kas pieņemts saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 4. panta 1. punktu ^[1]

Sūdzības priekšvēsture

1. 2024. gada maijā stājās spēkā Kritiski svarīgo izejvielu akts (“CRMA”)[2]. Šīs ES regulas mērķis ir nodrošināt piekļuvi drošai un ilgtspējīgai tādu būtisku izrakteņu un materiālu piegādei, kuriem ir liela ekonomiskā nozīme un ievērojams piegādes risks un kuri ir būtiski digitālajām, zaļajām un aizsardzības tehnoloģijām.

2. Saskaņā ar CRMA dažus kalnrūpniecības, pārstrādes un reciklēšanas projektus var atzīt par “stratēģiskiem projektiem”[3], kas nozīmē, ka šiem projektiem ir prioritārs statuss, saskaņā ar kuru valsts iestādēm un tiesām pēc iespējas ātrāk ir jāveic visas administratīvās vai tiesas procedūras, kas saistītas ar atļauju piešķiršanu minētajiem projektiem. 

3. Lai kritiski svarīgo izejvielu projekti tiktu atzīti par stratēģiskiem projektiem, tiem ir jāatbilst konkrētiem kritērijiem [4]. Piemēram, tiem i) jāsniedz jēgpilns ieguldījums ES stratēģisko izejvielu piegādes drošībā, ii) jākļūst īstenojamiem saprātīgā termiņā un iii) tie jāīsteno ilgtspējīgi, kas nozīmē, ka projektu virzītājiem ir jāuzrauga, jānovērš un līdz minimumam jāsamazina sava attiecīgā projekta jebkāda nelabvēlīga ietekme uz vidi vai sabiedrību.

4. Lēmumus par stratēģiskā projekta statusa noteikšanu pieņem Eiropas Komisija pēc apspriešanās ar Kritiski svarīgo izejvielu padomi, kuras sastāvā ir dalībvalstu eksperti.

5. Komisija 2024. gada maijā publicēja pirmo uzaicinājumu iesniegt pieteikumus kritiski svarīgo izejvielu projektu atzīšanai par stratēģiskiem projektiem saskaņā ar CRMA.[5] 2025. gada martā Komisija par stratēģiskiem projektiem izraudzījās 47 projektus Eiropas Savienībā. [6] 2025. gada jūnijā Komisija par stratēģiskiem projektiem izraudzījās 13 projektus, kas atrodas valstīs ārpus ES, tostarp litija ieguves projektu, kas atrodas Jadaras ielejā Serbijā.[7]

6. Sūdzības iesniedzēji attiecīgi 2025. gada jūlijā un septembrī iesniedza Komisijai divus pieprasījumus [8] par publisku piekļuvi dokumentiem neatkarīgi viens no otra, lūdzot piekļuvi “Jadar projekta” pieteikumam, lai tam piešķirtu stratēģisko statusu saskaņā ar CRMA.

7. Komisija identificēja septiņus dokumentus, proti, pieteikuma veidlapu un sešus apliecinošos dokumentus [9], ko tai bija iesniedzis attiecīgais uzņēmums (“projekta virzītājs”). Komisija atteicās piešķirt publisku piekļuvi dokumentiem kopumā, atsaucoties uz nepieciešamību aizsargāt sabiedrības intereses attiecībā uz aizsardzību un militārajiem jautājumiem un ES finanšu un ekonomikas politiku [10], kā arī nepieciešamību aizsargāt komerciālās intereses [11], atsaucoties uz vispārēju prezumpciju par neizpaušanu.

8. Sūdzības iesniedzēji attiecīgi 2025. gada septembrī un novembrī lūdza Komisiju pārskatīt savus lēmumus (iesniedzot “atkārtotus pieteikumus”), apšaubot dokumentos ietvertās informācijas sensitīvo raksturu un apgalvojot, ka izpaušana ir sevišķi svarīga sabiedrības interesēs.

9. Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs lietā 3164/2025/PVV(MIG) uzskatīja, ka, ņemot vērā to, ka stratēģiskie projekti tiek finansēti no publiskiem līdzekļiem, paātrināti un tiem tiek piešķirtas regulatīvās privilēģijas, sabiedrības interesēs ir zināt, kā tie tiek novērtēti un atlasīti.

10. Turklāt sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka dokumenti, visticamāk, satur vides informāciju, tostarp informāciju par emisijām, attiecībā uz kuru sabiedrības interesēm būtu jāpiešķir prioritāte salīdzinājumā ar komercnoslēpumu. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka, tā kā projekts bija sadalīts vairākās “neatkarīgās vienībās”, tā kopējā ietekme bija grūti saprotama un, iespējams, projekta pieteikumā tā bija nepietiekami pārstāvēta. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka projektam ir veiktas izpētes un testēšanas mācības, kas neatbilst piemērojamiem valsts tiesību aktiem. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka pastāv “iebiedēšanas klimats” personām, kuras vēlas protestēt pret litija ieguvi Serbijā, atsaucoties uz Komisijas 2024. gada ziņojumu, kurā konstatēts, ka protestētāji ir saskārušies ar arestiem, mājokļa pārmeklēšanu, nomelnošanas kampaņām un stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību (“SLAPP” prasības).[12]

11. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisija nav pietiekami paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā pieņēma lēmumu attiecīgo projektu noteikt par stratēģisku projektu saskaņā ar CRMA. Viņš apgalvoja, ka tas apdraud tiesu iestāžu pieejamību, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizāciju tiesības apstrīdēt administratīvos lēmumus vides jautājumos saskaņā ar Orhūsas sistēmu [13].

