Strasbūrā, 2008. gada 30. aprīlī

Godātais Dr. V. kungs!

Jūsu organizācijas vārdā 2005. gada 18. janvārī Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par valodas prasību, kas izklāstīta Eiropas Komisijas publicētajās pamatnostādnēs par uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus.

2005. gada 23. februārī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija 2005. gada 3. jūnijā nosūtīja atzinuma tulkojumu vācu valodā. Es to pārsūtīju Jums 2005. gada 23. jūnijā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2005. gada 13. jūlijā.

2005. gada 23. septembrī es lūdzu Komisiju līdz 2005. gada 31. oktobrim sniegt man papildu informāciju par šo lietu. Jūs par to tikaiet attiecīgi informēts tajā pašā dienā.

Komisija 2005. gada 19. oktobrī lūdza termiņa pagarinājumu līdz 2005. gada 25. novembrim. Es apmierināju šo lūgumu 2005. gada 4. novembrī. Jūs par to tikaiet attiecīgi informēts tajā pašā dienā. Komisija 2005. gada 10. novembrī mani informēja, ka būs vēl kāda kavēšanās.

Komisija 2005. gada 23. novembrī nosūtīja atbildes uz manu papildu informācijas pieprasījumu oriģinālu angļu valodā. Tulkojums vācu valodā sekoja 2005. gada 6. decembrī. Es to pārsūtīju Jums 2005. gada 19. decembrī ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2006. gada 21. janvārī.

2006. gada 22. martā Jūsu lieta tika nodota citam juristam.

2006. gada 31. martā es lūdzu Komisiju līdz 2006. gada 31. maijam iesniegt man papildu informāciju par šo lietu. Jūs par to tikaiet attiecīgi informēts tajā pašā dienā.

2006. gada 9. jūnijā Komisija mani informēja, ka tās atbilde diemžēl aizkavēsies.

EP deputāts Markus Ferber 2006. gada 22. jūnijā man nosūtīja vēstuli, lūdzot izskatīt jūsu lietu. Savā 2006. gada 13. jūlija atbildē es informēju Ferber kungu, ka Jūsu lietā notiek izmeklēšana un ka Komisijai ir pieprasīta papildu informācija. Ferber kunga vēstules un manas atbildes kopija Jums tika nosūtīta 2006. gada 13. jūlijā.

2006. gada 11. jūlijā es nosūtīju atgādinājumu Komisijai.

2006. gada 27. jūlijā Komisija man nosūtīja atbildes uz maniem jautājumiem oriģinālu angļu valodā. Tulkojums vācu valodā man tika iesniegts 2006. gada 9. augustā.

Mans birojs 2006. gada 9. augustā sazinājās ar Jums, lai informētu, ka ir saņemta Komisijas atbilde.

Ņemot vērā brīvdienu periodu, Komisijas atbildi Jums varēja nosūtīt tikai 2006. gada 23. augustā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ja Jūs to vēlētos, līdz 2006. gada 30. septembrim. Līdz minētajam datumam no Jums netika saņemti nekādi apsvērumi.

2007. gada 26. martā es Komisijai adresēju ieteikuma projektu par šo lietu. Komisijai tika lūgts līdz 2007. gada 30. jūnijam iesniegt sīki izstrādātu atzinumu. Jūs par to tikaiet attiecīgi informēts tajā pašā dienā.

Komisija 2007. gada 30. aprīlī lūdza pagarināt termiņu līdz 2007. gada 31. jūlijam. Šo lūgumu es apmierināju 2007. gada 22. maijā. Komisija 2007. gada 19. jūnijā lūdza vēlreiz pagarināt termiņu līdz 2007. gada 30. septembrim. Komisija 2007. gada 28. septembrī lūdza vēl vienu termiņa pagarinājumu līdz 2007. gada 31. oktobrim, ko es piešķīru 2007. gada 5. oktobrī. Jūs tikāt informēts par šiem pagarinājumiem.

Komisija 2007. gada 6. novembrī iesniedza sava sīki izstrādātā atzinuma oriģinālu angļu valodā, kura kopiju es Jums ātri nosūtīju 2007. gada 16. novembrī. Komisija 2007. gada 17. decembrī iesniedza sīki izstrādātā atzinuma tulkojumu vācu valodā. Šo tulkojumu es pārsūtīju Jums 2007. gada 18. decembrī ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ja vēlaties, līdz 2008. gada 31. janvārim. Līdz minētajam datumam no Jums netika saņemti nekādi apsvērumi. Tomēr telefonsarunā ar Ombuda biroju, kas notika 2008. gada 10. martā, Jūs uzsvērāt, ka neesat apmierināts ar Komisijas pieņemto nostāju.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Komisija 2004. gadā publicēja uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus saistībā ar programmu "Eiropas iniciatīva demokrātijai un cilvēktiesībām" (EIDHR). Uzaicinājums iesniegt priekšlikumus attiecās uz "Spīdzināšanas upuru rehabilitāciju". Bija paredzēts, ka Komisijas atbalstītās darbības varētu notikt arī ES.

"Pamatnostādņu dotāciju pieteikumu iesniedzējiem, kas atsaucas uz 2004. gada uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus" (turpmāk tekstā – "pamatnostādnes") 2.2.1. punktā bija noteikts: “Pieteikuma iesniedzējiem jāpiesakās angļu, franču vai spāņu valodā.” Turklāt tajā bija noteikts, ka pieteikumiem jāpievieno i) pieteikuma iesniedzējas organizācijas statūti vai statūti, ii) pieteikuma iesniedzēja jaunākais gada darbības pārskats un pārskati, iii) ārējās revīzijas ziņojums (ja pieprasītā dotācija pārsniedz EUR 300 000) un iv) pienācīgi aizpildīta juridiskās personas veidlapa (Komisijas nodrošināta veidlapa). Pamatnostādņu 2.2.1. punktā bija noteikts, ka ir jāiesniedz šo dokumentu oriģināli un, ja šie dokumenti ir sagatavoti valodā, kas nav iepriekš minētā valoda, “jāpievieno precīzs tulkojums vienā no minētajām valodām”.

Sūdzības iesniedzējs — Vācijas apvienība, kas piedāvā psiholoģisku aprūpi un sociālo atbalstu bēgļiem un viņu ģimenēm, kuri ir spīdzināšanas upuri, — plānoja iesniegt pieteikumu, atsaucoties uz šo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 17. septembrī nosūtītajā e-pasta vēstulē paskaidroja, ka visi attiecīgie dokumenti, kas tam jāiesniedz, ir pieejami tikai vācu valodā un ka tulkojums būtu ļoti dārgs un laikietilpīgs. Tāpēc sūdzības iesniedzējs jautāja, vai oriģinālās versijas būtu pieņemamas un, ja nē, vai būtu pieļaujami daļēji tulkojumi.

Savā 2004. gada 13. oktobra atbildē Komisija norādīja, ka "jūs varat nosūtīt daļēju tulkojumu ar nosacījumu, ka tiek iztulkota interesantā daļa [sic]: tie, kas attiecas uz ngo statusu un darbību veidu, ko organizācija var veikt,...".

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 26. oktobrī informēja Komisiju, ka tam ir vajadzīgs laiks, lai sagatavotu šos tulkojumus, un tādēļ lūdza termiņa pagarinājumu. Tomēr saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju no Komisijas atbilde netika saņemta.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka tas ir nepārprotami diskriminēts salīdzinājumā ar citiem konkurentiem Komisijas prasības dēļ, ka pieteikumi jāiesniedz angļu, franču vai spāņu valodā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šis nosacījums ir pretrunā arī EK līgumam un Regulai Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Kopienā lietojamās valodas (1) ("Regula 1/58").

