Strasbūrā, 2008. gada 1. aprīlī

Cienītā S. kundze!

2006. gada 22. novembrī Jūs „Artemisszió Foundation”(„sūdzības iesniedzējs”) vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju par Leonardo da Vinci projekta īstenošanu (HU/99/1/83113/PI/III.3a./CONT). Jūsu sūdzība bija saistīta ar Jūsu iepriekšējo sūdzību (lieta 2720/2006/JF), kas datēta ar 2006. gada 16. un 17. augustu (1).

2006. gada 21. decembrī es Jūs informēju, ka lietas sarežģītības un gaidāmā brīvdienu perioda dēļ Jūsu sūdzības pieņemamības analīzi nebūs iespējams pabeigt līdz 2007. gada janvāra beigām.

2007. gada 24. janvārī es uzaicināju Komisijas priekšsēdētāju sniegt atzinumu par Jūsu sūdzību Nr. 3736/2006/JF.

2007. gada 10. aprīlī es no Jums saņēmu papildu informāciju.

2007. gada 21. maijā es saņēmu Komisijas atzinumu, kuru es jums nosūtīju kopā ar aicinājumu izteikt apsvērumus. Es Jūs informēju arī par to, ka informācija, ko Jūs man nosūtījāt iepriekš, tiks ņemta vērā saistībā ar apsvērumiem, ko Jūs varētu iesniegt. 2007. gada 24. jūlijā es saņēmu Jūsu apsvērumus.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka fakti kopsavilkumā ir šādi.

Laikā no 2000. gada janvāra līdz 2001. gada septembrim sūdzības iesniedzējs ar Leonardo da Vinci dotācijas atbalstu izstrādāja projektu ar nosaukumu „Starpkultūru komunikācija: iekļaušana un atstumtība Eiropā”.

Projekta beigās sūdzības iesniedzējs Eiropas Komisijai deklarēja kopējos finanšu izdevumus 153 700 EUR apmērā. Komisija summu 23 458 EUR apmērā uzskatīja par neattiecināmām izmaksām. Sūdzības iesniedzējs iesniedza dokumentārus pierādījumus, kas, viņaprāt, pamatoja šīs izmaksas.

Komisija 2002. gada martā, nepaužot nostāju par sūdzības iesniedzēja iesniegumiem, pieprasīja ārējam revidentam, proti, Deloitte & Touche ("revidents"), veikt projekta finanšu rezultātu revīziju.

Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 13. novembrī informēja Komisiju par adreses maiņu.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 27. janvārī saņēma revīzijas rezultātus. Ziņojumā revidents bija palielinājis neattiecināmo izmaksu summu līdz 73 163 EUR.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 10. martā vērsās pie revidenta un Komisijas ar plašiem un detalizētiem komentāriem, paužot neapmierinātību ar revīzijas secinājumiem, un lūdza pārskatīt revīzijas rezultātus.

2003. gada augustā tika pabeigta revīzijas pārbaude.

Komisija 2005. gada 7. janvārī, t. i., pēc gandrīz diviem gadiem kopš sūdzības iesniedzēja komentāriem, informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā ir: i) ir pabeigusi padziļinātu projekta satura un finanšu rezultātu pārskatu; un ii) noteica atgūstamo summu EUR 8377,83 apmērā. Komisijas vēstulē bija paskaidrots, ka sūdzības iesniedzējs var atrast sīkāku informāciju par iegūto summu “pievienotajā pielikumā un revīzijas ziņojuma galīgajā redakcijā, ko sagatavojuši [tās] pilnvarotie revidenti un ko [sūdzības iesniedzējs] jau ir saņēmis tieši ar [revidenta] starpniecību”. Tā arī norādīja, ka Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējam bija pietiekami daudz laika un iespēju iesniegt pārliecinošus un pilnīgus dokumentus; un ka “[..] operatīvā vienība pieņēma iesniegtos produktus, neraugoties uz nopietnām šaubām par to kvalitāti, un tikai tāpēc, ka [tās] dienesti bija pieņēmuši neskaidro priekšlikumu par šo projektu un [sūdzības iesniedzējs] bija izpildījis stingri noteikto līgumā noteikto uzdevumu minimumu.”

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 9. februārī ar vēstuli sazinājās ar Komisiju, lai saņemtu paskaidrojumus. Kopumā sūdzībā bija norādīts, ka, lai gan ir pagājuši divi gadi, tā nav saņēmusi atbildi uz 2003. gada 10. marta vēstuli. Turklāt Komisijas novērtējumā, šķiet, tika apstrīdēta projekta kvalitāte, un šis apgalvojums nebija savienojams ar pašas Komisijas lēmumu publicēt projektu 8. izdevumā "Laba prakse ". Ņemot vērā iepriekš minēto, sūdzības iesniedzējs pieprasīja: i) detalizētu informāciju par to, kā tiek izskatīts tās pārskatīšanas pieprasījums; revīzijas pārskata ziņojuma pilnīgu versiju; un iii) pēdējo maksājumu EUR 16 571 apmērā, kas saskaņā ar līguma noteikumiem Komisijai vēl bija jāveic.

Komisija 2005. gada 23. februārī nosūtīja sūdzības iesniedzējam vēstuli, kurā tā i) uzsvēra, ka sūdzības iesniedzējs „(..) var atrast visu pieprasīto informāciju sīki izstrādātajā pielikumā, kas pievienots [tās] 2005. gada 7. janvāra vēstulei, un [revidenta] revīzijas ziņojuma galīgajā redakcijā”; ii) atvainojās par ilgo novērtēšanas periodu un paskaidroja, ka tas bija saistīts ar vienības nelielo izmēru, kas atrisināja atlikušās lietas no Leonardo da Vinci programmas pirmā posma; un iii) apstiprināja summu 8377,83 EUR apmērā, kas jāatgūst no sūdzības iesniedzēja.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 17. marta vēstulē atbildēja un norādīja, ka Komisijas 2005. gada 7. janvāra vēstulē tam nav pievienoti pielikumi. Tā arī uzskatīja, ka Komisijas vēstulē tai nav sniegti nekādi pieprasītie paskaidrojumi. Tādēļ sūdzības iesniedzējs atkārtoja savus 2005. gada 9. februāra pieprasījumus.

Komisija 2006. gada 2. augustā, t. i., gandrīz pusotru gadu pēc pēdējā paziņojuma, nosūtīja sūdzības iesniedzējam e-pasta vēstuli, kurā pieprasīja samaksāt iepriekš minēto summu, pieskaitot procentus, kas aprēķināti, sākot no [ ] parāda samaksas termiņa beigām. E-pasta vēstule, kurai bija pievienots 2005. gada 20. jūnija paziņojums par parādu, tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam uz adresi, no kuras tas bija pārcēlies 2002. gadā. Tāpēc tā bija pirmā reize, kad sūdzības iesniedzējs tika informēts par šo paziņojumu par parādu. Parādzīmē 2005. gada 4. augusts bija minēts kā maksājuma beigu datums.

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 16. un 17. augustā nosūtīja Komisijai vēstuli un e-pastu, norādot, ka ne tikai 2002. gada 13. novembrī ir informējis Komisiju par adreses maiņu, bet visa sarakste starp sūdzības iesniedzēju un Komisiju ir notikusi, izmantojot sūdzības iesniedzēja oficiālo adresi (kas atšķiras no tās, kuru Komisija izmantoja, nosūtot paziņojumu par parādu). Tāpēc sūdzības iesniedzējs apstrīdēja atliktā maksājuma procentus un uzskatīja, ka šis starpgadījums liecina par Komisijas nolaidību lietas izskatīšanā. Sūdzības iesniedzējs arī informēja Komisiju par savu sūdzību Eiropas Ombudam.

Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta (ĢD) Resursu, finanšu un kontroles nodaļas vadītājs 2006. gada 5. oktobrī atbildēja, atvainojoties sūdzības iesniedzējam par neērtībām, ko tam varētu būt radījusi kavēšanās šajā lietā. Viņš arī paskaidroja, ka i) Komisijas vēstules uz sūdzības iesniedzēja adresi “Josika 24” ir nosūtītas atpakaļ; ii) Komisija mēģināja izmantot "vecāko" adresi "Meszaros 10", no kuras arī tika nosūtītas vēstules; un iii) pēc tam, kad Komisija bija zvanījusi sūdzības iesniedzējam un apstiprinājusi, ka “Josika 24” ir “patiešām [sūdzības iesniedzēja] pašreizējā adrese”, tā nosūtīja paziņojumu par parādu uz šo adresi. Nodaļas vadītājs arī apstiprināja, ka saskaņā ar Komisijas 2005. gada 7. janvāra un 2005. gada 21. marta vēstulēm atmaksāšanas pieprasījumam tiks pievienoti procenti.

Komisijas Budžeta nodaļa 2006. gada 15. novembrī izdeva parādzīmi sūdzības iesniedzējam par EUR 8990,57 atgūšanu, t. i., ieskaitot procentus par atlikto maksājumu.

2006. gada 18. novembrī sūdzības iesniedzējs nosūtīja Komisijai trīs vēstules, kurās tas attiecīgi i) pieprasīja tikšanos ar Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta Resursu, finanšu un kontroles nodaļas vadītāju; ii) pārsūtīja Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta ģenerāldirektoram visus attiecīgos dokumentus, ko tas bija savācis diskusijās ar Komisiju, un pieprasīja tikšanos ar viņu; un iii) informēja Budžeta ĢD Parādu atgūšanas nodaļas vadītāju par iepriekš minēto.

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 22. novembrī atkārtoti iesniedza sūdzību ombudam. Kopumā tā uzskatīja, ka gan Komisijas, gan revidenta novērtējumi nav konsekventi, jo katrā novērtējumā ir pieņemti atšķirīgi formālie kritēriji. Kā ilustratīvus piemērus sūdzības iesniedzējs minēja to, ka, lai gan Komisija uzskatīja tikai EUR 1 no sūdzības iesniedzēja partnera “Calliope” personāla izmaksu kopsummas EUR 16 872 par neattiecināmiem, revidents uzskatīja, ka minētā partnera deklarētās kopējās personāla izmaksas nav attiecināmas. Turklāt Komisija atteicās segt divu sūdzības iesniedzēja darbinieku algas EUR 5278 apmērā, savukārt revidents, iespējams, ņemot vērā tam 2003. gada martā iesniegtos papildu dokumentus, iebilda pret divu citu sūdzības iesniedzēja darbinieku algām, kuru kopējā summa bija EUR 9750. Sūdzības iesniedzējs arī nepiekrita revidenta atteikumam pieņemt jebkādas tā partneru "IIT" un "ISSP" personāla izmaksas un tā lēmumam palielināt sūdzības iesniedzēja neattiecināmās izmaksas par "pieskaitāmajām izmaksām". Attiecībā uz šo pēdējo punktu sūdzības iesniedzējs norādīja Komisijai un revidentam, ka tas ir iztērējis 1461 EUR konferencei, nevis telpas īrei sanāksmei ar partneri. Neraugoties uz sūdzības iesniedzēja paskaidrojumu, Komisija vai revidents šo punktu nekad nav izlabojis. Lai gan pārskatīšanas rezultātā neattiecināmās izmaksas tika samazinātas līdz EUR 32 328, šis skaitlis joprojām atšķīrās no sūdzības iesniedzēja aplēsēm.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisija

1. iesniedz revidenta pārbaudes pilnīgu versiju un pareizus projekta kopējo rezultātu aprēķinus; un
2. nosūtīt debetnotu uz pareizo adresi.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu:

1. pārskatīt aprēķinus;
2. samaksāt tai pēdējo maksājumu 16 571 EUR apmērā; un
3. atcelt par atlikto maksājumu uzkrātos procentus.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Komisijas atzinumu var apkopot šādi.

Hronoloģisks pamatojums

Komisija un sūdzības iesniedzējs (izmantojot adresi “Semmelweis u. 19, H - 1052 Budapest”) 1999. gadā parakstīja dotācijas nolīgumu (atsauce: HU/99/1/83113/PI/III.3a./ CONT) par maksimālo finansiālo palīdzību EUR 140 148 apmērā projektam “Starpkultūru komunikācija: iekļaušana un atstumtība Eiropā”.

Komisijas revidenti 2000. gadā veica pārbaudes apmeklējumu pie sūdzības iesniedzēja un konstatēja problēmas ar personāla izmaksām un vispārējiem izdevumiem saistībā ar projektu. Tāpēc Komisija nolēma lūgt revidentu veikt ārēju finanšu revīziju. Sūdzības iesniedzējs par to tika attiecīgi informēts 2002. gada 18. martā.

Revidents 2002. gada 29. un 30. aprīlī veica finanšu revīziju sūdzības iesniedzēja telpās.

2002. gada 4. oktobrī revidents iesniedza Komisijai un sūdzības iesniedzējam finanšu revīzijas ziņojuma projektu.

Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 13. novembra vēstulē informēja Komisiju, ka tā adrese ir mainīta uz "Meszaros u. 10, 1016 Budapest".

2003. gada 10. janvārī sūdzības iesniedzējs vēstulē informēja Komisiju par savu nodomu apstrīdēt finanšu revīzijas ziņojuma projektu un lūdza pagarināt apsvērumu iesniegšanas termiņu.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 10. janvārī vēlreiz, šoreiz pa e-pastu, informēja Komisiju par adreses maiņu uz "Meszaros u. 10, 1016 Budapest".

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 3. februārī pa e-pastu lūdza pagarināt termiņu nepieciešamo dokumentu iesniegšanai.

Komisija 2003. gada 17. februārī piekrita pagarinājumam līdz 2003. gada 10. martam.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 10. martā ar vēstuli un e-pastu iesniedza revidentam savus komentārus un papildu dokumentus.

Revidents 2003. gada 5. augustā iesniedza Komisijai savu galīgo finanšu revīzijas ziņojumu. Revidents savos galīgajos secinājumos ņēma vērā sūdzības iesniedzēja piezīmes un samazināja neattiecināmās izmaksas no EUR 73 163 līdz EUR 32 328.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 14. janvārī pa e-pastu lūdza Komisiju informēt to par lietas pašreizējo stāvokli pēc komentāriem par finanšu revīziju.

Komisija 2004. gada 1. decembrī ierakstītā vēstulē nosūtīja sūdzības iesniedzējam iepriekšēju informatīvu vēstuli uz "Komisijai norādīto korespondences adresi", proti, "Naphegy u. 36, 1016 Budapest".

Tā kā sūdzības iesniedzējs iepriekš minēto vēstuli neapgalvoja, Komisija 2005. gada 7. janvārī to nosūtīja atkārtoti uz „internetā atrodamo adresi”, proti, „Josika u. 24, 1077 Budapest”. Šajā vēstulē Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka pēc tam, kad revidents bija pārbaudījis projekta saturu un finansiālos aspektus, tā sagaida, ka sūdzības iesniedzējs atmaksās 8377,83 EUR. Šai vēstulei pievienotā informācija ietvēra revidenta finanšu revīzijas ziņojuma secinājumu uz divām lappusēm. Vēstulē arī norādīts, ka sīkāku informāciju var atrast galīgajā finanšu revīzijas ziņojumā, kuru sūdzības iesniedzējam jau vajadzēja saņemt tieši no revidenta. Tā arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka turpmāki apgalvojumi netiks pieņemti.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 9. februārī atbildēja ar vēstuli, kurā apstrīdēja finanšu revīziju un uzskatīja, ka revīzijas rezultāti liecina par izpratnes trūkumu par projektu un ir pretrunā Komisijas 2000. gada pārbaudes apmeklējumam. Sūdzības iesniedzējs arī pieprasīja paskaidrojumu par laikposmu, kas bija vajadzīgs, lai izskatītu tā lietu, un pieprasīja galīgā finanšu revīzijas ziņojuma kopiju.

