(Izgatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu (1))

Sūdzību

Vispārīga informācija

Sūdzības iesniedzējs ir nevalstiska organizācija (NVO) no Vācijas, kas darbojas humānās palīdzības jomā. Šī sūdzība ir saistīta ar sūdzību, kas iesniegta 2002. gadā (589/2002/GG). Šī sūdzība attiecās uz ES līdzfinansētu projektu Kazahstānā ar nosaukumu “Profilaktiskās, medicīniskās un diagnostikas palīdzības centra organizēšana bērniem un viņu mātēm, kas slimo ar vīrusu hepatītu un vīrusu pārnēsātājiem (ar vīrusu hepatītu saistītiem palīglīdzekļiem)”. Attiecīgo līgumu (“LIEN līgums 97–2011”) 1998. gada 28. aprīlī parakstīja sūdzības iesniedzējs, no vienas puses, un IBF (organizācija, kas atrodas Briselē), kas rīkojas Eiropas Komisijas vārdā, no otras puses. Projekta uzraudzība tika uzticēta tehniskās palīdzības nodaļai, proti, Centre Européen du Volontariat (CEV) Briselē.

1999. gada pavasarī tika veikta projekta uzraudzības misija. 1999. gada 1. oktobrī IBF informēja sūdzības iesniedzēju, ka Komisija ir nolēmusi no šīs dienas atcelt projektu.

Nedatētā vēstulē, kas, šķiet, tika nosūtīta 2001. gada oktobrī, Komisija paskaidroja, ka tā lūgs sūdzības iesniedzējam atmaksāt summu EUR 37 741,07 apmērā, proti, starpību starp avansa maksājumu (EUR 50 902) un Komisijas akceptētajām izmaksām (EUR 16 451,16).

Sūdzībā ombudam, kas iesniegta 2002. gada martā, sūdzības iesniedzējs pauda viedokli, ka Komisijas rīcība šajā gadījumā ir administratīva kļūme.

Ombuds 2002. gada 14. oktobrī iesniedza priekšlikumu par mierizlīgumu, saskaņā ar kuru Komisijai būtu jāapsver iespēja pārskatīt savu lēmumu pieprasīt sūdzības iesniedzējam atmaksāt summu EUR 37 741,07 apmērā.

Savā atbildē Komisija pauda gatavību atteikties no sava apgalvojuma, ja un ciktāl varētu pierādīt, ka līdzekļi ir izmantoti projekta galīgo saņēmēju vispārējās interesēs. Šajā nolūkā sūdzības iesniedzējam būtu jāiesniedz vispārējs finanšu pārskats par šo projektu, kas ļautu Komisijas dienestiem pārbaudīt jau izmaksāto līdzekļu izlietojumu.

Šajos apstākļos ombuds uzskatīja, ka Eiropas Komisija un sūdzības iesniedzējs ir vienojušies par mierizlīgumu. Tādēļ ombuds 2003. gada 21. martā slēdza lietu (2).

Par šo iebildumu

Kamēr ombuds izskatīja iepriekš minēto sūdzību, sūdzības iesniedzējs lūdza Komisijai piekļuvi lietas materiāliem par attiecīgo līgumu. 2002. gada 8. jūlijā Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējam lietas materiālos iekļauto dokumentu sarakstu. Bija trīs lietas, kurās bija dokumenti un sarakste, kā arī ceturtā lieta, kas, pēc Komisijas domām, sastāvēja no “iekšējiem dokumentiem, tostarp dokumentiem starp Komisiju un IBF un CEV ārējiem birojiem”.

Piekļuvi piešķīra visiem dokumentiem 1.–3. lietā, izņemot tos, kurus Komisija uzskatīja par tādiem, kas nebūtu jāatklāj, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 3. punktu. Lietai Nr. 4 netika piešķirta nekāda piekļuve.

Turpmākie sūdzības iesniedzēja pieprasījumi uzrādīt pārējos dokumentus bija nesekmīgi.

Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas atteikums piešķirt pilnīgu piekļuvi lietas materiāliem par LIEN līgumu 97–2011 bija patvaļīgs un bija Regulas 1049/2001 pārkāpums. Tā lūdza piešķirt tai piekļuvi 1.–3. lietas materiālos esošajiem dokumentiem, kuriem Komisija bija atteikusi piekļuvi, kā arī 4. lietas materiālos esošajiem dokumentiem. Sūdzības iesniedzējs arī lūdza ombudu izņemt attiecīgos dokumentus.

Vēl vienā vēstulē, kas datēta ar 2003. gada 14. oktobri, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisijas lietas materiālos ir atklājis dokumentu par LIEN līgumu 97–2011 attiecībā uz citu lietu, kas, šķiet, nav iekļauta šīs lietas materiālos. Sūdzības iesniedzējs iesniedza ombudam šā dokumenta kopiju (2001. gada 3. augusta „Iepriekšēja piezīme”(3), ko sagatavojusi Komisija).

Pieprasījums

Sūdzību 2003. gada 17. oktobrī nosūtīja Komisijai atzinuma sniegšanai. Sūdzības iesniedzējs par to tika attiecīgi informēts tajā pašā dienā nosūtītā vēstulē. Šajā vēstulē ombuds paskaidroja, ka viņam nav pilnvaru izņemt nekādus dokumentus.

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 9. martā lūdza Komisijas EuropeAid sadarbības birojam piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz LIEN līgumu 97–2011. EuropeAid to bija sapratis kā pieprasījumu identificēt dokumentus, kas veido attiecīgo lietu. Lai organizētu piekļuvi, Komisija 2002. gada 22. un 23. aprīlī rakstīja sūdzības iesniedzējam, ierosinot nosūtīt lietas materiālu uzskaitījumu. Komisija 2002. gada 8. jūlijā nosūtīja sūdzības iesniedzējam visu lietas materiālos iekļauto dokumentu sarakstu.

Komisija un sūdzības iesniedzējs 2002. gada 21. un 22. jūlijā vienojās par praktiskajiem aspektiem attiecībā uz piekļuvi uz vietas. Piekļuve uz vietas notika 2002. gada 26. jūlijā.

Attiecībā uz apgalvojumu, ka 2002. gada 8. jūlijā nosūtītais inventāra saraksts bija nepilnīgs, 2001. gada 3. augusta piezīme, uz kuru atsaucās sūdzības iesniedzējs, šajā sarakstā bija minēta kā dokuments Nr. 37 3.

Lai gan princips bija tāds, ka visiem dokumentiem ir jābūt pieejamiem, iestādei neizbēgami bija jāatsakās publiskot noteiktus dokumentus, lai aizsargātu savas iekšējās apspriedes. Attiecīgi sarakstā tika identificēti gan tie dokumenti, kas bija pieejami, gan tie, uz kuriem attiecās viens no Regulas 1049/2001 4. pantā noteiktajiem izņēmumiem. Atteikums piešķirt piekļuvi tika pamatots ar Regulas 1049/2001 4. panta 3. punktu. Komisija uzskatīja, ka šo dokumentu, kuros ietverti atzinumi iekšējām vajadzībām apspriežu un iepriekšēju apspriežu ietvaros, publiskošana nopietni kaitētu Komisijas lēmumu pieņemšanas procesam.

Tomēr visi dokumenti ombudam bija pieejami, ja viņš vēlējās pārliecināties, ka Komisijas nostāja ir pamatota.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 24. februāra vēstulē un 2004. gada 25. februāra un 10. marta vēstulēs izteica šādus apsvērumus par Komisijas viedokli:

Sūdzības iesniedzēja advokāta 2004. gada 24. februāra vēstule

Nebija skaidrs, uz ko Komisija atsaucas saistībā ar „lēmumu pieņemšanas procesu”. Ja lēmums vēl nav pieņemts, piemēro Regulas 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu. Ja lēmums jau bija pieņemts, bija piemērojama 4. panta 3. punkta otrā daļa. Izrādījās, ka šī lieta attiecās uz jau pieņemtu lēmumu, ņemot vērā, ka Komisija 1999. gada 1. oktobrī bija nolēmusi atcelt attiecīgo līgumu. Šajā lietā bija jānorāda, ka Komisija nebija paskaidrojusi, kāpēc un attiecībā uz kādu lēmumu pieņemšanas procesu dokumentu izpaušanai joprojām varētu būt nelabvēlīgas sekas.