Regulas Nr. 1/58 2. pants ir formulēts šādi:

"Dokumentus, ko dalībvalsts vai dalībvalsts jurisdikcijā esoša persona nosūta Kopienas iestādēm, var sagatavot jebkurā no sūtītāja izvēlētajām oficiālajām valodām. Atbildi sagatavo tajā pašā valodā."

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisijas nespēja atbildēt uz tās pieprasījumu pagarināt pieteikumu iesniegšanas termiņu ir pieklājības trūkums un tādējādi Komisijas rīcības kodeksa pārkāpums.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka turpmākajos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus būtu jāpieņem visas ES oficiālās valodas.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija apgalvoja, ka tā vienmēr ir izrādījusi stingru atbalstu valodu daudzveidībai Kopienā.

Attiecībā uz pieteikuma veidlapu tulkošanu Komisija norādīja, ka šo jautājumu jau ir izskatījis tās toreizējais priekšsēdētājs Prodi savā 2002. gada 29. janvāra atbildē uz rakstisko jautājumu E-1479/01. Šī atbilde ir formulēta šādi:(2)

"Komisija atkārtoti apstiprina savu apņemšanos saglabāt valodu daudzveidību Kopienā, par ko liecina Eiropas Valodu gadā 2001. gadā uzsāktie projekti.

(...)

Attiecībā uz bieži vien garajiem uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus un saistītajiem dokumentiem par sadarbības projektiem ar trešām valstīm, ņemot vērā augstās izmaksas finanšu un cilvēkresursu ziņā un papildu laiku, kas nepieciešams ārējās palīdzības sniegšanai, nav iespējams sistemātiski strādāt valsts valodās gan visās saņēmējvalstīs, gan Eiropas Savienības dalībvalstīs. (..) Lieki piebilst, ka atlase tiek veikta bez jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ.

Komisija cenšas īstenot pragmatisku pieeju gan ātras un efektīvas rīcības interesēs, gan lai nodrošinātu pārredzamību un pēc iespējas plašāku piekļuvi attiecīgajiem operatoriem. Tajā izmanto Kopienas valodas, kas ir spēkā starptautiskajā tirdzniecībā un valstīs, kuras saņem Kopienas atbalstu. Praktisku apsvērumu dēļ Komisija piekrīt, ka daži piedāvājumu pielikumi tiek sagatavoti valodā, kas nav Kopienas valoda, kura izmantota uzaicinājumos uz konkursu un atbildes veidlapā. Un Komisijas darbinieki ir pieejami, lai precizētu jebkuru procedūras aspektu, kas jāievēro attiecīgajiem uzņēmējiem.

(...)"

Attiecībā uz otro apgalvojumu Komisija uzsvēra, ka termiņš bija noteikts un ka nebija iespējams piešķirt izņēmumus. Tā arī norādīja, ka pagarinājuma pieprasījums tika noraidīts tajā pašā dienā nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē, kuras kopiju tā iesniedza.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secināja, ka administratīva kļūme nav notikusi.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos piekrita, ka Komisija ir pierādījusi, ka tā ir atbildējusi uz 2004. gada 26. oktobra e-pasta vēstuli. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka tas tobrīd nebija saņēmis šo atbildi, iespējams, tehnisku iemeslu dēļ.

Attiecībā uz sūdzības galveno daļu sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas atzinumā ir apstiprināts, ka tā sūdzība ir pamatota.

Papildu informācija

Pēc Komisijas atzinuma un sūdzības iesniedzēja apsvērumu rūpīgas izskatīšanas ombuds nosūtīja Komisijai divus papildu informācijas pieprasījumus. Komisija pienācīgi atbildēja uz ombuda jautājumiem, un sūdzības iesniedzējam tika dota iespēja izteikt apsvērumus par šīm atbildēm.

Ombudes ieteikuma projekts

Ieteikuma projekts

Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu ombuds 2007. gada 26. martā nosūtīja Komisijai šādu ieteikuma projektu (3):

Komisijai turpmākajos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus saskaņā ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību iniciatīvu būtu jāizvairās no jebkādiem nepamatotiem ierobežojumiem attiecībā uz oficiālajām valodām, kurās var iesniegt priekšlikumus.

Šā ieteikuma projekta pamatā bija šādi apsvērumi:

i) Vispārīgi apsvērumi

1 Ombuds norādīja, ka šī lieta attiecas uz jautājumu, vai Komisija ir tiesīga pieprasīt pieteikuma iesniedzējiem, kuri atsaucas uz uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, izmantot konkrētu valodu vai izvēlēties kādu no Komisijas noteiktajām valodām. Tādējādi šī lieta neattiecās uz jautājumu, vai Komisijai ir pienākums dokumentus, kas attiecas uz konkrētu uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, darīt pieejamus konkrētā valodā.

2 Attiecīgā valodas prasība attiecās uz visu pieteikumu, t. i., pieteikumu kā tādu un visiem apliecinošajiem dokumentiem, kas jāiesniedz. Atbildē uz ombuda otro papildu informācijas pieprasījumu Komisija paskaidroja, ka apliecinošos dokumentus tagad var iesniegt jebkurā Kopienas valodā. Ombuds uzskatīja, ka šīs izmaiņas noteikti ir veco noteikumu uzlabojums. Tomēr viņš norādīja, ka jaunie noteikumi paredz, ka tad, ja apliecinošie dokumenti ir sagatavoti kādā no ES oficiālajām valodām, kas nav uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus paredzētā(-ās) valoda(-as),"lai atvieglotu novērtēšanu, ir stingri [uzsvars oriģinālvalodā] ieteicams nodrošināt attiecīgo dokumentu daļu tulkojumu (...) uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus valodā(-ās)"(4). Ņemot vērā šo formulējumu, nebija skaidrs, vai jaunie noteikumi praksē patiešām izraisītu attiecīgās valodas prasības atvieglošanu. Jebkurā gadījumā bija skaidrs, ka izmaiņas attiecās tikai uz apliecinošajiem dokumentiem un ka Komisija joprojām pieprasīja pieteikumu iesniedzējiem iesniegt pieteikumus valodā(-ās), kas paredzēta(-as) uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus.

3 Šis iebildums izrietēja no strīda par uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus saistībā ar EIDHR. Ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums attiecās uz konkrētu uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR, ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums ir jāsaprot arī kā tāds, kas attiecas uz turpmākiem uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR.

4 Izskatāmais jautājums bija par to, vai Komisijai ir tiesības pieprasīt pieteikuma iesniedzējiem, kas atsaucas uz uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus attiecīgajā jomā, lietot konkrētu valodu vai izvēlēties kādu no Komisijas noteiktajām konkrētajām valodām. Ombuds uzskata, ka šis jautājums ir aplūkots Regulā Nr. 1/58. Saskaņā ar šīs regulas 2. pantu "dokumentus, ko (...) persona, kas ir dalībvalsts jurisdikcijā, sūta Kopienas iestādēm, var sagatavot jebkurā no sūtītāja izvēlētajām oficiālajām valodām." (tagad 23) Kopienas oficiālās valodas ir noteiktas EK līguma 314. pantā.

