Strasbūrā, 2004. gada 10. maijā

Godātais G. kungs!

2003. gada 23. aprīlī Jūs Intersalonika vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, kā Eiropas Komisija ir uzraudzījusi Kopienas apdrošināšanas tiesību aktu transponēšanu Grieķijas tiesību aktos.

2003. gada 19. jūnijā es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2003. gada 1. oktobrī. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko jūs nosūtījāt 2003. gada 3. decembrī. 2004. gada 7. janvārī Jūs nosūtījāt papildu komentārus.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Lai izvairītos no pārpratumiem, ir svarīgi atgādināt, ka EK līgums pilnvaro Eiropas ombudu izmeklēt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus tikai Kopienas iestāžu un struktūru darbībā. Eiropas Ombuda statūtos ir īpaši noteikts, ka ombudam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes vai personas, piemēram, Grieķijas iestāžu, rīcību.

Tāpēc ombuda izmeklēšanas par Jūsu sūdzību ir vērstas uz to, lai pārbaudītu, vai Eiropas Komisijas darbībā ir pieļautas administratīvas kļūmes.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs ir Salonikos reģistrētas Grieķijas apdrošināšanas sabiedrības priekšsēdētājs, kura cita starpā nodrošina transportlīdzekļus, lai palīdzētu pacientiem. Sūdzība tiek iesniegta uzņēmuma vārdā.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti ir šādi:

Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 26. septembrī nosūtīja vēstuli Eiropas Komisijai (Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorātam), kurā pauda bažas par to, kā Grieķijas iestādes transponē Direktīvu 84/641/EEK (1) un Direktīvu 92/49/EEK (2), kā arī Kopienas tiesību aktus gaisa pārvadātāju jomā (Padomes Regulas 2407/92 (3) un 2408/92 (4)). Sūdzības iesniedzējs jo īpaši atsaucās uz to, ka sūdzības iesniedzēja helikopteriem, kurus ekspluatē Air Intersalonika, ir aizliegts pārvadāt pacientus, jo Grieķijas Valsts neatliekamās palīdzības centram (EKAB) ir ekskluzīvas tiesības sniegt šāda veida palīdzību. Savā vēstulē sūdzības iesniedzējs aicināja Komisiju rīkoties, lai liktu Grieķijas iestādēm piemērot Kopienas tiesību aktus.

Komisija 2001. gada 6. novembrī atbildēja uz sūdzības iesniedzēja vēstuli, atzīstot, ka saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem gaisa transporta jomā Air Intersalonika nav jāpiemēro nekādi ierobežojumi un ka „šķiet pamatoti jautāt Grieķijas iestādēm, kāpēc tās nav izpildījušas Air Intersalonika pieteikumu darbības licences saņemšanai”. Komisija arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka Iekšējā tirgus ģenerāldirektorātam (Apdrošināšanas jautājumu nodaļai) būtu jāpārbauda, cik lielā mērā Grieķija savos tiesību aktos ir pareizi transponējusi Padomes Direktīvas 84/641/EEK un 92/49/EEK.

Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 26. februārī nosūtīja vēl vienu vēstuli Iekšējā tirgus ģenerāldirektorātam, kurā viņš lūdza Komisiju informēt viņu par Direktīvu 84/641/EEK un 92/49/EEK transponēšanu Grieķijā. Savā vēstulē sūdzības iesniedzējs sīki atsaucās uz visiem abu direktīvu pantiem, kas, šķiet, nav pareizi transponēti.

2002. gada 7. martā Komisija atbildēja uz sūdzības iesniedzēja vēstuli. Tā iepazīstināja ar Direktīvas 84/641/EEK un Direktīvas 92/49/EEK piemērošanas jomu un atsaucās uz likumiem, ar kuriem tika grozīti Grieķijas tiesību akti, lai transponētu Kopienas tiesību aktus. Turklāt Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka pret Grieķiju ir uzsākta pārkāpuma procedūra saskaņā ar EK līguma 226. pantu (atsauces Nr. 1998/4727), jo Grieķijas iestādes šīs direktīvas piemēroja un interpretēja tā, ka tās liedza citās dalībvalstīs reģistrētām apdrošināšanas sabiedrībām izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, lai Grieķijā veiktu noteiktas apdrošināšanas darbības. Tomēr pēc pārkāpuma procedūras uzsākšanas Grieķijas tiesību akti tika grozīti, lai atceltu ierobežojošo noteikumu. Tāpēc Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka pārkāpuma procedūra tiks oficiāli izbeigta.

