Godātais I. kungs!

2001. gada 21. novembrī jūs paziņojāt, ka jūsu klients F. A. drīz iesniegs man sūdzību pret Eiropas Komisiju par tās pieeju arodslimību jautājumam. Jūsu klients man nosūtīja šo sūdzību 2001. gada 8. decembrī.

2002. gada 13. februārī es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2002. gada 25. jūnijā. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko jūs nosūtījāt 2002. gada 7. oktobrī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Ievads

Šī sūdzība pieder septiņu sūdzību grupai, ko iesnieguši Eiropas Komisijas ierēdņi (vai bijušie ierēdņi) vai viņu laulātie, kuri apgalvo, ka viņi vai viņu laulātie cieš no arodslimībām, jo ir pakļauti azbesta iedarbībai Komisijas Berlaymont ēkā Briselē.

Atbilstošās tiesību normas

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (“Civildienesta noteikumi”) 73. panta 1. punktu ierēdnis ir apdrošināts pret arodslimību un nelaimes gadījumu risku saskaņā ar noteikumiem, kas izstrādāti, Kopienu iestādēm savstarpēji vienojoties. Saskaņā ar 73. panta 2. punkta b) apakšpunktu pilnīgas pastāvīgas invaliditātes gadījumā garantētais pabalsts ir vienreizējs maksājums ierēdnim, kas vienāds ar astoņkārtīgu viņa gada pamatalgu, kura aprēķināta, pamatojoties uz mēnešalgām, kas saņemtas 12 mēnešu laikā pirms nelaimes gadījuma. Daļējas pastāvīgas invaliditātes gadījumā 73. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka ierēdnim izmaksā daļu no 73. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētās summas, ko aprēķina, ņemot vērā skalu, kas paredzēta minētajos noteikumos, kuri izstrādāti, Kopienu iestādēm savstarpēji vienojoties.

Noteikumu par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku (turpmāk tekstā – “Noteikumi”), kas minēti Civildienesta noteikumu 73. pantā, 12. pantā ir paredzēta Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 73. panta 2. punkta c) apakšpunktā minēto summu izmaksa. Saskaņā ar Reglamenta 17. panta 1. punktu ierēdnim, kurš lūdz piemērot Reglamentu arodslimības dēļ, ir jāiesniedz paziņojums tās iestādes administrācijai, kurā viņš strādā. Saskaņā ar 17. panta 2. punktu administrācijai pēc tam ir jāveic izmeklēšana, lai iegūtu visus datus, kas vajadzīgi, lai noteiktu slimības raksturu, to, vai tā ir radusies ierēdņa profesionālās darbības rezultātā, kā arī apstākļus, kādos tā ir radusies. Pēc tam, kad ir saņemts ziņojums, kas sagatavots pēc izmeklēšanas, iestāžu norīkotajam ārstam vai ārstiem ir jāpaziņo savi secinājumi, kā paredzēts 19. pantā. Noteikumu 19. pantā ir paredzēts, ka lēmumus, ar kuriem atzīst, ka slimība ir arodslimība, un novērtē pastāvīgas invaliditātes pakāpi, pieņem iecēlējinstitūcija saskaņā ar 21. pantā paredzēto procedūru, pamatojoties uz iestādes norīkotā ārsta vai ārstu slēdzieniem un, ja ierēdnis to lūdz, pēc apspriešanās ar 23. pantā minēto ārstu komisiju. Noteikumu 21. pantā iecēlējinstitūcijai ir noteikts pienākums paziņot ierēdnim lēmuma projektu un iestādes norīkotā ārsta vai ārstu secinājumus, pirms tā pieņem lēmumu saskaņā ar 19. pantu. Ierēdnis 60 dienu laikā var lūgt 23. pantā paredzēto ārstu komisiju sniegt atzinumu. Saskaņā ar 23. pantu ārstu komisijas sastāvā ir trīs locekļi, no kuriem vienu ieceļ iecēlējinstitūcija, vienu ieceļ attiecīgais ierēdnis un vienu ieceļ pirmie divi ārsti, savstarpēji vienojoties. Ja divu mēnešu laikā nevar panākt vienošanos par trešā ārsta iecelšanu, Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētājs pēc jebkuras puses lūguma ieceļ trešo ārstu.

