(Izgatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu (1))

Sūdzību

Sūdzības iesniedzēju lieta

2003. gada decembrī sūdzības iesniedzēji, kas ir CDU biedrs (turpmāk tekstā – “Christlich Demokratische Union Deutschlands”) un tās pašas partijas jauniešu grupas pārstāvis, sūdzējās ombudam par to, ka Padomes sanāksmes, pildot likumdevējas funkcijas, bija atklātas tikai tiktāl, ciktāl tas ir paredzēts Padomes 2002. gada 22. jūlija reglamenta (OV L 230, 7. lpp.) 8. un 9. pantā.

Atbilstošās tiesību normas

Padomes reglamenta 8. un 9. pants ir formulēti šādi:

"8. pants
Padomes apspriedes, kas ir atklātas, un publiskas debates

1. Padomes apspriedes par tiesību aktiem, kas jāpieņem saskaņā ar koplēmuma procedūru atbilstīgi EK līguma 251. pantam, ir atklātas sabiedrībai šādi:

a) sabiedrībai ir iespēja iepazīties ar Komisijas svarīgākajiem tiesību aktu priekšlikumiem un ar tiem saistītajām debatēm Padomē. Šādu priekšlikumu sarakstu katra sešu mēnešu laikposma sākumā pieņem Vispārējo lietu un ārējo attiecību padome, kas sasaukta sanāksmē, kā minēts 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, pēc prezidentvalsts ieteikuma un pēc apspriešanās ar Komisiju;

b) balsojums par leģislatīviem aktiem, kā arī galīgās Padomes apspriedes, kuru rezultātā notiek minētais balsojums, un tam pievienotie balsojuma skaidrojumi ir publiski pieejami.

Šādos gadījumos Padomes apspriedes ir atklātas, Padomes sanāksmi pārraidot ar audiovizuāliem līdzekļiem, jo īpaši pārplūdes telpā. Balsošanas rezultātus norāda vizuāli.

Ģenerālsekretariāts, cik vien iespējams, iepriekš informē sabiedrību par datumiem un aptuveno laiku, kad notiks šādas audiovizuālās pārraides, un veic visus praktiskos pasākumus, lai nodrošinātu šā punkta pareizu īstenošanu.

2. Vispārējo lietu un ārējo attiecību padome, kas sasaukta sanāksmē, kā minēts 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, katru gadu rīko publiskas politikas debates par Padomes gada darbības programmu un, vajadzības gadījumā, par Komisijas gada darba programmu. Šīs ikgadējās politikas debates publiski pārraida ar audiovizuāliem līdzekļiem.

3. Pēc Padomes vai Pastāvīgo pārstāvju komitejas lēmuma, kas pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu, Padome rīko vismaz vienu publisku apspriedi par svarīgiem jauniem tiesību aktu priekšlikumiem, kas nav minēti 1. punktā.

Padome vai Pastāvīgo pārstāvju komiteja, izskatot katru gadījumu atsevišķi, ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt rīkot citas publiskas debates par svarīgiem jautājumiem, kas skar Savienības intereses.

Prezidentvalsts, jebkurš Padomes loceklis vai Komisija var ierosināt jautājumus vai konkrētus tematus šādām debatēm.

Šādas debates publiski pārraida ar audiovizuāliem līdzekļiem.

9. pants
Balsojumu, balsojumu skaidrojumu un protokolu publiskošana

1. Papildus gadījumiem, kad Padomes apspriedes ir atklātas saskaņā ar 8. panta 1. punktu, ja Padome rīkojas likumdevēja statusā 7. panta nozīmē, publisko balsojumu rezultātus un Padomes locekļu sniegtos balsojumu skaidrojumus, kā arī Padomes protokolā iekļautās deklarācijas un tos protokola punktus, kas saistīti ar tiesību aktu pieņemšanu.

