Par sūdzības priekšvēsturi

1. Sūdzības iesniedzējs ir Spānijas zirgu audzētāju apvienība. 2008. gada decembrī tā iesniedza Eiropas Komisijai sūdzību par pārkāpumu pret Spāniju. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Spānijas tīršķirnes Spānijas zirgu ciltsgrāmatas sistēma ir pretrunā ES tiesību aktiem, jo īpaši Direktīvai 90/427/EEK[1] un Lēmumam 92/353/EEK[2].

2. Pārkāpuma sūdzība tika reģistrēta ar atsauces numuru 2008/4097. Saskaņā ar LESD 258. pantu Komisija 2009. gada 24. februārī sāka pienākumu neizpildes procedūru pret Spāniju, nosūtot Spānijas iestādēm oficiāla paziņojuma vēstuli. Oficiāla paziņojuma vēstulē tika izvirzīti divi jautājumi: no vienas puses, tā apšaubīja Spānijas apvienības ("X apvienība") oficiālu atzīšanu Pura Raza Española šķirnes ("PRE šķirne") izcelsmes ciltsgrāmatas uzturēšanai, ko iepriekš uzturēja pašas Spānijas iestādes (pārkāpumu izmeklēšanas pirmais aspekts); un, no otras puses, tā apšaubīja ierobežojumus, kas attiecīgajos Spānijas tiesību aktos noteikti šīs šķirnes ciltsgrāmatu uzturēšanas apvienību atzīšanai (pārkāpumu izmeklēšanas otrais aspekts)[3].

3. Pēc plašas sarakstes starp Komisiju, Spānijas iestādēm un sūdzības iesniedzēju Komisija 2010. gada 12. februārī informēja sūdzības iesniedzēju par savu nodomu izbeigt lietu. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 3. martā rakstīja Komisijai, apstrīdot savu nodomu izbeigt lietu, un iesniedza argumentus un pierādījumus savas nostājas pamatošanai. Komisija 2010. gada 29. martā informēja sūdzības iesniedzēju, ka, ņemot vērā sniegto informāciju, tā vairs neplāno izbeigt pārkāpuma procedūru.

4. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 19. aprīlī saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001[4] iesniedza Komisijai pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem saistībā ar sūdzību par pārkāpumu 2008/4097. Komisija 2010. gada 25. maijā informēja sūdzības iesniedzēju, ka tās pieprasījums ir neprecīzs un neļauj tai noskaidrot, kuriem dokumentiem sūdzības iesniedzējs vēlas piekļūt. Tāpēc Komisija lūdza sūdzības iesniedzēju iesniegt konkrētāku pieprasījumu un sniedza tai informāciju, kas tai ļautu to izdarīt.

5. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 13. jūlijā precizēja savu pieprasījumu un lūdza piekļuvi i) dokumentam, ar kuru Komisija pieprasīja Spānijas iestādēm precizēt, kas pārvaldīja tīršķirnes Spānijas zirgu ciltsgrāmatu, ii) Spānijas iestāžu sniegtajām atbildēm, iii) “dokumentampar priekšlikumu sākt pārkāpuma procedūru”un iv) dokumentiem, kuros ietverta informācija par Spānijas ciltsgrāmatas sistēmu un kurus Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējam 2010. gada 12. janvārīnosūtītajā vēstulē.

6. Komisija2010. gada 13. augustā[5] atbildēja uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu un identificēja četrus dokumentus, kas atbilst sūdzības iesniedzēja noteiktajiem kritērijiem.

7. Attiecībā uz oficiāla paziņojuma vēstuli par pārkāpuma procedūras uzsākšanu 2008/4097 (iii) punkts) un vēstuli, ko Komisija nosūtīja Spānijas iestādēm, lūdzot paskaidrojumus saistībā ar sūdzību par pārkāpumu (i) punkts), Komisija atteica informācijas izpaušanu, atsaucoties uz izņēmumu, kas paredzēts Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā[6]. Komisija norādīja, ka šie dokumenti ir daļa no informācijas apmaiņas starp Komisiju un Spānijas iestādēm, “kurasrezultātā varētu tikt turpināta pārkāpuma procedūra saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pantu”. Savas nostājas pamatojumam Komisija citēja spriedumu Petrie lietā[7].

