- LV Latviešu valoda
Mašīntulkojumos var būt kļūdas, kas var mazināt skaidrību un precizitāti; Ombuds neuzņemas atbildību par neatbilstībām. Lai iegūtu visuzticamāko informāciju un juridisko precizitāti, lūdzam skatīt šādus dokumentus. avota versija angļu valoda ir norādīta iepriekš.
Lai iegūtu plašāku informāciju, lūdzam skatīt mūsu valodu un tulkošanas politiku.
Ieteikums par Eiropas Centrālās bankas atteikumu piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu darbiniekam ar īstermiņa līgumu (lieta 1364/2025/ET)
Ieteikuma projekts
Lieta 1364/2025/ET - Uzsākta {0} Otrdiena | 01 jūlijs 2025 - Atzinuma projekts par {0} Pirmdiena | 29 jūnijs 2026 - Iesaistītā iestāde Eiropas Centrālā banka - Valsts Vācija
Sūdzība iesniegta
23/05/2025Sūdzības analīze
23/05/2025Notiek izmeklēšana
04/06/2025Provizoriskais rezultāts
29/06/2026Izmeklēšanas rezultāts
Sūdzība attiecās uz Eiropas Centrālās bankas (ECB) atteikumu piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu darbiniekam, kas nodarbināts saskaņā ar pagaidu norīkojuma līgumu (ECBS/IO), kuru izmanto apmaiņai ar valstu centrālajām bankām un kura maksimālais ilgums ir trīs gadi. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, izslēdzot darbiniekus ar šādiem līgumiem no bērna kopšanas atvaļinājuma, ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips un tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 33. panta 2. punktu.
ECB apgalvoja, ka tās noteikumi bija pamatoti ar ECBS/IO līgumu īpašo un pagaidu raksturu, nepieciešamību nodrošināt darbības nepārtrauktību un to, ka darbinieki saglabāja piekļuvi bērna kopšanas atvaļinājumam savas valsts nodarbinātības sistēmās. Tā apgalvoja, ka Hartas 33. panta 2. punktā nav piešķirtas beznosacījuma tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu un ka tā saglabā rīcības brīvību noteikt piemērojamos nosacījumus.
Ombuds konstatēja, ka ECB nav pierādījusi, ka ECBS/IO darbinieku pamattiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu atteikums bija pamatots un samērīgs vai ka nebija iespējams pieņemt mazāk ierobežojošus pasākumus. Ombuds arī uzskatīja, ka iespēja izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu vēlāk saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav piemērots aizstājējs šo tiesību izmantošanai, ja tas visvairāk attiecas uz maza bērna aprūpi.
Ombuds secināja, ka tā ir administratīva kļūme, un ieteica ECB pārskatīt savus noteikumus par īstermiņa nodarbinātību, lai nodrošinātu samērīgu piekļuvi bērna kopšanas atvaļinājumam, jo īpaši attiecībā uz ECBS/IO līgumiem, kas atjaunoti pēc sākotnējā perioda.
Sūdzības priekšvēsture
1. Sūdzības iesniedzējs 2022.–2025. gadā trīs gadus strādāja Eiropas Centrālajā bankā (ECB) un šajā laikā dzemdēja bērnu. ECB viņa strādāja saskaņā ar “ECBS/IO īstermiņa darba līgumu”. Šis līguma veids paredzēts, lai nodrošinātu darbinieku pagaidu apmaiņu starp ECB un valstu centrālajām bankām ar īpašiem noteikumiem un nosacījumiem. Norīkojuma laikā viņas darba attiecības ar valsts banku tika apturētas.
2. Viņas sākotnējais līgums ECB bija uz vienu gadu. Pēc tam šis līgums tika pagarināts divas reizes, palielinot viņas kopējo amata pilnvaru laiku līdz trim gadiem, kas ir maksimālais termiņš, kurš ir atļauts saskaņā ar piemērojamajiem ECBS/IO noteikumiem.
3. 2024. gada pavasarī, kamēr viņa bija stāvoklī ar savu pirmo bērnu, sūdzības iesniedzēja iesniedza pieprasījumu [1] piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma beigām, ņemot vērā, ka viņa prognozēja iespējamās nepilnības bērnu aprūpes sistēmā.