Regulas 1049/2001 mērķis bija nodrošināt pēc iespējas plašāku piekļuvi dokumentiem (regulas 1.a pants). Saskaņā ar regulas preambulas 11. apsvērumu visiem iestāžu dokumentiem principā vajadzētu būt publiski pieejamiem, savukārt dažas privātās un sabiedrības intereses būtu jāaizsargā ar izņēmumiem.

Komisija 2004. gada 30. janvāra ziņojuma par principu īstenošanu Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (COM(2004) 45 galīgā redakcija) 3.4.4. punktā norādīja, ka 4. panta 3. punktā paredzētais izņēmums ļauj iestādēm “aizsargāt iekšējās apspriedes, kas notikušas pirms lēmumu pieņemšanas”, un ka šā izņēmuma mērķis ir “nodrošināt, ka pieņemtie lēmumi ir pasargāti no nepamatota ārēja spiediena”. Lai gan šis mērķis principā bija saprotams un leģitīms, bija jājautā, kāpēc Komisijai bija jābaidās, ka tās 1999. gadā pieņemtais lēmums ir jāpasargā no ārēja “spiediena”. Šāds risks nepastāvēja ne lēmuma pieņemšanas brīdī, ne šodien.

Komisijas ziņojumā norādīts, ka 4. panta 3. punktā paredzētā izņēmuma piemērošanas nosacījumi ir “ļoti stingri”. Piekļuvi var atteikt tikai tad, ja izpaušana “nopietni” kaitētu lēmumu pieņemšanas procedūrai. Bija jājautā, uz ko Komisija ir balstījusi savu apgalvojumu, ka izpaušana nopietni kaitētu tās lēmumu pieņemšanas procesam šajā lietā.

Savā ziņojumā Komisija piekrita, ka “būtiska kaitējuma” esamību bija īpaši grūti pierādīt, ja saskaņā ar 4. panta 3. punkta otro daļu piekļuves atteikums attiecās uz jau pieņemtu lēmumu. Tajā Komisija norādīja uz šādiem aspektiem: “Iestādes lēmumu pieņemšanas process attiecībā uz šo konkrēto jautājumu ir pabeigts, un iekšējai apspriešanai par šo jautājumu sagatavota sagatavošanas dokumenta publiskošanai būtu nopietni jāmazina iestādes spēja pieņemt turpmākus lēmumus. Tādējādi kaitējuma analīze varētu kļūt pārāk abstrakta. Tāpēc bija jājautā, vai šajā lietā Komisija ir rūpīgi pārbaudījusi piekļuves jautājumu, ņemot vērā tās ziņojumā minētos kritērijus, vai arī tā ir vienkārši veikusi “abstraktu uzdevumu”.

Abos 3. panta 4. punkta apakšpunktos Komisijai bija noteikts pienākums pārbaudīt, vai pastāv “sevišķi svarīgas” sabiedrības intereses informācijas izpaušanā. Savā ziņojumā Komisija paskaidroja, ka tas nozīmē, ka jebkāds kaitējums, ko, iespējams, varētu radīt informācijas izpaušana un sabiedrības intereses, ir jālīdzsvaro. Cik redzams, šāda līdzsvarošana nekad nav veikta, lai gan projekta izbeigšana bija izraisījusi nopietnas šaubas no Kazahstānas valdības puses un ievērojamu prestiža zudumu sūdzības iesniedzējam.

Komisija bija iesniegusi tikai kopsavilkuma paziņojumu, neizskatot piekļuves pieteikumu ar pienācīgu rūpību un nenošķirot 2002. gada situāciju no pašreizējās situācijas.

2004. gada 25. februāra vēstule

Tikai pēc tam, kad bija iegūta piekļuve Komisijas lietas materiāliem, bija iespējams pierādīt, ka Komisija bija nekaunīgi un apzināti melojusi gan sūdzības iesniedzējam, gan ombudam. Piekļuve visiem lietas materiāliem, cerams, sniegtu informāciju par to, kāpēc Komisija nav veikusi savu uzraudzības misiju neitrālā veidā.

