Lieta attiecās uz Eiropas Komisijai iesniegto pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi dokumentiem par Starptautiskās Tiesas (ST) 2024. gada 19. jūlija konsultatīvā atzinuma par ES un Izraēlas tirdzniecības nolīgumu ietekmi. Komisija identificēja “piezīmi lietas materiāliem” (turpmāk tekstā – “piezīme”), kurai tā pilnībā atteica piekļuvi, atsaucoties uz izņēmumu saskaņā ar ES tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem. Konkrētāk, Komisija apgalvoja, ka var prezumēt, ka paziņojuma izpaušana kaitētu juridisko atzinumu aizsardzībai. Sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju pārskatīt savu lēmumu, apgalvojot, ka informācijas izpaušana ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Kad Komisija saglabāja savu atteikumu izpaust paziņojumu, piebilstot, ka tā izpaušana kaitētu arī personas datu aizsardzībai, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgo dokumentu un tikās ar Komisijas pārstāvjiem. Komisijas pārstāvji sanāksmē precizēja, ka, lai gan Komisija ir balstījusies uz vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu, kas, pēc tās domām, attiecas uz visiem juridiskajiem atzinumiem, kuri nav sniegti likumdošanas procedūras ietvaros, tā ir arī veikusi paziņojuma individuālu novērtējumu.

Ombuds konstatēja, ka, atsaucoties uz vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu, kas būtu piemērojama jebkuram juridiskajam atzinumam jebkurā ES tiesību jomā, ja vien tā neattiecas uz likumdošanas lietu, Komisija ir atkāpusies no iedibinātās judikatūras par juridisko atzinumu aizsardzību un no pamatojuma, kas ir pamatā jebkurai no ES tiesu atzītajām vispārējām prezumpcijām.

Pamatojoties uz dokumenta pārbaudi un sanāksmē sniegto papildu informāciju, ombuds tomēr secināja, ka Komisijai pēc paziņojuma individuālas izvērtēšanas bija pamats uzskatīt, ka tā izpaušana varētu kaitēt iestādes interesēm lūgt un saņemt atklātus, objektīvus un visaptverošus juridiskos atzinumus. Viņa arī uzskatīja, ka Komisijai bija pamats secināt, ka paziņojuma publiskošana nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Tāpēc ombuds slēdza lietu, secinot, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota. Tomēr ombuds pauda nožēlu par to, ka bija nepieciešama sanāksme, lai apstiprinātu, ka Komisija ir veikusi paziņojuma individuālu novērtējumu, un lai saņemtu paskaidrojumus par to, kā paziņojuma izpaušana konkrēti un faktiski kaitētu iestādes interesēm lūgt un saņemt atklātus, objektīvus un visaptverošus juridiskos atzinumus.

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Komisija izskatīja pieprasījumu par publisku piekļuvi Komisijas priekšsēdētājai adresētai ES darbinieku vēstulei par viņas nostāju Izraēlas un Palestīnas konfliktā. Par vēstules esamību plašsaziņas līdzekļos tika ziņots 2023. gada oktobrī.

Atbildot uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu, Komisija norādīja, ka tās rīcībā nav vēstules aprakstam atbilstošu dokumentu. Sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju pārskatīt savu nostāju (iesniedzot atkārtotu pieteikumu). Vairāk nekā gadu vēlāk Komisija apstiprināja, ka sākotnējā pieprasījuma iesniegšanas laikā tās rīcībā nebija neviena dokumenta, kas atbilstu vēstules aprakstam. Tomēr Komisija pēc savas iniciatīvas reģistrēja jaunu pieteikumu par publisku piekļuvi saistībā ar attiecīgo vēstuli. Nebūdams apmierināts ar viņa pieprasījuma izskatīšanu, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Savā sākotnējā viedoklī par šo lietu ombude uzskatīja, ka no Komisijas lēmuma nav skaidrs, kāpēc tā nevar identificēt pieprasīto dokumentu. Ombuds arī norādīja, ka, pat ja Komisijas rīcībā nebija pieprasītās vēstules, nebija skaidrs, kāpēc tā neinformēja sūdzības iesniedzēju par to, tiklīdz tā bija saņēmusi atkārtoto pieteikumu, un jebkurā gadījumā piemērojamajos termiņos. Ombuds sākotnēji uzskatīja, ka tas, kā Komisija izskatīja sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, ir administratīva kļūme.