Lai aizsargātu sevi pret atbildību, kas izriet no iepriekš minētajiem noteikumiem, Eiropas Kopienas 1977. gada 28. janvārī noslēdza "Nolīgumu par kolektīvo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām" ("Nolīgums") ar dažām apdrošināšanas sabiedrībām [1]. Apdrošinātāji apņēmās saskaņā ar Nolīguma noteikumiem segt finansiālās sekas saistībām, ko Kopienas uzņēmušās saskaņā ar Civildienesta noteikumiem attiecībā uz nelaimes gadījumiem un arodslimībām, no kurām cieš personas, uz kurām attiecas Civildienesta noteikumu 73. pants un saskaņā ar tiem pieņemtie noteikumi. Tās bija Kopienas, kas bija vienīgās Nolīguma labuma guvējas, un tieši tām apdrošinātājiem bija jāmaksā pabalsti, kas izrietēja no šiem noteikumiem (Nolīguma 1. pants).

Saskaņā ar Nolīguma 3. panta 1. punktu Kopienu kompetentajām administratīvajām iestādēm bija jāvienojas ar apdrošinātājiem par praktiskiem noteikumiem attiecībā uz informāciju par nelaimes gadījumiem un arodslimībām, kā arī par lietu administrēšanu, lai apdrošinātāji varētu uzraudzīt lietu gaitu un lai tiem būtu vieglāk izmantot regresa tiesības pret atbildīgajām trešām personām un veidot rezerves, kā to paredz tiesību akti par apdrošināšanas uzraudzību. Saskaņā ar Nolīguma 3. panta 3. punktu lēmumprojekti, kas var būt par pamatu kādas apdrošināšanas atlīdzības piešķiršanai, ir jāpaziņo apdrošinātājiem iepriekšēja atzinuma saņemšanai saskaņā ar 3. panta 1. punktā minētajiem praktiskajiem noteikumiem, pirms Kopienu kompetentā iestāde par tiem paziņo ieinteresētajām personām.

Nolīguma 5. pantā bija paredzēts, ka strīdus, kas saistīti ar šā līguma izpildi, var iesniegt izskatīšanai Eiropas Kopienu Tiesā, izņemot medicīnas strīdus, "ja iecēlējinstitūcijas lēmums, ar ko nosaka cietušā vai viņa tiesību pārņēmēju finansiālās tiesības, atbilst apdrošinātāju eksperta iepriekšējam atzinumam vai 1. panta 1. punktā minēto noteikumu 23. pantā paredzētās ārstu komisijas atzinumam, ja apdrošinātāju eksperts ir ārstu komisijas loceklis; šādā gadījumā apdrošinātāji atmaksā Kopienām visu cietušajam vai viņa tiesību pārņēmējiem izmaksāto summu saskaņā ar iepriekš minēto iecēlējinstitūcijas lēmumu [..].”

Saskaņā ar Nolīguma 10. panta 2. punktu par starpnieku tika iecelta akciju sabiedrība J. Van Breda & Co. International (turpmāk “Van Breda”). Van Breda 1989. gada 27. janvāra vēstule Eiropas Kopienām apstiprināja nolīgumu, kas noslēgts starp apdrošinātājiem un Eiropas Kopienām saskaņā ar Nolīgumu par procedūru, kas piemērojama nelaimes gadījumiem un arodslimībām. Šīs vēstules I punktā ar nosaukumu "Ārstu iecelšana" bija norādīts, ka ir panākta vienošanās, ka iecēlējinstitūcijas ieceltais un apdrošinātāju apstiprinātais ārsts darbojas kā eksperts Nolīguma 5. panta izpratnē un ka šis ārsts nevar būt iestādes ārsts konsultants.

Saskaņā ar vēstules II punktu "Lēmumu projekti - Iepriekšēja paziņošana apdrošinātājiem - Termiņš atbildes sniegšanai" lēmuma projekts, par kuru saskaņā ar Līguma 3. panta 3. punktu bija iepriekš jāpaziņo apdrošinātājiem, lai saņemtu to atzinumu, apdrošinātājiem bija jāpieņem vai jānoraida pēc iespējas īsākā laikā pēc tā paziņošanas. Apdrošinātājiem bija jādara viss iespējamais, lai apstiprinātu savu piekrišanu vai nepiekrišanu lēmuma projektam ne vēlāk kā viena mēneša laikā pēc tā nosūtīšanas. Ja, beidzoties šim termiņam, apdrošinātāji nebija apstiprinājuši savu piekrišanu vai nepiekrišanu, viņiem par to bija jāpaziņo iecēlējinstitūcijai un termiņš bija jāpagarina par vienu mēnesi. Ja apdrošinātāji konstatētu, ka tie nevar apstiprināt savu piekrišanu vai nepiekrišanu pirms pagarinātā termiņa beigām, tiem būtu jāierosina iecēlējinstitūcijai un starpniekam uzsākt konsultāciju procedūru, lai noteiktu, kā jārīkojas, un noteiktu jaunu termiņu līdz četriem mēnešiem.