Dīvaini, ka Komisija bija ļāvusi sūdzības iesniedzējam piekļūt dažiem paziņojumiem starp Komisiju un tās delegāciju Kazahstānā, bet ne citiem. Tas parādīja, ka Komisijai nebija vismazākās iespējas ievērot Regulu (EK) Nr. 1049/2001.

Sūdzības iesniedzējs jau vairāk nekā 10 gadus ir bijis pakļauts vairāku Komisijas ģenerāldirektorātu saskaņotai neslavas celšanas kampaņai.

Regulā (EK) Nr. 1049/2001 bija paredzēta piekļuve visiem lietas materiāliem. Tajā nebija paredzēts, ka Komisija, kas attiecībā uz sūdzības iesniedzēju rīkojās arvien feodālāk, patvaļīgi ierobežo tiesības piekļūt lietas materiāliem.

Komisijas attaisnojums, ka piekļuve noteiktiem dokumentiem bija jāatsaka, lai aizsargātu Komisijas iekšējās apspriedes, tikai palielināja aizdomas, ka Komisijai bija vēl vairāk jāslēpjas, nekā to gaidīja pati sūdzības iesniedzēja.

Piekļuve lietas materiāliem bija nepieciešama visos gadījumos, kad administratīvajās procedūrās tika konstatētas manipulācijas, nepareizas aizdomas un neizmērojami meli.

Nebija skaidrs, kāds “lēmumu pieņemšanas process” vēl ir jāaizsargā, ņemot vērā to, ka Komisija saglabāja savu nekaunīgo prasību, ka sūdzības iesniedzējam būtu jāatmaksā EUR 37 741,07 kopā ar procentiem.

Projekta izbeigšana Kazahstānā bija radījusi nopietnu kaitējumu sūdzības iesniedzēja reputācijai. Tāpēc sūdzības iesniedzējam bija tiesības iepazīties ar Komisijas aizturētajiem dokumentiem, lai varētu tos labot.

2004. gada 10. marta vēstule

Pats ombuds savā 2003. gada 17. oktobra lēmumā atzina sūdzības iesniedzēja tiesības uz pilnīgu piekļuvi lietas materiāliem. Bija aizdomīgi, ka par līgumu atbildīgie dienesti 1999. gada 23. septembrī bija nosūtījuši “informācijas pieprasījumu par līgumslēdzēju” citam Komisijas ģenerāldirektorātam. Šis dokuments bija viens no dokumentiem, kas bija iekļauti 4. datnes sarakstā un nebija pieejami.

Papildu informācija

Rūpīgi izvērtējot Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana.

Lietas pārbaude

2004. gada 9. martā ombuda dienesti pārbaudīja Komisijas lietas materiālus. Tika konstatēts, ka 1. lietas dokumentā, uz kuru attiecās 4. panta 3. punkta izņēmums, bija ietverta arī faktiskā informācija un ka vairāki 4. lietas dokumenti nebija minēti šīs lietas inventarizācijā.

Papildu informācijas pieprasījums

2004. gada 18. martā ombuds lūdza Komisijai informāciju par 1) iemesliem, kāpēc tas neizskatīja iespēju piešķirt daļēju piekļuvi S. 1999. gada 30. aprīļa piezīmei, kas minēta lietas Nr. 1 dokumentu saraksta VII daļā, un 2) iemesliem, kāpēc tas neiesniedza sūdzības iesniedzējam pilnīgu lietas Nr. 4 dokumentu sarakstu.

Komisijas atbilde

Savā replikā Komisija norādīja, ka tad, kad 2002. gada jūlijā tika sagatavots inventarizācijas saraksts, tā uzskatīja, ka S. sagatavotā piezīme ir jāuzskata par dokumentu, kas nav nododams atklātībā, ņemot vērā tās iekšējo raksturu un tajā ietvertos subjektīvos komentārus. Tomēr šajā dokumentā bija ietverts arī 1999. gada 29. aprīlī notikušās CEV un sūdzības iesniedzēja sanāksmes protokols. Komisija piekrita, ka šī dokumenta daļa būtu jādara pieejama sūdzības iesniedzējam. Attiecībā uz 4. lietu Komisija apgalvoja, ka dokumenti, kurus ombuds minēja kā neuzskaitītus, tika saglabāti lietā, lai labāk izprastu citus dokumentus, kas bija uzskaitīti sarakstā. Tomēr Komisija piekrita, ka 4. lietas materiālos sniegtajā sarakstā būtu jānorāda visi lietas materiālos ietvertie dokumenti.