Atbildē ombudam Komisija paskaidroja, ka priekšsēdētāja kabinets pieprasīto vēstuli nekad nav saņēmis. Tā vietā Komisija 2024. gada 23. aprīlī saņēma pieprasīto vēstuli kā pielikumu vēstulei, kas adresēta toreizējam budžeta un administrācijas komisāram. Tā kā dokumentu identificēšanas termiņš ir sākotnējā pieprasījuma reģistrācija, uz pieprasīto vēstuli neattiecās sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījuma darbības laiks. Tāpēc Komisija pēc savas iniciatīvas reģistrēja jaunu pieprasījumu. 

Ombuds konstatēja vairākus trūkumus veidā, kādā Komisija izskatīja piekļuves pieprasījumu. Pirmkārt, ombude bija nobažījusies par to, kā Komisija bija sazinājusies ar sūdzības iesniedzēju, jo sūdzības iesniedzējs vairāk nekā gadu (t. i., no viņa sākotnējā pieteikuma 2023. gada oktobrī līdz Komisijas atbildei Ombudam 2025. gada martā) nesaņēma skaidru informāciju par to, kāpēc Komisija nevarēja identificēt viņa pieprasīto dokumentu. Otrkārt, ombuds norādīja, ka, lai gan nav strīda par to, ka Komisija sava galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī zināja par pieprasītā dokumenta esamību, tā nav izvērtējusi vēstuli saistībā ar tās iespējamo izpaušanu. Tā vietā tā reģistrēja jaunu pieprasījumu attiecībā uz vēstuli, savā reglamentā atsaucoties uz termiņu dokumentu identificēšanai. Šāda formāla pieeja šķiet grūti savienojama ar ES tiesību aktu par publisku piekļuvi dokumentiem garu, un tā noteikti nav ne iedzīvotājiem draudzīga, ne orientēta uz pakalpojumiem. Visbeidzot, ombuds norādīja uz ievērojamo kavēšanos, atbildot uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu.

Kopumā ombuds uzskata, ka tas, kā Komisija izskatīja sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu, bija administratīva kļūme. Tomēr, tā kā Komisija pa šo laiku ir pieņēmusi jaunu sākotnējo lēmumu un nodrošinājusi pilnīgu piekļuvi pieprasītajai vēstulei, ombude uzskata, ka nav lietderīgi sniegt oficiālu ieteikumu.

Lieta attiecās uz pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi Eiropas Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem saistībā ar Starptautiskās uzraudzības operācijas Albānijā dalībnieku paustajām bažām par profesionālo rīcību. Komisija konstatēja, ka viens dokuments (vēstule) ietilpst pieprasījuma darbības jomā, un piešķīra tam daļēju piekļuvi. Tā atteica piekļuvi vēstules daļām, pamatojoties uz nepieciešamību aizsargāt privātumu un sabiedrības intereses saistībā ar ES starptautiskajām attiecībām.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārskatīja dokumentu un apstiprināja, ka aizturētās daļas satur personas datus un sensitīvu informāciju. Ombuds uzskatīja, ka Komisijas argumenti, kas pamato personas datu rediģēšanu, ir pamatoti. Viņa arī konstatēja, ka nav acīmredzami nepareizi, ka Komisija apgalvo, ka dažu sensitīvu vēstules daļu izpaušana kaitētu ES starptautiskajām attiecībām ar Albāniju.

Tāpēc ombuds slēdza izmeklēšanu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.