12. Tāpat sūdzības iesniedzējs lietā 243/2026/NH norādīja, ka attiecīgajam projekta virzītājam ir veikta rūpīga pārbaude attiecībā uz dažādu projektu ietekmi uz vidi visā pasaulē. Viņš pauda bažas par to, ka avārijas gadījumā Jadaras ielejā iespējamais ūdens piesārņojums varētu ietekmēt kaimiņvalstis, proti, Horvātiju, Rumāniju un Bulgāriju. Viņš arī atsaucās uz vietējās kopienas iebildumiem pret “Jadar projektu” un uzsvēra, cik svarīgi ir nodrošināt, lai projekta mērķi atbilstu mērķiem, kas noteikti Saprašanās memorandā par stratēģisku partnerību starp ES un Serbiju ilgtspējīgu izejvielu, akumulatoru vērtības ķēžu un elektrisko transportlīdzekļu jomā.[14] Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka projekta virzītājs ir arī militāro preču eksportētājs no Serbijas un litija izmantošana ES militāriem mērķiem, viņaprāt, apdraudētu Serbijas neitralitāti.

13. Kad sūdzības iesniedzēji noteiktajā termiņā nesaņēma apstiprinošu atbildi no Komisijas (kas tiek uzskatīta par netiešu negatīvu atbildi [15]), viņi vērsās pie ombuda, paužot bažas par kavēšanos, kas Komisijai radās, izskatot viņu piekļuves pieprasījumus, un par tās atteikumu izpaust attiecīgos dokumentus.

Izmeklēšana

14. Ombude uzsāka divas izmeklēšanas par Komisijas netiešo atteikumu piešķirt publisku piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001.

15. Stratēģiskās izmeklēšanas ^[16] kontekstā ombude jau bija konstatējusi, ka Komisijas sistēmiskā kavēšanās publiskās piekļuves pieprasījumu apstrādē ir administratīva kļūme.^[17] Tāpēc, lai gan ombude pauda nožēlu par kavēšanos Komisijas atbildēs uz sūdzības iesniedzēju atkārtotajiem pieteikumiem, viņa neuzsāka izmeklēšanu par kavēšanās iemesliem šajos konkrētajos gadījumos. Tomēr ombude apzinās, ka Komisija joprojām kavējas ar publiskas piekļuves pieprasījumu izskatīšanu, un cieši uzrauga šo jautājumu, pamatojoties uz viņai iesniegtajām sūdzībām.

16. Kā pirmo soli izmeklēšanā ombude lūdza Komisiju katrā lietā pieņemt skaidru apstiprinošu lēmumu.

17. Kad kavēšanās turpinājās, Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja strīdīgos dokumentus.

18. Attiecīgi 2026. gada martā un aprīlī Komisija pieņēma apstiprinošu lēmumu katrā lietā. Tā saglabāja savu nostāju, ka piekļuve attiecīgajiem dokumentiem ir jāatsaka pilnībā, atsaucoties uz nepieciešamību aizsargāt attiecīgā projekta virzītāja komerciālās intereses, apgalvojot, ka ir piemērojama vispārēja prezumpcija par neizpaušanu.

19. Komisija vairs neizmantoja izņēmumus sabiedrības interešu aizsardzībai attiecībā uz aizsardzību un militārajiem jautājumiem, kā arī ES finanšu un ekonomikas politiku.

20. Sūdzības iesniedzēji joprojām nebija apmierināti ar piešķirto piekļuvi. Tāpēc ombudes izmeklēšanas grupa turpināja dokumentu pārbaudi.

Ombudam iesniegtie argumenti

21. Apstiprinošajos lēmumos Komisija norādīja, ka dokumenti ir daļa no sekmīga pieteikuma kritiski svarīgu izejvielu projekta atzīšanai par stratēģisku projektu saskaņā ar CRMA. Tā paskaidroja, ka, nosakot, vai piešķirt šo statusu, tai ir jānovērtē, vai attiecīgais projekts atbilst attiecīgajiem atzīšanas kritērijiem, kas ir tehniska rakstura un attiecas, piemēram, uz projekta spēju sniegt jēgpilnu ieguldījumu stratēģisko izejvielu piegādē ES, tā tehnisko iespējamību, paredzamo ražošanas apjomu un tā ilgtspēju un ietekmi uz vidi. Tas nozīmē, ka projektu pieteikumos ir jāiekļauj plaša tehniskā informācija, tostarp pierādījumi par katra atzīšanas kritērija izpildi, projekta īstenošanas grafiks un uzņēmējdarbības plāns, kurā novērtēta projekta finansiālā dzīvotspēja.

22. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskatīja, ka vispārējā prezumpcija par neizpaušanu, ko ES tiesas ir atzinušas attiecībā uz dokumentiem, kuri veido daļu no piedāvājumiem (kas parasti ietver tehnisku, ekonomisku un finansiālu piedāvājumu), kas iesniegti ES publiskā iepirkuma ietvaros, ir piemērojama pēc analoģijas.

