumu] ar AMD, kas būtu līdzīgs [Dell] līgumam ar Intel par [iebildumu paziņojuma] citātiem" [104].

144. Sūdzības iesniedzējs arī iesniedza ombudam Dell ārējā padomdevēja 2007. gada 14. augusta vēstuli Komisijai. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka vēstule apstiprina, ka jau 2007. gada 9. augustā Komisija iesniedza Dell citātu sarakstu no iebildumu konfidenciālās versijas. Minētajā vēstulē Dell advokāts paskaidroja Komisijai, ka informācija, attiecībā uz kuru Dell pieprasīja konfidencialitāti, cita starpā attiecas uz Dell konfidenciāliem darījumu darījumiem un sarunām ar Intel." Citiem vārdiem sakot, saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto informācija, attiecībā uz kuru Dell pieprasīja konfidencialitāti, nebija saistīta tikai ar Dell, bet drīzāk attiecās uz konfidenciāliem darījumiem un sarunām starp Dell un Intel. Tas atspoguļoja apgalvojumu, ko Intel izteica arī savās diskusijās par iebildumu paziņojuma aizklāšanu gan ar lietas darba grupu, gan uzklausīšanas amatpersonu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šī vēstule pierādīja, ka Dell jau bija informējis Komisiju, ka izvēlētajos citātos bija ietverti ne tikai Dell komercnoslēpumi, bet arī Intel komercnoslēpumi un/vai cita konfidenciāla informācija (kuras izpaušanu Dell nevarēja atļaut AMD), lai gan 2007. gada 3. septembrī Komisija ierosināja Dell noslēgt [līgumu] ar AMD.

145. Sūdzības iesniedzējs arī iesniedza ombudam 2007. gada 23. augusta iekšējo e-pasta vēstuli no C kunga (Dell ārējais padomdevējs). Šī elektroniskā pasta vēstule attiecas uz telefonsarunu starp C k-gu un Komisijas ierēdni (D k-gu), kurā C k-gs paskaidroja, ka “lielākā daļa citātu tika saņemti vai nu no konfidenciālām sarunām ar Intel, vai arī no [Dell] pašas iekšējās piegādes stratēģijas novērtējumiem.“Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šī elektroniskā pasta vēstule apstiprina secinājumu, ka laikā, kad Komisija ierosināja Dell noslēgt [līgumu] ar AMD un sniegt tai atsevišķus citātus no paziņojuma par iebildumiem konfidenciālās versijas, Komisija zināja, ka informācija, kas saskaņā ar šādu nolīgumu jāizpauž AMD, ietvers arī Intel komercnoslēpumus vai citu konfidenciālu informāciju.

146. Sūdzības iesniedzējs arī iesniedza ombudam e-pasta vēstules starp C kungu un D kungu, kas datētas ar 2007. gada 25. un 26. septembri. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šī e-pasta sarakste apstiprina, ka Komisija mudināja Dell noslēgt [nolīgumu] ar AMD un sniegt tam konfidenciālus materiālus no iebildumu paziņojuma. D kgs 2007. gada 26. septembra e-pasta vēstulē pateicās C kgam par jūsu konstruktīvo palīdzību šajā jautājumā." Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka D kga pateicība par Dell "konstruktīvo palīdzību" nenoliedzami pierāda, ka Komisija atzinīgi novērtēja to, ka Dell bija gatavs noslēgt [līgumu] ar AMD un ka Komisija patiešām bija veicinājusi un veicinājusi šo nolīgumu.

147. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju Komisija 2007. gada 16. oktobrī nosūtīja Intel pretpriekšlikumu iebildumu paziņojuma rediģētai versijai. Šajā pašā vēstulē Komisija paskaidroja Intel, ka "daži OEM ir nolēmuši" sniegt AMD konfidenciālu informāciju, kas "var būt minēta iebildumu paziņojumā un var tikt rediģēta iebildumu paziņojuma versijā, ko Komisija sniegs AMD". Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, neraugoties uz to, ka Komisija jau ir saņēmusi AMD/Dell nolīguma kopiju, tā informēja Intel, ka " ja Komisijai tiks paziņots par šādu informācijas apmaiņu, tā vairs neuzskatīs attiecīgo informāciju par konfidenciālu attiecībā uz AMD." Intel pēc tam nosūtīja e-pastu Komisijai un sazinājās ar uzklausīšanas amatpersonu saistībā ar Komisijas 2007. gada 16. oktobra vēstuli un šādas pieejas ietekmi uz konfidencialitātes noteikumiem, kas reglamentē izmeklēšanu.[105]

148. Tomēr saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju, kad uzklausīšanas amatpersona iztaujāja lietas darba grupu par šādu vienošanos esamību, lietas darba grupa noliedza, ka tai būtu paziņots par šādu vienošanos. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tādējādi tika klaji ignorēta D kunga iepriekšējā sarakste ar Dell. Uzklausīšanas amatpersona 2007. gada 18. oktobrī, gandrīz mēnesi pēc tam, kad Dell bija iesniedzis galīgo projektu D kungam, ziņoja Intel, ka par šādiem [nolīgumiem] "nekādā veidā nav paziņots lietas izskatīšanas grupai, kā es to esmu apstiprinājis." Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto uzklausīšanas amatpersona tāpēc atteicās turpināt izmeklēšanu, noraidot Intel apgalvojumus kā "tīri hipotētiskus" un norādot, ka turpmāka izmeklēšana varētu būt pamatota gadījumā, ja šāds nolīgums jebkad tiktu izpildīts. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka jebkurā gadījumā uzklausīšanas amatpersona ierosināja Intel, ka divpusēji nolīgumi starp privātpersonām par konkrētas informācijas apmaiņu var būt ārpus administratīvās procedūras darbības jomas [106].

149. Kā pierādījumu sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka 2008. gada 12. marta mutiskajā uzklausīšanā AMD ārējais padomnieks norādīja:

"[Redakcija]"

150. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Tiesa ir noteikusi, ka “trešai personai, kas ir iesniegusi sūdzību, nekādā gadījumā nedrīkst piešķirt piekļuvi dokumentiem, kas satur komercnoslēpumus.”[107] Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka nav apstrīdams, ka AMD tika atļauts izmantot konfidenciālus Dell lietas dokumentus mutiskā uzklausīšanā [rediģēti].

151. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav izmantojusi šādu "atvieglinātu pieeju" attiecībā uz citiem trešo personu nolīgumiem, kad tā uzskatīja, ka tā ir piemērota savām interesēm to nedarīt. Drīzāk Komisija ļoti rūpīgi uzraudzīja starp Intel un OEM noslēgtos līgumus par piekļuvi lietas materiāliem [108].

152. Tāpat Komisija iebilda pret to, ka Intel iesniedz FTC iebildumu paziņojuma kopiju, atbildot uz FTC neoficiāliem un oficiāliem pieprasījumiem iesniegt iebildumu paziņojuma kopiju. Abos šajos gadījumos Komisija īstenoja savas pilnvaras kā lietas materiālu glabātāja un lietas materiālu konfidencialitātes uzraudzītāja, kas ir izteikti pretstatā nostājai, ko tā ieņēma attiecībā uz AMD/Dell [vienošanos].

153. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas nespēja aizsargāt lietas materiālu konfidencialitāti un ievērot noteikumus par piekļuvi lietas materiāliem, kas paredzēti EK līguma 287. pantā, Regulā (EK) Nr. 1/2003 un Regulā (EK) Nr. 773/2004, ir nopietns un tīšs Komisijas pienākuma ievērot EK līgumu pārkāpums. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šis Komisijas Līgumā noteikto pienākumu pārkāpums ir arī Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 4. panta pārkāpums (kas paredz, ka ierēdņiem jārīkojas saskaņā ar tiesību aktiem un jāpiemēro Kopienas tiesību aktos paredzētie noteikumi un procedūras), kā arī 10. panta (tiesiskā paļāvība), 8. panta (objektivitāte un neatkarība) un 9. panta (objektivitāte) pārkāpums.

154. Komisija 2009. gada 20. marta un 2009. gada 10. jūnija atzinumos ombudam norādīja, ka tieši uzņēmums Dell divpusēji apmainījās ar informāciju ar AMD. Tā norādīja, ka nekas no materiāliem, ko Dell un Intel iesniedza ombudam, neliecina, ka Komisija pati būtu izpaudusi informāciju AMD, pārkāpjot EKL 287. pantu. Komisija apgalvoja, ka Intel nav sniedzis ombudam nekādus pierādījumus par to, kāpēc Intel ir juridiski ieinteresēta informācijas apmaiņā starp Dell un AMD. Šāds pierādījums būtu nepieciešams, jo Komisija nav galīgi pieņēmusi nevienu Intel konfidencialitātes prasību saistībā ar šo informāciju.

155. Komisija secināja, ka uzņēmums Dell pēc savas iniciatīvas ir nolēmis apmainīties ar informāciju, ko tas uzskata par savu īpašumtiesību informāciju, ar AMD. Lai novērtētu administratīvu kļūmi, nav nozīmes tam, vai Dell pati bija iedvesmojusies no iepriekšējās saziņas ar Intel, kurā Komisija bija iesaistīta tikai sākotnēji un kuru pēc tam veica Dell pēc savas iniciatīvas. Komisija apgalvoja, ka uzņēmums Dell varēja pilnīgi brīvi sniegt informāciju nekonfidenciālā versijā saskaņā ar Komisijas parasto procedūru. Tomēr tā izvēlējās apmainīties ar informāciju divpusēji ar AMD. Komisija norādīja, ka Dell nav apspriedusies ar Komisiju pirms nolīguma noslēgšanas ar AMD. Komisija uzskata, ka tas neļāva šo viedokļu apmaiņu attiecināt uz Komisiju, kas būtu būtiski saskaņā ar EK līguma 287. pantu.

156. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 14. aprīlī un 2009. gada 16. aprīlī iesniedza apsvērumus par Komisijas 2009. gada 20. marta atzinumu. Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz, viņaprāt, Komisijas mēģinājumiem noliegt savu lomu attiecībā uz AMD/Dell [vienošanos]. Viņš norādīja, ka savā 2009. gada 20. marta atzinumā Komisija vēlējās apšaubīt Dell ārējā padomdevēja 2009. gada 18. septembra vēstulē ietverto notikumu aprakstu. Tomēr tas nesniedza nekādus pierādījumus, kas pamatotu šo apgalvojumu. Drīzāk Komisija tikai paziņoja, ka tā ir “pārbaudījusi savus ierakstus” un ka tās rīcībā nav nekādu norāžu par to, ka šāds ierosinājums ir izteikts vai ka šāds tālruņa zvans [kā aprakstīts no 3. septembra][109] būtu noticis”. Pamatojoties uz to, Komisija pēc savas iniciatīvas "secināja" ka Dell ir noslēdzis nolīgumu ". Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šis nepamatotais secinājums bija pretrunā ar Dell ārējā advokāta sniegto notikumu aprakstu un e-pasta vēstulēm, ar kurām 2007. gada 25.–26. septembrī apmainījās Dell ārējais advokāts un D kungs. Savukārt sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus tam, ka tā būtu iztaujājusi D kungu vai citus lietas izskatīšanas grupas locekļus saistībā ar šiem notikumiem; tajā nav aprakstīts, kuri ieraksti ir pārbaudīti un vai tie ietver attiecīgo lietas darba grupas locekļu tālruņa ierakstus; un tas nesniedz dokumentārus pierādījumus, kas pamatotu tā "secinājumus", ka Dell advokāts bez acīmredzama motīva būtu izgudrojis vai sagrozījis attiecīgos faktus.

157. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka, lai gan Komisija 2009. gada 20. marta atzinumā norādīja, ka tā ir sagatavojusi piezīmi par 2007. gada 30. augusta “augsta līmeņa telefonsarunu” ar Dell, Komisija nepaskaidroja, kā 2007. gada 30. augustā notikušās sarunas detaļas varētu atspēkot vienkāršus pierādījumus, ko tā pēc tam ierosināja, saņēma un pārskatīja [rediģēto] AMD/Dell [vienošanos].

158. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka savā 2009. gada 20. marta atzinumā Komisija atzīst, ka a) tā pārskatīja AMD/Dell nolīgumu (tādējādi nonākot pretrunā ar savu apgalvojumu uzklausīšanas amatpersonai, ka šāds dokuments tai nav “paziņots”, b) dokuments acīmredzot bija paredzēts, lai piešķirtu AMD “piekļuvi lietas materiāliem”, un c) Komisija pēc tam mēģināja paziņot Dell ieteikumus par nolīgumu. Ņemot vērā šos faktus, Komisijas secinājums "ka Dell " neapsprieda ar Komisiju pirms nolīguma noslēgšanas ar AMD" vienkārši nav ticams.

159. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka 2009. gada 20. marta atzinumā Komisija norādīja, ka tai „nav nekādu norāžu par to, ka AMD būtu saņēmusi informāciju, kas atbilst tā tiesībām, proti, izvilkumus no Komisijas 2007. gada 26. jūlija iebildumu paziņojuma”. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas apgalvojums ir acīmredzami nepatiess, jo i) pirms iebildumu paziņojuma rediģēšanas pabeigšanas 2007. gada decembrī AMD nebija tiesību saņemt nekādus iebildumu materiālus; un ii) AMD, kā Komisijai ir labi zināms, ieguva piekļuvi materiāliem, kas faktiski tika aizklāti no iebildumu paziņojuma. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas rīcība tādējādi faktiski ir ļāvusi novērst konfidenciālai informācijai piešķirto aizsardzību Komisijas procedūrās un atņemt uzklausīšanas amatpersonai lomu kā galīgajam arbitram pretrunīgu konfidencialitātes prasību gadījumā. Turklāt Komisija pēc tam pastiprināja savu pārkāpumu, atļaujot AMD izmantot [šos materiālus mutiskajā uzklausīšanā] [..].

160. Savā otrajā 2009. gada 10. jūnija atzinumā Komisija paskaidroja, ka tiesiskais regulējums attiecībā uz Komisijas iebildumu adresātu piekļuvi lietas materiāliem ir paredzēts Regulas 1/2003 27. panta 2. punktā un Regulas 773/2004 15. panta 2. punktā. Saskaņā ar šiem noteikumiem Intel bija tiesības piekļūt visai Komisijas lietas materiālos iekļautajai informācijai, izņemot iekšējos dokumentus, citu uzņēmumu komercnoslēpumus vai citu konfidenciālu informāciju. " Regulā (EK) Nr. 773/2004 minēto nekonfidenciālo versiju izveide ir sarežģīts uzdevums, jo ikvienas informācijas konfidencialitāte ir jāpamato un jālīdzsvaro ar attiecīgajām iebildumu paziņojuma adresāta tiesībām uz aizstāvību. Šis uzdevums šajā lietā bija īpaši sarežģīts un intensīvs, jo lietas materiālos bija vairāki simti tūkstošu lappušu.

161. Komisija norādīja, ka Intel lietā tā īstenoja iepriekš minētos noteikumus, piemērojot "sarunu procedūru" . Šāda procedūra pirmo reizi tika izmantota Intel piekļuvei lietas materiāliem pēc pirmā 2007. gada 26. jūlija iebilduma (to Komisijai ierosināja cits OEM, kas izmeklēšanas gaitā bija sniedzis informāciju Komisijai).[110] Šādas rīcības pamatojums bija tas, ka pretējā gadījumā OEM būtu bijis jāatvēl ievērojams laiks un resursi, lai aizklātu savu apjomīgo ieguldījumu Komisijas lietas materiālos. Šīs procedūras būtisks elements bija tas, ka tā vietā, lai saņemtu piekļuvi tikai rediģētai to iesniegumu versijai, kurus daži “informācijas sniedzēji” darīja pieejamus iekļaušanai Komisijas lietas materiālos, Intel piekrita saņemt visu šo “informācijas sniedzēju” iesniegumu vai tā galvenās daļas nerediģētā formātā (t. i., ieskaitot konfidenciālu informāciju kopumā). Apmaiņā pret to Intel piekrita ierobežot piekļuvi šai informācijai, atļaujot to tikai ierobežotam personu lokam (proti, Intel ārējiem konsultantiem un ekonomikas konsultantiem un dažos gadījumos dažiem iekšējiem konsultantiem). Kopumā risinājums, par kuru vienojās Intel un "informācijas sniedzēji" izslēdza Intel piekļuvi informācijai darbiniekiem, kas nodarbojas ar uzņēmuma ikdienas uzņēmējdarbību. Komisija norādīja, ka šādi nolīgumi tiek plaši izmantoti ASV pretmonopola lietās, piemēram, lietā, kas pašlaik tiek izskatīta starp Intel un AMD Delavēras rajona tiesā. Komisija norādīja, ka Intel lietā šādai pieejai bija dažādi iemesli, cita starpā a) apjomīgie lietas materiāli, kas būtu izraisījuši ievērojamu procedūras kavēšanos un nesamērīgas izmaksas informācijas sniedzējiem, sagatavojot iesniegto dokumentu nekonfidenciālās versijas, un b) atklāšanas procedūras AMD/Intel tiesvedībā ASV, kur lielākoties ar to pašu informāciju regulāri apmainījās saskaņā ar nosacījumiem, kas ir līdzīgi līgumiem, kurus Intel noslēdza Komisijas procedūrā [111].