Šīs lietas faktiskie apstākļi (2)

Sūdzības iesniedzējs strādāja Berlaymont ēkā kopumā septiņus ar pusi gadus. 1996. gada 5. novembrī sūdzības iesniedzēja lūdza Komisiju atzīt viņas slimību par arodslimību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu.

Komisija 1998. gada 25. jūnijā paziņoja sūdzības iesniedzējam lēmuma projektu, saskaņā ar kuru sūdzības iesniedzēja pieteikums bija jānoraida. Sūdzības iesniedzējs 1998. gada 6. jūlija vēstulē iebilda pret šo lēmuma projektu un lūdza lietu nodot izskatīšanai ārstu komisijā. Komisija iecēla Dr. D. par ārstu komisijas locekli. Sūdzības iesniedzējs 1998. gada 14. decembra vēstulē saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par šā ārsta iecelšanu. Komisija 1999. gada 31. maijā šo sūdzību noraidīja. Ņemot vērā, ka Dr. D. un sūdzības iesniedzēja ieceltais ārsts nevarēja vienoties par personu, kas tiks izraudzīta par trešo ārstu, Komisija 1999. gada 16. jūnijā lūdza Tiesas priekšsēdētāju iecelt ārstu. 1999. gada 27. jūlijā Tiesas priekšsēdētājs informēja sūdzības iesniedzēju par viņa norīkoto ārstu. Ārstu komisija pirmo reizi tikās 1999. gada 5. novembrī.

Komisija 2000. gada 13. jūnijā, pamatojoties uz ārstu komisijas atzinumu, noraidīja sūdzības iesniedzēja pieteikumu (3).

Sūdzības iesniedzēja 1999. gada 23. augustā iesniedza sūdzību Eiropas ombudam par to, kā Komisija izskata viņas pieteikumu (sūdzība 1036/99/VK/Confidential). Savā 2001. gada 17. janvāra lēmumā ombuds secināja, ka ir pieļauta administratīva kļūme, jo Komisija nav ievērojusi principu, ka lēmumi ir jāpieņem saprātīgā termiņā. Šajā sakarā ombude norādīja, ka Komisijai bija gandrīz 20 mēnešu aizkavēšanās, lai pieņemtu lēmumu par sūdzības iesniedzējas lūgumu atzīt viņas veselības problēmas par arodslimībām, un 16 mēnešu aizkavēšanās, lai Komisija izveidotu ārstu komiteju pēc tam, kad sūdzības iesniedzēja to bija pieprasījusi.

Šajā sūdzībā sūdzības iesniedzēja piebilda, ka kavēšanās faktiski bija nevis 20 mēneši, kā to norādīja ombuds, bet 23 mēneši un nedēļa, ņemot vērā, ka viņas pieteikums tika iesniegts 1996. gada 5. novembrī, bet Komisija sniedza atbildi tikai 2000. gada 13. jūnijā (4).