Savā atbildē Komisija iesniedza 1999. gada 30. aprīļa dokumenta kopiju, par kuru CEV piezīmes tika padarītas nesalasāmas, kā arī lietas materiālu Nr. 4 pārskatītu sarakstu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību un izteica šādas papildu piezīmes:

Lemjot par projekta izbeigšanu, Komisija nebija izpildījusi savu pienākumu uzklausīt sūdzības iesniedzēju, pirms tā veica pasākumu, kas negatīvi ietekmēja sūdzības iesniedzēju. Komisija esot pārkāpusi arī Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 6. pantu, ņemot vērā, ka pasākums nebija saprātīgi samērīgs ar celtās prasības mērķi. Tika pārkāpts arī Kodeksa 21. pants (par datu aizsardzību).

Piekļuves pieteikums tika iesniegts 2002. gada 9. martā, bet Komisija attiecīgu atbildi sniedza tikai 2002. gada 29. augustā. Tas bija vēl viens administratīvas kļūmes gadījums, ko ombuds vēl nebija iekļāvis savā izmeklēšanā.

Komisija nebija iesniegusi pilnīgu tās lietas materiālos esošo dokumentu sarakstu. Tas bija vēl viens administratīvas kļūmes gadījums.

Lēmums

Ievadpiezīmes

1.1 Sūdzības iesniedzējs ir nevalstiska organizācija (NVO) no Vācijas, kas Kazahstānā bija strādājusi pie ES līdzfinansēta projekta “Profilaktiskās, medicīniskās un diagnostiskās palīdzības sniegšanas centra organizēšana bērniem un viņu mātēm, kas slimo ar vīrusu hepatītu un vīrusu pārnēsātājiem (ar vīrusu hepatītu saistītiem palīglīdzekļiem)”. Attiecīgo līgumu (“LIEN līgums 97–2011”) 1998. gada 28. aprīlī parakstīja sūdzības iesniedzējs, no vienas puses, un IBF (organizācija, kas atrodas Briselē), kas rīkojas Eiropas Komisijas vārdā, no otras puses. Projekta uzraudzība tika uzticēta tehniskās palīdzības nodaļai, proti, Centre Européen du Volontariat (CEV) Briselē. 1999. gada pavasarī tika veikta projekta uzraudzības misija. 1999. gada 1. oktobrī IBF informēja sūdzības iesniedzēju, ka Komisija ir nolēmusi no šīs dienas atcelt projektu. Šis iebildums attiecas uz jautājumu par piekļuvi Komisijas lietas materiāliem saistībā ar LIEN līgumu 97–2011.

1.2 Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 15. jūnija apsvērumos par Komisijas atbildi uz ombuda lūgumu sniegt papildu informāciju pauda viedokli, ka ar Komisijas lēmumu izbeigt projektu Kazahstānā ir pārkāptas dažas juridiskās saistības un dažādi Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa noteikumi. Jāatgādina, ka šis iebildums attiecas uz jautājumu par piekļuvi lietas materiāliem. Jautājums par to, vai Komisijas lēmums atcelt projektu Kazahstānā bija pareizs, ir vēl vienas sūdzības priekšmets, ko pašlaik izskata ombuds (sūdzība 49/2004/GG). Tāpēc sūdzības iesniedzēja kritika par Komisijas lēmumu atcelt LIEN līgumu 97–2011 šajā izmeklēšanā netiks izskatīta. Tomēr sūdzības iesniedzējs var brīvi iekļaut šīs piezīmes savos apsvērumos par Komisijas atzinumu lietā 49/2004/GG.

