Strasbūrā, 2008. gada 26. maijā

Godātais Ø kungs!

Jūs 2006. gada 26. janvārī iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju par Kopienas tiesību aktu īstenošanu attiecībā uz digitālo tahogrāfu ieviešanu transportlīdzekļos.

2006. gada 8. maijā es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2006. gada 24. jūlijā. Neilgi pēc tam es nosūtīju Komisijai lūgumu sniegt papildu informāciju, ko Komisija nosūtīja 2006. gada 23. oktobrī. Es nosūtīju Jums Komisijas atzinumu un tā papildu informāciju kopā ar uzaicinājumu izteikt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2006. gada 22. decembrī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Vispārīga informācija

No 2006. gada 1. maija digitālais tahogrāfs kļuva obligāts visām jaunajām kravām un transportlīdzekļiem, kas pirmo reizi nodoti ekspluatācijā.

Tahogrāfi reģistrē transportlīdzekļa vadīšanas laiku un atpūtas laikposmus profesionāliem autovadītājiem autotransporta jomā, kā minēts Regulā (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (1).

Lai izbeigtu visizplatītākos tiesību aktu pārkāpumus attiecībā uz pašreizējo analogo tahogrāfu saistībā ar transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laikposmiem, Padome Regulā 2135/98 (2) nolēma pieņemt noteikumus par digitālo tahogrāfu. Digitālais tahogrāfs tika izstrādāts, lai nodrošinātu attiecīgo sociālās jomas tiesību aktu efektīvu pārbaudi drošākā un uzticamākā veidā. Komisija 2002. gada 5. augustā Regulā 1360/2002 (3) publicēja digitālā tahogrāfa sistēmas tehniskās prasības.

Regulā (EK) Nr. 2135/98 paredzētais digitālā tahogrāfa ieviešanas datums bija 2004. gada 5. augusts, t. i., 24 mēneši pēc Regulā (EK) Nr. 1360/2002 noteikto tehnisko prasību publicēšanas. Tomēr, ņemot vērā apstiprināta tipa aprīkojuma nepieejamību, grūtības, ar kurām saskārās transportlīdzekļu ražotāji saistībā ar ražošanas līniju sagatavošanu, un grūtības saistībā ar īstenošanas procesu dažās dalībvalstīs, ieviešanu vairākkārt atlika līdz 2006. gada 1. maijam.

Šī sūdzība Eiropas Ombudam attiecas uz Komisijas attiecīgajām darbībām saistībā ar minētajiem tiesību aktiem un jo īpaši uz to, ka Komisija ir atlikusi iepriekš minēto digitālā tahogrāfa (ko Komisija dēvē par "moratoriju") ieviešanas termiņu.

Ombuds 2006. gada 8. maijā uzsāka šo izmeklēšanu par šādiem sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem:

1. Komisijai nebija juridisku pilnvaru noteikt moratoriju attiecībā uz digitālā tahogrāfa obligātu uzstādīšanu.
2. Komisija nebija pienācīgi sazinājusies ar operatoriem un dalībvalstīm saistībā ar digitālā tahogrāfa ieviešanu.
3. Komisija nav veikusi attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka operatoriem dažādās dalībvalstīs nepiemēro atšķirīgus noteikumus.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Atzinumā par sūdzību Komisija īsumā izteica šādas piezīmes:

1. Atbilstošās tiesību normas

Saskaņā ar Regulas Nr. 2135/98 2. panta 1. punktu digitālais tahogrāfs bija jāuzstāda visos jaunajos transportlīdzekļos 24 mēnešu laikā no tehnisko prasību publicēšanas dienas.

24 mēnešu laikposms tika noteikts tiesību aktos, lai dalībvalstīm, ražotājiem un operatoriem dotu pietiekami daudz laika sagatavoties digitālā tahogrāfa ieviešanai un vienlaikus izdarīt spiedienu uz īstenošanas procesu.

Tehniskās prasības 2002. gada 5. augustā Oficiālajā Vēstnesī tika publicētas kā Regula 1360/2002. Līdz ar to digitālajam tahogrāfam bija jākļūst obligātam vēlākais 2004. gada 5. augustā.

Regulas Nr. 2135/98 2. panta 1. punkta mērķis bija noteikt galīgo ieviešanas datumu. Tomēr 2. panta 1. punkts neliedza priekšlaicīgi ieviest digitālo tahogrāfu, proti, pirms galīgā ieviešanas datuma, ja jaunais aprīkojums būtu kļuvis pieejams agrāk. Šajā ziņā 2. panta 4. punktā bija noteikts, ka transportlīdzekļu vadītājiem, kuri pirms galīgā ieviešanas datuma vadīja transportlīdzekļus ar digitālo tahogrāfu, par kuru dalībvalsts kompetentās iestādes vēl nebija varējušas izdot vadītāja kartes, ikdienas darba laikposma beigās būtu jāizdrukā informācija par transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem un atpūtas laikposmiem.

2. Atbalsts dalībvalstīm, nozarei un pārvadātājiem

Lai atbalstītu un atvieglotu dalībvalstīm, nozarei un transporta operatoriem digitālā tahogrāfa ieviešanu, Komisija uzsāka un atbalstīja dažādus projektus, proti, Karšu izdošanas darba grupu ("CIWG"), Digitālā tahogrāfa ("IDT") ieviešanu, Digitālā tahogrāfa ("MIDT") ieviešanas uzraudzību, Tachonet un Eiropas Saknes sertifikācijas iestādes sistēmu ("ERCA"). Šajos projektos tika sagatavoti apliecinoši dokumenti, piemēram, pamatnostādnes par darbsemināru apstiprināšanu un datu pārvaldību, karšu izdošanas paraugprakses rokasgrāmata un Eiropas saknes politikas dokuments. Dānijas Valsts policija ļoti aktīvi piedalījās visos šajos projektos.

Komisijas atbildībā un pārvaldībā tika izveidota Tachonet sistēma, lai dalībvalstis varētu pārbaudīt tahogrāfa karšu unikalitāti. Komisija arī izveidoja drošības atslēgas sertifikācijas sistēmu un laboratoriju, kas veica dažādu tahogrāfu un karšu sadarbspējas testus.

Kopš 2000. gada regulāri tika organizētas daudzas sanāksmes, kurās piedalījās dalībvalstu eksperti, tahogrāfu ražotāji, transportlīdzekļu ražotāji, pārvadātāji un transportlīdzekļu vadītāji un kurās viņi tika informēti par jaunākajām tehniskajām, juridiskajām un politiskajām norisēm. Pārvadātājus visās šajās sanāksmēs pārstāvēja Starptautiskā Autopārvadātāju savienība (IRU).

3. Problēmas nozarē

No 2002. gada IDT projekts organizēja sanāksmes, lai novērtētu progresu, kas panākts īstenošanas procesā nozarē un dalībvalstīs. Vienā no šīm sanāksmēm 2003. gada janvārī tika saņemti pirmie signāli, ka, ņemot vērā grūtības iegūt vajadzīgos drošības, darbības un savietojamības sertifikātus, tahogrāfu ražotāji nevarēs saņemt tipa apstiprinājumu savām jaunajām iekārtām līdz 2003. gada augustam, kas ir Regulas (EK) Nr. 2135/98 2. pantā aprakstītajā grafikā paredzētais datums. Tomēr viens no tahogrāfu ražotājiem oficiāli paziņoja, ka tipa apstiprinājumu tā jaunajai iekārtai varēs saņemt tikai dažus mēnešus vēlāk, t. i., līdz gada beigām.