8. Attiecībā uz Spānijas iestāžu atbildi uz Komisijas lūgumu sniegt paskaidrojumus (ii) punkts) Komisija norādīja, ka tā vēl nav to saņēmusi. Tomēr tā piebilda, ka, tiklīdz atbilde būs saņemta, uz to attieksies šis pats izņēmums.

9. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasīto dokumentu ceturto kategoriju Komisija norādīja, ka to nav, un paskaidroja, ka informācija, kas, pēc sūdzības iesniedzēja domām, bija iekļauta minētajos dokumentos, faktiski izrietēja no "mutiskajām deklarācijām, ko Spānijas iestāžu pārstāvji sniedza sanāksmē ar Komisijas dienestiem 2009. gada jūlijā". Jebkurā gadījumā Komisija norādīja, ka pat tad, ja šādi dokumenti pastāvētu, tos nevarētu izpaust to pašu iemeslu dēļ, kas attiecas uz pārējo trīs dokumentu neizpaušanu.

10. Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka, ja tā vēlas apstrīdēt atteikumu piešķirt piekļuvi pirmajiem trim dokumentiem, tā var sazināties ar Komisijas Ģenerālsekretariātu, "atkārtojot savu sākotnējo pieprasījumu" . Komisija sniedza Ģenerālsekretariāta kontaktinformāciju un informāciju par termiņiem, kuros sūdzības iesniedzējs varēja iesniegt atkārtotu pieteikumu.

11. Sūdzības iesniedzējs2010. gada 13. decembrī nosūtīja vēstuli Komisijas Ģenerālsekretariātam, atkārtojot savu 2010. gada 13. jūlija pieprasījumu.

12. Divas dienas vēlāk sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda, norādot, ka nav saņēmis atbildi no Komisijas attiecībā uz pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. 2011. gada 22. februāra telefonsarunā sūdzības iesniedzējs ombuda dienestiem apstiprināja, ka Komisija joprojām nav atbildējusi uz tā 2010. gada 13. decembra atkārtoto pieteikumu.

Izmeklēšanas priekšmets

13. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija tam nepamatoti atteikusi piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem[8].

14. Sākotnējā sūdzībā sūdzības iesniedzējs galveno uzmanību pievērsa apgalvojumam, ka nav saņēmis atbildi uz sākotnējo pieteikumu. Tomēr savos apsvērumos tā neatkārtoja šo argumentu, bet gan koncentrējās uz Komisijas atteikumu piešķirt tai piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem. Ombuds neizskatīs sūdzības iesniedzēja sākotnējo argumentu, bet gan minēto atteikumu.

15. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāpiešķir viņam piekļuve pieprasītajiem dokumentiem.

Izmeklēšana

16. Ombuds 2011. gada 11. martā pārsūtīja sūdzību Komisijai un lūdza tai līdz 2011. gada 31. maijam sniegt atzinumu par iepriekš minēto apgalvojumu un prasību.

17. Komisija 2011. gada 26. maijā lūdza pagarināt termiņu līdz 2011. gada 30. jūnijam.

18. Komisija 2011. gada 11. jūlijā nosūtīja savu atzinumu ombudam. Ombuds nosūtīja atzinumu sūdzības iesniedzējam, aicinot iesniegt apsvērumus par to. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 1. augustā iesniedza savus apsvērumus.

19. Ombuds 2011. gada 17. novembrī iesniedza Komisijai priekšlikumu par mierizlīgumu saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 5. punktu[9].

20. Komisija 2012. gada 23. februārī atbildēja uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu. Ombuds pārsūtīja Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai, kurus tas iesniedza 2012. gada 26. aprīlī.

21. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 12. jūlijā informēja Ombudu, ka tas vēl nav saņēmis piekļuvi nevienam no dokumentiem, kurus Komisija bija piekritusi publiskot savā atbildē.

22. Ombuda dienesti 2012. gada 16. jūlijā telefoniski sazinājās ar Komisijas dienestiem un jautāja par aptuveno datumu, kad dokumenti tiks publiskoti. Komisija 2012. gada 25. jūlijā izpauda sūdzības iesniedzējam daļu no pieprasītajiem dokumentiem.

23. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 2. augustā pa tālruni informēja Ombuda dienestus, ka ir saņēmis Komisijas atklātībā nodotos dokumentus.

Ombuda analīze un secinājumi

Ievada piezīmes

24. Komisija 2011. gada 11. jūlija atzinumā uzskatīja, ka saskaņā ar ES Tiesas judikatūru[10] sūdzība ir nepieņemama šādu iemeslu dēļ.

25. Komisija uzskatīja, ka sūdzība bija "vērsta uz sākotnējo atbildi, kas datēta ar 2010. gada 13. augustu, un sūdzības iesniedzējs neiesniedza atkārtotu pieteikumu Komisijas Ģenerālsekretariātam" pirms vēršanās pie ombuda. Komisija saprata, ka sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. decembra vēstule nebija atkārtots pieteikums, bet gan “atgādinājums”par tā sākotnējo 2010. gada 13. jūlija pieprasījumu, jo acīmredzot sūdzības iesniedzējs nebija saņēmis Komisijas 2010. gada 13. augusta atbildi, kurā atteikta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem. Komisijas argumentācija balstījās uz sūdzības iesniedzēja sākotnējo apgalvojumu sūdzībā ombudam, ka tas nav saņēmis atbildi uz pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem.

26. Ombuds nesaskata nekādus iemeslus, kas pamatotu iepriekš izklāstīto Komisijas izpratni par sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. decembra vēstuli, pat ja sūdzības iesniedzējs nav saņēmis Komisijas 2010. gada 13. augusta atbildi. Ombudam nav šaubu, ka sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. decembra vēstule bija paredzēta kā atkārtots pieteikums un tika iesniegta saskaņā ar attiecīgajiem procedūras noteikumiem.

27. Pirmkārt, ja sūdzības iesniedzējs nesaņēma Komisijas 2010. gada 13. augusta atbildi uz sākotnējo pieteikumu par piekļuvi dokumentiem 15 darba dienu laikā no tā pieprasījuma reģistrācijas, tam bija tiesības uzskatīt, ka tā pieteikums par piekļuvi dokumentiem ir noraidīts klusējot saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2011 7. panta 1. punktu. Tāpēc saskaņā ar Regulas 1049/2001 7. panta 4. punktu sūdzības iesniedzējam bija arī tiesības iesniegt atkārtotu pieteikumu Komisijas Ģenerālsekretariātam. Ombuda atkārtoti paustā nostāja ir tāda, ka gadījumos, kad pieprasījumi par piekļuvi dokumentiem tiek noraidīti klusējot, sūdzības iesniedzēji jebkurā laikā var iesniegt atkārtotu pieteikumu[11]. Sūdzības iesniedzējs to izdarīja 2010. gada 13. decembrī.

28. Otrkārt, attiecībā uz to saturu nekas neliedz atkārtotos pieteikumus faktiski uzskatīt par “atgādinājumiem”par sākotnējiem pieteikumiem. Tas tā ir vēl jo vairāk attiecībā uz gadījumiem, kad sākotnējais pieteikums tiek noraidīts klusējot, un tādējādi pieteikuma iesniedzējiem nav iespējas reaģēt uz noraidīšanas iemesliem, jo attiecīgā iestāde nav iesniegusi nevienu pieteikumu. Tas, ka sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. jūlija un 2010. gada 13. decembra vēstuļu saturs bija praktiski identisks, nemaina faktu, ka procedūras ziņā abas vēstules bija atšķirīgas: 2010. gada 13. jūlija vēstule bija pirmais pieteikums un 2010. gada 13. decembra vēstule bija atkārtots pieteikums. Ombuds šajā sakarā norāda, ka sūdzības iesniedzēja 2011. gada 13. decembra vēstule tika nosūtīta ģenerālsekretariātam, kas ir atbildīgs par atkārtotu pieteikumu izskatīšanu, savukārt sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. jūlija vēstule tika nosūtīta attiecīgajam ģenerāldirektorātam.