Sūdzībā izvirzītie apgalvojumi un apgalvojumi

Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā norādīja, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumiem Eiropas Kopienu pienākums ir garantēt sociālā nodrošinājuma maksājumus saviem ierēdņiem. Tomēr, viņasprāt, iepriekš aprakstītā sistēma radīja neskaidrību starp vienīgajiem Nolīguma labuma guvējiem (Kopienas iestādēm) un to apdrošināšanas sabiedrībām. Lai gan ierēdnis tieši vērsās pie Komisijas, tā faktiski tikai nosūtīja attiecīgos datus apdrošināšanas sabiedrībām, kas pieņēma lēmumus, nevis iestādei, kurai tie bija jāpieņem saskaņā ar Civildienesta noteikumiem. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka nav juridiska pamata deleģēt šīs pilnvaras. Viņa arī apgalvoja, ka sociālā nodrošinājuma tiesību vispārējie principi padara nelikumīgu sociālā nodrošinājuma sistēmas funkciju attiecināšanu uz komercuzņēmumu. Šajā kontekstā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 24. un 130. konvenciju. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principus, piesaistot komercuzņēmumus, kas plāno gūt peļņu, lai pieņemtu lēmumus par saviem sociālā nodrošinājuma maksājumiem. Viņa uzskatīja, ka attiecīgās apdrošināšanas sabiedrības tādējādi apvienoja “puses un tiesneša” lomu vienā personā. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka fiziskām personām nav tiešu tiesiskās aizsardzības līdzekļu pret šīm apdrošināšanas sabiedrībām.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šīs sistēmas rezultātā pieteikumu izskatīšana noritēja ārkārtīgi lēni. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka labas pārvaldības principi tomēr prasa, lai lēmumi tiktu pieņemti atbilstošā termiņā, vēl jo vairāk tāpēc, ka tādos gadījumos kā šis tie attiecās uz personas veselību.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ES Pamattiesību hartas 41. pants jo īpaši aizsargā ikvienas personas tiesības piekļūt lietām, kas uz viņu attiecas, vienlaikus ievērojot konfidencialitātes un dienesta noslēpuma likumīgās intereses. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka persona, kas iesniedza pieteikumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, nevarēja pilnībā izmantot šīs tiesības, jo būtisku lietas daļu tieši izskatīja apdrošināšanas sabiedrības. Viņš secināja, ka attiecībā uz saziņu starp iestādēm un apdrošināšanas sabiedrībām vai starpnieku pārredzamības princips vispār netiek piemērots.

Sūdzības iesniedzējs iesniedza šādus apgalvojumus:

Par to, ka nolīgumi starp Komisiju un apdrošināšanas sabiedrībām ir uzskatāmi par administratīvu kļūmi

Par Komisijas un apdrošināšanas sabiedrību prakses attiecībā uz Civildienesta noteikumu 73. panta piemērošanu atzīšanu par administratīvu kļūmi

Piekļuve visai sarakstei starp Komisiju, no vienas puses, un apdrošināšanas sabiedrībām un Komisijas norīkoto ārstu, no otras puses, par viņas lūgumu atzīt viņas slimību par arodslimību

Vienlīdzīga kompensācija par labas pārvaldības principa pārkāpumu

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Kopienas nebija deleģējušas savas pilnvaras attiecībā uz sociālā nodrošinājuma maksājumiem. Tikai ar mērķi segt finanšu risku, kas izriet no Civildienesta noteikumu 73. panta piemērošanas, Kopienu iestādes bija ieguvušas apdrošināšanas segumu no privātām apdrošināšanas sabiedrībām. Pirmais šāds līgums bija spēkā kopš 1977. gada 1. februāra un tika pagarināts līdz 1995. gada 31. janvārim. Jauns apdrošināšanas līgums ar sabiedrību "Royale Belge" bija spēkā no 1995. gada 1. februāra līdz 2000. gada 31. janvārim. Pēc konkursa ar sabiedrību "Axa Royale Belge" tika noslēgts jauns līgums, kas stājās spēkā 2000. gada 1. februārī.

1989. gada 27. janvāra vēstule, uz kuru atsaucās sūdzības iesniedzējs, attiecās uz nolīguma, kas ir spēkā kopš 1977. gada 1. februāra, piemērošanas kārtību. Kopš šā nolīguma termiņa beigām 1995. gada 31. janvārī šie noteikumi vairs nebija piemērojami, un ar apdrošināšanas sabiedrībām nebija panākta vienošanās par līdzīgiem noteikumiem.

Attiecīgo nolīgumu (starp Van Breda un Komisiju) mērķis bija garantēt medicīnisko atzinumu īstenošanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu. Nekas neliecināja par to, ka šie nolīgumi būtu nodarījuši kaitējumu ierēdņiem, kas cietuši arodslimībās vai nelaimes gadījumos.

