Pamatinformācija

1. Sūdzība attiecas uz Komisijas atteikumu piešķirt publisku piekļuvi pamatdokumentiem saistībā ar Komisijas paziņojumu par Kopienas tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs ("paziņojums")[1].

2. Pieprasījumu par publisku piekļuvi saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 [2] 2007. gada novembrī iesniedza Briselē bāzēta NVO Eiropas Pilsoņu rīcības dienests (ECAS). Lai gan Komisija piešķīra piekļuvi dažiem no dokumentiem, uz kuriem attiecas pieprasījums, tā atteica piekļuvi 21 dokumentam, proti, dokumentiem, kas attiecas uz dalībvalstu lomu un priekšlikumu par sūdzību prioritāšu noteikšanu.

3. Ombuds sāka sūdzības izmeklēšanu un konstatēja šādu apgalvojumu un prasību.

Apgalvojums

Komisija esot kļūdaini izskatījusi pieteikumu par piekļuvi dokumentiem.

Pamatojot iepriekš minēto apgalvojumu, ECAS apgalvoja, ka Komisija nav i) sniegusi atbilstošus argumentus, lai pamatotu savu lēmumu atteikt piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001; ii) individuāli izvērtē katru dokumentu, uz kuru attiecas piekļuves pieprasījums; iii) līdzsvaro sabiedrības intereses ar iestādes interesēm; iv) paskaidro, kāpēc tās noraidīto dokumentu sarakstā nebija Tieslietu, brīvības un drošības ģenerāldirektorāta piezīmes; un v) noteiktajā termiņā atbild uz atkārtoto pieteikumu.

Prasījums

Komisijai būtu jānodrošina piekļuve attiecīgajiem dokumentiem.

4. Izmeklēšanas gaitā par atteikumu piešķirt publisku piekļuvi ombuds saņēma Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja komentārus par to. Ombuda dienesti arī veica attiecīgo dokumentu pārbaudi. Pamatojoties uz šo izmeklēšanu, ombuds ieteica Komisijai piešķirt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem vai norādīt pamatotus iemeslus, kāpēc tā to nedara.  Komisija atbildēja uz ieteikuma projektu, to noraidot. Ombuds ir ņēmis vērā visus pušu izvirzītos argumentus un viedokļus.

Par to, ka piekļuves pieprasījums, iespējams, tika izskatīts nepareizi

Ombuda ieteikuma projekts

5. Ombuda ieteikuma projekta pamatā bija šādi apsvērumi [3]. Ar to vien, ka dokuments attiecas uz interesēm, ko aizsargā izņēmums attiecībā uz publisku piekļuvi, kas noteikts Regulas 1049/2001 4. pantā, nepietiek, lai pamatotu minētā izņēmuma piemērošanu [4]. Arī šādi Komisijas izvirzītie argumenti nav uzskatāmi par pamatotiem piekļuves atteikuma iemesliem: to, ka Komisijas paziņojuma pamatā bija arī nereģistrēti materiāli (ne tikai pamatdokumenti, kuriem tika lūgta piekļuve) un ka līdz ar to esošajos dokumentos nebija pilnībā izskaidrots Komisijas lēmumu pieņemšanas process; fakts, ka dokumentā var būt informācija, kas nav paredzēta sabiedrībai, un ka gadījumā, ja tiktu piešķirta piekļuve šādam dokumentam, pilsoņi ne vienmēr iegūtu pilnīgu un precīzu izpratni par iestādes lēmumu pieņemšanas procesu.

6. Ieteikumā ombude norādīja, ka Regulas 1049/2001 mērķis ir ļaut pilsoņiem labāk apzināties, kā darbojas ES publiskā pārvalde, kas darbojas pilsoņu vārdā. Regulas mērķis ir nodrošināt piekļuvi dažādiem un atšķirīgiem viedokļiem. Tie ietver tos viedokļus, kas neatspoguļo iestādes galīgo nostāju, bet kas tai ļāva pieņemt šo nostāju. Ombuds arī norādīja, ka attiecīgie dokumenti neattiecas ne uz vienu konkrētu pārkāpuma lietu pret kādu dalībvalsti. Tādēļ ombuds nevarēja piekrist, ka attiecīgie dokumenti ir īpaši sensitīvi vai ka tie satur īpaši paškritiskus, spekulatīvus vai pretrunīgus viedokļus, kas varētu likt Komisijas dienestiem ierobežot savu rīcību, ja tie zinātu, ka viedokļi kļūs publiski. Turklāt tas, ka piekļuve attiecīgajiem dokumentiem var sniegt sabiedrībai labāku priekšstatu par veidu, kādā Komisija izvēlas izmantot savu plašo rīcības brīvību pārkāpuma procedūrās, nenozīmē, ka tiktu ierobežota Komisijas brīvība izmantot savu plašo rīcības brīvību.