29. Visbeidzot, ombuds nav informēts par pienākumu, iesniedzot atkārtotu pieteikumu, izmantot īpašas veidlapas vai formulas, izņemot to, ka pieteikums jāiesniedz i) rakstiski un ii) vienā no Savienības oficiālajām valodām (pēc analoģijas ar Regulas 1049/2001 6. pantu).

30. No tā izriet, ka Komisijas interpretācija par sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. decembra vēstules mērķi nemaina tās raksturu, kas, pēc ombuda domām, nepārprotami ir atkārtots pieteikums pēc klusējot izteikta atteikuma.

31. Tāpēc ombuds uzskata, ka sūdzība ir pieņemama.

A. Apgalvojums par nepamatotu atteikumu piešķirt sūdzības iesniedzējam piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem un ar to saistītais prasījums

Ombudam iesniegtie argumenti

32. Savā atzinumā Komisija vispirms precizēja attiecīgos faktus, kas notika pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs tai 2010. gada 13. decembrī nosūtīja vēstuli, un kas nebija minēti sūdzībā. Šie fakti bija šādi.

33. 2011. gada 4. janvārī Komisija apstiprināja šīs vēstules saņemšanu un nosūtīja sūdzības iesniedzējam atbildi uz tās sākotnējo pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kuru tā jau bija nosūtījusi 2010. gada 13. augustā. Komisija 2011. gada 12. janvārī arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā neturpinās izmeklēt pārkāpuma izmeklēšanas 2008/4097 pirmo aspektu un turpinās izskatīt tikai otro aspektu.

34. Komisija 2011. gada 8. aprīlī vēlreiz nosūtīja sūdzības iesniedzējam savu 2010. gada 13. augusta atbildi.

35. Komisija 2011. gada 17. jūnijā nosūtīja Spānijas iestādēm argumentētu atzinumu par pārkāpuma izmeklēšanas otro aspektu un 2011. gada 30. jūnijā attiecīgi informēja sūdzības iesniedzēju.

36. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasījuma par piekļuvi dokumentiem būtiskajiem aspektiem Komisija vispirms izskaidroja attiecīgo dokumentu saturu.

37. Komisija minēja, ka dokuments 1[12] bija vēstule, ko Komisija nosūtīja Spānijas iestādēm 2010. gada 8. jūlijā saistībā ar sūdzību par pārkāpumu 2008/4097. Šajā vēstulē Komisija lūdza sniegt papildu paskaidrojumus par juridisko un faktisko situāciju saistībā ar Spānijas PRE šķirnes pārvaldību. Dokuments Nr. 2[13] bija Spānijas iestāžu atbilde uz šo pieprasījumu, kas tika saņemta 2010. gada 13. augustā. Dokuments Nr.3 [14] bija oficiāla paziņojuma vēstule, kuru Komisija nosūtīja Spānijai 2009. gada 24. februārī un ar kuru tika uzsākta pārkāpuma procedūra 2008/4097.

