Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs ir Spānijas zirgu audzētāju apvienība. 2008. gada decembrī tā iesniedza Eiropas Komisijai sūdzību par pārkāpumu pret Spāniju. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Spānijas ciltsgrāmatu sistēma attiecībā uz tīršķirnes Spānijas zirgiem ir pretrunā ES tiesību aktiem, jo īpaši Direktīvai 90/427/EEK [1] un Lēmumam 92/353/EEK [2].

2. Sūdzība par pārkāpumu tika reģistrēta ar atsauces numuru 2008/4097. Komisija 2009. gada 24. februārī saskaņā ar LESD 258. pantu sāka pārkāpuma procedūru pret Spāniju, nosūtot Spānijas iestādēm oficiāla paziņojuma vēstuli. Oficiālā paziņojuma vēstulē tika izvirzīti divi jautājumi: no vienas puses, tā apšaubīja Spānijas asociācijas ("X asociācija") oficiālo atzīšanu Pura Raza Española šķirnes ("PRE šķirne") izcelsmes ciltsgrāmatas uzturēšanai, ko iepriekš uzturēja pašas Spānijas iestādes (pārkāpuma izmeklēšanas pirmais aspekts); un, no otras puses, tā apšaubīja ierobežojumus, kas noteikti attiecīgajos Spānijas tiesību aktos par šīs šķirnes ciltsgrāmatu uzturēšanas apvienību atzīšanu (pārkāpuma izmeklēšanas otrais aspekts)[3].

3. Pēc plašas sarakstes starp Komisiju, Spānijas iestādēm un sūdzības iesniedzēju Komisija 2010. gada 12. februārī informēja sūdzības iesniedzēju par savu nodomu izbeigt lietu. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 3. martā rakstīja Komisijai, apstrīdot savu nodomu slēgt lietu, un sniedza argumentus un pierādījumus, lai pamatotu savu nostāju. Komisija 2010. gada 29. martā informēja sūdzības iesniedzēju, ka, ņemot vērā sniegto informāciju, tā vairs neplāno slēgt pārkāpuma procedūru.

4. Saskaņā ar Regulu 1049/2001 [4] sūdzības iesniedzējs 2010. gada 19. aprīlī iesniedza Komisijai pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem saistībā ar sūdzību par pārkāpumu 2008/4097. Komisija 2010. gada 25. maijā informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā pieprasījums ir neprecīzs un neļauj tai noskaidrot, kuriem dokumentiem sūdzības iesniedzējs vēlas piekļūt. Tāpēc Komisija lūdza sūdzības iesniedzēju iesniegt konkrētāku pieprasījumu un sniedza tai informāciju, kas tai ļautu to izdarīt.

5. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 13. jūlijā precizēja savu pieprasījumu un lūdza piekļuvi i) dokumentam, ar kuru Komisija lūdza Spānijas iestādēm precizēt, kas pārvalda tīršķirnes Spānijas zirgu ciltsgrāmatu, ii) Spānijas iestāžu sniegtajām atbildēm, iii) “dokumentam par priekšlikumu sākt pārkāpuma procedūru” un iv) dokumentiem, kuros ietverta informācija par Spānijas ciltsgrāmatu sistēmu un kurus Komisija iesniedza sūdzības iesniedzējam “2010. gada 12. janvārī nosūtītajā vēstulē”.

6. Komisija 2010. gada 13. augustā [5] atbildēja uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu un identificēja četrus dokumentus, kas atbilda sūdzības iesniedzēja noteiktajiem kritērijiem.

7. Attiecībā uz oficiālā paziņojuma vēstuli par pārkāpuma procedūras uzsākšanu 2008/4097 (iii) punkts) un vēstuli, ko Komisija nosūtīja Spānijas iestādēm, pieprasot paskaidrojumus par sūdzību par pārkāpumu (i) punkts), Komisija atteica informācijas izpaušanu, atsaucoties uz izņēmumu, kas paredzēts Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā [6]. Komisija norādīja, ka šie dokumenti bija daļa no informācijas apmaiņas starp Komisiju un Spānijas iestādēm ", kuras rezultātā varētu turpināties pārkāpuma procedūra saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pantu" . Pamatojot savu nostāju, Komisija citēja spriedumu lietā Petrie [7].