Komisija ņēma vērā šā tahogrāfa ražotāja paziņojumu, ka tipa apstiprinājums tiks saņemts līdz 2003. gada beigām, un to, ka ir nepieciešama ātra ieviešana, lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību un sociālos apstākļus. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija tajā laikā nolēma neierosināt oficiāli pagarināt galīgo ieviešanas datumu, izdarot grozījumus tiesību aktos, izmantojot koplēmuma procedūru. Turklāt šāds oficiāls priekšlikums nebūtu nodrošinājis nepieciešamo tūlītējo noteiktību.

IDT projekta ad hoc sanāksmē, kas notika 2003. gada 12. septembrī, kļuva skaidrs, ka pretēji tam, ko iepriekš paziņoja viens no tahogrāfu ražotājiem, līdz gada beigām nebūs pieejamas iekārtas ar tipa apstiprinājumu, jo bija grūtības iegūt vajadzīgos drošības, darbības un savietojamības sertifikātus. Tā vietā eksperti secināja, ka vislabākajā gadījumā pirmos tipa apstiprinājuma sertifikātus varētu piešķirt 2004. gada aprīlī.

Turpmākajos mēnešos Komisija rūpīgi izvērtēja situāciju. Tika secināts, ka vislabākajā gadījumā iekārtas ar tipa apstiprinājumu būtu pieejamas līdz 2004. gada aprīlim. No minētā datuma transportlīdzekļu ražotājiem būs vajadzīgi 12 līdz 18 mēneši, lai veiktu testus un izveidotu ražošanas līnijas. Tikmēr dalībvalstīm būtu jāpieņem nepieciešamais tiesiskais regulējums, jāizveido karšu izdošanas sistēma, jāapstiprina darbsemināri un jāapmāca kontrolieri. Paturot to prātā, kļuva skaidrs, ka sākotnējais ieviešanas datums 2004. gada 5. augusts vairs nav iespējams.

4. Attiecīgās darbības

Pēc pārrunām īpašā ekspertu sanāksmē 2004. gada 20. februārī dalībvalstis, nozare un IRU piedalījās Transporta padomes sanāksmē 2004. gada 9. martā, lai apsvērtu dažādas termiņa pagarināšanas iespējas. Šīs sanāksmes laikā Komisijas priekšsēdētāja vietniece Loyola de Palacio paziņoja par iecietības periodu līdz 2005. gada augustam, kura laikā Komisija atturēsies no pienākumu neizpildes procedūras uzsākšanas pret dalībvalstīm. Transporta ministri tika informēti, ka drīzumā dalībvalstīm tiks nosūtīta vēstule, kurā šis jautājums tiks sīkāk izskaidrots.

Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Loyola de Palacio iepriekš minētā paziņojuma rezultātā tika sagatavoti vairāki raksti presē dažādos valstu un specializētos dokumentos un žurnālos. Piemēram, 2004. gada 9. marta paziņojumā presei Nīderlandes Transporta asociācija TLN (Transport en Logistiek Nederland) uzskatīja Komisijas pieeju par gudru un saprātīgu.

Komisijas priekšsēdētāja vietniece Loyola de Palacio 2004. gada 21. aprīlī nosūtīja vēstuli, kurā paziņoja par "moratoriju" digitālā tahogrāfa ieviešanai.

Šajā vēstulē tika atzīts, ka digitālā tahogrāfa ieviešana visā Eiropas Savienībā noritēs atšķirīgā tempā. Tika sagaidīts, ka daži ražotāji un dalībvalstis drīz būs gatavas, savukārt citiem būs vajadzīgs vairāk laika, lai pabeigtu īstenošanas procesu. Šajā situācijā Komisija vēlējās sniegt skaidru priekšstatu dalībvalstīm, nozarei un transporta operatoriem. Šādos apstākļos oficiāla priekšlikuma iesniegšana par ieviešanas datuma pagarināšanu uzreiz nesniegtu vajadzīgo noteiktību. Kā alternatīvu moratorijs nodrošināja skaidru grafiku dalībvalstīm, nozarei un pārvadātājiem.

Turklāt, lai ņemtu vērā praktiskās grūtības, kas saistītas ar digitālā tahogrāfa ieviešanu atšķirīgā tempā, vēstulē tika ieviests pārejas pasākumu kopums. Šie pasākumi, kas tika plaši apspriesti ar dalībvalstīm, nozari un operatoriem EDT sanāksmē 2004. gada 26. un 27. februārī Dublinā, sniedza norādījumus valstu iestādēm, kas ir atbildīgas par tādu jaunu transportlīdzekļu reģistrāciju, kuros uzstādīts digitālais tahogrāfs, un par tiesību aktu izpildi attiecībā uz transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laikposmiem. Piemēram, tika norādīts, ka attiecībā uz izpildi būtu jāpieļauj un jāievēro analogā tahogrāfa izmantošana visos transportlīdzekļos, kas bija reģistrēti pirms moratorija beigām visā Eiropas Savienībā.

5. Jauns ieviešanas datums — ES iestāžu nostāja

Transporta padomes 2004. gada 11. jūnija sanāksmē Padome panāca vienprātīgu politisku vienošanos Komisijas priekšlikumā par grozījumiem noteikumos par transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem un atpūtas laikposmiem (Regula 3820/85) iekļaut jauno termiņu – 2005. gada 5. augustu – digitālā tahogrāfa ieviešanai. Šā nolīguma mērķis bija nodrošināt juridisko noteiktību pārejas posmā no 2004. gada 5. augusta līdz 2005. gada 5. augustam. Saistībā ar politisku vienošanos Komisija piekrita jaunā termiņa iekļaušanai priekšlikuma tekstā. Padome 2004. gada 9. decembrī pieņēma Kopējo nostāju, kurā bija atsauce uz jauno termiņu.

Parlaments 2005. gada 13. aprīļa rezolūcijā par Padomes kopējo nostāju ierosināja divus grozījumus attiecībā uz digitālā tahogrāfa ieviešanas grafiku. Viens no šiem grozījumiem paredzēja digitālā tahogrāfa ieviešanas datumu saistīt ar datumu, kad stājas spēkā jaunā regula par transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem un atpūtas laikposmiem. Šis grozījums cita starpā paredzēja, ka dalībvalstīm kartes jāizsniedz ne vēlāk kā divus mēnešus pēc regulas stāšanās spēkā. Otrs grozījums ierosināja, ka jaunus transportlīdzekļus, kas aprīkoti ar analogajiem tahogrāfiem, joprojām varētu ražot līdz 2006. gada augustam. Pēc minētā datuma joprojām vajadzētu būt iespējai transportlīdzekļus, kas aprīkoti ar analogo iekārtu, reģistrēt vēl vienu gadu. No 2007. gada augusta digitāla tahogrāfa uzstādīšana būs obligāta visiem jaunajiem transportlīdzekļiem.

Šos grozījumus Padome un Parlaments apsprieda samierināšanas procedūrā Apvienotās Karalistes prezidentūras laikā. Šā procesa laikā Komisijas nostāja vienmēr bija konsekventa un pilnībā saskanīga ar Padomes kopējo nostāju, proti, ka galīgajam ieviešanas datumam vajadzētu būt 2005. gada 5. augustam. Procesa turpmāka aizkavēšana, kā ierosināts Parlamenta grozījumos, nozīmētu netaisnīgu attieksmi pret tām dalībvalstīm un rūpniecības nozarēm, kuras ir ieguldījušas reformās, lai tās būtu gatavas laikus.