Sūdzībā ombudam, kas iesniegta 2003. gada aprīlī, sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas 2002. gada 7. marta atbilde bija pārāk vispārīga un ierobežota, sniedzot paskaidrojumus, jo tā attiecās tikai uz citu dalībvalstu apdrošināšanas sabiedrību darbību un neatsaucās uz Grieķijas sabiedrību, kas darbojas Grieķijā, tiesisko regulējumu. Turklāt netika sniegti paskaidrojumi par direktīvu problemātiskajiem pantiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija ir selektīvi piemērojusi Kopienas tiesību aktus, kaitējot Grieķijas apdrošināšanas sabiedrībām, un nav noskaidrojusi tiesību aktu haosu, kas Grieķijā pastāv apdrošināšanas jomā. Pamatojot šo argumentu, sūdzības iesniedzējs norāda, ka Valsts ārkārtas palīdzības centram (EKAB) ir ekskluzīvas tiesības sniegt palīdzību Grieķijā un ka tas atsakās izsniegt licences sūdzības iesniedzēja neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļiem un helikopteriem.

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi, ka daži Kopienas noteikumi tika transponēti valsts tiesību aktos tikai tādēļ, lai Grieķija izvairītos no pārkāpuma procedūras, un ka tad, kad tas tika panākts, šie noteikumi tika atcelti un aizstāti ar citiem, kas atkal pārkāpa Kopienas tiesību aktus.

Tāpēc sūdzības iesniedzēja apgalvojumus var apkopot šādi:

1. Komisija nav nodrošinājusi apdrošināšanas direktīvu pareizu transponēšanu Grieķijas tiesību aktos. Jo īpaši Komisija nav sekojusi līdzi situācijai Grieķijas apdrošināšanas sabiedrībās, kas darbojas Grieķijā, salīdzinājumā ar sabiedrībām no citām dalībvalstīm. Turklāt Komisija nav pārbaudījusi, vai šīs direktīvas joprojām ir pienācīgi transponētas pēc tam, kad tika izbeigta pienākumu neizpildes procedūra.

2. Komisija nav sīki atbildējusi sūdzības iesniedzējam par pantiem, kas, viņaprāt, ir nepareizi transponēti Grieķijas tiesību aktos (uzskaitīti viņa 2002. gada 26. februāra vēstulē).

Pieprasījums

Komisijas atzinums
Tiesiskais regulējums

Komisija vispirms izskaidroja piemērojamos Kopienas tiesību aktus palīdzības apdrošināšanas jomā. Direktīva 84/641/EEK ("Palīdzības direktīva") papildina Pirmo direktīvu 73/239/EEK, lai iekļautu tūrisma palīdzības darbību (pievienota pielikumā kā "18. klase"). Palīdzības direktīvā ir ņemta vērā šīs darbības īpašā iezīme, proti, tas, ka apdrošinātājs galvenokārt sniedz pakalpojumus natūrā un, to darot, var izmantot līdzekļus (personālu un aprīkojumu, piemēram, neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnas, lidmašīnas, zvanu centrus), ko nodrošina trešās personas.

