Lieta attiecās uz Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras (Frontex) nespēju sniegt atbildi pēc būtības uz administratīvu sūdzību saistībā ar 2. kategorijas pastāvīgā korpusa darbinieka apgalvojumiem par aizskarošu izturēšanos un pārkāpumiem.

Sūdzības iesniedzējs administratīvo sūdzību Frontex iesniedza 2023. gada martā. Frontex atbildēja, ka pretēji iepriekšējai informācijai, ko tā bija sniegusi sūdzības iesniedzējam, tam nebija tiesību iesniegt šādu sūdzību. Līdz ar to viņš nesaņemtu atbildi pēc būtības. Tomēr Ombuda izmeklēšanas gaitā Frontex norādīja, ka tā sniegs sūdzības iesniedzējam vispārēju atbildi pēc būtības līdz 2024. gada novembrim. Frontex šo atbildi sūdzības iesniedzējam sniedza tikai 2025. gada decembrī. Ombuds konstatēja, ka sūdzības iesniedzējam sniegtā nekonsekventā informācija un kliedzošā kavēšanās atbildēt uz sūdzību ir administratīva kļūme. Tomēr ombuds neuzskatīja par nepieciešamu sniegt ieteikumu, ņemot vērā to, ka Frontex tagad ir sniegusi sūdzības iesniedzējam būtisku atbildi.

Turklāt Ombuda izmeklēšanā atklājās, ka 2. kategorijas amatpersonām nav efektīva sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānisma, piemēram, aizskarošas izturēšanās situācijās Frontex. Ombuds secināja, ka tas ir sistēmisks jautājums, kas arī ir administratīva kļūme.

Ombuds ieteica Frontex valdei gaidāmajā 2. kategorijas amatpersonu tiesiskā regulējuma pārskatīšanā ieviest efektīvu sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānismu.

Šajā izmeklēšanā pēc savas iniciatīvas tika novērtēts, kā Eiropas Komisija plāno garantēt cilvēktiesību ievērošanu ES un Tunisijas saprašanās memoranda (SM) kontekstā. Ir paustas bažas par saprašanās memoranda būtību kopumā un jo īpaši par atbalstu robežkontroles iniciatīvām, jo īpaši ņemot vērā ļoti satraucošos ziņojumus par to, kā Tunisijas iestādes rīkojas ar migrantiem.

Ombude bija īpaši nobažījusies par to, ka nav veikts iepriekšējs ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējums (HRIA), jo īpaši saistībā ar saprašanās memoranda pīlāru "Migrācija un mobilitāte" un projektiem, kurus paredzēts iekļaut šajā pīlārā. Tā kā šis saprašanās memoranda pīlārs ir skaidri izstrādāts, lai ierobežotu un atturētu no neatbilstīgas migrācijas uz ES, Tunisijas iestādēm uzlabojot migrācijas kontroli, to projektu īstenošanai, ar kuriem šo mērķi īsteno praksē, acīmredzami ir cilvēktiesību dimensija. Ombuds lūdza Komisiju atbildēt uz virkni jautājumu par to, kā tā plāno uzraudzīt SM paredzēto darbību ietekmi uz cilvēktiesībām un kādus pasākumus tā ir paredzējusi un plāno veikt, tostarp attiecībā uz iespējamu ES finansējuma apturēšanu, ja tiek konstatēti cilvēktiesību pārkāpumi.

Ombuds konstatēja, ka, neraugoties uz Komisijas atkārtotiem apgalvojumiem, ka iepriekšēja HRIA nebija vajadzīga, tā faktiski bija pabeigusi riska pārvaldības pasākumu attiecībā uz Tunisiju pirms saprašanās memoranda parakstīšanas.

Šajā pasākumā, ko Komisija veica kopā ar visām ES partnervalstīm, kuras varētu saņemt ES budžeta atbalstu, tika ņemti vērā kritēriji, kas ir līdzīgi tiem, kuri tika izmantoti standarta iepriekšējā HRIA. Cita starpā tajos tiek novērtēts cilvēktiesību, demokrātijas, tiesiskuma, drošības un konfliktu stāvoklis attiecīgajā partnervalstī. Tomēr Komisija nebija proaktīvi kopīgojusi šo informāciju, tostarp atbildē uz Ombuda stratēģisko iniciatīvu šajā jautājumā.