23. Konkrētāk, Komisija norādīja, ka šīs vispārējās prezumpcijas pamatojums ir nepieciešamība saglabāt neizkropļotu konkurenci un to ekonomikas dalībnieku likumīgās intereses, kuri piedalās iepirkuma procedūrās, un ka līdzīgus apsvērumus var piemērot pieteikumiem stratēģiska projekta statusa saņemšanai. Tā apgalvoja, ka šis statuss ietver privileģētu stāvokli tirgū un ka pieteikuma iesniedzējiem ir “jāpierāda savas īpašās zināšanas un individuālā pievilcība, kas komerciālā kontekstā ir konkurētspējīga, neatkarīgi no tā, ka statusu var piešķirt nenoteiktam pieteikuma iesniedzēju skaitam viena uzaicinājuma ietvaros”. Komisija arī norādīja, ka šādos pieteikumos ir ietverta informācija par attiecīgā projekta virzītāja speciālajām zināšanām konkrētajā nozarē, darījumu attiecībām un inovatīvu pieeju, kas izmantota tā projekta izstrādē, un ka informācijas izpaušana atklātu metodiku, ko projekta virzītājs izmantojis, strukturējot savu pieteikumu, un visus iespējamos diferencējošos faktorus/unikalitāti, kas varētu būt konkurences priekšrocība.

24. Komisija apgalvoja, ka šāda informācija ir sensitīva un tai ir būtiska komerciāla vērtība, jo konkurenti to varētu izmantot savā labā gan attiecībā uz savu komercdarbību kopumā, gan saistībā ar pieteikumu stratēģiskā projekta statusam saskaņā ar CRMA. Komisija piebilda, ka kritiski svarīgo izejvielu tirgum ir raksturīga augsta koncentrācija un augsts svārstīgums, tāpēc jebkādas informācijas publiskošana par projekta virzītāja tehniskajām zināšanām un uzņēmējdarbības stratēģiju var radīt būtisku kaitējumu tā komerciālajām interesēm.

25. Attiecībā uz sevišķi svarīgu sabiedrības interešu pastāvēšanu Komisija noraidīja argumentu, ka izpaušana nodrošinātu pārredzamību un demokrātisku pārraudzību pār to, kā stratēģiskie projekti tiek novērtēti un atlasīti kā pārāk vispārīgi.

26. Attiecībā uz vides informāciju Komisija uzskatīja, ka dokumentos nav informācijas, ko pamatoti varētu uzskatīt par “informāciju, kas saistīta ar emisijām vidē”, ņemot vērā, ka attiecīgā informācija nebija “noteikta un līdz ar to nehipotētiska attiecībā uz šādu iespējamo emisiju veidu, ilgumu vai apjomu”. Jo īpaši, lai gan, novērtējot pieteikumu saskaņā ar CRMA, tā veic vispārēju novērtējumu par to, vai projekts tiks īstenots ilgtspējīgi, projekta konkrēta ilgtspējīga īstenošana ir atkarīga no tā ietekmes uz vidi novērtējuma, ko veic kompetentās valsts iestādes, jo tikai valsts atļauju piešķiršanas process var nodrošināt, ka kritiski svarīgu izejvielu projekti ir droši, aizsargāti un atbilst vides prasībām. Attiecīgi projekta atzīšana par stratēģisku projektu saskaņā ar CRMA neietekmē prasības, kas piemērojamas saskaņā ar ES, valsts vai starptautiskajiem tiesību aktiem [18].

27. Attiecībā uz strīdīgo projektu Komisija norādīja, ka brīdī, kad tā iesniedza pieteikumu par stratēģiskā statusa piešķiršanu, dažādas vides atļaujas vēl nebija izsniegtas. Tāpēc nevienu no dokumentos ietvertajām atsaucēm uz iespējamām emisijām nevar uzskatīt par “faktisku vai paredzamu”. Komisija arī uzskatīja, ka līdzīgi apsvērumi attiecas uz vides informāciju, kas nav informācija par emisijām, kura varētu būt ietverta dokumentos. Tā secināja, ka publiska piekļuve šādai informācijai nebūtu paredzēta, lai pamatotu sūdzības iesniedzēju atkārtotos pieteikumos paustos apgalvojumus. Šis mērķis arī nebūtu pārāks par nepieciešamību aizsargāt projekta virzītāja komerciālās intereses.

28. Visbeidzot, attiecībā uz sabiedrības interesēm saistībā ar iespēju vērsties tiesā Komisija apgalvoja, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas intereses publiskot dokumentu, lai iesniegtu pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar Orhūsas sistēmu, ir privātas, nevis sabiedrības intereses. Komisija piebilda, ka termiņš šāda pieteikuma iesniegšanai (saistībā ar attiecīgā projekta noteikšanu par stratēģisko projektu) jau ir beidzies.

29. Piezīmēs par Komisijas apstiprinošo lēmumu par viņa piekļuves pieprasījumu sūdzības iesniedzējs lietā 3164/2025/PVV(MIG) apgalvoja, ka vispārējas prezumpcijas par neizpaušanu izmantošana ir nepamatota, jo publiskā iepirkuma procedūras un procedūras kritiski svarīgo izejvielu projektu atzīšanai par stratēģiskiem projektiem saskaņā ar CRMA atšķiras procesuālais konteksts. Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka pirmais ir saistīts ar komerciāli pretrunīgu vidi, savukārt otrais kalpo tam, lai apliecinātu, ka projekti atbilst normatīvajām prasībām, tāpēc informācijas izpaušanas risks ir būtiski atšķirīgs.

30. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka konkrēta informācija dokumentos acīmredzami nav komerciāli sensitīva, piemēram, projekta īstenošanas grafiks, vispārējās ilgtspējas saistības un faktu apraksti par projekta atrašanās vietu, darbības jomu un regulatīvo kontekstu. Viņš teica, ka šāda veida informācija tiek regulāri atklāta, piemēram, atļauju piešķiršanas procesos un ietekmes uz vidi novērtējumos.

31. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā. Atzīmējot, ka projekti, kas saskaņā ar CRMA noteikti par stratēģiskiem projektiem, gūst ievērojamas ekonomiskas priekšrocības, tostarp piekļuvi publiskajam finansējumam, viņš atkārtoti uzsvēra, ka sabiedrībai ir tiesības zināt, uz kāda pamata tiek piešķirti ieguvumi, privilēģijas un resursi. Viņš piebilda, ka attiecīgajam projektam ir tieša ietekme uz vietējām kopienām, kurām ir likumīgas, juridiski aizsargātas tiesības zināt to darbību grafiku, kas var ietekmēt viņu vidi, īpašumu un iztikas līdzekļus. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka projekts rada ārkārtējas publiskas pretrunas, jo tas ir izraisījis tiesvedību, protestus, parlamentāro kontroli un diplomātisko iesaisti augstākajos līmeņos, un ka nepastāv kaitējuma risks, ņemot vērā to, ka tas pašlaik tiek apturēts.

32. Attiecībā uz piekļuvi vides informācijai sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijas pamatojums ir pretrunīgs. Konkrētāk, norādot, ka CRMA atzīšanas kritēriji skaidri ietver ilgtspēju un pievēršas ietekmei uz vidi, viņš apgalvoja, ka, ja attiecīgā informācija nav pietiekami pārliecinoša, lai to izpaustu, tai jābūt tikpat nepietiekami pārliecinošai, lai uz to varētu paļauties, piešķirot stratēģiskā projekta statusu. Šādā gadījumā Komisijai būtu jāpaskaidro, uz kāda pierādījuma pamata tā ir piešķīrusi šo statusu. Faktiski, ja Komisijai ir šaubas par dokumentos ietvertās vides informācijas precizitāti vai pilnīgumu, tas radītu bažas par tās novērtējuma pamatotību saskaņā ar CRMA un tādējādi lielu sabiedrības interesi par informācijas izpaušanu.

33. Attiecībā uz tiesu iestāžu pieejamību vides jautājumos sūdzības iesniedzējs norādīja, ka dokumenti varētu būt būtiski saistībā ar tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas nav pieprasījums veikt iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar Orhūsas regulējumu, tostarp prasībām valstu tiesās, procedūrām saskaņā ar ES vides tiesību aktiem un atļauju piešķiršanas lēmumu apstrīdēšanu. Sūdzības iesniedzējs arī noraidīja Komisijas viedokli, ka šis arguments liecina par privātām interesēm, norādot, ka tiesu iestāžu pieejamība vides jomā ir atzīta par sabiedrības interesēm.

34. Sūdzības iesniedzējs lietā 243/2026/NH norādīja, ka tāds sarežģīts kalnrūpniecības projekts kā aplūkojamais var ietekmēt vidi, ūdens resursu apsaimniekošanu, bioloģisko daudzveidību, mantojumu, kā arī vietējo sabiedrību. Viņš uzskatīja, ka Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā šīs bažas, nosakot projektu par stratēģisku projektu saskaņā ar CRMA, un atkārtoti uzsvēra, ka attiecīgajam projekta virzītājam jau tiek veikta pārbaude par tā ietekmi uz vidi dažādos projektos visā pasaulē. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka projekta pieteikuma izpaušana saskaņā ar CRMA ļautu sabiedrībai novērtēt projekta būtību un kliedēt jebkādas iespējamās aizdomas par korupciju.

35. Abos gadījumos sūdzības iesniedzēji noraidīja Komisijas nostāju, ka izņēmums attiecas uz visiem dokumentiem un ka daļēja piekļuve nav iespējama.

Ombuda novērtējums, kura rezultātā tika sagatavots ieteikums

36. Ņemot vērā jautājumu pārklāšanos, Ombuds nolēma šīs sūdzības izskatīt kopīgi un sniegt vienu ieteikumu.

37. ES iestādes var atteikt publisku piekļuvi dokumentam, kas pieprasīts saskaņā ar Regulu 1049/2001, ja pastāv pamatoti paredzams un nehipotētisks risks, ka tā izpaušana varētu kaitēt fiziskas vai juridiskas personas komerciālajām interesēm. Tomēr ES iestādes nevar atsaukties uz nepieciešamību aizsargāt komerciālās intereses tikai tāpēc, ka informācija attiecas uz uzņēmumu vai tā darījumu attiecībām. Izņēmums ir paredzēts, lai aizsargātu komerciāli sensitīvu informāciju, piemēram, informāciju, kas saistīta ar uzņēmuma uzņēmējdarbības stratēģiju vai īpašu zinātību [19]. Attiecīgi, atsaucoties uz šo izņēmumu, ES iestādēm ir jāpaskaidro, kā izpaušana varētu konkrēti un faktiski kaitēt attiecīgajām likumīgajām komerciālajām interesēm [20].

38. Šajā lietā Komisija atsaucās uz nepieciešamību aizsargāt attiecīgā projekta virzītāja komerciālās intereses, apgalvojot, ka strīdīgajiem dokumentiem var piemērot vispārēju prezumpciju par neizpaušanu. Ja tas tā ir, attiecīgajai Savienības iestādei nav individuāli jāizvērtē strīdīgie dokumenti, ne arī jāpaskaidro konkrētais kaitējums, ko radītu to satura izpaušana. Drīzāk tā var prezumēt, ka, tā kā dokumenti ietilpst konkrētā lietā vai dokumentu kategorijā, tiem ir jāpaliek konfidenciāliem kopumā.

Par vispārējo prezumpciju par informācijas neizpaušanu

39. Komisija uzskatīja, ka vispārējo prezumpciju, saskaņā ar kuru pretendentu piedāvājumu publiskošana publiskā iepirkuma procedūrās kaitētu attiecīgo pretendentu komerciālajām interesēm, kā to ir atzinušas Savienības tiesas, pēc analoģijas varētu piemērot dokumentiem, kas attiecas uz kritiski svarīgu izejvielu projektu noteikšanu par “stratēģiskiem projektiem” saskaņā ar CRMA.