Kopienas apdrošināšanas tiesību akti (Direktīva 73/239/EEK un Direktīva 92/49/EEK) paredz apdrošināšanas sabiedrību vienotas apstiprināšanas un kontroles sistēmu to izcelsmes dalībvalstī, ļaujot apstiprinātai sabiedrībai veikt savu darbību visās dalībvalstīs. Tomēr Palīdzības direktīvas 6. pants ļauj katrai dalībvalstij paredzēt palīdzības apdrošināšanas sabiedrību kontroli attiecībā uz to tiešajiem un netiešajiem līdzekļiem (personāls un aprīkojums, tostarp medicīnas personāla kvalifikācija un aprīkojuma kvalitāte). Ja dalībvalsts nolemj veikt šādu kontroli, tās iestādēm ir jāņem vērā īpašie piemērojamie noteikumi, kas pārsniedz apdrošināšanas tiesību aktu stingro sistēmu. Ņemot vērā vienotā apstiprinājuma sistēmu, par tehnisko līdzekļu kontroli ir atbildīga tikai un vienīgi izcelsmes dalībvalsts, un citas dalībvalstis nevar kontrolēt uzņēmumus, kas jau ir apstiprināti un kas izveidojuši meitasuzņēmumu vai sniedz pakalpojumus citur.

Grieķijas tiesību akti, ar kuriem transponē Direktīvu 84/641/EEK

“Palīdzības direktīva” Grieķijas tiesību aktos tika transponēta ar Prezidenta 1999. gada 22. marta Dekrētu Nr. 103/1990 (5). Komisija ex officio pārbaudīja šos tiesību aktus un saņēma sūdzības arī no citu dalībvalstu apdrošināšanas sabiedrībām, kurām bija aizliegts sniegt palīdzību Grieķijā, izmantojot trešām personām piederošus līdzekļus. Komisija 2000. gada aprīlī uzsāka pienākumu neizpildes procedūru, kas paredzēta EKL 226. pantā. Tā kā Grieķija neizpildīja 2000. gada 22. septembra argumentētā atzinuma prasības, Komisija 2000. gada 21. decembrī vērsās Tiesā. Grieķija 2001. gada 10. aprīlī pieņēma jaunu likumu (Nr. 2698/2001), ar ko groza tās tiesību aktus, un 2001. gada 1. jūnijā par to paziņoja Komisijai. 2002. gada 20. martā Komisija nolēma izbeigt pārkāpuma procedūru. Pamatojoties uz informāciju, kas nesen saņemta no sūdzības iesniedzēja, šķiet, ka vairs nepastāv šķēršļi palīdzības sniegšanai apdrošināšanas sabiedrībām, kas izmanto trešo personu nodrošinātos tehniskos līdzekļus. Komisija arī nav saņēmusi jaunas sūdzības par šo jautājumu. Komisija uzskata, ka tā ir izmantojusi visus līdzekļus, lai pārbaudītu, vai Palīdzības direktīva ir pareizi transponēta Grieķijas tiesību aktos.

Grieķijas palīdzības apdrošināšanas sabiedrību situācija un tās atbilstība Kopienu tiesībām

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka Grieķijas tiesību akti, ar kuriem transponē Palīdzības direktīvu, diskriminē Grieķijas uzņēmumus, Kopienas tiesību akti neliedz dalībvalstij ieviest sistēmu, kas nosaka stingrāku režīmu saviem valstspiederīgajiem nekā citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, kuri izmanto tiesības veikt uzņēmējdarbību vai tiesības sniegt pakalpojumus. Apdrošināšanas direktīvās ir paredzēta minimāla sistēma, kas ļauj katrai dalībvalstij pieņemt stingrākus noteikumus attiecībā uz uzņēmumiem, kurus apstiprinājušas tās iestādes.

Palīdzības direktīvas 6. pants ļauj katrai dalībvalstij paredzēt palīdzības apdrošināšanas sabiedrību kontroli attiecībā uz to tiešajiem un netiešajiem līdzekļiem. Grieķijas apdrošināšanas kontroles tiesību akti (Dekrētlikums Nr. 400/70) ir izmantojuši šo iespēju. Tās 17. panta c) punktā attiecībā uz palīdzību ir paredzēts, ka "kontroles iestādes veiktā kontrole attiecas arī uz personāla, tostarp medicīnas personāla, kvalifikāciju un tā aprīkojuma kvalitāti, ko uzņēmumi izmanto, lai pildītu savus pienākumus. Šo kontroli veic tiešā sadarbībā ar attiecīgo ministriju kompetentajiem dienestiem” (tulkojumu no franču valodas veic ombuda dienesti).