4. ECB 2024. gada jūlijā noraidīja viņas lūgumu piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu. Tā paskaidroja, ka darbiniekiem ar īstermiņa līgumiem nav tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem. ECB piebilda, ka bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana īstermiņa darbiniekiem varētu apdraudēt šādu līgumu mērķi, un ierosināja, ka viņa varētu apsvērt nepilna darba laika darbu vai citus elastīgus pasākumus.
5. Sūdzības iesniedzējs 2024. gada septembrī lūdza administratīvi pārskatīt ECB lēmumu. Viņa norādīja, ka viņas līgums ar ECB ir spēkā ne ilgāk kā trīs gadus un tādējādi lēmumu nevar pamatot ar viņas līguma ilgumu.
6. ECB 2024. gada novembrī noraidīja administratīvo pārskatīšanu. Tā tostarp apgalvoja, ka, ja ECB piešķirtu ECBS/IO īstermiņa darbiniekiem tādas pašas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu kā saskaņā ar vispārējiem personāla noteikumiem, proti, ne vairāk kā trīs gadus, tas varētu novest pie tā, ka īstermiņa darbinieks lielāko daļu sava līguma pavada šādā atvaļinājumā, kas apdraudētu līguma mērķi.
7. ECB atsaucās arī uz ES Tiesas spriedumu [2] par ECBS/IO īstermiņa darbinieku tiesībām uz ģimenes pabalstiem. ECB norādīja, ka Tiesa secināja, ka tas, ka īstermiņa darbiniekam nav tiesību uz ģimenes pabalstiem, nerada problēmas. Vispārējā tiesa nosprieda, ka, ņemot vērā ECBS/IO programmas mērķi, ECB nav nepareizi izmantojusi savu rīcības brīvību personāla jomā, izveidojot īpašu kompensācijas sistēmu darbiniekam, ar kuru noslēgts īstermiņa līgums, jo nešķiet, ka ECB veiktā diferenciācija būtu neatbilstoša izvirzītajam mērķim. Vispārējā tiesa arī konstatēja, ka prasītāja kā ECB darbinieks ar īstermiņa līgumu ECBS IO programmas ietvaros atrodas situācijā, ko raksturo īpaši ierobežojumi.
8. Sūdzības iesniedzējs 2024. gada decembrī pārsūdzēja lēmumu, izmantojot “sūdzības procedūru”[3]. ECB to noraidīja 2025. gada janvārī, atkārtojot savu paļaušanos uz iepriekš minēto Tiesas lietu [4] un apgalvojot, ka atšķirīgā attieksme pret īstermiņa darbiniekiem bija objektīvi pamatota ar ECBS/IO programmas būtību un mērķi.
9. Sūdzības iesniedzējs 2025. gada maijā iesniedza sūdzību Eiropas Ombudam. Viņa lūdza ombudi pārbaudīt ECB praksi un ieteikt izmaiņas, lai nodrošinātu, ka darbinieki tādā situācijā kā viņa varētu izmantot tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.
Izmeklēšana
10. Ombuds uzsāka izmeklēšanu par ECB iemesliem, kāpēc sūdzības iesniedzējam netika piešķirts bērna kopšanas atvaļinājums. Izmeklēšanas gaitā ombuds tikās ar ECB pārstāvjiem un vēlāk saņēma sūdzības iesniedzēja komentārus par sanāksmes ziņojumu. ECB arī nosūtīja rakstisku atbildi uz ombuda papildu jautājumiem, kā arī papildu atbildi uz sūdzības iesniedzēja komentāriem.
11. Ombuds atzīmēja ECB nostāju, ka tai nav saistošas ES direktīvas, tostarp Direktīva 2019/1158 par darba un privātās dzīves līdzsvaru, un ka tā vietā tā piemēro savus personāla noteikumus. Tomēr ombuds atgādināja par ES tiesu judikatūru [5], saskaņā ar kuru, lai gan direktīvas pašas par sevi nav saistošas ES iestādēm, uz direktīvās noteiktajiem principiem tomēr var atsaukties, ja šajās direktīvās ir konkretizēti Līguma pamatnoteikumi vai ES tiesību vispārējie principi. Tiesa ir arī nospriedusi, ka direktīva var kļūt saistoša Savienības iestādei, ja tās organizatoriskās autonomijas ietvaros tā ir izvēlējusies īstenot šajā direktīvā paredzētos pienākumus vai uz to ir skaidri atsaukusies vispārpiemērojamos iekšējos tiesību aktos.
12. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds lūdza precizēt, vai, piešķirot bērna kopšanas atvaļinājumu noteiktām darbinieku kategorijām, ECB ir pilnībā vai daļēji īstenojusi Direktīvu 2019/1158 un vai tā līdz ar to ir uzskatījusi, ka attiecīgā judikatūra ir piemērojama. Ombude arī atgādināja, ka ES iestādēm, rīkojoties kā darba devējiem, ir jāievēro pamattiesības, pamatojoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas [6] (“Harta”) 51. panta 1. punktu, un saskaņā ar godprātības pienākumu jāņem vērā ES tiesību akti, ar kuriem nosaka minimālos standartus darba apstākļu uzlabošanai. Ņemot vērā Hartas 33. panta 2. punktu, kas garantē tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, un Direktīvas 2019/1158 mērķus, Ombuds aicināja ECB paust savu viedokli par to, kā ECBS/IO īstermiņa darbiniekiem piemērojamie personāla noteikumi ir saderīgi ar tiesībām uz bērna kopšanas atvaļinājumu, ko aizsargā ES tiesību akti.
Ombudam iesniegtie argumenti
Sūdzības iesniedzējs
13. Sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, atsakot viņai piekļuvi bērna kopšanas atvaļinājumam un stingri piemērojot spēkā esošos noteikumus par īstermiņa nodarbinātību, ECB ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 33. panta 2. punktu, kas garantē tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. Viņa norādīja, ka ES Hartas 33. panta 2. punktā ir noteikts, ka, “lai saskaņotu ģimenes un darba dzīvi, ikvienam ir tiesības uz aizsardzību pret atlaišanu no darba tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar maternitāti, un tiesības uz apmaksātu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un uz bērna kopšanas atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas vai adopcijas” (mans izcēlums).
14. Viņa apgalvo, ka attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu attieksme pret darbiniekiem ar īstermiņa darba līgumiem ir mazāk labvēlīga nekā pret darbiniekiem ar salīdzināmiem terminētiem un pastāvīgiem darba līgumiem, pamatojoties tikai uz viņu darba līguma ilgumu un formu. Viņasprāt, tā ir nepamatota diskriminācija, kas ir pretrunā Savienības tiesībām.
15. Viņa apgalvo, ka bērna kopšanas atvaļinājuma mērķis, kā tas atspoguļots Savienības tiesībās, ir ļaut vecākiem rūpēties par savu bērnu pirmajos dzīves gados. Darba līguma ilgumam vai pagaidu raksturam nav nozīmes attiecībā uz šo mērķi, un tādējādi tas nevar būt objektīvs pamatojums veselas darbinieku kategorijas izslēgšanai.
16. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ECB atsaukšanās uz konkrētu ES judikatūru [7] ir nevietā, jo minētā lieta attiecās uz ģimenes pabalstiem, nevis bērna kopšanas atvaļinājumu, kas ir atsevišķas tiesības, kuras noteiktas Hartas 33. panta 2. punktā. Viņa arī norāda, ka atšķirībā no prasītājas minētajā Tiesas lietā viņa negūtu labumu no paralēlām tiesībām ar līdzīgu mērķi (šajā Tiesas lietā šīs tiesības bija citi pabalsti un sociālā nodrošinājuma tiesības).
17. Viņa arī apstrīd ECB argumentu, saskaņā ar kuru viņas iespēja izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, atgriežoties savā mītnes valsts iestādē, kompensē neiespējamību izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu laikā, kad viņa strādāja ECB. Viņa apgalvo, ka bērna kopšanas atvaļinājumam var būt atšķirīga vērtība atkarībā no tā, kad tas tiek izmantots bērna dzīvē, un atliktas tiesības praksē var būt šo tiesību noliegums.
