(Izgatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu (1))

Sūdzību

1999. gada 12. novembrī sūdzības iesniedzēji piedalījās konkursā EUR/C/22, ko kopīgi organizēja Eiropas Parlaments un Eiropas Kopienu Tiesa. Pēc sekmīgas konkursa nokārtošanas viņu vārdi tika iekļauti veiksmīgo kandidātu rezerves sarakstā.

No 1996. gada 1. decembra līdz 1998. gada 1. novembrim Parlaments pakāpeniski pieņēma darbā sūdzības iesniedzējus (2), kuri visi bija karjeras C5 pakāpes 3. līmenī.

Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka ir tikuši diskriminēti salīdzinājumā ar citiem kandidātiem, kuri bija piedalījušies tajā pašā konkursā un kuri tika pieņemti darbā C4 pakāpes 3. līmenī.

Pieprasījums

Parlamenta atzinums

Atzinumā par sūdzību Parlaments norādīja, ka sūdzības iesniedzēji būtu varējuši pārsūdzēt iestādes lēmumu par viņu pieņemšanu darbā, iesniedzot sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu. 1998. gada maijā trīs sūdzības iesniedzēji iesniedza sūdzību saskaņā ar 90. panta 1. punktu, lūdzot viņus pārklasificēt C 4 pakāpē, sākot no viņu iecelšanas par ierēdņiem. Sūdzības tika noraidītas.

Turklāt Parlaments norādīja, ka pat tad, ja sūdzības iesniedzēji būtu iesnieguši sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu, viņu sūdzības tiktu uzskatītas par nepieņemamām, jo tās netiktu iesniegtas Civildienesta noteikumos paredzētajā termiņā, t. i., trīs mēnešu laikā no ierēdņu pārbaudes laika sākuma.

Iestāde uzsvēra, ka saskaņā ar Kopienu tiesu pastāvīgo judikatūru tikai jaunu būtisku elementu esamība var pamatot sūdzības iesniegšanu saskaņā ar 90. panta 2. punktu, lai pārskatītu iepriekšēju lēmumu par pieņemšanu darbā, kas nav pārsūdzēts noteiktajā termiņā. Tomēr, ja Tiesas spriedums, ar ko atceļ administratīvu aktu, varētu būt jauns elements, tas attiecas tikai uz à personām, kuras atceltais akts skar tieši. Tāpēc Monako (3) judikatūru, uz kuru atsaucas sūdzības iesniedzēji, nevar piemērot, jo viņi nav piedalījušies tajā pašā atklātajā konkursā, kurā piedalījās Monako kungs.

Turklāt iestāde norādīja, ka saskaņā ar Parlamenta politiku darbā pieņemšanas jomā pēc jauno iekšējo direktīvu stāšanās spēkā 1995. gada maijā iecēlējinstitūcija var iecelt ierēdni augstākā pakāpē nekā viņa kategorijas sākuma pakāpe tikai izņēmuma gadījumos un piesaistīt kvalificētus kandidātus, ja ir jāveic ārkārtīgi sarežģīti uzdevumi.

Sūdzības iesniedzēju apsvērumi

Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos būtībā saglabāja savu sākotnējo sūdzību.

Lēmums

1. Eiropas Parlamenta darbā pieņemšanas procedūra

1.1 Sūdzības iesniedzēji sekmīgi izturēja konkursu EUR/C/22, ko kopīgi organizēja Eiropas Parlaments un Eiropas Kopienu Tiesa, un tika pieņemti darbā C 5 pakāpes 3. līmenī. Sūdzībā ombudam viņi apgalvoja, ka ir tikuši diskriminēti salīdzinājumā ar citiem kandidātiem, kuri bija piedalījušies tajā pašā konkursā un kuri tika pieņemti darbā C 4 pakāpes 3. līmenī.

1.2 Savā atzinumā Parlaments uzsvēra, ka sūdzības iesniedzējiem būtu bijusi iespēja pārsūdzēt iestādes lēmumu, iesniedzot sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu. Tomēr tie, kas bija sūdzējušies, to izdarīja, kad termiņš jau bija beidzies.

1.3 Tikai jaunu būtisku elementu esamība varētu pamatot sūdzības iesniegšanu saskaņā ar 90. panta 2. punktu, lai pārskatītu iepriekšējo lēmumu par pieņemšanu darbā, kas nav pārsūdzēts noteiktajā termiņā. Tomēr, ja Tiesas spriedums, ar ko atceļ administratīvu aktu, varētu būt jauns elements, tas attiecas tikai uz à personām, kuras atceltais akts skar tieši. Parlaments norādīja, ka Pirmās instances tiesas spriedums Monako lietā, uz kuru atsaucās sūdzības iesniedzēji, neattiecās uz viņu lietu, jo atceltais akts viņus tieši neietekmēja.

1.4 Ombuds norāda, ka galvenais jautājums šajā lietā ir noteikt, vai Eiropas Parlaments ir diskriminējis sūdzības iesniedzējus, kad viņus pieņēma darbā, un vai Parlaments ir pieļāvis administratīvas kļūmes.

