1997. gada novembrī Eiropas ombuds pēc savas iniciatīvas uzsāka izmeklēšanu par slepenību, kas ir daļa no Komisijas darbā pieņemšanas procedūrām.

Pēc rūpīgas Komisijas atzinuma pārbaudes ombuds 1999. gada 8. marta vēstulē informēja Komisiju, ka, viņaprāt, tā pieeja ietver administratīvas kļūmes. Lai novērstu šos trūkumus, ombuds sagatavoja ieteikumu projektus saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu[1].

Komisija 1999. gada 5. jūlija vēstulē sniedza ombudam sīki izstrādātu atzinumu par šo ieteikumu projektu.

Šo īpašo ziņojumu iesniedz Eiropas Parlamentam saskaņā ar Ombuda statūtu 3. panta 7. punktu. Saskaņā ar minēto tiesību normu tajā ir ietverts arī ieteikums, ko ombuds uzskata par nepieciešamu šajā lietā.

A. Ombuda izmeklēšana un ieteikumu projekti

1997. gada 7. novembrī ombuds pēc savas iniciatīvas uzsāka izmeklēšanu par slepenību, kas ir daļa no Komisijas darbā pieņemšanas procedūrām. Savā vēstulē Komisijai ombuds norādīja, ka daudzi pilsoņi, piesakoties darbā, pirmo reizi sazinās ar Kopienas iestādēm. Tāpēc iestādēm būtu vērtīgi, ja iespaids, ko pilsoņi gūst šajā gadījumā, būtu pozitīvs. Ombuds arī atsaucās uz vairākām sūdzībām par pārredzamības trūkumu darbā pieņemšanas jautājumos.

Ombuds Kopienas iestāžu komentāros par šāda veida sūdzību atzīmēja divus tematus, kas atkārtojas. Pirmā ir atsauce uz Civildienesta noteikumu III pielikuma 6. pantu, kurā noteikts, ka "atlases komisijas sēdes ir aizklātas". Otrs temats ir atlases komisiju plašā rīcības brīvība.

Ombuds piekrīt, ka 6. pants tika pieņemts, lai garantētu atlases komisiju neatkarību, aizsargājot tās no iejaukšanās un spiediena. Tomēr viņš uzskata, ka šim likumīgajam apsvērumam nevajadzētu kavēt kandidāta procesuālo tiesību attīstību saskaņā ar 6. panta prasībām. Ombuds arī piekrīt, ka atlases komisijām ir piešķirta plaša rīcības brīvība. Tomēr viņš uzskata, ka šādu pilnvaru esamībai nevajadzētu liegt valsts iestādēm ievērot labas pārvaldības principus.

Tādēļ ombude jautāja Komisijai, vai tā plāno

1. ļaut kandidātiem rakstiskajos eksāmenos kārtot jautājumus kopā ar viņiem no eksaminācijas telpas,
2. vērtēšanas kritēriju paziņošana kandidātam, kurš to pieprasa,
3. darīt kandidātiem zināmus atlases komisijas locekļu vārdus un uzvārdus un
4. ļaut kandidātam rakstiskā eksāmenā izpaust sava eksāmena raksta marķētu kopiju.

Komisija atbildēja 1998. gada 2. martā.  Attiecībā uz pirmajiem diviem punktiem tā informēja ombudu, ka 1) kandidātiem tagad ir iespēja atņemt jautājumus, ja vien to saturu neaizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, un ka 2) atlases komisijas paziņo vispārējos korekcijas vai vērtēšanas kritērijus kandidātiem, kuri to pieprasa.

Attiecībā uz pārējiem diviem ombuda izvirzītajiem jautājumiem (3. un 4.) Komisija apgalvoja, ka apgalvojums par pārredzamības trūkumu bija balstīts uz ierobežotu skaitu sūdzību. Komisija uzskata, ka pastāv būtiska atšķirība starp konkursiem un parastajiem eksāmeniem, jo to dalībnieki tiek vērtēti pēc objektīva standarta, savukārt konkursa kandidāti tiek vērtēti viens pret otru un rezerves sarakstā tiek iekļauti tikai labākie.  Komisija uzskata, ka tikai atlases komisija var novērtēt katra kandidāta sniegumu, jo tā viena pati salīdzina visu kandidātu sniegumu. Iezīmētas kopijas izsniegšana kandidātam nedotu labumu pēdējam minētajam, jo personas, kura nav novērtējusi visus pārējos kandidātus, vērtējumam nebūtu jēgas. Komisija arī apgalvoja, ka, ņemot vērā konkursu kandidātu lielo skaitu, marķētu kopiju izpaušana radītu administratīvu un finansiālu slogu. Komisija arī norādīja, ka atlases komisiju rīcības brīvību uzrauga Kopienas tiesas.