Pamatojoties uz situāciju 2005. gada maijā, Komisija uzskatīja, ka nav objektīvu iemeslu neieviest digitālo tahogrāfu no 2005. gada 5. augusta. Komisijas nostājas pamatā bija šādi apsvērumi:

• Trīs tahogrāfu ražotāji (Actia, Siemens-VDO un Stoneridge) bija paziņojuši, ka ir gatavi atbalstīt tirgu ar vajadzīgajiem apjomiem no 2005. gada maija.
• Transportlīdzekļu ražotāji bija pabeiguši testus ar jauno aprīkojumu un bija parakstījuši līgumus ar tahogrāfu ražotājiem par savu transportlīdzekļu aprīkošanu līdz 2005. gada 5. augustam.
• Visi tahogrāfu ražotāji bija izstrādājuši un apstiprinājuši mācību programmas un cieši sadarbojās ar dalībvalstīm.
• Komisija bija izveidojusi drošības atslēgas sertifikācijas sistēmu, un vairākām dalībvalstīm jau bija izsniegti sertifikāti, savukārt daudzas citas bija tuvu vajadzīgo sertifikātu saņemšanai.
• Tachonet – sistēma, kas ļāva apmainīties ar tahogrāfa karšu informāciju, – darbojās kopš 2004. gada vasaras. Dažas dalībvalstis bija gatavas pievienoties šai sistēmai, bet citas drīz sekos.
• Dalībvalstis bija ieguldījušas līdzekļus karšu izdošanas sistēmas izveidē. Dažas no tām jau bija izsniegušas kartes; citas to darītu līdz 2005. gada augustam.

Šos apsvērumus apstiprināja informatīvā piezīmē, ko 2005. gada 2. jūnijā nosūtīja Padomes Sauszemes transporta darba grupai.

Šajā informatīvajā piezīmē Komisija norādīja, ka, lai nodrošinātu vajadzīgo skaidrību tirgū, tā turpinās pārskatīt situāciju un ka, izmantojot MIDT projektu, kas tika izveidots 2005. gada sākumā, tā attiecīgi informēs ieinteresētās personas jebkādu tehnisku kavējumu gadījumā.

MIDT projekta ietvaros ieinteresētās personas saņēma detalizētu un atjauninātu informāciju par attīstības gaitu attiecībā uz i) digitālā tahogrāfa ieviešanu dažādās ES dalībvalstīs un ii) notiekošo likumdošanas procesu, kura mērķis ir pieņemt termiņu digitālā tahogrāfa obligātai ieviešanai šajā jomā. Šī informācija tika sniegta īpašā tīmekļa vietnē, izmantojot paziņojumus par jaunumiem un biļetenus, kā arī regulāras un ad hoc sanāksmes. Tādēļ nebija nepamatoti šajā ziņā paziņot, ka dažādas ieinteresētās personas bija labi informētas par situāciju visa procesa laikā.

6. Institucionālā procesa sekas (koplēmums)

2005. gada jūnija beigās kļuva skaidrs, ka ieviešanas datumu – 2005. gada 5. augustu –, kas, pēc Komisijas domām, objektīvu iemeslu dēļ joprojām bija spēkā, pārsniegs institucionālais process jaunu juridisku termiņu pieņemšanai.

Transporta padomes 2005. gada 27. un 28. jūnija sanāksmē priekšsēdētāja vietnieks Barrot paziņoja, ka viņš pieņems, ka pēc 2005. gada 5. augusta paralēli pastāvēs analogie un digitālie tahogrāfi. Šis laikposms turpinātos līdz brīdim, kad stātos spēkā jaunā regula par transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem un atpūtas laikposmiem, tostarp termiņš digitālā tahogrāfa ieviešanai, un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā līdz 2006. gada 1. janvārim. Viņš arī norādīja, ka dalībvalstis, kas ir gatavas, varētu noteikt, ka no 2005. gada 5. augusta digitālais tahogrāfs ir obligāts to pārvadājumu operatoriem, bet tām nevajadzētu to piemērot operatoriem no dalībvalstīm, kuras nav gatavas. Visbeidzot, viņš norādīja, ka pēc Padomes sanāksmes uzrakstīs vēstuli dalībvalstīm. Viņa paziņojumi tika atkārtoti preses konferencē pēc Padomes sanāksmes un Komisijas 2006. gada 12. janvāra paziņojumā presei.

IRU 2005. gada 28. jūnijā izdeva paziņojumu presei, kurā tā norādīja, ka digitālā tahogrāfa obligāta ieviešana tiks atlikta līdz 2006. gada 1. janvārim un ka pa to laiku tiks piešķirts pielaides periods.

Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Barrot 2005. gada 22. jūlijā nosūtīja vēstuli dalībvalstīm, cita starpā norādot, ka nozare var piegādāt transportlīdzekļus, kas aprīkoti ar digitālajiem tahogrāfiem, un ka lielākā daļa dalībvalstu ir pabeigušas nepieciešamo tiesisko regulējumu un praktiskos pasākumus. Ņemot vērā iepriekš minēto, priekšsēdētāja vietnieks Barrot paziņoja, ka digitālajam tahogrāfam vajadzētu būt juridiski pieņemtam un atzītam visās dalībvalstīs. Tomēr dažas dalībvalstis bija pieprasījušas pēdējo pārejas periodu, lai pabeigtu vajadzīgo pasākumu ieviešanu. Šajā nolūkā un pēc apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām Komisija uzskatīja, ka ir pamatoti noteikt galīgo pielaides periodu līdz 2005. gada 31. decembrim.

Tā kā Parlaments un Padome otrajā lasījumā nevarēja panākt vienošanos par ierosināto regulu, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Regulu 3821/85 un Regulu 2135/98 un atceļ Regulu 3820/85, samierināšanas procedūru sāka 2005. gada oktobrī. Abas iestādes 2005. gada 6. decembrī panāca vienošanos. Tika panākta vienošanās, ka digitālā tahogrāfa izmantošana jaunos transportlīdzekļos kļūs obligāta 20 dienas pēc tam, kad būs publicēta jaunā regula par dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu.

Vienlaikus ar samierināšanas procedūrā panākto vienošanos Parlaments un Padome nāca klajā ar kopīgu deklarāciju, kurā paziņoja, ka darīs visu iespējamo, lai pabeigtu teksta galīgo redakciju, lai to aprīlī varētu publicēt Oficiālajā Vēstnesī un lai digitālie tahogrāfi būtu obligāti jauniem transportlīdzekļiem no 2006. gada maija sākuma.

7. Dalībvalstu nostāja

Pēc saskaņošanas vienošanās divas dalībvalstis, proti, Dānija un Spānija, tomēr nolēma no 2006. gada 1. janvāra noteikt digitālā tahogrāfa izmantošanu. Komisija nekavējoties informēja atbildīgās dalībvalstu iestādes (ar Dānijas Tieslietu ministrijas un Spānijas Ministerio de Fomento starpniecību), ka Komisija pieņems jauno termiņu 2006. gada maijā, par kuru vienojās Samierināšanas komitejā 2005. gada 6. decembrī. Komisija arī norādīja, ka dalībvalstis var brīvi noteikt stingrākus noteikumus saviem valstspiederīgajiem, pamatojoties uz atgriezeniskās diskriminācijas principu. Tomēr Komisija paskaidroja, ka nebūtu lietderīgi no 2006. gada 1. janvāra sākt īstenot digitālā tahogrāfa obligātu izmantošanu attiecībā uz visiem jaunajiem transportlīdzekļiem, kas reģistrēti Eiropas Savienībā, tādējādi nosakot sankcijas ārvalstu transportlīdzekļu vadītājiem, kuru jaunie transportlīdzekļi nav aprīkoti ar digitālo tahogrāfu.

