Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs ir politisks fonds — Konrad Adenauer Stiftung —, kas noslēdza dotācijas līgumu ar ES delegāciju. Sūdzības iesniedzējam (kopā ar trim vietējiem partneriem) laikposmā no 2013. gada janvāra līdz 2015. gada septembrim bija jāīsteno projekts, kura mērķis ir veicināt nevardarbīgu konfliktu atrisināšanu, iecietību un savstarpēju sapratni dažās Tuvo Austrumu daļās. Projektu daļēji finansēja no Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta (EKPI).

2. Pēc projekta revīzijas delegācija nolēma atgūt EUR 109 828,13.[1] Tā uzskatīja, ka šie izdevumi nav attiecināmi saskaņā ar dotācijas līgumu.

3. Sūdzības iesniedzējs vairākkārt pauda neapmierinātību ar delegācijas lēmumu.

4. Tā kā sūdzības iesniedzējs nebija apmierināts ar delegācijas galīgo lēmumu, viņš vērsās pie ombuda. Tas apgalvoja, ka delegācija nav pienācīgi reaģējusi uz saviem iebildumiem pret vairākiem revīzijas konstatējumiem.

Izmeklēšana

5. Ombuds sāka izmeklēšanu par to, vai delegācija ir pienācīgi ņēmusi vērā sūdzības iesniedzēja iebildumus pret konstatējumiem, ka dažas izmaksas nav attiecināmas saskaņā ar dotācijas līgumu. Jo īpaši ombuds lūdza Komisiju paust viedokli par sūdzības iesniedzēja iebildumiem un apsvērt, vai saskaņā ar taisnīguma [2] un proporcionalitātes [3] principiem tā apsvērs iespēju pārskatīt savu nostāju.

6. Izmeklēšanas gaitā ombuds saņēma Komisijas atbildi uz sūdzību un pēc tam sūdzības iesniedzēja komentārus, atbildot uz Komisijas atbildi. Sūdzības iesniedzējs savās piezīmēs izvirzīja iebildumus tikai pret 1. un 6. revīzijas konstatējumu. Tie galvenokārt bija saistīti ar vietējā projekta koordinatora un vietējā projekta asistenta algu izdevumiem, kas tika atzīti par neattiecināmiem “nepietiekami atbalstītas mēnešalgas” dēļ [4].

7. Tikmēr ombuds ir uzzinājis, ka jautājums par apliecinošo dokumentu trūkumu vietējā projekta asistenta nodarbināšanai tiek izskatīts saistībā ar tiesvedību sūdzības iesniedzēja mītnes valstī. Saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē ombuda darbu ^[5], ombuds nevar turpināt izskatīt šo sūdzības aspektu. Tādējādi viņas izmeklēšana ir vērsta uz jautājumu par vietējā projekta koordinatora algu izdevumiem.

Ombudam iesniegtie argumenti

8. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, tā kā attiecīgais vietējais projekta koordinators (X) bija vienas no sūdzības iesniedzēja projekta partnerorganizācijām direktors un dibinātājs, viņam nebija nepieciešams noslēgt darba līgumu “ar sevi”(t. i., ar viņa organizāciju). Viņa saistības attiecībā uz projektu tika juridiski nodrošinātas ar partnerības nolīgumu, kas noslēgts starp sūdzības iesniedzēju un projekta partnerorganizāciju (ko parakstīja X kā partnerorganizācijas direktors un dibinātājs). Turklāt sūdzības iesniedzējs uzskata, ka iesniegtās darba laika uzskaites lapas ir pietiekams pierādījums viņa iesaistei projektā.

9. Komisija apgalvoja, ka partnerattiecību nolīgums neaizstāj darba līgumu. Partnerības nolīgumā ir noteikts, ka visiem algotiem darbiniekiem ir jābūt vietējam darba līgumam. Tādēļ sūdzības iesniedzējam bija vai nu jāiesniedz šāds līgums, vai jāgroza partnerības nolīgums [6] Turklāt saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem [7] ir vajadzīgi gan līgumi, gan darba laika uzskaites lapas. Darba laika uzskaites lapas nevar uzskatīt par līgumā noteikto juridisko saistību ekvivalentu. Drīzāk juridiskās saistības nodrošina pamatu darba laika uzskaites lapām, ko pēc tam izmanto kā pierādījumu par stundām, kas pavadītas saistību izpildē.

