Sūdzības priekšvēsture

1. Šis iebildums attiecas uz sertificējošā personāla licencēšanas prasību interpretāciju. Prasības būtībā ir noteiktas Regulā 2042/2003 ("regula")[1], jo īpaši tās III pielikumā (66. daļa). Sertificējošais personāls ir atbildīgs par gaisa kuģu vai gaisa kuģu sastāvdaļu nodošanu ekspluatācijā pēc tehniskās apkopes. Sūdzības iesniedzējs darbojas kā neatkarīgs karstā gaisa balonu sertificētājs, un viņam ir attiecīga Apvienotās Karalistes izsniegta licence.

2. 2009. gada 24. martā viņš vērsās pie EASA un jautāja par dalībvalsts izsniegtās sertificējošā personāla kvalifikācijas derīgumu citās dalībvalstīs. EASA 2009. gada 27. marta vēstulē būtībā informēja viņu, ka saskaņā ar regulu valsts kvalifikāciju attiecībā uz karstā gaisa balonu sertificētājiem neatzīst citas dalībvalstis. Tādējādi vienīgie gaisa kuģi, kurus neatkarīgie sertificētāji ar valsts kvalifikāciju var nodot atpakaļ ekspluatācijā, ir tie, kas reģistrēti valstī, kura izsniegusi sertificētāja kvalifikāciju.

3. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 22. maijā vērsās pie ombuda (sūdzība Nr. 1353/2009/NM). Viņš nepiekrita EASA sniegtajai regulas interpretācijai un lūdza ombudu veikt pārskatīšanu. Eiropas Ombuda statūtu 2. panta 4. punktā ir noteikts, ka sūdzības iesniedzējiem, pirms tie var iesniegt sūdzību ombudam, ir jāvēršas attiecīgajā administratīvajā iestādē. Sūdzības iesniedzējs sazinājās ar EASA, bet neinformēja EASA, ka nepiekrīt tās atbildes būtībai. Tāpēc ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs nav veicis visus atbilstošos iepriekšējos administratīvos pasākumus, un ieteica viņam vēlreiz vērsties pie EASA.

4. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 30. jūnija vēstulē EASA kritizēja EASA veikto attiecīgo noteikumu interpretāciju. EASA 2009. gada 16. jūlija atbildē atsaucās uz 66. daļas 66.A.100. pantu, kas formulēts šādi:

"Kamēr šajā daļā nav noteiktas prasības sertificējošajam personālam gaisa kuģos, kas nav lidmašīnas un helikopteri, piemēro attiecīgos dalībvalsts noteikumus."

5. EASA norādīja, ka, pēc tās domām, termins "attiecīgā dalībvalsts" attiecas uz valsti, kas ir atbildīga par sertificējošā personāla veikto darbību pārraudzību. EASA arī norādīja, ka saskaņā ar M daļas (regulas I pielikums) M.1. panta 1. punktu reģistrācijas dalībvalsts kompetentā iestāde ir atbildīga par atsevišķa gaisa kuģa lidojumderīguma uzturēšanas pārraudzību.

6. EASA uzskata, ka šīs tiesiskās situācijas sekas ir šādas:

• Tehniskās apkopes organizācijai, kas atrodas valstī X, jāizmanto sertificējošais personāls, kas kvalificēts saskaņā ar valsts X noteikumiem. Tādējādi personu, kurai ir valstī X derīga sertificējošā kvalifikācija, var iecelt par sertificējošo personālu tikai organizācijās, kas atrodas šajā valstī.
• Persona, kurai ir sertificējošā personāla kvalifikācija, kas derīga valstī X, darbojoties kā neatkarīgs sertificētājs, var izlaist tikai valstī X reģistrētu gaisa kuģi.

EASA norādīja, ka tās nostāja ir atspoguļota arī tās Lēmumā 2008/013/R [2].

7. Visbeidzot, EASA norādīja, ka tā gatavojas izdot komentāru atbildes dokumentu (CRD) 2008-03, kurā cita starpā tiktu ierosināta 66. daļas "L" licence, kas attiektos uz karstā gaisa balonu tehnisko apkopi. Galīgais atzinums par Kapitāla prasību direktīvu bija gaidāms 2009. gada beigās. EASA paziņoja, ka 66. daļas "L" licence tiks atzīta visās dalībvalstīs, jo prasības tās iegūšanai būs vienādas visās dalībvalstīs.

8. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 7. oktobrī iesniedza šo sūdzību.

Izmeklēšanas priekšmets

9. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam iesniedza šādu apgalvojumu un prasību:

EASA interpretācija par 66. daļas 66.A.100. panta jēdzienu "attiecīgā dalībvalsts" ir i) pārāk ierobežojoša, ņemot vērā 66.A.100. panta formulējumu, un ii) neatbilst brīvībai veikt uzņēmējdarbību.

EASA būtu jāpārskata jēdziena "attiecīgā dalībvalsts" interpretācija saskaņā ar sūdzības iesniedzēja iesniegumiem.

Izmeklēšana

10. Sūdzība tika nosūtīta EASA izpilddirektoram atzinuma sniegšanai. EASA atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam ar aicinājumu sniegt apsvērumus, ko viņš nosūtīja 2010. gada 17. februārī. Ņemot vērā šos apsvērumus, ombudam bija jāveic papildu izmeklēšanas. Tādējādi 2010. gada 20. aprīļa vēstulē ombuds lūdza EASA sniegt viņam papildu informāciju par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu. EASA atbilde tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam, kurš savus apsvērumus nosūtīja 2010. gada 10. jūnijā.

Ombuda analīze un secinājumi

Ievadpiezīmes

11. Ņemot vērā to faktisko saistību, ir lietderīgi sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un prasību izskatīt kopā.

A. Apgalvojums par nepareizu interpretāciju un ar to saistītais prasījums

Ombudam iesniegtie argumenti

12. Pamatojot savu apgalvojumu un apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka EASA nostāja nav skaidri noteikta regulā. Pēc viņa domām, EASA to netieši atzina, ņemot vērā, ka tā atsaucās uz savu interpretāciju kā uz “viedokli”. Viņš apgalvoja, ka termins "attiecīgā dalībvalsts" būtu jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz dalībvalsti, kura izsniedz licenci.

