Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzība attiecas uz to, kā Eiropas Komisija izskata pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem, kas iesniegts saskaņā ar Regulu 1049/2001 [1].

2. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 20. novembrī pieprasīja piekļuvi Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem saistībā ar Komisijas apstiprinājumu valsts atbalsta izmeklēšanas ietvaros nodokļu apiešanas shēmai attiecībā uz viesnīcas kapitāla kvotām saistībā ar Ritz Carlton Hotel Īrijā (turpmāk "shēma").

3. Komisija 2013. gada 18. janvāra atbildē atteica piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz izņēmumiem, kas paredzēti Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā ("Personas privātums un neaizskaramība") un 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā ("Fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzība").

4. Sūdzības iesniedzējs 2013. gada 5. februārī iesniedza Komisijai atkārtotu pieteikumu.

5. Komisija 2013. gada 26. februārī informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā vēl nevar atbildēt uz viņa pieprasījumu un ka tā apsver iespēju apspriesties ar Īrijas iestādēm.

6. Sūdzības iesniedzējs 2013. gada 26. februārī iesniedza šo sūdzību Eiropas Ombudam.

Izmeklēšana

7. Ombuds sāka sūdzības izmeklēšanu un konstatēja šādu apgalvojumu un prasību:

1) Pretēji Regulā (EK) Nr. 1049/2001 paredzētajiem procesuālajiem un materiālajiem noteikumiem Komisija neizpauda pieprasītos dokumentus.

2) Komisijai jāatklāj pieprasītie dokumenti.

Komisijai lūdza sniegt atzinumu par sūdzību.

Dokumentu pārbaude

8. Kā pirmo izmeklēšanas pasākumu ombuda dienesti pārbaudīja Komisijas lietas materiālus saistībā ar šo lietu. Ziņojums par pārbaudi tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam ar aicinājumu iesniegt apsvērumus. Sūdzības iesniedzējs apsvērumus neiesniedza.

Pirmais lēmums par sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu

9. Komisija 2013. gada 6. jūnijā nosūtīja sūdzības iesniedzējam savu pirmo lēmumu par viņa atkārtoto pieteikumu. Šis lēmums attiecās uz Komisijas izdotiem dokumentiem un, konkrētāk, dokumentiem, kas bija iepriekš minētās valsts atbalsta izmeklēšanas administratīvās lietas materiālos. Komisija identificēja 18 dokumentus un piešķīra pilnīgu vai daļēju piekļuvi 16 dokumentiem, kas galvenokārt attiecās uz korespondenci. Komisija atsaucās uz izņēmumu, kas noteikts Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā ("Personas privātums un neaizskaramība"), lai attaisnotu to personu vārdu svītrošanu atklātajos dokumentos, kuras nav Komisijas ierēdņi. Turklāt Komisija atsaucās uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu ("fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzība"), lai pamatotu to dokumentu daļu neizpaušanu, kurās bija informācija par īpašumtiesībām, pārvaldības nolīgumu starp pusēm un pienākumiem. Visbeidzot, Komisija atteica piekļuvi divām tās lēmuma par izmeklēšanu konfidenciālajām versijām, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu. Komisija norādīja, ka nepastāv sabiedrības intereses, kas būtu svarīgākas par interesēm aizsargāt attiecīgo personu komerciālās intereses.

Komisijas atzinums

10. Ombuds saņēma Komisijas atzinumu, kas tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai. Sūdzības iesniedzējs apsvērumus neiesniedza.

Otrais lēmums par sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu

11. Komisija 2013. gada 18. decembrī atbildēja uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu par Īrijas iestāžu izdotajiem dokumentiem. Savā replikā Komisija norādīja, ka 2013. gada 28. jūnijā Īrijas iestādes atteicās izpaust visus pieprasītos dokumentus. Tomēr Komisija uzskatīja, ka Īrijas atteikums nav skaidri pamatots. Pamatojoties uz to un saskaņā ar Tiesas judikatūru, Komisija pati pārbaudīja pieprasītos dokumentus. To darot, tā identificēja 41 dokumentu. Tā piešķīra pilnīgu piekļuvi dokumentiem, kuros bija ietverta sarakste starp to un Īrijas iestādēm. Komisija atteica piekļuvi atbalsta saņēmēju sarakstam, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu ("personas privātums un neaizskaramība"). Pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu ("fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzība"), tā arī atteica piekļuvi dokumentiem vai dokumentu daļām, kas ietver komerciālu un finanšu informāciju par izmeklējamo valsts atbalstu, piemēram, atbalsta summām, saņēmējiem, projekta aprakstu, tirgus daļas aprēķinu un darījuma struktūru vai uzņēmējdarbības stratēģijas elementiem.