8. Attiecībā uz Spānijas iestāžu atbildi uz Komisijas pieprasījumu sniegt paskaidrojumus (ii) punkts) Komisija norādīja, ka tā to vēl nav saņēmusi. Tomēr tā piebilda, ka pēc atbildes saņemšanas uz to attiektos tas pats izņēmums.

9. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasīto dokumentu ceturto kategoriju Komisija norādīja, ka tie nepastāv, un paskaidroja, ka informācija, ko sūdzības iesniedzējs uzskatīja par ietvertu šajos dokumentos, patiesībā tika iegūta no "Spānijas iestāžu pārstāvju mutiskiem paziņojumiem sanāksmē ar Komisijas dienestiem, kas notika 2009. gada jūlijā" Jebkurā gadījumā Komisija norādīja, ka, pat ja šādi dokumenti pastāvētu, tos nevarētu izpaust to pašu iemeslu dēļ, kas attiecas uz pārējo trīs dokumentu neizpaušanu.

10. Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka, ja tā vēlas apstrīdēt atteikumu piešķirt piekļuvi pirmajiem trim dokumentiem, tā var sazināties ar Komisijas Ģenerālsekretariātu, "atkārtojot savu sākotnējo pieprasījumu" . Komisija sniedza Ģenerālsekretariāta kontaktinformāciju un informāciju par termiņiem, kuros sūdzības iesniedzējs varēja iesniegt atkārtotu pieteikumu.

11. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 13. decembrī nosūtīja vēstuli Komisijas Ģenerālsekretariātam, atkārtojot savu 2010. gada 13. jūlija pieprasījumu.

12. Divas dienas vēlāk sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda, norādot, ka nav saņēmis nekādu atbildi no Komisijas attiecībā uz tās pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 22. februāra telefona sarunā apstiprināja ombuda dienestiem, ka Komisija joprojām nav atbildējusi uz tās 2010. gada 13. decembra atkārtoto pieteikumu.

Izmeklēšanas priekšmets

13. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nepamatoti atteikusi tam piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem [8].

14. Sākotnējā sūdzībā sūdzības iesniedzējs galveno uzmanību pievērsa apgalvojumam, ka nav saņēmis atbildi uz sākotnējo pieteikumu. Tomēr savos apsvērumos tā neatkārtoja šo argumentu, bet tā vietā koncentrējās uz Komisijas atteikumu piešķirt tai piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem. Ombuds neizskatīs sūdzības iesniedzēja sākotnējo argumentu, bet gan minēto atteikumu.

15. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāpiešķir tam piekļuve pieprasītajiem dokumentiem.

Izmeklēšana

16. Ombuds 2011. gada 11. martā pārsūtīja sūdzību Komisijai un lūdza to līdz 2011. gada 31. maijam iesniegt atzinumu par minēto apgalvojumu un prasību.

17. Komisija 2011. gada 26. maijā lūdza termiņa pagarinājumu līdz 2011. gada 30. jūnijam.

18. Komisija 2011. gada 11. jūlijā nosūtīja ombudam savu atzinumu. Ombuds nosūtīja atzinumu sūdzības iesniedzējam, aicinot iesniegt apsvērumus par to. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 1. augustā iesniedza savus apsvērumus.

19. Ombuds 2011. gada 17. novembrī iesniedza Komisijai priekšlikumu par mierizlīgumu saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 5. punktu [9].

20. Komisija 2012. gada 23. februārī atbildēja uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu. Ombuds pārsūtīja Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai, ko tas iesniedza 2012. gada 26. aprīlī.

21. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 12. jūlijā informēja ombudu, ka tas vēl nav saņēmis piekļuvi nevienam no dokumentiem, kurus Komisija bija piekritusi publiskot savā atbildē.

22. Ombuda dienesti 2012. gada 16. jūlijā telefoniski sazinājās ar Komisijas dienestiem un jautāja par aptuveno datumu, kad dokumenti tiks publiskoti. Komisija 2012. gada 25. jūlijā paziņoja sūdzības iesniedzējam daļu no pieprasītajiem dokumentiem.

23. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 2. augustā telefoniski informēja ombuda dienestus, ka ir saņēmis Komisijas atklātībā nodotos dokumentus.

Ombuda analīze un secinājumi

Ievadpiezīmes

24. Komisija 2011. gada 11. jūlija atzinumā uzskatīja, ka saskaņā ar ES Tiesas judikatūru [10] sūdzība nav pieņemama šādu iemeslu dēļ.

25. Komisija uzskatīja, ka sūdzība bija "vērsta uz sākotnējo atbildi, kas datēta ar 2010. gada 13. augustu, un sūdzības iesniedzējs neiesniedza atkārtotu pieteikumu Komisijas Ģenerālsekretariātam" pirms vēršanās pie ombuda. Komisija saprata, ka sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. decembra vēstule nebija atkārtots pieteikums, bet gan "atgādinājums "par tā sākotnējo 2010. gada 13. jūlija pieprasījumu, jo acīmredzot sūdzības iesniedzējs nebija saņēmis Komisijas 2010. gada 13. augusta atbildi, ar kuru atteikta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem. Komisijas argumentācijas pamatā bija sūdzības iesniedzēja sākotnējais apgalvojums sūdzībā ombudam, ka tas nav saņēmis atbildi uz pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem.

26. Ombuds nesaskata iemeslus, kas pamatotu Komisijas izpratni par iepriekš minēto sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. decembra vēstuli, pat ja sūdzības iesniedzējs nebija saņēmis Komisijas 2010. gada 13. augusta atbildi. Ombudam nav šaubu, ka sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. decembra vēstule bija paredzēta kā atkārtots pieteikums un ka tā tika iesniegta saskaņā ar attiecīgajiem procedūras noteikumiem.

27. Pirmkārt, ja sūdzības iesniedzējs nesaņēma Komisijas 2010. gada 13. augusta atbildi uz tā sākotnējo pieteikumu par piekļuvi dokumentiem 15 darba dienu laikā pēc tā pieprasījuma reģistrēšanas, tam bija tiesības uzskatīt, ka tā pieteikums par piekļuvi dokumentiem tika noraidīts klusējot saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2011 7. panta 1. punktu. Tāpēc saskaņā ar Regulas 1049/2001 7. panta 4. punktu sūdzības iesniedzējam bija arī tiesības iesniegt atkārtotu pieteikumu Komisijas Ģenerālsekretariātam. Ombuda atkārtoti paustā nostāja ir tāda, ka gadījumos, kad pieprasījumi par piekļuvi dokumentiem tiek noraidīti klusējot, sūdzības iesniedzēji jebkurā laikā var iesniegt atkārtotu pieteikumu [11]. Sūdzības iesniedzējs to izdarīja 2010. gada 13. decembrī.

28. Otrkārt, attiecībā uz to saturu nekas neliedz atkārtotos pieteikumus faktiski uzskatīt par "atgādinājumiem "par sākotnējiem pieteikumiem. Tas tā ir vēl jo vairāk gadījumos, kad sākotnējais pieteikums tiek noraidīts klusējot, un līdz ar to pieteikuma iesniedzējiem nav iespējas reaģēt uz noraidījuma iemesliem, jo attiecīgā iestāde to nav iesniegusi. Tas, ka sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. jūlija un 2010. gada 13. decembra vēstuļu saturs bija praktiski identisks, nemaina faktu, ka procedūras ziņā abas vēstules bija atšķirīgas: 2010. gada 13. jūlija vēstule bija sākotnējais pieteikums un 2010. gada 13. decembra vēstule bija atkārtots pieteikums. Šajā sakarā ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja 2011. gada 13. decembra vēstule tika nosūtīta Ģenerālsekretariātam, kas ir atbildīgs par atkārtotu pieteikumu izskatīšanu, savukārt tā 2010. gada 13. jūlija vēstule tika nosūtīta attiecīgajam ģenerāldirektorātam.