38. Komisija atsaucās uz savu 2010. gada 13. augusta atbildi uz sūdzības iesniedzēja sākotnējo pieprasījumu un norādīja, ka 1.–3. dokuments ir “informācijasapmaiņa ar dalībvalsti notiekošas izmeklēšanas ietvaros”. Izvērtējusi to saturu, Komisija uzskatīja, ka to izpaušana sūdzības iesniedzējam kaitētu minētās pienākumu neizpildes procedūras mērķim, proti, panākt,lai Spānijas iestādes pēc iespējas ārpus tiesas ievērotu ES tiesību aktus." Komisija jo īpaši atsaucās uz faktu, ka tas, ka sūdzības iesniedzējs izmantotu šādus dokumentus, tieši sazinoties ar Spānijas iestādēm vai vēršoties pret tām tiesvedībā, kaitētu šim mērķim. Komisija uzskatīja to par iespējamu hipotēzi, ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzējs "iepriekš bija sācis tiesvedību pret Spānijas valsti šajā jautājumā" un ka tam bija "atšķirīgi un konkrētāki mērķi" attiecībā uz PRE šķirnes ciltsgrāmatas uzturēšanu.

39. Turklāt Komisija neesot varējusi identificēt nekādas sevišķas sabiedrības intereses, kas pamatotu pieprasīto dokumentu publiskošanu.

40. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētais izņēmums, kā to interpretējusi Tiesa lietā Petrie, ir piemērojams dokumentiem Nr. 1–3.

41. Attiecībā uz ceturto dokumentu Komisija uzskatīja, ka nevar “uzskatīt,ka ir nepamatoti atteikta piekļuve neeksistējošam dokumentam”.

42. Noslēgumā Komisija uzskatīja, ka tās atteikums izpaust pieprasītos dokumentus bija likumīgs.

43. Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, lai varētu uzzināt viņa nostāju, sūdzības iesniedzējiem par pārkāpumiem būtu jāsaņem pēc iespējas vairāk informācijas par iestādēm, pret kurām viņš ir sūdzējies. Tāpēc piekļuve pieprasītajiem dokumentiem ir nepieciešama, lai palielinātu procedūru pārredzamību, un tā būtu vispārējās interesēs. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tā mērķis ir zināt, kas pašlaik uztur PRE šķirnes ciltsgrāmatu, un norādīja, ka šī informācija interesē zirgu audzētājus.

44. Attiecībā uz Komisijas minēto izņēmumu sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka tas nav pamatots, ņemot vērā, ka Direktīvas 90/427 5. pantā ir paredzēts, ka to organizāciju un apvienību sarakstam, kuras uztur ciltsgrāmatu, ir jābūt publiskam un pieejamam tīmekļa vietnē.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika sagatavots mierizlīguma priekšlikums

45. Attiecībā uz 1.–3. dokumentu Komisija atsaucās uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību.

46. Sprieduma lietā Petrie 68. punktā Tiesa nosprieda, ka “dalībvalstīmir tiesības sagaidīt, ka Komisija garantēs konfidencialitāti izmeklēšanās, kuru rezultātā varētu tikt uzsākta pārkāpuma procedūra [..]. Tas, ka tiek saglabāts mērķis panākt izlīgumu strīdā starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, pirms Tiesa ir pasludinājusi spriedumu, pamato piekļuves atteikumu [..], pamatojoties uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar pārbaudēm, izmeklēšanu un tiesvedību”.

47. Ombuds sākotnēji uzskatīja, ka šis izņēmums šajā gadījumā nav piemērojams, jo attiecīgie dokumenti nepārprotami attiecas uz pārkāpuma izmeklēšanas aspektu, kas pa šo laiku tika slēgta.

48. Komisija 2011. gada 12. janvāra vēstulē sūdzības iesniedzējam norādīja, ka notiekošā pārkāpuma izmeklēšana 2008/4097 vairs neattiecas uz apvienības X oficiālu atzīšanu PRE šķirnes izcelsmes ciltsgrāmatas uzturēšanai.

49. Komisija savā atzinumā sīkāk aprakstīja 1. un 2. dokumenta saturu. Ombuds saprata, ka šie dokumenti attiecas tikai uz PRE šķirnes pārvaldību un tāpēc nesatur informāciju par citiem jautājumiem, par kuriem joprojām var veikt izmeklēšanu saistībā ar pārkāpuma procedūru 2008/4097. Savā atzinumā Komisija patiešām norādīja, ka 1. dokumentā bija ietverts lūgums sniegt “skaidrojumuspar juridisko un faktisko situāciju saistībā ar [PRE] šķirnespārvaldību” un ka 2. dokuments bija atbilde uz šo lūgumu.