162. Komisija norādīja, ka vairākas puses ir noslēgušas šādus nolīgumus ar Intel. Tomēr starp Intel un Dell noslēgtais līgums atšķīrās no pārējiem, jo tas attiecās tikai uz ierobežotu daļu no Dell sniegtās informācijas. Neilgi pēc tam Komisija, pamatojoties uz Intel sniegto informāciju, norādīja, ka Dell faktiski bija sniedzis Intel daudz vairāk informācijas nerediģētā veidā. Komisija jautāja Dell, kāpēc tas tā ir, un uzzināja, ka Dell ir noslēdzis vēl vienu līgumu ar Intel.

163. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Komisija atzīmēja, ka iespēja noslēgt informācijas apmaiņas nolīgumus bija iespēja, ko Dell bija apspriedis un izpētījis labu laiku pirms 2007. gada 30. augusta, kad, pēc Komisijas domām, notika augsta līmeņa telefona zvans ar Dell. Tajā laikā vai neilgi pēc tam Dell pēc savas iniciatīvas iesaistījās šādā informācijas apmaiņā ar AMD.

164. Pēc tam Komisija atsaucās uz faktu, ka 2008. gada 18. septembra vēstulē ombudam Dell padomdevējs norādīja, ka "Komisija ierosināja, ka Dell arī noslēdz [informācijas apmaiņas nolīgumu] ar AMD padomdevējiem un ekonomistiem". Komisija uzskata, ka vispirms ir jāuzsver, ka Dell bija pilnīga brīvība izvēlēties šādu nolīgumu. Dell motīvi šā nolīguma noslēgšanai Komisijai nav zināmi. Viens no iespējamiem stimuliem OEM noslēgt šādu nolīgumu bija izvairīties pamatot un pamatot Komisijai katru konfidencialitātes pieprasījumu attiecībā uz AMD (jāatceras, Komisija norādīja, ka AMD bija tiesības saņemt "jēgpilnu" iebildumu nekonfidenciālu versiju). Komisija uzskata, ka citi stimuli ir iedomājami un varētu būt ietekmējuši Dell. Katrā ziņā Komisija uzskata, ka tā, proti, Komisija, nav uzlikusi Dell pienākumu noslēgt nolīgumu ar AMD. Tomēr, kā tas bija divpusēju nolīgumu gadījumā starp Intel un informācijas sniedzējiem, Komisija nevarēja vienkārši ignorēt šādu nolīgumu iespējamību.

165. Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju Komisija pēc augsta līmeņa telefonsarunas ar Dell 2007. gada 30. augustā sāka iekšēji apspriest iespēju noslēgt līgumu starp Dell un AMD [112] B kungs (Dell ģenerālpadomnieks) un Dell ārējie padomnieki (viens no kuriem bija partneris, kuru Komisija, iespējams, sazvanīja divas darba dienas vēlāk) piedalījās šajā sarunā. Šī telefona zvana darba kārtība, kas tika nosūtīta Dell pirms šīs sanāksmes [113], skaidri parāda, ka Komisija plānoja detalizēti apspriest Dell lūgumus ievērot konfidencialitāti attiecībā uz AMD, pamatojoties uz Komisijas standarta procedūru saskaņā ar Regulu 773/2004. Šajā darba kārtībā nebija minēta cita iespēja. Komisija uzskata, ka šīs telefonsarunas laikā tika apspriestas dažādas iespējas, tostarp informācijas apmaiņas līgums, kas bija zināms Dell, pamatojoties uz jau pastāvošo un nesen noslēgto divpusējo līgumu ar Intel. Ir ticams, ka šajā telefona sarunā vai nu B kungs, vai Dell ārējais padomnieks vispirms minēja iespēju veikt divpusēju informācijas apmaiņu arī ar AMD, jo Komisijas izstrādātajā darba kārtībā, kas tika nosūtīta Dell pirms telefona sarunas, šis punkts nebija minēts. Katrā ziņā ir skaidrs, ka šajā telefona sarunā ideja par AMD-Dell informācijas apmaiņas līgumu tika noraidīta. Kā apstiprināts Komisijas iekšējās e-pasta vēstulēs, tikai pēc šīs telefonsarunas Komisija sāka iekšēji apspriest dažādus jautājumus saistībā ar šādu AMD-Dell apmaiņu. Tas cita starpā ietvēra diskusijas ar Komisijas Juridisko dienestu. Tādējādi Intel apraksts par to, kā radās ideja par Dell-AMD nolīgumu, un tās paļaušanās uz noteiktu selektīvu informāciju, ko pakāpeniski iesniedza Dell, sagroza faktus, lai radītu iespaidu, ka Komisija būtu ierosinājusi Dell-AMD nolīgumu. Patiesībā Komisija pirmo reizi saskārās ar šo iespēju telefona sarunā ar Dell 2007. gada 30. augustā un tikai pēc tam sāka to analizēt iekšēji.

166. Komisija uzskata, ka Dell 2007. gada 25. septembrī, t.i., pirms Komisija bija pabeigusi savu iekšējo analīzi, nosūtīja Komisijai parakstītu nolīgumu. Šī bija vienīgā nolīguma versija, ko Komisija bija redzējusi līdz 2009. gada 8. jūnijam. Tomēr šis nolīgums lielā mērā bija pretrunā ar to, ka saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem sūdzības iesniedzējam ir ierobežotākas tiesības piekļūt informācijai. Tas jo īpaši bija tāpēc, ka nolīgumā bija minēta AMD "piekļuve lietas materiāliem". Tomēr AMD kā sūdzības iesniedzējam nebija tiesību piekļūt Komisijas lietas materiāliem, bet tikai tiesības saņemt iebildumu nekonfidenciālo versiju. Lai gan "terminoloģiskie apgalvojumi" šādā nolīgumā juridiski tieši neskar Komisiju, tas būtu licis līgumslēdzējām pusēm panākt vienošanos, kas prima facie būtu pretrunā administratīvajai procedūrai. Dell ārējais padomnieks, kas to nosūtīja Komisijas darba grupas D kungam, paskaidroja, ka vienošanās vēl nav izpildīta. Tas ir atspoguļots iekšējā e-pasta vēstulē, ko D nosūtīja saviem priekšniekiem pēc vienošanās saņemšanas. Komisija paziņoja Dell, ka saņemtā vienošanās ir pretrunā tās nostājai attiecībā uz vairākiem telefona zvaniem, bet par šiem paziņojumiem nav rakstiska protokola.

167. Komisija uzskata, ka AMD 2007. gada 13. novembra vēstulē informēja Komisiju, ka tā ir noslēgusi informācijas apmaiņas līgumu ar Dell, nepaziņojot Komisijai par pašu noslēgto līgumu. Tas atbilst uzklausīšanas amatpersonas 2007. gada 18. oktobra vēstulei Intel, kurā norādīts, ka “[Intel] minētie līgumi nav darīti zināmi uzklausīšanas amatpersonai. Tāpat tie nekādā veidā nav paziņoti lietas izskatīšanas grupai, kā tas man ir apstiprināts" un uzklausīšanas amatpersonas 2008. gada 7. maija vēstule Intel, kurā norādīts, ka " šāds nolīgums, kura teksts man nav paziņots, ko noslēgusi puse, kurai kā tādai nav tiesību uz aizstāvību vai tiesību piekļūt lietas materiāliem, ir tikai divpusējs un neuzliek Komisijai saistības un nepiešķir tai pilnvaras " .

168. Tāpēc, lai ombudam izskaidrotu notikumu ķēdi, Komisija lūdza AMD iesniegt tā nolīguma galīgo kopiju, kurš galu galā tika noslēgts starp Dell un AMD un saskaņā ar kuru notika informācijas apmaiņa starp abiem uzņēmumiem.[114] Komisija arī lūdza AMD aprakstīt pasākumus, kas veikti pēc sākotnējā nolīguma projekta noslēgšanas starp AMD un Dell, kā rezultātā tika parakstīts un izpildīts galīgais nolīgums. AMD to izdarīja ar 2009. gada 8. jūnija vēstuli, kuru ombuds pārbaudīja 2009. gada 10. jūnijā. [Redacted] [..]. No izpildītā līguma, kas pievienots AMD vēstulei, ir skaidrs, ka Dell un AMD pēc tam noslēdza un izpildīja nolīgumu, kas būtiski atšķīrās no tā, kuru Dell nosūtīja Komisijai trīs nedēļas iepriekš. [Redakcija][115]

169. Pēc tam Komisija saskaņā ar parasto procedūru īstenoja AMD piekļuvi iebildumu nekonfidenciālajai versijai. Šīs procedūras ietvaros AMD 2007. gada 21. decembra vēstulē saņēma iebildumu nekonfidenciālo versiju.

170. Komisija ņēma vērā Intel argumentu, ka, tā kā informācija, ko Dell sniedza AMD, ir "Intel komercnoslēpums ", tā ir ieinteresēta nolīgumā par informācijas apmaiņu starp Dell un AMD. Komisija vispirms iesniedza ombudam detalizētus argumentus par to, kāpēc, pēc tās domām, Intel argumenti par konfidencialitāti patiesībā nav pamatoti. Pēc tam Komisija atgādināja, ka Dell varēja brīvi rīkoties ar savu informāciju, kā tas vēlējās. Komisija arī norādīja, ka tā neuzlika Dell pienākumu darīt savu informāciju pieejamu AMD.

171. Attiecībā uz Intel 2008. gada 10. jūlija, 2008. gada 18. septembra un 2009. gada 14. aprīļa apsvērumos izteikto apgalvojumu par administratīvām kļūmēm Komisija norādīja, ka Intel apgalvoja, ka Komisija piešķīra AMD "piekļuvi tā lietas materiāliem" , pārkāpjot Regulas 773/2004 8. panta 1. punktu, Regulas Nr. 1/2003 28. pantu un EK līguma 287. pantu. Tomēr savos 2009. gada 14. aprīļa apsvērumos Intel arī apgalvo, ka Komisija mudināja Dell iesniegt AMD izvilkumus no 2007. gada 26. jūlija iebildumu paziņojuma, pārkāpjot Regulas 773/2004 8. panta 1. punktu un uzklausīšanas amatpersonas pilnvaru 9. pantu.

172. Attiecībā uz to, kā Komisija organizēja 2008. gada 11.–12. marta mutisko uzklausīšanu, Komisija norādīja, ka AMD nebija atļauts piedalīties sēdēs aiz slēgtām durvīm, kurās Dell Komisijai iesniegtie fakti tika apspriesti ar Intel. [Redakcija][116]

173. Pēc tam Komisija apgalvoja, ka tiesību normās, uz kurām Intel atsaucas savas lietas pamatojumam, ir ietverti dažādi noteikumi un principi, kas ir saistoši Komisijai, un ka katram no šiem noteikumiem un principiem ir nosacījumi un ierobežojumi. EK līguma 287. pants un attiecīgie Regulas 1/2003 un Regulas 773/2004 [117] noteikumi uzliek Kopienas ierēdņiem pienākumu neizpaust informāciju, uz kuru attiecas dienesta noslēpums. Regulas (EK) Nr. 773/2004 8. panta 1. punkts, kas, pēc Komisijas domām, ir Intel galvenais pamats prasībai par administratīvu kļūmi, attiecas uz Komisijas pienākumiem sūdzības noraidīšanas gadījumā. Tāpēc tas nav piemērojams šajā lietā, jo Komisijas pienākums iesniegt AMD iebildumu nekonfidenciālu kopiju izrietēja no Regulas 773/2004 6. panta. Regulas (EK) Nr. 773/2004 16. pantā ir paredzēti noteikumi, uz kuru pamata Komisija savā lietā identificē konfidenciālu informāciju, ko "Komisija nedara zināmu vai pieejamu" . Visbeidzot, uzklausīšanas amatpersonas pilnvaru 9. pantā [118] ir noteikta procedūra, saskaņā ar kuru Komisija izpauž informāciju, ja tā konstatē, ka šāda informācija nav aizsargāta kā komercnoslēpums, vai ja tā konstatē, ka pastāv sevišķas intereses, kas pamato informācijas izpaušanu, neraugoties uz tās konfidenciālo raksturu, proti, izmantojot procedūru, kurā vispirms ir vajadzīgs pamatots lēmums, ko paziņo attiecīgajam uzņēmumam.

174. Intel neapstrīd, ka šajā lietā tieši Dell, nevis Komisija nodeva informāciju AMD un ka tādējādi informācijas apmaiņa notika inter partes. Visi iepriekš uzskaitītie pienākumi nepārprotami attiecas tikai uz situāciju, kad Komisija pati izpauž informāciju. Inter partes informācijas apmaiņa regulāri notiek paralēli pretmonopola procedūrām. Šajā lietā Komisija ir zinājusi par šādu iespējamu informācijas apmaiņu un ir izteikusi savu viedokli par tās atbilstību [rediģēts] [..]. Tomēr to nevar uzskatīt par darbību, uz kuras pamata faktisko informācijas apmaiņu, kas balstīta uz sacīkstes principu, varētu attiecināt uz Komisiju.

175. Attiecīgi Komisija uzskata, ka Intel, pārmetot Komisijai, ka "AMD ieguva piekļuvi konfidenciālai informācijai, kurai tai nebija tiesību piekļūt" vai ka "AMD nebija tiesību saņemt nekādus IP materiālus" , sajauc divus jautājumus, proti, darbības ārpus administratīvās procedūras, no vienas puses, un tiesības un pienākumus šajā procedūrā un Komisijas lomu, no otras puses. Secinājums par to, ka pēc noteiktas informācijas divpusējas apmaiņas starp Dell un AMD Komisija ir rīkojusies prettiesiski, ir nepareizs un maldinošs. Faktiski jebkuras informācijas konfidenciālais raksturs pastāv vienīgi Komisijas administratīvajā procesā. Ārpus procedūras nav abstraktu "tiesību" uz" informāciju" neatkarīgi no tā, vai tās ir pozitīvas vai negatīvas " , kā to paredz Intel arguments. Apstāklis, ka pirms uzklausīšanas amatpersonas galīgā lēmuma pieņemšanas AMD, iespējams, nebija juridiski tiesīga saņemt informāciju administratīvās procedūras ietvaros un tādējādi būtu varējusi saņemt informāciju no Dell saskaņā ar Dell-AMD informācijas apmaiņas nolīgumu, ko tā nebūtu saņēmusi no Komisijas, neattiecas uz Komisiju, jo ne tiesības, ne pienākumi Komisijai neizriet no Dell-AMD nolīguma. Attiecībā uz Komisijas lomu un tās administratīvo procesu vienīgais jautājums, pēc tās domām, ir par to, vai Komisija jebkādā veidā ir izpaudusi tās rīcībā esošo informāciju. Kā izriet no iepriekš minētā, Komisija nevienā brīdī administratīvajā procesā nav tieši vai netieši izpaudusi konfidenciālu informāciju. Turklāt Komisijai nav nekādu pilnvaru, nemaz nerunājot par pienākumu, liegt trešām personām izpaust informāciju, ko tās ir iesniegušas Komisijai, bet kas jau bija to rīcībā, pirms Komisija sāka izmeklēšanu. Vienīgais veids, kā Komisija var noteikt konfidencialitātes pieprasījuma pamatotību, ir ar lēmumu vai nu piešķirt piekļuvi informācijai un tādējādi noraidīt konfidencialitātes pieprasījumu, vai arī liegt šādu piekļuvi. Šādas uz sacīkstes principu balstītas informācijas apmaiņas gadījumā Komisijai nav juridiska pamata iejaukties informācijas sniedzēja lēmumā kopīgot tā rīcībā esošo informāciju ar citiem uzņēmumiem.