Sūdzības iesniedzējs bija juridiska persona, kas izveidota Vācijā un tādējādi ir šīs dalībvalsts jurisdikcijā. Tā kā Regulas Nr. 1/58 2. pants bija skaidri piemērojams juridiskām personām, sūdzības iesniedzējam tādējādi būtu bijušas tiesības iesniegt pieteikumu vācu valodā vai jebkurā citā ES oficiālajā valodā. Tādējādi Komisijas pašreizējā prakse attiecībā uz uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR neatbilda Kopienas tiesību aktiem, ja vien 1) Regulas Nr. 1/58 2. pants neattiecās uz attiecīgo nozari vai 2) nebija pamatotu iemeslu, kas attaisnotu atkāpi no šā noteikuma.

ii) Vai Regulas Nr. 1/58 2. pantu piemēro uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR?

5 Komisija apgalvoja, ka dokumentu iesniegšana, atbildot uz Kopienas iestādes uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, notiek šī uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus ļoti īpašajā kontekstā un ka Regulas Nr. 1/58 2. pants šajā kontekstā nav piemērojams. Tomēr ombuds norādīja, ka Regulā Nr. 1/58 ir izklāstīti vispārīgi noteikumi par valodu lietošanu Kopienas iestādēs vai attiecībā uz tām. Tādējādi jebkurš šā noteikuma piemērošanas jomas ierobežojums būtu jānosaka iestādei, kas atsaucas uz šādu ierobežojumu. Tomēr ombuds norādīja, ka Komisija nav atsaukusies ne uz vienu citu noteikumu, no kura varētu secināt, ka Regulas Nr. 1/58 2. pants nav piemērojams atbildēm, kas jāsniedz uz uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR.

iii) Vai ir pamatoti iemesli, kas pamato atkāpi no Regulas Nr. 1/58 2. panta?

6 Lai pamatotu savu nostāju, Komisija izvirzīja vairākus argumentus, kurus varētu rezumēt šādi: i) pretendentiem jāprot Komisijas pieprasītās valodas; ii) ir jānodrošina projektu izpratne saņēmējvalstīs; iii) šādu uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus organizēšana ietver rīcības brīvību; iv) lēmums pieprasīt pieteikuma iesniedzējiem lietot Kopienas valodas, kas ir spēkā starptautiskajā tirdzniecībā un valstīs, kuras saņem Kopienas atbalstu, ir pamatots; v) valodas prasības nav padarījušas pieteikuma iesniedzējus neiespējamus piedalīties šādos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus; vi) strādāt visās Kopienas valodās būtu nepraktiski ārējās palīdzības jomā.

7 Ombuds norādīja, ka ar Regulas Nr. 1/58 2. pantu Kopienas likumdevējs ir piešķīris personām, uz kurām attiecas dalībvalsts tiesību akti, tiesības izlemt, kuru no ES oficiālajām valodām tās vēlas izmantot, vēršoties Kopienas iestādēs. Ņemot vērā šo Kopienas likumdevēja pieņemto lēmumu, ombuds uzskatīja, ka jebkuriem šo tiesību ierobežojumiem jābūt pamatotiem ar pamatotiem iemesliem, kas nepieciešami izvirzītā likumīgā mērķa sasniegšanai, un samērīgiem.

8 Rūpīgi izvērtējis visu viņam sniegto informāciju, ombuds secināja, ka pirmie pieci Komisijas izvirzītie argumenti nav pārliecinoši (5).

9 Arguments, kuram Komisija acīmredzami piešķīra vislielāko nozīmi, attiecās uz pieteikumu pieņemšanas visās Savienības oficiālajās valodās praktiskajām sekām. Ombude atzīmēja, ka Komisija ir paudusi bažas, ka tās misija (attīstības sadarbības jomā) tiks „apturēta”, ja tā sistemātiski strādās valsts valodās gan visās saņēmējvalstīs, gan ES dalībvalstīs.

10 Vispirms ombuds uzskatīja, ka ir lietderīgi norādīt, ka šis redzējums ir balstīts uz nepareizu pieņēmumu, ņemot vērā, ka jautājums ir par to, vai pieteikuma iesniedzējiem vajadzētu būt iespējai vērsties pie Komisijas jebkurā no Savienības oficiālajām valodām, nevis kādas trešās valsts oficiālajā valodā. Ombuds arī norādīja, ka Komisijas prognozes nav pamatotas ar konkrētiem, taustāmiem pierādījumiem. Ņemot to vērā, ombuds nebija pārliecināts, ka Komisijas izklāstītais dramatiskais scenārijs ir reālistisks.

11 Neraugoties uz iepriekš minēto, ombuds uzsvēra, ka viņš, protams, apzinās to, ka vajadzība izskatīt pieteikumus visās oficiālajās ES valodās var radīt nopietnu slogu Komisijas finanšu un personāla resursiem. Viņš arī atzina, ka izmaksu apsvērumi varētu būt nopietns, pat pārliecinošs iemesls ierobežot valodu skaitu uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus. Tomēr, ņemot vērā to, ka tiesības lietot jebkuru Kopienas valodu tika piešķirtas ar Regulas Nr. 1/58 2. pantu, jebkurš šo tiesību ierobežojums, pēc ombuda domām, prasītu tiesību aktu.

12 Ciktāl Komisija, lai pamatotu savu nostāju, atsaucās uz iekšējām problēmām un lietderības iemesliem, ombuds uzskatīja, ka šādi apsvērumi nevar būt pietiekami, lai Komisija varētu nepildīt savus juridiskos pienākumus saskaņā ar Regulas Nr. 1/58 2. pantu, ja vien iekšējās problēmas patiešām nav nepārvaramas. Ombuds uzskata, ka nav pierādīts, ka tas tā ir.

13 Turklāt ombuds atzīmēja, ka Komisija arī norādīja uz nepieciešamību nodrošināt uzticamu, savlaicīgu un kvalitatīvu Kopienas atbalsta īstenošanu. Ombuds uzskata, ka EIDHR projektu saņēmēju interesēm šajā kontekstā acīmredzami bija svarīga nozīme. Nevar izslēgt, ka varētu būt gadījumi, kad ir svarīgi nodrošināt, lai projekti saskaņā ar EIDHR tiktu īstenoti pēc iespējas ātrāk, un kad šī steidzamība varētu dot Komisijai tiesības pieprasīt pieteikuma iesniedzējiem savos priekšlikumos lietot konkrētu valodu, tomēr ombuds norādīja, ka Komisija nav apgalvojusi, ka šajā gadījumā šāda steidzamība pastāv. Viņš arī uzskatīja, ka nevar nopietni apgalvot, ka visi uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR bija tik steidzami, ka būtu obligāti jāierobežo pieteikuma iesniedzējiem Regulas Nr. 1/58 2. pantā piešķirtās tiesības lietot Kopienas valodu pēc savas izvēles.

14 Izrādījās, ka dažos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR bija paredzēta darbība, kas vērsta uz konkrētu valsti. Ombuds atzina, ka šādos gadījumos būtu loģiski prasīt pieteikumu iesniedzējiem lietot valodu, kas būtu jāizmanto viņu projektu īstenošanai jau priekšlikumu iesniegšanas brīdī, vismaz ciktāl tas attiecas uz projekta aprakstu (pretstatā apliecinošajiem dokumentiem). Tomēr no Komisijas iesniegtajiem dokumentiem izrietēja, ka tā ierobežoja valodu skaitu, ko pieteikuma iesniedzēji varēja izmantot visos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR, t. i., neatkarīgi no tā, vai konkrētajā gadījumā bija pārliecinošs iemesls to darīt. Jebkurā gadījumā ombuds uzskatīja, ka, tā kā Regulas Nr. 1/58 2. pants dod pieteikumu iesniedzējiem tiesības izmantot jebkuru Kopienas valodu, vēršoties Kopienas iestādēs, vispārējs valodu ierobežojums, ko varētu izmantot, iesniedzot projektu priekšlikumus saskaņā ar EIDHR, prasītu, lai lēmumu šajā sakarā pieņemtu Kopienas likumdevējs.