Tas pats noteikums attiecas uz:

balsojumu rezultāti un balsojumu skaidrojumi, kā arī Padomes protokolā iekļautās deklarācijas un šajā protokolā iekļautie punkti, kas attiecas uz kopējas nostājas pieņemšanu saskaņā ar EK līguma 251. vai 252. pantu;

b) balsojumu rezultātus un Padomes locekļu vai viņu pārstāvju sniegtos balsojumu skaidrojumus Samierināšanas komitejā, kas izveidota ar EK līguma 251. pantu, kā arī Padomes protokolā iekļautās deklarācijas un šajā protokolā iekļautos punktus, kas attiecas uz Samierināšanas komitejas sanāksmi;

c) balsojumu rezultātus un balsojumu skaidrojumus, kā arī Padomes protokolā iekļautās deklarācijas un šajā protokolā iekļautos punktus, kas attiecas uz to, ka Padome izstrādā konvenciju, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļu.

2. Turklāt balsojumu rezultātus publisko:

a) ja Padome rīkojas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V sadaļu, ar vienprātīgu Padomes vai Pastāvīgo pārstāvju komitejas lēmumu, kas pieņemts pēc kāda to locekļa lūguma;

b) ja Padome ar vienprātīgu Padomes vai Pastāvīgo pārstāvju komitejas lēmumu, kas pieņemts pēc kāda to locekļa lūguma, pieņem kopēju nostāju Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļas nozīmē;

c) citos gadījumos - ar Padomes vai Pastāvīgo pārstāvju komitejas lēmumu, kas pieņemts pēc kāda to locekļa lūguma.

Ja Padomes balsojuma rezultātus publisko saskaņā ar a), b) un c) apakšpunktu, balsojuma laikā sniegtos balsojumu skaidrojumus publisko arī pēc attiecīgo Padomes locekļu pieprasījuma, pienācīgi ņemot vērā šo reglamentu, juridisko noteiktību un Padomes intereses.

Padomes protokolā iekļautās deklarācijas un protokola punktus, kas saistīti ar a), b) un c) apakšpunktā minēto aktu pieņemšanu, publisko ar Padomes vai Pastāvīgo pārstāvju komitejas lēmumu, ko pieņem pēc kāda to locekļa lūguma.

3. Balsojumus nepublisko, ja diskusiju rezultātā notiek indikatīvi balsojumi vai tiek pieņemti sagatavošanas akti.”

Sūdzības iesniedzēju argumenti

Sūdzības iesniedzēji norādīja, ka Padome kopā ar Eiropas Parlamentu ir Eiropas Savienības likumdevēja iestāde. Viņi apgalvoja, ka Padomes pieņemtie lēmumi ietekmēja Eiropas pilsoņu dzīvi. Neraugoties uz šo Padomes būtisko nozīmi, Padome tikās publiski tikai izņēmuma gadījumos un ierobežotā apmērā.

Sūdzības iesniedzēji norādīja, ka Konventa 2003. gadā sagatavotā ES Konstitucionālā līguma projekta 49. panta 2. punkts bija formulēts šādi:

„Eiropas Parlamenta sanāksmes ir atklātas, tāpat kā Ministru padomes sanāksmes, izskatot un pieņemot tiesību akta priekšlikumu.”

Sūdzības iesniedzēji tomēr norādīja, ka šis noteikums var stāties spēkā tikai pēc tam, kad dalībvalstis ir pieņēmušas Konstitucionālā līguma projektu un pēc tam šo līgumu ir ratificējušas visas šīs dalībvalstis.

Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka ievērojams skaits juridisku un politisku iemeslu liecina par labu tam, lai Padome no šā brīža varētu tikties publiski.

Sūdzības iesniedzēji norādīja, ka Padomes atklātās sēdes, kad tā rīkojās kā likumdevējs, jebkurā gadījumā kļūtu par praksi, kad stātos spēkā jaunā konstitūcija. Viņi apgalvoja, ka Konventa sasniegtais rezultāts un reakcija Eiropas un valstu līmenī nerada šaubas par to, ka Eiropā ir izveidojusies pārliecība, saskaņā ar kuru ir pareizi, ka Padomei būtu jātiekas publiski, jo tas stiprinātu pilsoņu uzticēšanos Briselē pieņemtajiem lēmumiem.