Ombuda novērtējums pēc ieteikuma projekta

7. Atbildē uz ombuda ieteikumu piešķirt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem vai norādīt pamatotus iemeslus, kāpēc tā to nedara, Komisija apgalvoja, ka tā jau ir sniegusi plašus iemeslus, kas pamato attiecīgo izņēmumu piemērošanu publiskai piekļuvei, aprakstot, kā dokumentu publiskošana konkrēti kaitētu interesēm, ko aizsargā minētie izņēmumi.

8. Iemesli, uz kuriem atsaucās Komisija, jau ir rūpīgi analizēti ombuda ieteikumā. Ombuds norāda, ka Komisija vienkārši apgalvo, ka tās iepriekš izvirzītie argumenti, kurus ombuds noraidīja, tomēr būtu jāuzskata par pamatotiem, pat nemēģinot atspēkot ombuda analīzi. Tādējādi Komisijas nostāja ir acīmredzami neatbilstoša.

9. Ombude ir dziļi vīlusies, ka Komisija vēl vienā lietā [5] ir izrādījusi klaju nevēlēšanos iesaistīties konstruktīvā dialogā par to, kā vislabāk piemērot Regulā 1049/2001 izklāstītos noteikumus par publisku piekļuvi. Viņa norāda, ka šo noteikumu mērķis ir pēc iespējas plašāk īstenot pamattiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantā.

10. Ombuds ir pārliecināts, ka pilsoņiem demokrātiskā sabiedrībā vislabāk var palīdzēt tas, ka valsts pārvalde viņiem izstāsta patiesību, un ka nav jābaidās, ka viņi būs ļoti atvērti attiecībā uz to, kā administrācija darbojas. Tādējādi pārredzamība ir būtiska, lai veidotu uzticēšanos starp ES administrāciju un iedzīvotājiem.

11. Tādējādi ombuds diemžēl secina, ka Komisija nav sniegusi pietiekami pamatotus un pārliecinošus argumentus, lai pamatotu izņēmumu piemērošanu publiskai piekļuvei, uz kuriem tā ir atsaukusies. Tā ir administratīva kļūme.

12. Ombuds slēdz lietu ar kritiskām piezīmēm, kas atspoguļo šā jautājuma nopietnību, gan attiecībā uz to, ka Komisija nav pamatojusi izņēmumu piemērošanu publiskai piekļuvei dokumentiem, gan attiecībā uz tās nevēlēšanos iesaistīties konstruktīvā dialogā ar ombudu par šo jautājumu.

13. Ņemot vērā laiku, kas pagājis kopš izmeklēšanas sākšanas, un to, ka jaunā komisāru kolēģija gatavojas sākt darbu, ombuds uzskata, ka nebūtu lietderīgi sniegt īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam. Tomēr, ņemot vērā jautājuma nopietnību, viņa par savu lēmumu informēs Parlamentu.

Secinājums

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds to slēdz ar šādām kritiskām piezīmēm:

Komisija nav sniegusi pietiekami pamatotus un pārliecinošus argumentus, lai pamatotu izņēmumu piemērošanu publiskai piekļuvei, uz kuriem tā ir atsaukusies. Neievērojot pārskatāmības principu un pamattiesības uz publisku piekļuvi tās dokumentiem, Komisija ir vēl vairāk mazinājusi sabiedrības uzticēšanos Eiropas Savienībai un tās iestādēm.

Komisija nav izpildījusi savu pienākumu sniegt sīki izstrādātu atzinumu par ombuda ieteikumu projektu, kā Parlaments to noteicis Eiropas ombuda statūtos.

Iepriekš minētie ir administratīvas kļūmes gadījumi.

Emīlija O'Reilija

Strasbūrā, 2014. gada 4. novembrī