15 EIDHR pamatā bija divas regulas, ko Padome pieņēma 1999. gadā. Šīs regulas tika grozītas 2004. gadā pēc Komisijas priekšlikumiem. Ombuds norādīja, ka, ja Komisija uzskatītu, ka ir pārliecinoši iemesli vispārēji ierobežot valodu skaitu, ko varētu izmantot, iesniedzot priekšlikumus saskaņā ar EIDHR, tai tādējādi būtu iespēja iesniegt attiecīgu priekšlikumu Kopienas likumdevējam.

16 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secināja, ka Komisijas uzstājība izmantot angļu, franču vai spāņu valodu pieteikumiem saistībā ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus par "Spīdzināšanas upuru rehabilitāciju" ir administratīva kļūme.

17 Ombuds arī secināja, ka Komisija nav varējusi pierādīt, ka būtu pamatoti vispārīgi ierobežot valodu skaitu, ko var izmantot atbildēs uz uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR. Ievērojot pamatotus iemeslus, kas atsevišķos gadījumos varētu pamatot šādu ierobežojumu, un kamēr Kopienas likumdevējs nav nolēmis citādi, pieteikuma iesniedzējiem vajadzētu būt iespējai brīvi izmantot jebkuru Kopienas valodu, ko viņi izvēlas, kā paredzēts Regulas Nr. 1/58 2. pantā.

Komisijas sīki izstrādātais atzinums

Sīki izstrādātajā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

EIDHR tika aizstāts ar "Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu"(6). Tāpēc Komisija pieņēma, ka ombuds, izstrādājot savu ieteikuma projektu, ir ņēmis vērā šo instrumentu.

Ombuds neizslēdza, ka valodas ierobežojumi var būt pamatoti īpašos gadījumos, piemēram, ja darbība tiek veikta steidzamības situācijā vai konkrētā valstī. Jebkurš šāds ierobežojums būtu jāpamato ar pārliecinošiem iemesliem un jāpaskaidro, pamatojoties uz konkrētā uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus individuālajiem apstākļiem. Ombuds arī piekrita, ka varētu būt svarīgi citi apsvērumi.

Regulas Nr. 1 2. pants neattiecās uz reaģēšanu uz uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, iesniedzot priekšlikumu. Šo noteikumu piemēroja tikai tad, ja paziņojumu ierosināja sūtītājs, savukārt uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus iestāde aicināja kandidātus iesniegt priekšlikumus. Pēdējā minētajā gadījumā Komisija rīkojās kā līgumslēdzēja iestāde un tai bija zināma rīcības brīvība attiecībā uz kārtību, kas jāievēro.

Ja Komisija sistemātiski strādātu visās oficiālajās ES valodās, ārējās palīdzības sniegšanas procedūru kavēšanās būtu tik būtiska, ka EK līguma 177. panta mērķu efektīva sasniegšana būtu neiespējama.

Uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus attīstības sadarbības un ārējās palīdzības jomā tika adresēti arī pieteikumu iesniedzējiem no ES partnervalstīm. Tomēr visu ES valodu pieņemšana radītu jaunu diskrimināciju pret tādām ES partnervalstu valodām kā taizemiešu, svahili, arābu vai krievu valoda.

Lai gan ombuds ir ierobežojis sava ieteikuma projekta darbības jomu, attiecinot to tikai uz EIDHR, to var viegli izmantot kā precedentu uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus saskaņā ar citiem ārējās palīdzības instrumentiem. Tas radīja nopietnus jautājumus par ieteikuma projekta faktisko ietekmi.

Ombuda ieteikuma projekts patiešām radītu nepārvaramas problēmas. Tika veikta tās tiešās un netiešās ietekmes analīze, kuras rezultāti bija šādi:

• Komisijas centieni vienkāršot procedūras ir ievērojami palielinājuši dalību uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus ārējās palīdzības darbībās. Piemēram, vienā konkrētā NVO līdzfinansējuma programmā pieteikumu skaits ir palielinājies no 980 pieteikumiem 2006. gadā līdz 1854 pieteikumiem 2007. gadā, kas ir pieaugums par gandrīz 100 %. Pieredze arī liecina, ka pagāja zināms laiks, līdz pieteikumu iesniedzēju skaits no jaunajām dalībvalstīm sasniedza maksimumu.
• Tulkošanas prasības būs zināmas tikai pēc tam, kad būs saņemti visi uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus iekļautie priekšlikumi. Tāpēc bija ārkārtīgi grūti veikt sagatavošanās pasākumus attiecībā uz tulkošanas darba slodzi. Acīmredzot novērtēšanas temps būtu atkarīgs no "pēdējās rindas", aizkavējot visu procedūru.
• Priekšlikumu ierobežošana līdz vienai vai vairākām ES valodām bija priekšnoteikums ne tikai no galasaņēmēju viedokļa, bet arī nolūkā atvieglot novērtēšanas komiteju darbu. Lai gan bija grūti paredzēt, ka Komisijas galvenajā mītnē bija pietiekami daudz daudz daudzvalodu ekspertu, lai aptvertu visas oficiālās valodas un visas kompetences jomas, Komisijas delegācijām, kurām bija pieejams ļoti ierobežots personāls, tas šķita neiespējami. Tomēr lielākās daļas vērtēšanas komiteju locekļi tika pieņemti darbā no delegāciju locekļu vidus.
• Franču, angļu un spāņu valodas izvēle garantēja ierobežoto resursu iespējami racionālu izmantošanu, vienlaikus ņemot vērā vērtēšanas komiteju valodu prasmes un atzīstot ES iestāžu atbildību pret Eiropas nodokļu maksātājiem.
• Ieteikuma projekts nozīmētu, ka visi priekšlikumi būtu jātulko vienā no Komisijas galvenajām darba valodām ārējās palīdzības jomā, lai nodrošinātu taisnīgu un objektīvu novērtējumu. Līdz ar to būtu svarīgi nodrošināt visaugstākos tulkojumu kvalitātes standartus. Tas nebūtu iespējams, ja netiktu ievērojami palielināts finansējums un darbinieku skaits. Nepieciešamība sistemātiski tulkot priekšlikumus pagarinātu katra uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus novērtēšanas un atlases procesu par vairākiem mēnešiem. Turklāt pastāv lielāks risks, ka juridiski noteiktie termiņi beidzas pirms līguma noslēgšanas.
• Attiecībā uz ieteikuma projekta tiešo ietekmi tā piemērošana uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR nozīmētu aptuveni 50 000 lappušu tulkošanu no 20 papildu valodām gadā, pievienojot 2–5 mēnešus katra uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus novērtēšanas un atlases procesam, kas pašlaik ilgst vidēji 6–9 mēnešus. Šīs dimensijas atlikšana būtu pārmērīga. 2006. gadā vienas lappuses tulkošanas vidējās izmaksas bija aptuveni EUR 188.
• Lai gan ieteikuma projekts attiecās tikai uz EIDHR uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus, citas Komisijas darbības jomas bija tik līdzīgas, ka nevarēja izslēgt, ka ombuds nākotnē varētu paplašināt savu ieteikuma projektu, attiecinot to arī uz šīm jomām. Iespējama attiecināšana arī uz uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus par izpratnes veicināšanu un izglītošanu attīstības jomā (ED), kuru pamatā bija ES regula, izraisītu vēl lielāku kavēšanos un izmaksu pieaugumu. Šāda veida rīcības vispārējais mērķis bija palielināt Eiropas sabiedrības informētību par attīstības problēmām un mobilizēt atbalstu Eiropā darbībām jaunattīstības valstu atbalstam. Tā kā arī EDF darbības varētu būt tiesīgas saņemt finansējumu no EIDHR, visi šādi uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus būtu jāiekļauj ombuda ieteikuma projekta netiešās ietekmes analīzē. Pamatojoties uz 2006. gada datiem, aplēstais kopējais priekšlikumu skaits, ko iesnieguši pretendenti, kuri izmanto Kopienas valodas, kas nav tās, kuras pašlaik ir pieņemamas, būtu gandrīz 500 priekšlikumu gadā, t. i., vismaz 25 000 tulkojamo lappušu. Tādējādi ombuda ieteikuma projekta piemērošana izmaksātu vismaz EUR 4,7 miljonus.
• Ieteikuma projekts varētu ietekmēt arī dotāciju līguma slēgšanas posmu. Tas varētu veicināt pieprasījumus, lai dotāciju nolīgumi un to daudzie pielikumi tiktu formulēti arī priekšlikuma valodā. Tas radītu papildu darba slodzi aptuveni 3000 tulkošanas lappušu apmērā un ievērojamu administratīvo izmaksu pieaugumu, ko bija grūti paredzēt.
• Ilgtermiņa ietekme varētu būt arī uz EK finansēšanas instrumentiem ārējās sadarbības jomā kopumā, uz publisko iepirkumu šajā jomā un uz uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus, ko pārvalda citi Komisijas dienesti.
• Visbeidzot, ļaujot pretendentiem brīvi izvēlēties, kurā valodā iesniegt savus priekšlikumus, parakstīt līgumus un sazināties, tiktu radīta ievērojama negatīva ietekme, palielinoties EK ārējās sadarbības dotāciju un publiskā iepirkuma pārvaldības izmaksām, ilgumam un birokrātijai. No praktiskā un operatīvā viedokļa ieteikuma projekts noliegtu Komisijas centienus uzlabot, paātrināt un vienkāršot šīs pārvaldības procedūras. Ja netiks būtiski palielināts administratīvais budžets, ieteikuma projekta īstenošana ilgtermiņā nebūs iespējama.
• Bija arī svarīgi efektivitātes apsvērumi, kas lika Komisijai ierobežot valodu lietošanu uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR. Kandidātiem jāspēj strādāt saņēmējas valsts oficiālajā valodā vai Kopienas valodā, kas ir visjaunākā šajā valstī. Tāpēc prasība pieteikuma iesniedzējiem iesniegt pieteikumus šajā valodā ir efektīvs atlases kritērijs. Saņēmējvalstī iesaistītajām personām un iestādēm arī jāspēj saprast un izvērtēt iesniegtos priekšlikumus. "Eiropas Konsensā" par attīstību, ko kopīgi pasludināja Padome, Parlaments un Komisija, ir uzsvērti līdzatbildības un partnerības principi. Citu valodu, izņemot angļu, franču, spāņu vai portugāļu valodu, pieņemšana būtu pretrunā šiem principiem.
• Attiecībā uz šo lietu pastāvēja liela varbūtība, ka darbība tiks veikta trešās valstīs, kurās parasti runā vai saprot angļu, franču vai spāņu valodu. Turklāt pastāvēja liela varbūtība, ka lielākā daļa galīgo saņēmēju, t. i., spīdzināšanas upuri, runās un sapratīs šīs valodas, nevis vācu vai citas Kopienas valodas.
• Attiecībā uz ombuda izmantoto piemēru jānorāda, ka priekšlikums par darbību Latīņamerikā, kas bija jāveic spāņu valodā, nebūtu atbilstīgs, ja pieteikuma iesniedzējs to būtu iesniedzis angļu valodā. Šādos gadījumos priekšlikumi jāiesniedz spāņu valodā.
• Problēma, kas bija sūdzības pamatā, pa šo laiku bija atrisināta, jo Komisija tagad pieņēma apliecinošos dokumentus visās oficiālajās ES valodās.
• Spīdzināšanas upuru rehabilitācijas centru finansēšana bija tikai neliela daļa no EIDHR darbībām, un bija paredzēts, ka dalībvalstis to pakāpeniski likvidēs un pārņems.

Noslēgumā Komisija norādīja, ka tā ir pareizi piemērojusi attiecīgos noteikumus un ir gatava paskaidrot iemeslus, kāpēc ir ierobežots to Kopienas valodu skaits, kuras jāizmanto dotāciju pamatnostādnēs turpmākiem uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs neiesniedza rakstiskus apsvērumus. Tomēr telefonsarunā ar ombuda biroju sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka nav apmierināts ar Komisijas pieņemto nostāju.

Lēmums

1 Attiecīgie fakti

1.1 Eiropas Komisija 2004. gadā publicēja uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus programmas "Eiropas iniciatīva demokrātijai un cilvēktiesībām" ietvaros. Uzaicinājums iesniegt priekšlikumus attiecās uz "Spīdzināšanas upuru rehabilitāciju". Bija paredzēts, ka Komisijas atbalstītās darbības varētu notikt jebkurā valstī (izņemot dažas trešās valstis). Uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus (tādā formā, kādā tas tika iesniegts pēc kļūdu labojuma izdošanas) bija noteikts šādi: "Ja pasākumi notiek ES iekšienē, rehabilitācijas pasākumi ir jāvērš uz upuriem, kas nāk no valstīm ārpus ES, vai uz spīdzināšanas novēršanu valstīs ārpus ES. "

1.2 Saskaņā ar "Pamatnostādnēm dotāciju pieteikumu iesniedzējiem, kas atsaucas uz uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus 2004. gadam" ("Pamatnostādnes") procedūrai bija jāietver divi posmi, proti, i) sākotnējo priekšlikumu iesniegšana un ii) aizpildītu pieteikumu iesniegšana vairākiem iepriekš atlasītiem pieteikumiem. Provizoriskie priekšlikumi bija jāiesniedz vēlākais līdz 2004. gada 27. oktobrim. Pēc tam šie pieteikumi bija jāpārbauda Komisijai. Tikai tie pieteikuma iesniedzēji, kuri bija iesnieguši labākos sākotnējos priekšlikumus, tika aicināti iesniegt aizpildītus pieteikumus.

1.3 Pamatnostādņu 2.2.1. punktā bija noteikts: "Pieteikuma iesniedzējiem jāpiesakās angļu, franču vai spāņu valodā." Turklāt tajā bija noteikts, ka pieteikumiem jāpievieno i) pieteikuma iesniedzējas organizācijas statūti vai statūti, ii) pieteikuma iesniedzēja jaunākais gada darbības pārskats un pārskati, iii) ārējās revīzijas ziņojums (ja pieprasītā dotācija pārsniedz EUR 300 000) un iv) pienācīgi aizpildīta juridiskās personas veidlapa (Komisijas nodrošināta veidlapa). Pamatnostādņu 2.2.1. punktā bija noteikts, ka ir jāiesniedz šo dokumentu oriģināli un, ja šie dokumenti ir sagatavoti valodā, kas nav iepriekš minētā valoda, “jāpievieno precīzs tulkojums vienā no minētajām valodām”.