1.3 Sūdzības iesniedzējs savos 2004. gada 15. jūnija apsvērumos izteica vēl vienu apgalvojumu par laikposmu no dienas, kad tas iesniedza piekļuves pieprasījumu (2004. gada 9. marts), līdz dienai, kad piekļuve tika piešķirta (2004. gada 26. augusts). Ombuds uzskata, ka izmeklēšanas paplašināšana, attiecinot to arī uz šo turpmāko apgalvojumu, aizkavētu lēmuma pieņemšanu par sākotnējo sūdzību un ka tas nebūtu sūdzības iesniedzēja interesēs. Tāpēc papildu apgalvojums šajā izmeklēšanā netiks izskatīts. Tomēr sūdzības iesniedzējs var brīvi iesniegt šo apgalvojumu jaunā sūdzībā, ja vēlas.

Pilnīgas piekļuves lietas materiāliem nepiešķiršana

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija nav piešķīrusi pilnīgu piekļuvi lietas materiāliem par LIEN līgumu 97-2011.

2.2 Komisija norāda, ka sūdzības iesniedzējam tika sniegts visu to četru lietu dokumentu saraksts, kas bija tā lietas materiālos. Sarakstā tika identificēti gan tie dokumenti, kas bija pieejami, gan tie, uz kuriem attiecās viens no Regulas 1049/2001 4. pantā noteiktajiem izņēmumiem. Atteikums piešķirt piekļuvi tika pamatots ar Regulas 1049/2001 4. panta 3. punktu. Komisija uzskatīja, ka šo dokumentu, kuros ietverti atzinumi iekšējām vajadzībām apspriežu un iepriekšēju apspriežu ietvaros, publiskošana nopietni kaitētu Komisijas lēmumu pieņemšanas procesam. Attiecībā uz konkrētu dokumentu, kura, pēc sūdzības iesniedzēja domām, trūka, šis dokuments šajā sarakstā bija minēts kā dokuments Nr. 37 3. lietā.

2.3 Regulas 1049/2001 1. panta a) apakšpunktā noteikts, ka šīs regulas mērķis ir nodrošināt pēc iespējas plašāku piekļuvi Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem. Saskaņā ar Kopienas tiesu pastāvīgo judikatūru visi izņēmumi no šā principa ir jāinterpretē šauri (4). Ja Komisija atsaucas uz izņēmumu, tai vismaz attiecībā uz katru attiecīgo dokumentu kategoriju ir jānorāda konkrēti iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka piekļuves atteikums ir pamatots (5). Līdz ar to Komisijai sava lēmuma pamatojumā ir skaidri jānorāda, ka tā ir izvērtējusi attiecīgos dokumentus konkrētajā lietā (6).

2.4 Šajā gadījumā 2002. gada 8. jūlija vēstulē, kurā Komisija atbildēja uz sūdzības iesniedzēja piekļuves pieteikumu, nav ietverts nekāds pamatojums atteikumam publiskot noteiktus dokumentus, bet tikai norādīts uz to, ka noteikti sarakstā uzskaitītie dokumenti netiks publiskoti. Šai vēstulei pievienotajā sarakstā ir uzskaitīti 17 dokumenti 1. lietā un viens dokuments 3. lietā, kas atzīmēti kā nepieejami, pamatojoties uz “Reg. 1049/2001 4. panta 3. punktu”. Dažiem no šiem dokumentiem satura aprakstā ir pievienoti vārdi “lēmumu pieņemšanas procesa daļa”. Dokumenta 4. datne, kurā ir vismaz 67 identificēti dokumenti, galvenē ir vienkārši atzīmēta ar “nav paredzēts izpaušanai”.

2.5 Ombuds uzskata, ka šis pamatojums ir acīmredzami nepietiekams, lai sūdzības iesniedzējs (un pats ombuds) varētu saprast, kāpēc šiem dokumentiem nevarēja piešķirt piekļuvi. Turklāt jānorāda, ka Komisija uzskata, ka tā tikai atkārto Regulas 1049/2001 4. panta 3. punkta formulējumu, nesniedzot papildu paskaidrojumus par to, kāpēc attiecīgo dokumentu publiskošana nopietni kaitētu tās lēmumu pieņemšanas procesam.