Iecēlējinstitūcija vienmēr bija pieņēmusi savus lēmumus, pamatojoties uz tās ieceltā medicīnas eksperta secinājumiem un, ja ierēdnis to bija lūdzis, pēc apspriešanās ar Noteikumos paredzēto ārstu komisiju. Par iecēlējinstitūcijas pilnīgu autonomiju no apdrošināšanas sabiedrībām liecina lieta C-76/95 (5). Šajā lietā Tiesa apstiprināja, ka Komisijas administratīvā prakse bija pareiza.

Kopš 1995. gada 1. februāra iestādes medicīnas ekspertus iecēlējinstitūcija izvēlējās, pamatojoties uz viņu pieredzi miesas bojājumu novērtēšanas jomā un ņemot vērā Komisijas "Caisse de Maladie" medicīniskā konsultanta atzinumu.

SDO konvencijas nebija piemērojamas Kopienas iestādēm, kurām saskaņā ar Līguma 28. panta 6. punktu bija imunitāte un privilēģijas, kas vajadzīgas to uzdevumu veikšanai.

Nolīgumi starp Kopienām un apdrošināšanas sabiedrībām, kas bija paredzēti 1989. gada 27. janvāra vēstulē, tādējādi nav uzskatāmi par administratīvu kļūmi un nav pierādīts, ka apdrošināšanas sabiedrībām agrāk vai pašlaik būtu bijusi jebkāda ietekme uz lēmumiem, kurus iecēlējinstitūcija ir pieņēmusi autonomi, pamatojoties uz Civildienesta noteikumiem.

Kopš 1995. gada 1. februāra līguma stāšanās spēkā starp Komisiju un apdrošinātājiem nav notikusi nekāda vispārēja sarakste. Attiecībā uz saraksti par atsevišķiem gadījumiem bija piemērojams izņēmums saistībā ar personas privāto dzīvi un neaizskaramību, kas noteikts 4. panta 1. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (7). Tomēr katram ierēdnim bija tiesības piekļūt savai lietai par nelaimes gadījumu vai arodslimību. Šajā lietā bija visi administratīvie un medicīniskie dokumenti, tostarp sarakste starp Komisiju un apdrošināšanas sabiedrībām.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzēja advokāts sava klienta vārdā iesniedza šādus apsvērumus (kas bija vienādi visām septiņām saistītajām sūdzībām):

Komisija esot netieši atteikusies nosūtīt ombudam un papildus sūdzības iesniedzējiem pieprasītos dokumentus, proti, visu saraksti starp Komisiju, no vienas puses, un apdrošināšanas sabiedrībām un Komisijas ieceltajiem medicīnas ekspertiem, no otras puses. Persona, kas bija aizsargāta ar Regulas 1049/2001 noteikumu, uz kuru Komisija bija balstījusies, bija pats ierēdnis, nevis iestāde. Tomēr tiesību īpašnieki bija pieprasījuši, lai dokumenti tiktu nosūtīti ombudam, lai tas varētu novērtēt, vai ir notikusi administratīva kļūme. Ombudam šie dokumenti bija vajadzīgi, lai pieņemtu lēmumu par sūdzību.

Sūdzības iesniedzēji bija informēti par iespēju iepazīties ar saviem dokumentiem. Tomēr viņi vēlējās, lai ombuds veiktu izmeklēšanu par to, vai Komisija ir izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Civildienesta noteikumiem un it īpaši labas pārvaldības principu. Atsakoties pārsūtīt visas lietas, iestāde, šķiet, vēlējās izvairīties no šādas ombuda kontroles.

Komisija bija izcēlusi vienu sūdzību (kuru iesniedza Y), lai sniegtu detalizētus apsvērumus. Bija skaidrs, ka Komisija šo lietu bija izklāstījusi sev labvēlīgā gaismā. Tomēr spriedums, ko Y kungs bija ieguvis, viņam joprojām nedeva nekādu labumu.

Visbeidzot, ombudam būtu jāturpina izmeklēšana, lai noskaidrotu neskaidrības un neprecizitātes Komisijas atzinumā. Vispirms ombudam būtu jālūdz Komisijai sniegt sūdzības iesniedzēju pieprasīto informāciju.

Būtu lietderīgi iegūt kritērijus, kurus Komisija bija piemērojusi pirms 1995. gada 1. februāra, izvēloties iestādes medicīnas ekspertus. Kritērijs, saskaņā ar kuru, pēc Komisijas domām, tas tika piemērots kopš minētā datuma, bija pārāk neskaidrs un tādējādi to nevarēja uzskatīt par atbilstošu. Komisija arī neesot norādījusi, kā tika iecelts Komisijas Caisse de Maladie medicīniskais konsultants un vai viņš bija neatkarīgs un objektīvs attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrībām.