40. Būtībā Komisija apgalvoja, ka var uzskatīt, ka pieteikums stratēģiskā projekta statusa saņemšanai ietver sensitīvu komercinformāciju, ko konkurenti varētu izmantot saistībā ar saviem projektu pieteikumiem, tādējādi izkropļojot konkurenci turpmākajās procedūrās un apdraudot projekta virzītāja tiesisko paļāvību.

41. Komisijas nostāja nav pārliecinoša. Konkrētāk, publiskā iepirkuma procedūra pēc būtības atšķiras no procesa, kurā nosaka, vai kritiski svarīgu izejvielu projektam būtu jāpiešķir stratēģiskā projekta statuss saskaņā ar CRMA. Publiskā iepirkuma procedūra ir salīdzinoša atlases procedūra, kurā attiecīgajai iestādei ir jāsalīdzina dažādi dažādu pretendentu komercpiedāvājumi par vienu un to pašu pakalpojumu, lai izvēlētos labāko. Pakalpojumu līgumu piešķirs tikai izraudzītajam pretendentam. Tāpēc publiskā iepirkuma procedūrai ir konkurences raksturs.

42. Savukārt process kritiski svarīgo izejvielu projektu noteikšanai par stratēģiskiem projektiem nav balstīts uz piedāvājumiem, izmaksām vai konkurenci starp tirgus dalībniekiem, bet gan uz sabiedrības interešu kritērijiem. Novērtējot pieteikumus stratēģiskā projekta statusam, Komisijai, īstenojot administratīvo rīcības brīvību, ir jānosaka, vai attiecīgais projekts atbilst CRMA noteiktajām tiesību aktu prasībām. Ja Komisija uzskatīs, ka projekts atbilst minētajiem kritērijiem, tas tiks atzīts par stratēģisku projektu. Šis lēmums tiek pieņemts neatkarīgi no citu projektu pieteikumu satura. Citiem vārdiem sakot, teorētiski visi projekti, kas piesakās stratēģiskā projekta statusam konkrētā uzaicinājumā, var būt veiksmīgi.

43. Turklāt šķiet nepamatoti pieņemt, ka tādos projektu pieteikumos kā šajā lietā aplūkotais ir ietverta komerciāli sensitīva informācija. Attiecīgie projekta virzītāji ir iesnieguši dokumentus, lai parādītu, vai un kā to attiecīgais projekts atbilst attiecīgajām CRMA noteiktajām prasībām.[21] Tas ietver, piemēram, to, kā projekts tiktu īstenots ilgtspējīgi, t. i., kā projekta virzītājs novērstu un līdz minimumam samazinātu negatīvo ietekmi uz vidi un sabiedrību.

44. Šī informācija parasti būs arī daļa no obligātā ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN), kas projektu virzītājiem jāveic saskaņā ar tiem piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, un/vai ietekmes uz vidi un sociālo ietekmi novērtējumiem, ko projektu virzītāji varētu veikt brīvprātīgi vai saistībā ar finansējuma prasību izpildi. Šādu novērtējumu galvenā iezīme parasti ir tā, ka tos ir paredzēts darīt publiski pieejamus. Turklāt, ņemot vērā kritiski svarīgo izejvielu projektu apjomu un būtisko ietekmi, projektu virzītāji parasti sadarbojas ar plašu ieinteresēto personu loku, lai uzlabotu sabiedrības izpratni par savu projektu un saņemtu tam atbalstu, vai arī tāpēc, ka piemērojamie noteikumi to prasa. Šajā kontekstā kļūst publiski pieejama informācija, kas projektu virzītājiem ir jāsniedz Komisijai saskaņā ar CRMA, lai pierādītu atbilstību prasībai par jēgpilnu sadarbību ar vietējām kopienām, kas iesaistītas, piesakoties stratēģiskā projekta statusam.

45. Pamatojoties uz dokumentu pārbaudi šajā un paralēlajā [22] izmeklēšanā, ombude nav pārliecināta, ka attiecīgie dokumenti satur tikai tādu informāciju, kas atspoguļotu projekta virzītāja īpašās zināšanas, zinātību vai komercnoslēpumus vai ko citu iemeslu dēļ varētu uzskatīt par sensitīvu. Drīzāk liela daļa tajā ietvertās informācijas ir diezgan vispārīga. Pieteikuma veidlapā projekta virzītājs apraksta, piemēram, kādus valsts tiesību aktus piemēro tā projektam, kādus brīvprātīgos ietvarus tas ievēro un kur tas saņem projekta īstenošanai nepieciešamās atļaujas. Attiecībā uz konkrētiem pasākumiem, ko projekta virzītājs plāno veikt, lai mazinātu sava projekta ietekmi uz vidi un sociālo jomu, pieteikuma veidlapā sniegtā informācija bieži vien nav ļoti detalizēta, bet ir tās informācijas kopsavilkums, kas jau ir likumīgi publiskota citur.

46. Piemēram, attiecīgais projekta virzītājs ir izveidojis projekta tīmekļa vietni, kurā tas bija publicējis projekta ietekmes uz vidi novērtējuma projektu. Lai gan šis dokuments projekta tīmekļa vietnē vairs nav pieejams, tas, ka projekta virzītājs pats to publicēja, liecina, ka tas neuzskatīja tā saturu par komerciāli sensitīvu. Turklāt pilsoniskā sabiedrība un akadēmiskās aprindas plaši komentēja dokumentu, un tas bija pamats atbildīgo valsts iestāžu lēmumam par darbības jomas noteikšanu attiecībā uz veicamo ietekmes uz vidi novērtējumu. Turklāt pārbaudē tika konstatēts, ka vismaz viens no attiecīgajiem apliecinošajiem dokumentiem ir publiski pieejams.