Ar 1999. gada 8. marta vēstuli ombuds ņēma vērā Komisijas sniegtos paskaidrojumus par pirmajiem diviem jautājumiem un norādīja, ka, pamatojoties uz šiem paskaidrojumiem, viņš neuzskata par vajadzīgu sīkāk izpētīt šos jautājumus.

Attiecībā uz atlases komisijas locekļu vārdu izpaušanu ombuds atgādināja, ka labas pārvaldības pamatprincips ir tāds, ka ikvienam sabiedrības loceklim, kas strādā ar ierēdni, ir tiesības zināt šī ierēdņa vārdu. Ņemot vērā to, ka administrācija bez sejas un vārda atsvešina, ombuds informēja Komisiju, ka viņš uzskata par nepieņemamu, ka kandidātiem, kuri piedalās mutiskajā eksāmenā, nevajadzētu būt tiesīgiem zināt eksaminētāju vārdus.

Attiecībā uz kandidāta piekļuvi iezīmētajam eksāmena rakstam ombuds uzsvēra, cik svarīgi ir nodrošināt pilnīgu sabiedrības uzticēšanos atlases komisiju darbam. Viņš uzskata, ka attiecīgie dokumenti sastāv no diviem elementiem, proti, paša pārbaudes darba un pārbaudītāju veiktajiem labojumiem. Ombuds pamatoja, ka kandidāts ir eksāmena skripta autors un viņam nevar atteikt piekļuvi šim pašam skriptam. Atbildot uz Komisijas otro jautājumu, ombuds uzstāja, ka lēmums par to, vai ir pamatoti pieprasīt attiecīgo informāciju, ir jāpieņem pilsonim, nevis administrācijai. Kandidāts patiešām bija ļoti ieinteresēts uzzināt, kādas kļūdas viņš varētu būt pieļāvis. Attiecībā uz Komisijas minēto administratīvo un finansiālo slogu ombude ierosināja, ka gadījumā, ja liels skaits kandidātu pieprasītu savu pārbaudes darbu kopijas, Komisija varētu apsvērt iespēju iekasēt samērīgu maksu, lai segtu attiecīgās izmaksas.

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, ombuds saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu iesniedza Komisijai šādus ieteikumu projektus:

Komisija mutiskajos pārbaudījumos kandidātiem dara zināmus atlases komisijas locekļu vārdus.

Turpmākajos konkursos Komisija rakstisko pārbaudījumu kandidātiem pēc pieprasījuma nodrošina piekļuvi saviem marķētajiem pārbaudījumu grafikiem.

B. Komisijas atbilde uz ieteikumu projektiem

Savā 1999. gada 5. jūlija atbildē Komisija atzina, ka Amsterdamas līgums atzīst pārredzamību par Eiropas Savienības vispārēju principu un piešķir pilsoņiem pienācīgas tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (EK līguma 255. pants). Šajā sakarā Komisija jo īpaši vērsa uzmanību uz savu 1994. gada 8. februāra Lēmumu Nr. 94/90/EOTK, EK, Euratom par publisku piekļuvi Komisijas dokumentiem[2] un Rīcības kodeksu attiecībā uz publisku piekļuvi Padomes un Komisijas dokumentiem[3]. Tomēr Komisija norādīja, ka pagaidām nevienā no šiem dokumentiem nav paredzēts izņēmums no noteikumiem, kas piemērojami darbā pieņemšanas konkursiem saskaņā ar Civildienesta noteikumiem un Kopienu tiesu judikatūru.

Attiecībā uz atlases komisiju locekļu vārdu izpaušanu Komisija sniedza pozitīvu atbildi, norādot, ka atlases komisijas locekļu vārdi kandidātiem mutiskajos pārbaudījumos tiks paziņoti oficiāli (nevis tikai mutiski).

Attiecībā uz piekļuvi iezīmētajiem pārbaudes darbiem Komisija norādīja, ka tā jau ir piešķīrusi ombudam šādu piekļuvi lietā, kurā ombuds bija lūdzis iepazīties ar attiecīgo dokumentu. Ombudam bija atļauts iepazīties ar dokumentu Komisijas birojos. Šī piekļuve tika piešķirta (un tiks piešķirta turpmākajos gadījumos), ņemot vērā īpašo institucionālo lomu, ko EK līgums piešķir ombudam.

