Priekšvēsture

1. Sūdzība attiecas uz Komisijas atteikumu piešķirt publisku piekļuvi pamatdokumentiem saistībā ar Komisijas paziņojumu par Kopienas tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs (“paziņojums”)[1].

2. Pieprasījumu par publisku piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001[2] 2007. gada novembrī iesniedza Eiropas Pilsoņu rīcības dienests (ECAS), kas ir Briselē bāzēta NVO. Lai gan Komisija piešķīra piekļuvi dažiem dokumentiem, uz kuriem attiecas pieprasījums, tā atteica piekļuvi 21 dokumentam, proti, tiem, kas attiecas uz dalībvalstu lomu, un priekšlikumam par prioritāšu noteikšanu sūdzībām.

3. Ombuds sāka izmeklēšanu par sūdzību un konstatēja šādu apgalvojumu un prasību.

Apgalvojums

Komisija esot kļūdaini izskatījusi pieteikumu par piekļuvi dokumentiem.

Pamatojot iepriekš minēto apgalvojumu, ECAS apgalvoja, ka Komisija i) nav sniegusi atbilstošus argumentus, lai pamatotu savu lēmumu atteikt piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001; II) individuāli izvērtē katru dokumentu, uz kuru attiecas piekļuves pieprasījums; (III) līdzsvarot sabiedrības intereses ar iestādes interesēm; IV) paskaidrot, kāpēc tās noraidīto dokumentu sarakstā nebija Tieslietu, brīvības un drošības ģenerāldirektorāta dienesta vēstules; un v) atbildēt uz atkārtoto pieteikumu noteiktajā termiņā.

Prasība

Komisijai būtu jānodrošina piekļuve attiecīgajiem dokumentiem.

4. Izmeklēšanas laikā par atteikumu piešķirt publisku piekļuvi ombuds saņēma Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja komentārus par to. Ombuda dienesti arī veica attiecīgo dokumentu pārbaudi. Pamatojoties uz šo izmeklēšanu, ombuds ieteica Komisijai piešķirt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem vai norādīt pamatotus iemeslus, kāpēc tas to nedara.  Komisija atbildēja uz ieteikuma projektu, to noraidot. Ombuds ir ņēmis vērā visus pušu izvirzītos argumentus un viedokļus.

Par iespējami nepareizu piekļuves pieprasījuma izskatīšanu

Ombuda ieteikuma projekts

5. Ombuda ieteikuma projekta pamatā bija šāds pamatojums[3]. Tas vien, ka dokuments attiecas uz interesēm, ko aizsargā Regulas 1049/2001 4. pantā paredzētais izņēmums no sabiedrības piekļuves, pats par sevi nav pietiekams, lai pamatotu šī izņēmuma piemērošanu[4]. Arī šādi Komisijas izvirzītie argumenti nav pamatoti iemesli piekļuves atteikumam: to, ka Komisijas paziņojums bija balstīts arī uz neuzskaitītiem materiāliem (un ne tikai uz pamatdokumentiem, kuriem tika pieprasīta piekļuve) un ka tāpēc esošajos dokumentos nebija pilnībā izskaidrots Komisijas lēmumu pieņemšanas process; tas, ka dokumentā var būt informācija, kas nav paredzēta sabiedrībai, un ka, ja tiktu dota piekļuve šādam dokumentam, ne vienmēr iegūtu pilnīgu un precīzu izpratni par iestādes lēmumu pieņemšanas procesu.

6. Ieteikumā Ombuds norādīja, ka Regulas 1049/2001 mērķis ir ļaut pilsoņiem labāk apzināties, kā darbojas ES valsts pārvalde, kas darbojas pilsoņu vārdā. Tādējādi regulas galvenais mērķis ir nodrošināt piekļuvi dažādiem un atšķirīgiem viedokļiem. Tie ietver tos viedokļus, kas neatspoguļo iestādes galīgo nostāju, bet kas tai ir ļāvuši pieņemt šo nostāju. Ombuds arī norādīja, ka attiecīgie dokumenti neattiecas uz nevienu konkrētu pārkāpuma lietu pret kādu dalībvalsti. Tāpēc ombuds nevarēja piekrist, ka attiecīgie dokumenti ir īpaši sensitīvi vai ka tajos ir īpaši paškritiski, spekulatīvi vai pretrunīgi uzskati, kas varētu likt Komisijas dienestiem rīkoties atturīgi, ja viņi zinātu, ka šie viedokļi kļūs publiski pieejami. Turklāt tas, ka piekļuve attiecīgajiem dokumentiem var sniegt sabiedrībai labāku priekšstatu par veidu, kādā Komisija izvēlas izmantot savu plašo rīcības brīvību pārkāpumu procedūrās, nenozīmē, ka tiktu ierobežota Komisijas brīvība izmantot savu plašo rīcības brīvību.