13. Sūdzības iesniedzējs arī uzskatīja, ka EASA interpretācija ir pretrunā brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Viņš arī apgalvoja, ka citā dalībvalstī izdotu licenču atzīšana vienā dalībvalstī nemazinātu drošību, jo pakalpojumi, ko tehniskās apkopes organizācijas pakļautībā veic jebkurš sertificēts personāls regulas F apakšdaļas nozīmē, ir vispārēji atzīti.

14. Savā atzinumā EASA apgalvoja, ka 66. daļas 66.A.100. pantā ietverto vārdu "attiecīga" frāzē "attiecīga dalībvalsts regula" varētu interpretēt kā tādu, kas attiecas vai nu uz attiecīgo dalībvalsti, vai uz attiecīgo regulu. Neatkarīgi no izvēlētās alternatīvas EASA norādīja, ka tā ir stingri pārliecināta, ka 66. daļas 66.A.100. panta konteksts, kā arī vispārējā sistēma, kas izveidota ar Regulu (EK) Nr. 216/2008 [3], un īstenošanas noteikumi rada nepārprotamu interpretāciju. EASA norādīja, ka regulā ir noteiktas lidojumderīguma uzturēšanas prasības gaisa kuģiem. Šajā nolūkā tajā noteikts, ka visa tehniskā apkope jāveic vai nu atbilstīgam sertificējošajam personālam apstiprinātas tehniskās apkopes organizācijas vārdā, neatkarīgam sertificējošajam personālam, vai arī pilota īpašniekam.

15. EASA norādīja, ka neatkarīgs sertificējošais personāls, piemēram, sūdzības iesniedzējs, var izdot izmantošanas sertifikātus (M.A.801. punkta b) apakšpunkta 2. punkts), ievērojot 66. daļas prasības. Tajā ir noteiktas prasības gaisa kuģu tehniskās apkopes licenču izdošanai un to derīguma un izmantošanas nosacījumi. 66. daļas 66.A.100. pants attiecas uz sertificējošo personālu gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri. Ņemot vērā atsauci uz "attiecīgās dalībvalsts noteikumiem" 66. daļas 66.A.100. pantā, pašreizējā situācija ir tāda, ka karstā gaisa balonu sertificējošais personāls ir sertificēts saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

16. EASA norādīja, ka, pēc sūdzības iesniedzēja domām, "attiecīgā dalībvalsts" saskaņā ar 66. daļas 66.A.100. pantu ir valsts, kas izdevusi sertificējošā personāla licenci. Tomēr šī interpretācija bija apļveida argumentācija, ņemot vērā, ka 66. daļas 66.A.100. panta mērķis ir noteikt valsti, kas var noteikt prasības licences izdošanai, kā arī tās derīguma un izmantošanas nosacījumus.

17. EASA saglabāja savu viedokli, ka "attiecīgā dalībvalsts" ir valsts, kurā ir reģistrēts gaisa kuģis, uz kura strādā sertificējošais personāls. EASA uzskata, ka tas tika noteikts Čikāgas konvencijā [4], kas ES tika īstenota ar Regulu (EK) Nr. 216/2008, un regulā, uz kuru attiecas šī sūdzība, tostarp tās 66. daļā. Čikāgas konvencijā kā pamatprincips ir noteikts, ka par gaisa kuģa drošības pārraudzību ir vispārīgi atbildīga valsts, kurā gaisa kuģis ir reģistrēts ("reģistrācijas valsts"). Tāpēc saskaņā ar šo principu regulā ir noteikts, ka reģistrācijas valsts ir atbildīga par to, lai nodrošinātu, ka gaisa kuģis, kas reģistrēts tās reģistrā, atbilst lidojumderīguma uzturēšanas prasībām. Reģistrācijas valsts šo atbildību īsteno dažādos veidos atkarībā no tā, vai gaisa kuģi nodod ekspluatācijā i) sertificējošais personāls apstiprinātas tehniskās apkopes organizācijas vārdā; ii) neatkarīgs sertificējošais personāls; vai iii) pilota īpašnieks.

18. EASA norādīja, ka vienīgais veids, kā reģistrācijas valsts var izpildīt savu vispārējo atbildību, ir pārbaudīt, vai neatkarīga sertificējošā personāla veiktais darbs atbilst regulai, pirms gaisa kuģis tiek nodots atpakaļ ekspluatācijā pēc tehniskās apkopes. EASA apgalvoja, ka juridiskā situācija ir atšķirīga attiecībā uz personālu, kas strādā apstiprinātās tehniskās apkopes organizācijās, kurās reģistrācijas valsts nodod sava darba uzraudzību valstij, kas apstiprinājusi tehniskās apkopes organizācijas. Tādējādi "attiecīgās dalībvalsts regula" bija tās valsts regula, kura apstiprināja tehniskās apkopes organizāciju. Ņemot vērā to, ka tehniskās apkopes organizācijas apstiprinājumi, kas izdoti saskaņā ar regulas 4. pantu un tās II pielikumu, tiek automātiski atzīti visās dalībvalstīs (Regulas (EK) Nr. 216/2008 11. panta 1. punkts), sertificējošais personāls, kas strādā apstiprinātā tehniskās apkopes organizācijā, varētu atbrīvot jebkurā dalībvalstī reģistrētu gaisa kuģi, pat ja tā licenci būtu izdevusi valsts iestāde. Neatkarīga sertificējošā personāla gadījumā reģistrācijas valstij jāspēj pārbaudīt tā veikto darbu, kā arī novērtēt un uzraudzīt tā sertificējošo kvalifikāciju.