Tomēr Komisija turpināja iebilst pret ierosinājumu, ka šāda piekļuve būtu jāpiešķir pašiem kandidātiem. Lai pamatotu šo viedokli, Komisija būtībā balstījās uz argumentiem, kas jau bija izvirzīti tās 1998. gada 2. marta vēstulē, proti:  pastāv būtiska atšķirība starp konkursiem un parastajiem eksāmeniem, jo to dalībnieki tiek vērtēti pēc objektīva standarta, savukārt konkursa kandidāti tiek vērtēti viens pret otru; ka katra kandidāta sniegumu var novērtēt tikai atlases komisija, jo tā viena pati salīdzina visu kandidātu sniegumu; ka izlabota eksemplāra izsniegšana kandidātam nedotu labumu pēdējam minētajam, jo personas, kas nav novērtējusi visus pārējos kandidātus, vērtējumam nebūtu jēgas, un, visbeidzot, ka pienākums izsniegt izlabotus eksāmena aprakstus varētu radīt ievērojamus administratīvus un finansiālus apgrūtinājumus.

Komisija uzstāja, ka pārbaudes darbu – neatkarīgi no tā, vai tie ir atzīmēti vai nav – izpaušana kandidātiem iezīmētu radikālu novirzi no iepriekšējās prakses. Tāpēc tas būtu jāapsver vispārīgākā kontekstā ar regulu, ar ko īsteno EK līguma 255. pantu un kas Padomei būtu jāpieņem, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu. Ņemot vērā jautājuma svarīgumu un sekas, ko šādas izmaiņas radītu cilvēkresursu ziņā, pat ja būtu jāmaksā nodevas, pašreizējā Komisija, kas bija atkāpusies no amata, uzskatīja, ka tā nevar pieņemt ombuda pieprasīto pasākumu un ka jaunajai Komisijai būtu jāsniedz galīga atbilde uz ombuda ieteikumu.

C. Komisijas atbildes analīze

Atlases komisiju locekļu vārdu un uzvārdu paziņošana

Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas gatavību atklāt atlases komisiju locekļu vārdus konkursu kandidātiem. Šīs prasības ieviešana visos gadījumos ievērojami palielinās pārredzamību un pārliecinās pretendentus, kas piedalās konkursos. Lai gan Komisijas piekrišana ir izteikta rūpīgā valodā, ombuds pieņem, ka Komisija patiešām rīkosies atbilstīgi un izpaudīs attiecīgos vārdus. Pamatojoties uz šo pieņēmumu, ombuds neuzskata par nepieciešamu turpināt izmeklēšanu šajā jautājumā.

Piekļuve paša kandidāta marķētam eksāmena skriptam

Ombudam nav zināms neviens Kopienas tiesību aktu noteikums vai Kopienas tiesu prakse, kas liegtu Komisijai ļaut kandidātam rakstiskā eksāmenā redzēt savu marķēto scenāriju. Civildienesta noteikumu III pielikuma 6. pantā ir noteikts, ka “atlases komisijas procedūra” ir slepena. Tāpēc atlases komisijas apspriedēm ir jāpaliek slepenām, bet no tā ne vienmēr izriet, ka kandidātam ir jāliedz iespēja iepazīties ar savu marķēto eksāmena grafiku.

Galvenais arguments, ko Komisija izvirza, lai pamatotu savu atteikumu, attiecas uz darbā pieņemšanas procedūras raksturu. Komisija uzskata, ka atlases komisija novērtē katru kandidātu, salīdzinot viņa sniegumu ar visu pārējo tā paša konkursa kandidātu sniegumu. Komisija no tā secina, ka iezīmētā eksāmena darba izpaušanai nebūtu jēgas, jo tā atspoguļo tikai tās personas vērtējumu, kura nav novērtējusi visus pārējos kandidātus.

Tomēr iespēja pārbaudīt savu marķēto eksāmena skriptu nozīmē vairākas priekšrocības kandidātam. Pirmkārt, kandidāts iegūst iespēju atklāt savas kļūdas un tādējādi uzlabot savu turpmāko sniegumu. Otrkārt, tiek stiprināta kandidāta uzticība administrācijai. Tas ir svarīgi, jo šķiet, ka ir plaši izplatīts uzskats, ka Komisija ne vienmēr pienācīgi novērtē testus un ka dažkārt tie vispār netiek novērtēti. Treškārt, ja kandidāts uzskata, ka viņš ir nepareizi novērtēts, viņš varēs daudz precīzāk argumentēt, ja viņš ir redzējis savu marķēto eksāmena skriptu. Jebkurā gadījumā par to, vai informācija ir noderīga, būtu jālemj pilsonim, kurš pieprasa informāciju, nevis administrācijai.