Komisija 2005. gada 23. februārī vēstulē, kas nosūtīta „Meszaros u. 10, 1016 Budapest”, paskaidroja, ka „dažos gadījumos lēmumu pieņemšanai [ir] vajadzīgs ilgs laiks”, un nosūtīja sūdzības iesniedzēju sīkākai informācijai uz pielikumu, kas pievienots tās 2005. gada 7. janvāra vēstulei.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 17. marta vēstulē atbildēja, ka nav saņēmis iepriekš minēto pielikumu. Sūdzības iesniedzējs arī pauda neapmierinātību ar lietas izskatīšanu, jo īpaši ar ilgo laiku, kas bija vajadzīgs projekta novērtēšanai, un faktu, ka tas vēl nebija saņēmis atbildi uz savu 2003. gada 10. marta apelāciju.

Komisija 2005. gada 21. martā atkārtoti nosūtīja pielikumus, norādot, ka no lietas materiāliem izriet, ka tā ir informējusi sūdzības iesniedzēju novērtēšanas laikā. Komisija arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā nav iesniegusi derīgus apliecinošos dokumentus, kas prasīti galīgajam ziņojumam un finanšu revīzijas laikā.

Komisija 2005. gada 20. jūnijā nosūtīja paziņojumu par parādu Nr. 3240702710 uz adresi "Naphegy u. 36, 1016 Budapest", lūdzot sūdzības iesniedzēju līdz 2005. gada 4. augustam samaksāt summu EUR 8377,83 apmērā. 2005. gada 19. augustā Komisija ierakstītā vēstulē nosūtīja brīdinājuma vēstuli uz šo pašu adresi. Šīs vēstules netika pieprasītas.

Komisija 2005. gada 21. oktobrī ierakstītā vēstulē nosūtīja atgādinājumu par oficiālo paziņojumu "Meszaros u. 10, 1016 Budapest", kas arī netika pieprasīts.

Komisija 2006. gada 8. augustā nosūtīja sūdzības iesniedzējam otru atgādinājumu uz adresi „Josika u. 24, 1077 Budapest”, pievienojot tam „atgriešanas kvīts” pieprasījumu. Otrajā atgādinājumā bija norādīta summa 8859,36 EUR apmērā, kas ietvēra procentus par atlikto maksājumu 481,53 EUR apmērā (2).

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 16. un 17. augustā apstrīdēja sākotnējās prasības likumību, kā arī nokavējuma procentus, norādot, ka nav laikus saņēmis parādzīmi. Tajā pašā dienā sūdzības iesniedzējs arī iesniedza pirmo sūdzību ombudam.

Komisija 2006. gada 5. oktobrī atbildēja, ka kavēšanās iemesls ir neskaidrība par pareizo adresi, un norādīja, ka tās vēstules ir nosūtītas atpakaļ no sūdzības iesniedzēja pašreizējām un vecajām adresēm.

2006. gada 15. novembrī Komisija nosūtīja atgādinājumu par formālo paziņojumu EUR 8990,57 apmērā, kas ietvēra EUR 612,74 atliktā maksājuma procentiem.

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 18. novembrī atbildēja: i) informējot Budžeta ģenerāldirektorātu, ka nemaksāšanas iemesls ir sūdzības iesniedzēja centieni sazināties ar Komisiju; informēt Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta ģenerāldirektoru par šajā jautājumā veiktajiem pasākumiem; un iii) pieprasīt oficiālu atbildi no Izglītības un kultūras ĢD Finanšu un kontroles nodaļas vadītāja.

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 19. novembrī pieprasīja ombudam atjaunot sūdzību.

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 25. novembrī iesniedza oficiālu sūdzību komisāram Figel'. Sūdzības iesniedzējs pieprasīja reālistisku attiecināmo un neattiecināmo izmaksu īpatsvara aprēķinu projektā, veicot pārrēķinu, pārskatot debetnotu un atzīstot Komisijas pieļautās administratīvās kļūmes.

Revidents 2006. gada 4. decembrī Komisijai nosūtītajā e-pasta vēstulē izskaidroja procedūru attiecībā uz sūdzības iesniedzēja lietu un norādīja, ka, lai gan pirmais finanšu revīzijas ziņojuma projekts bija iesniegts sūdzības iesniedzējam, galīgais finanšu revīzijas ziņojums saskaņā ar standarta praksi tika nosūtīts tikai Komisijai.

Komisāra Figela kabinets 2006. gada 21. decembra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka otrais attaisnoto un neattaisnoto izmaksu novērtējums ir veikts precīzi un ka Komisija pārskata iespēju atskaitīt atliktā maksājuma procentus no kopējās atmaksājamās summas.

Komisija 2007. gada 2. februāra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju par pārskatīto aprēķinu. Šim paziņojumam tā pievienoja galīgo finanšu revīzijas ziņojumu un jaunu paziņojumu par parādu, no kura tika izslēgta atliktā maksājuma procentu maksa.

Komisijas nostāja attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un apgalvojumiem

Komisija uzsāka finanšu revīziju pēc problēmām, kas tika konstatētas tās revidentu pārbaudes apmeklējuma laikā 2000. gadā. Finanšu revīziju veica revidents, kurš, kā tas uzsvēra, bija ārējs revidents. Tāpēc Komisijas aprēķinus nevar salīdzināt ar revidenta veikto finanšu revīziju.

Nav īpašu noteikumu, kas liktu Komisijai informēt saņēmēju par pilnīgu revīzijas galīgo ziņojumu. Lai gan Komisija atzīst savu pārpratumu ar revidentu, 2004. gada 1. decembra vēstule parādīja, ka Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējs ir saņēmis galīgo finanšu revīzijas ziņojumu tieši no revidenta. Revidenta 2006. gada 4. decembra e-pasta vēstulē bija skaidri norādīts, ka tas Komisijai ir nosūtījis tikai galīgo finanšu pārskatu un nav atbildējis uz sūdzības iesniedzēja 2003. gada 10. marta vēstuli.

Komisija pauž nožēlu, ka 2005. gada 20. jūnija paziņojums par parādu un 2005. gada 19. augusta oficiālais paziņojums kļūdaini nosūtīts uz sūdzības iesniedzēja veco adresi "Naphegy u. 36, 1016 Budapest". Oficiālo paziņojumu, kas tika nosūtīts atkārtoti 2005. gada 21. oktobrī, nosūtīja uz adresi "Meszaros u. 10, 1016 Budapest", jo šo adresi Komisija izmantoja 2000. gada 23. februārī, saņemot atpakaļ "(3). Pēdējā ir sūdzības iesniedzēja pašreizējā un oficiālā adrese, un tā ir identiska atsauces adresei tā vēstulē ombudam un Komisijai. Tomēr oficiālā paziņojuma vēstule atkal tika nosūtīta atpakaļ Komisijai. Uzskatot, ka sūdzības iesniedzējs ir pārcēlies, Komisija sāka veikt pasākumus, lai atrastu pareizo adresi. Neskaidrību dēļ, ko radīja vēstules nosūtīšana atpakaļ Komisijai, procedūra tika pagarināta.

Secinājums

Pēc sūdzības iesniedzēja sūdzībām Komisija ir izanalizējusi lietas materiālus un veikusi revīzijas pārbaudi.

Revidents precīzi veica projekta attiecināmo un neattiecināmo izmaksu finanšu revīziju, kas tika veikta saskaņā ar dotācijas nolīgumā izklāstītajiem finanšu noteikumiem. Tomēr, kad Komisija pārbaudīja aprēķinus pēc sūdzībām, tika atklāta un koriģēta starpība starp Komisijas finansējuma procentuālo daļu, kas piemērojama attiecināmajiem izdevumiem, kā rezultātā summa, kas sūdzības iesniedzējam jāatmaksā Komisijai, samazinājās par 215,88 EUR. Turklāt adrešu neskaidrības dēļ Komisija ir nolēmusi neiekasēt procentus par atlikto maksājumu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzēja apsvērumus var apkopot šādi.

Sūdzības iesniedzējs apstiprināja, ka ir saņēmis Komisijas 2007. gada 2. februāra paziņojumu par parādu, un norādīja, ka 2007. gada 21. martā tas saņēma atgādinājumu no Komisijas Parāda atgūšanas nodaļas par EUR 8183 atmaksu divu nedēļu laikā.