47. Ombude arī norāda, ka metodika, ko projekta virzītājs izmanto, formulējot un strukturējot savu pieteikumu, ir izklāstīta Komisijas sniegtajās vadlīnijās [23], kā arī pašā attiecīgajā pieteikuma veidlapā. Tādējādi pieteikuma veidlapā iekļautā informācija pēc būtības ir ļoti līdzīga informācijai, kas iekļauta citu projektu virzītāju pieteikumos, un arī dažādu projektu virzītāju iesniegtie apliecinošie dokumenti ir tāda paša veida. Turklāt Komisijai iesniegtās “ilgtspējas dokumentācijas” struktūra atbilst piemērojamajiem valsts tiesību aktiem un/vai valsts iestāžu pamatnostādnēm. Tāpēc ir maz ticams, ka to izpaušana jebkuros apstākļos citiem projektu virzītājiem sniegtu netaisnīgas priekšrocības attiecībā uz to pieejas kopēšanu.

48. Turklāt projektu pieteikumi, ko Komisija izskata saistībā ar konkrētu uzaicinājuma kārtu, neattiecas uz tiem pašiem vai pat līdzīgiem projektiem. Kritiski svarīgo izejvielu projekti drīzāk mēdz būt unikāli, ņemot vērā to ģeogrāfisko atrašanās vietu, iegūstamās vai pārstrādājamās izejvielas, valsts tiesisko regulējumu, kas uz tiem attiecas, vides faktorus, kas varētu tikt ietekmēti, un attiecīgās vietējās kopienas vajadzības. Attiecīgi arī katra projekta iespējamā ietekme un tas, kā to vislabāk risināt, ir unikāls.

49. Visbeidzot, jāatzīmē, ka Komisija pati ir publiskojusi daļu informācijas, kas ietverta līdzīgos projektu pieteikumos, proti, atbildē uz pilsoniskās sabiedrības organizāciju konsorcija “iekšējās pārskatīšanas pieprasījumu”[24], kas tika izdots pirms apstiprinošā lēmuma pieņemšanas šajā lietā [25].

50. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Ombuds uzskata, ka nebija saprātīgi, ka Komisija prezumēja, ka strīdīgie dokumenti visu laiku saturēs sensitīvu informāciju un ka tādējādi tiem varēja piemērot vispārēju prezumpciju par neizpaušanu. Tādējādi Komisijai esot bijis jāveic projekta pieteikuma individuāls novērtējums, lai piešķirtu plašu daļēju piekļuvi.

Par sevišķu sabiedrības interešu esamību

51. Ja ES iestāde ir konstatējusi, ka publiskas piekļuves piešķiršana dokumentiem varētu pamatoti kaitēt komerciālo interešu aizsardzībai, tai ir jāatsaka piekļuve, ja vien iepazīšanās ar dokumentiem nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm [26].

52. Šajā sakarā sūdzības iesniedzēji, tostarp atsaucoties uz Orhūsas regulu [27], apgalvoja, ka dokumentos varētu būt ietverta vides informācija, kas ietver “informāciju par emisijām vidē”[28], un ka šāda informācija būtu jāizpauž neatkarīgi no tās komerciālās sensitivitātes.

53. Orhūsas regulas mērķis ir nodrošināt, ka “vides informācija” tiek pakāpeniski darīta pieejama un izplatīta sabiedrībai [29]. Piekļuves šai informācijai mērķis ir veicināt sabiedrības līdzdalību saistītajā lēmumu pieņemšanas procesā, tādējādi palielinot pārskatatbildību un veicinot sabiedrības informētību par pieņemtajiem lēmumiem un atbalstu tiem. Tādējādi tiek uzskatīts, ka pastāv sabiedrības intereses piekļūt “vides informācijai”, un ES iestādēm tas būtu jāņem vērā, izvērtējot pieprasījumus par publisku piekļuvi [30].

54. Tomēr sabiedrības intereses piekļūt “vides informācijai” automātiski nav svarīgākas par interesēm, kas jāaizsargā, neizpaužot pieprasītos dokumentus. Drīzāk tas ir jāizvērtē, pamatojoties uz dokumentu un to konteksta individuālu pārbaudi [31]. Tas ir citādi, ja runa ir par īpaša veida “vides informāciju”, proti, informāciju, kas “attiecas uz emisijām vidē [..]”. Attiecībā uz šo konkrēto vides informācijas veidu uzskata, ka pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, ja runa ir par komerciālo interešu aizsardzību [32].

55. Jēdziens “informācija, kas saistīta ar emisijām vidē” neaprobežojas tikai ar informāciju par “faktiskajām emisijām”. Tajā ir ietverta arī informācija, kas ļauj sabiedrībai uzzināt, "kas, iespējams, tiks izlaists vidē (..)"[33], un informācija par šo emisiju ietekmi [34].

56. Šajā lietā Komisija attiecīgajos apstiprinošajos lēmumos uzskatīja, ka pieprasītajos dokumentos nav informācijas, ko varētu pamatoti uzskatīt par “informāciju, kas saistīta ar emisijām vidē”, jo projekta vides atļaujas pieteikuma iesniegšanas brīdī saskaņā ar CRMA vēl nebija izsniegtas. Šā iemesla dēļ Komisija uzskatīja, ka jebkura informācija par emisijām vidē, kas varētu būt ietverta projekta pieteikumā, ir jāuzskata par tīri hipotētisku, nevis faktisku vai paredzamu.

