Lieta attiecās uz Eiropas Savienības delegācijas Papua-Jaungvinejā lēmumu noraidīt sūdzības iesniedzēja piedāvājumu kā nepamatoti lētu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka delegācija nav lūgusi konkrētus paskaidrojumus, nav pamatojusi savu lēmumu un noraidījumu balstījusi uz elementiem, kas nav saistīti ar piedāvājumā norādīto cenu.

Ombude konstatēja, ka delegācijai vajadzēja būt konkrētākai, pieprasot sūdzības iesniedzējam paskaidrojumus par cenu, un tai vajadzēja noteikt skaidru saikni starp cenu un visiem elementiem, kas ņemti vērā tās novērtējumā. Delegācija arī neesot pietiekami pamatojusi savu lēmumu noraidīt piedāvājumu kā nepamatoti lētu, pārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu. Šie trūkumi ir administratīva kļūme.

Lai gan Komisija izmeklēšanas laikā sniedza papildu skaidrojumus, ombude konstatēja, ka ar šiem skaidrojumiem nav pietiekami novērsti konstatētie trūkumi.

Ombude uzskatīja, ka šajā gadījumā nebūtu lietderīgi sniegt atbilstošu ieteikumu, jo līguma slēgšanas tiesības ir piešķirtas. Tomēr viņa izteica trīs ierosinājumus, kuru mērķis ir novērst šādu problēmu rašanos līdzīgos gadījumos nākotnē.

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Komisija izskatīja ziņu aģentūrā strādājoša žurnālista lūgumu pievienot to adresātu sarakstam, uz kuriem attiecas embargo paziņojumi presei, jo īpaši attiecībā uz Eurostat “Euro rādītājiem”, kas regulāri sniedz ekonomikas statistikas informāciju. Eurostat, kas ir daļa no Komisijas, atteicās iekļaut žurnālistu sarakstā, jo tajā bija norādīts, ka šādos izplatīšanas sarakstos var iekļaut tikai tos žurnālistus vai aģentūras, kuriem Komisija ir piešķīrusi plašsaziņas līdzekļu “akreditāciju”. Žurnālistam vai viņa ziņu aģentūrai nebija iespējams saņemt akreditāciju, jo viņi neatbilda vienam no priekšnosacījumiem, proti, ka aģentūras vai žurnālista domicils ir Beļģijā. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka šāda prakse ir diskriminējoša un nozīmē, ka tikai lielākas plašsaziņas līdzekļu organizācijas ar pietiekamiem finanšu resursiem, kas varētu atļauties žurnālistu klātbūtni Beļģijā, varētu saņemt informāciju, kurai noteikts embargo.

Ombuds uzskatīja, ka ir pamatoti, ka Komisija kā akreditācijas priekšnoteikumu attiecībā uz piekļuvi ES iestāžu fiziskajām ēkām Briselē iekļauj domicilu Beļģijā. Tomēr viņa uzskatīja, ka prasība par domicilu Beļģijā kā priekšnoteikums iekļaušanai plašsaziņas līdzekļu pārstāvju izplatīšanas sarakstos ir nesamērīga.

Ombude slēdza izmeklēšanu, konstatējot administratīvu kļūmi, un lūdza Komisiju sešu mēnešu laikā ziņot viņai par pasākumiem, ko tā veikusi, lai risinātu šo situāciju.

Sūdzības iesniedzējs lūdza Eiropas Komisijai publisku piekļuvi dokumentiem, kas satur Spānijas iestāžu paziņotos statistikas datus par pesticīdu aktīvajām vielām. Komisija piešķīra piekļuvi tikai daļai no četriem dokumentiem, kurus tā identificēja kā tādus, uz kuriem attiecas pieprasījums. Tā atteica piekļuvi pārējiem dokumentiem, atsaucoties uz izņēmumiem saskaņā ar ES noteikumiem par publisku piekļuvi dokumentiem un apgalvojot, ka rediģēto daļu izpaušana kaitētu to uzņēmumu komerciālajām interesēm, no kuriem dati tika vākti. Komisija arī apgalvoja, ka uz datiem attiecas konfidencialitātes princips, kas noteikts ES noteikumos par statistikas vākšanu.

Pamatojoties uz attiecīgo dokumentu pārbaudi, ombuds uzskatīja, ka aizklātā informācija attiecas uz vielām, kuras paredzēts izplatīt vidē. Saskaņā ar ES noteikumiem par piekļuvi vides informācijai (Orhūsas regula) un saistīto judikatūru šādas informācijas izpaušana ir sevišķi svarīgās sabiedrības interesēs.

Ombuds apšaubīja Komisijas nostāju, ka statistikas konfidencialitātes princips prevalē pār tās informācijas pārredzamību, kas attiecas uz emisijām vidē. Viņa nebija pārliecināta, ka Komisija ir pilnībā īstenojusi Orhūsas regulas noteikumus. Tomēr ombude uzskatīja, ka šos jautājumus vislabāk varētu risināt ES likumdevēji, kuri pašlaik pārskata piemērojamos tiesību aktus un tāpēc slēdza izmeklēšanu, apņemoties pievērst viņu uzmanību šim jautājumam.