Atbildot Spānijas Ministerio de Fomento apstiprināja, ka tā atbalstīs 2006. gada maija ieviešanu attiecībā uz visiem jaunajiem transportlīdzekļiem, kas reģistrēti citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. No Dānijas iestādēm atbilde netika saņemta.

Līdzīgi kā iepriekš, Komisija atbildēja uz Itālijas Pastāvīgās pārstāvniecības, Apvienotās Karalistes, Austrijas Transporta ministrijas un Portugāles Transporta operatoru asociācijas ANTRAM jautājumiem. Turklāt IRU tika mutiski informēta par Komisijas viedokli un Spānijas iestāžu atbildi.

8. Ieviešanas beigu datums

Tikmēr 2006. gada 12. janvārī priekšsēdētāja vietnieks Barrot nosūtīja vēstuli visām dalībvalstīm, informējot tās, ka, pamatojoties uz pašlaik notiekošo Regulas 561/2006 pieņemšanu, viņš par galīgo datumu digitālā tahogrāfa obligātai ieviešanai var pieņemt 2006. gada maiju, kas ir 20 dienas pēc gaidāmās regulas par transportlīdzekļa vadīšanas laikposmiem un atpūtas laikposmiem publicēšanas. Priekšsēdētāja vietnieka Barrot viedoklis tika apstiprināts Komisijas 2006. gada 19. janvāra paziņojumā presei un MIDT projekta plenārsēdē, kas notika Vīnē 2006. gada 26. janvārī un kurā piedalījās visas dalībvalstis, nozares pārstāvji un IRU.

2006. gada 11. aprīlī Regula 561/2006 tika publicēta Oficiālajā Vēstnesī. Saskaņā ar šīs regulas 27. pantu no 2006. gada 1. maija digitālais tahogrāfs kļuva obligāts visiem transportlīdzekļiem, kas pirmo reizi nodoti ekspluatācijā Eiropas Savienībā.

Komisijas secinājumi

Ņemot vērā iepriekš minēto notikumu un faktu hronoloģisko aprakstu, sūdzības iesniedzēja kritika nešķiet pamatota.

Jaunu tehnoloģiju, piemēram, digitālā tahogrāfa, koordinēta ieviešana joprojām bija sarežģīts process, ņemot vērā tehniskos sarežģījumus, procesuālos ierobežojumus un ieinteresēto personu lielo daudzveidību. Šajā gadījumā šīs ieinteresētās personas bija dalībvalstis, Parlaments, Padome, Komisija, tahogrāfu un transportlīdzekļu ražotāji, kravu autopārvadātāji (ko pārstāv IRU), transportlīdzekļu vadītāji un citi.

Neraugoties uz šīm grūtībām, Komisija ir vadījusies pēc apņemšanās nodrošināt labu pārvaldību, nodrošinot maksimālu pārredzamību un atklātību visām ieinteresētajām personām.

Šīs atklātās pieejas panākumus atspoguļoja tas, ka līdz šim visi jaunie kravas automobiļi un autobusi ir aprīkoti ar digitālo tahogrāfu un ka lielākā daļa dalībvalstu ir sekmīgi ieviesušas digitālo tahogrāfu savās valsts sistēmās.

Attiecībā uz situāciju Dānijā bija vērts atzīmēt, ka kopš šā projekta sākuma dažu Dānijas valdības dienestu darbinieki bija aktīvi dalībnieki visos projektos, kas saistīti ar digitālā tahogrāfa ieviešanu (CIWG, IDT, ERCA, Tachonet un MIDT). Šie projekti bija galvenie katalizatori digitālā tahogrāfa netraucētai ieviešanai Eiropas Savienībā.

Pamatojoties uz savu pieredzi citās tehnoloģiju jomās, Komisija skaidri apzinājās, ka jaunu sistēmu ieviešanu dažkārt bija grūti ievērot individuāliem sistēmas lietotājiem, neraugoties uz iesaistīto personu centieniem nodrošināt maksimālu pārredzamību un skaidrību.

Izskatījis iepriekš minēto Komisijas atzinumu, ombuds konstatēja, ka Komisija nav pienācīgi risinājusi jautājumu, kas izvirzīts sūdzības iesniedzēja pirmajā apgalvojumā, un tāpēc lūdza Komisiju to darīt nākamajā pieprasījumā. Savā replikas rakstā Komisija izteica šādas piezīmes:

Atbildot uz sūdzības iesniedzēja uzdoto jautājumu, Komisija vēlas norādīt, ka moratorijs neparedzēja Regulā (EK) Nr. 2135/98 paredzēto īstenošanas termiņu pagarināšanu, bet paredzēja iecietības periodu, kura laikā Komisija atturētos no pārkāpuma procedūras uzsākšanas pret dalībvalstīm. Šajā sakarā Komisija atgādināja, ka tai ir plaša rīcības brīvība, lemjot par to, vai uzsākt pienākumu neizpildes procedūru attiecībā uz Kopienas tiesību aktu īstenošanu.

Attiecībā uz šo lietu Komisija, paziņojot par moratoriju, ņēma vērā grūtības, ar kurām saskaras nozare, pabeidzot ieviest jauno tehnoloģiju, kas vajadzīga digitālā tahogrāfa ieviešanai Regulā (EK) Nr. 2135/98 noteiktajā termiņā. Pamatojoties uz to un lai nodrošinātu Regulas (EK) Nr. 2135/98 nediskriminējošu īstenošanu visās dalībvalstīs, Komisija Transporta padomes 2004. gada 9. marta sanāksmē publiski paziņoja, ka neuzsāks pienākumu neizpildes procedūru pret dalībvalstīm. Tāpēc šis paziņojums kopā ar vēstulēm, ko Komisijas priekšsēdētāja vietniece Loyola de Palacio nosūtīja dalībvalstīm 2004. gada 21. aprīlī un Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Barrot attiecīgi 2005. gada 22. jūlijā un 2006. gada 12. janvārī, būtu jāinterpretē šādi. Faktiski, kā minēts iepriekš, vēstījums bija jāsaprot nevis kā Regulā 2135/98 paredzēto īstenošanas termiņu pagarinājuma piešķiršana, bet gan kā iecietības perioda noteikšana, kura laikā Komisija atturētos no pārkāpuma procedūras uzsākšanas pret dalībvalstīm.

Šo lēmumu Komisija pieņēma arī, atzīstot faktu, ka likumdošanas iniciatīva pārskatīt Regulu 2135/98 nebūtu pieņemta pietiekami ātri, lai ļautu savlaicīgi mainīt digitālā tahogrāfa ieviešanas datumu, un tādējādi nebūtu atrisinājusi praktiskās grūtības, ar kurām saskārās nozare.