19. EASA arī norādīja, ka par tās jēdziena "attiecīgā dalībvalsts regula" interpretāciju notika plaša apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām. Tās interpretācija bija daļa no tās pieņemamajiem līdzekļiem atbilstības panākšanai [5] (AMC) M.A.502. punkta b) un c) apakšpunkts. EASA 2007. gada 20. martā publicēja savu nodomu attiecībā uz tehnisko apkopi, ko veic neatkarīgs sertificējošais personāls, interpretēt "attiecīgo dalībvalsts regulējumu" kā reģistrācijas valsti. Par attiecīgo paziņojumu piezīmes varēja iesniegt līdz 2007. gada 20. jūnijam, bet piezīmes, kas apstrīdēja EASA interpretāciju, netika saņemtas. Tāpēc EASA uzskatīja, ka tās viedoklis ir plaši pieņemams visām ieinteresētajām personām, un publicēja savu galīgo interpretāciju iepriekš minētajā AMC.

20. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka viņa Apvienotajā Karalistē izdotā apliecību apliecinošā apliecība būtu automātiski jāatzīst visās ES dalībvalstīs. Tomēr EASA norādīja, ka atšķirībā no apstiprinātām tehniskās apkopes organizācijām sertificējošā personāla licences netiek automātiski atzītas gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri. Iemesls tam bija tāds, ka pašlaik vienīgās kopējās administratīvās procedūras, ko ES likumdevējs bija ieviesis, bija lidmašīnu un helikopteru sertificēšanas personāls (regulas 5. panta 1. punkts saistībā ar 66. daļu). Dalībvalstīm bija jāatzīst apliecība, ko izdevusi cita dalībvalsts saskaņā ar minētajiem noteikumiem, neveicot turpmāku novērtēšanu (Regulas (EK) Nr. 216/2008 11. panta 1. punkts).

21. Tomēr attiecībā uz gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri, piemēram, karstā gaisa baloniem, likumdevējs pagaidām apzināti ir pieņēmis lēmumu neieviest kopīgas administratīvās procedūras. Tādējādi likumdevējs arī izvēlējās nepiemērot savstarpējās atzīšanas principu valstu licencēm, kā paredzēts Regulas (EK) Nr. 216/2008 11. panta 1. punktā.

22. Līdz ar to uz ārvalstu gaisa kuģu tehniskās apkopes licenču atzīšanu karstā gaisa baloniem joprojām attiecās reģistrācijas valsts noteikumi. Tas nenozīmēja, ka savstarpēja atzīšana nav iespējama, bet gan to, ka šādu atzīšanu reglamentē valsts tiesību akti, nevis ES tiesību akti. Tāpēc sūdzības iesniedzējs varēja izmantot savas Apvienotās Karalistes licences sniegtās privilēģijas ar nosacījumu, ka to ir atzinusi attiecīgā reģistrācijas valsts.

23. EASA piebilda, ka juridiskā situācija drīzumā mainīsies. Tā paskaidroja, ka ir iesniegusi Eiropas Komisijai atzinumu par 66. daļas grozījumu. Kad šis priekšlikums stāsies spēkā, būs kopējas administratīvās procedūras attiecībā uz gaisa kuģu tehniskās apkopes licencēm gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri.

24. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka saskaņā ar standarta vācu vārdnīcu vārds "relevant" ("einschlägig"vācu valodā) nozīmē "attiecas uz konkrētu jomu". Viņš apgalvoja, ka 66. daļā ir ietverti noteikumi par licenču izsniegšanu sertificējošajam personālam. Tomēr tajā nebija noteikumu par atbildību par gaisa kuģiem, kas bija aplūkoti M daļā (regulas I pielikums). Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz regulas 5. panta 1. punktu, kas ir šāds: "Sertificējošais personāls ir kvalificēts saskaņā ar III pielikuma noteikumiem, izņemot tos, kas paredzēti I pielikuma M.A.606. punkta h) apakšpunktā, M.A.607. punkta b) apakšpunktā, M.A.801. punkta d) apakšpunktā un M.A.803. punktā un II pielikuma (145. daļas) 145.A.30. punkta j) apakšpunktā un II pielikuma (145. daļas) IV papildinājumā." Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka minētajā noteikumā nav minēti ierobežojumi neatkarīgam sertificējošajam personālam saskaņā ar M.A.801. punkta b) apakšpunkta 2. punktu.

25. Sūdzības iesniedzējs atsaucās arī uz Regulas (EK) Nr. 216/2008 11. panta 5. punktu, kas ir šāds: "Kamēr nav stājušies spēkā 8. panta 5. punktā minētie pasākumi un jebkuri šajos pasākumos paredzētie pārejas periodi, un neskarot 69. panta 4. punktu, sertifikātus, ko nevar izdot saskaņā ar šo regulu, var izdot, pamatojoties uz piemērojamiem valsts noteikumiem. " Turklāt viņš atsaucās uz Regulas (EK) Nr. 216/2008 3. panta e) punktu, kurā teikts: "" " sertifikācija " ir jebkāda veida atzīšana, ka ražojums, daļa vai ierīce, organizācija vai persona atbilst piemērojamajām prasībām, tostarp šīs regulas noteikumiem un tās īstenošanas noteikumiem, kā arī attiecīga sertifikāta izdošana, kas apliecina šādu atbilstību;". Ņemot vērā iepriekš minēto, viņš apgalvoja, ka, kamēr nav vienotas licences neatkarīgam sertificējošajam personālam, valsts licence būtu jāuzskata par līdzvērtīgu 66. daļas licencei.

26. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka EASA ir apgalvojusi, ka drošība būtu apdraudēta, ja karstā gaisa balonu tehnisko apkopi veiktu citā dalībvalstī licencēts sertificējošais personāls. Viņš iebilda pret šo viedokli, norādot, ka, ja valsts iestāde izsniegtu licenci neatkarīgam sertificējošajam personālam, tai būtu jānodrošina, ka personāls atbilst attiecīgajiem standartiem. Viņš arī apgalvoja, ka reģistrācijas valsts kompetentā iestāde šaubu gadījumā varētu pārbaudīt, vai neatkarīgajam sertificējošajam personālam, kam uzdots izdot gaisa kuģi, ir atbilstoša licence. Tas pats attiektos uz gadījumu, ja kompetentā iestāde pārbaudītu citas valsts apstiprinātas tehniskās apkopes organizācijas licenci, ja šī organizācija veiktu gaisa kuģa tehnisko apkopi.