Pamatnostādnēs bija arī paredzēts, ka jautājumus Komisijai var nosūtīt ne vēlāk kā 21 dienu pirms provizorisko priekšlikumu saņemšanas termiņa un ka atbilde tiks sniegta ne vēlāk kā 11 dienas pirms minētā termiņa.

1.4 Sūdzības iesniedzējs, Vācijas asociācija, kas piedāvā psiholoģisku aprūpi un sociālo atbalstu bēgļiem un viņu ģimenēm, kas ir spīdzināšanas upuri, plānoja iesniegt pieteikumu, atsaucoties uz šo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus.

1.5 Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 17. septembrī nosūtītajā e-pasta vēstulē paskaidroja, ka visi attiecīgie dokumenti, kas tam jāiesniedz, ir pieejami tikai vācu valodā un ka tulkojums būtu ļoti dārgs un laikietilpīgs. Tāpēc sūdzības iesniedzējs jautāja, vai oriģinālās versijas būtu pieņemamas un, ja nē, vai būtu pieļaujami daļēji tulkojumi. Savā 2004. gada 13. oktobra atbildē Komisija norādīja, ka "Jūs varat nosūtīt daļēju tulkojumu ar nosacījumu, ka interesantā daļa [sic] ir iztulkota: tie, kas attiecas uz ngo statusu un darbību veidu, ko organizācija var veikt,...".

1.6 Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 26. oktobrī informēja Komisiju, ka ir vajadzīgs laiks, lai iesniegtu šos tulkojumus, un tādēļ lūdza termiņa pagarinājumu.

Ievadpiezīmes

2.1 Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka 1) tas ir ticis diskriminēts, jo Komisija pieprasīja, lai pieteikumi tiktu iesniegti angļu, franču vai spāņu valodā, un ka arī šis nosacījums ir pretrunā ar Kopienas tiesību aktiem. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja (2), ka Komisijas nespēja atbildēt uz tās pieprasījumu pagarināt pieteikumu iesniegšanas termiņu ir pieklājības trūkums un tādējādi Komisijas rīcības kodeksa pārkāpums.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka turpmākajos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus būtu jāpieņem visas ES oficiālās valodas.

2.2 Atzinumā par sūdzību Komisija attiecībā uz otro iebildumu uzsvēra, ka pieteikumu iesniegšanas termiņš ir noteikts un ka nav iespējams piešķirt izņēmumus. Komisija arī norādīja, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījums pagarināt termiņu tika noraidīts tajā pašā dienā nosūtītajā e-pasta vēstulē, kuras kopiju tā iesniedza ombudam.

2.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos piekrita, ka Komisija ir pierādījusi, ka tā ir atbildējusi uz 2004. gada 26. oktobra e-pasta vēstuli. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka tas tobrīd nebija saņēmis šo atbildi, iespējams, tehnisku iemeslu dēļ.

2.4 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs tādējādi ir atteicies no otrā apgalvojuma. Tādējādi šeit ir jāizvērtē tikai pirmais apgalvojums un apgalvojums.

2.5 Pirmajam apgalvojumam ir divas daļas, jo sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka i) tas ir ticis diskriminēts un ii) Komisijas rīcība ir bijusi prettiesiska. Tomēr ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs būtībā ir apstrīdējis tikai Komisijas rīcības likumību un nav izvirzījis nekādus konkrētus argumentus, lai pierādītu iespējamo diskrimināciju. Faktiski sūdzības iesniedzējs, šķiet, apgalvo, ka ir notikusi diskriminācija, jo Komisija uzstāja, ka pieteikumi jāiesniedz vienā no trim konkrētām Kopienas valodām un tos nevar sagatavot vācu valodā. Ņemot vērā to, ka apgalvojums par diskrimināciju tādējādi ir cieši saistīts ar apgalvojumu par nelikumīgu rīcību un ir balstīts uz to, ombuds uzskata, ka ir lietderīgi koncentrēties uz to.

2.6 Savos apsvērumos par Komisijas atbildi uz pirmo papildu informācijas pieprasījumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija ir nosūtījusi atbildi tikai 2005. gada 5. decembrī, lai gan ombuds to bija lūdzis līdz 2005. gada 31. oktobrim. Sūdzības iesniedzējs pauda viedokli, ka šīs "novilcināšanas taktikas" mērķis varētu būt panākt, ka ES pilsoņi atsakās no tiesībām iesniegt sūdzību ombudam.

2.7 Jāatzīmē, ka 2005. gada 19. oktobrī, tātad pirms attiecīgā termiņa beigām, Komisija lūdza ombudam pagarināt termiņu līdz 2005. gada 25. novembrim. Ombuds 2005. gada 4. novembrī apmierināja šo pieprasījumu, un tajā pašā dienā par to tika attiecīgi informēts sūdzības iesniedzējs. Komisija 2005. gada 10. novembrī informēja ombudu par turpmāku kavēšanos. Kā izrādījās, Komisijas atbildes uz pirmo papildu informācijas pieprasījumu oriģināls angļu valodā tika nosūtīts 2005. gada 23. novembrī un tādējādi pagarinātajā termiņā. Šādos apstākļos sūdzības iesniedzēja aizdomas par to, ka Komisija varētu īstenot novilcināšanas taktiku, šķiet nepamatotas.

3 Pieļaujamo valodu iespējami prettiesiska ierobežošana

3.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas prasība iesniegt pieteikumus angļu, franču vai spāņu valodā ir pretrunā EK līgumam un Regulai Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (7) ("Regula 1/58"). Tā apgalvoja, ka turpmākajos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus būtu jāpieņem visas ES oficiālās valodas.

EK līguma 21. panta 3. punktā ir noteikts:

"Ikviens Savienības pilsonis var rakstiski vērsties pie jebkuras no šajā pantā vai 7. pantā minētajām iestādēm vai struktūrām kādā no 314. pantā minētajām valodām un saņemt atbildi tajā pašā valodā."

EK līguma 314. pantā ir minētas 23 ES oficiālās valodas.

Regulas Nr. 1/58 2. pants ir formulēts šādi:

"Dokumentus, ko dalībvalsts vai dalībvalsts jurisdikcijā esoša persona nosūta Kopienas iestādēm, var sagatavot jebkurā no sūtītāja izvēlētajām oficiālajām valodām. Atbildi sagatavo tajā pašā valodā."

3.2 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka tā vienmēr ir izrādījusi stingru atbalstu valodu daudzveidībai Kopienā.

Šajā sakarā Komisija atsaucās uz 2002. gada 29. janvāra atbildi, ko tās toreizējais prezidents Prodi bija sniedzis uz rakstisko jautājumu E-1479/01. Šajā atbildē cita starpā ir šādi apgalvojumi:

„Attiecībā uz bieži vien garajiem uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus un saistītajiem dokumentiem par sadarbības projektiem ar trešām valstīm, ņemot vērā augstās izmaksas finanšu un cilvēkresursu ziņā un papildu laiku, kas vajadzīgs ārējās palīdzības sniegšanai, nav iespējams sistemātiski strādāt valsts valodās gan visās saņēmējvalstīs, gan Eiropas Savienības dalībvalstīs. (...).