Faktiski likumdošanas procesa beigās Parlaments un Padome nolēma noteikt jaunu datumu, kad digitālais tahogrāfs stāsies spēkā, proti, 2006. gada 1. maiju. Saskaņā ar jauno noteikto datumu Komisija ar 2006. gada 26. jūnija vēstuli sāka pienākumu neizpildes priekšprocedūras, prasot dalībvalstīm, kuras tobrīd nesniedza pietiekamu informāciju, sniegt precīzu informāciju par pašreizējo stāvokli. Tāpēc Komisija 2006. gada 11. oktobrī nosūtīja divām dalībvalstīm oficiāla paziņojuma vēstuli.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību un pauda bažas par attiecīgo tiesību aktu īstenošanas gaitu.

Lēmums

Par apgalvojumu, ka Komisijai nebija juridisku pilnvaru noteikt moratoriju attiecībā uz digitālā tahogrāfa obligātu uzstādīšanu

1.1 Lai novērstu visizplatītākos tiesību aktu pārkāpumus attiecībā uz analogo tahogrāfu saistībā ar transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laikposmiem, Ministru padome ar Regulu (EK) Nr. 2135/98 (4) nolēma pieņemt noteikumus par digitālo tahogrāfu, kas nodrošinātu attiecīgo tiesību aktu efektīvu pārbaudi drošākā un uzticamākā veidā. Eiropas Komisija 2002. gada 5. augustā Regulā 1360/2002 (5) publicēja digitālā tahogrāfa sistēmas tehniskās prasības. Regulā (EK) Nr. 2135/98 paredzētais digitālā tahogrāfa ieviešanas datums bija 2004. gada 5. augusts, t. i., 24 mēneši pēc Regulā (EK) Nr. 1360/2002 noteikto tehnisko prasību publicēšanas. Tomēr, ņemot vērā apstiprināta tipa aprīkojuma nepieejamību, transportlīdzekļu ražotāju grūtības saistībā ar ražošanas līniju sagatavošanu un grūtības saistībā ar īstenošanas procesu dažās dalībvalstīs, Komisija vairākkārt ir atlikusi tahogrāfa ieviešanu. Pirmo "atlikšanu" paziņoja Komisijas priekšsēdētāja vietniece Loyola de Palacio ar "moratoriju", kas tika izsūtīta 2004. gada 21. aprīļa vēstulē.

1.2 Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 26. janvārī iesniegtajā sūdzībā pauda bažas par iepriekš minētā moratorija ieviešanu. Tie jo īpaši ietvēra bažas par juridisko nenoteiktību, Komisijas, iespējams, vājo saziņu ar attiecīgajiem operatoriem un Komisijas pilnvarām ieviest iepriekš minēto moratoriju. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka:

“Mūsu galvenais mērķis ir sūdzēties par ES iestāžu kritizējamo rīcību un informāciju šajā jautājumā, lai izvairītos no līdzīgas situācijas nākotnē un liktu iestādēm apzināties, ka arī autotransporta nozarei ir tiesības uz labiem tiesību aktiem un šādu tiesību aktu pārvaldību.”

Sūdzības iesniedzējs pauda īpašas bažas par šķietamo juridiskās noteiktības trūkumu, cita starpā norādot, ka praktiskā ietekme uz kravu autopārvadātājiem:

"tolaik netika izskatīts. Šādā situācijā atbilstoša Komisijas reakcija būtu bijusi nodrošināt, ka operators ar digitālo tahogrāfu, kas brauc valstī, kurā digitālais tahogrāfs vēl nav atļauts, šā iemesla dēļ nerastos problēmas ar vietējām iestādēm.

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka „visā procesā Komisija nav ņēmusi vērā saziņu ar iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kurus skar tiesību akti. Tas ir mazinājis uzņēmumu iespējas pieņemt ilgtermiņa un pamatotus lēmumus, un, vēl ļaunāk, ir apdraudētas to likumīgās tiesības. Kuri noteikumi tika piemēroti kam un kad nebija skaidri. To uzsvēra situācija 2006. gada 1. janvārī, kad, piemēram, Spānija paziņoja, ka transportlīdzekļiem, kuriem nav digitālā tahogrāfa, bet kuriem tāda būtu bijis jābūt saskaņā ar Spānijas noteikumiem, tiks piemērots naudas sods, iebraucot Spānijā."

1.3 Padome un Parlaments pieņēma jaunu termiņu digitālā tahogrāfa ieviešanai kā daļu no jauniem saistītiem tiesību aktiem, proti, Regulu (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (6) ("Regula 561/2006"). Jaunais termiņš bija 2006. gada maija beigas.

Par Komisijas noteiktā moratorija raksturu

1.4 Pirmais apgalvojums, kas tika izvirzīts izmeklēšanai šajā lietā, bija tāds, ka Komisijai nebija juridisku pilnvaru noteikt iepriekš minēto moratoriju attiecībā uz digitālā tahogrāfa obligātu uzstādīšanu.

1.5 Ir skaidrs, ka, lai izvērtētu šo apgalvojumu, ir jāpārbauda "moratorija" raksturs un jo īpaši tā saturs un paredzamā ietekme.

1.6 Šajā sakarā jāatzīmē, ka Komisija nav atsaukusies ne uz vienu formālu administratīvu vai juridisku "moratorija" definīciju, bet ir tikai sniegusi savu viedokli par to, kā šis pasākums šajā gadījumā būtu"jāinterpretē". Tā ir norādījusi, ka moratorijs neietver Regulā (EK) Nr. 2135/98 paredzēto īstenošanas termiņu pagarināšanu, bet paredz iecietības periodu, kura laikā Komisija atturēsies no pārkāpuma procedūras uzsākšanas pret dalībvalstīm. Komisija ir atgādinājusi, ka tai ir liela rīcības brīvība, lemjot par to, vai uzsākt pienākumu neizpildes procedūru attiecībā uz Kopienas tiesību aktu īstenošanu. Tas faktiski ir pilnīgs skaidrojums, ko Komisija sniedza, atbildot uz attiecīgo apgalvojumu.

1.7 Veicot šo pārbaudi, ombuds vēlas norādīt, ka savu pārbaudi viņš balsta uz objektīviem faktoriem un lietā iesniegtajiem pierādījumiem. Komisijas paskaidrojumi par to, ko nozīmēja “moratorijs”, nevar būt izšķiroši, lai gan tie palīdz uzlabot izpratni par to, kas notika šajā lietā.

1.8 Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka ir divi galvenie iespējamie secinājumi par "moratorija" raksturu. Saskaņā ar pirmo apgalvojumu "moratorijs" bija tikai un vienīgi Komisijas lēmums noteiktu laiku neizmantot EK līguma 226. pantā minētos oficiālos pasākumus (pamatota atzinuma sniegšana un dalībvalstu vēršanās tiesā) par attiecīgo tiesību aktu neievērošanu. Saskaņā ar otro secinājumu “moratorijs” bija drīzāk konkrēts pasākums, kura mērķis bija radīt tiesiskas sekas dalībvalstīm un, iespējams, privātpersonām.

1.9 Attiecībā uz pirmo iespēju Komisija ir pamatoti norādījusi, ka tai ir plaša rīcības brīvība, lemjot par to, vai uzsākt pienākumu neizpildes procedūru saskaņā ar EK līguma 226. pantu attiecībā uz Kopienas tiesību aktu īstenošanu (7). Šī rīcības brīvība attiecas uz iespējamu Komisijas lēmumu uzsākt vai neuzsākt formālo procedūru saskaņā ar šo tiesību normu, kas ietver argumentētu atzinumu un, ja nepieciešams, attiecīgās dalībvalsts vēršanos tiesā. Turklāt 226. panta sistēma paredz, ka Komisija visos posmos var aktīvi mēģināt panākt atbilstību Kopienas tiesību aktiem, piemēram, izmantojot sarunas, piespiešanu vai "labvēlīgus" risinājumus (8). Komisijas pilnvaras iesaistīties šādā dialogā izriet no paša 226. panta un EK līguma 10. panta, kurā noteikts vispārējs sadarbības princips (9).