27. Attiecībā uz AMC, uz kuru atsaucās EASA, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka tas nav piemērojams viņa gadījumā. Viņš atsaucās uz Regulas (EK) Nr. 1056/2008, ar ko groza regulu, M.A.502. panta b) punktu. Saskaņā ar M.A.502. panta a) punktu sastāvdaļu tehnisko apkopi veic pienācīgi apstiprinātas tehniskās apkopes organizācijas. M.A.502. panta b) punkts ir formulēts šādi: “b) Atkāpjoties no a) apakšpunkta, sastāvdaļas tehnisko apkopi saskaņā ar gaisa kuģa tehniskās apkopes datiem vai, ja tam piekritusi kompetentā iestāde, saskaņā ar sastāvdaļas tehniskās apkopes datiem var veikt A kategorijas organizācija, kas apstiprināta saskaņā ar šā pielikuma (M daļas) A iedaļas F apakšdaļu vai II pielikumu (145. daļu), kā arī sertificējošais personāls, kas minēts M.A.801. punkta b) apakšpunkta 2. punktā, tikai tad, kad šādas sastāvdaļas ir uzstādītas gaisa kuģim. Tomēr šāda organizācija vai sertificējošais personāls var īslaicīgi nomontēt šo sastāvdaļu tehniskās apkopes veikšanai, lai uzlabotu piekļuvi sastāvdaļai, izņemot gadījumus, kad šāda nomontēšana rada vajadzību pēc papildu tehniskās apkopes, uz kuru neattiecas šā punkta noteikumi. Uz sastāvdaļu tehnisko apkopi, kas veikta saskaņā ar šo punktu, nav attiecināma EASA 1. veidlapas izdošana, un uz to attiecas M.A.801. punktā paredzētās prasības par gaisa kuģa nodošanu izmantošanā."[6] Viņš norādīja, ka gāzes baloni, ko pārvadā ar karstā gaisa baloniem, gaisa baloniem tika uzstādīti tikai ekspluatācijas laikā, bet pēc nosēšanās noņemti no gaisa balona. Viņš arī apgalvoja, ka AMC acīmredzot attiecās tikai uz sastāvdaļu tehnisko apkopi, bet ne uz visa gaisa kuģa tehnisko apkopi. Tādējādi uz viņa situāciju AMC neattiecās, ņemot vērā, ka gāzes balonu uzturēšanai nebija nepieciešama kompetentās iestādes atļauja.

28. Atzinīgi vērtējot to, ka likumdevējs ir vēlējies pārveidot valsts licences par 66. daļas licencēm, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka vēl nav zināms ne attiecīgie nosacījumi, ne datums, kurā attiecīgais grozījums stāsies spēkā. Visbeidzot, viņš norādīja, ka galvenais jautājums ir par to, vai valsts licence tiks atzīta par līdzvērtīgu 66. daļas licencei līdz brīdim, kad šis jautājums tiks izlemts tiesību aktos.

29. Pieprasot papildu informāciju, ombuds uzdeva EASA vairākus jautājumus. Viņš jautāja, kāpēc tā uzskata, ka tās AMC M.A.502. punkta b) un c) apakšpunkts, kas, šķiet, attiecas uz sastāvdaļu tehnisko apkopi, ir būtiski attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami gaisa kuģu sertificējošā personāla licencēšanai. Viņš arī lūdza EASA sniegt piezīmes par citiem sūdzības iesniedzēja apsvērumos minētajiem argumentiem. Visbeidzot, viņš lūdza EASA informēt viņu par progresu, ja tāds ir, kas panākts virzībā uz ierosināto kopējo administratīvo procedūru pieņemšanu attiecībā uz tehniskās apkopes licencēm gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas vai helikopteri.

30. Savā atbildē EASA norādīja, ka 66. daļas noteikumus nevar interpretēt izolēti. Tā vietā noteikumi bija tikai viens pamatelements, ko likumdevējs izveidoja, lai nodrošinātu gaisa kuģu lidojumderīguma uzturēšanu. 66. daļa bija savstarpēji saistīta un saistīta ar citiem pamatelementiem, piemēram, M daļu (I pielikums), 145. daļu (II pielikums) un 147. daļu (IV pielikums), kuriem visiem ir viens un tas pats mērķis. EASA apgalvoja, ka 66. daļas 66.A.100. pants ir jāskata šajā kontekstā, tostarp M daļas M.A.801. panta b) punkts. EASA arī norādīja, ka pretēji sūdzības iesniedzēja viedoklim visi regulas pielikumos ietvertie noteikumi attiecas uz “atbildību par gaisa kuģu (to drošību)”.

31. EASA turpinājumā norādīja, ka 66. daļas 66.A.100. pantā ir atsauce uz “prasību sertificējošajam personālam”, nevis uz “licencēšanas prasību”. No tā izriet, ka licences esamība nav pietiekama, lai izmantotu sertifikācijas privilēģijas. Drīzāk licences turētājiem bija jāievēro arī likumdevēja noteiktās prasības šādu privilēģiju izmantošanai. Lidmašīnu un helikopteru gadījumā sertificējošajam personālam ir ne tikai jābūt 66. daļas apliecībai, bet arī jāatbilst 66.A.20. panta b) punkta prasībām, kas savukārt attiecas uz M daļu un 145. daļu. Ja gaisa kuģis nav lidmašīna vai helikopters, piemēro attiecīgās prasības dalībvalstu sertificējošajam personālam. EASA uzskata, ka tas nozīmē ne tikai to, ka sertificējošajam personālam ir jābūt licencei, ja to prasa piemērojamie tiesību akti, bet arī to, ka tam ir jāatbilst citām prasībām, lai izmantotu licences privilēģijas, kas noteiktas piemērojamos tiesību aktos.

