Lieta attiecās uz Eiropas Komisijas nespēju sniegt pienācīgas atbildes sūdzības iesniedzējam, kurš bija sūdzējies par valsts atbalsta problēmu Vācijā. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Vācija pārkāpj ES valsts atbalsta noteikumus savas jaunās sabiedriskās apraides finansēšanas shēmas dēļ. Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka, tā kā Komisija galu galā sniedza pienācīgu atbildi, administratīvas kļūmes nebija.  

Lieta attiecās uz Komisijas praksi valsts atbalsta formālās izmeklēšanas ietvaros atteikt valsts atbalsta saņēmējiem un citām ieinteresētajām personām piekļuvi tās valsts atbalsta lietas materiāliem.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka pēc Eiropas Savienības Pamattiesību hartas stāšanās spēkā Komisijas prakse bija Hartas 41. panta (tiesības uz labu pārvaldību) un 47. panta (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu) pārkāpums.

Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka Komisijas prakse atbilst attiecīgajām valsts atbalsta procedūras regulām un ES tiesu judikatūrai attiecībā uz ieinteresēto personu procesuālajām tiesībām. Tas, ka saņēmējiem un citām ieinteresētajām personām nav piekļuves Komisijas valsts atbalsta lietas materiāliem, atspoguļo to ierobežoto lomu valsts atbalsta izmeklēšanā un to, ka valsts atbalsta izmeklēšana tiek sākta pret dalībvalsti, nevis pret saņēmēju. Tāpēc ombuds konstatēja, ka nav pieļautas administratīvas kļūmes.

Lieta attiecās uz Eiropas Komisijas atteikumu piešķirt sūdzības iesniedzējam, kas ir ieinteresētā persona, piekļuvi Savienības ražošanas nozares sākotnējam pieprasījumam paplašināt antidempinga maksājumus Krievijas izcelsmes amonija ražojumiem. Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka Komisijas atteikums nav pamatots, ņemot vērā piemērojamos antidempinga regulas noteikumus, un, iespējams, ir ietekmējis sūdzības iesniedzēja tiesības uz aizstāvību šajā procedūrā. Tādēļ viņa ieteica Komisijai atklāt attiecīgo pieprasījumu.

Lai gan Komisija nepiekrita ombuda konstatējumam par administratīvu kļūmi, tā piekrita viņas ieteikumam atklāt attiecīgo pieprasījumu. Tāpēc ombuds lietu slēdza.

Šī lieta attiecās uz to, kā Eiropas Komisija apstrādāja sūdzības iesniedzēja iesniegto informāciju, kurā apgalvots, ka Spānijas futbola klubiem ir piešķirts nelikumīgs valsts atbalsts. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija saprātīgā termiņā nav pieņēmusi lēmumu par to, vai tai būtu jāsāk oficiāla izmeklēšana par iespējami nelikumīgo valsts atbalstu. Tā kā, pēc sūdzības iesniedzēja domām, Komisija nerīkojās, sūdzības iesniedzējs iesniedza pieprasījumu par piekļuvi dažiem dokumentiem saistībā ar diviem no šiem gadījumiem. Komisija atteica piekļuvi, pamatojoties uz izmeklēšanas mērķu aizsardzību.

Lieta attiecās uz iespējamu bijušā komisāra interešu konfliktu Komisijas lēmumā neizmeklēt pretmonopola sūdzību, kas iesniegta Komisijai. Pretmonopola sūdzībā Komisijai tika apgalvots, ka Eiropas Futbola asociāciju savienība (UEFA) ir pārkāpusi ES konkurences noteikumus. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka UEFA Klubu licencēšanas un finansiāli godīgas spēles noteikumi (FFP) ir nelikumīgi, ciktāl tie paredz, ka trīs gadu laikā futbola kluba attiecīgajiem ienākumiem ir vismaz jāatbilst tā attiecīgajiem izdevumiem. Komisija nolēma neizmeklēt sūdzību, pamatojoties uz to, ka šis jautājums tai nav prioritārs. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šo lēmumu ietekmēja atbildīgais komisārs, kuram bija interešu konflikts, jo viņš bija viena konkrēta kluba, kuram FFP ir izdevīga, "asociēts" un spēcīgs atbalstītājs. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja uz to, ka komisārs vairāk nekā gadu pirms sūdzības iesniegšanas Komisijai bija izdevis kopīgu deklarāciju ar UEFA priekšsēdētāju, paužot atbalstu FFP.

2012. un 2014. gadā toreizējais par konkurenci atbildīgais Eiropas komisārs nāca klajā ar publiskiem paziņojumiem par notiekošu izmeklēšanu saistībā ar iespējamu karteli. Viens no izmeklējamajiem uzņēmumiem sūdzējās ombudam, ka apgalvojumi ir pretrunā objektivitātes principam, jo apgalvojumi radīja iespaidu, ka komisārs jau bija izlēmis, kāds būs notiekošās izmeklēšanas galīgais rezultāts.

Ombude uzskatīja, ka dažus komisāra publiskos paziņojumus var pamatoti uztvert kā tādus, kas liek domāt, ka Komisija vai komisārs jau ir izlēmuši par notiekošās izmeklēšanas rezultātiem un ka tā ir administratīva kļūme. Ombuds sniedza ieteikumu, kuru Komisija lielākoties ir atzinusi. Tādējādi ombude slēdza lietu, konstatējot administratīvu kļūmi, kas izrietēja no bijušā komisāra 2012. un 2014. gada publiskajiem paziņojumiem.

Lieta attiecās uz Eiropas Komisijas iespējamo nespēju informēt sūdzības iesniedzēju par viņa sūdzības par valsts atbalstu prioritāro statusu.

Ombude jautāja par šo jautājumu. Izmeklēšanas gaitā Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa sūdzība netiek izskatīta kā prioritāra lieta. Tomēr Komisija nav paskaidrojusi sava lēmuma iemeslus. Tāpēc ombuds slēdza sūdzību ar kritisku piezīmi par to, ka Komisija nav informējusi sūdzības iesniedzēju par to, kāpēc tā viņa sūdzībai par valsts atbalstu ir piešķīrusi zemas prioritātes statusu.

Lieta attiecās uz iespējamu Eiropas Komisijas nespēju saprātīgā termiņā lemt par valsts atbalstu, ko Nīderlande esot piešķīrusi kuģu būves nozarei. Ombuds uzsāka lietas izmeklēšanu, pēc kuras Komisija pabeidza sākotnējo novērtējumu, secinot, ka attiecīgie pasākumi nav valsts atbalsts. Ombuds konstatēja, ka nav pieļautas administratīvas kļūmes, un slēdza lietu.

The Ombudsman's inquiry concerned an alleged delay by the Commission in providing Infineon, a German IT company, which the Commission suspected to be a member of the Smart Card Chips cartel, with access to key evidence that the Commission intended to use against that company.

The Ombudsman inquired into the issue and found that the Commission had, without any good reason, delayed in providing access to that evidence, despite the fact that it was fully aware of the importance and relevance of that evidence. By incurring that delay, the Commission risked compromising its investigation.

The Ombudsman therefore criticised the Commission for the delay in giving Infineon access to that evidence.