Ombuda novērtējums pēc ieteikuma projekta

7. Savā atbildē uz Ombuda ieteikumu piešķirt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem vai sniegt pamatotus iemeslus, kāpēc tā to nedara, Komisija apgalvoja, ka tā jau ir sniegusi plašus iemeslus, kas pamato attiecīgo izņēmumu piemērošanu publiskai piekļuvei, aprakstot, kā dokumentu publiskošana konkrēti kaitētu ar šiem izņēmumiem aizsargātajām interesēm.

8. Iemesli, uz kuriem atsaucās Komisija, jau ir rūpīgi analizēti ombuda ieteikumā. Ombuds norāda, ka Komisija tikai apgalvo, ka tās iepriekš izvirzītie argumenti, kurus ombuds noraidīja, tomēr būtu jāuzskata par pamatotiem, pat nemēģinot atspēkot ombuda analīzi. Tādējādi Komisijas nostāja ir acīmredzami neatbilstoša.

9. Ombuds pauž dziļu vilšanos par to, ka Komisija vēl vienā lietā[5] ir izrādījusi rupju nevēlēšanos iesaistīties konstruktīvā dialogā par to, kā vislabāk piemērot Regulā 1049/2001 izklāstītos noteikumus par publisku piekļuvi. Viņa norāda, ka šo noteikumu mērķis ir pēc iespējas plašāk īstenot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantā noteiktās pamattiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem.

10. Ombuds ir pārliecināts, ka pilsoņiem demokrātiskā sabiedrībā vislabāk var kalpot, ja valsts pārvalde tos izstāsta patiesību, un ka nekas nebaidās no tā, ka viņi būs ļoti atvērti par to, kā darbojas pārvalde. Tādējādi pārredzamība ir būtiska, lai veidotu uzticēšanos starp ES administrāciju un iedzīvotājiem.

11. Tādējādi ombuds diemžēl secina, ka Komisija nav sniegusi pietiekami pamatotus un pārliecinošus argumentus, lai pamatotu tās minēto izņēmumu piemērošanu publiskai piekļuvei. Tā ir administratīva kļūme.

12. Ombuds slēdz šo lietu, paužot kritiskas piezīmes, kas atspoguļo šā jautājuma nopietnību, gan attiecībā uz to, ka Komisija nav pamatojusi izņēmumu piemērošanu attiecībā uz publisku piekļuvi dokumentiem, gan par nevēlēšanos iesaistīties konstruktīvā dialogā ar ombudu par šo jautājumu.

13. Ņemot vērā laiku, kas pagājis kopš izmeklēšanas sākšanas, un to, ka jaunā komisāru kolēģija gatavojas sākt darbu, ombuds uzskata, ka nebūtu lietderīgi sagatavot īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam. Tomēr, ņemot vērā jautājuma nopietnību, viņa tomēr informēs Parlamentu par savu lēmumu.

Secinājums

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds to slēdz ar šādām kritiskām piezīmēm:

Komisija nav sniegusi pietiekami pamatotus un pārliecinošus argumentus, lai pamatotu tās minēto izņēmumu piemērošanu publiskai piekļuvei. Neievērojot pārskatāmības principu un pamattiesības uz sabiedrības piekļuvi saviem dokumentiem, Komisija ir vēl vairāk mazinājusi sabiedrības uzticēšanos Eiropas Savienībai un tās iestādēm.

Komisija nav izpildījusi pienākumu sniegt sīki izstrādātu atzinumu par ombuda ieteikumu projektu, kā to paredz Parlaments Eiropas Ombuda statūtos.

Iepriekš minētais ir administratīvas kļūmes gadījumi.

Emily O’Reilly

Strasbūrā, 2014. gada 4. novembrī