Viņi arī apgalvoja, ka Padomes pašreizējā prakse neatbilst mērķim, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 1. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru lēmumus ES "pieņem cik iespējams atklāti un cik iespējams tuvinot tos pilsoņiem". Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka ES darbības pārredzamība mūsdienās ir jāuzskata par vispārēju tiesību principu, kas būtu pilnībā jāatspoguļo Padomes reglamentā.

Sūdzības iesniedzēji arī apgalvoja, ka sabiedrības izslēgšana nekalpoja augstāka ranga mērķiem. Pēc viņu domām, sabiedrības izslēgšana tikai aizsargāja dalībvalstu valdības no Eiropas sabiedrības veiktas rūpīgas pārbaudes, un tam bija tikai negatīva ietekme uz Eiropas integrāciju un iedzīvotājiem.

Sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka ierosinātās izmaiņas Padomes reglamentā būtu skaidrs signāls pilsoņiem, kuri būtu ciešāk saistīti ar ES.

Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka tādēļ Padomes reglaments būtu jāgroza, lai paredzētu, ka Padomei, kas darbojas kā likumdevēja, vienmēr būtu jātiekas publiski.

Sūdzības iesniedzēju pieeja Padomei

Sūdzības iesniedzēji 2003. gada 18. septembrī nosūtīja atklātu vēstuli Padomei un ombudam (kurš saņēma vēstuli 2003. gada 17. oktobrī) par šo jautājumu.

Savā 2003. gada 20. oktobra atbildē ombuds informēja sūdzības iesniedzējus, ka pirms jebkuras iespējamas sūdzības būtu attiecīgi iepriekš jāvēršas Padomē.

2003. gada 19. novembrī Padome atbildēja uz sūdzības iesniedzēju atklāto vēstuli. Solana kgs norāda, ka Padomes reglamenta 8. pantā ir atspoguļots kompromiss, kas tika panākts Eiropadomes sanāksmē Seviljā. Viņš piebilda, ka Padomes apspriedes, kas notika pirms balsojuma par tiesību aktiem, jau bija publiskas un tika darītas pieejamas ieinteresētajai sabiedrībai ar audiovizuāliem līdzekļiem. Solana kgs norāda, ka tas pats attiecas uz Komisijas sniegto informāciju par tās svarīgākajiem tiesību aktu priekšlikumiem un no tiem izrietošajām debatēm Padomē. J. Solana uzskata, ka tādējādi būtiska Padomes likumdošanas darbības daļa praksē jau bija publiski pieejama. Turklāt gandrīz visi dokumenti, kas attiecas uz Padomes likumdošanas darbību, bija pieejami, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001. Solana kgs piebilst, ka Padomes likumdošanas apspriežu atklāšana sabiedrībai (kā to apliecina Konventa apspriedes) ir jautājums, kas guva visplašāko atbalstu, un ka tādēļ sūdzības iesniedzēju priekšlikums būtu vēlreiz jāapspriež saistībā ar gatavošanos jaunā līguma īstenošanai.

Pieprasījums

Padomes atzinums

Savā atzinumā Padome izteica šādas piezīmes:

Atklātības principam, kas inter alia noteikts Līguma par Eiropas Savienību 1. panta 2. punktā, bija liela nozīme. Tomēr šis noteikums bija formulēts vispārīgi, norādot vairāk uz mērķi, nevis absolūtu noteikumu. Šā noteikuma formulējums bija programmatisks, kā tas skaidri izrietēja no frāzes “atzīmē jaunu posmu arvien ciešākas savienības izveides procesā”.

Padomes pašreizējā prakse attiecībā uz tās sanāksmju publicitāti atbilda tās reglamentam. Sūdzības iesniedzēji, šķiet, apgalvoja, ka Reglaments pats par sevi ir administratīva kļūme. Tomēr Reglamenta (kura juridiskais pamats bija tieši EK līguma 207. panta 3. punkts) pieņemšana bija politisks un institucionāls jautājums. Reglamenta 8. un 9. pants tika grozīts pēc tam, kad 2002. gada jūnijā Seviļas Eiropadomē tika panākts kompromiss starp dalībvalstīm.