Ombuds sniedza ieteikumus, kā to risināt. Ņemot vērā konstatēto risku apmēru, viņa arī ierosināja Komisijai izstrādāt konkrētus kritērijus ES finansēto ar migrācijas pārvaldību saistīto līgumu iespējamai apturēšanai, ja tā atrod pierādījumus par cilvēktiesību pārkāpumiem projektu īstenošanā. Šajā sakarā ombude ierosināja Komisijai mudināt īstenošanas partnerus izveidot sūdzību mehānismus, lai personas varētu ziņot par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, īstenojot ES finansētus projektus/programmas Tunisijā. Ņemot vērā nesenos ziņojumus par būtiskām problēmām uz vietas, tam ir vēl lielāka nozīme.

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Komisija nodrošina pamattiesību ievērošanu saistībā ar ES līdzekļiem, kas Grieķijai piešķirti robežu pārvaldībai. Sūdzības iesniedzēji, vairākas nevalstiskās organizācijas, pauda bažas par to, ka Komisija nav efektīvi uzraudzījusi un novērtējusi ES finansētās robežu pārvaldības darbības, ņemot vērā pastāvīgos apgalvojumus par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko izdarījušas Grieķijas iestādes.

Izmeklēšanā tika konstatētas jomas, kurās Komisijai būtu jāpievēršas, lai uzlabotu to, kā tā uzrauga un nodrošina pamattiesību ievērošanu šajā jomā. Tomēr, tā kā Komisija pašlaik gaida galīgo ziņojumu no Grieķijas iestādēm par vienu no atsevišķiem iespējamiem pamattiesību pārkāpumiem, kas minēti šajā izmeklēšanā, un tagad novērtēs Grieķijas izdevumus saskaņā ar attiecīgo programmu, ombuds slēdza lietu, konstatējot, ka turpmākas izmeklēšanas nav pamatotas. Tomēr viņa sniedza dažus ierosinājumus Komisijai, lai risinātu izmeklēšanas gaitā konstatētās problēmas.

Jo īpaši ombude mudināja Komisiju ieviest pamatnostādnes pamattiesību ievērošanas novērtēšanai visā programmas īstenošanas laikā, jo īpaši attiecībā uz saistīto “veicinošo nosacījumu” piekļuvei līdzekļiem. Šo pamatnostādņu ietvaros Komisijai būtu jānosaka kritēriji, lai noteiktu, kādos apstākļos tā ieturēs vai apturēs ES līdzekļus par pamattiesību un ar tām saistītā finansēšanas nosacījuma neievērošanu, un jāpublicē šie kritēriji. Izvērtējot ticamas sūdzības par pamattiesību pārkāpumiem un Grieķijas vispārējo programmu, Komisijai būtu jāapsver, vai Grieķija joprojām izpilda pamattiesību nosacījumu saistībā ar attiecīgajiem līdzekļiem. Ombuds arī nāca klajā ar ierosinājumiem par uzraudzības procesa pārredzamību un pasākumiem pilsoniskās sabiedrības iesaistes stiprināšanai.

 

Lieta attiecās uz Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) lēmumu noraidīt sūdzību par tehniskām problēmām, ar kurām kandidāts saskārās attālinātā pārbaudījumā EPSO organizētā ES personāla atlases procedūrā. Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja EPSO lēmumu noraidīt sūdzību, pamatojoties uz to, ka sūdzības iesniedzējs šo jautājumu nebija izvirzījis pārbaudījumu laikā.

Ombuds konstatēja, ka EPSO, izskatot sūdzību, ir pieļāvusi administratīvu kļūmi. Jo īpaši EPSO būtu bijis pienācīgi jāņem vērā informācija, kas tam bija pieejama un kas apstiprināja sūdzības iesniedzēja paziņotos faktus, un jāizskata sūdzība. Nespēja to darīt bija administratīva kļūme.

Lai to risinātu, ombuds ierosināja EPSO sākt dialogu ar sūdzības iesniedzēju, lai rastu piemērotu un taisnīgu risinājumu, piemēram, piedāvājot sūdzības iesniedzējam iespēju atkārtoti kārtot pārbaudījumus.