29. Visbeidzot, ombuds nezina par pienākumu izmantot īpašas veidlapas vai formulas, iesniedzot atkārtotu pieteikumu, izņemot tā iesniegšanu i) rakstiski un ii) vienā no Savienības oficiālajām valodām (pēc analoģijas ar Regulas 1049/2001 6. pantu).

30. No tā izriet, ka Komisijas interpretācija par sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. decembra vēstules mērķi nemaina tās raksturu, kas pēc ombuda domām nepārprotami ir atkārtots pieteikums pēc klusējot izteikta atteikuma.

31. Tāpēc ombuds uzskata, ka sūdzība ir pieņemama.

A. Apgalvojums par nepamatotu atteikumu piešķirt sūdzības iesniedzējam piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem un saistītajam prasījumam

Ombudam iesniegtie argumenti

32. Savā atzinumā Komisija vispirms precizēja būtiskos faktus, kas notika pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs 2010. gada 13. decembrī tai nosūtīja vēstuli, un kas nebija minēti sūdzībā. Šie fakti bija šādi.

33. 2011. gada 4. janvārī Komisija apstiprināja šīs vēstules saņemšanu un nosūtīja sūdzības iesniedzējam atbildi uz tās sākotnējo pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, ko tā jau bija nosūtījusi 2010. gada 13. augustā. Komisija 2011. gada 12. janvārī arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā neturpinās izmeklēt pārkāpuma izmeklēšanas 2008/4097 pirmo aspektu un ka tā turpinās izskatīt tikai otro aspektu.

34. Komisija 2011. gada 8. aprīlī vēlreiz nosūtīja sūdzības iesniedzējam savu 2010. gada 13. augusta atbildi.

35. Komisija 2011. gada 17. jūnijā nosūtīja Spānijas iestādēm argumentētu atzinumu par pārkāpuma izmeklēšanas otro aspektu un 2011. gada 30. jūnijā attiecīgi informēja sūdzības iesniedzēju.

36. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasījuma par piekļuvi dokumentiem būtiskajiem aspektiem Komisija vispirms izskaidroja attiecīgo dokumentu saturu.

37. Komisija minēja, ka 1. dokuments [12] bija vēstule, ko Komisija 2010. gada 8. jūlijā nosūtīja Spānijas iestādēm saistībā ar sūdzību par pārkāpumu 2008/4097. Minētajā vēstulē Komisija lūdza papildu paskaidrojumus par juridisko un faktisko situāciju saistībā ar Spānijas PRE šķirnes pārvaldību. Dokuments Nr. 2 [13] bija Spānijas iestāžu atbilde uz šo pieprasījumu, kas tika saņemta 2010. gada 13. augustā. Dokuments Nr. 3 [14] bija oficiāla paziņojuma vēstule, kuru Komisija nosūtīja Spānijai 2009. gada 24. februārī un ar kuru tika uzsākta pārkāpuma procedūra 2008/4097.