Apgalvojums par pieprasīto dokumentu un saistītā prasījuma neizpaušanu

Ombudam iesniegtie argumenti

12. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija viņam nav piešķīrusi piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Pamatojot savu apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija a) novilcināja viņa atkārtotā pieteikuma izskatīšanu, pārsniedzot saprātīgu termiņu, un b) nepamatoti piekāpās Īrijas iestāžu lūgumam atteikt informācijas izpaušanu.

Pirmais arguments, kas to pamato

13. Komisija atzina, ka tā nav pieņēmusi lēmumu par sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu Regulā 1049/2001 noteiktajā termiņā, un atvainojās par kavēšanos. Tomēr Komisija apgalvoja, ka atbildes sniegšanas termiņu pagarināšana bija pamatota ar pārskatāmo dokumentu sarežģītību un ievērojamo skaitu, kā arī laiku, kas vajadzīgs, lai rīkotu apspriedes ar Īrijas iestādēm. Komisija uzsvēra, ka tā ir pielikusi ievērojamas pūles, lai savlaicīgi sniegtu atbildi, par ko liecina fakts, ka tā pieņēma lēmumu sadalīt atbildi uz atkārtoto pieteikumu divās daļās.

Otrais pamatojošais arguments un saistītais apgalvojums

14. Savā atzinumā Komisija apgalvoja, ka saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 5. punktu dalībvalsts var pieprasīt iestādēm neizpaust dokumentu, kas izdots šajā dalībvalstī, bez iepriekšējas piekrišanas. Tā piebilda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja dalībvalsts iebilst pret šīs valsts izdota dokumenta publiskošanu un sniedz pamatojumu attiecībā uz Regulas 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā uzskaitītajiem izņēmumiem, Komisija var atteikt publiskošanu [2] un ka iestādes pārbaude ietver pārbaudi, vai dalībvalsts sniegtie iebilduma iemesli ir prima facie pamatoti [3]. Komisija arī paskaidroja, ka, lai pabeigtu savu analīzi un izpētītu visas iespējas piešķirt vismaz daļēju piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, tā sistemātiski risināja sarunas ar Īriju par visām iespējām piešķirt pēc iespējas plašāku piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001. Komisija arī norādīja, ka tās galīgais pienākums ir pieņemt lēmumu par dalībvalstu dokumentiem, pamatojoties uz notikušo apspriežu rezultātiem. Tā uzsvēra, ka gadījumā, ja dalībvalsts norādītie iemesli “šķiet prima facie nepamatoti vai nav norādīti īpaši iemesli, Komisija pieņems lēmumu, pamatojoties uz savu novērtējumu saskaņā ar Regulu 1049/2001”.

15. Komisija 2013. gada 18. decembra atbildē uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu paskaidroja, ka tā uzskata, ka Īrijas iestādes nav skaidri pamatojušas atteikumu piešķirt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Tāpēc Komisija veica dokumentu pārbaudi, piešķīra piekļuvi lielākajai daļai dokumentu un atteica piekļuvi dažiem dokumentiem, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 4. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem.

Ombuda novērtējums

Pirmais arguments, kas to pamato

16. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs 2013. gada 5. februārī iesniedza atkārtotu pieteikumu un ka Komisija uz to atbildēja ar divām atsevišķām atbildēm 2013. gada 6. jūnijā un 18. decembrī. Ir acīmredzams, ka šī kavēšanās neatbilst Regulas 1049/2001 8. panta 1. punktā paredzētajam termiņam, kurā iestādēm ir jāpieņem lēmums par to, vai piekļuve ir jāpiešķir 15 darba dienu laikā.