176. Visbeidzot, Komisija norāda, ka Intel atsauce uz uzklausīšanas amatpersonas pilnvaru 9. pantu nepamato apgalvojumus par administratīvām kļūmēm. Uzklausīšanas amatpersonas pilnvaru 9. pants neuzliek Komisijai nekādu pienākumu, bet tikai pilnvaro uzklausīšanas amatpersonu noraidīt konfidencialitātes pieprasījumus ar pamatotu lēmumu. Kā izriet no uzklausīšanas amatpersonas 2007. gada 10. decembra vēstules, šī vēstule nav lēmums, pamatojoties uz uzklausīšanas amatpersonas pilnvaru 9. pantu. Tādējādi, pat ja Intel apgalvojums, ka Komisija papildus iekšējām diskusijām par šādas pieejas iespējamību bija uzsākusi vai veicinājusi Dell informācijas apmaiņu ar AMD, būtu patiess, quod non, tas nebūtu pretrunā nevienai no normām, ko Intel citējusi, lai pamatotu savu apgalvojumu par sliktu pārvaldību. Dell vienmēr varēja brīvi izlemt, vai tas vēlas noslēgt divpusēju nolīgumu ar AMD, un, to darot, tas bija pilnībā atbildīgs par iespējamo konfidencialitātes nolīgumu ievērošanu attiecībā uz Intel. Komisija nevar identificēt citus noteikumus vai principus, kas pat teorētiski varētu pamatot Intel apgalvojumu.

177. Komisija arī uzsvēra, ka, kā paskaidrots iepriekš, neraugoties uz to, ka nolīgumi starp privātpersonām nav tieši saistīti ar administratīvo procedūru un ka Komisija aktīvi nepiedalījās Dell/AMD nolīguma noslēgšanā, tā tomēr aktīvi rīkojās, lai atturētu no nolīguma noslēgšanas starp Dell un AMD, kura terminoloģija attiecās uz "piekļuvi lietas materiāliem" un uz Regulas 773/2004 15. pantu. Šajā sakarā Komisija atzīmēja, ka AMD, sūdzības iesniedzējam, saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem nebija tiesību "piekļūt lietas materiāliem" . Turklāt Komisija atturējās no uzņēmuma Dell iesniegtās vienošanās, ar kuras palīdzību Komisijas uzklausīšanas amatpersona tiktu iesaistīta kā šķīrējtiesnesis un kurā bija atsauce uz uzņēmuma Dell iespēju atteikties no savām tiesībām piekļūt lietas materiāliem. Šajā kontekstā Komisija uzsvēra, ka tai nav juridiska pienākuma veikt šādus pasākumus, lai atturētu Dell no šāda nolīguma noslēgšanas, un ka Dell un AMD tomēr būtu bijušas tiesības iesaistīties plānotajā informācijas apmaiņā, neatstājot Komisijai iespēju to novērst. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija apgalvo, ka Intel apgalvojumi par jebkādu iespējamu "piekļuvi lietas materiāliem" , ko Komisija piešķīrusi saistībā ar Dell/AMD informācijas apmaiņas nolīgumu, ir acīmredzami nepamatoti.

178. Attiecībā uz jautājumu par Dell-AMD informācijas apmaiņas nolīgumu Komisija uzskatīja, ka neatkarīgi no iekšējām sagatavošanās diskusijām šajā nolūkā tā nevienā posmā "nemudināja" Dell un AMD noslēgt informācijas apmaiņas nolīgumu, lai atvieglotu savas procedūras. Konkrētāk, Komisija nav uzlikusi uzņēmumam Dell pienākumu noslēgt nolīgumu ar AMD. Gluži pretēji, Komisija aktīvi rīkojās, lai atturētu no [pirmā projekta] vienošanās starp Dell un AMD izpildes [..]. Tajā pašā laikā Komisijai nebija pienākuma iejaukties inter partes informācijas apmaiņā starp Dell un AMD, pat ja tā uzzināja par uzņēmumu nodomu šajā nolūkā noslēgt nolīgumus. Dell bija atbildīgs par iespējamo konfidencialitātes pienākumu ievērošanu attiecībā uz Intel, kad tas nodeva informāciju AMD. Komisija ir iesniegusi AMD iebildumu paziņojuma versiju, kurā visa Dell informācija ir aizklāta. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumi par administratīvām kļūmēm ir nepamatoti.

179. Turpmākajos apsvērumos, kas datēti ar 2009. gada 15. jūniju un sniegti, atbildot uz Komisijas 2009. gada 10. jūnija papildu atzinumu, sūdzības iesniedzējs atsaucās uz trim argumentiem, ko Komisija izvirzīja turpmākajā atzinumā. Tie bija šādi:

i) [rediģētais] nolīgums bija tikai “divpusējs” nolīgums starp Dell un AMD, un tāpēc Komisijai nebija pienākuma rīkoties;

ii) Komisijai nebija pienākuma rīkoties, jo nolīgums nebija “līgums par piekļuvi datnēm”, un

iii) Intel nebija konfidencialitātes intereses attiecībā uz AMD iesniegtajiem materiāliem, un tāpēc tam netika nodarīts kaitējums.

Viņš uzskata, ka Komisijas interpretācija par šiem jautājumiem neatbilst faktiem un tādējādi nevar attaisnot tās nopietnos Kopienas tiesību aktu pārkāpumus.

180. Pēc viņa domām, Komisija nevar attaisnot to, ka tā nav nodrošinājusi Regulas 773/2004 6. un 16. pantā un uzklausīšanas amatpersonas pilnvaru 9. pantā noteikto procedūru ievērošanu, apgalvojot, ka nolīgums, kura noslēgšanu tā bija veicinājusi un par kuru tā pilnībā zināja, bija tikai "divpusējs". Viņš apgalvoja, ka Komisija ir lietas materiālu "sargs" . Tādējādi tai ir pienākums nodrošināt, ka pilnībā tiek ievēroti noteikumi par piekļuvi lietas materiāliem un tiek saglabāta lietas materiālos ietvertās informācijas konfidencialitāte. Šie noteikumi ietver Intel tiesības saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 773/2004 6. un 16. pantu un uzklausīšanas amatpersonas pilnvaru 9. pantu. Šie noteikumi ir paredzēti, lai nodrošinātu, ka Komisija neizpauž vai nedara pieejamu informāciju, ko Intel uzskata par konfidenciālu, ciktāl tā satur komercnoslēpumus vai citu konfidenciālu informāciju par jebkuru citu personu, kamēr uzklausīšanas amatpersona nav konstatējusi, ka informācija nav aizsargāta un tāpēc to var izpaust, un šis konstatējums nav paziņots atbildētājam. Attiecīgajā laikā Komisija bija informēta, ka Intel ir izmantojis iepriekš minētajos tiesību aktos paredzēto procedūru attiecībā uz materiāliem, kurus Komisija vēlējās, lai Dell piegādātu AMD. Ar Dell 2007. gada 14. augusta vēstuli Komisija tika vēlreiz informēta, ka strīdīgajos citātos bija ietverta konfidenciāla informācija no Intel, un pēc apspriedēm ar Intel Komisija bija faktiski informēta, ka Intel ir izvirzījis konfidencialitātes prasības attiecībā uz šo informāciju. Tomēr, neraugoties uz šīm zināšanām, Komisija mudināja un pēc tam atļāva AMD iegūt piekļuvi šiem materiāliem, pirms uzklausīšanas amatpersona var noteikt to konfidencialitāti. Šādi rīkojoties, Komisija ir pārkāpusi Regulas (EK) Nr. 773/2004 6. un 16. pantu un uzklausīšanas amatpersonas pilnvaru 9. pantu.

181. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija nevar attaisnot Intel tiesību neaizsargāšanu, apgalvojot, ka nolīgums bija divpusējs vai ka sarunas starp AMD, Dell un Komisiju attiecas tikai uz juridisko situāciju saistībā ar AMD tiesībām saskaņā ar Regulas 773/2004 6. pantu. Ņemot vērā to, ka Komisija uzsāka un tieši iesaistījās AMD/Dell nolīguma iepirkuma procedūrā, tā nevar apgalvot, ka nolīgums bija tikai "divpusējs " . Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka nav strīda par to, ka i) Komisija iesniedza Dell dažus citātus no konfidenciālā iebildumu paziņojuma un ii) ierosināja vai pieprasīja, lai Dell sniegtu šos citātus AMD nerediģētā veidā. Savā atzinumā ombudam Komisija nenoliedz, ka tā ierosināja Dell "apsvērt iespēju izmantot [informācijas apmaiņas nolīgumu] ar AMD, kas būtu līdzīgs nolīgumam [Dell], kurš noslēgts ar Intel par [iebildumu paziņojuma] citēšanu "[119]. Turklāt viņš norāda, ka Komisija tagad atzīst, ka tad, kad Dell iesniedza galīgo parakstīto šāda nolīguma projektu tā pārskatīšanai, tā ierosināja, ka nolīgums ir jāpārstrukturē. Ņemot vērā šos faktus, viņš apgalvo, ka Komisija ir “negodīga”, apgalvojot, ka “Komisija nav aktīvi piedalījusies Dell/AMD [informācijas apmaiņas nolīguma] noslēgšanā”. Jo īpaši viņš apgalvo, ka Komisijas apgalvojums, ka “jebkāda Komisijas iesaistīšanās vai atsauce uz to divpusējās apmaiņas kontekstā ir svītrota nolīguma jaunajā redakcijā, kas galu galā tika noslēgta divpusēji starp Dell un AMD”, negroza faktu, ka Komisija veicināja un aktīvi piedalījās [rediģētā] nolīguma noslēgšanā, ne arī atbrīvo Komisiju no tās kā lietas materiālu sargātājas apcietinājuma pienākumiem.

182. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas apgalvojumā, ka [rediģētais] nolīgums skar tikai Regulas 773/2004 6. pantu, nav ņemts vērā fakts, ka tieši 6. pantā (kā arī Regulas 773/2004 16. pantā un uzklausīšanas amatpersonas pilnvaru 9. pantā) paredzētā procedūra tika apieta, Komisijai mudinot un aktīvi piedaloties AMD/Dell informācijas apmaiņas nolīguma noslēgšanā.

183. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas apgalvojums, ka tai “nav nekādu pilnvaru, nemaz nerunājot par pienākumu neļaut trešām personām izpaust informāciju, ko tās iesniegušas Komisijai”, nav saistīts ar to, kas faktiski noticis, jo tajā nav ņemta vērā Komisijas “tiešā un aktīvā loma” AMD/Dell nolīguma noslēgšanā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ombudam uzdotais jautājums nav par to, vai ir likumīgs neatkarīgs, uz sacīkstes principu balstīts nolīgums, ko bez Komisijas ziņas ir noslēgušas trešās personas. Drīzāk jautājums ir par to, vai Komisija, zinot, ka Intel konfidencialitātes prasības attiecībā uz materiāliem vēl nav atrisinātas un ka attiecīgie materiāli "var tikt rediģēti iebildumu paziņojuma versijā, ko Komisija iesniegs AMD" , rīkojās nepareizi, aktīvi mudinot un piedaloties tāda nolīguma noslēgšanā, kas sniedz AMD nepieļaujamu piekļuvi lietas materiāliem, tādējādi apejot Intel procesuālās tiesības panākt, lai uzklausīšanas amatpersona atrisinātu tās konfidencialitātes prasības. Komisijai kā lietas materiālu glabātājai bija pienākums novērst šāda nolīguma noslēgšanu un īstenošanu, jo īpaši, ja tai bija iesniegts nolīguma projekts un tā bija secinājusi, ka tas "prima facie ir pretrunā administratīvajai procedūrai" .

184. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijai bija arī jāliedz AMD izmantot mutiskajā uzklausīšanā [rediģēto] informāciju. Tas jo īpaši tā ir tāpēc, ka uzklausīšanas amatpersonas galīgie konfidencialitātes konstatējumi parādīja, ka informācija faktiski bija konfidenciāla un ka AMD nebūtu ieguvusi piekļuvi attiecīgajam materiālam pienācīgi uzraudzītā procedūrā. Tomēr Komisija atļāva AMD ieviest šo "[rediģēto] materiālu" [rediģēto], pat pēc tam, kad AMD mutiskās uzklausīšanas sākumā paziņoja Komisijai un uzklausīšanas amatpersonai, ka tā plāno izmantot attiecīgo konfidenciālo materiālu.

185. Līdzīgu iemeslu dēļ Komisija neattaisno savu apgalvojumu, ka tā ir iejaukusies, lai pārveidotu paziņoto nolīgumu no “līguma par piekļuvi lietas materiāliem” uz nolīgumu, kas “divpusēji noslēgts starp Dell un AMD”. Pirmkārt, kā norādīts iepriekš, Komisijas iesaistīšanās materiālu sniegšanā un ierosinājums tos nerediģētā veidā nodot AMD, kā arī tās atziņa, ka tā ir cieši iesaistījusies nolīguma pārstrukturēšanā, tikai apstiprina, ka Komisijai bija aktīva loma tāda nolīguma noslēgšanā, kura mērķis bija apiet Regulas Nr. 773/2004 6. un 16. pantu un uzklausīšanas amatpersonas pilnvaru 9. pantu un kuru tā faktiski arī izdarīja. Otrkārt, tas, ka nolīgumā ir vai nav atsauces uz "Dell vai AMD attiecīgo tiesību atbrīvojumiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 773/2004" vai noteikumu "par uzklausīšanas amatpersonas kā šķīrējtiesneša iesaistīšanu lietas dokumentos" , nemaina [rediģētā] sākotnējā nolīguma mērķi vai sekas; tas arī nemazina Komisijas tiešo iesaistīšanos nolīguma iepirkumā un minēto procedūru pārkāpšanā. Treškārt, uzskats, ka nolīguma kvalificēšana par “divpusēju informācijas apmaiņu”, nevis par “līgumu par piekļuvi lietas materiāliem”, varētu attaisnot to, ka Komisija informē Intel vai uzklausīšanas amatpersonu par nolīguma pastāvēšanu, ir pārāk formāls: tā ignorē faktu, ka nolīgumam, ko Dell paziņoja Komisijai 2007. gada 25. septembrī, un nolīgumam, ko AMD paziņoja Komisijai 2007. gada 13. novembrī, bija identisks mērķis un sekas.

186. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka, lai gan Komisija norāda, ka tā informēja Intel"par AMD paziņojumu par nolīgumu 2007. gada 13. novembrī, tā nav minējusi, ka tā gaidīja līdz 2008. gada 23. jūlijam, lai izsniegtu Intel šīs vēstules kopiju, kuru tā iekļāva kā daļu no Intel piekļuves lietas materiāliem saistībā ar papildu iebildumu paziņojumu. Tas bija aptuveni astoņus mēnešus pēc 13. novembra paziņojuma un četrus mēnešus pēc tam, kad AMD izmantoja konfidenciālo materiālu mutiskajā uzklausīšanā.

187. Visbeidzot, papildus Intel interesei aizsargāt savas procesuālās tiesības Intel bija arī pierādāmas konfidencialitātes tiesības attiecībā uz faktiskajiem citātiem, kurus AMD izmantoja [rediģēja] mutiskajā uzklausīšanā. Lai gan rediģēšanas laikā nebija iespējams noteikt attiecīgajos dokumentos ietvertās informācijas nozīmi un patiesumu, faktisko izvilkumu pārbaude apstiprina, ka, kā lēma uzklausīšanas amatpersona, tiem bija jāpiemēro konfidencialitāte, jo tie attiecās uz Intel komercsarunām ar Dell, kas ir joma, kura acīmredzami ir aizsargājama attiecībā pret Intel galveno konkurentu. Tas pārliecinoši atspēko Komisijas apgalvojumus, ka attiecīgajos citātos nebija ietverts Intel komercnoslēpums.