32. EASA sniedza komentārus par Regulas (EK) Nr. 216/2008 11. panta 5. punktu, uz kuru sūdzības iesniedzējs atsaucās savos apsvērumos, un norādīja, ka tas attiecas tikai uz gaisa kuģu ekspluatāciju (Regulas (EK) Nr. 216/2008 8. pants). Tomēr sūdzības iesniedzēja lieta ir saistīta ar lidojumderīguma jautājumu (Regulas (EK) Nr. 216/2008 5. pants). EASA norādīja, ka Regulas (EK) Nr. 216/2008 11. panta 4. punktā ir noteikums, kas piemērojams lidojumderīguma jautājumiem un kas ir līdzīgs sūdzības iesniedzēja minētajam noteikumam. Tomēr Regulas (EK) Nr. 216/2008 11. panta 4. punktā ir tikai noteikts, ka, ja nav saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 216/2008 izdotas personāla apliecības, šīs apliecības izdod, pamatojoties uz piemērojamiem valsts tiesību aktiem. EASA uzsvēra, ka 11. panta 4. punktā nekādā ziņā nav noteikts, ka valstu licences ir līdzvērtīgas 66. daļas licencēm vai ka tās ir pārveidotas par 66. daļas licencēm. Turklāt EASA apgalvoja, ka Regulas (EK) Nr. 216/2008 11. panta 4. punkts nav piemērojams sūdzības iesniedzēja lietai.

33. EASA arī uzsvēra, ka pretēji sūdzības iesniedzēja acīmredzamajai izpratnei par tā stāvokli gaisa kuģu tehnisko apkopi varētu veikt neatkarīgs sertificējošais personāls, kas licencēts citās dalībvalstīs. Tomēr uz šādu uzturēšanu attiecās reģistrācijas valsts tiesību akti. Ja reģistrācijas valsts tiesību akti prasa, lai neatkarīgajam sertificējošajam personālam būtu licence, šī licence varētu būt vai nu i) reģistrācijas valsts izdota licence, vai ii) citas valsts izdota un reģistrācijas valsts atzīta licence.

34. Attiecībā uz AMC M.A.502. punkta 2. apakšpunkta piemērojamību sūdzības iesniedzēja lietā EASA apgalvoja, ka tas attiecas uz 66. daļas 66.A.100. pantu, ņemot vērā, ka M daļa ir daļa no vispārējās aviācijas drošības nodrošināšanas sistēmas (sk. iepriekš 30. punktu). Ņemot vērā, ka M daļa un 66. daļa ir savstarpēji saistīti un savstarpēji atkarīgi pielikumi vienai un tai pašai regulai, AMC apsvērumi, proti, ka reģistrācijas dalībvalsts ir atbildīga par uzturēšanu, ko veic neatkarīgs sertificējošais personāls, ir būtiski arī 66. daļas 66.A.100. panta interpretācijai.

35. EASA arī norādīja, ka sūdzības iesniedzējs pareizi norādīja, ka minētie AMC ir saistīti ar sastāvdaļu tehnisko apkopi un tāpēc nav piemērojami viņa gadījumā. Tajā pašā laikā EASA atgādināja, ka AMC nodarbojas ar sastāvdaļu tehnisko apkopi, ko veic neatkarīgs sertificējošais personāls. EASA norādīja, ka ombudam iesniegtajā atzinumā tā atsaucas uz principiem, kas ir AMC pamatā attiecībā uz neatkarīga sertificējošā personāla pienākumiem.

36. Atbildot uz ombuda jautājumu par progresu saistībā ar ierosināto kopējo administratīvo procedūru pieņemšanu attiecībā uz gaisa kuģu tehniskās apkopes licencēm gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas vai helikopteri, EASA paskaidroja, ka Komisija un dalībvalstis ir apspriedušas EASA atzinumu EASA komitejas sanāksmē 2010. gada 29. un 30. aprīlī. Pamatojoties uz diskusijām, tika panākta vienošanās, ka Komisija iesniegs jaunu tiesību akta priekšlikumu apspriešanai EASA komitejas sanāksmē, kas notiks 2010. gada oktobrī.

37. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka galvenais jautājums bija par to, vai valsts licenci var uzskatīt par līdzvērtīgu 66. daļas licencei un tāpēc to bez papildu pārbaudes var pārveidot par šādu licenci. Atzīmējot, ka EASA uz šo jautājumu ir atbildējusi noliedzoši, viņš iebilda pret EASA viedokli. Pamatojot savu nostāju, viņš citēja 66. daļas 66.A.70. panta a) punktu, kas ir formulēts šādi:

"66.A.70 Pārveidošanas noteikumi

a) Sertificējošā personāla kvalifikācijas turētājam, kas ir derīgs dalībvalstī, pirms šīs daļas spēkā stāšanās dienas izdod gaisa kuģa tehniskās apkopes licenci bez papildu eksaminācijas saskaņā ar 66.B.300. iedaļā izklāstītajiem nosacījumiem.";

38. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka iepriekš minētais noteikums rada šādus apstākļus:

• Valsts kvalifikāciju bez papildu eksaminācijas varētu pārveidot par 66. daļas apliecību. Šāda pārbūve jau bija notikusi attiecībā uz lidmašīnām un helikopteriem.
• Veicot pārveidošanu bez turpmākas pārbaudes, EASA atzīst valsts kvalifikāciju, kas tāpēc ir jāuzskata par līdzvērtīgu 66. daļas licencei. Pretējā gadījumā i) valsts licences turētājam būtu jānokārto papildu pārbaude un ii) EASA nevarētu atzīt tehnisko apkopi, ko veicis sertificējošais personāls, kuram ir valsts licence un kurš ir tiesīgs nodot gaisa kuģi ekspluatācijā.

Tam, ka pagaidām nav bijis iespējams pārvērst valsts licenci (attiecībā uz gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri) par 66. daļas licenci, nevajadzētu kaitēt valsts licences turētājiem.

Ombuda novērtējums

39. Šis iebildums attiecas uz 66. daļas 66.A.100. panta interpretāciju. Ombuds norāda, ka saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju EASA 66. daļas 66.A.100. panta interpretācija ir tikai "tās viedoklis" un tā nav skaidri noteikta regulā. Tāpēc pirms sūdzības iesniedzēja apgalvojuma izskatīšanas pēc būtības ir lietderīgi izklāstīt ombuda pieeju sūdzības iesniedzēja apgalvojuma un apgalvojuma par EASA interpretāciju novērtēšanai.

