Strasbūrā, 2008. gada 21. aprīlī

Godātais V. kungs!

Jūs 2006. gada 5. oktobrī iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju. Jūsu sūdzība, ko papildināja Jūsu 2006. gada 9. decembra vēstule, attiecās uz Komisijas atbildi uz 226. panta sūdzību pret Grieķiju, ko Jūs iesniedzāt Komisijai. 2006. gada 20. decembrī es sāku šīs lietas izmeklēšanu. Komisija 2006. gada 27. martā man nosūtīja savu atzinumu par Jūsu sūdzību. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus. Turpmākajā sarakstē jūs saglabājāt savu sūdzību.

Rakstu Jums, lai informētu par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs kopā ar daudziem citiem pilsoņiem 2006. gada 8. augustā iesniedza Komisijai 226. panta sūdzību pret Grieķiju. Sūdzība attiecās uz iespējamu Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu[1], kas grozīta ar Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvu 97/11/EK[2], pārkāpumu attiecībā uz automaģistrāles projektu („projekts”). Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka i) pirms paziņojuma par konkursu publicēšanas (2005. gada septembrī) par projekta būvniecību netika veikts ietekmes uz vidi novērtējums (IVN tika veikts tikai attiecībā uz apgabala ceļu, kas attiecās uz projektu, kurš skaidri atšķiras no attiecīgā projekta); ii) pēc attiecīgajām sūdzībām tika sagatavots projekta IVN pētījums un 2006. gada februārī tas tika iesniegts Halkidikes prefektūrai (Grieķija); iii) vietējie iedzīvotāji, N. Moudania pašvaldība (Grieķija) un Halkidikes prefektūras padome iebilda pret projektu. Sūdzības iesniedzējs kopā ar sūdzību iesniedza vairākus dokumentus, kā arī apzīmējuma fotogrāfiju, kurā norādīts, ka ar projektu saistītie darbi izmaksās EUR 25 000 000 un tos veiks būvnieks X. Komisija 2006. gada 15. septembra vēstulē atbildēja sūdzības iesniedzējam, uzsverot, ka tas vien, ka vietējie iedzīvotāji un Halkidikes prefektūras padome ir izteikusi negatīvu atzinumu par projektu, neliecina par Direktīvas 85/337 pārkāpumu. Tādējādi Komisija paziņoja, ka nav iespējams "reģistrēt sūdzību".

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 5. oktobra vēstulē informēja Komisiju, ka nav ņēmis vērā i) punktā minēto argumentu, un, pamatojoties uz to, lūdza reģistrēt viņa sūdzību par pārkāpumu. Šī vēstule tika nosūtīta (un skaidri adresēta) arī Eiropas Ombudam, kurš to reģistrēja kā sūdzību pret Komisiju. Ombuds 2006. gada 1. decembrī saņēma Komisijas atbildes kopiju (datēta ar 2006. gada 23. novembri) uz sūdzības iesniedzēja 2006. gada 5. oktobra vēstuli. Pirmkārt, Komisija pauda nožēlu par to, ka sūdzības iesniedzēja arguments i) netika pienācīgi izskatīts 2006. gada 15. septembra vēstulē. Komisija arī norādīja, ka:

a) projekta konkursa procedūra patiešām attiecās uz automaģistrāles ar barjerām abās pusēs būvniecību, nevis tikai uz esoša apgabala ceļa uzlabošanu, kas bija Direktīvas 85/337 2. panta 1. punkta pārkāpums;

b) pēc tam projekta attīstītājs veica jaunu IVN, kas 2005. gada 29. decembrī tika iesniegts kompetentajai ministrijai;

c) jaunais IVN tika iesniegts apspriešanai/novērtēšanas procedūrai;

d) šī procedūra tika pabeigta, pieņemot kopīgu ministrijas 2006. gada 16. oktobra lēmumu Nr. 1000838, ar kuru tika apstiprināti projekta vides nosacījumi;

ņemot vērā iepriekš minēto, ir pārkāpti Kopienas tiesību akti, kas jau ir radījuši un "izsmeljuši" to sekas;

f) Grieķijas iestādes veica nepieciešamos pasākumus, lai izbeigtu pārkāpumu, ņemot vērā to, ka attiecībā uz projektu tika veikta jauna IVN procedūra;

līdz ar to pārkāpuma procedūrai nebūtu bijis priekšmeta un tās uzsākšana nebūtu bijusi lietderīga;

h) pārkāpuma procedūras mērķis bija panākt izmaiņas neatbilstīgās dalībvalsts rīcībā, nevis vispārīgi pārbaudīt, vai iepriekš ir noticis pārkāpums.