Konventa izstrādātajā Līguma par Konstitūciju Eiropai projektā bija paredzēts, ka Padome, izskatot un pieņemot tiesību aktu priekšlikumus, rīko atklātas sanāksmes. Šķiet, ka pats fakts, ka kāds šāds noteikums bija iekļauts konstitūcijas projektā, apstiprināja, ka jautājums nebija par administratīvu kļūmi vai administratīvu praksi, bet gan par juridisku un politisku jautājumu, kas neietilpst ombuda pilnvaru jomā.

Padome arī norādīja uz spēkā esošo kārtību sabiedrības informēšanai par Padomes likumdošanas darbībām, tostarp iespēju iegūt piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu 1049/2001.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Padome apgalvoja, ka administratīva kļūme nav notikusi un ka sūdzības iesniedzēju izvirzītais jautājums pārsniedz ombuda pilnvaras.

Sūdzības iesniedzēju apsvērumi

Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību. Viņi apgalvoja, ka tas, ka Līguma par Eiropas Savienību 1. panta 2. punktā ir noteikts vispārīgi formulēts mērķis, nevis absolūts noteikums, nav šķērslis viņu prasībai par Padomes sanāksmju publiskumu. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka, gluži pretēji, no šā noteikuma programmatiskās nozīmes un mērķa pieņemt lēmumus tik atklāti, cik vien iespējams, izriet, ka praksē šis princips ir obligāti jāievēro. Tādai likumdevējai iestādei kā Padome vai Eiropas Parlaments publiska tikšanās bija klasisks lēmumu pieņemšanas atvērtības veids, kā to praktizē visu Savienības dalībvalstu likumdevējas iestādes.

Pilnvaras organizēt savus iekšējos jautājumus neatbrīvoja Padomi no pienākuma ievērot un veicināt Savienības principus. Tādējādi Reglamenta faktiskais saturs un tā īstenošana varētu būt pretrunā augstāka ranga principiem un tādējādi būtu uzskatāma par administratīvu kļūmi.

Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Konstitucionālā līguma projekta izstrādes pabeigšana 2003. gada jūlijā iezīmēja kvalitatīvi jaunu pavērsienu attiecībā uz principu par Padomes sanāksmju publiskumu, kad tā darbojas kā likumdevējs. Vēlākais līdz ar konstitūcijas pieņemšanu, ko veic dalībvalstu un to valdību vadītāji, šis princips kļūtu par vispārēju tiesību principu.

Papildu informācija

Rūpīgi izskatījusi Padomes atzinumu un sūdzības iesniedzēju apsvērumus, izrādījās, ka ir vajadzīga turpmāka izmeklēšana.

Papildu informācijas pieprasījums

Tādēļ ombuds 2004. gada jūnija beigās rakstīja Padomei. Šajā vēstulē ombuds norādīja, ka ES Konstitucionālā līguma projekta 49. panta 2. punkts ir iekļauts arī Konstitucionālajā līgumā, par kuru dažas dienas iepriekš tika panākta vienošanās Eiropadomes sanāksmē Briselē. Ombuds norādīja, ka, lai gan dalībvalstis šo līgumu vēl nav ratificējušas, visas dalībvalstis to ir akceptējušas. Viņš arī norādīja, ka Padomes reglamentu ir pieņēmusi Padome, proti, dalībvalstu pārstāvji.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombude lūdza Padomi informēt viņu par šķēršļiem, ja tādi ir, kas traucē īstenot sūdzības iesniedzēju pieprasītās izmaiņas tās reglamentā tagad, kad dalībvalstis ir pieņēmušas Konstitucionālo līgumu, tostarp iepriekš minēto noteikumu.