Sūdzības iesniedzējs bija apmierināts ar to, ka Komisija beidzot tam bija iesniegusi revidenta veiktās pārbaudes pilnīgu versiju, un atzina, ka tā bija nosūtījusi sākotnējo paziņojumu par parādu uz nepareizu adresi. Sūdzības iesniedzējs tomēr uzsvēra, ka šī bija pirmā reize, kad tas saņēma pilnīgu galīgās revīzijas kopiju, neraugoties uz to, ka revīzija tika pabeigta 2003. gada 5. augustā. Tas, ka finanšu revīzijas ziņojums tika saglabāts līdz 2007. gada februārim, liedza sūdzības iesniedzējam iespēju jebkādā veidā reaģēt uz revidenta novērtējumu, kuram sūdzības iesniedzējs nepiekrita. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz revidenta “atteikumu segt visas Rumānijas partnera personiskās izmaksas un 100 % no darbuzņēmēja pieskaitāmajām izmaksām, neraugoties uz rēķiniem un cita veida dokumentiem”. Sūdzības iesniedzējs bija izskaidrojis savu pieskaitāmo izmaksu aprēķināšanas metodi, un tā “Rumānijas partneris” bija savlaicīgi iesniedzis pieprasītos algas aprēķinus. Neraugoties uz iepriekš minēto, revidents nepieņēma sūdzības iesniedzēja paskaidrojumus un iesniegto dokumentāciju, nepaskaidrojot šāda atteikuma iemeslus.

Sūdzības iesniedzējs nepiekrita Komisijas viedoklim, ka revidenta veiktās revīzijas rezultāti bija precīzi. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz pārbaudē konstatēto starpību 215,88 EUR apmērā. Lai gan sūdzības iesniedzējs atzina, ka iepriekš minētais skaitlis neliecina par ļoti būtisku atšķirību, tas uzskatīja, ka, neraugoties uz revidenta reputāciju profesionalitātes jomā, revīzijas laikā tika pieļautas kļūdas.

Sūdzības iesniedzējs arī atsaucās uz to, ka Komisija bija uzdevusi revidentam ievērot riska faktorus, kas saistīti ar iepriekš noteikto projektu, proti, personāla un vispārējās izmaksas. Tāpēc revidents koncentrējās uz šiem diviem elementiem un šajā ziņā bija daudz nopietnāks nekā pati Komisija. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tieši attiecībā uz šiem diviem aspektiem Komisijas noteikumi bija vismazāk precīzi, tādējādi pieļaujot zināmu interpretācijas pakāpi.

Attiecībā uz personāla izmaksām sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka līguma pielikumā ir norādīts, ka “darba laikam, kas faktiski veltīts projektam, jābūt identificējamam un pienācīgi dokumentētam (ko parakstījis darbinieks un darba devējs)”. Vairumā gadījumu revidenti atteicās ņemt vērā personāla izmaksas, jo konstatēja, ka “darba laika uzskaites lapas [] bija vispārīgas, nebija pietiekami detalizētas” un tādējādi nebija “pietiekami precīzas”. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šādi apsvērumi nebija balstīti uz skaidri noteiktiem objektīviem kritērijiem.

Attiecībā uz vispārējām izmaksām līgumā bija noteikts, ka "projekta tieši radītajām vispārējām izmaksām, ja iespējams, jābūt identificējamām, izmantojot atbilstīgu sistēmu, vai vismaz tām jābūt pakļautām pēc iespējas precīzākām aplēsēm." Revidentu galvenais iebildums bija tāds, ka maksājumi tika veikti skaidrā naudā. Sūdzības iesniedzējs sniedza detalizētus paskaidrojumus par projekta vispārējo izmaksu aprēķināšanas metodi un iesniedza apliecinošus dokumentus. Neraugoties uz iepriekš minēto, revidents joprojām noraidīja projekta vispārējo izmaksu kopējo summu.

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka, pārskatot revīziju, tas ir uzzinājis, ka lielākā daļa tā personāla izmaksu, kā arī "ISSR"(4) personāla izmaksu ir pieņemtas. Tomēr attiecībā uz “Calliope” summa 3143 EUR apmērā joprojām tika atteikta, neraugoties uz to, ka uzņēmums bija iesniedzis visus attiecīgos dokumentus, kas pamato tā izmaksas. Attiecībā uz "ITT" tā personiskās izmaksas netika pieņemtas, jo, iespējams, trūka darba laika uzskaites lapu. Tomēr "ITT" iesniedza vairākus dokumentus, kurus revidents acīmredzot uzskatīja par apmierinošiem. Turklāt sūdzības iesniedzējs nosūtīja revidentam papildu dokumentus, piemēram, personāla izmaksu tabulu un algas aprēķinu paraugus ar savām piezīmēm. Neraugoties uz atkārtotiem pieprasījumiem, ne Komisija, ne revidents nesniedza sūdzības iesniedzējam nekādas norādes par nepieciešamo dokumentu precīzo raksturu.

Nav tiesa, ka sīkāka informācija par revīzijas pārskatīšanu bija pievienota Komisijas 2005. gada 7. janvāra vēstulei. Sūdzības iesniedzējs to bija skaidri norādījis turpmākajā sarakstē ar Komisiju. Turklāt tā vēstules daļa, kurā noteikts, ka "sīkāku informāciju var atrast galīgajā finanšu revīzijas ziņojumā, kas [sūdzības iesniedzējam] jau bija jāsaņem [revidentam] " , šķiet, norāda uz to, ka starp Komisiju un revidentu ir radušies daži pārpratumi. Komisija nav noteikusi, kura pienākums ir informēt sūdzības iesniedzēju par galīgo finanšu revīzijas ziņojumu. No šīs vēstules izriet, ka Komisija pieņēma, ka tas ir revidenta pienākums, to skaidri neprecizējot.

Sūdzības iesniedzējs saņēma rezultātu kopsavilkumu tikai 2005. gada 17. martā, nevis pirms vairāku pieprasījumu nosūtīšanas Komisijai pa e-pastu, tālruni un vēstulēm. Komisijas vēstulē sūdzības iesniedzējam bija pievienoti pielikumi, kuros sniegta sīkāka informācija par galīgā ziņojuma aprēķinu. Tajā bija arī divi apgalvojumi, kas, pēc sūdzības iesniedzēja domām, bija grūti saprotami: ka "no lietas materiāliem [] izrietēja, ka Komisija novērtējuma laikā [ sūdzības iesniedzēju ] bija informējusi" un ka "[sūdzības iesniedzējs] nebija iesniedzis derīgus apliecinošos dokumentus, kas prasīti galīgajam ziņojumam" . Šajā saistībā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka i) ņemot vērā tā sarakstes ar Komisiju vēsturi, ir grūti saprast, kas varētu pamatot pirmo no iepriekš minētajiem apgalvojumiem; un ii) tas atkārtoti mēģināja iegūt informāciju no revidenta un Komisijas par to apliecinošo dokumentu veidu, kuri tika uzskatīti par trūkstošiem. Tā kā uz šiem pieprasījumiem atbilde netika sniegta, sūdzības iesniedzējs darīja visu iespējamo, lai iesniegtu dokumentus, kurus tas uzskatīja par "apliecinošiem" dokumentiem.

Sūdzības iesniedzēja iespaids par Komisijas vispārējo nolaidību tika vēl vairāk pastiprināts, kad tas saņēma parādzīmi ar ievērojamu summu par novēlotiem procentiem. Kļuva skaidrs, ka rēķinu oriģināli atkal tika nosūtīti uz nepareizu adresi. Lai gan Komisija acīmredzami saprata šo kļūdu, tā turpināja pieprasīt nokavējuma procentus līdz brīdim, kad sūdzības iesniedzējs prasīja komisāra Figel' iesaistīšanos. Galu galā pilns ziņojums sūdzības iesniedzējam tika paziņots tikai 2007. gada februārī.

Attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka kopumā tā aprēķinu nevar salīdzināt ar revidenta veikto finanšu revīziju, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tas saprot, ka dažos gadījumos ārējā revidenta atzinums var atšķirties no Komisijas veiktā novērtējuma. Tomēr šajā gadījumā atšķirība ir ievērojama, un sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tās iemesls ir skaidri noteikta un publiskota standartu kopuma trūkums. Piemēram, sūdzības iesniedzējs atsaucās uz to, ka Komisijas revidenti uzskatīja algas, kas izmaksātas, pamatojoties uz rēķiniem, par neattiecināmām personāla izmaksām, lai gan tajā pašā laikā revidents šo sistēmu bija pieņēmis kā vienīgo pilnībā pieņemamo maksāšanas metodi.