38. Komisija atsaucās uz savu 2010. gada 13. augusta atbildi uz sūdzības iesniedzēja sākotnējo pieprasījumu un norādīja, ka 1.–3. dokuments ir “informācijas apmaiņa ar dalībvalsti saistībā ar notiekošu izmeklēšanu”. Pēc to satura izvērtēšanas Komisija uzskatīja, ka to izpaušana sūdzības iesniedzējam kaitētu šīs pārkāpuma procedūras mērķim, "kas ir panākt Spānijas iestāžu atbilstību ES tiesību aktiem, cik vien iespējams ārpus tiesas." Komisija jo īpaši atsaucās uz to, ka šādu dokumentu izmantošana, ko sūdzības iesniedzējs veic tiešā saziņā ar Spānijas iestādēm vai pret tām tiesvedībā, apdraudētu šo mērķi. Komisija uzskatīja, ka tā ir iespējama hipotēze, ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs "iepriekš bija uzsācis tiesvedību pret Spānijas valsti par šo jautājumu" un ka tam bija "atšķirīgi un konkrētāki mērķi" attiecībā uz PRE šķirnes ciltsgrāmatas uzturēšanu.

39. Turklāt Komisija nevarēja identificēt sevišķas sabiedrības intereses pieprasīto dokumentu izpaušanā.

40. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētais izņēmums, kā to interpretējusi Tiesa spriedumā lietā Petrie, ir piemērojams 1.–3. dokumentam.

41. Attiecībā uz ceturto dokumentu Komisija uzskatīja, ka to nevar “uzskatīt par tādu, kas nepamatoti atteicis piekļuvi neesošam dokumentam”.

42. Noslēgumā Komisija uzskatīja, ka tās atteikums izpaust pieprasītos dokumentus bija likumīgs.

43. Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, lai varētu uzzināt viņu nostāju, sūdzību iesniedzējiem par pārkāpumiem būtu jāsaņem pēc iespējas vairāk informācijas par iestādēm, pret kurām viņi ir sūdzējušies. Tāpēc piekļuve pieprasītajiem dokumentiem ir nepieciešama, lai uzlabotu procedūras pārredzamību, un tā būtu vispārējās interesēs. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tā mērķis ir zināt, kas pašlaik uztur PRE šķirnes ciltsgrāmatu, un norādīja, ka šī informācija interesē zirgu audzētājus.

44. Attiecībā uz Komisijas minēto izņēmumu sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka tas nav pamatots, jo Direktīvas 90/427 5. pantā ir paredzēts, ka to organizāciju un apvienību sarakstam, kuras uztur ciltsgrāmatu, ir jābūt publiskam un pieejamam tīmekļa vietnē.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

45. Attiecībā uz 1.–3. dokumentu Komisija atsaucās uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību.

46. Sprieduma lietā Petrie 68. punktā Tiesa nosprieda, ka „dalībvalstīm ir tiesības sagaidīt, ka Komisija garantēs konfidencialitāti izmeklēšanās, kuru rezultātā varētu tikt uzsākta pārkāpuma procedūra [..]. Tas, ka tiek saglabāts mērķis atrisināt strīdu starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti izlīguma ceļā, pirms Tiesa ir pasludinājusi spriedumu, pamato piekļuves atteikumu [..], pamatojoties uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar pārbaudēm, izmeklēšanu un tiesvedību”.

47. Ombuds sākotnēji uzskatīja, ka šis izņēmums nav piemērojams šajā lietā, jo attiecīgie dokumenti nepārprotami attiecas uz pārkāpuma izmeklēšanas aspektu, kas pa to laiku tika slēgts.

48. Komisija savā 2011. gada 12. janvāra vēstulē sūdzības iesniedzējam norādīja, ka notiekošā pārkāpuma izmeklēšana 2008/4097 vairs neattiecas uz apvienības X oficiālu atzīšanu PRE šķirnes izcelsmes ciltsgrāmatas uzturēšanai.

49. Komisija savā atzinumā sīkāk aprakstīja 1. un 2. dokumenta saturu. Ombuds saprata, ka šie dokumenti attiecas tikai uz PRE šķirnes pārvaldību un tāpēc tajos nav nekādas informācijas par citiem jautājumiem, par kuriem joprojām varētu veikt izmeklēšanu saistībā ar pārkāpuma procedūru 2008/4097. Savā atzinumā Komisija patiešām norādīja, ka 1. dokumentā bija ietverts lūgums “precizēt juridisko un faktisko situāciju saistībā ar [PRE] šķirnes pārvaldību” un ka 2. dokuments bija atbilde uz šo lūgumu.