Padomes atbilde

Savā atbildē Padome vēlreiz uzsvēra, cik lielu nozīmi tā piešķir pārskatāmības jautājumam. Padome atzīmēja, ka Konstitucionālais līgums dalībvalstīm vēl ir jāratificē. Tā piebilda, ka tas vien, ka 49. pants tika pievienots Konstitucionālā līguma I daļai, liecina, ka sūdzības iesniedzēju izvirzītais jautājums drīzāk ir politisks un konstitucionāls jautājums, nevis administratīva kļūme.

Noslēgumā Padome atkārtoti pauda viedokli, ka administratīva kļūme nav pieļauta, jo tā ir rīkojusies, pilnībā ievērojot attiecīgos spēkā esošos noteikumus.

Sūdzības iesniedzēju apsvērumi

No sūdzības iesniedzējiem piezīmes netika saņemtas.

Lēmums

Ombuda pilnvaru darbības joma

1.1 2003. gada decembrī sūdzības iesniedzēji, kas ir CDU biedrs un tās pašas partijas jauniešu grupas pārstāvis, sūdzējās ombudam par to, ka Padomes sanāksmes, pildot likumdevējas funkcijas, bija atklātas tikai tiktāl, ciktāl tas ir paredzēts Padomes 2002. gada 22. jūlija Reglamenta (OV L 230, 7. lpp.) 8. un 9. pantā. Sūdzības iesniedzēji būtībā apgalvoja, ka Padomes pašreizējā prakse neatbilst Līguma par Eiropas Savienību 1. panta 2. punktā noteiktajam mērķim, saskaņā ar kuru lēmumus ES „pieņem cik iespējams atklāti un cik iespējams tuvinot tos pilsoņiem”.

1.2 Savā atzinumā Padome norādīja, ka sūdzības iesniedzēju izvirzītais jautājums nav saistīts ar administratīvu kļūmi vai administratīvu praksi, bet gan ar juridisku un politisku jautājumu, kas neietilpst ombuda pilnvarās. Padome arī uzskatīja, ka nav pieļauta administratīva kļūme, jo tā ir rīkojusies, pilnībā ievērojot attiecīgos spēkā esošos noteikumus.

1.3 Ar EK līguma 195. pantu ombudam ir uzticēts uzdevums izskatīt administratīvas kļūmes Kopienas iestāžu un struktūru darbībā. Līgumā nav ietverta jēdziena "administratīva kļūme" definīcija. Savā 1997. gada ziņojumā (2) un atbildot uz Eiropas Parlamenta aicinājumu sniegt paskaidrojumus, ombuds ierosināja šādu definīciju: "Administratīva kļūme rodas, ja valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu." Šo definīciju pēc tam atzinīgi novērtēja Eiropas Parlaments (3).

1.4 Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka tas, ka Padomes pašreizējā prakse atbilst spēkā esošajiem noteikumiem, kurus Padome pati ir pieņēmusi, nenozīmē, ka nevar būt administratīva kļūme. Kopienas iestādes vai struktūras pieņemts pasākums joprojām var būt administratīva kļūme, ja tas neatbilst principam, kas ir saistošs iestādei vai struktūrai.

1.5 Padome, šķiet, apgalvo, ka tas, cik lielā mērā tā atklāj sabiedrībai sanāksmes, ko tā rīko kā likumdevēja, ir politisks lēmums, kas neietilpst ombuda pilnvarās. Ombuds piekrīt, ka Padomes reglamenta pieņemšana, pamatojoties uz EK līguma 207. panta 3. punktu, ir politisks un institucionāls jautājums, par kuru jālemj pašai Padomei. Tomēr šis iebildums neattiecas uz veidu, kādā Padome organizē savas iekšējās procedūras, bet gan uz jautājumu, vai sabiedrību var izslēgt no Padomes sanāksmēm kā likumdevējas. Kā pareizi norādīja sūdzības iesniedzēji, šķiet, ka visu Eiropas Savienības dalībvalstu likumdevējas iestādes tiekas publiski. Līguma par Eiropas Savienību 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka lēmumi Savienībā būtu jāpieņem "cik vien iespējams atklāti". Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka Padome nav pierādījusi, ka jautājums par sabiedrības piekļuvi tās sanāksmēm ir tīri politisks jautājums, kas tādēļ nebūtu jāpārbauda.