Ombuda novērtējums

188. Sūdzības iesniedzēja otrais apgalvojums ir tāds, ka Komisija "mudināja" Dell un AMD noslēgt vienošanos par informācijas apmaiņu, kas ļāva AMD apiet noteikumus, kuri ierobežo AMD tiesības piekļūt Komisijas izmeklēšanas lietas materiāliem.

189. Vispirms un lai skaidri definētu pret Komisiju izvirzītā apgalvojuma būtību, ombuds uzskata, ka vispirms ir jāizskata sūdzības iesniedzēja arguments, ka Intel "tiesības uz aizstāvību" tika pārkāptas, AMD mutiskajā uzklausīšanā izmantojot to, ko Intel apgalvoja kā Intel "konfidenciālu informāciju".

190. Sūdzības iesniedzējam konkurences lietā ir ierobežotas tiesības saņemt no Komisijas informāciju, kas ietverta Komisijas izmeklēšanas lietas materiālos. Komisijai izmeklēšanas laikā nav tiesību "piekļūt lietas materiāliem" . Tai ir piekļuve tikai iebildumu nekonfidenciālajai versijai. (Ombuds šajā sakarā norāda, ka Komisijai ir jānosūta sūdzības iesniedzējam iebildumu paziņojuma nekonfidenciālā versija, lai sūdzības iesniedzējs varētu iesniegt Komisijai rakstiskus un mutiskus apsvērumus saistībā ar to).[120] Iebildumu paziņojuma nekonfidenciālās versijas rediģēšanas mērķis ir nodrošināt, ka sūdzības iesniedzējs konkurences lietā, izmantojot savas tiesības saņemt iebildumu paziņojuma versiju, nezina konfidenciālu informāciju, kas attiecas uz trešām personām.[121] Ja Komisija (kļūdas dēļ) sūdzības iesniedzējam nosūtītajā iebildumu paziņojuma versijā iekļautu informāciju, kas būtu klasificējama kā "konfidenciāla", tā, iespējams, pārkāptu Komisijas pienākumus saskaņā ar EK līguma 287. pantu,[122] Regulas 1/2003 [123] 28. pantu un Regulas 773/2004 [124] 16. pantu un, iespējams, noteiktu Kopienas ārpuslīgumisko atbildību par visiem radītajiem zaudējumiem. Tomēr, lai gan jebkura šāda kļūdaina konfidenciālas informācijas nosūtīšana, ko veic Komisija, var ietekmēt trešās personas likumīgās uzņēmējdarbības intereses,[125] šādas informācijas (kļūdaina) nosūtīšana pati par sevi [126] neietekmēs personas, uz kuru attiecas izmeklēšana, "tiesības uz aizstāvību"[127]. Protams, sūdzības iesniedzējam var būt plašākas zināšanas par iebildumu paziņojuma saturu, kas nosūtīts personai, uz kuru attiecas izmeklēšana, saņemot konfidenciālu informāciju par trešo personu. Tomēr šis fakts vien nenozīmē, ka tiek ietekmēta personas, pret kuru vērsta izmeklēšana, spēja aizstāvēties pret iebildumos izklāstītajiem apgalvojumiem.

191. Ja Komisija nevar pārkāpt personas, uz kuru attiecas izmeklēšana, "tiesības uz aizstāvību" pat tad, ja tā (kļūdas dēļ) nosūtītu sūdzības iesniedzējam konfidenciālu informāciju, kas ietverta iebildumu paziņojumā, no tā izriet, ka tā nevarētu pārkāpt personas, uz kuru attiecas izmeklēšana, "tiesības uz aizstāvību" , ja jebkad tiktu konstatēts, ka tā ierosina vai pat mudina trešo personu nosūtīt sūdzības iesniedzējam konfidenciālu informāciju.[128] Kopumā ombuds principā nepiekrīt sūdzības iesniedzēja izvirzītajam argumentam, ka tiktu pārkāptas personas, uz kuru attiecas izmeklēšana, tiesības uz aizstāvību, ja sūdzības iesniedzējam konkurences lietā tiktu sniegta vai citādi iegūta informācija, ko šis sūdzības iesniedzējs varētu izmantot, lai formulētu argumentus, kas jāpaziņo Komisijai saistībā ar Komisijas izmeklēšanu [129].

192. Otrkārt, ombuds vispirms uzskata, ka tas, ka trešā persona (piemēram, Dell) sniedz Komisijai informāciju saistībā ar Komisijas veikto pārkāpuma izmeklēšanu atbilstoši EKL 81. vai 82. pantam, nepiešķir Komisijai nekādas pilnvaras liegt šai trešai personai pašai izlemt izmantot šo informāciju tādā veidā, kādu šī trešā persona uzskata par piemērotu [130]. Principā, nepastāvot iespējai, ka informācijas apmaiņa starp uzņēmumiem pati par sevi varētu būt pārkāpums atbilstoši EKL 81. pantam, tas, ka viena persona (piemēram, Dell) sniedz informāciju Komisijai saistībā ar Komisijas veikto pārkāpuma izmeklēšanu atbilstoši EKL 81. vai 82. pantam, nepiešķir Komisijai nekādas pilnvaras liegt šai trešai personai apmainīties ar to pašu informāciju ar trešo personu.

193. Princips, ka Komisija nav pilnvarota, pamatojoties tikai uz to, ka informāciju tai ir nosūtījusi trešā persona, liegt šai trešai personai izmantot to pašu informāciju citiem mērķiem, ir piemērojams pat tad, ja Komisijai sniegtā informācija ir klasificēta kā "konfidenciāla informācija" Komisijas izmeklēšanas vajadzībām, pamatojoties uz konfidencialitātes pieprasījumu, ko iesniegusi persona, uz kuru attiecas izmeklēšana. Šādos apstākļos Komisijai nevar būt jāaizsargā jebkādas intereses, kas personai, pret kuru vērsta izmeklēšana, varētu būt saistībā ar šo informāciju.

194. Trešajā iesākumā ombuds norāda, ka Komisija, pildot savu pienākumu iesniegt sūdzības iesniedzējam iebildumu paziņojuma rediģēto versiju, nepārkāps nevienu piemērojamo noteikumu vai principu, ja vien tā iebildumu paziņojuma rediģētajā versijā nebūs iekļāvusi "konfidenciālu informāciju ". Šajā izmeklēšanā nav strīda par to, ka Komisija AMD tieši nenosūtīja nekādu konfidenciālu informāciju par Intel. Ja Komisija nolemj, piemēram, tāpēc, ka tā ir informēta par informācijas apmaiņas nolīgumu starp sūdzības iesniedzēju un trešo personu, atturēties no konkrētas informācijas iekļaušanas iebildumu rediģētajā versijā, šāda rīcība nav uzskatāma par konfidencialitātes pārkāpumu no Komisijas puses.

195. Ceturtkārt, ombuds uzskata, ka spriedums lietā AKZO Chemie BV / Komisija [131], saskaņā ar kuru trešai personai, kas ir iesniegusi sūdzību, "nekādā gadījumā nedrīkst dot piekļuvi dokumentiem, kas satur komercnoslēpumus "(izcēlums pievienots), būtu jāinterpretē tādējādi, ka noteikumi par piekļuvi liedz Komisijai dot sūdzības iesniedzējam piekļuvi konfidenciālai informācijai jebkādos apstākļos. Varētu uzskatīt, ka tas ietver arī to, ka Komisija pieprasa, mudina vai atvieglo trešo personu sniegt sūdzības iesniedzējam piekļuvi minētajai informācijai. Tomēr spriedums lietā AKZO nenozīmē, ka Komisijai ir pienākums liegt trešām personām sniegt sūdzības iesniedzējam informāciju, kas neatkarīgi no Komisijas ir to rīcībā.

196. Ombuds arī uzskata, ka gadījumā, ja sūdzības iesniedzējs, izmantojot informācijas apmaiņas nolīgumu ar trešo personu, iegūst informāciju, ko Komisija, iespējams, ir klasificējusi kā "konfidenciālu informāciju" izmeklēšanas lietas materiālu vajadzībām, Komisijai nav pilnvaru liegt šai trešai personai atsaukties uz šo informāciju vai citādi to izmantot, iesniedzot Komisijai rakstiskus vai mutiskus iesniegumus.[132] Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs, kas Komisijai iesniedz rakstiskus vai mutiskus iesniegumus saistībā ar iebildumu paziņojumu, var paļauties uz faktiem un argumentiem, kas izklāstīti iebildumu paziņojuma nekonfidenciālajā versijā. Viņš arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs var paļauties arī uz jebkuriem citiem faktiem vai argumentiem, ko tas saņēmis no citiem avotiem un ko tas uzskata par būtiskiem, formulējot savas piezīmes saistībā ar iebildumu paziņojumu. Ja sūdzības iesniedzējs nav saņēmis šādu informāciju no Komisijas (sk. iepriekš 189., 190. un 191. punktu un turpmāk 198. punktu), Komisijai nav jāapšauba, kā sūdzības iesniedzējs būtu ieguvis šādus faktus vai argumentus.

197. Piektkārt, iesākumā ombuds uzskata, ka Komisijai ir tiesības paust savu viedokli trešām personām par procesuālajiem jautājumiem, kas varētu rasties saistībā ar tās procedūru pareizu norisi, gadījumā, ja trešā persona, kas ir sniegusi informāciju Komisijai, informē to, ka tā plāno noslēgt vai ir noslēgusi informācijas apmaiņas nolīgumu ar sūdzības iesniedzēju. Tādējādi, ja Komisiju informē par informācijas apmaiņas nolīguma projektu vai pat par pabeigtu informācijas apmaiņas nolīgumu, kura mērķis ir piešķirt sūdzības iesniedzējam "piekļuvi lietas materiāliem" , Komisijai ir tiesības informēt šo trešo personu, ka sūdzības iesniedzējiem nav nekādu tiesību "piekļūt lietas materiāliem" Komisijas procedūrā, ar ko piemēro EK līguma 81. vai 82. pantu [133]. Turklāt šādos apstākļos Komisijai būtu tiesības ņemt vērā visus šādus nolīgumus, izstrādājot iebildumu paziņojumu nekonfidenciālās versijas.

198. Neraugoties uz iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka, lai gan Komisijas kļūdainas informācijas nodošanas sūdzības iesniedzējam izmeklēšanas kontekstā sekas var būt tikai tādas, ka Kopiena var kļūt ārpuslīgumiski atbildīga par jebkādiem radītiem zaudējumiem, to pašu nevar obligāti secināt attiecībā uz jebkādu tīšu konfidenciālas informācijas nodošanu sūdzības iesniedzējam, ko veic Komisija. Ombuds uzskata, ka jebkāda tīša konfidenciālas informācijas nodošana sūdzības iesniedzējam, ko veic Komisija, varētu arī, iespējams, likt apšaubīt Komisijas vispārējo objektivitāti tās izmeklēšanā, pārkāpjot labas pārvaldības principus [134]. Tas jo īpaši tā būtu gadījumā, ja Komisijas skaidrais nodoms, nododot konfidenciālu informāciju sūdzības iesniedzējam, būtu stiprināt vienas puses pozīciju administratīvajā procesā, par kuru bija atbildīga Komisija.

199. Saskaņā ar šo argumentāciju ombuds arī uzskata, ka labas pārvaldības principiem neatbilstu tas, ja Komisija pieprasītu, veicinātu vai atvieglotu informācijas apmaiņas nolīgumu starp trešām personām, jo īpaši, ja Komisija būtu informēta par risku, ka nolīgums ietvers citas trešās personas konfidenciālas informācijas nodošanu. Lai gan ombuds neuzskata, ka Intel konfidencialitātes pieprasījumi lietā COMP/37.990 ir pamatoti, viņš norāda, ka Komisija nav izslēgusi, ka daži no šiem konfidencialitātes pieprasījumiem varētu būt bijuši pamatoti. Šādos apstākļos nebūtu bijis atbilstoši labas pārvaldības principiem, ja Komisija kā valsts iestāde būtu pieprasījusi, mudinājusi vai veicinājusi trešo personu veikt pasākumus, kas (pat potenciāli) būtu pārkāpuši citas trešās personas tiesības aizsargāt tās konfidenciālo informāciju [135].

200. Turklāt, ja Komisija pieprasītu trešai personai izpaust sūdzības iesniedzējam konkurences lietā konfidenciālu informāciju, kas šim sūdzības iesniedzējam citādi nebūtu pieejama Regulas 773/2004 6. panta piemērošanas kontekstā, tas varētu arī likt apšaubīt Komisijas vispārējo objektivitāti izmeklēšanas kontekstā [136].

201. Sūdzības iesniedzējs šajā izmeklēšanā apgalvo, ka Komisija veicināja informācijas apmaiņas nolīgumu starp Dell un AMD, jau 2007. gada 9. augustā iesniedzot Dell citātu sarakstu no iebildumu paziņojuma konfidenciālās versijas. Ombuds no 2007. gada 14. augusta vēstules saprot, ka 2007. gada 9. augusta vēstules mērķis bija informēt Dell par dažādiem paziņojumā par iebildumiem ietvertajiem citātiem, kuros, iespējams, bija ietverta informācija par Dell vai kuri attiecās uz to. Šā iebildumu paziņojuma citātu saraksta sniegšana uzņēmumam Dell ļautu uzņēmumam Dell noteikt, ko tas uzskata par konfidenciālu informāciju, kura nebūtu jāizpauž AMD saistībā ar iebildumu paziņojuma rediģētās versijas sniegšanu AMD. Dell 2009. gada 14. augusta atbildes mērķis bija pārliecināt Komisiju, ka tai nevajadzētu iekļaut AMD nosūtāmā iebildumu paziņojuma rediģētajā versijā informāciju, ko Dell uzskatīja par konfidenciālu. Šo izpratni apstiprina ombuda veiktā pārbaude par Dell ārējā padomdevēja (C) 2007. gada 23. augusta e-pasta vēstuli kolēģim, kurā C norāda, ka Komisijas ierēdnis (D) ar viņu ir apspriedis to citātu teksta aizklāšanu, kurus Dell uzskatīja par konfidenciāliem.

202. Tādējādi Komisijas vēstule un Dell atbilde bija daļa no "parastās procedūras" , kurā Komisija cenšas noteikt, kāda informācija būtu jārediģē no iebildumu paziņojuma konfidenciālās versijas, lai izveidotu iebildumu paziņojuma nekonfidenciālo versiju. Līdz ar to ombuds neuzskata, ka 2007. gada 14. augusta vēstule ir pierādījums tam, ka Komisija ir pieprasījusi, veicinājusi vai veicinājusi informācijas apmaiņas nolīgumu starp Dell un AMD.

203. Sūdzības iesniedzējs šajā izmeklēšanā arī apgalvo, ka 2007. gada 3. septembra e-pasta vēstule, kurā Dell ārējais padomdevējs (C kungs) informē vecāko kolēģi, ka Komisijas ierēdnis (D kungs) ir piezvanījis C kungam, lai jautātu, vai Dell " apsvērs iespēju izmantot [informācijas apmaiņas līgumu] ar AMD, kas būtu līdzīgs līgumam [Dell], kurš noslēgts ar Intel par [paziņojumu par iebildumiem] citātiem ", ir pierādījums tam, ka Komisija ir pieprasījusi Dell noslēgt informācijas apmaiņas līgumu ar AMD, lai sniegtu AMD informāciju, kurai AMD nebūtu piekļuves paziņojuma par iebildumiem rediģētajā versijā. Sūdzības iesniedzējs atsaucas arī uz Dell padomdevēja 2008. gada 18. septembra vēstuli ombudam, kurā Dell ārējais padomnieks norāda, ka "Komisija ierosināja Dell noslēgt vienošanos par informācijas neizpaušanu ar AMD padomniekiem un ekonomistiem par IP izmantoto Dell dokumentu apmaiņu".