Saskaņā ar noteikumu par vienotu apstiprinājumu un kontroli, ko veic apdrošināšanas sabiedrības izcelsmes dalībvalsts, šī sistēma attiecas tikai uz sabiedrībām, kas ir Grieķijas uzraudzības iestāžu kompetencē, t. i., Grieķijas sabiedrībām.

Attiecībā uz Regulu 2407/92/EEK par gaisa pārvadātāju licencēšanu šī regula, kas ir daļa no gaisa transporta liberalizācijas noteikumiem Kopienā, paredz vienotus kritērijus darbības licenču piešķiršanai. Tas attiecas tikai uz komerciāliem aviosabiedrību pakalpojumiem, izslēdzot privātus gaisa pārvadātājus. Licences izsniedz tikai kompetentās valsts iestādes pēc tam, kad tās ir pārliecinājušās, ka regulas prasības ir izpildītas.

Par to, ka, iespējams, nav sniegta detalizēta atbilde uz sūdzības iesniedzēja saraksti

Komisija izskatīja visu sūdzības iesniedzēja saraksti saskaņā ar labas administratīvās prakses kodeksu, noteiktajā termiņā sniedzot detalizētas atbildes. Šīs atbildes ļāva sūdzības iesniedzējam saprast Komisijas nostājas juridiskos iemeslus un tās veikto Kopienas tiesību normu interpretāciju.

Komisija sniedza detalizētu pārskatu par savām atbildēm, citējot precīzas atsauces uz visām vēstulēm:

Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 26. septembrī nosūtīja vēstuli Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorātam (DG TREN), atsaucoties uz Hellas Air SA vadītāja vēstuli DG TREN un DG TREN atbildi uz šo vēstuli.

Savā 2001. gada 6. novembra atbildē DG TREN sniedza skaidrojumu par Kopienas gaisa transporta noteikumiem attiecībā uz darbības licencēm un piekļuvi tirgum. Konkrētāk, DG TREN paskaidroja, ka darbības licences izsniedz kompetentā valsts iestāde, kas šajā gadījumā bija Grieķijas Civilās aviācijas ģenerāldirektorāts. Savā atbildē Komisijas dienesti atgādināja nosacījumus, saskaņā ar kuriem var izsniegt licences, kā arī atsaucās uz saikni ar Kopienas noteikumiem par piekļuvi tirgum un iespēju ieviest ierobežojumus saskaņā ar Kopienas noteikumiem. Atbildē tika secināts, ka "tā kā šādi pasākumi pašlaik nav spēkā, Air Intersalonika nebūtu jāpiemēro nekādi ierobežojumi, lai apkalpotu maršrutus Grieķijā vai Kopienā. Tādēļ šķiet pamatoti jautāt Grieķijas iestādēm, kāpēc tās nav izpildījušas Air Intersalonika pieteikumu darbības licences saņemšanai."

Tāpēc sūdzības iesniedzējam, kas bija darbības licences pieteikuma iesniedzējs, bija iespēja, pamatojoties uz šo atbildi, labāk izprast piemērojamo tiesisko regulējumu un iesniegt lietu Grieķijas iestādēm. Sūdzības iesniedzējs atkārtoti nevērsās Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorātā saistībā ar darbības licences vēlāku atteikumu.

DG TREN atbildes kopija tika nosūtīta arī Iekšējā tirgus ģenerāldirektorātam (DG MARKT), lai pārbaudītu, vai Direktīva 84/641/EEK ir pareizi transponēta Grieķijas tiesību aktos. Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāts 2001. gada 22. novembrī atbildēja uz Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorāta vēstuli, paskaidrojot Grieķijas tiesību aktos veiktos grozījumus pēc pārkāpuma procedūras.