Attiecībā uz Komisijas nostāju, ka kopumā nebija īpašu noteikumu, kas liktu tai informēt saņēmējus par pilnīgu revīzijas galīgo ziņojumu, sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka tas ir pretrunā vispārējam pārredzamības noteikumam, ko Komisija stingri atbalsta. Ne tikai pilns galīgais ziņojums, bet arī visa pārējā būtiskā informācija tika saglabāta no sūdzības iesniedzēja līdz brīdim, kad tas uzsāka un paplašināja saziņu ar dažādiem Komisijas un ombuda dalībniekiem. Komisija atzīst, ka ar revidentu bija "pārpratums" . Tāpēc tai būtu jāuzņemas atbildība par šo pārpratumu. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka sūdzības iesniedzējam nav nekādu juridisku attiecību ar revidentu, bet tikai ar Komisiju.

Sūdzības iesniedzējs nevar piekrist Komisijas nostājai, ka revidenta galīgajos secinājumos ir pienācīgi ņemtas vērā viņa piezīmes. Lai gan tā norāda, ka neattiecināmās izmaksas ir samazinājušās no EUR 73 163 līdz EUR 32 328, un tāpēc piekrīt, ka daži tās piedāvātie dokumenti un paskaidrojumi ir iekļauti pārskatīšanā, sūdzības iesniedzējs joprojām nav pārliecināts par to, kas tika ņemts vērā, kas tika noraidīts un kāpēc.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja adresi un nosūtīto korespondenci sūdzības iesniedzējs, pirmkārt, pauda nožēlu, ka viena vēstule tika nosūtīta arī no tā pareizās adreses. Šajā saistībā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tam diemžēl nav nekādu paskaidrojumu par šo faktu, izņemot iespējamu pasta kļūdu. Tomēr tā uzsvēra, ka Komisijai ir paziņota pareizā adrese. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka adrešu neskaidrība pati par sevi nevar izskaidrot procedūras neparasto ilgumu. Tā nebija apmierināta arī ar Komisijas paskaidrojumu, ka "dažos gadījumos lēmumu pieņemšanai ir vajadzīgs [] ilgs [] laiks, lai uzsāktu" .

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija, pārskatot revidenta ziņojumu, ir noteikusi neattiecināmas izmaksas EUR 32 112 apmērā. Tāpēc Komisija pieprasīja sūdzības iesniedzējam atmaksāt 8277 EUR kopā ar procentiem. Tomēr saskaņā ar līgumu Komisijai joprojām ir jāsamaksā sūdzības iesniedzējam maksājums 16 572 EUR apmērā.

Sūdzības iesniedzējs piekrita, ka dažas projekta izmaksas var uzskatīt par neattiecināmām. Tomēr sūdzības iesniedzējs uzskata, ka atteikums atzīt dažas izmaksas par attiecināmām nav pamatots. Šajā saistībā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz i) tā “Rumānijas partnera” personāla izmaksām, kas atbilst EUR 17 528; ii) daļu no sava "Francijas partnera" personāla izmaksām, kas atbilst EUR 3143; un iii) savas vispārējās izmaksas, kas atbilst 3257 EUR. Atņemot šīs summas no revidenta novērtēto neattiecināmo izmaksu kopsummas, neattiecināmās izmaksas kopā sasniegtu 8184 EUR. Līdz ar to nesamaksātais Komisijas ieguldījums ir EUR 8388.

Sūdzības iesniedzējs bija gatavs atmaksāt Komisijas pieprasīto summu, cerot, ka ombuda izmeklēšana vēlāk pamatos viņa prasību. Tomēr, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja finansiālo stāvokli laikā, kad tas nosūtīja savus apsvērumus ombudam, sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju piekrist, ka atmaksa tiek veikta divos maksājumos. Sūdzības iesniedzējs informēja ombudu, ka tas jau ir pārskaitījis Komisijai kopējās summas pirmo daļu, un cerēja, ka otro daļu varēs pārskaitīt līdz 2007. gada septembrim.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ir pierādīts, ka sūdzības iesniedzējs kopš 2003. gada ir aktīvi mēģinājis apspriest savu situāciju ar Komisiju. Tomēr tā pieļāva vairākas profesionālas kļūdas, kas bija administratīva kļūme, un nemēģināja tās atzīt, izņemot procentu atcelšanu par atlikto maksājumu. Tāpēc sūdzības iesniedzējs vēlējās atjaunot savus apgalvojumus par projekta attiecināmo un neattiecināmo izmaksu īpatsvara reālistisku aprēķinu un par parādzīmes pārskatīšanu, ņemot vērā pēdējo maksājumu, kas tam vēl nav izmaksāts. Neraugoties uz iepriekš minēto, sūdzības iesniedzējs arī bija gatavs panākt kompromisu un vēlējās atteikties no nesamaksātās maksas 8388 EUR apmērā, ja Komisija atceltu savu debetnotu un atmaksātu jau saņemtos 4000 EUR.

Lēmums

1 Apgalvojums, ka Komisija nav iesniegusi sūdzības iesniedzējam ārējā revidenta ziņojumu ar pareizu aprēķinu un saistītiem pieprasījumiem

1.1 Sūdzības iesniedzējs, fonds, kas atrodas Ungārijā, noslēdza dotācijas nolīgumu ar Eiropas Komisiju, lai izstrādātu projektu ar nosaukumu "Communication interculturelle: iekļaušana un izslēgšana Eiropā" un uz ko attiecas Komisijas Leonardo da Vinci programma (turpmāk "projekts"). Projekta beigās sūdzības iesniedzējs iesniedza Komisijai projekta finanšu izdevumus, kuriem Komisija nepiekrita. Komisija vispirms veica projekta izmaksu iekšējo revīziju un pēc tam uzdeva ārējam revidentam (“revidents”) veikt jaunu revīziju. Šīs otrās ārējās revīzijas rezultātā palielinājās Komisijas iepriekš noteikto neattiecināmo izmaksu summa. Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja šīs ārējās revīzijas rezultātus un pieprasīja pārskatīšanu. Pēc ārējās revīzijas pārbaudes pabeigšanas Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējam paziņojumu par samazinātu debeta atmaksu par 8377,83 EUR, kam pieskaitīti procenti par atlikto maksājumu. Lai gan revidenta secinājumu pārbaudes rezultātā samazinājās projekta neattiecināmo izmaksu kopējā summa, sūdzības iesniedzējs nepiekrita pārbaudītajam aprēķinam.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā Eiropas Ombudam apgalvoja, ka Komisija tam nav iesniegusi pilnīgu revidenta veiktās pārbaudes versiju un pareizus projekta kopējo rezultātu aprēķinus.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāpārskata aprēķins un jāsamaksā pēdējais maksājums 16 571 EUR apmērā.

1.2 Savā atzinumā Komisija rezumējot norādīja, ka nav īpašu noteikumu, kas tai uzliktu pienākumu informēt saņēmēju par pilnīgu revīzijas gala ziņojumu. Tomēr, pamatojoties uz saraksti ar revidentu, Komisija bija sapratusi, ka revidents ir iesniedzis sūdzības iesniedzējam šādu ziņojumu. Tomēr vēlāk, pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs bija paziņojis, ka tas tā nav, Komisija 2007. gada 2. februārī nosūtīja sūdzības iesniedzējam iepriekš minēto ziņojumu. Tā arī pārbaudīja finanšu revīziju un secināja, ka revidents to ir veicis precīzi. Tomēr tā arī konstatēja, ka galīgā dotācija tika aprēķināta, pamatojoties uz kļūdainu attiecināmo izdevumu procentuālo daļu, un attiecīgi samazināja no sūdzības iesniedzēja pieprasīto summu par 215,88 EUR.