204. Ombuds norāda, ka Komisija nepiekrīt tam, ka tā ierosināja uzņēmumam Dell noslēgt informācijas apmaiņas nolīgumu ar AMD. Komisija norāda, ka tā sāka iekšēji apspriest iespēju noslēgt nolīgumu par informācijas apmaiņu starp Dell un AMD tikai pēc augsta līmeņa telefona sarunas ar Dell 2007. gada 30. augustā, kurā tika apspriests šāds nolīgums par informācijas apmaiņu. Komisija apgalvo, ka, tā kā darba kārtībā, ko Komisija izstrādāja un nosūtīja Dell pirms telefona zvana, nebija minēts nolīgums par informācijas apmaiņu starp Dell un AMD [137], ir “ticami, ka šajā telefona zvanā vai nu B, [138], vai Dell ārējais padomdevējs vispirms minēja iespēju veikt divpusēju informācijas apmaiņu arī ar AMD”.

205. Komisija kategoriski apstiprina, ka vienošanās par informācijas apmaiņu starp Dell un AMD faktiski tika apspriesta šī tālruņa zvana laikā.

206. Pamatojoties uz šo telefonsarunas darba kārtību [139], ombuds piekrīt, ka Komisijas nodoms 2007. gada 30. augusta telefonsarunas sākumā bija apspriest iebildumu paziņojumā ietverto Dell citātu aizklāšanu. Tomēr ombuds no tā vien, ka darba kārtībā nav minēts nolīgums par informācijas apmaiņu starp Dell un AMD, nevar izdarīt nekādus secinājumus par to, vai šo jautājumu ir izvirzījusi Komisija vai Dell.

207. Ombuds norāda, ka Komisija kategoriski nenorāda, ka tieši Dell bija tas, kas izvirzīja informācijas apmaiņas nolīguma iespēju, kā arī kategoriski nenorāda, ka Komisija nebija tā, kas izvirzīja informācijas apmaiņas nolīguma iespēju. Drīzāk tā apgalvo, ka bija “ticami”, ka šo jautājumu pirmo reizi minēja Dell.

208. Ombuds atzīst, ka ab initio ir „ticami”, ka vai nu Komisija, vai uzņēmums Dell šādā tālruņa zvanā izvirzīs jautājumu par informācijas apmaiņas nolīgumu. Ombuds saprot, ka šādi nolīgumi var sniegt priekšrocības pusei, kurai Komisija pieprasa iesniegt tai Komisijai iepriekš iesniegto pierādījumu rediģētas versijas [140]. Patiešām, ombudam, pārbaudot Komisijas lietas materiālus, ir bijusi iespēja iepazīties ar saraksti starp Komisiju un citu OEM [141], kurā šis cits OEM informē Komisiju par a) slogu, kas saistīts ar Komisijas lietas materiālos iekļauto minētā OEM (daudzo) dokumentu rediģētu versiju iesniegšanu Komisijai, un b) priekšrocību (šim OEM) izvairīties no šādām izmaksām, noslēdzot informācijas apmaiņas nolīgumu (ar Intel). Nebūtu nekas neparasts, ja puse, kuru Komisija lūdz "augsta līmeņa" telefonsarunas laikā ar to apspriestu Komisijai sniegtās informācijas aizklāšanas detaļas, ierosinātu Komisijai alternatīvu, kas šai pusei būtu mazāk apgrūtinoša. Ombuds saprot, ka Komisija šādos informācijas apmaiņas nolīgumos varētu saskatīt arī "priekšrocības" . Ja pastāv nolīgums par informācijas apmaiņu starp pusi, kas sniegusi informāciju Komisijai, un sūdzības iesniedzēju, Komisijai, mēģinot sagatavot iebildumu "jēgpilnu" nekonfidenciālu versiju, var nebūt nepieciešams pārbaudīt personas, pret kuru vērsta izmeklēšana, konfidencialitātes pieprasījumus attiecībā uz šo informāciju un paust savu nostāju par tiem. Viņš uzskata, ka šo ombuda izpratni apstiprina Komisijas turpmākās darbības. Kopumā, neraugoties uz to, ka Komisija nebija pārliecināta par Intel konfidencialitātes prasību pamatotību, tā no paziņojuma par iebildumiem aizklāja Dell citātus, kuros, kā apgalvoja Intel, bija ietverta arī konfidenciāla informācija par Intel. Ombuds saprot, ka Komisija neturpināja izskatīt jautājumu par to, vai šādi apgalvojumi bija vai nebija spēkā, jo Komisija zināja, ka attiecībā uz AMD iebildumu rediģētā versija bija jēgpilna, ņemot vērā to, ka AMD, izmantojot informācijas apmaiņas nolīgumu, bija piekļuve apstrīdētajiem Dell citātiem.

209. Iesniedzot divus atšķirīgus faktu izklāstus, kuri abi ir ab initio ticami, ombuds centīsies pārbaudīt, vai ir kādi pierādījumi, kas dod lielāku ticamību vienam faktu izklāstam salīdzinājumā ar otru.

210. Ombuds vispirms atzīmē, ka 2007. gada 3. septembra e-pasta vēstule atspoguļo C kunga [142] izpratni par sarunu ar D kungu (Komisijas ierēdni). Tādējādi nevar būt droši, ka elektroniskā pasta vēstulē ir precīzi atspoguļoti D. šajā sarunā izmantotie vārdi. Tomēr var saprast, ka e-pasta vēstule atspoguļo C kunga godīgo izpratni, jo īpaši ņemot vērā faktu, ka e-pasta vēstule tika sagatavota in tempore non suspecto, proti, nedomājot par to, vai tā vēlāk tiks izmantota kā pierādījums [143]. Tādējādi ombuds secina, ka ir pietiekami pierādīts, ka jautājums par informācijas apmaiņas nolīgumu tika minēts 2007. gada 3. septembra telefonsarunā [144].

211. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka tas, ka C kungs un D kungs 2007. gada 3. septembra telefonsarunā apsprieda informācijas apmaiņas nolīgumu, nenozīmē, ka šī bija pirmā reize, kad šo jautājumu apsprieda Komisija un Dell.[145] Ombuds atzīmē, ka D kungs ir (salīdzinoši) jaunākais lietas izskatīšanas grupas loceklis [146]. Ombuds uzskata, ka ir maz ticams, ka, ja Komisija vēlētos paziņot Dell ārējam advokātam par svarīgu tās procedūras ar Dell attīstību, tā būtu atstājusi šādu sākotnēju apspriedi lietas izskatīšanas grupas jaunākajam loceklim. Drīzāk ombuds uzskata, ka pastāv lielāka iespēja, ka šis jautājums iepriekš tika apspriests saistībā ar to, ko Komisija sauc par "augsta līmeņa" telefona zvanu 2007. gada 30. augustā, kurā piedalījās Dell vecākais iekšējais padomdevējs, Dell vecākais ārējais padomdevējs un Komisijas lietu izskatīšanas grupas vecākie locekļi.

212. Attiecībā uz to, vai saistībā ar „augsta līmeņa” 2007. gada 30. augusta telefona zvanu tieši Komisija vai Dell (vai Dell ārējais padomdevējs) pirmo reizi izvirzīja jautājumu par informācijas apmaiņas nolīgumu, ombuds atzīmē, ka Komisija atsaucas uz „iekšējo piezīmi” par „augsta līmeņa” 2007. gada 30. augusta telefona zvanu. Ombuds ir izskatījis šo piezīmi saistībā ar savu pārbaudi. Piezīmes mērķis ir ietvert 2007. gada 30. augusta sanāksmē klātesošo Komisijas ierēdņu iespaidus. Tomēr šķiet, ka minētā piezīme nav attiecīgā "augsta līmeņa" telefona zvana vienlaicīgs pārskats. Paziņojumā norādīts, ka ir skaidrs, ka doma par informācijas apmaiņas nolīgumu sanāksmē tika "izlaista" . Tajā nav precīzi norādīts, kurš "peldēja" šo ideju (lielākais, tas varētu liecināt, ka bija "ticams ", ka Dell vai Dell ārējais padomdevējs ierosināja, ka Dell izmanto informācijas apmaiņas līgumu).

213. Sūdzības iesniedzējs atsaucās arī uz C un D elektroniskā pasta vēstulēm, kas datētas ar 2007. gada 25. un 26. septembri. Viņš apgalvoja, ka šī e-pasta sarakste apstiprina, ka Komisija mudināja Dell noslēgt [nolīgumu] ar AMD un sniegt tai konfidenciālus materiālus no iebildumu paziņojuma. Ombuds atzīmē, ka D kungs 2007. gada 26. septembra e-pasta vēstulē pateicās C kungam par jūsu konstruktīvo palīdzību šajā jautājumā." Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka D kunga pateicība par Dell "konstruktīvo palīdzību" neapstrīdami apliecināja, ka Komisija atzinīgi novērtēja to, ka Dell bija gatavs noslēgt [nolīgumu] ar AMD un ka Komisija patiešām bija veicinājusi un veicinājusi šo nolīgumu.

214. Pārbaudot lietu, ombuds ir iepazinies ar Komisijas nosūtītajām iekšējām e-pasta vēstulēm, kurās norādīts, ka A kunga atsauces uz "konstruktīvu palīdzību šajā jautājumā " netika izdarītas saistībā ar "pamudinājumu" noslēgt informācijas apmaiņas nolīgumu starp Dell un AMD, bet gan saistībā ar Dell sadarbību attiecībā uz grozījumiem informācijas apmaiņas nolīguma projektā, ko Dell nosūtīja Komisijai. Grozījumi, kurus Komisija uzskatīja par nepieciešamiem (lai ievērotu noteikumus par piekļuvi lietas materiāliem), bija saistīti ar to, ka tika svītrotas atsauces uz AMD tiesībām "piekļūt lietas materiāliem"[147]. Patiešām, iekšējās e-pasta vēstules liecina, ka 2007. gada septembrī Komisija aktīvi turpināja ierasto iebildumu paziņojuma rediģēšanas procedūru.

215. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds neuzskata, ka C un D elektroniskā pasta vēstules, kas datētas ar 2007. gada 25. un 26. septembri, ir pārliecinošs pierādījums tam, ka Komisija ir mudinājusi Dell noslēgt nolīgumu par informācijas apmaiņu.

216. Ombuds uzskata, ka, ja Komisija saskaņā ar labas pārvaldības principiem attiecīgajā laikā būtu sagatavojusi iekšējo piezīmi par 2007. gada 30. augusta telefonsarunas būtiskajiem elementiem, tā būtu varējusi sniegt svarīgus pierādījumus par to, kurš pirmais ierosināja nolīgumu par informācijas apmaiņu starp Dell un AMD [148]. Ombuds pauž nožēlu, ka tas, ka attiecīgajā laikā netika sagatavota iekšējā piezīme par telefonsarunu, rada neskaidrības par tās precīzu saturu. Ombuds arī uzskata, ka tad, ja Komisija tobrīd būtu sagatavojusi šādu iekšēju piezīmi, tā būtu varējusi arī pienācīgi izskatīt apsūdzības, ko tās ierēdņi nepamatoti vispirms izvirzīja jautājumā par informācijas apmaiņas nolīgumu.

217. Tā kā sūdzības iesniedzējs nav izvirzījis nekādus apgalvojumus vai argumentus attiecībā uz 2007. gada 30. augusta telefona sarunas iekšējās piezīmes nesagatavošanu, ombuds neizskatīs šo jautājumu šajā izmeklēšanā, bet tā vietā izteiks vēl vienu piezīmi.

218. Ombuds uzskata, ka ir iespējams, ka iespēja noslēgt informācijas apmaiņas nolīgumu starp Dell un AMD pirmo reizi tika minēta 2007. gada 30. augusta telefona sarunā. Ņemot vērā, ka nav dokumentāru pierādījumu par šī telefona zvana saturu, un ņemot vērā ombuda konstatējumus attiecībā uz viņam iesniegtajiem pierādījumiem (skat. šā sprieduma 201.–215. punktu), ombuds uzskata, ka pieejamie pierādījumi nav pietiekami, lai viņš varētu paust nostāju par to, vai Komisija bija tā, kas vispirms ieteica Dell noslēgt informācijas apmaiņas nolīgumu ar AMD. Tā kā ombuds neuzskata, ka viņa izmeklēšana atklātu papildu pierādījumus, kas varētu precizēt 2007. gada 30. augusta telefonsarunas precīzo saturu, viņš noslēdz izmeklēšanu ar konstatējumu, ka turpmāka ombuda izmeklēšana saistībā ar šo apgalvojumu nav pamatota.

C. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par pirmo apgalvojumu, ombuds slēdz izmeklēšanu ar šādu aizrādījumu:

Nesniedzot atbilstošu rakstisku piezīmi par 2006. gada 23. augusta sanāksmi, lai sagatavotu saskaņotu šīs sanāksmes protokolu, Komisija esot pārkāpusi labas pārvaldības principus.

Pamatojoties uz savu izmeklēšanu par otro apgalvojumu, ombuds uzskata, ka turpmāka ombuda izmeklēšana nav pamatota. Tāpēc viņš slēdz savu izmeklēšanu.

Sūdzības iesniedzējs un Eiropas Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

NĀKAMAIS REMARK

Labas pārvaldības interesēs būtu, lai Komisija uzdotu saviem darbiniekiem nodrošināt, ka lietas materiālos tiek iekļauta pienācīga iekšēja piezīme par sanāksmju vai telefonsarunu ar trešām personām saturu attiecībā uz svarīgiem procedūras jautājumiem.

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2009. gada 14. jūlijā

---

[1] EKL 82. pants aizliedz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

[2] Skatīt apvienotās lietas T-191/98 un no T-212/98 līdz T-214/98 Atlantic Container Line un citi pret Komisiju, 2003, ECR II-3275 (citādi pazīstams kā TACA).

[3] Sūdzības iesniedzējs iesniedza ombudam šā dokumenta kopiju.

[4] Uzklausīšanas amatpersona ir Komisijas amatpersona, kuras uzdevums ir uzlabot Komisijas konkurences procedūru taisnīgumu un objektivitāti. Uzklausīšanas amatpersonas pilnvaras ir noteiktas Komisijas 2001. gada 23. maija Lēmumā 2001/462 par uzklausīšanas amatpersonu darba uzdevumiem dažos tiesas procesos par konkurenci (OV L 162, 19.6.2001., 21.–24. lpp.).

[5] Sk. lietas T-457/08 R Intel/Komisija (vēl nav publicētas) un T-457/08 Intel/Komisija (vēl nav publicētas).

[6] Skatīt Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 27. janvāra rīkojumu lietā T-457/08 R Intel Corp/Komisija (vēl nav publicēts).

[7] Sk. iepriekš 6. zemsvītras piezīmi.

[8] Komisija 2009. gada 20. marta atzinumā pauda viedokli, ka nav skaidrs, vai tas, ka Intel atsauca savu pieteikumu lietā T-457/08, automātiski padara Intel sūdzību ombudam atkal pieņemamu. Tomēr, neskarot savu nostāju turpmākajās lietās, Komisija paziņoja, ka šajā konkrētajā gadījumā tā neturpinās izskatīt jautājumu par sūdzības iespējamo nepieņemamību.

[9] Savā 2009. gada 16. februāra vēstulē Komisijai ombuds norādīja, ka ļoti īsais termiņš ir pamatots, ņemot vērā to, ka Komisija bija informēta par apgalvojumiem kopš 2008. gada 22. jūlija un par visiem pierādījumiem kopš 2008. gada 26. septembra.

[10] Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka rakstiskie turpmākie pasākumi pēc sanāksmes, ko Dell nosūtīja Komisijai, liecina, ka darba kārtība patiešām tika ievērota.