Turklāt 2002. gada 12. februārī DG MARKT dienesti saņēma vēstuli, ko 2002. gada 31. janvārī prezidentam Prodi nosūtījis Ziemeļgrieķijas Apdrošinātāju savienības priekšsēdētājs un ko savā sūdzībā minējis sūdzības iesniedzējs. MARKT ĢD atbildēja 2002. gada 25. februārī, paskaidrojot savu nostāju par izvirzītajiem jautājumiem un pamatojot savu Kopienu tiesību interpretāciju.

Sūdzības iesniedzēja 2002. gada 26. februāra vēstule tika pārsvītrota ar Komisijas 2002. gada 25. februāra vēstuli. Šajā vēstulē Komisija izskaidroja apdrošināšanas sabiedrību vienotas apstiprināšanas un kontroles sistēmu izcelsmes dalībvalstī. Papildus savai 2002. gada 25. februāra vēstulei MARKT ĢD 2002. gada 7. marta vēstulē sniedza papildu detalizētu atbildi, izskaidrojot izmaiņas Grieķijas tiesību aktos pēc Komisijas rīcības. Vēstulē sūdzības iesniedzējam arī norādīts, ka, ņemot vērā šīs izmaiņas, palīdzības apdrošināšanas sabiedrības tagad varētu sadarboties ar citām sabiedrībām, kurām ir savi transportlīdzekļi. Šādos apstākļos Komisija informēja sūdzības iesniedzēju par savu nodomu izbeigt pārkāpuma procedūru. Kopš minētā datuma Komisijas dienesti nav saņēmuši jaunu korespondenci no sūdzības iesniedzēja.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos īsumā norādīja šādus punktus:

Komisija nav veikusi padziļinātu izmeklēšanu un izmantojusi visus līdzekļus, lai pārbaudītu, vai Palīdzības direktīva ir pareizi transponēta Grieķijas tiesību aktos. Pretēji tam, ko Komisija norādīja savā atzinumā, atsaucoties uz izmaiņām Grieķijas tiesību aktos, pašreizējā sistēma Grieķijā nav saderīga ar direktīvu.

Transponējot Palīdzības direktīvu, Grieķijas tiesību aktos nebija paredzēts, ka Grieķijas apdrošināšanas sabiedrībām ir tiesības saņemt neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļu licences, un nebija noteikts, kuras struktūrvienības ir atbildīgas par personāla kvalifikācijas un attiecīgo sabiedrību izmantotā aprīkojuma kvalitātes pārbaudi. Šīs "uzraudzības" rezultātā atbildīgie neatliekamās palīdzības dienesti ir atteikušies izsniegt neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļu licences, pamatojoties uz to, ka sūdzības iesniedzējam kā apdrošināšanas sabiedrībai nav tiesību saņemt neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļu licences. Citiem vārdiem sakot, sūdzības iesniedzēja tiesības sniegt palīdzību, izmantojot uzņēmuma resursus, aprīkojumu un personālu, ir atceltas, neraugoties uz to, ka tam ir Grieķijas Attīstības ministrijas licence palīdzības darbību veikšanai un ka licencēšanas iestāde atbalsta sūdzības iesniedzēja tiesības iegādāties neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļus, lai veiktu palīdzības darbības.

Dažas Grieķijas iestādes pieņem spēkā esošos Kopienas tiesību aktus par palīdzības darbībām, savukārt citas tos nepieņem. Tas, ka Veselības un labklājības ministrijas (ar neatliekamās palīdzības dienestu starpniecību), Transporta un sakaru ministrija, Sabiedriskās kārtības ministrija un Nodarbinātības ministrija un Sociālā nodrošinājuma ministrija nav grozījušas spēkā esošos noteikumus, kas reglamentē to darbinieku un aprīkojuma kontroli, ko apdrošināšanas sabiedrības izmanto palīdzības sniegšanas laikā, būtībā padara Palīdzības direktīvu nepiemērojamu.

Komisija nepaskaidroja, vai tās dienesti pieprasīja informāciju no Grieķijas iestādēm par Air Intersalonika pieteikumu licences saņemšanai, neraugoties uz to, ka Komisija savā 2001. gada 6. novembra vēstulē sūdzības iesniedzējam bija norādījusi, ka tai šķiet pamatoti jautāt Grieķijas iestādēm, kāpēc tās nav izpildījušas Air Intersalonika pieteikumu darbības licences saņemšanai.