1.3 Vispirms ombuds norāda, ka saskaņā ar viņa izpratni par šo sūdzības aspektu sūdzības iesniedzējs i) uzskata, ka revidenta galīgajā ziņojumā sniegtais aprēķins ir nepareizs, un ii) uzskata, ka, ja tas būtu saņēmis šo galīgo revīzijas ziņojumu pirms galīgā un galu galā arī nepareizā Komisijas lēmuma par projekta attiecināmajām/neattiecināmajām izmaksām, tas būtu varējis ātri reaģēt un sniegt pierādījumus, kas sūdzības iesniedzējam būtu varējuši labvēlīgi ietekmēt iepriekš minēto Komisijas lēmumu.

Projekta rezultātu aprēķins (attiecināmās un neattiecināmās izmaksas)

1.4 Attiecībā uz revidenta aprēķiniem un, visbeidzot, Komisijas veikto ar projektu saistīto izmaksu novērtējumu, ko apstrīd sūdzības iesniedzējs, ombuds atzīmē sūdzības iesniedzēja kritiku par konkrētiem dotāciju nolīguma noteikumiem attiecībā uz personāla un vispārējām izmaksām, kā arī par to, ka, iespējams, nav "skaidri noteiktu objektīvu kritēriju" un "standartu kopuma".

Ombuds norāda, ka pārbaudes apjoms, ko viņš var veikt strīdos par dotāciju nolīgumiem, noteikti ir ierobežots. Jo īpaši ombudam nebūtu jācenšas noteikt, vai kāda no pusēm ir pārkāpusi dotāciju nolīgumu, ja jautājums tiek apstrīdēts. Šo jautājumu varētu efektīvi risināt tikai kompetentā tiesa, kurai būtu iespēja uzklausīt pušu argumentus par attiecīgajiem tiesību aktiem un izvērtēt pretrunīgus pierādījumus par visiem apstrīdētajiem faktiskajiem jautājumiem. Tādās lietās kā šī ombudam ir pamats ierobežot savu izmeklēšanu, pārbaudot tikai to, vai Kopienas iestāde vai struktūra viņam ir sniegusi saskaņotu un saprātīgu pārskatu par savu darbību juridisko pamatu un kāpēc tā uzskata, ka ombuda nostāja ir pamatota (5).

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds ir rūpīgi izskatījis Komisijas paskaidrojumus un atzīmē, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju revīzija bija pareiza. Ombuds arī norāda uz sūdzības iesniedzēja novērojumiem, ka, neraugoties uz Komisijas nostāju attiecībā uz revīzijas precizitāti, revīzijas pārbaudē joprojām tika konstatēta atšķirība starp revidenta un Komisijas aprēķiniem. Tomēr ombuds norāda, ka pats sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos aprakstīja atšķirību aprēķinos kā tādu, kas “nav liela atšķirība”. Tādēļ ombuds secina, ka sūdzības iesniedzēja argumenti nerada šaubas par Komisijas nostāju attiecībā uz revidenta sniegto aprēķinu novērtējuma precizitāti.

1.5 Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka, lai gan tas bija iesniedzis visus nepieciešamos paskaidrojumus un dokumentus par tā un tā partneru attiecīgajām izmaksām, revīzijas pārbaudē dažas no šīm izmaksām joprojām tika uzskatītas par neattiecināmām.

1.6 Ombuds atzīmē, ka Komisija ir apstiprinājusi, ka revidents i) ir ņēmis vērā sūdzības iesniedzēja 2003. gada 10. marta komentārus, kā rezultātā kopējā neattaisnoto izmaksu summa ir samazinājusies no EUR 73 163 līdz EUR 32 328; un ii) veica finanšu revīziju saskaņā ar dotācijas nolīgumā izklāstītajiem finanšu noteikumiem.

1.7 Turklāt 2006. gada 25. novembrī un tādēļ šīs izmeklēšanas gaitā sūdzības iesniedzējs nosūtīja vēstuli komisāram Figel'(6), kurā tas i) pieprasīja "reālistisku novērtējumu par attaisnoto un neattaisnoto izmaksu proporciju [] projektā, parādzīmes pārskatīšanu un nokavējuma procentu aprēķināšanu (...) un, vēl svarīgāk, ģenerāldirektorāta atzīšanu par administratīvām kļūmēm"; un ii) nosūtīja "visu attiecīgo saraksti kopš 2001. gada (...) [līdz] pēdējai vēstulei, kas datēta ar 2006. gada 19. novembri un ko nosūtījusi Budžeta nodaļa " .

1.8 Komisāra kabinets 2006. gada 21. decembrī atbildēja, apstiprinot revīzijas rezultātus un informējot sūdzības iesniedzēju par projekta neattiecināmo izmaksu kopējās summas samazinājumu par EUR 215,88 (7). Komisija 2007. gada 2. februāra vēstulē izskaidroja šo atšķirību, norādot, ka „galīgā dotācija EUR projektam ir aprēķināta 71,88 % apmērā no attaisnotajiem izdevumiem, bet pareizajai procentuālajai daļai vajadzēja būt 72,16 %. Līdz ar to summa, kas [sūdzības iesniedzējam] būtu jāatmaksā, ir jāsamazina par EUR 215,88.”

1.9 Tādēļ ombuds secina, ka pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs bija iesniedzis sūdzību ombudam un komisāram Figel', Komisija veica revidenta galīgā finanšu ziņojuma pārbaudi. Lai gan sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka revīzijas ziņojuma novēlotā publiskošana neļāva tam savlaicīgi apstrīdēt tā rezultātus, Komisija faktiski pozitīvi reaģēja uz vēl vienu sūdzības iesniedzēja pieprasījumu veikt revīzijas rezultātu pārrēķinu, kas galu galā bija labvēlīgs sūdzības iesniedzēja interesēm.

Par atteikumu nosūtīt revidenta ziņojumu sūdzības iesniedzējam

1.10. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, lai gan revidenta ziņojums bija pabeigts un iesniegts Komisijai 2003. gada augustā, līdz sūdzības iesniegšanai ombudam tas vēl nebija saņēmis ziņojuma pilnu versiju.

1.11 Ombuds atzīmē, ka Komisija atzīst, ka tā saņēma revidenta galīgo finanšu pārskatu 2003. gada augustā. Tomēr Komisija apgalvo, ka nav īpašu noteikumu, kas tai liktu informēt saņēmējus par pilnīgu revīzijas galīgo ziņojumu, un ka jebkurā gadījumā tā uzskatīja, ka revidents pats to ir nosūtījis sūdzības iesniedzējam. Attiecībā uz šo pēdējo punktu Komisija atsaucās uz savu 2004. gada 1. decembra vēstuli sūdzības iesniedzējam.

1.12 Ombuds atzīmē, ka iepriekš minētajā 2004. gada 1. decembra vēstulē, ko sūdzības iesniedzējs nekad nav saņēmis, jo tā tika nosūtīta uz nepareizu adresi, ir noteikts, ka "[i]pievienotajos pielikumos un mūsu pilnvaroto revidentu revīzijas ziņojuma galīgajā versijā, ko Jūs jau esat saņēmis tieši ar [revidenta] starpniecību, Jūs atradīsiet sīkāku informāciju par summu EUR 8 377,83 apmērā, kas jāatgūst Eiropas Komisijai." Ombuda izmeklēšana atklāj, ka 2005. gada 7. janvārī Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējam vēstuli, kurā atkārtoti izklāstīts iepriekš minētās 2004. gada 1. decembra vēstules saturs un kuru šoreiz saņēma sūdzības iesniedzējs. Tādēļ ombuds piekrīt, ka Komisija, šķiet, patiešām ir uzskatījusi, ka revidents savu galīgo finanšu ziņojumu ir nosūtījis arī sūdzības iesniedzējam.

1.13 Tomēr ombuds atzīmē, ka 2005. gada 9. februāra un 17. marta vēstulēs sūdzības iesniedzējs īpaši lūdza Komisiju iesniegt "ziņojumu par profesionālo revīziju". Lai gan sūdzības iesniedzējs skaidri nenorāda, ka nav saņēmis galīgo revīzijas ziņojumu no revidenta, tā atkārtotajiem pieprasījumiem Komisijai par iepriekš minēto ziņojumu vajadzētu būt pietiekamiem, lai Komisija varētu šaubīties par to, vai revidents faktiski ir nosūtījis ziņojumu sūdzības iesniedzējam. Turklāt ombuds uzskata, ka no revidentu 2006. gada 4. decembra e-pasta vēstules izriet, ka tas ir nosūtījis savu ziņojumu tikai Komisijai (8).