50. Ombuds arī uzskatīja, ka 3. dokumentā noteikti ir ietverta informācija par kādu pārkāpuma izmeklēšanas aspektu, kas tagad ir pabeigts, jo tajā ir minēta oficiāla paziņojuma vēstule, kurā ir minēti abi izmeklēšanā sākotnēji iekļautie aspekti. Tādējādi šī dokumenta daļas, kas attiecas uz minēto informāciju, varēja tikt izpaustas.

51. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds sākotnēji uzskatīja, ka Komisija ir kļūdaini atsaukusies uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, lai atteiktu 1., 2. un 3. dokumenta publiskošanu. Viņš uzskatīja, ka tas varētu būt administratīvas kļūmes gadījums. Tādēļ viņš saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 5. punktu ierosināja turpmāk izklāstīto mierizlīgumu.

52. Ņemot vērā izredzes, ka viņa priekšlikums par mierizlīgumu būs pozitīvs, ombuds neuzskatīja par lietderīgu paust nostāju par Komisijas paskaidrojumu, ka tā nevar nodrošināt piekļuvi sūdzības iesniedzēja pieprasītajam ceturtajam dokumentam, jo "tā nav" . Komisija uzskata, ka šajā dokumentā šķietami ietvertā informācija tai tika sniegta mutiski tikšanās laikā ar Spānijas pārstāvjiem. Tādējādi ir iespējams, ka šāda informācija ir iekļauta minētās sanāksmes protokolā. Atzīmējot, ka ombuds uzskata, ka sanāksmes protokola nesagatavošana vai visas attiecīgās informācijas neiekļaušana tajā ir diezgan neparasta administratīva rīcība, ombuds tomēr norādīja, ka viņš paļaujas uz to, ka tā patiešām ir, un līdz ar to Komisija nesagatavoja nekādus protokolus par tikšanos ar Spānijas iestādēm, kuras laikā tika sniegta attiecīgā deklarācija.

Draudzīgā risinājuma priekšlikums

53. Ombuds ierosināja, ka, ņemot vērā viņa konstatējumus, Komisija varētu apsvērt iespēju izpaust sūdzības iesniedzējam i) 1. un 2. dokumentu kopumā un ii) 3. dokumentu kopumā vai vismaz tās dokumenta daļas, kas attiecas uz aspektiem, kuri vairs nav daļa no pārkāpuma procedūras 2008/4097.

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

54. Atbildē uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu Komisija saglabāja savu viedokli, ka sūdzība nav pieņemama. Tā uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. decembra vēstulē bija skaidri norādīts uz sūdzību par to, ka Komisija nav atbildējusi uz tās sākotnējo pieteikumu un ka tajā nav atkārtota pieprasījuma. Pat ja 2010. gada 13. decembra vēstuli uzskatītu par atkārtotu pieteikumu, tiesību aktos noteiktais termiņš Komisijas atbildei uz to vēl nebija beidzies 2010. gada 15. decembrī, proti, dienā, kad sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

55. Turklāt 2011. gada 4. janvārī sūdzības iesniedzējs saņēma kopiju no Komisijas atbildes uz tā sākotnējo pieteikumu, kuru Komisija tam jau bija nosūtījusi un kurā bija arī norādes par procesuālajām darbībām, kas jāveic, ja tas vēlētos iesniegt atkārtotu pieteikumu. Sūdzības iesniedzējs neizmantoja šīs tiesības, tāpēc Komisijai nekad nav bijusi iespēja pieņemt galīgo nostāju attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem.