SDO konvencijās noteiktie vispārējie principi ietekmēja arī tādas starptautiskās organizācijas kā Komisija.

Lēmums

Ievadpiezīmes

1.1 Ņemot vērā sūdzību, Komisijas viedokli un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, ir jāizdara divas ievada piezīmes.

1.2 Pirmkārt, savā sūdzībā (sk. B prasību) sūdzības iesniedzēja, šķiet, lūdz ombudu konstatēt, ka ne tikai Komisijas, bet arī apdrošināšanas sabiedrību rīcība ir administratīva kļūme. Lai izvairītos no pārpratumiem, ir svarīgi atgādināt, ka EK līgums pilnvaro Eiropas ombudu izmeklēt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus tikai Kopienas iestāžu un struktūru darbībā. Eiropas Ombuda statūtos ir īpaši noteikts, ka ombudam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes vai personas rīcību. Tāpēc ombuda izmeklēšanas par šo sūdzību ir vērstas uz to, lai pārbaudītu, vai Eiropas Komisijas darbībā ir pieļautas administratīvas kļūmes.

1.3 Otrkārt, 2001. gada novembrī iesniegtā sūdzība attiecās uz Komisijas pieeju pieteikumiem saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā - "Civildienesta noteikumi") 73. pantu attiecībā uz arodslimībām kopumā. Sūdzības iesniedzēja aprakstīja savas konkrētās lietas faktus, bet neizteica nekādus konkrētus apgalvojumus vai apgalvojumus, pamatojoties uz šiem faktiem. Tomēr šķiet, ka sūdzības iesniedzēja savos apsvērumos lūdz ombudu izskatīt arī viņas individuālo gadījumu, lai noteiktu, vai Komisija attiecībā uz viņu ir rīkojusies saskaņā ar noteikumiem. Šajā sakarā sūdzības iesniedzēja ierosina, ka ombudam būtu jāprasa, lai Komisija viņam nosūta viņas lietas materiālu kopiju. Sūdzības iesniedzējs, šķiet, vēlas saņemt papildu informāciju no Komisijas par savu medicīnas ekspertu izvēli.

1.4 Ombuds uzskata, ka nebūtu lietderīgi paplašināt izmeklēšanu tādā nozīmē, kā to ierosina sūdzības iesniedzējs. Saskaņā ar sistēmu, kas izveidota ar ombuda statūtiem (8) un īstenošanas noteikumiem (9), sūdzības iesniedzējiem ir jāiesniedz precīzi apgalvojumi un apgalvojumi, kurus ombuds var pārbaudīt. Ja nav konkrētu apgalvojumu vai apgalvojumu par iespējamu administratīvu kļūmi, ombuds tādējādi nesāks jaunu izmeklēšanu vai nepagarinās nepabeigto izmeklēšanu. Turklāt ombuds var izskatīt sūdzību tikai pēc tam, kad ir veiktas atbilstošas iepriekšējas darbības. Tomēr šķiet, ka sūdzības iesniedzēja nav uzdevusi Komisijai papildu jautājumus par Komisijas medicīnas ekspertu izvēli pirms to izvirzīšanas savos apsvērumos par Komisijas atzinumu.

1.5 Šajā gadījumā ir jāņem vērā arī tas, ka sūdzības iesniedzēja jau ir iesniegusi ombudam sūdzību, kas attiecās uz viņas pieteikuma izskatīšanu Komisijā līdz brīdim, kad Ārstu komisija sāka darbu (sūdzība 1036/99/VK). Savā 2001. gada 17. janvāra lēmumā par šo sūdzību ombuds secināja, ka ir pieļauta administratīva kļūme, jo Komisija nav ievērojusi principu, ka lēmumi ir jāpieņem saprātīgā termiņā. Tāpēc lēmumā tika izteikta kritiska piezīme. Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka nav pamata pārskatīt faktus, kas viņam jau bija iesniegti saistībā ar sūdzību 1036/99/VK. Ciktāl tas attiecas uz Komisijas administratīvo procesu pēc lēmuma pieņemšanas par šo sūdzību, sūdzības iesniedzējs nav izvirzījis nekādus konkrētus apgalvojumus vai apgalvojumus.