1.14 Tāds pats secinājums izriet no sūdzības iesniedzēja 2005. gada 17. marta vēstules, informējot Komisiju, ka tas "nav saņēmis nekādus pielikumus" Komisijas 2005. gada 7. janvāra vēstulei. Tajā pašā vēstulē sūdzības iesniedzējs aicināja Komisiju “pārliecināties, ka pielikums [to] sasniedz pirms paziņojuma par parādu”, ja “pielikums [ir] dokuments, kurā ir visa trūkstošā informācija, un ja tas kļūdas dēļ ir izlaists [Komisijas] iepriekšējā vēstulē”.

Lai gan 2005. gada 21. martā Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējam trūkstošos dokumentus, kurus bija paredzēts pievienot tās 2005. gada 7. janvāra vēstulei, tā neieņēma nekādu nostāju attiecībā uz sūdzības iesniedzēja lūgumu nosūtīt revidenta galīgā ziņojuma kopiju (9).

1.15 Ombuds atgādina, ka labas pārvaldības principi prasa, lai ierēdņi nodrošinātu, ka lēmums par katru iestādei adresēto pieprasījumu tiek pieņemts saprātīgā termiņā (10). Kad laikā, kad varēja rasties pamatotas šaubas par to, vai sūdzības iesniedzējs ir vai nav saņēmis galīgo revīzijas ziņojumu no revidenta, sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju iesniegt tam revīzijas ziņojuma galīgo versiju, Komisija neveica nekādus pasākumus, lai noskaidrotu šo jautājumu revidentam vai sūdzības iesniedzējam. Turklāt Komisija galu galā nav pieņēmusi nekādu lēmumu par sūdzības iesniedzēja pieprasījumu. Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, ombuds uzskata, ka varētu būt prima facie administratīvas kļūmes gadījums.

1.16 Iepriekš minētā Komisijas bezdarbība tādējādi faktiski atbilda atteikumam atbildēt uz sūdzības iesniedzēja lūgumu. Šajā sakarā ombuds norāda, ka labas pārvaldības principi prasa, lai visos iestādes lēmumos, kas var nelabvēlīgi ietekmēt pilsoņu tiesības vai intereses, būtu norādīts to pamatojums (11). Šajā sakarā ombuds norāda, ka šīs izmeklēšanas laikā Komisija pamatoja savu bezdarbību, apgalvojot, ka nav īpaša noteikuma, kas prasītu atklāt saņēmējam pilnīgu revīzijas ziņojumu. Tomēr ombuds atgādina, ka Komisija arī atzina, ka šajā gadījumā tā uzskatīja, ka revidents ir nosūtījis sūdzības iesniedzējam galīgo revīzijas ziņojumu. Tādējādi ombuds secina, ka Komisija principā neiebilda pret galīgā revīzijas ziņojuma izpaušanu sūdzības iesniedzējam, un tāpēc uzskata, ka Komisijas arguments, ka tai nebija pienākuma nosūtīt galīgo finanšu revīzijas ziņojumu sūdzības iesniedzējam, nav pietiekami pārliecinošs, lai novērstu iepriekš konstatēto prima facie administratīvo kļūmi.

1.17 Turklāt ombuds norāda, ka 2007. gada 2. februārī, t.i., šīs izmeklēšanas laikā, Komisija nosūtīja galīgo revīzijas ziņojumu sūdzības iesniedzējam, kurš savos apsvērumos šajā ziņā pauda gandarījumu. Tāpēc ombuds uzskata, ka Komisija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai novērstu iepriekš konstatēto prima facie administratīvo kļūmi.

1.18 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka nav nepieciešama turpmāka izmeklēšana par sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem attiecībā uz projekta rezultātu aprēķinu un revidenta pārskata pilnas versijas nosūtīšanu. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka projekta rezultāti būtu jāpārskata, ombuds uzskata, ka Komisija šīs izmeklēšanas laikā šo apgalvojumu ir apmierinājusi. Turklāt sūdzības iesniedzējs nav pamatojis savu prasību, ka Komisijai būtu jāmaksā pēdējais maksājums 16 571 EUR apmērā vai jāatmaksā sūdzības iesniedzēja jau atmaksātās summas. Tāpēc šo apgalvojumu nevar atbalstīt.

2 Apgalvotā parādzīmes un saistītā prasījuma neiesniegšana

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav nosūtījusi paziņojumu par parādu uz pareizo adresi. Tāpēc tā lūdza Komisiju atcelt par atlikto maksājumu uzkrātos procentus.

2.2 Komisija norādīja, ka 2007. gada 2. februārī tā nosūtīja sūdzības iesniedzējam jaunu paziņojumu par parādu un nolēma tam neiekasēt procentus par atlikto maksājumu, ņemot vērā problēmas, kas saistītas ar šī paziņojuma par parādu agrāku iesniegšanu. Komisija arī sīki paskaidroja, uz kurām sūdzības iesniedzēja adresēm tā bija nosūtījusi iepriekšējo paziņojumu par parādu.

2.3 Ombuds jau no paša sākuma norāda, ka šis apgalvojums un ar to saistītais apgalvojums, šķiet, ir atrisināts šīs izmeklēšanas gaitā. No izmeklēšanas izriet, ka sūdzības iesniedzējs 2002. gada 13. novembrī informēja Komisiju par adreses maiņu uz "Meszaros u. 10, 1016 Budapest". Komisija savā atzinumā atzina, ka sūdzības iesniedzējs patiešām bija to informējis par iepriekš minēto adreses maiņu 2002. gada 13. novembrī un vēlreiz 2003. gada 10. janvārī.

2.4 Tomēr 2004. gada 1. decembrī Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāts (ĢD) nosūtīja sūdzības iesniedzējam "iepriekšējas informācijas"vēstuli uz adresi "Naphegy u. 36, 1016 Budapest", kas tika nosūtīta atpakaļ sūtītājam. Komisija paskaidroja, ka šo adresi tai bija iesniedzis sūdzības iesniedzējs. 2005. gada 7. janvārī, proti, nākamajā mēnesī, Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāts atkārtoti nosūtīja iepriekš minēto vēstuli uz citu adresi, ko tas atrada internetā, proti, "Josika u. 24, 1077 Budapest". Tādēļ ombuds secina, ka, lai gan šķiet, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju notikumu laikā, tā tomēr ir veikusi pasākumus, lai mēģinātu ar to sazināties. Šajā sakarā ombuds atzīmē, ka sūdzības iesniedzējs 2005. gada 9. februāra atbildes vēstulē (12) apstiprināja Komisijas 2005. gada 7. janvāra vēstules saņemšanu.

2.5 Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja dažādo adrešu neskaidrību varēja izraisīt tas, ka "Artemisszió Foundation" pamatdokumentā, ko izmantoja sūdzības iesniedzējs, "Meszaros" adrese bija ierakstīta tā pirmās lapas augšpusē, kā arī apzīmogota blakus parakstam tā otrajā lapā un "Josika" adrese bija uzrakstīta tā pirmās lapas apakšpusē. Tādējādi galvenajā dokumentā, ko sūdzības iesniedzējs izmantoja savā oficiālajā sarakstē ar Izglītības un kultūras ĢD, bija ietvertas abas adreses. Tādēļ šķiet pamatoti pieņemt, ka Komisija būtu varējusi secināt, ka gan "Meszaros", gan "Josika" adreses atbilst sūdzības iesniedzēja oficiālajām adresēm.