56. Attiecībā uz sūdzības būtību Komisija norādīja, ka sūdzības par pienākumu neizpildi 2008/4097 pirmais aspekts formāli tika izbeigts 2011. gada 17. jūnijā, kad komisāru kolēģija nosūtīja Spānijas iestādēm argumentētu atzinumu, kurā šis aspekts vairs nebija minēts. Vēstule, kas 2011. gada 12. janvārī tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam, bija tikai paziņojums par Komisijas dienestu nodomu ierosināt pārtraukt pirmo aspektu. Turklāt vēstulē sūdzības iesniedzējam tika dota iespēja iesniegt savus argumentus par šo nodomu. Tāpēc laikā, kad sūdzības iesniedzējs pieprasīja piekļuvi dokumentiem, pārkāpuma procedūras pirmais aspekts joprojām turpinājās. Līdz ar to Komisija nepiekrita ombuda sākotnējam viedoklim, ka tā, atsakot informācijas izpaušanu, ir kļūdaini balstījusies uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, kas aizsargā izmeklēšanas mērķus.

57. Tomēr Komisija pieņēma ombuda mierizlīguma priekšlikumu, ņemot vērā dažus apsvērumus. Tā norādīja, ka visi trīs dokumenti ietver arī informāciju par procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi otro aspektu, kas joprojām turpinās. Turklāt 2. dokumentu ir izdevušas Spānijas iestādes, un Komisija to nevarēja publiskot, iepriekš neapspriežoties ar tām. Tāpēc Komisija piekrita publiskot tās 1. un 3. dokumenta daļas, kas neattiecās uz to pārkāpuma procedūras 2008/4097 daļu, kura joprojām turpinājās, un apspriesties ar Spānijas iestādēm par 2. dokumenta publiskošanu.

58. Savos apsvērumos par Komisijas atbildi uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu sūdzības iesniedzējs uzsvēra kavēšanos, ar kādu ES iestādes pakļāva pilsoņus, kuri vēlas piekļūt informācijai, kas ietverta to rīcībā esošajos dokumentos. Līdz dokumentu publiskošanai tajos ietvertā informācija var pat novecot. Tas padara pilsoņus bezpalīdzīgus un mazina viņu uzticēšanos ES iestādēm.

59. Komisija 2012. gada 25. jūlija vēstulē sūdzības iesniedzējam norādīja, ka 2012. gada 21. jūnijā tā ir slēgusi pārkāpuma procedūras 2008/4097 otro aspektu. Tādējādi Komisija varēja izpaust visu 1. un 3. dokumentu kopumā un pievienot tos savai vēstulei. Attiecībā uz 2. dokumentu Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā ir uzsākusi apspriešanos ar Spānijas iestādēm par tā izpaušanu, un pienācīgi informēs sūdzības iesniedzēju par iznākumu.

60. Telefonsarunā starp sūdzības iesniedzēju un ombuda dienestiem, kas notika 2012. gada 2. augustā, sūdzības iesniedzējs paziņoja, ka ir apmierināts ar ombuda izmeklēšanas rezultātiem, ja Komisija galu galā publiskos 2. dokumentu.

Ombuda novērtējums pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

61. No vienas puses, ombuds pauž nožēlu, ka ar mierizlīguma priekšlikumu viņš nevarēja pārliecināt Komisiju, ka i) sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. decembra pieteikumu varētu uzskatīt par atkārtotu pieteikumu un tāpēc sūdzība ombudam bija pieņemama, un ii) izņēmums, uz kuru Komisija atsaucās, lai noraidītu sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, nebija piemērojams.

62. No otras puses, ombuds atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir pieņēmusi viņa mierizlīguma priekšlikumu, cik vien iespējams, izpaužot dokumentus, kurus tā varēja publiskot, neapspriežoties ne ar vienu trešo personu. Tāpēc ombuds uzskata, ka šajā gadījumā ir panākts mierizlīgums.

63. Ombuds paļaujas, ka Komisija darīs visu iespējamo, lai saprātīgā termiņā pabeigtu apspriešanos ar Spānijas iestādēm par 2. dokumentu, un pēc tam iespējami drīz informēs sūdzības iesniedzēju par savu pamatoto lēmumu attiecībā uz informācijas izpaušanu.

