Strasbūrā, 2008. gada 21. aprīlī

Godātais V. kungs!

2006. gada 5. oktobrī Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Komisiju. Jūsu sūdzība, ko papildināja Jūsu 2006. gada 9. decembra vēstule, attiecās uz Komisijas atbildi uz 226. pantā paredzēto sūdzību pret Grieķiju, ko Jūs iesniedzāt Komisijai. 2006. gada 20. decembrī es uzsāku izmeklēšanu šajā lietā. Komisija 2006. gada 27. martā man nosūtīja savu atzinumu par Jūsu sūdzību. Es jums to pārsūtīju ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus. Turpmākajā sarakstē jūs saglabājāt savu sūdzību.

Rakstu Jums, lai informētu par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzība

Sūdzības iesniedzējs kopā ar daudziem citiem pilsoņiem 2006. gada 8. augustā iesniedza Komisijai 226. pantā paredzēto sūdzību pret Grieķiju. Sūdzība attiecās uz iespējamu Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu [1], kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvu 97/11/EK [2], pārkāpumu attiecībā uz automaģistrāles projektu ("Projekts"). Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka i) ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) netika veikts, pirms (2005. gada septembrī) tika publicēts paziņojums par konkursu attiecībā uz projekta būvniecību (IVN tika veikts tikai attiecībā uz apgabala ceļu, kas attiecās uz projektu, kurš acīmredzami atšķīrās no attiecīgā projekta); ii) pēc attiecīgajām sūdzībām tika sagatavots projekta IVN pētījums, kas 2006. gada februārī tika iesniegts Halkidikes prefektūrai (Grieķija); iii) vietējie iedzīvotāji, N. Moudania pašvaldība (Grieķija) un Halkidikes prefektūras padome iebilda pret projektu. Sūdzības iesniedzējs kopā ar sūdzību iesniedza vairākus dokumentus, kā arī zīmes fotogrāfiju, kurā norādīts, ka ar projektu saistītie darbi izmaksās EUR 25 000 000 un tos veiks būvnieks X. Komisija 2006. gada 15. septembra vēstulē atbildēja sūdzības iesniedzējam, uzsverot, ka tas vien, ka vietējie iedzīvotāji un Halkidikes prefektūras padome bija izteikusi negatīvu viedokli par projektu, nav Direktīvas 85/337 pārkāpums. Tādējādi Komisija paziņoja, ka nav iespējams "reģistrēt sūdzību".

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 5. oktobra vēstulē informēja Komisiju, ka tas nav ņēmis vērā i) punktā minēto argumentu, un, pamatojoties uz to, pieprasīja reģistrēt viņa sūdzību par pārkāpumu. Šī vēstule tika nosūtīta (un skaidri adresēta) arī Eiropas Ombudam, kurš to reģistrēja kā sūdzību pret Komisiju. Ombuds 2006. gada 1. decembrī saņēma Komisijas atbildes kopiju (datēta ar 2006. gada 23. novembri) uz sūdzības iesniedzēja 2006. gada 5. oktobra vēstuli. Pirmkārt, Komisija pauda nožēlu par to, ka sūdzības iesniedzēja arguments i) nav pienācīgi izskatīts tās 2006. gada 15. septembra vēstulē. Komisija arī norādīja, ka:

a) projekta konkursa procedūra attiecās uz automaģistrāles ar barjerām abās pusēs būvniecību, nevis tikai uz esoša apriņķa ceļa labiekārtošanu, kas ir Direktīvas 85/337 2. panta 1. punkta pārkāpums;

b) pēc tam projekta attīstītājs veica jaunu IVN, kas tika iesniegts kompetentajai ministrijai 2005. gada 29. decembrī;

c) jaunais IVN tika nodots apspriešanas/novērtēšanas procedūrai;

d) šī procedūra tika pabeigta, 2006. gada 16. oktobrī pieņemot kopīgu ministrijas lēmumu Nr. 1000838, ar kuru tika apstiprināti projekta vides nosacījumi;

e) ņemot vērā iepriekš minēto, ir pārkāpti Kopienas tiesību akti, kas jau ir radījuši un "izsmēluši" to sekas;

f) Grieķijas iestādes veica pasākumus, kas vajadzīgi pārkāpuma izbeigšanai, ņemot vērā, ka projektam tika piemērota jauna IVN procedūra;

g) tādējādi pārkāpuma procedūrai nebūtu priekšmeta un tās uzsākšana nebūtu bijusi lietderīga;

pārkāpuma procedūras mērķis bija panākt neatbilstīgās dalībvalsts rīcības maiņu, nevis vispārīgi pārliecināties, vai pārkāpums ir noticis pagātnē.