Komisijas interpretācija par apdrošināšanas direktīvām 2002. gada 25. februāra atbildē nozīmēja, ka apdrošināšanas sabiedrībām ir iespējams iegūt vienotu darbības licenci vienā ES dalībvalstī ar izdevīgākiem/elastīgākiem nosacījumiem nekā citās dalībvalstīs un pēc tam tirgoties jebkur ES.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 7. janvāra papildu vēstulē kopsavilkuma veidā izteica šādas papildu piezīmes.

Transporta un sakaru ministrijas vietējie departamenti, kuru jurisdikcijā ir Saloniku prefektūra, pieņēma valsts slimnīcas izsniegtās neatliekamās medicīniskās palīdzības atļaujas. Sūdzības iesniedzējs saņēma arī divas valdības ceļu satiksmes atļaujas, lai sniegtu palīdzību, izmantojot neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļus uz publiskām ielām. Tāpēc šķiet, ka Grieķijas Transporta un sakaru ministrija piemēro Grieķijas un Kopienas tiesību aktus, savukārt Veselības un labklājības ministrija atsakās tos piemērot un apgalvo, ka apdrošināšanas sabiedrībām, kas sniedz palīdzību, nav tiesību saņemt neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļu licences, neraugoties uz to, ka Transporta un sakaru ministrija šīs licences ir pieņēmusi. Faktiski Veselības un labklājības ministrija saglabā valsts monopolu attiecībā uz neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļiem, kas ir pretrunā ES tiesību aktiem.

Sūdzības iesniedzējs par šo Kopienas tiesību aktu pārkāpumu ir sūdzējies Eiropas Komisijai, kurai šis jautājums bija jārisina, lai Veselības un labklājības ministrija mainītu savu attieksmi.

Lēmums

1 Par to, ka Komisija, iespējams, nav uzraudzījusi direktīvu transponēšanu

1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav nodrošinājusi, ka Grieķijas iestādes ir pareizi un pilnībā transponējušas valsts tiesību aktos piemērojamās apdrošināšanas direktīvas (jo īpaši "Palīdzības direktīvu" 84/641/EEK). Jo īpaši Komisija nav sekojusi līdzi situācijai Grieķijas apdrošināšanas sabiedrībās, kas darbojas Grieķijā, salīdzinājumā ar sabiedrībām no citām dalībvalstīm. Turklāt Komisija nav pārbaudījusi, vai šīs direktīvas joprojām ir pienācīgi transponētas pēc tam, kad tika izbeigta pienākumu neizpildes procedūra. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka 2001. gada 6. novembrī Komisija atbildēja uz viņa vēstuli, atzīstot, ka saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem gaisa transporta jomā Air Intersalonika nav jāpiemēro nekādi ierobežojumi un ka „šķiet pamatoti jautāt Grieķijas iestādēm, kāpēc tās nav izpildījušas Air Intersalonika pieteikumu darbības licences saņemšanai”.

1.2 Komisija norādīja, ka Palīdzības direktīva Grieķijas tiesībās tika transponēta ar Prezidenta 1999. gada 22. marta Dekrētu Nr. 103/1990. Pēc šo tiesību aktu ex officio pārbaudes un sūdzībām, kas saņemtas no apdrošināšanas sabiedrībām no citām dalībvalstīm, Komisija sāka pārkāpuma procedūru un vērsās Tiesā. Tā kā Grieķija 2001. gada 10. aprīlī pieņēma jaunu likumu (Nr. 2698/2001), ar ko groza tās tiesību aktus un 2001. gada 1. jūnijā par to paziņo Komisijai, Komisija 2002. gada 20. martā nolēma izbeigt pārkāpuma procedūru. Pamatojoties uz informāciju, kas nesen saņemta no sūdzības iesniedzēja, šķiet, ka vairs nepastāv šķēršļi palīdzības sniegšanai apdrošināšanas sabiedrībām, kas izmanto trešo personu nodrošinātos tehniskos līdzekļus. Komisija arī nav saņēmusi jaunas sūdzības par šo jautājumu.