57. Ombude uzskata, ka šī nostāja nav pārliecinoša.

58. Saskaņā ar CRMA Komisijai nav pienākuma veikt visaptverošu ietekmes uz vidi novērtējumu projektam, kas piesakās stratēģiskā projekta statusam. Drīzāk atbildīgajām valsts iestādēm ir jāveic pilnīgs un detalizēts vides novērtējums, kad projekti piesakās prasītajai vides atļaujai. Tomēr, lai pārbaudītu, vai kritiski svarīgo izejvielu projekts tiktu īstenots ilgtspējīgi, Komisijai ir “jāņem vērā vispārējs novērtējums par projekta atbilstību attiecīgajiem Savienības vai valsts tiesību aktiem, kā arī attiecīgi papildu pierādījumi, ņemot vērā projekta atrašanās vietu”.[35] Tas nozīmē, ka projektu virzītājiem ir jāsniedz Komisijai plaša vides informācija, lai tā varētu novērtēt, vai to projekta ietekme uz vidi tiktu pietiekami uzraudzīta, novērsta un samazināta līdz minimumam.

59. Kā liecina pārbaude, dokumentācijā patiešām ir ietverta detalizēta informācija, kas saskaņā ar Orhūsas regulu ir kvalificējama kā “vides informācija”, tostarp informācija par gaidāmajām projekta emisijām nākotnē un šo emisiju ietekmi uz vidi. Šķiet, ka šī informācija ir balstīta uz neatkarīgu ekspertu veiktu novērtējumu un laboratoriskām pārbaudēm. Turklāt šī informācija ir iesniegta arī publiskajām iestādēm, lai parādītu, ka projekts atbilst attiecīgajām tiesību aktos noteiktajām prasībām attiecībā uz stratēģiskā projekta statusu un/vai saistībā ar valsts vides procedūrām.

60. Kā minēts iepriekš, jēdziens “informācija, kas saistīta ar emisijām vidē” ietver “informāciju par paredzamajām emisijām vidē”. [36] Ombuds saprot, ka informācija par emisijām tiks uzskatīta par paredzamu, ja šī informācija būs balstīta uz objektīvu datu konkrētu novērtējumu. Savukārt informācija par emisijām tiks uzskatīta par tīri hipotētisku, ja šī informācija ir balstīta nevis uz objektīvu datu konkrētu novērtējumu, bet gan uz pieņēmumiem.

61. Pamatojoties uz attiecīgo dokumentu pārbaudi, ombude uzskata, ka tajos ietvertā informācija par projekta aplēstajām nākotnes emisijām ir balstīta uz objektīvu datu konkrētu novērtējumu un tādējādi šīs emisijas, visticamāk, radīsies, pamatojoties uz paredzēto darbu raksturu un mērogu. Lai gan nav neiespējami, ka projekta plānošana joprojām varētu nedaudz mainīties (vai ka tā galu galā varētu netikt īstenota), informācija par emisijām, kas Komisijai iesniegta saskaņā ar CRMA, būtu jāuzskata vismaz par “paredzamu” un tādējādi uz to būtu jāattiecina jēdziens “informācija,[kas] attiecas uz emisijām vidē” ES Orhūsas regulas izpratnē. Galu galā Komisija to pieņēma kā pamatu, lai novērtētu attiecīgo projektu ilgtspēju.

62. Turklāt ir skaidrs, ka attiecīgais kritiski svarīgo izejvielu projekts būtiski ietekmēs vidi un cilvēku dzīvi plašos valsts apgabalos, kur tas atrodas, un, iespējams, arī ārpus tās. Tāpēc, ņemot vērā to, ka Komisija ir atzinusi projektu par stratēģisku projektu, tai būtu jāspēj sabiedrībai paskaidrot, kāpēc tā uzskata, ka tā ietekme uz vidi tiks pietiekami uzraudzīta un risināta. Tas, ka sabiedrība var pārbaudīt Komisijas lēmumu noteikt projektu par stratēģisku projektu un saukt Komisiju pie atbildības, šķiet īpaši steidzami, ja projektam ir raksturīgas pretrunas [37].

63. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisijas atteikums piešķirt plašu publisku piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem ir administratīva kļūme. Tāpēc viņa nāk klajā ar attiecīgu ieteikumu turpmāk tekstā.

Ieteikums

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds sniedz Komisijai šādu ieteikumu:

Eiropas Komisijai būtu jāpārskata sava nostāja attiecībā uz publiskas piekļuves pieprasījumiem, lai piešķirtu plašu publisku piekļuvi, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus. Vajadzības gadījumā Komisijai būtu jāapspriežas ar attiecīgo projekta virzītāju.

Komisija un sūdzības iesniedzēji tiks informēti par šo ieteikumu. Saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 4. panta 2. punktu Komisija līdz 2027. gada 5. februārim nosūta sīki izstrādātu atzinumu.

Teresa Anjinho
Eiropas ombude 

Strasbūrā, 05.11.2026. 

 

[1] Pieejams vietnē https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=uriserv%3AOJ.L_.2021.253.01.0001.01.ENG&toc=OJ%3AL%3A2021%3A253%3ATOC.

[2] Regula (ES) 2024/1252 (2024. gada 11. aprīlis), ar ko izveido satvaru, kā nodrošināt drošu un ilgtspējīgu apgādi ar kritiski svarīgām izejvielām: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A02024R1252-20240503.

[3] Skat. it īpaši CRMA 6. panta 1. punktu, 7. un 10. pantu.