1.6 Padome arī apgalvoja, ka tas, ka Konstitucionālā līguma projekta I daļai ir pievienots tāds noteikums kā 49. panta 2. punkts, liecina, ka sūdzības iesniedzēju izvirzītais jautājums drīzāk ir politisks un konstitucionāls jautājums, nevis administratīva kļūme. Ombudu šis arguments nepārliecina. Pilsoņiem ir ļoti svarīgi spēt būt informētiem par likumdevēju iestāžu darbību. Labākais veids, kā to panākt, neapšaubāmi ir atklāt sabiedrībai šo likumdevēju iestāžu debates. Ņemot vērā atklātības principa nozīmi šajā jomā, nav pārsteidzoši, ka noteikums, kas to paredz, vispirms tika iekļauts Konstitucionālā līguma projektā un pēc tam Līgumā par Konstitūciju Eiropai, ko dalībvalstis pieņēma Eiropadomes sanāksmē Briselē 2004. gada jūnijā (4).

1.7 Lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, šķiet lietderīgi piebilst, ka šis iebildums neattiecas uz Padomes likumdošanas darbību kā tādu, bet gan uz jautājumu par to, vai Padomes, kas darbojas kā likumdevēja, sanāksmēm ir jābūt atklātām.

1.8 Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka šajā sūdzībā izvirzītais jautājums ietilpst pilnvarās, kas viņam piešķirtas ar EK līguma 195. pantu.

2 Padomes sanāksmju atklātības trūkums, kad tā darbojas kā likumdevējs

2.1 Sūdzības iesniedzēji būtībā apgalvo, ka Padomes pašreizējā prakse neatklāt visas sanāksmes, ko tā rīko kā likumdevēja, neatbilst Līguma par Eiropas Savienību 1. panta 2. punktā noteiktajam mērķim, saskaņā ar kuru lēmumus Eiropas Savienībā "pieņem cik iespējams atklāti un cik iespējams tuvinot tos pilsoņiem".

2.2 Padome piekrīt, ka atklātības principam, kas inter alia noteikts Līguma par Eiropas Savienību 1. panta 2. punktā, ir liela nozīme. Tomēr tā apgalvo, ka šī tiesību norma ir formulēta vispārīgi, kas drīzāk norāda uz mērķi, nevis absolūtu noteikumu, un ka šīs tiesību normas formulējums ir programmatisks. Tādēļ Padome uzskata, ka tās pašreizējā prakse, kas izklāstīta tās reglamenta 8. un 9. pantā, nav administratīva kļūme.

2.3 Ombuds piekrīt, ka Līguma par Eiropas Savienību 1. panta 2. punktā nav ietverts precīzs noteikums, bet gan vispārējs princips. Tomēr šis noteikums skaidri liek iestādēm un struktūrām raudzīties, lai visi lēmumi ES līmenī tiktu pieņemti pēc iespējas atklāti. Tādēļ ombuds uzskata, ka būtu jāpārliecinās, vai būtu iespējams atvērt visas Padomes sanāksmes, tai darbojoties likumdevēja statusā, un, ja tas tā ir, vai tomēr ir pamatoti iemesli to nedarīt.