50. Ombuds arī uzskatīja, ka 3. dokumentā noteikti ir ietverta informācija par pārkāpumu izmeklēšanas aspektu, kas tagad ir izbeigts, jo šajā oficiālā paziņojuma vēstulē ir minēti abi aspekti, kas sākotnēji bija iekļauti izmeklēšanā. Tādējādi šī dokumenta daļas, kas attiecas uz minēto informāciju, varētu tikt izpaustas.

51. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds sākotnēji uzskatīja, ka Komisija ir kļūdaini atsaukusies uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, lai atteiktu piekļuvi 1., 2. un 3. dokumentam. Viņš uzskata, ka tā varētu būt administratīva kļūme. Tādēļ viņš iesniedza turpmāk izklāstīto mierizlīguma priekšlikumu saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 5. punktu.

52. Ņemot vērā mierizlīguma priekšlikuma pozitīvā iznākuma izredzes, ombuds neuzskatīja par lietderīgu ieņemt nostāju par Komisijas paskaidrojumu, ka tā nevar nodrošināt piekļuvi ceturtajam sūdzības iesniedzēja pieprasītajam dokumentam, jo "tas neeksistē". Komisija uzskata, ka informācija, kas šķietami ietverta šajā dokumentā, tai tika sniegta mutiski, tiekoties ar Spānijas pārstāvjiem. Tādējādi ir iespējams, ka šāda informācija ir iekļauta minētās sanāksmes protokolā. Norādot, ka ombuds uzskata, ka tas, ka netiek sagatavoti sanāksmes protokoli vai tajos netiek iekļauta visa būtiskā informācija, ir diezgan neparasta administratīva rīcība, ombuds tomēr norādīja, ka viņš tic, ka tas tā patiešām ir un ka līdz ar to Komisija nesagatavoja nekādu protokolu par tikšanos ar Spānijas iestādēm, kuras laikā tika sniegta attiecīgā deklarācija.

Priekšlikums par mierizlīgumu

53. Ombuds ierosināja, ka, ņemot vērā viņa konstatējumus, Komisija varētu apsvērt iespēju izpaust sūdzības iesniedzējam i) visu 1. un 2. dokumentu un ii) visu 3. dokumentu vai vismaz tās tā daļas, kas attiecas uz aspektiem, kuri vairs nav pārkāpuma procedūras 2008/4097 daļa.

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

54. Atbildē uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu Komisija saglabāja savu viedokli, ka sūdzība ir nepieņemama. Tā uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. decembra vēstulē ir skaidri minēta sūdzība par to, ka Komisija nav atbildējusi uz tā sākotnējo pieteikumu un nav atkārtota pieprasījuma. Pat ja 2010. gada 13. decembra vēstuli uzskatītu par atkārtotu pieteikumu, tiesību aktos noteiktais termiņš Komisijas atbildei uz to vēl nebija beidzies 2010. gada 15. decembrī, dienā, kad sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

55. Turklāt 2011. gada 4. janvārī sūdzības iesniedzējs saņēma Komisijas atbildes kopiju uz sākotnējo pieteikumu, kuru Komisija tam jau bija nosūtījusi un kurā bija arī norādes par procesuālajiem pasākumiem, kas jāveic gadījumā, ja tas vēlas iesniegt atkārtotu pieteikumu. Sūdzības iesniedzējs šīs tiesības neizmantoja, tāpēc Komisijai nekad nebija iespējas pieņemt galīgo nostāju attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem.