40. To darot, būtu jāatgādina uzdevumi, kas EASA uzticēti saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 216/2008 III nodaļas 1. iedaļu. Šie uzdevumi cita starpā ietver sertifikācijas specifikāciju (tostarp lidojumderīguma normu un AMC, kā arī jebkādu norādījumu par šīs regulas un tās īstenošanas noteikumu piemērošanu) izdošanu un attiecīgu lēmumu pieņemšanu par dažu Regulas (EK) Nr. 216/2008 noteikumu piemērošanu, piemēram, attiecībā uz sertifikāciju par lidojumderīgumu un atbilstību vides aizsardzības prasībām (Regulas (EK) Nr. 216/2008 18. panta c) un d) punkts). Turklāt EASA uzdevumi ietver atzinumu iesniegšanu Komisijai un sertifikācijas un vadlīniju materiālu izstrādi (Regulas (EK) Nr. 216/2008 19. pants).

41. No šiem piemēriem izriet, ka, lai izpildītu savus uzdevumus, EASA ir jāinterpretē un jāpiemēro tiesiskais regulējums, kura pārvaldība tai ir uzticēta. Šajā procesā tai ir jāpauž viedoklis par šā tiesiskā regulējuma interpretāciju. Vienlaikus ombuds atgādina, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 19. pantu Tiesa nodrošina tiesību aktu ievērošanu Līgumu interpretēšanā un piemērošanā. Tādējādi nav šaubu, ka Tiesai ir augstākā un galīgā vara attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju. Tāpēc EASA interpretācijas izvēles principā ir pakļautas Tiesas kontrolei.

42. Ņemot vērā Tiesas pilnvaras attiecībā uz ES tiesību aktu interpretāciju, ombuds turpmāk sniegs savu vērtējumu par EASA 66. daļas 66.A.100. panta interpretāciju.

43. Sūdzības iesniedzēja apgalvojums attiecas uz diviem atsevišķiem, tomēr savstarpēji saistītiem jautājumiem, proti, i) to, vai EASA pareizi interpretē izteicienu "attiecīgās dalībvalsts regula" kā tādu, kas attiecas uz reģistrācijas dalībvalsti, un ii) šīs interpretācijas atbilstību brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Attiecībā uz otro jautājumu sūdzības iesniedzējs iebilda pret EASA viedokli, ka pašlaik valstu sertificējošā personāla licences karstā gaisa balonu tehniskajai apkopei citās dalībvalstīs netiek automātiski atzītas. Turpmāk ombuds izskatīs abus sūdzības iesniedzēja apgalvojuma aspektus.

44. Sākumā ombuds norāda, ka regulas 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka sertificējošajam personālam ir jābūt kvalificētam (noteikti izņēmumi ir skaidri paredzēti) saskaņā ar III pielikuma (66. daļas) noteikumiem. No tā izriet, ka 66. daļā ir ietverti noteikumi par kvalifikāciju, kas nepieciešama sertificējošajam personālam.

45. Strīda puses nav vienisprātis par 66. daļas 66.A.100. panta pareizu interpretāciju. Ombuds uzskata, ka no 66. daļas 66.A.100. panta formulējuma vien nav iespējams stingri secināt, kura dalībvalsts regula ir norādīta kā "attiecīgā dalībvalsts regula" . Tomēr no atsauces uz "attiecīgo dalībvalsts regulējumu" ir skaidrs, ka pārejas periodā ("Līdz brīdim, kad šī daļa precizēs...") valsts tiesību akti reglamentē kvalifikāciju, kas nepieciešama sertificējošajam personālam gaisa kuģos, kas nav lidmašīnas un helikopteri. Sūdzības iesniedzējs pats apgalvoja, ka „attiecīgajai dalībvalsts regulai” vajadzētu būt tās dalībvalsts tiesību aktiem, kura izsniedz licenci.

46. Pirms pievērsties jautājumam par tās dalībvalsts identitāti, uz kuru attiecas 66.A.100. pants (pirmais sūdzības iesniedzēja izvirzītais aspekts), ombuds uzskata, ka ir lietderīgi apsvērt, vai uz licencēm, kas izdotas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, attiecas automātiska savstarpēja atzīšana, un tāpēc tās ir jāatzīst visās pārējās dalībvalstīs (otrais sūdzības iesniedzēja izvirzītais aspekts). Izmeklēšanas gaitā EASA paskaidroja, ka, lai gan Regulā (EK) Nr. 216/2008 ir paredzēta lidmašīnu un helikopteru licencēšanas personāla kvalifikācijas savstarpēja atzīšana, likumdevējs nolēma pagaidām nenoteikt vienotas administratīvās procedūras attiecībā uz gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri. Tajā pašā laikā EASA norādīja, ka tuvākajā nākotnē ir paredzēts ieviest vienotu licenci sertificējošajam personālam attiecībā uz gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri.

47. Regulā, tostarp tās pielikumos, ir paredzētas kopīgas tehniskās prasības un administratīvās procedūras, lai nodrošinātu aeronavigācijas ražojumu, daļu un ierīču lidojumderīguma uzturēšanu (sk. regulas 3. apsvērumu). Noteikumu 66. daļas A apakšiedaļā (66.A.1. līdz 66.A.70. pants) noteiktas prasības gaisa kuģa tehniskās apkopes licences izdošanai un tās derīguma un izmantošanas nosacījumi attiecībā uz konkrētu kategoriju lidmašīnām un helikopteriem. Tomēr attiecībā uz gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri, 66. daļā nav noteiktas prasības attiecīgo tehniskās apkopes licenču izdošanai un to derīguma un izmantošanas nosacījumi, bet tā vietā ir atsauce uz "attiecīgo dalībvalsts regulu" .