Komisija cenšas īstenot pragmatisku pieeju gan ātras un efektīvas rīcības interesēs, gan lai nodrošinātu pārredzamību un pēc iespējas plašāku piekļuvi attiecīgajiem operatoriem. Tajā izmanto Kopienas valodas, kas ir spēkā starptautiskajā tirdzniecībā un valstīs, kuras saņem Kopienas atbalstu. Praktisku apsvērumu dēļ Komisija piekrīt, ka daži piedāvājumu pielikumi tiek sagatavoti valodā, kas nav Kopienas valoda, kura izmantota uzaicinājumos uz konkursu un atbildes veidlapā. Un Komisijas darbinieki ir pieejami, lai precizētu jebkuru procedūras aspektu, kas jāievēro attiecīgajiem uzņēmējiem."

3.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka Komisijas atzinumā ir apstiprināts, ka tā sūdzība ir pamatota. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisija nav izpildījusi saistības, uz kurām tā bija atsaukusies savā atzinumā. Tā arī uzsvēra, ka Komisija nav rīkojusies tā, kā paziņoja Prodi kgs, ņemot vērā, ka tā nav pieņēmusi pielikumus citās valodās.

3.4 Ombuds 2005. gada 23. septembrī lūdza Komisiju izteikt viedokli par attiecīgās valodas prasības atbilstību EK līguma 21. pantam un Regulai Nr. 1/58.

3.5 Savā replikā Komisija izvirzīja šādus argumentus: (1) Ārējās palīdzības sniegšana bija galvenā ES lomas politika pasaulē, un tā bija jānodrošina, ņemot vērā ierobežotos finanšu resursus un cilvēkresursus tulkošanai un īsos procedūras termiņus galīgo saņēmēju interesēs. Ja Komisija sistemātiski strādātu gan visu saņēmējvalstu, gan ES dalībvalstu valodās, tās uzdevums tiktu apturēts, ņemot vērā finanšu resursu un cilvēkresursu ierobežojumus. (2) Ir ārkārtīgi svarīgi, lai visi dokumenti saņēmējvalstīs būtu saprotami gan privātiem, gan publiskiem partneriem. Tieši šī iemesla dēļ Komisija izmantoja, kā to bija teicis Prodi kungs, Kopienas valodas, kas ir aktuālas starptautiskajā tirdzniecībā un valstīs, kuras saņem Kopienas atbalstu. (3) No tā izriet, ka Komisija pamatojas uz principu, ka Eiropas uzņēmējiem, kas iesniedz pieteikumus, jāspēj sazināties Kopienas valodā vai valodās, ko parasti lieto trešā valstī vai valstīs, kurās īsteno viņu projektu. (4) Tās paziņojumi, tostarp iepriekš minētais Prodi kunga paziņojums, tika sniegti, pilnībā novērtējot attiecīgo juridisko kontekstu. Tomēr šajos paziņojumos bija ņemta vērā vajadzība piemērot "pragmatisku pamatojuma noteikumu ārējā atbalsta jomā, lai rastu pienācīgu līdzsvaru starp iepriekš minētajām juridiskajām prasībām un Komisijas pienākumu nodrošināt uzticamu, savlaicīgu un kvalitatīvu Kopienas atbalsta īstenošanu". Pašreizējā prakse bija līdzsvarota, jo tās mērķis ir garantēt ierobežoto tulkošanas resursu saprātīgu izmantošanu, atzīstot Eiropas iestāžu atbildību pret Eiropas nodokļu maksātājiem, tomēr neapdraudot Komisijas darbību pārredzamību vai Eiropas pilsoņu tiesības uz pienācīgu informāciju.

3.6 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka izskatāmajai lietai nav nekāda sakara ar ārējo palīdzību vai projektiem trešās valstīs un ka Komisijas komentāri tādējādi neatbilst patiesībai.

3.7 Ombuds 206. gada 31. martā lūdza Komisiju atbildēt uz vairākiem konkrētiem jautājumiem. Konkrētāk, ombuds lūdza Komisiju skaidri norādīt, vai, ņemot vērā Regulu Nr. 1/58 un EK līguma 21. pantu kopumā, un jo īpaši Regulas Nr. 1/58 2. pantu, tā uzskata, ka Kopienu tiesības ļauj pieteikuma iesniedzējam izmantot jebkuru oficiālo valodu pieteikumā, kas nosūtīts, atbildot uz Kopienas iestādes publicētu uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus.

3.8 Savā replikas rakstā Komisija izvirzīja šādus argumentus: (1) Dokumentu iesniegšana, atbildot uz Kopienas iestādes uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, notiek ļoti specifiskā uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus kontekstā. Ne EK līguma 21. pants, ne Regulas Nr. 1/58 2. pants īpaši neattiecas uz pieteikuma iesniedzēju tiesībām saistībā ar šādiem uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus. Saistībā ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus Komisija aicina juridiskas personas noslēgt ar to līgumattiecības darbību īstenošanai. Kā līgumslēdzējam tai ir rīcības brīvība attiecībā uz procedūru, kas jāievēro, un uzaicinājuma priekšmetu. Šajā gadījumā Komisijas lēmums pieprasīt pieteikumu iesniegšanu vienā no trim valodām ietilpa tās rīcības brīvībā un bija pamatots ar objektīviem iemesliem. (2) Ja Komisija šajā jomā sistemātiski strādātu visās ES oficiālajās valodās, ārējās palīdzības sniegšanas procedūras pagarināšana būtu tik būtiska, ka nebūtu iespējams efektīvi sasniegt EK līguma 177. pantā minētos mērķus. Franču, angļu un spāņu valodas izvēle šim uzaicinājumam bija racionāla, jo tās mērķis bija nodrošināt ierobežoto tulkošanas resursu racionālu izmantošanu, ņemot vērā iesaistīto cilvēkresursu valodu prasmes. (3) Komisija atļāva sūdzības iesniedzējam saskaņā ar tā lūgumu iesniegt apliecinošos dokumentus vācu valodā, pievienojot daļējus tulkojumus angļu, spāņu vai franču valodā. Tomēr sūdzības iesniedzējs neiesniedza nevienu priekšlikumu šim uzaicinājumam. (4) Dažas NVO par apgrūtinājumu varētu uzskatīt apliecinošo dokumentu tulkošanu vienā no divām vai trim valodām, ko izmanto saistībā ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus. Tomēr jāatzīmē, ka tas neliedza visu tiesīgo valstu organizācijām piedalīties uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus. (5) Prodi kunga paziņojums atstāja šādu pielikumu pieņemšanu Komisijas ziņā. To nevar interpretēt kā atkāpi no prasības tulkot apliecinošos dokumentus, kā paredzēts saistībā ar šo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus. (6) Pamatojums noteikumam, kas paredz apliecinošo dokumentu tulkošanu vienā no uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus valodām, galvenokārt bija atvieglot darbu vērtēšanas komiteju locekļiem, kuriem jāizsakās par priekšlikumu kvalitāti, to atbilstību un administratīvo atbilstību. (7) Jebkurā gadījumā pārskatītā Praktiskā rokasgrāmata par EK ārējo darbību līgumu slēgšanas procedūrām, kas stājās spēkā 2006. gada 1. februārī, faktiski ieviesa izmaiņas attiecīgajā jomā. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem kandidātiem, kuri ir provizoriski atlasīti vai iekļauti rezerves sarakstā, ir jāiesniedz vajadzīgie apliecinošie dokumenti un iespēja tos iesniegt jebkurā no ES oficiālajām valodām.

3.9 Komisijas atbilde tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam. No sūdzības iesniedzēja piezīmes netika saņemtas.