1.6 Tādējādi šis lēmums attiecas tikai uz apgalvojumiem un prasībām, kas izteiktas sākotnējā sūdzībā.

2 Iespējamā pilnvaru deleģēšana

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija ir rīkojusies nepareizi, dažas vai visas savas pilnvaras attiecībā uz pieteikumu izskatīšanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu deleģējot privātām apdrošināšanas sabiedrībām. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punktu ierēdnis ir apdrošināts pret arodslimību un nelaimes gadījumu risku saskaņā ar noteikumiem, kas izstrādāti, kopīgi vienojoties Kopienu iestādēm, proti, Noteikumiem par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku ("Noteikumi"). Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka sociālā nodrošinājuma tiesību vispārējie principi nepieļauj sociālā nodrošinājuma sistēmas funkciju attiecināšanu uz komercuzņēmumu. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka šīs apdrošināšanas sabiedrības apvienoja “partijas un tiesneša” lomu vienā personā.

2.2 Komisija uzskata, ka tā nav deleģējusi savas pilnvaras attiecībā uz sociālā nodrošinājuma maksājumiem, bet ka tās vienīgais uzdevums bija nodrošināt apdrošināšanu pret finansiālo risku, kas izriet no Civildienesta noteikumu 73. panta piemērošanas. Iecēlējinstitūcija vienmēr bija pieņēmusi lēmumus pilnīgi autonomi un pamatojoties uz tās ieceltā medicīnas eksperta secinājumiem, un, ja ierēdnis to bija lūdzis, pēc apspriešanās ar Noteikumos paredzēto ārstu komisiju.

2.3 Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka Komisija būtu deleģējusi pilnvaras apdrošināšanas sabiedrībām, kā viņš apgalvo. Lēmumus par pieteikumiem saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu un noteikumiem pieņem Komisija, nevis apdrošināšanas sabiedrības. Protams, "nolīgumu" saturs, kas izklāstīts vēstulē, kuru sabiedrība J. Van Breda & Co. International nosūtīja Komisijai 1989. gada 27. janvārī, varētu radīt jautājumus par apdrošināšanas sabiedrību iesaistīšanās apjomu procedūrā kopumā un it īpaši par medicīnas ekspertu izvēli. Tomēr Komisija ir paskaidrojusi, ka šie nolīgumi vairs nav piemērojami 1995. gada 1. februārī un ka ar apdrošināšanas sabiedrībām nav panākta vienošanās par līdzīgiem noteikumiem. Tādējādi attiecīgie nolīgumi neietekmēja sūdzības iesniedzēju (10). Ombuds arī uzskata, ka, ņemot vērā viņa secinājumu, ka nav notikusi pilnvaru deleģēšana, nav nepieciešams izskatīt sūdzības iesniedzēja minētās Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas un jautājumu par to, vai tās varētu būt saistošas Komisijai.

2.4 Šajos apstākļos nešķiet, ka Komisija būtu pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz šo apgalvojumu.

3 Procedūras lēnums

3.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas pieņemtā sistēma izraisa ārkārtīgi lēnu pieteikumu izskatīšanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu.

3.2 Komisija nav izteikusi nevienu konkrētu piezīmi par šo jautājumu.

3.3 Laba administratīvā prakse ir izskatīt pieteikumus saprātīgā termiņā. Tomēr ombuds uzskata, ka saprātīgu termiņu var noteikt tikai katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā katras lietas apstākļus. Ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs nav nosūtījis nekādus pierādījumus, kas pamatotu viņa apgalvojumu, ka Komisijas pieņemtā sistēma kā tāda izraisa nepieņemamu kavēšanos, šo apgalvojumu nevar uzskatīt par pierādītu.

4 Piekļuve dokumentiem un pārredzamība

4.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tiesības uz labu pārvaldību, kas noteiktas ES Pamattiesību hartas 41. pantā, atsakot piekļuvi viņa pieteikuma lietas materiāliem, tostarp sarakstei starp Komisiju, no vienas puses, un apdrošināšanas sabiedrībām un Komisijas ieceltajiem medicīnas ekspertiem, no otras puses. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija tādējādi nav ievērojusi pārredzamības principu.