[11] Iebildumu paziņojums ir formāls posms Komisijas izmeklēšanā par konkurences tiesībām, kurā Komisija rakstiski informē attiecīgās puses par iebildumiem, kas izvirzīti pret tām. Iebildumu adresāts var (rakstiski) atbildēt uz iebildumiem, izklāstot visus tam zināmos faktus, kas ir būtiski tā aizstāvībai pret Komisijas izvirzītajiem iebildumiem. Adresāts var arī pieprasīt mutisku uzklausīšanu, lai iesniegtu savus komentārus par lietu. Pēc tam Komisija var pieņemt lēmumu par to, vai iebildumos minētā rīcība ir saderīga ar EK līguma konkurences tiesību noteikumiem (EKL 81. un 82. pants). Iebildumu paziņojuma nosūtīšana neietekmē procedūras galīgo iznākumu. Komisija var arī izvēlēties nosūtīt vienu vai vairākus papildu iebildumu paziņojumus.

[12] Sūdzības iesniedzējs iesniedza ombudam šīs liecības pilnu kopiju.

[13] Sūdzības iesniedzējs norāda, ka 2008. gada 22. janvārī Intel rakstīja Komisijas uzklausīšanas amatpersonai par vairākiem pieprasījumiem piekļūt lietas materiāliem. 2008. gada 19. februārī uzklausīšanas amatpersona atbildēja, ka “man nav zināms par 2006. gada 23. augusta interviju ar [A] kungu un esmu lūdzis lietas darba grupu atbildēt uz šo lūgumu”.

[14] Sūdzības iesniedzēja norāda, ka 2008. gada 21. februārī lietas izskatīšanas grupa nosūtīja e-pasta vēstuli, apstiprinot, ka A kungs patiešām ir piedalījies sanāksmē ar Komisiju 2006. gada 23. augustā, bet ka " Komisija šīs sanāksmes laikā [A kungs] netika intervēts un netika sagatavots sanāksmes protokols." Uzklausīšanas amatpersona 2008. gada 10. martā atbildēja, ka saskaņā ar informāciju, ko viņa bija saņēmusi no lietas izskatīšanas grupas, "netika veikta neviena intervija saskaņā ar Regulas 1/2003 19. pantu, un sanāksmes laikā vai pēc tās netika sagatavoti nekādi protokoli, kas būtu daļa no lietas materiāliem." Tomēr viņa norādīja, ka izskatīs šo jautājumu.

[15] Sūdzības iesniedzējs norāda, ka Intel 2008. gada 14. aprīlī atkal rakstīja uzklausīšanas amatpersonai, paskaidrojot lietas izskatīšanas grupas pieejas nozīmi intervijā ar A kungu un paužot bažas par to, ka lietas izskatīšanas grupa nav detalizēti reģistrējusi šādu svarīgu sanāksmi. Uzklausīšanas amatpersona 2008. gada 7. maija vēstulē atzina, ka lietas izskatīšanas grupas loceklis ir sagatavojis „piezīmi lietas materiāliem” par 2006. gada 23. augusta sanāksmi. Uzklausīšanas amatpersona norādīja, ka attiecīgais paziņojums bija jāiekļauj lietas materiālos. Tomēr viņa arī nolēma, ka Intel nebija piekļuves tiesību, jo paziņojums bija "iekšējā piezīme" un "acīmredzot "nebija minēts Intel adresētajā iebildumu paziņojumā.

[16] 11. pantā (Taisnība) ir noteikts, ka “ierēdnis rīkojas objektīvi, taisnīgi un saprātīgi.”

[17] 12. pants (Pieklājība) ir formulēts šādi:

"1. Ierēdnis attiecībās ar sabiedrību ir dienesta domājošs, pareizs, pieklājīgs un pieejams. Atbildot uz korespondenci, telefona zvaniem un e-pastiem, ierēdnis cenšas būt pēc iespējas izpalīdzīgāks un pēc iespējas pilnīgāk un precīzāk atbild uz uzdotajiem jautājumiem.

2. Ja ierēdnis nav atbildīgs par attiecīgo jautājumu, viņš nosūta pilsoni pie attiecīgās amatpersonas.

3. Ja rodas kļūda, kas negatīvi ietekmē sabiedrības locekļa tiesības vai intereses, ierēdnis par to atvainojas un cenšas vislietderīgākajā veidā novērst negatīvās sekas, kas izriet no viņa kļūdas, un informē sabiedrības locekli par pārsūdzības tiesībām saskaņā ar Kodeksa 19. pantu."

[18] Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 7., 8. un 9. pantā attiecīgi noteikts, ka Eiropas iestāde vai struktūra "izvairās izmantot savas pilnvaras mērķiem, kam nav juridiska pamata vai kas nav saistīti ar sabiedrības interesēm," ir "objektīva un neatkarīga un atturas no jebkādas patvaļīgas rīcības, kas nelabvēlīgi ietekmē sabiedrības locekļus" un "ņem vērā attiecīgos faktorus un piešķir katram no tiem pienācīgu nozīmi lēmuma pieņemšanā " .

[19] Ombuds saprot, ka šie dokumenti attiecās uz A kunga liecību FTC 2003. gadā.

[20] Piekļuve lietas materiāliem ir svarīgs procesuāls solis konkurences un apvienošanās lietās. Tas ļauj iebildumu paziņojuma adresātam (sk. iepriekš 11. zemsvītras piezīmi) iepazīties ar visiem pierādījumiem Komisijas lietas materiālos neatkarīgi no tā, vai tie ir apsūdzoši vai attaisnojoši. Pēc tam persona var saprast faktus, kuru dēļ Komisija nosūtīja iebildumu paziņojumu, un vērst Komisijas uzmanību uz lietas elementiem, kuriem, pēc šīs personas domām, nav piešķirta pietiekama nozīme. Tā ir būtiska procesuāla garantija, kas nodrošina uzņēmumu tiesības uz aizstāvību. Komisija ir publicējusi paziņojumu par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem (Oficiālais Vēstnesis C 325, 2005. gada 22. decembris, 7.–15. lpp.).

[21] Komisijas uzsvars.

[22] Minēts iepriekš 20. zemsvītras piezīmē.

[23] Minēts iepriekš 2. zemsvītras piezīmē.

[24] Skatīt spriedumu lietā T-38/02 Groupe Danone/Komisija (Krājums 2005, II-4407. lpp.).

[25] Komisija atzīmēja, ka izmeklēšanas periods, uz kuru attiecas 2007. gada 26. jūlija paziņojums par iebildumiem, attiecas uz periodu, kas sākas 2002. gada decembrī, savukārt A kunga liecības FTC 2003. gada martā galvenokārt attiecas uz periodu, kas sākas 2002. gada decembrī.

[26] Ombuds saprot, ka Komisija atsaucas uz Programmu (sk. iepriekš 36. punktu).

[27] Ņemot vērā iebildumus, ko Komisija nosūtīja Intel 2007. gada 27. jūlijā un 2008. gada 17. jūlijā, Komisija uzskata, ka A kunga liecības FTC 2003. gadā, uz kurām Intel atsaucas un kuras tā uzskata par attaisnojošām, neapstiprina Intel apgalvojumu, ka Dell maksātās atlaides nebija atkarīgas no ekskluzivitātes.

[28] Ombuds atgādina, ka Komisijas atzinums tika iesniegts 2009. gada martā. Tā pieņēma lēmumu 2009. gada maijā.

[29] Minēts iepriekš 2. zemsvītras piezīmē.

[30] Minēts iepriekš 24. zemsvītras piezīmē.

[31] Sk. spriedumu lietā T-30/91 Solvay/Komisija (Recueil 1995, II-1775. lpp., 81. punkts).

[32] Sk. 2009. gada 13. maija lēmumu lietā COMP/37.990 (vēl nav publicēts).

[33] Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz lietu T-314/01 Avebe pret Komisiju [2006] ECR. II-3085. punkta 66. apakšpunktā; Lieta T 30/91 Solvay pret Komisiju [1995] ECR II-1775, 81. punkts un turpmākie punkti; Apvienotās lietas C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland A/S un citi pret Komisiju, 2004, Recueil, I-123. lpp., 75. punkts.

[34] Kopienas tiesas ir norādījušas, ka "pie Kopienas tiesību sistēmas sniegtajām garantijām administratīvajā procesā jo īpaši pieder labas pārvaldības princips, kas ietver kompetentās iestādes pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus būtiskos konkrētās lietas aspektus". Sk. spriedumu lietā T-339/04 France Télécom/Komisija (Krājums 2007, II-521. lpp., 94. punkts). Skat. arī iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā TACA, 404. punkts. Turpretī, pirms Komisija nolemj sākt izmeklēšanu, tai ir jāņem vērā tikai faktiskie un juridiskie apstākļi, kurus tai darījis zināmus sūdzības iesniedzējs (lai izlemtu, vai pastāv pietiekamas Kopienas intereses sākt izmeklēšanu). Skat. 1992. gada 12. jūlija spriedumu lietā Automec Srl/Komisija (Automec II), Recueil, II-2223. lpp., 86. punkts. Skatīt arī lietu 210/81, Oswald Schmidt, kas darbojas kā Demo-Studio Schmidt pret Komisiju [1983] ECR 3045. lpp., 19. punkts; Lieta C-119/97 P Union française de l'express (Ufex) un citi pret Komisiju [1999] ECR I-1341, 86. punkts.

[35] Skatīt apvienotās lietas 43/82 un 63/82, VBVB un VBBB pret Komisiju, [1984] ECR 19. lpp., 18. punkts.

[36] Skatīt spriedumu lietā T-201/04 Microsoft/Komisija (Krājums 2007, II-3601. lpp., 1275. punkts).

[37] Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, OV L 1, 2003. gada 4. janvāris, 1.-25. lpp.

[38] Ombuds norāda, ka Regula 1/2003 stājās spēkā pēc lēmumiem, kas bija pamatā Pirmās instances tiesas spriedumiem lietās TACA un Groupe Danone (minēti attiecīgi 2. un 24. zemsvītras piezīmē).

[39] Padomes Regula Nr. 17/62 (1962), OV 204.

[40] Sk. iepriekš 56.–60. punktu.

[41] Paziņojuma 12. punktā ir noteikts:

" Komisijas dienestiem nav pienākuma sagatavot protokolus par sanāksmēm ar kādu personu vai uzņēmumu. Ja Komisija izvēlas izdarīt piezīmes par šādām sanāksmēm, šādi dokumenti ir pašas Komisijas interpretācija par to, kas tika teikts sanāksmēs, tāpēc tos klasificē kā iekšējos dokumentus.

[42] Minēts iepriekš 2. zemsvītras piezīmē.

[43] Minēts iepriekš 24. zemsvītras piezīmē.

[44] Skatīt apvienotās lietas 16/62 un 17/62 Confédération nationale des producteurs de fruits et légumes un citi pret Padomi (ECR angļu valodas īpašais izdevums, 471. lpp.); Lieta 45/86 Komisija/Padome, Recueil 1987, 1493. lpp.; Spriedums lietā C-300/89 Komisija/Padome, 1991, Recueil, I-2867. lpp., 10. punkts; un 1992. gada 12. jūlija spriedums lietā C-295/90 Parlaments/Padome (Recueil, I-4193. lpp., 13. punkts).

[45] Lieta C-322/88 Salvatore Grimaldi pret Fonds des maladies professionnelles [1989] ECR 4407, 14. punkts.

[46] Intervijas var notikt dažādos veidos, piemēram, sanāksmēs, tālruņa zvanos vai videokonferencēs (sk. Regulas (EK) Nr. 773/2004 3. panta 2. punktu).

[47] Piemēram, sanāksmes, kas notiek saistībā ar grupu atbrīvojuma regulu novērtēšanu, vai sanāksmes, kas notiek saistībā ar politikas "pamatnostādņu" novērtēšanu.

[48] Iespējams, ka iztaujāšana, ko veic pirms oficiālas izmeklēšanas sākšanas (piemēram, iztaujāšana ar sūdzības iesniedzēju), nav "iztaujāšana" saskaņā ar Regulas 1/2003 19. pantu. Šādu sanāksmju pienācīga dokumentēšana joprojām var būt laba administratīvā prakse.

[49] Šis noteikums izriet no paša Regulas 1/2003 19. panta formulējuma, kurā noteikts, ka "Komisija var iztaujāt jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas piekrīt iztaujāšanai ", un no judikatūras (skat. 1984. gada 21. marta spriedumu apvienotajās lietās 43/82 un 63/82 VBVB un VBBB / Komisija, Recueil , 19. lpp., 18. punkts, kurā noteikts, ka "Komisijai ir saprātīga rīcības brīvība izlemt, cik lietderīgi ir uzklausīt personas, kuru pierādījumi var būt būtiski izmeklēšanai".

[50] Sk., piemēram, 3.5. punktu Eiropas Ombuda lēmumā par sūdzību 1056/25.11.96/STATEWATCH/UK/IJH pret Padomi.

[51] Komisija varētu ierakstīt 19. panta interviju, sagatavojot piezīmi vai veicot audioierakstu vai videoierakstu. Ombuds uzskata, ka Komisijai būtu jāizmanto vispiemērotākie līdzekļi, lai reģistrētu 19. panta interviju, ņemot vērā intervijas konkrēto priekšmetu, saturu un kontekstu. Tādējādi, ja iztaujāšana attiecas uz ļoti sarežģītu faktu kopumu, ko būtu grūti precīzi pārrakstīt in situ, Komisijai būtu jāizvēlas veikt iztaujāšanas audio vai videoierakstu.

[52] Turpretī Regulas 773/2004 (mutiskās uzklausīšanas norise) 14. panta 8. punktā Komisijai ir skaidri noteikts pienākums nodrošināt, ka katras personas mutiskās uzklausīšanas laikā sniegtie paziņojumi tiek fiksēti. Tajā ir noteikts, ka “katras uzklausītās personas paziņojumi tiek fiksēti”.(Izcēlums pievienots)

[53] Lai gan, pamatojoties uz 3. panta formulējumu, var apgalvot, ka nav skaidrs, vai pastāv juridisks pienākums fiksēt" 19. panta interviju" , var arī apgalvot, ka Regulas 773/200 3. panta teleoloģiska interpretācija liek secināt, ka tā būtu jāinterpretē kā prasība fiksēt kādā formā 19. panta interviju. Kopumā 19. panta mērķis ir ļaut Komisijai savākt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu. 19. panta mērķis, iespējams, tiktu apdraudēts, ja Komisija nereģistrētu savākto informāciju. Var arī apgalvot, ka Regulas 1/2003 19. panta kontekstuāla interpretācija saistībā ar Regulas 773/2004 3. pantu liktu secināt, ka patiešām pastāv pienākums fiksēt 19. panta interviju. Regulas 1/2003 19. panta formulējums ir līdzīgs 18. un 20. panta formulējumam, jo 18. un 20. pants arī piešķir Komisijai pilnvaras, bet ne pienākumu (attiecīgi) pieprasīt informāciju un veikt pārbaudes. Nevar apstrīdēt, ka ikreiz, kad Komisija izvēlas īstenot 18. un 20. pantā noteiktās pilnvaras, šo pilnvaru īstenošanas rezultāti (personas, kurai saskaņā ar 18. pantu ir iesniegts pieprasījums, atbilde un pārbaudē iegūtie dokumenti, kā arī ar tiem saistītie paskaidrojumi) ir jāiekļauj lietas materiālos. Vēl vienu kontekstuālu argumentu par labu Regulas 773/2004 3. panta interpretācijai, lai iekļautu pienākumu fiksēt "19. panta interviju" , var izsecināt no paša 3. panta. Regulas (EK) Nr. 773/2004 3. panta 1. punktā noteikts, ka Komisija "informē iztaujājamo personu par savu nodomu fiksēt iztaujāšanu". Tādējādi Komisijai ir jābūt vismaz nodomam, uzsākot iztaujāšanu saskaņā ar 19. pantu, fiksēt iztaujāšanu. Šķiet neatbilstoši 3. panta 3. punktu interpretēt tā, ka tas ļauj Komisijai bez pamatota iemesla pēc tam atturēties no "19. panta intervijas" fiksēšanas.

[54] Protams, vārda "jebkurš" lietojumu varētu saprast arī kā tādu, kas nozīmē, ka, lai gan Komisijai ir jābūt nodomam fiksēt jebkuru paziņojumu, kas sniegts saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu, un tai ar šādu nodomu ir jāseko, ja kāds paziņojums patiešām ir sniegts saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu, ab initio nav pārliecības, ka iztaujājamā puse, atbildot uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem, faktiski atbildēs ar informāciju saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu. Ja informācija par izmeklēšanas priekšmetu faktiski netiktu sniegta, nebūtu iespējams veikt ierakstu saskaņā ar Regulas 1/2003 19. pantu.