18. Viņa norāda, ka ECB nostāja par bērna kopšanas atvaļinājuma laiku vienkārši neatbilst tās paustajam viedoklim par šāda atvaļinājuma mērķi. Attiecībā uz līgumiem uz noteiktu laiku tā ir ierobežojusi apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu līdz bērna dzīves pirmajiem trim gadiem. Tā apgalvoja, ka zīdaiņiem un maziem bērniem ir nepieciešama intensīvāka aprūpe un uzmanība, biežas medicīniskās tikšanās un atbalsts būtiskiem attīstības atskaites punktiem. ECB uzskata, ka šis periods arī nodrošina būtisku saikni un pielāgošanos vecāku statusam, kas ir būtiski gan bērna, gan vecāku labklājībai. Tādēļ sūdzības iesniedzēja uzskata, ka ir ļoti nekonsekventi, ka ECB apgalvo, ka viņas bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošana vēlāk, pēc tam, kad viņa ir atstājusi ECB, un kad viņas bērns ir vecāks, nekādā veidā neatņem viņai šīs tiesības.
19. Viņa arī apgalvo, ka, lai saņemtu ECB nodrošināto papildu veselības apdrošināšanu, viņai bija jāaptur dalība sociālā nodrošinājuma sistēmā savā izcelsmes valstī. Tādējādi viņa apgalvo, ka ECB apgalvojums, saskaņā ar kuru viņas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu savā ziņā esot bijušas “aktīvas” laikā, kad viņa atradās ECB, nevar būt ticams.
20. Attiecībā uz ECB argumentu, ka ES nodarbinātības direktīvas neattiecas uz tās darbiniekiem, sūdzības iesniedzējs norāda, ka ECB nesen ir grozījusi savus personāla noteikumus darbiniekiem uz noteiktu laiku un pastāvīgajiem darbiniekiem, lai ieviestu apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu saskaņā ar Direktīvu 2019/1158. Šajā kontekstā arvien grūtāk ir pamatot īstermiņa darbinieku pilnīgu izslēgšanu no šīm tiesībām, īpaši gadījumos, kad šādi darbinieki var strādāt ECB ilgākais trīs gadus pēc kārtas. Viņa uzskata, ka fakti nepamato ECB pamatojumu tam, ka ECBS/IO darbinieki strādā tikai pie konkrētiem īstermiņa projektiem, kuros prombūtne bērna kopšanas atvaļinājuma dēļ būtu ļoti traucējoša. Viņa apgalvo, ka viņa un citi darbinieki ar šādiem līgumiem tika pieņemti darbā ikdienas darbībām, kas ir līdzīgas tām, ko veic darbinieki ar pastāvīgiem vai uz noteiktu laiku noslēgtiem līgumiem.
21. Visbeidzot, sūdzības iesniedzēja norāda, ka ECB argumenti par tiesībām uz apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu nevar attiekties uz viņas lietu, jo viņa pieprasīja neapmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu. Neapmaksātam bērna kopšanas atvaļinājumam nebūtu negatīvas ietekmes uz ECB budžetu.
ECB
Atbilstošās tiesību normas
22. ECB apgalvo, ka tās lēmums par sūdzības iesniedzēja lūgumu atbilst Īstermiņa nodarbinātības nosacījumiem un noteikumiem, uz kuriem attiecas likumības prezumpcija.
23. ES direktīvas, tostarp Direktīva 2019/1158, ir adresētas dalībvalstīm un nav saistošas ES iestādēm kā tādām. ECB atzīst judikatūru, saskaņā ar kuru uz direktīvām var atsaukties noteiktos apstākļos, tostarp tad, ja tās atspoguļo Savienības tiesību vispārējos principus, ja iestāde ir izvēlējusies tās īstenot, vai saskaņā ar labticības pienākumu. Tomēr ECB apgalvo, ka tā nav apņēmusies pilnībā īstenot šo direktīvu un tādējādi saglabā rīcības brīvību noteikt darbinieku kategorijas, uz kurām attiecas tās bērna kopšanas atvaļinājuma regulējums.