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 9. decembrī nosūtīja ombudam faksu, kurā viņš uzsvēra, ka Komisijas 2006. gada 23. novembra atbilde ir administratīva kļūme. Viņš apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņa sūdzību saskaņā ar 226. pantu. Konkrētāk, viņš apstrīdēja Komisijas secinājumu, ka valsts iestādes ir veikušas atbilstošus pasākumus, lai izbeigtu Direktīvas 85/337 pārkāpumu. Viņš apgalvoja, ka Komisijai būtu jāuzskata, ka pārkāpums turpinās, jo valsts iestādes nav atsaukušas vai atcēlušas valsts tiesību aktus, kas bija iepriekš minētā pārkāpuma pamatā, proti, konkursa procedūru un tai sekojošo būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu projekta būvniecībai. Ombuds sāka izmeklēšanu par iepriekš minēto apgalvojumu un pamatoja sūdzības iesniedzēja izvirzīto argumentu.

Pieprasījums

Savā atzinumā Komisija, pirmkārt, atsaucās uz iepriekš minēto saraksti ar sūdzības iesniedzēju. Komisija apstiprināja savu nostāju, ka ir pārkāpts Direktīvas 85/337/EEK 2. panta 1. punkts, kas radīja un izbeidza tā sekas („pārkāpuma consomée”), jo apstrīdētajam projektam ex post tika veikts IVN. Komisija piebilda, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumi par šo IVN ir reģistrēti kā 226. panta sūdzība, un tā savlaicīgi informēs sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu šajā jautājumā. Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs būtībā uzturēja savu apgalvojumu.

Lēmums

1 Apgalvojums, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja sūdzību saskaņā ar 226. pantu, uzskatot, ka Direktīvas 85/337 pārkāpumam ir bijusi un vairs nav ietekmes

1.1 Sūdzības iesniedzējs kopā ar daudziem citiem pilsoņiem 2006. gada 8. augustā iesniedza Eiropas Komisijai 226. panta sūdzību pret Grieķiju. Sūdzība attiecās uz iespējamu Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (3), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvu 97/11/EK (4), pārkāpumu attiecībā uz automaģistrāles projektu (turpmāk tekstā – “projekts”). Sūdzības iesniedzējs jo īpaši apgalvoja, ka ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) netika veikts pirms paziņojuma par konkursu publicēšanas (2005. gada septembrī) attiecībā uz projekta būvniecību. Viņš arī apgalvoja, ka IVN tika veikts tikai attiecībā uz apriņķa ceļu, kas attiecās uz projektu, kurš ievērojami atšķīrās no attiecīgā projekta. Komisija atteicās izskatīt sūdzību. Atbildot uz iepriekš minēto argumentu, Komisija norādīja, ka:

a) projekta konkursa procedūra patiešām attiecās uz automaģistrāles ar barjerām abās pusēs būvniecību, nevis tikai uz esoša apgabala ceļa uzlabošanu, kas bija Direktīvas 85/337 2. panta 1. punkta pārkāpums (5);

b) pēc tam projekta attīstītājs veica jaunu IVN, kas 2005. gada 29. decembrī tika iesniegts kompetentajai ministrijai;

c) jaunais IVN tika iesniegts apspriešanai/novērtēšanas procedūrai;

d) šī procedūra tika pabeigta, pieņemot kopīgu ministrijas 2006. gada 16. oktobra lēmumu Nr. 1000838, ar kuru tika apstiprināti projekta vides nosacījumi;

e) ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secināja, ka ir noticis Kopienas tiesību aktu pārkāpums, kas jau ir radījis un "izsmeljis" tā sekas;

f) Grieķijas iestādes veica nepieciešamos pasākumus, lai izbeigtu pārkāpumu, ņemot vērā to, ka attiecībā uz projektu tika veikta jauna IVN procedūra;

līdz ar to pārkāpuma procedūrai nebūtu bijis priekšmeta un tās uzsākšana nebūtu bijusi lietderīga;

h) pārkāpuma procedūras mērķis bija panākt izmaiņas neatbilstīgās dalībvalsts rīcībā, nevis vispārīgi pārbaudīt, vai iepriekš ir noticis pārkāpums.