1.10 Šis tiesiskais regulējums gan pieļauj, gan veicina neformālu saziņu un mierizlīgumu, tomēr tajā nav paredzēti nekādi citi formāli pasākumi pēc būtības kā vien tie, kas skaidri minēti 226. pantā, proti, argumentēta atzinuma sniegšana un dalībvalsts vēršanās tiesā. Komisijas pilnvaras izlemt neizmantot šos oficiālos pasākumus ir bezdarbības pilnvaras. Šīs pilnvaras pašas par sevi neparedz kompetenci pieņemt un izdot virkni alternatīvu pasākumu, kas adresēti dalībvalstīm vai citām trešām personām.

1.11 Komisijas priekšsēdētāja vietniece Loyola de Palacio 2004. gada 21. aprīļa vēstulē (minēta iepriekš sadaļā "Sūdzība") oficiāli paziņoja par "moratoriju". Šī vēstule atklāj vairākas "moratorija" būtiskās iezīmes.

Pirmkārt, no vēstules skaidri izriet, ka "moratorijs" tika paziņots, ņemot vērā tehniskas problēmas sistēmas īstenošanā dažās dalībvalstīs. Šķiet, ka tas neattiecās uz konstatētu visu vai dažu dalībvalstu nevēlēšanos faktiski īstenot attiecīgos tiesību aktus.

Otrkārt, "moratorijs" tika paziņots ilgi pirms tiesību akta stāšanās spēkā. Tāpēc “moratorijs”, stingri ņemot, neattiecās uz jebkādiem esošiem iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem, bet gan uz Komisijas informētu viedokli, ka šādi pārkāpumi notiks nākotnē tehnisku grūtību dēļ, kas saistītas ar to īstenošanu. Tādējādi "moratorijs" attiecās uz paredzamām situācijām, nevis uz konkrētu esošo situāciju, kad faktiski vai potenciāli tiek pārkāpti Kopienas tiesību akti.

Treškārt, vēstulei bija augsta specifiskuma pakāpe attiecībā uz "moratorija" darbības jomu. Tā skaidri izmantoja tādus terminus kā attiecīgajos tiesību aktos paredzētā spēkā esošā termiņa "atlikšana" vai "pagarināšana". Vēstulē turklāt tika ierosināts, ka “moratorijs” rada nepieciešamo “noteiktības” pakāpi, norādot, ka alternatīva jauna termiņa ieviešanai ar tiesību aktu palīdzību nedotu šādu noteiktību.

Ceturtkārt, vēstule bija saistīta ar šeit minēto termiņa “pagarināšanu” ar virkni konkrētu norādījumu dalībvalstīm, kas formulēti obligāti: " moratorija laikā dalībvalstīm būs jāievieš pārejas pasākumi "; "pārejas pasākumu galvenie elementi ir"; "Dalībvalstīm jānodrošina "; "Dalībvalstu iestādes atļauj"; “Piemērošanas noteikumos ir atļauts izmantot analogo tahogrāfu, un to visā Eiropas Savienībā ievēro visos transportlīdzekļos, kas reģistrēti pirms pagarinājuma termiņa beigām.”

1.12 Attiecībā uz attiecīgiem turpmākiem paziņojumiem Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Barrot 2005. gada 22. jūlijā nosūtīja dalībvalstīm vēstuli, kurā viņš sniedza informāciju par situāciju saistībā ar attiecīgo tiesību aktu īstenošanu. Šajā vēstulē viņš vispirms atsaucās uz Komisijas 2004. gada 21. aprīļa vēstules galveno vēstījumu:

"Komisija 2004. gada 21. aprīļa vēstulē dalībvalstīm jau ir paziņojusi par moratoriju digitālā tahogrāfa ieviešanas termiņa pagarināšanai (...)" .

Atsaucoties uz “moratorijas” mērķiem, priekšsēdētāja vietnieks J. Barrot cita starpā norādīja, ka:

"[galu galā] moratorija mērķis bija nodrošināt, lai dalībvalstis nepiemērotu sankcijas ārvalstu transportlīdzekļu vadītājiem, kas iebrauc to attiecīgajās teritorijās bez digitālā tahogrāfa" .

Pēc tam, atsaucoties uz pašreizējo stāvokli (tehnisko un juridisko), priekšsēdētāja vietnieks informēja dalībvalstis, ka Komisija uzskata, ka tas ir:

"ir pamatoti piešķirt galīgo pielaides periodu līdz 2005. gada 31. decembrim. Tādējādi līdz minētajam datumam Komisija atturēsies sākt pārkāpuma procedūru pret dalībvalstīm par digitālā tahogrāfa neieviešanu jaunos transportlīdzekļos. Dalībvalstis var turpināt atļaut izmantot analogo tahogrāfu transportlīdzekļiem, kas reģistrēti līdz 2005. gada 31. decembrim, tostarp transportlīdzekļiem, kas reģistrēti citas dalībvalsts teritorijā.

Neilgi pēc tam Padome un Parlaments panāca vienošanos ar tiesību aktiem, kurus pēc tam apsprieda, ieviest jaunu termiņu – 2006. gada maiju – digitālā tahogrāfa ieviešanai.

Dažas dalībvalstis nolēma noteikt digitālā tahogrāfa izmantošanu no 2006. gada 1. janvāra (iepriekš minētie jaunie tiesību akti vēl nebija stājušies spēkā). Šajā sakarā Komisija nekavējoties rakstīja šīm dalībvalstīm, lai tās informētu, ka nebūtu lietderīgi no 2006. gada 1. janvāra sākt ieviest digitālā tahogrāfa obligātu izmantošanu visiem jaunajiem transportlīdzekļiem, kas reģistrēti Eiropas Savienībā. Komisija šīm dalībvalstīm paskaidroja, ka šāda izpilde sodītu ārvalstu transportlīdzekļu vadītājus ar jauniem transportlīdzekļiem, kas nav aprīkoti ar digitālo tahogrāfu.

1.13 Vispirms, novērtējot iepriekš minēto informāciju, jāuzsver, ka "moratoriju" var aplūkot tikai kopā ar dažādiem citiem tieši saistītiem apgalvojumiem, piemēram, iepriekš minētajiem norādījumiem par to, kā "moratorijs" būtu jāīsteno. Ir skaidrs, ka, lai veiktu tādu pārbaudi kā šī, tiesību akta noteikumi nevar tikt nošķirti no paša tiesību akta.