Darbinieku kategoriju nošķiršana
24. ECB balstās uz iedibināto judikatūru, kurā atzīts, ka ES iestādes var noteikt dažādas darbinieku kategorijas un nodarbinātības režīmus. Tā apgalvo, ka atšķirīga attieksme ir pieļaujama, ja tā ir objektīvi pamatota. Darbinieki, kas nodarbināti saskaņā ar ECBS/IO īstermiņa līgumiem, veido atsevišķu kategoriju, uz kuru attiecas atsevišķs tiesiskais un faktiskais regulējums.
ECBS/IO īstermiņa līgumu veids
25. ECB apgalvo, ka ECBS/IO īstermiņa līgumi ir balstīti uz norīkojumiem un tiem ir pagaidu raksturs. Tie ir izstrādāti, lai veicinātu sadarbību Eiropas Centrālo banku sistēmā un vienotajā uzraudzības mehānismā, izmantojot iepriekš noteiktus īstermiņa uzdevumus. Šādi līgumi joprojām ir saistīti ar darba attiecībām ar nosūtītāju valsts iestādi, un uz tiem attiecas īpaši ierobežojumi, tostarp neskaidrība par to atjaunošanu pēc sākotnējā laikposma.
26. ECBS/IO līgumiem ir pievienots atsevišķs nosacījumu un ieguvumu kopums. Tie jo īpaši ietver ceļa un uzturēšanās pabalstus un elastīgākus darba attiecību izbeigšanas noteikumus. Šie elementi atspoguļo līgumu īpašo un pagaidu raksturu.
Pamatojums tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu izslēgšanai
27. Ņemot vērā ECBS/IO īstermiņa līgumu īpašās iezīmes, ECB apgalvo, ka bērna kopšanas atvaļinājuma attiecināšana uz ECBS/IO darbiniekiem apdraudētu programmas mērķi, proti, veicināt ciešu sadarbību, izmantojot pagaidu norīkojumus. Ja šādiem darbiniekiem tiktu piešķirtas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, varētu rasties darbības traucējumi, jo īpaši situācijās, kad vairāki darbinieki vienlaikus nav darbā. ECB apsvēra proporcionālu pieeju bērna kopšanas atvaļinājumam ECBS/IO īstermiņa līgumu gadījumā, bet noraidīja šo iespēju, jo nepieciešams skaidrs atbilstības slieksnis, lai nodrošinātu organizatorisko paredzamību un darbības nepārtrauktību.
Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma un bērna kopšanas atvaļinājuma nošķiršana
28. ECB nošķir bērna kopšanas atvaļinājumu no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, jo grūtniecības un dzemdību atvaļinājums ir tūlītējs un neatliekams. Savukārt bērna kopšanas atvaļinājumu laika gaitā var izmantot elastīgi. Šai atšķirībai ir izteikta ietekme uz darbaspēka plānošanu saistībā ar pagaidu norīkojumiem.
Pastāvīga piekļuve bērna kopšanas atvaļinājumam saskaņā ar valsts tiesību aktiem
29. ECB apgalvo, ka ECBS/IO īstermiņa darbinieki saglabā darba attiecības ar savu izcelsmes iestādi norīkojuma laikā un pēc tā, tādējādi nodrošinot, ka viņi saglabā piekļuvi bērna kopšanas atvaļinājumam saskaņā ar piemērojamo valsts sistēmu.
30. Tādējādi šajā gadījumā sūdzības iesniedzēja varētu pieprasīt bērna kopšanas atvaļinājumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, atgriežoties savā dzīvesvietas iestādē. Pamatojoties uz to, ECB secina, ka ECBS/IO darbiniekiem nav liegtas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.
31. Atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar noteikta laika un pastāvīgajiem darbiniekiem, kuri nesaglabā šādas tiesības valsts līmenī, ietilpst tās rīcības brīvībā [8].
32. ECB atzīst, ka Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir saistoša ES institūcijām. Tomēr tā apgalvo, ka 33. panta 2. punktā nav paredzētas beznosacījuma tiesības uz apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu. Darba devēji saglabā rīcības brīvību noteikt šo tiesību izmantošanas nosacījumus.
Ombuda novērtējums, kura rezultātā tika sniegts ieteikums
33. Ombuds norāda, ka ECB piemēroja noteikumus, kas reglamentē īstermiņa nodarbinātību, tādus, kādi tie ir pašlaik. Šie noteikumi neparedz bērna kopšanas atvaļinājumu darbiniekiem ar ECBS/IO īstermiņa līgumiem.