56. Attiecībā uz sūdzības būtību Komisija norādīja, ka sūdzības par pārkāpumu 2008/4097 pirmais aspekts tika formāli pārtraukts 2011. gada 17. jūnijā, kad komisāru kolēģija nosūtīja Spānijas iestādēm argumentētu atzinumu, kurā šis aspekts vairs netika minēts. Vēstule, kas sūdzības iesniedzējam tika nosūtīta 2011. gada 12. janvārī, bija tikai paziņojums par Komisijas dienestu nodomu ierosināt pirmā aspekta izbeigšanu. Turklāt vēstulē sūdzības iesniedzējam tika dota iespēja izklāstīt savus argumentus par šo nodomu. Tāpēc laikā, kad sūdzības iesniedzējs pieprasīja piekļuvi dokumentiem, pārkāpuma procedūras pirmais aspekts joprojām turpinājās. Līdz ar to Komisija nepiekrita ombuda sākotnējam viedoklim, ka, atsakot informācijas izpaušanu, tā ir kļūdaini balstījusies uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, kas aizsargā izmeklēšanas mērķus.

57. Tomēr Komisija pieņēma ombuda mierizlīguma priekšlikumu, ņemot vērā dažus apsvērumus. Tā norādīja, ka visos trīs dokumentos ir ietverta arī informācija par pārkāpuma procedūras otro aspektu, kas joprojām turpinās. Turklāt 2. dokumentu iesniedza Spānijas iestādes, un Komisija nevarēja to izpaust, iepriekš neapspriežoties ar tām. Tāpēc Komisija piekrita publiskot tās 1. un 3. dokumenta daļas, kas neattiecās uz vēl nepabeigto pārkāpuma procedūras 2008/4097 daļu, un apspriesties ar Spānijas iestādēm par 2. dokumenta publiskošanu.

58. Savos apsvērumos par Komisijas atbildi uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu sūdzības iesniedzējs uzsvēra kavēšanos, ar kādu ES iestādes vēršas pret pilsoņiem, kuri vēlas piekļūt viņu rīcībā esošajos dokumentos ietvertajai informācijai. Līdz brīdim, kad dokumenti tiek publiskoti, tajos ietvertā informācija var pat novecot. Tas padara iedzīvotājus bezpalīdzīgus un mazina viņu uzticēšanos ES iestādēm.

59. Komisija 2012. gada 25. jūlija vēstulē sūdzības iesniedzējam norādīja, ka 2012. gada 21. jūnijā tā ir slēgusi pārkāpuma procedūras 2008/4097 otro aspektu. Tādējādi Komisija varēja publiskot visu 1. un 3. dokumentu un pievienot tos savai vēstulei. Attiecībā uz 2. dokumentu Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā ir sākusi apspriešanos ar Spānijas iestādēm par tā izpaušanu, un pienācīgi informēs sūdzības iesniedzēju par iznākumu.

60. Telefonsarunā starp sūdzības iesniedzēju un ombuda dienestiem, kas notika 2012. gada 2. augustā, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ir apmierināts ar ombuda veiktās izmeklēšanas rezultātiem ar nosacījumu, ka Komisija galu galā publiskos 2. dokumentu.

Ombuda novērtējums pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

61. No vienas puses, ombuds pauž nožēlu, ka ar savu mierizlīguma priekšlikumu viņš nespēja pārliecināt Komisiju, ka i) sūdzības iesniedzēja 2010. gada 13. decembra pieteikumu var uzskatīt par atkārtotu pieteikumu un ka tādēļ ombudam iesniegtā sūdzība ir pieņemama, un ii) izņēmums, uz kuru Komisija atsaucās, lai noraidītu sūdzības iesniedzēja lūgumu par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, nebija piemērojams.

62. No otras puses, ombuds atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir pieņēmusi viņa mierizlīguma priekšlikumu, cik vien iespējams, izpaužot dokumentus, kurus tā varēja publiskot, neapspriežoties ne ar vienu trešo personu. Tāpēc ombuds uzskata, ka šajā lietā ir panākts mierizlīgums.

63. Ombuds paļaujas, ka Komisija darīs visu iespējamo, lai saprātīgā termiņā pabeigtu apspriešanos ar Spānijas iestādēm par 2. dokumentu, un pēc tam iespējami drīz informēs sūdzības iesniedzēju par savu pamatoto lēmumu attiecībā uz informācijas izpaušanu.