1.5 Nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes princips ir viens no Kopienas tiesību pamatprincipiem. Saskaņā ar Kopienu tiesu pastāvīgo judikatūru tas prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (4).

1.6 Pirmās instances tiesa savā spriedumā lietā T-92/96 (Monako lieta) uzskatīja, ka principā ir jāuzskata, ka viena un tā paša konkursa kandidāti atrodas līdzīgā situācijā. Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka iestāde pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, ja tā ierēdnim, kurš ir pieņemts darbā konkursa rezultātā, piemēro jauno iekšējo direktīvu noteikumus, kuros ir paredzēta stingrāka Civildienesta noteikumu 31. panta 2. punkta piemērošana, savukārt citi ierēdņi, kurus iestāde šajā pašā konkursā ir pieņēmusi darbā pirms jauno iekšējo direktīvu stāšanās spēkā, ir klasificēti saskaņā ar iepriekšējām iekšējām direktīvām.

Tiesa uzskatīja, ka vienīgā atsauce uz jaunajiem noteikumiem, ko Parlaments pa šo laiku ir pieņēmis, nav pietiekams pamatojums, lai pieņemtu darbā kandidātus no viena un tā paša konkursa ar atšķirīgiem līguma nosacījumiem.

1.7 Ombuds uzskata, ka ir svarīgi atgādināt, ka konkursu, kurā piedalījās sūdzības iesniedzēji, kopīgi organizēja Parlaments un Tiesa.

Tomēr pēc Pirmās instances tiesas sprieduma iepriekš minētajā lietā Tiesa pēc savas iniciatīvas pārklasificēja tos ierēdņus, kuri pēc jauno iekšējo direktīvu stāšanās spēkā tika pieņemti darbā ar mazāk labvēlīgiem nosacījumiem nekā tie, ko piemēroja kandidātiem, kuri tika pieņemti darbā, pamatojoties uz iepriekšējām iekšējām direktīvām.

1.8 Ombuds uzskata, ka, pat ja Monako spriedums neattiecas uz sūdzības iesniedzējiem kā jaunu elementu, iecēlējinstitūcijai ir iespēja mainīt sūdzības iesniedzēju darbā pieņemšanas nosacījumus, sekojot Tiesas piemēram.

1.9 Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, ombuds secina, ka Parlamenta lēmums pieņemt darbā sūdzības iesniedzējus, piemērojot tiem jaunās iekšējās direktīvas, kad citi no tā paša rezerves saraksta pieņemtie kandidāti tika klasificēti saskaņā ar iepriekšējām iekšējām direktīvām, radīja diskriminējošu attieksmi pret sūdzības iesniedzējiem. Tāpēc tas, ka iestāde nerīkojās saskaņā ar principu, ko Pirmās instances tiesa noteica lietā T-92/96, un tās atteikums pārskatīt savu lēmumu ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.

Ņemot vērā Parlamenta pieņemto nostāju, nešķiet iespējams panākt mierizlīgumu. Tādēļ ombuds uzskata, ka saskaņā ar viņa statūtu 3. panta 6. punktu ir lietderīgi sagatavot šādu ieteikuma projektu.

Ieteikuma projekts

Parlamentam būtu jāseko Tiesas piemēram un jāpārklasificē sūdzības iesniedzēji C 4 pakāpes 3. līmenī, sākot no viņu iecelšanas par ierēdņiem dienas.

Eiropas Parlaments un sūdzības iesniedzēji tiks informēti par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Eiropas Parlaments līdz 2001. gada 30. septembrim nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert ombuda ieteikuma pieņemšanu un tā īstenošanai veikto pasākumu aprakstu.

Strasbūrā, 2001. gada 18. maijā

 

Jēkabs Sēdermans

---

(1) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi, OV L 113/5.

(2) Sūdzības iesniedzēju izvirzīšanas datumi bija šādi: AC k-dze 01.09.1997.; AL kundze, 16.06.1997.; AL. kungs 1998. gada 1. maijā; AM. kundze 1.12.1996.; C. k-dze 1998. gada 1. aprīlī; N. k-dze 1998. gada 1. maijā; P. k-dzei 1998. gada 1. novembrī.

(3) Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 1997. gada 9. jūlija spriedums lietā Roberto Monaco / Eiropas Parlaments. Lieta T-92/96. ECR - SC [1997] IA-0195. lpp.; II-0573. punkts.

(4) - 1988. gada 27. septembra spriedums lietā 203/86 Spānija/Padome (Recueil, 4563. lpp., 25. punkts) un 1997. gada 11. marta spriedums lietā C-15/95 EARL de Kerlast (Recueil, I-1961. lpp., 35. punkts)
- 1998. gada 14. novembra spriedums lietā C-150/94 Apvienotā Karaliste/Padome (Recueil, I-7235. lpp., 97. punkts).