10. Komisija arī apgalvoja, ka sūdzības iesniedzējs nav pamatojis savu nostāju, ka X juridiski nebija iespējams ar viņu noslēgt darba līgumu un ka sūdzības iesniedzēja laika gaitā iesniegtie paziņojumi bija pretrunīgi.

11. Sūdzības iesniedzējs savās piezīmēs apgalvoja, ka tam nav obligāti jāiesniedz darba līgums, jo izdevumu attiecināmību nosaka pierādījumi, kas apliecina, ka projekta īstenošanai tika izmantoti ES līdzekļi. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ārpus Eiropas ievērojamas un cieši saistītas personas varētu nevēlēties strādāt kā darba ņēmēji. Tādējādi līgumiska nodarbinātība var būt nepiemērota. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs minēja saziņas problēmas ar revidentiem revīzijas uz vietas laikā un tai sekojošajā saziņas posmā.

Ombuda novērtējums

12. Komisija uzskata, ka nebija pietiekamu pierādījumu par juridiskām saistībām iesaistīt projektā vietējo projekta koordinatoru. No otras puses, sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka partnerības nolīgums ar vietējo partnerorganizāciju ir jāuzskata par juridiskajām saistībām X nodarbināšanai.

13. Ombuds norāda, ka saskaņā ar dotācijas līguma vispārīgo noteikumu 16.3. pantu “papildus 2. pantā minētajiem ziņojumiem 16.2. pantā minētie dokumenti ietver:

...

- Pierādījumi par tādām saistībām kā līgumi un pasūtījuma dokumenti [16. panta 3. punkta trešais ievilkums][..].”

14. Ir skaidrs, ka, tā kā 16. panta 3. punkta trešajā ievilkumā ir lietots termins “piemēram”, saistības var pierādīt ar citiem līdzekļiem. Līdz ar to var būt apstākļi, kuros partnerības nolīgums varētu būt pietiekams pierādījums par personas apņemšanos īstenot projektu. Tomēr ir jāievēro partnerības nolīguma noteikumi. Partnerattiecību nolīgumā, par kuru ir runa šajā lietā, bija noteikts, ka vietējiem darbiniekiem, tostarp X, ir jāparaksta darba līgums. Kā pareizi norādījusi Komisija, sūdzības iesniedzējam bija vai nu jāgroza partnerattiecību nolīgums, vai arī jāiesniedz darba līgums. Tomēr, kā atzina sūdzības iesniedzējs, tas nav grozījis attiecīgo partnerības nolīguma klauzulu. Tā arī neesot noslēgusi darba līgumu.

15. Turklāt ombuds norāda, ka dotācijas līguma vispārīgo noteikumu 16.3. panta vienpadsmitajā ievilkumā ir noteikts, ka līgumslēdzējiem ir jāiesniedz “taff un algu saraksta ieraksti, piemēram, līgumi, algu pārskati, darba laika uzskaites lapas [8]”. Ombuds piekrīt Komisijas nostājai, kas izklāstīta 2018. gada 9. februāra vēstulē Eiropas Parlamenta deputātam no Vācijas par šo jautājumu: “lai algas izdevumi būtu pamatoti, būtu jādara pieejams darba līgums un algas izraksti vai cits maksājuma pierādījums. Vienīgā darba laika uzskaites lapu esamība varētu attaisnot laiku, kas veltīts projekta darbībām, bet [ne]ir pierādījums, lai pamatotu algu izmaksas, kas deklarētas finanšu pārskatā...”(izcēlums pievienots). Tādēļ ombuds secina, ka Komisijai bija pamats pieprasīt papildu pierādījumus par algu izdevumiem [9].

16. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja bažām par revīziju uz vietas ombude norāda, ka Komisijas lēmums izdot atgūšanas rīkojumu nebija balstīts uz iespējamu nepareizu saziņu revīzijas procedūras laikā. Tas tika pamatots ar to, ka sūdzības iesniedzējs nebija veicis nepieciešamos grozījumus partnerības nolīgumā, un ar to, ka nebija darba līguma.

17. Ombuds norāda, ka Komisija ir sniegusi sūdzības iesniedzējam izsmeļošu atbildi, kurā tā ir izskatījusi visus sūdzības iesniedzēja iebildumus. Tāpēc viņa izbeidz lietu, konstatējot, ka nav pieļauta administratīva kļūme.

Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu, ombuds slēdz šo lietu ar šādu secinājumu:

Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvas kļūmes.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Emily O'Reilly
Eiropas ombuds

Strasbūrā, 2019. gada 12. jūlijā

[1] Pēc tam Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā ir nolēmusi atteikties no viena no revīzijas konstatējumiem un ka atgūšanas rīkojums ir attiecīgi samazināts līdz 104 849,18 EUR.

[2] Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa (turpmāk “ECGAB”) 11. pants.

[3] ECGAB 6. pants un Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 91. pants

(2012. gada 29. oktobris) par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 piemērošanas noteikumiem

Eiropas Parlaments un Padome par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam.

[4] Revīzijas 6. konstatējums (“Finanšu konstatējumu ietekme uz administratīvajām izmaksām”) attiecās uz pieļaujamajiem netiešajiem izdevumiem. To summa ir atkarīga no tiešo attiecināmo izmaksu galīgās summas, jo tās aprēķina procentos no tiešajām attiecināmajām izmaksām. Sūdzības iesniedzējs lūdza pārskatīt 6. revīzijas konstatējumu, pamatojoties uz saviem iebildumiem pret 1. revīzijas konstatējumu (par “nepietiekami atbalstītu mēneša algu sarakstu”).

[5] LESD 228. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka ombuds nevar izskatīt sūdzības, ja izvirzītie jautājumi ir vai ir bijuši tiesvedības priekšmets.

[6] Komisija apgalvoja, ka sūdzības iesniedzējs savās piezīmēs par 2017. gada 31. maija revīzijas ziņojumu bija norādījis, ka “pēc projekta grupas izveidošanas būtu vajadzējis attiecīgi grozīt partnerības nolīgumu, bet īstenošanas periodā mēs to neesam ņēmuši vērā”. Komisija uzskata, ka tas nozīmē, ka “saņēmējs piekrīt tam, ka [X] iesaistei nav saistību pamata”.

[7] Dotācijas līguma vispārīgo noteikumu 16.3. pantā ir noteikts, ka “papildus 2. pantā minētajiem ziņojumiem 16.2. pantā minētie dokumenti ietver: ... pierādījums par saistībām, piemēram, līgumiem ... [un] pierādījums par pakalpojumu sniegšanu, piemēram, apstiprināti ziņojumi, darba laika uzskaites lapas, ... [un s] taff un algas ieraksti, piemēram, līgumi, algas izraksti, darba laika uzskaites lapas ...”. Komisija apgalvoja, ka 16. panta 3. punktā “līgumi” un “darba laika uzskaites lapas” ir uzskaitīti atsevišķi, tos skaidri klasificējot atsevišķās “saistību” un “pakalpojumu sniegšanas” kategorijās.

[8] Piešķīruma līguma vispārīgo nosacījumu 16.3. punkta vienpadsmitajā ievilkumā ir noteikts, ka “[f] vai vietējiem darbiniekiem, kas pieņemti darbā uz noteiktu laiku, būtu jāsniedz sīka informācija par atalgojumu, ko pienācīgi pamatojusi vietējā atbildīgā persona un kas sadalīts bruto algā, sociālā nodrošinājuma maksā, apdrošināšanā un neto algā”.

[9] Tā kā Ombuds neuzskata, ka 1. revīzijas konstatējums ir jāpārskata, un 6. revīzijas konstatējums būtu jāpārskata tikai tad, ja 1. revīzijas konstatējums tiktu pārskatīts, Ombudam nav jāsniedz piezīmes par 6. revīzijas konstatējumu.