2.4 Ombuds norāda, ka, kā uzsvērusi pati Padome, saskaņā ar Padomes reglamenta 8. un 9. panta noteikumiem dažas Padomes sanāksmes, kas darbojas likumdevēja statusā, jau ir atklātas. Šo reglamentu pieņem pati Padome, proti, struktūra, kurā ir pa vienam pārstāvim no katras dalībvalsts (EK līguma 203. pants). Ombuds atzīmē, ka 2004. gada oktobrī ES dalībvalstis parakstīja Līgumu par Konstitūciju Eiropai, kurā ir skaidri noteikts, ka Padomei, izskatot tiesību akta projektu un balsojot par to, jārīko atklātas sanāksmes. Lai gan dalībvalstis vēl nav ratificējušas šo līgumu saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām, ombuds uzskata, ka pats fakts, ka dalībvalstu pārstāvji uzskatīja par spējīgu vienoties par šādu noteikumu, varētu liecināt par to, ka attiecīgās sabiedrības sanāksmes būtu iespējams atklāt jau tagad. Paturot prātā iespēju, ka ombuds, iespējams, nav ņēmis vērā apsvērumus, kas varētu būt būtiski šajā kontekstā, ombuds 2004. gada jūnijā tomēr rakstīja Padomei, lai lūgtu to informēt viņu par šķēršļiem, ja tādi ir, ko tā redzēja attiecībā uz to, kā tiek īstenotas sūdzības iesniedzēju pieprasītās izmaiņas tās reglamentā, tagad, kad dalībvalstis ir pieņēmušas Konstitucionālo līgumu, tostarp iepriekš minēto noteikumu. Savā replikas rakstā Padome neatsaucās ne uz vienu šādu šķērsli. Tādēļ ombude uzskata, ka Padomei būtu iespējams pieņemt lēmumu, ka tās sanāksmēs kā likumdevējai iestādei būtu jāļauj piedalīties sabiedrībai, ja vien nav pamatotu iemeslu to nedarīt.

2.5 Ombuds ir rūpīgi izskatījis Padomes iesniegtos argumentus. Tomēr Padome nav atsaukusies ne uz kādiem augstāka ranga principiem vai mērķiem, kas tai varētu dot tiesības atteikties atklāt sabiedrībai savas sanāksmes likumdevēja statusā. Gluži pretēji, ombuds norāda, ka Padome ir uzsvērusi lielo nozīmi, ko tā piešķir pārredzamības jautājumam. Padomes ģenerālsekretārs 2003. gada 19. novembra vēstulē sūdzības iesniedzējiem piekrita, ka Padomes likumdošanas apspriežu atklāšana sabiedrībai (kā to apliecina konvencijas apspriedes) ir jautājums, kas guva visplašāko atbalstu.

2.6 Savā atzinumā Padome atsaucās uz spēkā esošo kārtību sabiedrības informēšanai par Padomes likumdošanas darbībām, tostarp iespēju iegūt piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu 1049/2001. Ombuds uzskata, ka šie pasākumi, lai gan tie ir svarīgi un slavējami, neattiecas uz šo izmeklēšanu, kas attiecas uz piekļuvi Padomes sanāksmēm, nevis uz informāciju par šīm sanāksmēm.

Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka tas, ka Padome atsakās lemt par publisku tikšanos ikreiz, kad tā rīkojas likumdevēja statusā, nesniedzot pamatotus šāda atteikuma iemeslus, ir administratīva kļūme.

Tādēļ ombuds saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu iesniedz Padomei šādu ieteikuma projektu:

Ieteikuma projekts

Eiropas Savienības Padomei būtu jāpārskata tās atteikums lemt par publisku tikšanos ikreiz, kad tā darbojas kā likumdevēja.

Padome un sūdzības iesniedzēji tiks informēti par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Padome līdz 2005. gada 28. februārim nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert ombuda lēmuma pieņemšanu un to pasākumu aprakstu, kas veikti, lai īstenotu ieteikuma projektu.

Strasbūrā, 2004. gada 9. novembrī

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.).

(2) un 23. lpp.

(3) Sk. 2002. gada pārskatu, 18. lpp.

(4) Varētu būt lietderīgi norādīt, ka Konstitucionālā līguma projekta 49. panta 2. punkts kļuva par 50. panta 2. punktu Līgumā par Konstitūciju Eiropai un tika nedaudz pārformulēts. Noteikums tagad ir formulēts šādi: "Eiropas Parlamenta sanāksmes ir atklātas, tāpat kā Padomes sanāksmes, kad tā izskata tiesību akta projektu un balso par to."