1.14 Izvērtējot pēc būtības, šķiet, ka "moratorijs" nav bijis tikai un vienīgi lēmums noteikt tolerances periodu, kura laikā Komisija vienkārši atturētos no pienākumu neizpildes procedūras uzsākšanas pret dalībvalstīm. Patiešām, šķiet, ka "moratorijs" neietilpst nevienā no to prasību kategorijām, kuras Komisija saskaņā ar EK līguma 226. pantu parasti uzskata par kompetentām veikt kā alternatīvu minētajā noteikumā paredzētajiem formālajiem pasākumiem, proti, izdodot argumentētu atzinumu un vēršoties pret dalībvalsti tiesā. Pirmkārt, Komisijas "moratorijs" nebija vērsts uz to, lai konstatētu, apspriestu vai citādi izdarītu secinājumus par esošajiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem. Sākotnēji tas jebkurā gadījumā būtu bijis juridiski neiespējami, ņemot vērā, ka "moratorijs" tika izdots labu laiku pirms attiecīgo tiesību aktu stāšanās spēkā. Otrkārt, "moratorijs" neattiecās uz to, kā dalībvalstis ievēro Kopienas tiesību aktus to pašreizējā redakcijā, bet drīzāk ietvēra norādījumu, ka dalībvalstīm nevajadzētu īstenot attiecīgos Kopienas tiesību aktus, tas ir, attiecībā uz norādīto attiecīgā termiņa "pagarināšanas" periodu. Treškārt, “moratorijā” bija ietvertas vairākas precīzas norādes, kas bija formulētas kā obligātas dalībvalstīm, par to, kā tām būtu jārīkojas, ņemot vērā “moratoriju”. Ceturtkārt, “moratorijs” bija vērsts uz attiecīgo ES tiesību aktu vienotu īstenošanu. Šādai vienotai ES tiesību aktu īstenošanai bija reglamentējošs raksturs, un tā bija skaidri nošķirta no jautājuma par to, vai viena vai vairākas dalībvalstis faktiski varēja un vēlējās ievērot attiecīgos tiesību aktus.

1.15 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nevar secināt, ka Komisija ir pamatojusi savu viedokli, ka dalībvalstīm noteiktais "moratorijs" ir tikai un vienīgi Komisijas rīcības brīvības īstenošana, pieņemot lēmumu uz noteiktu laiku ("pielaides periods") neuzsākt EK līguma 226. pantā paredzētos oficiālos pasākumus.

1.16 Ņemot vērā iepriekš minētos konstatējumus, ombudam jāsecina, ka Komisijas noteiktais moratorijs bija konkrēts pasākums, kura mērķis bija radīt tiesiskas sekas dalībvalstīm un tirgus dalībniekiem. Ombuds atgādina, ka Savienības tiesībās jautājums par to, vai pasākumam ir juridiskas sekas, ir tīri objektīvs jautājums, kas ir nodalāms no jebkādiem attiecīgās iestādes paustiem viedokļiem vai interpretācijām (10). Lai noteiktu attiecīgā pasākuma patieso raksturu, kā atsevišķi jautājumi nav jāņem vērā pat acīmredzami acīmredzami acīmredzami jautājumi par attiecīgā pasākuma pieņemšanas juridisko autoritāti. Tā vietā, lai veiktu šāda veida analīzi, ir būtiski, vai ar attiecīgo pasākumu ir ieviesti īstenošanas noteikumi, kas ietver īpašus pienākumus (11).

1.17 Šajā gadījumā "moratoriju" dalībvalstij paziņoja kompetentie Komisijas locekļi; tas ir formulēts precīzi, ciktāl tas attiecas uz tā mērķi un galvenajiem mērķiem; tajā bija ietverta virkne norādījumu, kas formulēti obligāti. Tas tika pagarināts, par ko arī tika oficiāli paziņots, turklāt notika saziņa ar atsevišķām dalībvalstīm, kuras tika uzskatītas par tādām, kas, iespējams, neievēro moratorija galīgo pagarinājumu. Visbeidzot, kā secināts iepriekš, pasākums nav atpazīstams kā vienkāršs neformāls sarunu, dialoga vai līdzīgs pasākums, ko Komisija, īstenojot savu plašo rīcības brīvību, varēja vienreiz pieņemt, nolemjot neizmantot EK līguma 226. pantā noteiktos oficiālos pasākumus.

1.18 Ņemot vērā šos faktorus, ombuds var tikai secināt, ka Komisijas paziņotais "moratorijs" ir pasākums, kas paredzēts, lai radītu tiesiskas sekas dalībvalstīm un tirgus dalībniekiem.

Jautājums par juridisko autoritāti

1.19 Jautājumam par to, vai Komisijai bija juridiskas pilnvaras (vai "kompetence") pieņemt "moratoriju", šajā lietā nav nepieciešama padziļināta analīze, ņemot vērā šī pasākuma galvenā elementa raksturu. Ar vienkāršu paziņojumu vēstules veidā dalībvalstīm Komisija faktiski mēģināja atlikt konkrētu un nepārprotamu termiņu, kas noteikts Savienības regulā, lai gan ne Līgumos, ne kādā no tiesību aktiem, kas attiecas uz šo lietu, nav paredzēta kompetence to darīt. Patiešām, savā atzinumā šajā lietā Komisija nav izvirzījusi argumentu šajā sakarā (bet, kā minēts iepriekš, ir izvēlējusies apgalvot, ka "moratorijs" ir tikai tās rīcības brīvības izmantošana saskaņā ar EK līguma 226. pantu). Turklāt šādas juridiskas pilnvaras pastāvēšanu apdraud arī tas, ka attiecīgajā tiesiskajā regulējumā bija konkrēti paredzēts konkrēts pasākums, kas Komisijai bija jāveic tieši attiecībā uz Komisijas aprakstītajām īstenošanas problēmām. Tomēr šis pasākums vienkārši netika veikts 2003. gadā, bet tikai vēlāk 2006. gadā (12).

1.20 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka attiecīgais apgalvojums bija pamatots, jo Komisijai nebija juridisku pilnvaru noteikt "moratoriju", ko tā izdeva šajā lietā. Tas bija administratīvas kļūmes gadījums, un ombuds izteiks aizrādījumu.

1.21 Ombuds vēlas arī uzsvērt, ka viņš atzīst, ka problēmas, ar kurām Komisija saskārās saistībā ar digitālā tahogrāfa ieviešanu, lielā mērā bija saistītas ar šķietami ārkārtējām tehniskām problēmām attiecīgo nozares dalībnieku līmenī. Neskarot savu konstatējumu 1.20. punktā, ombuds vēlas šeit norādīt, ka Komisijas mēģinājumi risināt šīs problēmas bija nepārprotami patiesi un patiesi. Turklāt ombudam ir pamats uzskatīt, ka Komisijas pieredze, risinot (ārkārtas) grūtības saistībā ar digitālā tahogrāfa ieviešanu, tiks rūpīgi ņemta vērā, ja nākotnē radīsies līdzīgas situācijas.

Par apgalvojumu, ka Komisija nav pienācīgi sazinājusies ar operatoriem un dalībvalstīm saistībā ar digitālā tahogrāfa ieviešanu

2.1 Ombuds saprata, ka šis apgalvojums rada divus galvenos jautājumus, proti, pirmkārt, Komisijas vispārējo saziņu ar dalībvalstīm un, otrkārt, Komisijas paziņojumus saistībā ar acīmredzamām uzņēmēju bažām par to situācijas noteiktību, šķērsojot ES robežas. Attiecībā uz pirmo jautājumu ombuds norāda, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs ir norādījis, ka nav šaubu par to, ka Komisija ir izmantojusi lielus resursus saistībā ar digitālā tahogrāfa izstrādi un ieviešanu. Turklāt ievērojama šo resursu daļa ir izmantota saziņai ar projektā iesaistītajām valsts iestādēm un kontaktu veidošanai starp tām. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka Komisijai būtu jāsaņem kredīts par šiem centieniem. Tāpēc šķiet, ka sūdzības iesniedzējs nesūdzas par šo Komisijas komunikācijas darbību aspektu.