48. Regulas (EK) Nr. 216/2008 11. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis bez papildu tehniskām prasībām vai novērtēšanas atzīst sertifikātus, kas izdoti saskaņā ar minēto regulu. Ņemot vērā iepriekš minēto, ka licences tādu gaisa kuģu tehniskajai apkopei, kas nav lidmašīnas un helikopteri, ir licences, kas izdotas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ombuds uzskata, ka Regulas (EK) Nr. 216/2008 11. panta 1. punkts šīm licencēm nav piemērojams. Tāpat ombuds uzskata, ka, tā kā ne Regulas (EK) Nr. 216/2008 11. panta 4. punktā, ne 11. panta 5. punktā nav paredzēta saskaņā ar valsts tiesību aktiem izdoto apliecību automātiska atzīšana, nav nepieciešams pārbaudīt, vai šie noteikumi varētu attiekties uz sūdzības iesniedzēja situāciju.

49. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka valsts licences ir jāuzskata par līdzvērtīgām 66. daļas licencei līdz brīdim, kad 66. daļas licence ir paredzēta attiecībā uz gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri. Tomēr, ņemot vērā atbilstoša juridiskā pamata trūkumu un to, ka likumdevējs, šķiet, ir apzināti nolēmis pagaidām nenoteikt vienotus licencēšanas nosacījumus attiecībā uz gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri, sūdzības iesniedzēja viedoklis nav pārliecinošs. Ir taisnība, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs atsaucās uz 66. daļas 66.A.70. pantu un apgalvoja, ka, pamatojoties uz to, valsts licences varētu pārveidot par 66. daļas licencēm. Tomēr jāatzīmē, ka 66.A.70. pants ir daļa no 66. daļas "Lidmašīnu un helikopteru tehniskās apkopes licences " A apakšiedaļas, bet nav daļa no 66. daļas "Lidmašīnas un helikopteri " B apakšiedaļas. Kā minēts iepriekš, Regulas (EK) Nr. 216/2008 11. panta 1. punkts saistībā ar 66. daļu paredz sertificējošā personāla kvalifikācijas savstarpēju atzīšanu lidmašīnām un helikopteriem, bet ne gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri. No tā izriet, ka sūdzības iesniedzēja arguments nevar tikt atbalstīts.

50. Tā kā nav vienotas licences sertificējošajam personālam attiecībā uz gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri, ombuds nesaskata pamatu sūdzības iesniedzēja apgalvojumam, ka EASA interpretācija pārkāpj brīvību veikt uzņēmējdarbību. Vienlaikus viņš atgādina, ka saskaņā ar EASA sniegto informāciju automātiskas savstarpējas atzīšanas trūkums neliedz dalībvalstīm atzīt sertificējošā personāla licences gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri un ko izdevusi cita dalībvalsts. Ir lietderīgi piebilst, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību pati par sevi neparedz vienas dalībvalsts izsniegtu profesionālo kvalifikāciju automātisku atzīšanu citās dalībvalstīs [7]. Tajā pašā laikā, pat ja nav sekundāro tiesību aktu, kas paredz sertificējošā personāla licenču savstarpēju atzīšanu, dalībvalstīm ir jāņem vērā un jāpārbauda, cik lielā mērā citā dalībvalstī iegūtā kvalifikācija atbilst tai, ko paredz šo valstu noteikumi [8].

51. Iepriekš minēto iemeslu dēļ ombuds uzskata, ka EASA viedoklis, saskaņā ar kuru pašlaik nepastāv sertificējošā personāla kvalifikācijas automātiska savstarpēja atzīšana attiecībā uz gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri, ir pareizs. No tā izriet, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojuma otro aspektu nevar atbalstīt.

52. Pievēršoties sava apgalvojuma pirmajam aspektam, sūdzības iesniedzējs apstrīdēja EASA interpretāciju formulējumam "attiecīgās dalībvalsts regulējums" kā tādu, kas attiecas uz reģistrācijas valsti, un apgalvoja, ka šis formulējums būtu jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz tās dalībvalsts regulējumu, kura izdevusi licenci. Izmeklēšanas laikā EASA apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja interpretācija būtu uzskatāma par apļveida argumentāciju, ņemot vērā to, ka 66. daļas 66.A.100. panta mērķis ir noteikt valsti, kas var noteikt prasības licences izdošanai, kā arī tās derīguma un izmantošanas nosacījumus. Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja interpretācija patiešām nozīmētu, ka tikai tā dalībvalsts, kas izsniedz licenci, varētu noteikt prasības sertificējošajam personālam. Tāpēc licence, kas izsniegta saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem, būtu jāatzīst Vācijā, kā arī visās pārējās dalībvalstīs bez papildu tehniskām prasībām vai pārbaudes. Sūdzības iesniedzēja interpretācija tādējādi prasītu vienas dalībvalsts izsniegtas kvalifikācijas automātisku savstarpēju atzīšanu visās pārējās dalībvalstīs. Tomēr, kā redzams iepriekš, likumdevējs neparedzēja šādu automātisku atzīšanu, bet tā vietā atsaucās uz attiecīgo dalībvalsts regulu. Tāpēc ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja atbalstītā interpretācija patiešām šķiet apļveida un tādējādi nepārliecinoša. Ombuds ņem vērā sūdzības iesniedzēja viedokli, ka drošība nebūtu apdraudēta, ja karstā gaisa balonus attiecīgajā dalībvalstī uzturētu citā dalībvalstī licencēts sertificējošais personāls. Tomēr, pat ja tas tā būtu, tas nenodrošinātu pamatu attiecīgo kvalifikāciju automātiskai savstarpējai atzīšanai, kas tiks īstenota tikai pēc tam, kad būs pieņemta 66. daļas licence attiecībā uz gaisa kuģiem, kas nav lidmašīnas un helikopteri.

53. Ņemot vērā iepriekš minēto, lai gan paša sūdzības iesniedzēja interpretācija par formulējumu "attiecīgās dalībvalsts regula" nevar likt apšaubīt EASA interpretāciju, ombudam, izvērtējot sūdzības iesniedzēja apgalvojuma pirmo aspektu, ir arī jāapsver, vai EASA interpretācija ir pareiza. EASA uzskata, ka "attiecīgais dalībvalsts regulējums" attiecas uz reģistrācijas valsti.

54. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 216/2008 3. apsvērumu Čikāgas konvencijā ir paredzēti minimālie standarti, lai nodrošinātu civilās aviācijas drošību un ar to saistīto vides aizsardzību. "Kopienas pamatprasībām un noteikumiem, kas pieņemti to īstenošanai" būtu jānodrošina, ka dalībvalstis izpilda saistības, kas izriet no Čikāgas konvencijas. Turklāt Regulas (EK) Nr. 216/2008 4. apsvērumā ir noteikts, ka "Kopienai saskaņā ar Čikāgas konvencijā noteiktajiem standartiem un ieteicamo praksi būtu jānosaka pamatprasības, kas piemērojamas ... personām un organizācijām, kuras iesaistītas gaisa kuģu ekspluatācijā ... Tāpēc šķiet, ka Regulas (EK) Nr. 216/2008 mērķis ir īstenot Čikāgas konvencijā noteiktos standartus, piemēram, attiecībā uz drošību ES.

55. Čikāgas konvencijas V nodaļā ir sīki aprakstīti "nosacījumi, kas jāizpilda attiecībā uz gaisa kuģiem" . Tajā noteikts, ka starptautiskajā navigācijā iesaistīta gaisa kuģa lidojumderīguma sertifikātus izdod vai atzīst par derīgiem " valsts, kurā tas reģistrēts "(Čikāgas konvencijas 31. pants). Attiecībā uz personāla licencēm Čikāgas konvencijas 32. pants paredz, ka katra gaisa kuģa pilotam un pārējiem katra starptautiskajā navigācijā iesaistīta gaisa kuģa ekspluatācijas apkalpes locekļiem ir kompetences sertifikāti un licences, ko izdevusi vai atzinusi par derīgām " valsts, kurā gaisa kuģis ir reģistrēts" . Tādējādi izrādās, ka Čikāgas konvencija nosaka, ka reģistrācijas valsts ir atbildīga par gaisa kuģa lidojumderīguma uzraudzību un gaisa kuģa ekspluatanta atbilstību piemērojamajiem noteikumiem. Tāpēc Čikāgas konvencijas pamatā ir vispārējs princips, ka reģistrācijas valsts ir atbildīga par tehnisko apkopi, ko veic neatkarīgs sertificējošais personāls. Ievērojot šo juridisko situāciju, Regulas (EK) Nr. 216/2008 I pielikuma (M daļas) M.1. pantā ir noteikts, ka kompetentā iestāde, kas pārrauga atsevišķu gaisa kuģu lidojumderīguma uzturēšanu un izdod lidojumderīguma pārbaudes sertifikātus, ir reģistrācijas dalībvalsts norīkotā iestāde. Ombuds arī uzskata, ka EASA interpretācija par formulējumu “attiecīgais dalībvalsts regulējums” reģistrācijas valsts nozīmē netika apstrīdēta, apspriežoties ar ieinteresētajām personām, kā rezultātā tika pieņemts AMC M.A.502. punkta b) un c) apakšpunkts. Lai gan sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka šī konkrētā AMC nav piemērojama viņa situācijai, ombuds uzskata, ka tā apstiprina vispārējo principu, ka reģistrācijas dalībvalsts ir atbildīga par tehnisko apkopi, ko veic neatkarīgs sertificējošais personāls, pat ja pati AMC attiecas tikai uz sastāvdaļu tehnisko apkopi.

56. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka EASA pareizi interpretē to, ka 66.A.100. pants attiecas uz reģistrācijas dalībvalsti.

57. Ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumu nevar pamatot, arī viņa prasība nevar tikt apmierināta.

B. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

EASA nav pieļāvusi administratīvas kļūmes, interpretējot formulējumu, kas minēts sūdzības iesniedzēja apgalvojumā un prasībā.

Sūdzības iesniedzējs un EASA tiks informēti par šo lēmumu.

 

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2010. gada 8. decembrī

---

[1] Komisijas 2003. gada 20. novembra Regula (EK) Nr. 2042/2003 par gaisa kuģu un aeronavigācijas ražojumu, daļu un ierīču lidojumderīguma uzturēšanu un šo uzdevumu izpildē iesaistīto organizāciju un personāla apstiprināšanu (OV L 315, 1. lpp.).

[2] Eiropas Aviācijas drošības aģentūras izpilddirektora 2008. gada 12. decembra Lēmums Nr. 2008/013/R, pieejams tīmekļa vietnē: http://www.easa.europa.eu/ws_prod/g/doc/Agency_Mesures/Agency_Lēmumi/2008/Lēmums%20No%202008-013-R.pdf.

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 216/2008 (2008. gada 20. februāris) par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā un par Eiropas Aviācijas drošības aģentūras izveidi, un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 91/670/EEK, Regulu (EK) Nr. 1592/2002 un Direktīvu 2004/36/EK (OV 2008, L 79, 1. lpp.).

[4] Konvencija par starptautisko civilo aviāciju, kas parakstīta Čikāgā 1944. gada 7. decembrī (1994) 15 U.N.T.S. 295.

[5] AMC nozīmē “Pieņemamie līdzekļi atbilstības panākšanai”. EASA paskaidroja, ka AMC ir tehniski materiāli, ar kuru palīdzību pieteikuma iesniedzējs var izpildīt Regulas (EK) Nr. 216/2008 un tās īstenošanas noteikumu, tostarp regulas, prasības. Uz tiem attiecas EASA noteikumu izstrādes process, un tāpēc tos publicē apspriešanai.

[6] Sūdzības iesniedzēja izcēlums M.A.502. panta b) punkta vācu valodas versijā.

[7] Tas izriet no Līguma par Eiropas Savienības darbību 53. panta 1. punkta, kas ir formulēts šādi: "Lai personām būtu vieglāk sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pieņem direktīvas par diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu un par normatīvo un administratīvo aktu noteikumu koordinēšanu dalībvalstīs attiecībā uz darbības sākšanu un izvēršanu kā pašnodarbinātām personām. "

[8] Spriedums lietā C-340/89 Vlassopoulou (Recueil 1991, I-2357. lpp., 9.–21. punkts); Spriedums lietā 222/86 Heylens (Recueil 1987, 4094. lpp., 10.–13. punkts).