2.6 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds norāda, ka tad, kad 2005. gada 20. jūnijā un 19. augustā Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāts un Budžeta ģenerāldirektorāts nosūtīja sūdzības iesniedzējam paziņojumu par parādu un oficiālu paziņojumu par maksājumu EUR 8377,83 apmērā uz adresi "Naphegy u. 36, 1016 Budapest", Komisijai vajadzēja zināt, ka tā izmanto sūdzības iesniedzēja iepriekšējo vai novecojušo adresi. Tomēr, neraugoties uz to, ka Komisija bija informēta par sūdzības iesniedzēja adreses maiņu un pati bija nosūtījusi vēstules uz adresēm, kuras pamatoti varēja uzskatīt par sūdzības iesniedzēja oficiālajām adresēm, Komisija tomēr izmantoja nepareizu adresi. Tomēr šajā sakarā ir vērts atzīmēt, ka Komisija savā atzinumā pauda nožēlu par šo kļūdu un uzsvēra, ka 2005. gada 21. oktobrī tā atkārtoti nosūtīja atgādinājumu par oficiālo paziņojumu uz adresi "Meszaros u. 10, 1016 Budapest". Tāpēc ombude uzskata, ka Komisija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai labotu savu kļūdu, un saprātīgā termiņā nosūtījusi oficiālu paziņojumu uz adresi, kuru sūdzības iesniedzējs bija norādījis kā savu oficiālo adresi.

2.7 Tomēr iepriekš minētā Komisijas vēstule, kas nosūtīta uz sūdzības iesniedzēja pareizo adresi, atkal tika nosūtīta atpakaļ sūtītājam. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos pauda nožēlu par šo notikumu un kā paskaidrojumu minēja pasta dienestu iespējamu kļūdu. Tādējādi ombuds secina, ka neatkarīgi no tā, ka vēstule tika nosūtīta atpakaļ, Komisija galu galā nosūtīja paziņojumu par parādu uz adresi, ko bija norādījis pats sūdzības iesniedzējs. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nekonstatē, ka Komisija būtu pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz šo sūdzības aspektu.

2.8 Saistītais prasījums, ka Komisijai būtu jāatceļ par atlikto maksājumu uzkrātie procenti, ir apmierināts, jo Komisija 2007. gada 7. februāra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā ir nolēmusi neiekasēt procentus par atlikto maksājumu.

Secinājums

1.18. punktā minēto iemeslu dēļ ombuds uzskata, ka nav nepieciešama turpmāka izmeklēšana par sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem attiecībā uz projekta rezultātu aprēķinu un revidenta pārskata pilnas versijas nosūtīšanu. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja prasību pārskatīt projekta rezultātus ombuds uzskata, ka Komisija šīs izmeklēšanas laikā šo prasību apmierināja. Sūdzības iesniedzēja saistītais apgalvojums, ka Komisijai būtu jāmaksā pēdējais maksājums EUR 16 571 apmērā vai jāatmaksā tās jau atmaksātās summas, nevar tikt atbalstīts.

Šā paziņojuma 2.7. punktā minēto iemeslu dēļ ombuds uzskata, ka nav atrasti pierādījumi par administratīvām kļūmēm attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Komisija nav nosūtījusi parādzīmi uz pareizo adresi. Sūdzības iesniedzēja saistītais apgalvojums, ka Komisijai būtu jāatceļ par atlikto maksājumu uzkrātie procenti, ir apmierināts.

Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Komisijas priekšsēdētājs tiks informēts par šo lēmumu.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Ombuds uzskatīja, ka šī sūdzība ir nepieņemama, pamatojoties uz viņa statūtu 2. panta 4. punktu, kurā ir noteikts, ka pirms sūdzības iesniegšanas ir jāvēršas iestādē ar atbilstošu iepriekšēju administratīvu palīdzību.

(2) Ombuds norāda, ka dokumentos, kas pievienoti Komisijas atzinumam un nosūtīti sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai, ir paredzēta “maksājamā summa [EUR] 8 861,91 [, ieskaitot] nokavējuma procentus [EUR] 484,08 apmērā”.

(3) Ombuds saprot, ka pareizais datums ir 2005. gada 23. februāris.

(4) Ombuds saprot, ka "ISSR" atbilst sūdzības iesniedzēja partnerim "ISSP" (acīmredzot arī norādīts kā "ISSS" sūdzības iesniedzēja 2003. gada 10. marta vēstulē Komisijai).

(5) Saskaņā ar EK līguma 195. pantu ombuds ir pilnvarots pieņemt sūdzības "par Kopienas iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm" . Ombuds uzskata, ka administratīva kļūme rodas, ja valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu. Tādējādi administratīva kļūme var tikt konstatēta arī attiecībā uz to saistību izpildi, kas izriet no līgumiem, kurus noslēgušas Kopienu iestādes vai struktūras.

(6) Vēstule tika pievienota Komisijas atzinumam un nosūtīta sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai.

(7) Komisijas 2006. gada 21. decembra vēstulē, kas pievienota Komisijas atzinumam un nosūtīta sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai, ir norādīts: "(..) Ir ļoti žēl, ka šī jautājuma atrisināšana ir tik aizkavējusies. Es nožēloju neērtības, ko tas ir radījis jūsu organizācijai. Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāts (EAC ĢD) apstiprina, ka jūsu projekta attiecināmo un neattiecināmo izmaksu otrais novērtējums, kas veikts saskaņā ar jūsu līgumā paredzētajiem finanšu noteikumiem, ir veikts precīzi. Tomēr ir konstatēta 215,88 EUR atšķirība. Tāpēc neattiecināmās izmaksas ir 8 159,35 EUR. Izglītības un kultūras ĢD jums nosūtīs aprēķina kopiju. (..)"

(8) Revidenta 2006. gada 4. decembra e-pasta vēstulē, kas pievienota Komisijas atzinumam un nosūtīta sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai, ir norādīts: "(..) Saskaņā ar procedūru pēc revīzijas praktiskā darba mēs iesniedzām pirmo ziņojuma projektu Saņēmējam, lai saņemtu viņa komentārus. 200[3]. gada 10. marta vēstule un pievienotie dokumenti bija viņa komentāri. (...) - Visi šie elementi ir atklāti mūsu ziņojumā un pievienoti 2003. gada 5. augustā un iesniegti Eiropas Komisijai. - Saskaņā ar standartiem revīzijas ziņojuma projekts Saņēmējam netiek iesniegts otrreiz. Attiecīgi [revidents] nosūtīja Eiropas Komisijai savu galīgo ziņojumu, tostarp saņēmēja komentārus un mūsu atbildes. - Pielikumā pievienota galīgā revīzijas ziņojuma kopija (pēc 2003. gada 10. marta vēstules). (..)"

(9) Komisijas 2005. gada 21. marta vēstulē, kas pievienota tās atzinumam un nosūtīta sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai, ir norādīts: "(...) Jūsu projekta dokumentācija liecina, ka novērtējuma rezultāti tika sīki izskaidroti un dokumentēti mūsu 2005. gada 7. janvāra vēstulē. Jūs apstiprinājāt šīs vēstules saņemšanu. Mēs nesaprotam, kā ir iespējams, ka jums nevajadzēja saņemt tā pielikumus. Jebkurā gadījumā šai vēstulei ir pievienoti šādi dokumenti: - Jūsu projekta atlikuma aprēķins, kā rezultātā jāatgūst 8 377,83 EUR; - divu lappušu detalizēts skaidrojums par neattiecināmām izmaksām; revīzijas rezultātu finanšu pārskats (ziņojuma 13. lpp.); - Revīzijas ziņojumam pievienoto dokumentu analīze. Izvērtējot jūsu 10.03.2003. veikto reģenerāciju, tika skaidri norādīts, ka jūs neiesniedzāt derīgus apliecinošos dokumentus, piemēram, tos, kas tika pieprasīti galīgajā ziņojumā un revīzijā. Ziņošanas dokumentācijas noteikumi ir paredzēti līgumā un administratīvajā un finanšu rokasgrāmatā. (...) Ar cieņu (...) Pielikumi: 5 lappuses." Ombuds atzīmē, ka pretēji tā 2005. gada 21. marta vēstulei Komisijas 2005. gada 7. janvāra vēstulē nav iekļauta frāze "Pielikumi: [X] lappuses".

(10) Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 17. pants par saprātīgiem lēmumu pieņemšanas termiņiem.

(11) Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 18. pants par pienākumu norādīt lēmumu pamatojumu.

(12) Sūdzības iesniedzēja 2005. gada 9. februāra vēstulē, ko tas iesniedza kopā ar sūdzību, un Komisijas vēstulē ar atzinumu ir teikts: „Ar nožēlu apstiprinām, ka ir saņemta Jūsu 2005. gada 7. janvāra vēstule (..).”