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 9. decembrī nosūtīja ombudam faksu, kurā viņš uzsvēra, ka Komisijas 2006. gada 23. novembra atbilde ir administratīva kļūme. Viņš apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņa 226. panta sūdzību. Konkrētāk, viņš apstrīdēja Komisijas secinājumu, ka valsts iestādes ir veikušas atbilstošus pasākumus, lai izbeigtu Direktīvas 85/337 pārkāpumu. Viņš apgalvoja, ka Komisijai būtu jāuzskata, ka pārkāpums turpinās, jo valsts iestādes nav atsaukušas vai atcēlušas valsts tiesību aktus, kas bija iepriekš minētā pārkāpuma cēlonis, proti, konkursa procedūru un tai sekojošo būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu projekta būvniecībai. Ombuds sāka izmeklēšanu par iepriekš minēto sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un pamatojošo argumentu.

INQUIRY

Savā atzinumā Komisija, pirmkārt, atsaucās uz iepriekš minēto saraksti ar sūdzības iesniedzēju. Komisija apstiprināja savu nostāju, ka ir pārkāpts Direktīvas 85/337/EEK 2. panta 1. punkts, kas ir radījis un izsmēlis tā sekas (“infraction consomée”), jo apstrīdētajam projektam ex post tika veikts IVN. Komisija piebilda, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumi par šo IVN ir reģistrēti kā 226. panta sūdzība, un tā savlaicīgi informēs sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu šajā jautājumā. Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs būtībā uzturēja savu apgalvojumu.

Lēmums

1 Apgalvojums, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzējas 226. panta sūdzību, uzskatot, ka Direktīvas 85/337 pārkāpums ir radījis un izsmēlis tā sekas

1.1 Sūdzības iesniedzējs kopā ar daudziem citiem pilsoņiem 2006. gada 8. augustā iesniedza Eiropas Komisijai 226. pantā paredzēto sūdzību pret Grieķiju. Sūdzība attiecās uz iespējamu Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvas 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (3), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvu 97/11/EK (4), pārkāpumu attiecībā uz automaģistrāles projektu ("Projekts"). Sūdzības iesniedzējs jo īpaši apgalvoja, ka ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) netika veikts pirms konkursa paziņojuma publicēšanas (2005. gada septembrī) par projekta būvniecību. Viņš arī apgalvoja, ka IVN tika veikts tikai attiecībā uz apriņķa ceļu, kas attiecās uz projektu, kurš ievērojami atšķīrās no attiecīgā projekta. Komisija atteicās izmeklēt sūdzību. Atbildot uz iepriekš minēto argumentu, Komisija norādīja, ka:

a) projekta konkursa procedūra patiešām attiecās uz automaģistrāles ar barjerām abās pusēs būvniecību, nevis tikai uz esoša apriņķa ceļa labiekārtošanu, kas ir Direktīvas 85/337 2. panta 1. punkta pārkāpums (5);

b) pēc tam projekta attīstītājs veica jaunu IVN, kas tika iesniegts kompetentajai ministrijai 2005. gada 29. decembrī;

c) jaunais IVN tika nodots apspriešanas/novērtēšanas procedūrai;

d) šī procedūra tika pabeigta, 2006. gada 16. oktobrī pieņemot kopīgu ministrijas lēmumu Nr. 1000838, ar kuru tika apstiprināti projekta vides nosacījumi;

e) ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secināja, ka ir pārkāpti Kopienas tiesību akti, kas jau ir radījuši un "izsmēluši" to sekas;

f) Grieķijas iestādes veica pasākumus, kas vajadzīgi pārkāpuma izbeigšanai, ņemot vērā, ka projektam tika piemērota jauna IVN procedūra;

g) tādējādi pārkāpuma procedūrai nebūtu priekšmeta un tās uzsākšana nebūtu bijusi lietderīga;

pārkāpuma procedūras mērķis bija panākt neatbilstīgās dalībvalsts rīcības maiņu, nevis vispārīgi pārliecināties, vai pārkāpums ir noticis pagātnē.