2.6 Tādējādi nekas neliecina par to, ka Komisija attiecībā uz katru no attiecīgajiem dokumentiem vai vismaz to kategorijām būtu pārbaudījusi, vai ir izpildīti Regulas 4. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi. Šajā kontekstā jānorāda, ka dokumenti, kuriem tika atteikta piekļuve, ietver dažāda veida dokumentus, piemēram, par LIEN līgumu 97–2011 atbildīgā Komisijas dienesta iekšējās piezīmes, ziņojumus, saraksti (galvenokārt pa e-pastu) starp Komisiju, CEV un IBF un dažādus citus jautājumus (sk., piemēram, dokumentu ar numuru “12/11/99”, kas minēts 4. lietā un aprakstīts kā “notikumu hronoloģija”). Turklāt jānorāda, ka sūdzības iesniedzējs pareizi norāda, ka Komisija nav paskaidrojusi, kāpēc daži dokumenti, kas pieder noteiktai kategorijai, bija pieejami, bet citi nebija pieejami (7).

2.7 Ombuds arī norāda, ka Komisija, šķiet, nav apsvērusi, vai tas, ka tās lēmums atcelt LIEN līgumu 97-2011 tika pieņemts jau 1999. gadā, ietekmēja analīzi, kas jāveic saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 3. punktu. Turklāt viņš norāda, ka Komisija joprojām nav precizējusi, vai tā vēlas atsaukties uz šīs tiesību normas pirmo vai otro daļu.

2.8 Šajos apstākļos ombuds secina, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi lietas materiāliem saistībā ar LIEN līgumu 97-2011 un ka tas ir administratīvas kļūmes gadījums.

Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu iesniedz Komisijai šādu ieteikuma projektu:

Ieteikuma projekts

Komisijai būtu jāpārskata sūdzības iesniedzēja lūgums piešķirt pilnīgu piekļuvi lietas materiāliem saistībā ar LIEN līgumu 97–2011 un piešķirt piekļuvi šiem dokumentiem, ja vien tā nevar pierādīt, ka uz tiem attiecas kāds no Regulā 1049/2001 noteiktajiem izņēmumiem.

Komisija un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija līdz 2004. gada 15. oktobrim nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert ombuda lēmuma pieņemšanu un to pasākumu aprakstu, kas veikti, lai īstenotu ieteikuma projektu.

Strasbūrā, 2004. gada 15. jūlijā

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.).

(2) Kopš tā laika sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis jaunu sūdzību par LIEN līguma 97-2011 izbeigšanu (sūdzība 49/2004/GG). Šajā gadījumā Komisija iesniedza savu atzinumu 2004. gada 30. martā. Ombuds 2004. gada 22. aprīlī pēc sūdzības iesniedzēja pieprasījuma nolēma, ka pirms apsvērumu iesniegšanas par Komisijas atzinumu lietā 49/2004/GG sūdzības iesniedzējs var sagaidīt sūdzības 1874/2003/GG izmeklēšanas rezultātus.

(3) Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 14. oktobra vēstulē kļūdaini atsaucās uz 2001. gada 3. septembri.

(4) Sk. spriedumu lietā T-105/95 WWF UK/Komisija (Recueil 1997, II-313. lpp., 56. punkts); Spriedums apvienotajās lietās C-174/98 P un C-189/98 P Nīderlande un Van der Wal/Komisija (Recueil 2000, I-1. lpp., 27. punkts).

(5) Sk. spriedumu lietā T-124/96 Interporc/Komisija (Recueil 1998, II-231. lpp., 54. punkts).

(6) Spriedums lietā T-123/99 JT’s Corporation/Komisija (Recueil 2000, II-3269. lpp., 65. punkts).

(7) Piemēram, attiecībā uz 2. lietas materiālu sūdzības iesniedzējam bija pieejami divi Komisijas delegācijas Kazahstānā faksa ziņojumi CEV (1999. gada 10. jūnijs un 26. jūlijs, uzskaitīti II 5. un 6. punktā), savukārt delegācijas CEV e-pasta vēstule (1999. gada 17. vai 19. novembris, uzskaitīti III 14. punktā) nebija pieejama.