[4] Saskaņā ar CRMA 6. panta 1. punktu.

[5] Pieejams vietnē: https://single-market-economy.ec.europa.eu/calls-expression-interest/call-applications-strategic-projects-under-critical-raw-materials-act_en.

[6] Piemērs: Komisijas lēmums, kurā uzskaitīti visi ES projekti, kas atzīti par stratēģiskiem projektiem, ir pieejams vietnē https://webgate.ec.europa.eu/circabc-ewpp/d/d/workspace/SpacesStore/1958718b-21e9-40f4-9c9f-42a58dc4c5a3/download.

[7] Komisijas lēmums, kurā uzskaitīti visi projekti ārpus ES, kas atzīti par stratēģiskiem projektiem, ir pieejams vietnē https://single-market-economy.ec.europa.eu/document/download/808502c2-21c7-4ca8-855f-ff0b528f91c4_en?filename=C_2025_3491_1_EN_ACT_part1_v4.pdf.

[8] Saskaņā ar Regulu 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Komisijas un Padomes dokumentiem: http://data.europa.eu/eli/reg/2001/1049/oj.

[9] Projekta konceptuālais slēgšanas plāns, uzņēmējdarbības plāns, pierādījumi par sertifikācijas shēmām, darbības plānošana, ilgtspējas dokumentācija un tehniskā priekšizpēte.

[10] Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

[11] Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu.

[12] Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Komisijas 2024. gada ziņojumu par Serbiju: https://enlargement.ec.europa.eu/document/download/3c8c2d7f-bff7-44eb-b868-414730cc5902_en?filename=Serbia%20Report%202024.pdf.

[13] Regulas 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (“Orhūsas regula”), 10. pants: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A02006R1367-20230429.

[14] Saprašanās memorands pieejams: https://single-market-economy.ec.europa.eu/document/6fe0e605-9299-45c3-b846-2efb85585251_en.

[15] Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktu.

[16] Stratēģiskā izmeklēšana OI/2/2022/OAM par laiku, kas Eiropas Komisijai vajadzīgs, lai izskatītu pieprasījumus par publisku piekļuvi dokumentiem: https://www.ombudsman.europa.eu/en/case/en/60766.

[17] Lēmums iepriekš minētajā stratēģiskajā izmeklēšanā OI/2/2022/OAM: https://www.ombudsman.europa.eu/en/decision/en/175321.

[18] Saskaņā ar CRMA 25. apsvērumu un 6. panta 3. punktu.

[19] Sk., piemēram, Vispārējās tiesas 2018. gada 7. februāra spriedumu PTC/EMA, T-718/15: https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=199044&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=13039858.

[20] Sk., piemēram, Tiesas 2018. gada 4. septembra spriedumu ClientEarth/Komisija, C‐57/16 P, 51. punkts: https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=205322&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=19039430.

[21] CRMA 6. panta 1. punkts.

[22] Lieta 1855/2025/PVV(MIG) par to, kā Eiropas Komisija izskatīja pieprasījumu par publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar projektiem, kuri saskaņā ar Kritiski svarīgo izejvielu aktu ir atzīti par “stratēģiskiem projektiem”: https://www.ombudsman.europa.eu/en/case/en/69726.

[23] Šī rokasgrāmata pieteikumu iesniedzējiem ir pieejama vietnē https://single-market-economy.ec.europa.eu/sectors/raw-materials/areas-specific-interest/critical-raw-materials/strategic-projects-under-crma/guide-applicants_en.

[24] Saskaņā ar Orhūsas regulas 10. pantu.

[25] Sk. Komisijas detalizēto novērtējumu, kas pievienots tās 2026. gada 8. janvāra atbildei: https://circabc.europa.eu/ui/group/3b48eff1-b955-423f-9086-0d85ad1c5879/library/74edffdc-0eb5-4658-bb6c-a5674127feb1/details.

[26] Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu.

[27] Regula 1367/2006, sk. 13. zemsvītras piezīmi.

[28] Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta d) apakšpunkts.

[29] Orhūsas regulas 1. panta 1. punkts.

[30] Sk. arī Ombuda lēmumu lietās 1132/2022/OAM un 1374/2022/OAM (https://www.ombudsman.europa.eu/en/decision/en/168684), 34. punkts.

[31] Sk. arī Ombuda lēmumu lietās 1132/2022/OAM un 1374/2022/OAM, 35. punkts.

[32] Saskaņā ar Orhūsas regulas 6. panta 1. punktu.

[33] Vispārējās tiesas 2018. gada 11. jūlija spriedums Rogesa Roheisengesellschaft Saar mbH/Komisija, T-643/13: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX:62013TJ0643.

[34] Sk., piemēram, Vispārējās tiesas 2024. gada 13. novembra spriedumu PAN Europe/Komisija, T-104/23, 66. punkts: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX:62023TJ0104.

[35] Saskaņā ar CRMA III pielikuma 5. punktu.

[36] Sk. arī Tiesas 2016. gada 23. novembra spriedumu lietā C-673/13 P Eiropas Komisija/Stichting Greenpeace Nederland un Pesticide Action Network Europe (PAN Europe), 74. punkts: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A62013CJ0673.

[37] Sk., piemēram: https://www.euronews.com/2024/08/09/we-are-not-interested-in-their-profits-farmers-protest-against-giant-lithium-mine-in-serbi; https://www.reuters.com/markets/commodities/serbia-wants-talks-with-rio-tinto-over-jadar-lithium-project-2024-01-17/; https://www.politico.eu/article/serbia-lithium-reserve-eu-mining-colony-electric-vehicles/.