B. Secinājumi

Ombuds slēdz izmeklēšanu ar šādu secinājumu:

Šajā sūdzībā ir panākts mierizlīgums.

 

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2012. gada 16. oktobrī

---

[1] Padomes 1990. gada 26. jūnija Direktīva 90/427/EEK par zootehniskajiem un ģenealoģiskajiem nosacījumiem, kas reglamentē Kopienas iekšējo tirdzniecību ar zirgu dzimtas dzīvniekiem (OV L 224, 55. lpp.).

[2] Komisijas 1992. gada 11. jūnija Lēmums 92/353/EEK, kas nosaka apstiprināšanas vai atzīšanas kritērijus organizācijām un apvienībām, kuras ved vai veido reģistrēto zirgu dzimtas dzīvnieku ciltsgrāmatas, OV L 192, 63. lpp.

[3] Ombuds uzzināja, ka oficiālā paziņojuma vēstule attiecās uz abiem šiem aspektiem saistībā ar viņa izmeklēšanu par sūdzību 1015/2011/AN, ko tas pats sūdzības iesniedzējs iesniedza pret Komisiju un kas attiecas uz Komisijas lēmumu slēgt pārkāpuma izmeklēšanas pirmo aspektu.

[4] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.).

[5] Komisija savā atzinumā atklāja ombudam šīs atbildes esību, tas ir, tikai pēc tam, kad ombuds bija uzsācis izmeklēšanu.

[6] "Iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: [...] - pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķis, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm."

[7] Spriedums lietā T-191/99 Petrie/Komisija (Recueil 2001, II-3677. lpp.).

[8] Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi pārkāpuma sūdzību 2008/4097 pret Spāniju, un apgalvoja, ka Komisijai būtu jāturpina pārkāpuma procedūra 2008/4097 kopumā. Tā kā sūdzības iesniedzēja nostāja šajā jautājumā nebija pietiekami skaidra, lai ombuds varētu izlemt, vai ir pamats sākt izmeklēšanu par šo apgalvojumu un prasību, ombuds lūdza to sniegt papildu skaidrojumus, lai pamatotu savu nostāju. Sūdzības iesniedzējs to izdarīja 2011. gada 21. martā. Ņemot vērā šos precizējumus, ombuds uzsāka atsevišķu izmeklēšanu 1015/2011/AN par to, kā Komisija izskatīja pārkāpuma procedūru 2008/4097.

[9] Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (94/262/EOTK, EK, Euratom), OV L 113, 15. lpp.

[10] Apvienotās lietas T-355/04 un T-446/04 Co-Frutta/Komisija, Krājums 2010, II-1. lpp., 35. un 36. punkts; apvienotās lietas T-391/03 un T-70/04 Franchet un Byk/Komisija, 2006, Krājums, II-2023. lpp., 48. punkts: “tikai Komisijas ģenerālsekretāra vai OLAF direktora pieņemtais akts, kas ir lēmums un kas pilnībā aizstāj iepriekšējo nostājas izklāstu, var radīt tiesiskas sekas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, un tādējādi par to var celt prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu”.

[11] Piemēram, savā lēmumā lietā 1302/2009/TS ombuds izteica šādus apsvērumus: "Kā izriet no Regulas 1049/2001 7. panta 4. punkta, 7. panta 1. punktā un attiecīgā gadījumā 7. panta 3. punktā noteikto termiņu neievērošanas sekas ir tādas, ka pieteikuma iesniedzējs iegūst tiesības iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar Regulas 1049/2001 8. pantu. Tomēr ir vērts atzīmēt, ka 7. panta 4. punktā nav noteikti nekādi ierobežojumi attiecībā uz to, kad pēc šo termiņu beigām iesniedz atkārtotu pieteikumu saistībā ar atbildes nesniegšanu uz sākotnējo pieteikumu."

[12] Ombuda numerācija.

[13] Ombuda numerācija.

[14] Ombuda numerācija.