Attiecībā uz Grieķijas uzņēmumu situāciju Komisija norādīja, ka Kopienas tiesību aktos nav aizliegts, ka dalībvalstij ir sistēma, kas, būdama saderīga ar direktīvu, paredz stingrāku režīmu saviem pilsoņiem nekā citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri izmanto tiesības veikt uzņēmējdarbību vai tiesības sniegt pakalpojumus. Apdrošināšanas direktīvās ir paredzēta minimāla sistēma, kas ļauj dalībvalstīm pieņemt stingrākus noteikumus uzņēmumiem, kurus apstiprinājušas to iestādes.

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka tās 2001. gada 6. novembra atbilde sūdzības iesniedzējam sniedza paskaidrojumus, kas deva sūdzības iesniedzējam iespēju labāk izprast piemērojamo tiesisko regulējumu un iesniegt lietu Grieķijas iestādēm. Sūdzības iesniedzējs atkārtoti nevērsās Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorātā saistībā ar darbības licences vēlāku atteikumu.

1.3 Vispirms ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs ir nobažījies par situāciju, kādā atrodas Grieķijas apdrošināšanas sabiedrības, kas darbojas Grieķijā, nevis par situāciju, kādā atrodas citu dalībvalstu apdrošināšanas sabiedrības, kas darbojas Grieķijā. Tāpēc ombuds nesaprot, ka sūdzības iesniedzējs apšauba Komisijas rīcības atbilstību attiecībā uz pēdējo minēto situāciju, kas bija Komisijas uzsāktās un pēc tam izbeigtās pārkāpuma procedūras priekšmets.

1.4 Turklāt ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja bažas par Grieķijas apdrošināšanas sabiedrību, kas darbojas Grieķijā, stāvokli, šķiet, ir saistītas ar to, ka Grieķijas iestādes, iespējams, nav pareizi piemērojušas tiesību aktus, nevis tikai transponējušas direktīvas Grieķijas tiesību aktos. To apstiprina sūdzības iesniedzēja apsvērumi šajā lietā, kas attiecas uz dažādu ministriju atšķirīgo attieksmi un iespējamo Grieķijas un Kopienas tiesību aktu nepiemērošanu.

1.5 Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 26. septembra vēstulē Komisijai norādīja uz īpašu problēmu saistībā ar licenču atteikumu helikopteriem, jo Valsts neatliekamās palīdzības centram (EKAB) ir ekskluzīvas tiesības sniegt neatliekamo palīdzību. Ombuds ir rūpīgi izskatījis Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējam un uzskata, ka tā sniedz noderīgu skaidrojumu par attiecīgo tiesisko regulējumu. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja minēto noslēguma frāzi, ka „šķiet pamatoti jautāt Grieķijas iestādēm, kāpēc tās nav izpildījušas Air Intersalonika pieteikumu darbības licences saņemšanai”, ombuds norāda, ka Komisija, šķiet, ir domājusi, ka tā izsaka sūdzības iesniedzējam noderīgu piezīmi par to, ko viņš varētu darīt, nevis solījumu par to, ko darītu pati Komisija. Tomēr šķiet, ka sūdzības iesniedzējs ir sapratis šo frāzi kā tādu, kas nozīmē, ka Komisija pati veiks izmeklēšanu par šo jautājumu.

1.6 Ombuds pauž nožēlu par to, ka Komisija nav izmantojusi precīzāku formulējumu, kas būtu varējis novērst šo pārpratumu. Tomēr ombuds neuzskata, ka pieejamie pierādījumi pamato konstatējumu par administratīvu kļūmi šajā sakarā.