Atzinumā par sūdzību Komisija apstiprināja savu iepriekšējo nostāju attiecībā uz "pārkāpuma konsomē " , norādot, ka apstrīdētajam projektam ex post tika veikts IVN. Tā piebilda, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumi par šo IVN tagad ir reģistrēti kā 226. panta sūdzība un Komisija savlaicīgi informēs sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu šajā jautājumā.

1.2 Eiropas Ombuds, pirmkārt, atgādina, ka pienākumu neizpildes esamība ir jāvērtē, ņemot vērā situāciju dalībvalstī argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās (6). Gadījumā, ja tajā laikā pārkāpums vairs nepastāvētu, prasība pret dalībvalsti būtu nepieņemama (7). Attiecībā uz šo sūdzību un sava apgalvojuma pamatojumam sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka pārkāpums turpinās, jo valsts iestādes nav atcēlušas vai atcēlušas valsts tiesību aktus, kas ir pārkāpuma pamatā. Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka attiecīgā Grieķijas iestāde nav atsaukusi konkursa procedūru un tai sekojošo būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu projekta īstenošanai. Šajā ziņā šķiet, ka nav judikatūras, kas apstiprinātu, ka valsts iestādēm bija jārīkojas sūdzības iesniedzēja norādītajā veidā, lai izbeigtu Komisijas konstatēto pārkāpumu (Direktīvas 85/337 2. panta 1. punkts) tādā situācijā kā šajā lietā. Turklāt ir pamatoti uzskatīt, ka šādā situācijā pārkāpums tiek izbeigts, ja i) kompetentās valsts iestādes pirms projektam paredzēto darbu veikšanas pieprasa, lai projektam tiktu veikts IVN saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas tiesību aktu noteikumiem, un ii) šīs iestādes pieņem (jaunu) lēmumu piešķirt vai atteikt attīstības atļauju pēc IVN procedūras un ņemot vērā tās rezultātus. Šķiet, ka tas ir noticis šajā lietā. Ņemot vērā iepriekš minēto, sūdzības iesniedzēja apgalvojums nav pamatots. Tādējādi ombuds nekonstatē atbilstošu Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi.

1.3 Ombuds arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs ir izvirzījis vairākus argumentus, kas būtībā attiecas uz (jauno) IVN. Šie argumenti neietekmē šo izmeklēšanu, bet drīzāk attiecas uz to, ka Komisija noraidīja sūdzības iesniedzēja 226. panta sūdzību par šo IVN un tam sekojošo projekta attīstības atļauju. Šis noraidījums ir citas sūdzības, ko sūdzības iesniedzējs iesniedzis ombudam (sūdzība Nr. 629/2008/ID), priekšmets, un tas tiks izskatīts šajā kontekstā.

2 Secinājums

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds nekonstatē Komisijas pieļautas administratīvas kļūmes. Tādējādi ombuds slēdz lietu.

Ar cieņu,

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) OV 1985, L 175, 40. lpp.

(2) OV 1997, L 73, 5. lpp.

(3) OV 1985, L 175, 40. lpp.

(4) OV 1997, L 73, 5. lpp.

(5) Direktīvas 85/337, kas grozīta ar Direktīvu 97/11, 2. panta 1. punkts ir formulēts šādi: "Dalībvalstis paredz visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, uz projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības piekrišanu un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi. Šie projekti ir definēti 4. pantā.“Tādējādi Komisija būtībā uzskatīja, ka attiecīgais paziņojums par konkursu, kura rezultātā, šķiet, tika pieņemts lēmums par attiecīgā būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ietvēra “piekrišanu (..)” projekta īstenošanai.

(6) Skat., piemēram, 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-209/02 Komisija/Austrija (Recueil, I-1211. lpp., 16. punkts).

(7) Sk., piemēram, spriedumu lietā C-362/90 Komisija/Itālija (Recueil 1992, I-2353. lpp., 13. punkts).