[55] Ombuds norāda, ka Kopienas tiesām vēl nav bijusi iespēja lemt par Regulas 1/2003 19. panta vai Regulas 773/2004 3. panta pareizo nozīmi. Jāatgādina, ka augstākā iestāde attiecībā uz Kopienas tiesību aktu nozīmi un interpretāciju ir Tiesa (skatīt, piemēram, 3.5. punktu Eiropas Ombuda lēmumā par sūdzību 1056/25.11.96/STATEWATCH/UK/IJH pret Padomi).

[56] Sk. Ombuda lēmuma par sūdzību 995/98/OV 1.7. punktu un Ombuda lēmuma par sūdzību 1999/2007/FOR 2.8. punktu (pieejams Eiropas Ombuda tīmekļa vietnē).

[57] Ombuds uzsver, ka viņš ne vienmēr piekrīt šim pieņēmumam. Viņš arī norāda, ka Kopienas tiesām vēl nav bijusi iespēja sniegt šā Regulas 773/2004 3. panta aspekta "autentisku" interpretāciju. Skatīt iepriekš 90. zemsvītras piezīmi.

[58] Šādā paziņojumā Komisijai būtu pietiekami jāidentificē informācija, kas jau ir lietas materiālos. Tai būtu arī jāizvērtē, vai būtu nepieciešams izstrādāt "19. panta piezīmi" un pēc tam pārveidot šo piezīmi par "19. panta paziņojumu" , lai apstiprinātu vai pārbaudītu informāciju, kas jau ir lietas materiālos.

[59] Tas, vai šie riski īstenosies, būs atkarīgs no tā, vai 19. panta iztaujāšanā sniegtā informācija faktiski vēlāk tika iekļauta lietas materiālos, lai persona, pret kuru vērsta izmeklēšana, varētu izmantot savas tiesības uz aizstāvību administratīvā procesa laikā.

[60] Nevar izslēgt, ka, neraugoties uz to, ka iztaujājamās personas būs devušas piekrišanu iztaujāšanai saistībā ar "izmeklēšanas priekšmetu" , tās iztaujāšanas laikā faktiski nevar sniegt nekādu "informāciju, kas attiecas uz izmeklēšanas priekšmetu" .

[61] Sk. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T-67/00, T-68/00, T-71/00 un T-78/00 JFE Engineering Corp./Komisija (Recueil, II-2501. lpp., 206. punkts (pēc analoģijas).

[62] Turpat 207. punktā. Ombuds norāda, ka inter alia A kunga FTC liecība un tai pievienotie pierādījumi apstiprina, ka A kungs bija viņa aprakstīto notikumu "tiešs liecinieks" .

[63] Turpat 208. punktā (pēc analoģijas).

[64] Turpat, 209. un 210. punkts.

[65] Apstiprinājums var būt tiešs vai netiešs. 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka iztaujājamās personas paziņojuma kopijai ir jābūt “pieejamai iztaujājamajai personai apstiprināšanai.“Turklāt tajā ir noteikts, ka “vajadzības gadījumā Komisija nosaka termiņu, kurā iztaujājamā persona var tai paziņot par jebkādiem labojumiem, kas izdarāmi paziņojumā.“ Tādēļ ombuds šo noteikumu saprot tādējādi, ka gadījumā, ja puse noteiktajā termiņā nepaziņo Komisijai par labojumiem, Komisija ir pilnvarota uzskatīt, ka tās veiktais ieraksts ir pareizs.

[66] Nekas neliedz Komisijas dienestiem vienlaikus un papildus "19. panta intervijas piezīmei" sagatavot atsevišķas iekšējas piezīmes, kurās ietverti Komisijas dienestu novērtējumi un personiski viedokļi saistībā ar interviju. Patiešām, atkarībā no 19. panta intervijas rakstura Komisijas dienestiem var būt lietderīgi sagatavot arī šādas iekšējas piezīmes.

[67] Sk. iepriekš 36. punktu.

[68] Rūpīgi izanalizējot Dell rakstiskos turpmākos pasākumus pēc 2006. gada 23. augusta sanāksmes, ir redzams, ka 2006. gada 23. augusta sanāksmē patiešām tika apspriesti jautājumi, kas nav izklāstīti 2006. gada 29. augusta paziņojumā, vismaz tik detalizēti, kā norādīts Dell rakstiskajos turpmākajos pasākumos, ka tie tika apspriesti 2006. gada 23. augusta sanāksmē. Piemēram, atbildot uz ceturto jautājumu, Dell norāda:

"Komisija uzdeva šo jautājumu saistībā ar diskusiju par liecības 9. pielikumu, kurā ir ietverta Intel [A.] elektroniskā pasta vēstule [F.] 2002. gada aprīlī, kurā ir apspriesta [AMD produkta] darbība. [A.] viedoklis, pamatojoties uz veiktspējas analīzi, ko tolaik veica viņa komanda, bija tāds, ka [AMD produkts] pārsniegs [ Intel produkts]. Komisija meklē kritērijus, kas tika izmantoti, lai veiktu šo analīzi."

Ombuds norāda, ka, lai gan šajā izvilkumā no Dell rakstiskās pēcpārbaudes īpaši ir minēta diskusija, kas notika 2006. gada 23. augusta sanāksmē, 2006. gada 29. augusta paziņojumā nav šādu detalizētu atsauču. Līdzīgu secinājumu var izdarīt, analizējot Dell atbildi uz 6. jautājumu.

[69] Sk. iepriekš 57. zemsvītras piezīmi.

[70] Protams, ja Regulas 773/2004 3. panta 3. punktu interpretētu kā tādu, kas nosaka juridisku prasību reģistrēt visas iztaujāšanas, kurās Komisijai tika sniegta informācija par izmeklēšanas priekšmetu, tas nozīmētu, ka šādu prasību noteiktu arī labas pārvaldības principi. Faktiski labas pārvaldības principi nevar noteikt standartu, kas ir zemāks par juridisko standartu.

[71] Ombuds šeit atsaucas uz sūdzības iesniedzēja Ombudam iesniegtā paziņojuma nekonfidenciālo versiju.

[72] Ombuds nav izskatījis visu Komisijas lietu, kas, kā viņš saprot, sastāv no vairākiem simtiem tūkstošu lappušu. Tomēr viņš ir izskatījis A kunga 2003. gada LNL liecību.

[73] To, ka Komisija šos jautājumus uzņēmumam Dell uzdeva mutiski, apstiprina fakts, ka uzņēmuma Dell turpmākie pasākumi neizriet no atbildes uz "18. panta vēstuli" (Regulas 1/2003 18. pants pilnvaro Komisiju uzdot rakstiskus jautājumus trešām personām).

[74] Skatīt 72. zemsvītras piezīmi.

[75] Skat. iepriekš 56.–60. punktu.

[76] Minēts iepriekš 2. zemsvītras piezīmē.

[77] Minēts iepriekš 24. zemsvītras piezīmē.

[78] Ombuds norāda, ka piekļuve lietas materiāliem nav pašmērķis, bet drīzāk ir vērsta uz to, lai aizsargātu tiesības uz aizstāvību (Tiesas 1999. gada 21. septembra spriedums lietā C-51/92 P Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, I-4235. lpp., 76. punkts). It īpaši piekļuves lietas materiāliem mērķis ir ļaut paziņojuma par iebildumiem adresātam iepazīties ar Komisijas lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, lai, pamatojoties uz šo informāciju, tas varētu lietderīgi paust savu viedokli par secinājumiem, pie kuriem Komisija nonākusi savā paziņojumā par iebildumiem. No tā izriet, ka, izņemot konfidenciālus dokumentus, Komisijai ir pienākums nodot uzņēmumu, kas ir paziņojuma par iebildumiem adresāti, rīcībā visus dokumentus – gan tiem par labu, gan citādi –, kurus tā ir ieguvusi izmeklēšanas laikā (skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‐45/98 un T‐47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni /Komisija, Recueil , II‐3757. lpp., 45. un 46. punkts). Šajā sakarā ombuds norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktu personai, pret kuru vērsta izmeklēšana, ir tiesības piekļūt Komisijas lietas materiāliem, ievērojot uzņēmumu likumīgās intereses aizsargāt savus komercnoslēpumus.

[79] Skatīt spriedumu lietā 90/74 Deboeck/Komisija (Recueil 1975, 1123. lpp.), spriedumu lietā 30/78 Distillers Company/Komisija (Recueil 1980, 2229. lpp., 26. punkts) un spriedumu lietā T-50/91 De Persio/Komisija (Recueil 1992, II-2365. lpp., 24. punkts).

[80] Sk., piemēram, T-75/06 2008. gada 9. septembra spriedumu lietā Bayer Crop Science u.c./Komisija, 131. punkts (vēl nav publicēts). Lēmumu nevar pilnībā vai daļēji atcelt pienācīgas piekļuves neesamības dēļ, ja vien netiek konstatēts, ka šī nepietiekamā piekļuve izmeklēšanas lietas materiāliem ir liegusi uzņēmumiem administratīvā procesa laikā iepazīties ar dokumentiem, kas varētu būt noderīgi to aizstāvībai (skat. Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I-123. lpp., 101. punkts).

[81] Sk. spriedumu apvienotajās lietās T-109/02, T-118/02, T-122/02, T-125/02, T-126/02, T-128/02, T-129/02, T-132/02 un T-136/02 Bolloré u.c./Komisija (Krājums 2007, II-947. lpp., 80.–81. punkts). Skat. arī TACA, kas minēts iepriekš 2. zemsvītras piezīmē, 196. punkts; Skat. arī Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T-86/95 Compagnie générale maritime u.c./Komisija (Recueil, II-1011. lpp., 447. punkts).

[82] Sk. spriedumu lietā T-25/95 Cimenteries CBR/Komisija (Recueil 2000, II-491. lpp., 156. punkts).

[83] Skatīt EKL 195. pantu.

[84] Skat. iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā TACA, 351. punkts.

[85] Skat. iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā TACA, 352. punkts.

[86] Lietā TACA (minēta iepriekš 2. zemsvītras piezīmē) prasītāja apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, neierakstot lietas materiālos sūdzības iesniedzēja advokātu un Komisijas telefonsarunas saturu. Pirmās instances tiesa norādīja, ka konkrētās telefona sarunas starp sūdzības iesniedzēja advokātiem un Komisiju mērķis bija apspriest, vai paziņojumā par iebildumiem ietvertā informācija ir kvalificējama kā "konfidenciāla informācija". Pirmās instances tiesa norādīja, ka, ņemot vērā šādas telefonsarunas mērķi, tā acīmredzami nepārkāpj prasītājas tiesības uz aizstāvību. (TACA 355) Faktiski ombuds saprot, ka informācija, kas tika apspriesta šajā telefonsarunā, noteikti jau bija iekļauta lietas materiālos. Uzaicinājuma vienīgais mērķis bija klasificēt šo informāciju kā "konfidenciālu" vai "nekonfidenciālu" informāciju. Šajos īpašajos apstākļos minētās telefonsarunas ieraksta neiesniegšanas un neiekļaušanas lietas materiālos sekas nevarēja būt tādas, ka prasītājai tiktu liegta informācija, kas būtu būtiska prasītājas aizstāvībai. Kā norādīts iepriekš 87. punktā, sanāksme, kuras mērķis un saturs ir procedūras posma organizēšana izmeklēšanas kontekstā, nav uzskatāma par "iztaujāšanu" saskaņā ar Regulas 1/2003 19. pantu.

[87] Prasītāja lietā TACA arī apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, nereģistrējot sanāksmi, kurā piedalījās par konkurences jautājumiem atbildīgais Komisijas loceklis un trešā persona. Tomēr Pirmās instances tiesa norādīja, ka tiesības uz aizstāvību nevar tikt pārkāptas, ja Komisija savā lēmumā neatsaucas ne uz vienu sanāksmē iesniegtu apsūdzošu pierādījumu (skat. iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā TACA, 387. punkts).

[88] Protams, piekļuve jauniem apsūdzošiem pierādījumiem būtu jānodrošina, pirms lietas dalībniekam būtu jāatbild uz paziņojumu par iebildumiem (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā T-67/01 JCB Service/Komisija, Recueil, II-49. lpp., 50.–52. punkts).

[89] Prasītājas TACA pat neapgalvoja, ka tās būtu varējušas izmantot noteiktus pierādījumus saistībā ar attiecīgo sanāksmi kā attaisnojošus pierādījumus.

[90] [Redakcionēts]

[91] [Redakcionēts]

[92] Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos izvirzīja argumentu, ka tas, ka Komisija pienācīgi nereģistrēja 2006. gada 23. augusta sanāksmi, liecina par objektivitātes trūkumu. Ombuds uzskata, ka, ja Komisija izmeklēšanas gaitā saņemtu attaisnojošu informāciju un nereģistrētu šo attaisnojošo informāciju kaut kur lietas materiālos, šī informācijas nesniegšana, pat ja Komisijas dienesti to nedarītu tīši, būtu objektīvs faktors, kas varētu likt apšaubīt izmeklēšanas objektivitāti. Kā norādīts 133. punktā, ombuds šīs izmeklēšanas kontekstā neizdara nekādus secinājumus par to, vai Komisijas lietas materiālos patiešām ir citi dokumenti, kas sniegtu papildu informāciju attiecībā uz 2006. gada 23. augusta sanāksmes precīzo saturu.

[93] Skatīt 68. zemsvītras piezīmi.

[94] Sk. Dell rakstiskās pēcpārbaudes 6. jautājumu.

[95] [Redakcionēts]

[96] Pēc analoģijas skatīt lietu T-264/04 WWF European Policy Programme/Padome (Krājums 2007, II-911. lpp., 61. un turpmākie punkti).

[97] Skatīt lietu T-30/91 Solvay pret Komisiju [1995] EKT II-1775, 81. punkts. Komisija ir norādījusi, ka tā uzskata, ka A. liecība FTC 2003. gadā, uz kuru Intel atsaucas kā uz attaisnojošu, nepamato Intel apgalvojumu, ka Dell izmaksātās atlaides nebija atkarīgas no ekskluzivitātes. Pat ja tas galu galā tā būtu, tas pats par sevi vēl neattaisno to, ka Intel tiek liegta iespēja savā aizstāvībā atsaukties uz pierādījumiem, kas tai par labu varēja ietekmēt procesa norisi un iespējamā lēmuma saturu (skat. iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland A/S u.c./Komisija, 74. punkts; skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Solvay /Komisija, 89. punkts).

[98] Abstrakti runājot, nevar izslēgt, ka pirms lēmuma pieņemšanas iebildumu paziņojumā izklāstītie apgalvojumi/apsūdzošie pierādījumi netiks iekļauti iespējamajā lēmumā. Ja iebildumu paziņojumā izklāstītie apgalvojumi/apsūdzošie pierādījumi netiktu iekļauti iespējamā lēmumā, jebkādi trūkumi saistībā ar piekļuvi lietas materiāliem attiecībā uz šiem apgalvojumiem/apsūdzošajiem pierādījumiem neietekmētu attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību. Tādējādi ombuda konstatējums, kas izdarīts pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas, labākajā gadījumā varētu būt konstatējums, ka kļūda rada tiesību uz aizstāvību pārkāpuma iespējamību. Šāds konstatējums, protams, ļautu Komisijai novērst šo pārkāpumu, ja tas joprojām būtu iespējams, pirms lēmuma pieņemšanas. Ombuds uzsver, ka viņa pilnvarās ietilpst izskatīt apgalvojumus par procesuālām kļūdām, kas rada risku vai iespējas pārkāpt tiesības uz aizstāvību (ja tās nav novērstas pirms galīgā lēmuma pieņemšanas).