Atzinumā par sūdzību Komisija apstiprināja savu iepriekšējo nostāju attiecībā uz “pārkāpumu konsomée”, norādot, ka apstrīdētajam projektam ex post tika veikts IVN. Tā piebilda, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumi par šo IVN tagad ir reģistrēti kā 226. panta sūdzība, un Komisija savlaicīgi informēs sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu šajā jautājumā.

1.2 Eiropas ombuds, pirmkārt, atgādina, ka jautājums par to, vai dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, ir jāizvērtē, ņemot vērā situāciju dalībvalstī, kāda tā bija argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās (6). Ja šajā laikā pārkāpums vairs nepastāvētu, prasība pret dalībvalsti būtu nepieņemama (7). Attiecībā uz šo sūdzību un sava apgalvojuma pamatojumam sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka pārkāpums turpinās, jo valsts iestādes nav atsaukušas vai atcēlušas valsts tiesību aktus, kas bija pārkāpuma pamatā. Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka attiecīgā Grieķijas iestāde nav atsaukusi konkursa procedūru un tai sekojošo būvdarbu valsts līguma piešķiršanu projekta īstenošanai. Šajā ziņā šķiet, ka nav judikatūras, kas apstiprinātu, ka valsts iestādēm bija jārīkojas sūdzības iesniedzēja norādītajā veidā, lai izbeigtu Komisijas konstatēto pārkāpumu (Direktīvas 85/337 2. panta 1. punkts) tādā situācijā, kāda ir šajā lietā. Turklāt ir pamatoti uzskatīt, ka šādā situācijā pārkāpums tiek izbeigts, ja i) kompetentās valsts iestādes pirms projektā paredzēto darbu izpildes pieprasa, lai projektam tiktu veikts IVN saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas tiesību aktu noteikumiem, un ii) šīs iestādes pieņem (jaunu) lēmumu piešķirt vai atteikt attīstības piekrišanu, ievērojot IVN procedūru un ņemot vērā tās rezultātus. Tas, šķiet, ir noticis šajā lietā. Ņemot vērā iepriekš minēto, sūdzības iesniedzēja apgalvojums nav pamatots. Tādējādi ombuds nekonstatē atbilstošu Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi.

1.3 Ombuds arī atzīmē, ka sūdzības iesniedzējs ir izvirzījis vairākus argumentus, kas būtībā attiecas uz (jauno) IVN. Šie argumenti neietekmē šo izmeklēšanu, bet drīzāk attiecas uz to, ka Komisija noraidīja sūdzības iesniedzēja 226. panta sūdzību par šo IVN un tam sekojošo projekta attīstības piekrišanu. Šis noraidījums ir citas sūdzības, ko sūdzības iesniedzējs iesniedzis ombudam (sūdzība Nr. 629/2008/ID), priekšmets, un tas tiks izskatīts šajā kontekstā.

Secinājums

Izmeklējot šo sūdzību, ombuds nekonstatēja Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi. Tādējādi ombuds slēdz lietu.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) OV L 175, 40. lpp.

(2) OV 1997, L 73, 5. lpp.

(3) OV L 175, 40. lpp.

(4) OV 1997, L 73, 5. lpp.

(5) Direktīvas 85/337, kas grozīta ar Direktīvu 97/11, 2. panta 1. punkts ir formulēts šādi: "Dalībvalstis paredz visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt būtiska ekoloģiskā ietekme inter alia to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības saskaņošanu un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi. Šie projekti ir definēti 4. pantā." Tādējādi Komisija būtībā uzskatīja, ka attiecīgais paziņojums par konkursu, kura rezultātā, šķiet, tika pieņemts lēmums piešķirt attiecīgā būvdarbu valsts līguma slēgšanas tiesības, ietvēra "piekrišanu (...), kas sniegta" attiecībā uz projekta īstenošanu.

(6) Skatīt, piemēram, spriedumu lietā C-209/02 Komisija/Austrija (Recueil 2004, I-1211. lpp., 16. punkts).

(7) Skatīt, piemēram, spriedumu lietā C-362/90 Komisija/Itālija (Recueil 1992, I-2353. lpp., 13. punkts).