B. Secinājumi

Ombuds pabeidz izmeklēšanu ar šādu secinājumu:

Šajā sūdzībā ir panākts mierizlīgums.

 

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2012. gada 16. oktobrī

---

[1] Padomes 1990. gada 26. jūnija Direktīva 90/427/EEK par zootehniskajiem un ģenealoģiskajiem nosacījumiem, kas reglamentē Kopienas iekšējo tirdzniecību ar zirgu dzimtas dzīvniekiem (OV L 224, 55. lpp.).

[2] Komisijas 1992. gada 11. jūnija Lēmums 92/353/EEK, ar ko nosaka apstiprināšanas vai atzīšanas kritērijus organizācijām un apvienībām, kas ved vai veido reģistrēto zirgu dzimtas dzīvnieku ciltsgrāmatas (OV L 192, 63. lpp.).

[3] Ombuds uzzināja, ka oficiālā paziņojuma vēstule attiecas uz abiem šiem aspektiem saistībā ar viņa izmeklēšanu par sūdzību 1015/2011/AN, ko tas pats sūdzības iesniedzējs iesniedza pret Komisiju un kas attiecas uz Komisijas lēmumu slēgt pārkāpuma izmeklēšanas pirmo aspektu.

[4] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.).

[5] Komisija savā atzinumā informēja ombudu par šīs atbildes esību, proti, tikai pēc tam, kad ombuds bija uzsācis izmeklēšanu.

[6] "Iestādesatsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: [...] - pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem, ja vien iepazīšanās ar tiem nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm."

[7] Spriedums lietā T-191/99 Petrie/Komisija, 2001, Recueil, II-3677. lpp.

[8] Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi pārkāpuma sūdzību 2008/4097 pret Spāniju, un apgalvoja, ka Komisijai būtu jāturpina pārkāpuma procedūra 2008/4097 kopumā. Tā kā sūdzības iesniedzēja nostāja šajā jautājumā nebija pietiekami skaidra, lai ombuds varētu izlemt, vai ir pamats sākt izmeklēšanu par šo apgalvojumu un prasību, ombuds lūdza to sniegt papildu skaidrojumus savas nostājas pamatošanai. Sūdzības iesniedzējs to izdarīja 2011. gada 21. martā. Ņemot vērā šos precizējumus, ombuds uzsāka atsevišķu izmeklēšanu 1015/2011/AN par to, kā Komisija izskatīja pārkāpuma procedūru 2008/4097.

[9] Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.).

[10] Apvienotās lietas T-355/04 un T-446/04 Co-Frutta/Komisija, 2010, Krājums, II-1. lpp., 35. un 36. punkts; apvienotās lietas T-391/03 un T-70/04 Franchet un Byk/Komisija, 2006, Krājums, II-2023. lpp., 48. punkts: “tikaiKomisijas ģenerālsekretāra vai OLAF direktora pieņemts akts, kas ir lēmums un kas pilnībā aizstāj iepriekšējo nostājas izklāstu, var radīt tiesiskas sekas, kuras var skart prasītāja intereses, un tādējādi par to var celt prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu”.

[11] Piemēram, savā lēmumā lietā 1302/2009/TS ombuds izteica šādus apsvērumus: "Kāizriet no Regulas 1049/2001 7. panta 4. punkta, 7. panta 1. punktā un attiecīgā gadījumā 7. panta 3. punktā noteikto termiņu neievērošanas sekas ir tādas, ka pieteikuma iesniedzējs iegūst tiesības iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar Regulas 1049/2001 8. pantu. Tomēr ir vērts atzīmēt, ka 7. panta 4. punktā nav noteikti nekādi ierobežojumi attiecībā uz to, kad tieši pēc šo termiņu beigām tiek iesniegts atkārtots pieteikums par atbildes nesniegšanu uz sākotnējo pieteikumu."

[12] Ombuda numerācija.

[13] Ombuda numerācija.

[14] Ombuda numerācija.