[99] Komisija apgalvoja, ka izmeklēšanas pasākumi pēc 2006. gada 29. augusta paziņojuma izraisīja apjomīgus Dell iesniegumus, kas, pēc tās domām, bija pilnībā pieejami Intel. Komisija īpaši norāda, ka laikā no 2006. gada 23. augusta sanāksmes līdz pirmā paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanai Intel 2007. gada 26. jūlijā Dell iesniedza Komisijai astoņus papildu iesniegumus par izmeklēšanas galvenajiem jautājumiem. Sūdzības iesniedzējs šos dokumentus neiesniedza ombudam, un ombuds tos neizskatīja pārbaudes laikā.

[100] Šajā sakarā ombuds arī norāda, ka nevar atsaukties uz attaisnojumu, kas balstīts uz tehniskām un juridiskām grūtībām, ja nav sniegts izsmeļošs pārskats par sanāksmi, kuras rezultātā trešā persona varētu sniegt Komisijai attaisnojošu informāciju. Patiešām, kā Pirmās instances tiesa nolēma lietā Solvay (sk. lietu T-30/91 Solvay pret Komisiju [1995] EKT II-1775, 102. punkts), "tiesību uz aizstāvību ievērošana nedrīkst būt pretrunā tehniskām un juridiskām grūtībām, ko var pārvarēt un kas jāpārvar efektīvai administrācijai." Tādējādi labas pārvaldības principi arī paredz, ka Komisijai jāveic attiecīgi pasākumi, lai pienācīgi reģistrētu visas sanāksmes, kurās tai varētu sniegt šādu informāciju.

[101] Regulas 773/2004 6. pants.

[102] Sūdzības iesniedzējs šajā izmeklēšanā sniedza ombudam jaunus pierādījumus saistībā ar otro apgalvojumu izmeklēšanas gaitā. Tādēļ ombudiem bija jāveic papildu izmeklēšana, lai uzzinātu Komisijas viedokli par jaunajiem pierādījumiem. Skaidrības labad ombuds šeit konsolidēs dažādus sūdzības iesniedzēja un Komisijas faktus un argumentus.

[103] Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka AMD tika atļauts izmantot trīs no šiem dokumentiem mutiskajā uzklausīšanā, ko Komisija rīkoja 2008. gada 12. martā.

[104] Šī e-pasta vēstule tika nosūtīta ombudam sūdzības iesniedzēja 2009. gada 16. aprīļa papildu apsvērumos. Tā kā šie pierādījumi Komisijai nebija pieejami, kad tā 2009. gada 20. martā iesniedza ombudam savu atzinumu, ombuds deva Komisijai iespēju izteikt piezīmes par šiem jaunajiem pierādījumiem, ko tā izdarīja 2009. gada 10. jūnija atzinumā.

[105] Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Intel kopumā ir rakstījis Komisijai 2007. gada 16., 18., 19. un 25. oktobrī un uzklausīšanas amatpersonai 2007. gada 17. oktobrī, 2007. gada 28. novembrī un 2008. gada 14. aprīlī, lai iegūtu informāciju par Dell/AMD [nolīgumu]. [Redaktiski]

[106] Uzklausīšanas amatpersona 2008. gada 7. maija vēstulē pauda nostāju, ka puses noslēgtais [nolīgums], ka tam kā tādam nav tiesību uz aizstāvību vai tiesību piekļūt lietas materiāliem, ir tikai divpusējs un nedod Komisijai tiesības un neuzliek tai pienākumu. "

[107] Skat. 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā 53/85 AKZO Chemie BV/Komisija (Recueil, 1965. lpp., 28. punkts).

[108] Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šie OEM vēlējās darīt pieejamus nerediģētus lietas dokumentus Intel ārējam advokātam, lai izvairītos no izdevumiem un laika, kas būtu bijis saistīts ar rediģēto versiju sagatavošanu.

[109] Sūdzības iesniedzēja pārfrāzējums.

[110] Attiecīgais OEM tika [rediģēts] [..].

[111] Pārbaudes laikā 2009. gada 28. maijā, 29. maijā un 10. jūnijā ombuda dienesti iepazinās ar [rediģētu] 2007. gada 11. janvāra vēstuli.

[112] To apstiprina e-pasta vēstules, ko ombuds pārbaudīja 2009. gada 28. un 29. maijā un 2009. gada 10. jūnijā.

[113] Šā uzaicinājuma darba kārtību ombuds pārbaudīja 2009. gada 28. un 29. maijā un 2009. gada 10. jūnijā.

[114] Komisijas 2009. gada 2. jūnija vēstule AMD, kuru ombuds pārbaudīja 2009. gada 10. jūnijā.

[115] [Redakcija]

[116] Komisija atsaucās uz uzklausīšanas protokolu, ko Intel iesniedza kā 2008. gada 10. jūlija sūdzības ombudam 10. pielikumu.

[117] Regulas (EK) Nr. 1/2003 28. pantā ir noteikts:

"Neskarot 11., 12., 14., 15. un 27. pantā paredzēto informācijas apmaiņu un izmantošanu, Komisija un dalībvalstu konkurences iestādes, to ierēdņi, darbinieki un citas personas, kas strādā šo iestāžu uzraudzībā, kā arī dalībvalstu citu iestāžu ierēdņi un ierēdņi neizpauž informāciju, ko tie ieguvuši vai ar ko apmainījušies saskaņā ar šo regulu un uz ko attiecas dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums."

[118] Komisijas 2001. gada 23. maija Lēmums 2001/462 par uzklausīšanas amatpersonu darba uzdevumiem dažos tiesas procesos par konkurenci (OV L 162, 19.6.2001., 21. lpp.).

[119] Ombuds norāda, ka šis citāts izriet no C kunga 2007. gada 3. septembra e-pasta vēstules.

[120] Regulas 773/2004 6. pants (sūdzības iesniedzēju līdzdalība tiesvedībā) ir formulēts šādi:

"1. Ja Komisija izdod iebildumu paziņojumu saistībā ar jautājumu, par kuru tā ir saņēmusi sūdzību, tā iesniedz sūdzības iesniedzējam iebildumu paziņojuma nekonfidenciālās versijas kopiju un nosaka termiņu, kurā sūdzības iesniedzējs var rakstiski darīt zināmu savu viedokli.

2. Attiecīgā gadījumā Komisija var dot sūdzības iesniedzējiem iespēju paust savu viedokli to pušu mutiskajā uzklausīšanā, kurām ir izdots iebildumu paziņojums, ja sūdzības iesniedzēji to pieprasa savos rakstiskajos komentāros. Šis pienākums attiecas arī uz visiem dalībvalstu pārstāvjiem un ekspertiem, kas apmeklē Padomdevējas komitejas sanāksmes saskaņā ar 14. pantu."

[121] Šīs personas ir persona, uz kuru attiecas izmeklēšana, un jebkura cita trešā persona, kurai ir pamatots apgalvojums, ka Komisijas lietas materiālos ir konfidenciāla informācija, kas uz to attiecas.

[122] EKL 287. pants ir formulēts šādi:

"Kopienas iestāžu locekļi, komiteju locekļi, ierēdņi un citi Kopienas darbinieki arī pēc pienākumu pildīšanas beigām nedrīkst izpaust informāciju, uz ko attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus, jo īpaši informāciju par uzņēmumiem, to darījumu attiecībām vai to izmaksām."

[123] Regulas 1/2003 28. pants (Dienesta noslēpums) ir formulēts šādi:

"1. Neskarot 12. un 15. pantu, informāciju, kas savākta saskaņā ar 17. līdz 22. pantu, izmanto tikai tam nolūkam, kādam tā iegūta.

2. Neskarot 11., 12., 14., 15. un 27. pantā paredzēto informācijas apmaiņu un izmantošanu, Komisija un dalībvalstu konkurences iestādes, to ierēdņi, darbinieki un citas personas, kas strādā šo iestāžu uzraudzībā, kā arī dalībvalstu citu iestāžu ierēdņi un ierēdņi neizpauž informāciju, ko tie ieguvuši vai ar ko apmainījušies saskaņā ar šo regulu un uz ko attiecas dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums. "

[124] Regulas 773/2004 16. pantā ir sīki izklāstīti noteikumi par to, kā Komisija rīkojas ar konfidenciālu informāciju.

[125] Puse, kas ir tiesīga pieprasīt, lai informācija tiktu klasificēta kā konfidenciāla, varētu būt persona, uz kuru attiecas izmeklēšana, vai jebkura cita persona (piemēram, persona, kas Komisijai sniegusi informāciju, atbildot uz informācijas pieprasījumu, kurš iesniegts saskaņā ar Regulas 1/2003 18. pantu). Puse var arī pieprasīt konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, ko Komisijai sniegusi cita persona (sk. lietu 53/85, AKZO Chemie BV pret Komisiju [1986] ECR 1965, 28. punkts, kurā Tiesa nosaka, ka Komisijai "ir jāņem vērā uzņēmumu likumīgās intereses savu komercnoslēpumu aizsargāšanā. Tādējādi komercnoslēpumi tiek īpaši aizsargāti. [Sūdzības iesniedzējiem piemērojamie piekļuves noteikumi] ir jāuzskata par vispārējā principa izpausmi, kas ir piemērojams administratīvā procesa laikā. No tā izriet, ka trešai personai, kas ir iesniegusi sūdzību, nekādā gadījumā nevar piešķirt piekļuvi dokumentiem, kas satur komercnoslēpumus.") Ir arī vērts atzīmēt, ka šādas kļūdainas nosūtīšanas iespējamās negatīvās sekas nav atkarīgas no šīs informācijas izmantošanas Komisijas procedūrās, piemēram, ja sūdzības iesniedzējs sniedz rakstiskas piezīmes vai iesniegumu mutiskā uzklausīšanā. Drīzāk šādas konfidenciālas informācijas pārsūtīšanas negatīvā ietekme sākas uzreiz pēc tam, kad trešā persona ir saņēmusi šo informāciju. Šajā sakarā ombuds uzskata, ka gadījumā, ja Komisija kļūdaini nosūta sūdzības iesniedzējam konfidenciālu informāciju, tai, tiklīdz tā uzzina par savu kļūdu, būtu jāinformē sūdzības iesniedzējs par kļūdu un jālūdz sūdzības iesniedzējam tai nosūtīt atpakaļ minēto iebildumu paziņojuma versiju.

[126] Tomēr var apgalvot, ka persona, pret kuru vērsta izmeklēšana, būtu jāinformē par informāciju, ko Komisija sniegusi sūdzības iesniedzējam, lai persona, pret kuru vērsta izmeklēšana, varētu pienācīgi formulēt savus argumentus administratīvā procesa laikā, tostarp mutiskās uzklausīšanas laikā. Tādējādi personai, pret kuru vērsta izmeklēšana, būtu jāļauj pēc pieprasījuma saņemt iebildumu paziņojuma rediģētās versijas kopiju.

[127] Kļūdaina konfidenciālas informācijas nosūtīšana sūdzības iesniedzējam, ja tiek pierādīts, ka par šo nosūtīšanu ir atbildīga Komisija, pati par sevi var būt būtisks faktors prasībā par zaudējumu atlīdzību pret Komisiju.

[128] Turpretī ombuds neizslēdz iespēju, ka varētu tikt pārkāptas personas, pret kuru vērsta izmeklēšana, tiesības uz aizstāvību, ja Komisija pieliktu pūles, lai liegtu personai, pret kuru vērsta izmeklēšana, iegūt no citiem avotiem, piemēram, izmantojot informācijas apmaiņas nolīgumus ar trešām personām, informāciju, ko persona, pret kuru vērsta izmeklēšana, izmantotu savai aizstāvībai.

[129] Piemēram, ja sūdzības iesniedzējs sniedz rakstiskas piezīmes saistībā ar iebildumu paziņojumu vai sniedz prezentāciju mutiskajā uzklausīšanā.

[130] Tomēr Komisija var nolemt, ka puse, kas sniedz Komisijai informāciju saistībā ar pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, var zaudēt vai samazināt savas tiesības uz iecietību saskaņā ar Paziņojumu par iecietību (sk. 12. pantu Komisijas paziņojumā par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos, OV C 298, 2006. gada 8. decembris, 17.–22. lpp.), ja tā atklāj sava pieteikuma iecietības programmas piemērošanai faktu vai saturu, pirms Komisija ir izdevusi paziņojumu par iebildumiem šajā lietā. Skat. arī 2006. gada 19. janvārī celto prasību lietā Deltafina/Komisija (lieta T-12/06).

[131] Minēts iepriekš 125. zemsvītras piezīmē.

[132] Pieņemot, ka šāda informācija sākotnēji tika klasificēta kā "konfidenciāla informācija" , šāda informācija, ja to (atkal) iekļauj lietas materiālos pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs savos rakstiskajos vai mutiskajos iesniegumos Komisijai ir sniedzis paziņojumus, Komisijas izmeklēšanas lietas materiālos joprojām tiek klasificēta kā "konfidenciāla informācija" .

[133] Sk. iepriekš 136. punktu.

[134] Sk. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktu (Tiesības uz labu pārvaldību), kurā noteikts, ka "[i]kvienai personai ir tiesības uz objektīvu jautājumu izskatīšanu ..." Sk. arī Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 8. un 11. pantu.

[135] Kā minēts iepriekš 191. punktā, šādas darbības nepārkāpj personas, pret kuru vērsta izmeklēšana, tiesības uz aizstāvību. Tomēr, neraugoties uz šo faktu, Komisijai nebūtu aktīvi jāmēģina apdraudēt tās personas intereses, pret kuru vērsta izmeklēšana, lai aizsargātu tās konfidenciālo informāciju.

[136] Skat. iepriekš 198. punktu un 134. zemsvītras piezīmi. Tas tā varētu būt, ja Komisijas nodoms būtu bijis nostiprināt vienas puses pozīciju administratīvajā procesā, par kuru bija atbildīga Komisija.

[137] Darba kārtībā bija minēti tikai tie jautājumi, kas saistīti ar iebildumu rediģēšanu.

[138] B bija vecākais uzņēmuma Dell padomnieks.

[139] Ombuda dienesti pārbaudīja darba kārtību pārbaudes laikā, kas notika 2009. gada 28. maijā, 2009. gada 29. maijā un 2009. gada 10. jūnijā.

[140] Sk. Regulas (EK) Nr. 773/2004 16. panta 3. punktu.

[141] Attiecīgais OEM tika [rediģēts] [..].

[142] Atgādinot, ka savā e-pastā C k-gs, Dell ārējais padomdevējs, informē kolēģi, ka Komisijas ierēdnis (D k-gs) bija piezvanījis C k-gam, lai jautātu, vai Dell " apsvērs iespēju izmantot [informācijas apmaiņas līgumu] ar AMD, kas būtu līdzīgs līgumam [Dell], kas noslēgts ar Intel par [paziņojumu par iebildumiem] citātiem".

[143] Sk. spriedumu lietā T-59/02 Archer Daniels Midland Co./Komisija (Krājums 2006, II-3627. lpp., 275.–277. un 290. punkts). Skatīt arī spriedumu lietā T-151/94 British Steel plc/Komisija (Recueil 1999, II-629. lpp., 429. punkts).

[144] Ombuds arī norāda, ka Dell ārējā padomdevēja 2008. gada 18. septembra vēstule atspoguļo Dell izpratni par C kunga un D kunga sarunas nozīmi.

[145] Patiešām, tas, ka sūdzības iesniedzējs izvirza argumentus par Komisijas un Dell 2007. gada augusta apspriežu nozīmi (skatīt 201. punktu), šķiet, norāda uz to, ka sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijas nodoms bija veicināt informācijas apmaiņas nolīgumu starp Dell un AMD jau 2007. gada 9. augustā.

[146] Lietas materiālos ir norādīts, ka D ir lietas izskatītājs.

[147] Ombuds norāda, ka diskusija par informācijas apmaiņas nolīguma projekta grozījumiem, kas paredzēti, lai svītrotu atsauces uz AMD tiesībām "piekļūt lietas materiāliem" , ir iekļauta arī ombudam nosūtītajā Komisijas atzinumā.

[148] Ja iekšējā piezīme tiktu sagatavota tajā laikā, tā būtu ne tikai precīzāka, bet arī gūtu labumu no principa in tempore non suspecto.