4.2 Komisija uzskata, ka katram ierēdnim ir tiesības iepazīties ar savu lietu, kas attiecas uz nelaimes gadījumu vai arodslimību, un šajā lietā ir visi administratīvie un medicīniskie dokumenti, tostarp sarakste starp Komisiju un apdrošināšanas sabiedrībām. Attiecībā uz iespējamu publisku piekļuvi šādiem dokumentiem Komisija minēja izņēmumu attiecībā uz personas privāto dzīvi un neaizskaramību, kas noteikts 4. panta 1. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (11).

4.3 Ombuds atzīmē, ka Komisija ir atzinusi sūdzības iesniedzēja tiesības iepazīties ar viņa lietu. Ombuds arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs ir informēts par šīm tiesībām. Tāpēc nav konstatēts, kā Komisijai būtu vajadzējis pārkāpt sūdzības iesniedzēja tiesības iepazīties ar attiecīgajiem dokumentiem vai vispārējo pārredzamības principu. Ombuds nav informēts, ka šajā gadījumā rodas jautājums par publisku piekļuvi, un tāpēc uzskata, ka nav nepieciešams izskatīt Komisijas argumentus attiecībā uz Regulas 1049/2001 4. panta 1. punktā paredzēto izņēmumu.

4.4 Šajos apstākļos nešķiet, ka Komisija būtu pieļāvusi administratīvas kļūmes attiecībā uz šo apgalvojumu.

Kompensācija

5.1 Sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka viņai jāsaņem taisnīga kompensācija par labas pārvaldības principa pārkāpumu.

5.2 No iepriekš minētajiem secinājumiem izriet, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumus par administratīvām kļūmēm nevar uzskatīt par pierādītiem. Tādējādi šķiet, ka šie apgalvojumi nav pamats prasībai par kompensāciju.

5.3 Ombuds nevar izslēgt, ka kompensācija var būt maksājama, pamatojoties uz īpašiem administratīvas kļūmes gadījumiem, ko Komisija būtu varējusi pieļaut, izskatot sūdzības iesniedzēja pieteikumu. Tomēr, kā minēts iepriekš 1.4. punktā, ombuda izmeklēšana un viņa pašreizējais lēmums neattiecas uz sūdzības iesniedzēja lietas individuālajiem faktiem.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

Jacob SÖDERMAN

---

(1) Nolīgums ir sīki aprakstīts Tiesas spriedumā lietā C-76/95 Komisija pret Royale Belge SA [ECR] 1996, I-5501.

(2) Turpmāk minēti tikai svarīgākie fakti. Plašāku šīs lietas faktu izklāstu skatīt ombuda 2001. gada 17. janvāra lēmumā par agrāku sūdzību (1036/99/VK/Confidential), ko iesniedzis tas pats sūdzības iesniedzējs (nekonfidenciāla versija ir pieejama ombuda tīmekļa vietnē http://www.ombudsman.europa.eu).

(3) Tas izriet no vēstules, ko sūdzības iesniedzēja advokāts 2000. gada 22. septembrī nosūtīja ombudam saistībā ar sūdzību 1036/99/VK. Šajā vēstulē ir iekļauta arī sūdzības kopija saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, ko iesniedzis sūdzības iesniedzējs par Komisijas 2000. gada 13. jūnija lēmumu. Šajā sūdzībā, kas iesniegta 2001. gada beigās, sūdzības iesniedzēja minēja Komisijas 2000. gada 13. jūnija "atbildi", bet arī apgalvoja, ka ārstu komisija joprojām nav pieņēmusi lēmumu par viņas lietu.

(4) Sūdzības iesniedzējs nepaskaidro šo aprēķinu.

(5) Lieta C-76/95 Komisija pret Royale Belge SA [ECR], 1996, I-5501.

(6) Komisija šajā sakarā, iespējams, vēlējās atsaukties uz EK līguma 291. pantu (bijušais 218. pants).

(7) OV 2001, Nr. L 145, 43. lpp.

(8) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi, OV L 113, 15. lpp.

(9) Eiropas Ombuda 1997. gada 16. oktobra lēmums, ar ko pieņem īstenošanas noteikumus (pieejams tiešsaistē: http://www.ombudsman.europa.eu).

(10) Jāatgādina, ka sūdzības iesniedzējas lūgums vērsties ārstu komisijā tika izteikts 1998. gada 6. jūlijā.

(11) OV 2001, L 145, 43. lpp.