Komisija atsaucas arī uz administratīvo un finansiālo slogu, ko varētu radīt pārbaudes darbu publiskošana. Ombuds ir pārliecināts, ka Komisijas dienesti varētu organizēt informācijas izpaušanas procesu tā, lai līdz minimumam samazinātu izmaksas, jo ir maz ticams, ka katrs kandidāts vēlētos redzēt savu marķēto pārbaudes darbu.

Komisija pareizi norāda, ka ombuds ir varējis pārbaudīt sūdzību iesniegušā kandidāta iezīmēto pārbaudes darbu. Šajā sakarā ir lietderīgi atgādināt, ka saskaņā ar viņa statūtu 3. panta 2. punktu visām Kopienas iestādēm un struktūrām ir "pienākums sniegt ombudam visu informāciju, ko viņš tām pieprasījis, un dot tām piekļuvi attiecīgajām lietām". Tomēr ombuda iespēja pārbaudīt iezīmētu eksāmena skriptu nav apmierinošs aizstājējs paša kandidāta piekļuvei.

Komisija arī pamatoti norāda, ka atlases komisiju darbība ir pakļauta tiesas kontrolei Kopienu tiesās. Tomēr tas nozīmē, ka jautājumi, kurus viegli būtu bijis iespējams atrisināt, ja kandidātam būtu bijusi iespēja redzēt iezīmēto eksāmena darbu, var būt jāizskata tiesām. Ombuds uzskata, ka kandidātiem tas ir ļoti neapmierinoši. No otras puses, piekļuves piešķiršana iezīmētajam eksaminācijas skriptam, visticamāk, apmierinās daudzus jautājumus ar minimālu piepūli un laiku.

Komisija uzskata, ka jautājumu par piekļuvi marķētiem pārbaudes darbiem varētu atbilstošāk atrisināt saistībā ar īstenošanas noteikumiem, kas jāpieņem saskaņā ar EK līguma 255. pantu. Īstenošanas noteikumos varētu paredzēt konkursu kandidātu tiesības piekļūt šādiem dokumentiem. Tomēr ombuds uzskata, ka šī likumdošanas iespēja neliedz Komisijai tagad uzlabot savu administratīvo praksi. Šis jautājums ir aktuāls, un tas būtu jāatrisina pēc iespējas ātrāk.

Ombuds atzinīgi vērtē to, ka Komisija vairs kategoriski neizslēdz iespēju, ka kandidātiem nākotnē tiks dota piekļuve viņu iezīmētajiem eksāmeniem, un ka tā paredz, ka par šo jautājumu lems jaunā Komisija. Tomēr Kopienas tiesību aktu principu ievērošanai nevajadzētu būt atkarīgai no Komisijas sastāva.

Kā apstiprināts Amsterdamas līgumā, pienākums pieņemt iespējami atklātus lēmumus ir viens no Eiropas Kopienu administratīvo tiesību pamatprincipiem. Turklāt ir svarīgi nodrošināt, lai pilsoņi gūtu pozitīvu iespaidu, pirmo reizi saskaroties ar Kopienas iestādēm. Pilsoņi, kuri vēlas strādāt Kopienās, saņem ļoti sliktu iespaidu, ja viņiem rodas šaubas par to, vai viņi ir novērtēti godīgi un pareizi.  Lai kliedētu šādas šaubas, ir būtiski, lai katram kandidātam būtu iespēja pārbaudīt sava eksāmena raksta marķēto kopiju. Šī iespēja nekādā ziņā nav pretrunā prasībai, ka atlases komisiju darbam jābūt slepenam, jo tā neattiecas uz atlases komisiju apspriedēm, kurās tiek vērtēti kandidātu relatīvie nopelni.  Šo iemeslu dēļ tas, ka Komisija nav grozījusi savas administratīvās procedūras, lai katram kandidātam dotu iespēju piekļūt savam iezīmētajam eksāmena rakstam, šķiet, ir administratīva kļūme. Tādēļ ombudam ir pienākums iesniegt šo īpašo ziņojumu Eiropas Parlamentam saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 7. punktu.  Ombuds arī sniedz šādu ieteikumu, lai novērstu administratīvo kļūmi.

D. Ombuda ieteikums

Turpmākajos darbā pieņemšanas konkursos, bet ne vēlāk kā no 2000. gada 1. jūlija, Komisijai pēc kandidāta pieprasījuma būtu jānodrošina viņam piekļuve saviem augsti novērtētajiem eksaminācijas rakstiem.

Strasbūrā, 1999. gada 18. oktobrī

Jacob SÖDERMAN

[1] Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums Nr. 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.).

[2] OV 1994, L 46, 58. lpp.

[3] OV 1993, L 340, 41. lpp.