2.2 Sūdzības iesniedzēja apgalvojums, šķiet, drīzāk ir vērsts uz attiecīgo "moratoriju". Kā analizēts iepriekš (1. punktā), šā “moratorija” saturs un paredzētā(-ās) ietekme(-as) ievērojami pārsniedza vienkārša “pielaides perioda” noteikšanu, kura laikā Komisija atturētos no pārkāpuma procedūru sākšanas. Šajā ziņā “moratorija” juridiskais pamats, būtība un ietekme, kā arī no tā izrietošā juridiskā situācija bija mulsinoša, un Komisija acīmredzot to skaidri nenorādīja un neizskaidroja dalībvalstīm un ieinteresētajām personām. Šis trūkums, šķiet, ir 1. punktā minētās pamatproblēmas aspekts. Tādēļ ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana un šā lietas aspekta izskatīšana nebūtu pamatota.

3 Par apgalvojumu, ka Komisija nav veikusi atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka operatoriem dažādās dalībvalstīs netiek piemēroti atšķirīgi noteikumi

3.1 Izskatot šo apgalvojumu, ombuds, pirmkārt, atgādina sūdzības iesniedzēja attiecīgo apgalvojumu:

„Galvenais mērķis ir sūdzēties par ES iestāžu kritizējamo rīcību un informāciju šajā jautājumā, lai izvairītos no līdzīgas situācijas nākotnē un liktu iestādēm apzināties, ka arī autotransporta nozarei ir tiesības uz labiem tiesību aktiem un šādu tiesību aktu pārvaldību. (...) Šādā situācijā atbilstoša Komisijas reakcija būtu bijusi nodrošināt, ka operators ar digitālo tahogrāfu, kas brauc valstī, kurā digitālais tahogrāfs vēl nav atļauts, šā iemesla dēļ nerastos problēmas ar vietējām iestādēm. (...)" (izcēlums pievienots).

3.2 Ombuds arī atgādina par savām piezīmēm 1. punktā attiecībā uz minēto "moratoriju" un tā juridiskā pamata trūkumu. Viņš arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs nav sniedzis nekādus konkrētus, pienācīgi pamatotus argumentus par tās darbības juridisko pamatu, ko viņš ierosināja Komisijai veikt vai ko tā būtu varējusi veikt saistībā ar attiecīgo Kopienas tiesību aktu "pārvaldību". Attiecībā uz novērojumu par „labu tiesību aktu” nepieciešamību ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs atsaucas uz likumdošanas noteikumiem, kurus Komisija plānoja ieviest, izmantojot attiecīgo „moratoriju”. Neatkarīgi no tā, vai šādu pasākumu gudrība un kvalitāte būtu jautājums, ko ombuds varētu pārbaudīt attiecībā uz administratīvām kļūmēm, iepriekš konstatētā šo pasākumu juridiskā pamata problēma padara šā jautājuma atsevišķu izskatīšanu par nepamatotu. Ciktāl sūdzības iesniedzēja apgalvojumu varētu uzskatīt par tādu, kas apšauba Regulas (EK) Nr. 2135/98 (13) gudrību un atbilstību, tas neattiektos uz iespējamu administratīvas kļūmes gadījumu EK līguma 195. panta nozīmē, kurā definētas ombuda pilnvaras. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana un šā apgalvojuma izskatīšana nebūtu pamatota.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, ir jāizsaka šāda kritiska piezīme:

Komisija nav pierādījusi, ka tai bija juridiskas pilnvaras pieņemt attiecīgo “moratoriju”, ciktāl tas ietvēra regulatīvus pasākumus, kas bija skaidri nošķirami no lēmuma atturēties no pārkāpuma procedūras sākšanas un ievērojami pārsniedza to. Neraugoties uz Komisijas sniegtajiem paskaidrojumiem par īpašajiem apstākļiem, kuru dēļ tika pieņemts moratorijs, tas, ka Komisija noteica apstrīdēto "moratoriju", attiecīgajā daļā bija uzskatāms par administratīvu kļūmi.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 561/2006 (2006. gada 15. marts), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (OV 2006, L 102, 1. lpp.).

(2) Padomes 1998. gada 24. septembra Regula (EK) Nr. 2135/98, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 3821/85 par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā, un Direktīvu 88/599/EEK par Regulu (EEK) Nr. 3820/85 un (EEK) Nr. 3821/85 piemērošanu, OV L 274, 1. lpp.

(3) Komisijas 2002. gada 13. jūnija Regula (EK) Nr. 1360/2002, ar ko septīto reizi tehnikas attīstībai pielāgo Padomes Regulu (EK) Nr. 3821/85 par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā (OV L 207, 1. lpp.).

(4) Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

(5) Skatīt 3. zemsvītras piezīmi.

(6) Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(7) "no EEK līguma 169. panta [tagad 226. pants] sistēmas skaidri izriet, ka Komisijai nav pienākuma uzsākt procedūru saskaņā ar šo pantu; tai ir rīcības brīvība, kas liedz privātpersonām tiesības prasīt, lai tās ieņemtu konkrētu nostāju, un celt prasību atcelt tās atteikumu rīkoties." Skat. 1990. gada 14. februāra spriedumu lietā C‐87/89 Sonito u.c./Komisija ( Recueil , I‐1981. lpp., 6. punkts).

(8) Procesa sarunu posms ir aprakstīts kā izlīguma panākšana; skatīt, piemēram, ģenerāladvokāta Alber atzinumu lietā C-328/96 Komisija pret Austriju [1999] ECR I-7479, 16. punkts; un skat. ģenerāladvokāta La Pergolas [La Pergola] secinājumus lietā C-96/95 Komisija/Vācija (1997), Recueil, I-01653. lpp., 19. punkts un tajā minētās atsauces.

(9) Pilnvaras pieprasīt vajadzīgo informāciju un dialogu katrā ziņā izriet no sadarbības pienākuma, kas ietverts EK līguma 10. pantā.

(10) Sal. ar 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C-303/90 Francija/Komisija (Recueil 1991, I-5315. lpp., 14. un turpmākie punkti).

(11) Sal. ar iepriekš minēto lietu C-303/90 Francija pret Komisiju, 15. punkts.

(12) "Ja 12 mēnešus pēc 1. punktā minētā tiesību akta publicēšanas dienas EK tipa apstiprinājums nav piešķirts nevienai reģistrācijas kontrolierīcei, kas atbilst Regulas (EEK) Nr. 3821/85 IB pielikuma prasībām, Komisija iesniedz Padomei priekšlikumu pagarināt 1. un 2. punktā noteikto termiņu " (Regulas 2135/97 2. panta 3. punkts). Sk. arī ombuda attiecīgās piezīmes turpmāk 3. punktā.

(13) Jāatzīmē, ka šī regula paredzēja iespējamas problēmas digitālā tahogrāfa ieviešanas procesā. Precīzāk, regulas 2. panta 3. punktā bija noteikts: "Ja 12 mēnešus pēc 1. punktā minētā tiesību akta publicēšanas dienas EK tipa apstiprinājums nav piešķirts nevienai reģistrācijas kontrolierīcei, kas atbilst Regulas (EEK) Nr. 3821/85 IB pielikuma prasībām, Komisija iesniedz Padomei priekšlikumu pagarināt 1. un 2. punktā noteikto termiņu " (izcēlums pievienots). Tomēr šajā iebildumā nebija ietverts konkrēts apgalvojums par to, ka Komisija nav izmantojusi šo noteikumu. Līdz ar to šāds apgalvojums šajā lietā nav ticis izvērtēts.