3.10 Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu ombuds 2007. gada 26. martā nosūtīja Komisijai ieteikuma projektu (8). Šajā ieteikuma projektā ombuds pauda viedokli, ka Komisijai turpmākajos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus saskaņā ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību iniciatīvu būtu jāatceļ jebkādi nepamatoti ierobežojumi attiecībā uz oficiālajām valodām, kurās var iesniegt priekšlikumus.

3.11 Komisija sīki izstrādātajā atzinumā informēja ombudu par iemesliem, kāpēc tā uzskata, ka nevar pieņemt šo ieteikuma projektu.

3.12 Sūdzības iesniedzējs neiesniedza rakstiskus apsvērumus. Tomēr telefonsarunā ar ombuda biroju sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka nav apmierināts ar Komisijas pieņemto nostāju.

3.13 Ombuds ļoti atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir sīki izklāstījusi iemeslus, kas, pēc tās domām, liecina par labu to valodu skaita ierobežošanai, kuras pieteikuma iesniedzējiem jāizmanto, atbildot uz uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR.

3.14 Ombuds uzskata, ka daži Komisijas izvirzītie argumenti nav pārliecinoši. Jo īpaši ombuds nespēj saprast Komisijas argumentu, ka visu ES valodu pieņemšana radītu jaunu diskrimināciju pret ES partnervalstīs lietotajām valodām, piemēram, taizemiešu, svahilu, arābu vai krievu valodu. Turklāt jāatzīmē, ka attiecīgajā uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus bija noteikts, ka pieteikumi jāiesniedz "angļu, franču vai spāņu valodā". Tāpēc ombuds nevar saprast, kā Komisija būtu varējusi noraidīt priekšlikumu par darbību Latīņamerikā, kas bija jāveic spāņu valodā, pamatojoties tikai uz to, ka attiecīgais priekšlikums tika iesniegts angļu (vai franču) valodā.

3.15 Tomēr ombuds uzskata, ka Komisijas argumenti nav rūpīgi jāizskata. Ombuds piekrīt, ka vismaz daži no Komisijas izvirzītajiem argumentiem varētu būt pamatoti iemesli, kas varētu pamatot to valodu skaita ierobežojumu, kuras jāizmanto pieteikumu iesniedzējiem, kas atsaucas uz uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus saskaņā ar EIDHR. Tomēr būtu jāatgādina, ka ombuda konstatējums par administratīvām kļūmēm šajā lietā bija balstīts ne tikai uz to, ko ombuds uzskatīja par šādu pamatotu iemeslu neesamību, bet arī uz to, ka nav tiesību akta, kurā būtu noteikts šāds ierobežojums. Šajā sakarā ir vērts atkārtot ieteikuma projekta 3.32. punktā teikto: "Ombuds uzskata, ka, tā kā Regulas Nr. 1/58 2. pants dod pieteikumu iesniedzējiem tiesības izmantot jebkuru Kopienas valodu, vēršoties pie Kopienas iestādēm, vispārējs to valodu ierobežojums, kuras var izmantot, iesniedzot projektu priekšlikumus saskaņā ar EIDHR, piemēram, Komisija, šķiet, to praktizē, prasītu attiecīgu lēmumu, kas jāpieņem Kopienas likumdevējam."

3.16 Ombuds uzskata, ka šis paziņojums joprojām ir spēkā. Viņaprāt, argumenti, ko Komisija izmantojusi, lai pierādītu, kāpēc Regulas Nr. 1 2. pants būtu jāuzskata par nepiemērojamu gadījumos, kad pieteikuma iesniedzēji atbild uz Komisijas publicētu uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, joprojām nav pārliecinoši. Regulas Nr. 1 2. pants nepārprotami ir vispārpiemērojams noteikums, un tāpēc par visiem izņēmumiem attiecībā uz veselām nozarēm būtu jālemj Kopienas likumdevējam.

3.17 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka joprojām ir spēkā konstatējums par administratīvu kļūmi, pie kura viņš nonāca savā ieteikuma projektā.

Secinājums

4.1 Pamatojoties uz ombuda veikto izmeklēšanu par šo sūdzību, ir nepieciešams izteikt šādu kritisku piezīmi:

Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Kopienā lietojamās valodas ("Regula 1/58"), 2. pantā nevalstiskajām organizācijām ir paredzētas tiesības izmantot jebkuru no Kopienas valodām, nosūtot dokumentus Kopienas iestādēm. Tomēr 2004. gadā publicētajā uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus programmas "Eiropas iniciatīva demokrātijai un cilvēktiesībām" ietvaros Komisija informēja pieteikumu iesniedzējus, ka viņiem jāpiesakās angļu, franču vai spāņu valodā. Komisija nav konstatējusi, ka būtu bijuši ārkārtas apstākļi, kuru dēļ nebūtu iespējams izskatīt pieteikumus citās Kopienas valodās, piemēram, ņemot vērā jautājuma steidzamību. Komisija arī nav pierādījusi, ka Kopienas likumdevējs tai būtu atļāvis atkāpties no iepriekš minētā noteikuma. Šajos apstākļos ombuds secina, ka Komisija šajā gadījumā nav ievērojusi Regulas Nr. 1/58 2. pantu. Tā ir administratīva kļūme.

4.2 Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 7. punktā noteikts, ka pēc ieteikuma projekta sagatavošanas un sīki izstrādāta attiecīgās iestādes vai struktūras atzinuma saņemšanas ombuds nosūta ziņojumu Eiropas Parlamentam un attiecīgajai iestādei vai struktūrai.

4.3 Savā 1998. gada ziņojumā ombuds norādīja, ka viņa iespēja iesniegt Eiropas Parlamentam īpašu ziņojumu ir nenovērtējama viņa darba vērtība. Viņš piebilda, ka tādēļ īpašos ziņojumus nevajadzētu iesniegt pārāk bieži, bet tikai saistībā ar svarīgiem jautājumiem, kuros Parlaments varēja rīkoties, lai palīdzētu ombudam (9). 1998. gada ziņojums tika iesniegts Eiropas Parlamentam, kas to apstiprināja.

4.4 Ombuds uzskata, ka izskatāmā lieta skar svarīgu principiālu jautājumu. Tomēr ir jāņem vērā, ka sūdzības iesniedzējs šajā lietā galu galā izvēlējās neiesniegt pieteikumu Komisijai. Jāatzīmē arī, ka Komisijas nostāja attiecīgajā jomā jau ir nedaudz mainījusies un mainījusies, lai gan šo izmaiņu apmērs joprojām ir neskaidrs un līdz šim šķiet ierobežots. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka vēl nav nepieciešams iesniegt Parlamentam īpašu ziņojumu par šo jautājumu.

4.5 Tādēļ ombuds nosūtīs Komisijai šā lēmuma kopiju un 2008. gada ziņojumā, ko iesniegs Eiropas Parlamentam, iekļaus īsu kopsavilkumu. Tādējādi ombuds slēdz lietu.

4.6 Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Oficiālais Vēstnesis 1958, 385. lpp.

(2) Oficiālais Vēstnesis 2002 C 147 E, 3.-4. lpp.

(3) Ieteikuma projekta teksts ir pieejams Ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu).

(4) Pārskatīto pamatnostādņu 2.4. punkts.

(5) Skatīt ieteikuma projekta 3.21.–3.25. punktu.

(6) Sal. ar 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1889/2006 (OV L 386, 1. lpp.).

(7) Oficiālais Vēstnesis 1958, 385. lpp.

(8) Ieteikuma projekta teksts ir pieejams Ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu).

(9) 1998. gada pārskats, 27.–28. lpp.