34. Tomēr iekšējo noteikumu ievērošana neizsmeļ Savienības iestādes pienākumus, kas izriet no Savienības tiesībām. Kā atzīst ECB, tai ir saistoša Eiropas Savienības Pamattiesību harta, tostarp tās 33. panta 2. punkts, kurā noteiktas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. Lai gan šajā Hartas normā nav definēti detalizēti nosacījumi, kas reglamentē šo tiesību īstenošanu, ECB rīcības brīvība nav neierobežota, kā tas tiks izklāstīts turpmāk. ECB apgalvojums, ka nepastāv beznosacījumu tiesības uz apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu, šajā lietā nav būtisks, ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzēja lūgums bija par neapmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu.
35. Ombuds arī atzīst ECB argumentu, ka ES iestādes var noteikt dažādas darbinieku kategorijas un ka atšķirīga attieksme var būt objektīvi pamatota. Šis princips ir iedibināts judikatūrā. Tomēr atšķirīgu darbinieku kategoriju esamība pati par sevi nevar pamatot pamattiesību atteikumu.
36. Saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu visiem Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. Ombuds uzskata, ka ECB atteikums piešķirt ECBS/IO īstermiņa darbiniekiem jebkādu bērna kopšanas atvaļinājumu neatbilst Hartas nosacījumiem šo tiesību ierobežošanai. Kā tiks izklāstīts turpmāk, ECB nav pierādījusi, ka organizatoriskās problēmas, uz kurām tā atsaucas, ir “vispārējas nozīmes mērķi, ko atzinusi Savienība”, kas varētu pamatot šādu tālejošu attiecīgo tiesību ierobežojumu - vispārēju atteikumu.
37. Attiecībā uz šo pamattiesību aspektu ombuds norāda, ka Tiesas lietā, uz kuru ECB atsaucas savā argumentācijā, tika izskatīta Hartas 24. panta piemērošana, kurā noteikts vispārējs princips, ka bērniem ir tiesības uz aizsardzību un aprūpi, nevis 33. panta 2. punkts, kurā noteiktas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. Tiesa konstatēja, ka no 24. panta nevar izsecināt īpašu ECB pienākumu izveidot īpašu ģimenes pabalstu sistēmu. Ombuds norāda, ka situācija šajā lietā ir ļoti atšķirīga, jo bērna kopšanas atvaļinājums nav tiesības, kas būtu jāizsecina no Hartas, bet gan skaidri noteiktas tiesības pašas par sevi.
38. Ombuds arī norāda, ka ECB apsvēra, bet noraidīja proporcionālu pieeju bērna kopšanas atvaļinājumam, pamatojoties uz to, ka ir nepieciešams skaidrs atbilstības slieksnis, lai nodrošinātu organizatorisko paredzamību un darbības nepārtrauktību. Šajā sakarā, lai gan Ombuds norāda, ka ES nodarbinātības tiesību akti ECB kopumā nav saistoši, ES Direktīva 2019/1158 par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem [9] pieļauj kvalifikācijas periodu līdz vienam gadam, pirms tiek dota iespēja izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu. Ombuds uzskata, ka ES tiesību akti var kalpot par iedvesmas avotu ES iestādēm attiecībā uz to, kā īstenot tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.
39. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka ECB nevajadzēja noraidīt alternatīvus risinājumus, piemēram, proporcionālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. Proporcionālas tiesības varētu būt saprātīgs un samērīgs līdzeklis, lai līdzsvarotu iestādes intereses ar darbinieku tiesībām izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, it īpaši ņemot vērā, ka attiecīgais sūdzības iesniedzēja lūgums attiecās uz neapmaksātu atvaļinājumu. Ombuds atzīst, ka, lai paplašinātu bērna kopšanas atvaļinājuma režīmu, attiecinot to arī uz darbiniekiem, kuri nodarbināti saskaņā ar īstermiņa līgumiem un kuri arī saglabā darba attiecības ar valsts darba devēju, var būt vajadzīgi pielāgoti un, iespējams, nepilnīgi risinājumi. Tomēr praktisku grūtību esamība neattaisno to, ka šādiem darbiniekiem pilnībā tiek liegta piekļuve bērna kopšanas atvaļinājumam. Ombuds uzskata, ka ECB būtu vajadzējis izpētīt, vai būtu bijis iespējams nodrošināt pielāgotu bērna kopšanas atvaļinājuma veidu, kas atspoguļotu šīs darbinieku kategorijas īpašos apstākļus. [10]
40. Turklāt ECB paļaujas uz ECBS/IO īstermiņa līgumu īpašo raksturu, ko tā raksturo kā pagaidu norīkojumus, kuru pamatā ir norīkojumi, kas saistīti ar nosūtītāju iestādi un paredzēti, lai atbalstītu iepriekš noteiktas īstermiņa apmaiņas. Ombuds neapstrīd, ka līgumiem var būt šādas iezīmes. Tomēr ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs bija nodarbināts ECB diezgan ilgu laiku, 36 mēnešus, kas atbilst piemērojamajos noteikumos atļautajam maksimālajam ilgumam.
41. Attiecībā uz līgumu raksturu ECB Īstermiņa nodarbinātības noteikumos uzskaitīti šādu līgumu un secīgu līgumu nosacījumi. Līgumi būtībā ļauj aizpildīt amata vietas uz laiku, lai aizstātu darbiniekus, kas atrodas prombūtnē medicīnisku vai citu iemeslu dēļ, vai lai iegūtu īpašas speciālās zināšanas uz ad hoc pamata, vai lai pārvaldītu īslaicīgu darba slodzes pieaugumu. Tomēr ECB nav pierādījusi, ka uzdevumi, ko sūdzības iesniedzēja veica 36 mēnešu laikā, strādājot ECB, aprobežojās ar īstermiņa vai uz projektiem balstītu apmaiņu, nevis bija daļa no ECB pašreizējām darbībām. Šādos apstākļos ir pazīmes, kas liecina, ka ECBS/IO īstermiņa līgumu izmantošana praksē var pārsniegt ECB minēto šauri definēto mērķi.
42. ECB arī apgalvo, ka bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana ECBS/IO īstermiņa darbiniekiem varētu izraisīt darbības traucējumus, īpaši tad, ja vienlaikus nav klāt vairāki darbinieki. Tomēr ECB nav sniegusi konkrētus pierādījumus, lai pamatotu šo risku šajā kontekstā, kā arī nav pierādījusi, ka šādus traucējumus nevarētu mazināt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem. Šajā sakarā ombude norāda, ka ES Direktīva 2019/1158, kas atkal var kalpot par iedvesmas avotu, ļauj darba devējiem atlikt bērna kopšanas atvaļinājumu uz saprātīgu laikposmu, ja šāds atvaļinājums nopietni traucētu darba devēja labai darbībai.
43. Attiecībā uz atšķirību starp grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un bērna kopšanas atvaļinājumu ombuds piekrīt, ka abu veidu atvaļinājumi dažos aspektos atšķiras, tostarp attiecībā uz laika grafiku un elastību. Tomēr šī atšķirība pati par sevi nepaskaidro, kāpēc bērna kopšanas atvaļinājums būtu pilnībā jāizslēdz kādai darbinieku kategorijai.
44. ECB arī apgalvo, ka ECBS/IO īstermiņa darbinieki saglabā piekļuvi bērna kopšanas atvaļinājumam saskaņā ar savu valsts sistēmu, atgriežoties savā piederības valsts iestādē, un tādējādi viņiem šīs tiesības nav liegtas. Šajā ziņā ombuds norāda, ka iespēju vēlāk izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu citā nodarbinātības kontekstā nevar uzskatīt par līdzvērtīgu tiesībām izmantot šādu atvaļinājumu brīdī, kad tas ir visbūtiskākais maza bērna aprūpei. Atliktas tiesības praksē varētu apdraudēt šo tiesību efektīvu īstenošanu. Šķiet, ka ECB pati ir ieņēmusi līdzīgu nostāju, lemjot ierobežot bērna kopšanas atvaļinājumu darbiniekiem, ar kuriem noslēgts līgums uz noteiktu laiku, līdz pirmajiem trim bērna dzīves gadiem, pamatojoties uz papildu aprūpi un uzmanību, kas nepieciešama šai vecuma grupai. Ombuds arī norāda, ka, ja attiecīgajā valsts sistēmā tiktu piemērots līdzīgs trīs gadu noteikums, darbinieki ar ECBS/IO īstermiņa līgumu, kura ilgums ir 36 mēneši, vairs nevarētu izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu pēc atgriešanās savā izcelsmes iestādē, kas nozīmē, ka viņiem faktiski tiktu liegtas šīs tiesības, pretēji tam, ko apgalvo ECB.