1.7 Visbeidzot, ombuds vērš sūdzības iesniedzēja uzmanību uz to, ka attiecībā uz viņa pastāvīgajām bažām par to, vai Grieķijas varas iestādes pareizi piemēro tiesību aktus, viņam ir iespēja iesniegt jaunu sūdzību Komisijai, precīzi norādot sūdzības būtību, vai vērsties kompetentajā valsts tiesā, lai aizsargātu savas tiesības saskaņā ar Kopienas un/vai valsts tiesību aktiem.

Par apgalvoto detalizētas atbildes nesniegšanu

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav sniegusi izsmeļošu atbildi attiecībā uz pantiem, kas, viņaprāt, ir nepareizi transponēti Grieķijas tiesību aktos (uzskaitīti sūdzības iesniedzēja 2002. gada 26. februāra vēstulē).

2.2 Komisija konstatēja, ka tā visu sūdzības iesniedzēja saraksti izskatīja saskaņā ar Labas administratīvās prakses kodeksu, sniedzot detalizētas atbildes termiņos, kas ļauj sūdzības iesniedzējam saprast savas nostājas juridiskos iemeslus un Kopienas tiesību normu interpretāciju. Sūdzības iesniedzēja 2002. gada 26. februāra vēstule tika pārsvītrota ar Komisijas 2002. gada 25. februāra vēstuli. Šajā vēstulē Komisija paskaidroja apdrošināšanas sabiedrību vienotās apstiprināšanas un kontroles sistēmu izcelsmes dalībvalstī. Papildus šai vēstulei MARKT ĢD 2002. gada 7. marta vēstulē sniedza papildu detalizētu atbildi, paskaidrojot izmaiņas, kas Grieķijas tiesību aktos tika veiktas pēc Komisijas rīcības. Vēstulē sūdzības iesniedzējam arī norādīts, ka, ņemot vērā izmaiņas, palīdzības apdrošināšanas sabiedrības tagad varētu sadarboties ar citām sabiedrībām, kurām ir savi transportlīdzekļi. Šādos apstākļos Komisija informēja sūdzības iesniedzēju par nodomu izbeigt pārkāpuma procedūru.

2.3 Ombuds norāda, ka savā 2002. gada 26. februāra vēstulē sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Direktīvas 84/641/EEK un 92/49/EEK nav pareizi transponētas Grieķijas tiesību aktos, un sniedza pilnu sarakstu ar abu direktīvu, iespējams, nepareizi transponētajiem pantiem.

2.4 Savā 2002. gada 7. marta atbildē Komisija sniedza detalizētu pārskatu par attiecīgajiem noteikumiem Direktīvās 72/239/EEK, 84/641/EEK un 92/49/EEK, kā arī par Grieķijas valsts tiesību aktiem. Tā paskaidroja sūdzības iesniedzējam iemeslus, kāpēc tā ir uzsākusi pārkāpuma procedūru pret Grieķiju un kāpēc tā plāno izbeigt šo procedūru.

2.5 Ombuds uzskata, ka, lai gan Komisija nesniedza konkrētus komentārus par katru sūdzības iesniedzēja minēto pantu, sūdzības iesniedzējam nosūtītā atbilde ļāva viņam saprast Komisijas pieņemtās nostājas iemeslus. Tāpēc administratīvas kļūmes netika konstatētas.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Padomes 1984. gada 10. decembra Direktīva 84/641/EEK, ar ko groza, jo īpaši attiecībā uz palīdzību tūristiem, Pirmo direktīvu (73/239/EEK) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana, OV L 339/21.

(2) Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/49/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvu 73/239/EEK un Direktīvu 88/357/EEK (Trešā direktīva par dzīvības apdrošināšanu), OV 1992, 311/34.

(3) Padomes Regula (EEK) Nr. 2407/92 (1992. gada 23. jūlijs) par gaisa pārvadātāju licencēšanu, OV 1993, L 045/30.

(4) Padomes 1992. gada 23. jūlija Regula (EEK) Nr. 2408/92 par Kopienas aviosabiedrību piekļuvi Kopienas iekšējiem gaisa ceļiem.

(5) Publicēts 1990. gada 2. aprīļa FEK A Nr. 47, 493. lpp.