45. Pamatojoties uz iepriekš minēto un jo īpaši ņemot vērā Hartas 33. panta 2. punktu, ombuds neuzskata par pamatotu ECB tiešo atteikumu piešķirt bērna kopšanas atvaļinājumu darbiniekiem, kas nodarbināti saskaņā ar ECBS/IO īstermiņa līgumiem.
46. Lai novērstu šo administratīvo kļūmi, ombuds sniedz ieteikumu ECB.
Ieteikums
Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds sniedz Eiropas Centrālajai bankai šādu ieteikumu:
Eiropas Centrālajai bankai būtu jāpārskata savi noteikumi par īstermiņa nodarbinātību, jo īpaši attiecībā uz ECBS/IO līgumiem, kas tiek atjaunoti pēc sākotnējā laikposma, lai nodrošinātu, ka piekļuve bērna kopšanas atvaļinājumam netiek izslēgta vispārējā veidā, bet tiek reglamentēta samērīgi, ņemot vērā dienesta ilgumu.
Eiropas Centrālā banka un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šo ieteikumu. Saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 4. panta 2. punktu Eiropas Centrālā banka līdz 2026. gada 30. septembrim nosūta sīki izstrādātu atzinumu.
Teresa Anjinho
Eiropas ombude
Strasbūrā, 2026. gada 29. jūnijā
[1] Saskaņā ar ECB Īstermiņa nodarbinātības noteikumu 7.1.1. pantu.
[2] Vispārējās tiesas 2020. gada 12. marta spriedums XB/ECB, T-484/18, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX:62018TJ0484
[3] Saskaņā ar ECB noteikumiem par īstermiņa nodarbinātību darbinieks var pieprasīt lēmumu par jautājumu, kas uz viņu attiecas. Ja ECB noraida pieprasījumu, darbinieks var pieprasīt administratīvu pārskatīšanu. Ja tas tiek noraidīts un darbinieks joprojām nav apmierināts, viņš var iesniegt “sūdzības procedūru”, lai iegūtu ECB galīgo nostāju šajā jautājumā.
[4] Vispārējās tiesas 2020. gada 12. marta spriedums XB/ECB, T-484/18, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX:62018TJ0484.
[5] Vispārējās tiesas (apelācijas palāta) 2012. gada 8. novembra spriedums lietā Strack/Komisija, T-268/11 P, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/PDF/?uri=CELEX:62011TJ0268_SUM
[6] https://www.europarl.europa.eu/charter/pdf/text_en.pdf
[7] Vispārējās tiesas 2020. gada 12. marta spriedums XB/ECB, T-484/18, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX:62018TJ0484
[8] Atsaucoties uz Vispārējās tiesas 2020. gada 12. marta spriedumu XB/ECB, T-484/18, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX:62018TJ0484
[9] EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2019/1158 (2019. gada 20. jūnijs) par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES, 5. panta 4. punkts https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=uriserv:OJ.L_.2019.188.01.0079.01.LVG
[10] Ombuds norāda, ka Komisijas Lēmumā C(2008)6866 par norīkotajiem valstu ekspertiem (NVE) ir noteikts, ka Komisija var atļaut apturēt norīkojuma periodus pēc NVE vai viņa darba devēja pieprasījuma un ar viņa piekrišanu. Apturēšanas laikposmu neieskaita norīkojuma laikposmā (9. pants). Šādi mehānismi var nodrošināt bērna kopšanas atvaļinājumu valsts līmenī, vienlaikus turpinot norīkojumu pēc atvaļinājuma.