17. Lai gan Komisija atsaucās uz lielo dokumentu skaitu, pieprasījuma sarežģītību un nepieciešamību apspriesties un atkārtoti apspriesties ar Īrijas iestādēm, neviens no šiem argumentiem pārliecinoši nepamato kavēšanos ar sūdzības iesniedzēja atkārtotā pieteikuma izskatīšanu. Jo īpaši attiecībā uz dokumentu lielo skaitu ombuds norāda, ka Regulas 1049/2001 7. pantā ir paredzēti saistoši termiņi, kurus Komisija nevar atcelt pēc saviem ieskatiem. Faktiski Regulas 1049/2001 8. panta 2. punktā ir skaidra atsauce uz izņēmuma gadījumiem, piemēram, ja atkārtots pieteikums attiecas uz ļoti lielu dokumentu skaitu. Šādos gadījumos iestāde var pagarināt piekļuves dokumentiem pieprasījuma izskatīšanas termiņu vienu reizi par 15 darba dienām, bet tai ir liegts atlikt savu lēmumu līdz nenoteiktam datumam nākotnē. Komisija faktiski izmantoja šo iespēju, bet uzskatīja, ka tā nevar pieņemt lēmumu pagarinātajā termiņā.

18. Attiecībā uz nepieciešamību apspriesties ar Īrijas iestādēm ombuds atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru [4] tas, ka iestāde ir uzsākusi dialogu ar dalībvalsti, kas ir pieprasītā dokumenta izcelsmes valsts, nedod tai tiesības pārsniegt Regulā 1049/2001 noteiktos termiņus.

19. Neraugoties uz šo konstatējumu, ombuds atzinīgi vērtē to, ka Komisija, ņemot vērā ilgo apspriešanās laiku ar Īrijas iestādēm, nolēma sniegt sūdzības iesniedzējam atbildi par saviem dokumentiem, tādējādi uzņemoties saprātīgu iniciatīvu, lai ierobežotu kavēšanos saistībā ar šiem dokumentiem. Ombuds arī norāda, ka gan sūdzības iesniedzējam nosūtītajās vēstulēs, gan savā atzinumā Komisija atvainojās par kavēšanos atbildēt uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu. Sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis apsvērumus. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka šajā lietā nav nepieciešama turpmāka izmeklēšana par šo jautājumu. Tomēr ombude atgādina, ka viņa nesen ir sākusi izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, lai noskaidrotu, kā Komisija, Padome un Eiropas Parlaments ievēro Regulā 1049/2001 noteiktos termiņus [5].

Otrais pamatojošais arguments un saistītais apgalvojums

20. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro atbalsta argumentu šķiet, ka sūdzības iesniedzējs pieņem, ka Komisija nav kritiski pārbaudījusi Īrijas iestāžu nostāju, ka neviens no dokumentiem, ko tās bija iesniegušas Komisijai, nebūtu jāatklāj. Šis arguments tika izvirzīts, pirms Komisija izskatīja jautājumu pēc būtības. Tomēr 2013. gada 18. decembra lēmumā Komisija skaidri norādīja, ka tā nepiekrīt Īrijas iestāžu nostājai, ka piekļuve būtu jāatsaka, un ka tāpēc tā pati ir veikusi dokumentu analīzi. Šādos apstākļos sūdzības iesniedzēja arguments, ka Komisija nepamatoti piekāpās Īrijas iestāžu nostājai, nav pārliecinošs.

21. Pilnīguma labad ombuds norāda, ka savos lēmumos par sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu Komisija nodrošināja pilnīgu vai daļēju piekļuvi lielākajai daļai dokumentu, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja pieprasījums.

22. Attiecībā uz Komisijas atsaukšanos uz Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu ("Personas privātums un neaizskaramība") ombuds norāda, ka Komisija no publiskotajiem dokumentiem svītroja to personu vārdus, kuras nav Komisijas amatpersonas, un atteica piekļuvi atbalsta saņēmēju sarakstam. Ombuds uzskata, ka Komisijas viedoklis, ka šādi pieņemtā nostāja atbilst attiecīgajai EST judikatūrai [6], ir pārliecinošs.

23. Runājot par izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, uz kuru Komisija ir atsaukusies, lai pamatotu atteikumu piekļūt noteiktiem dokumentiem un citu dokumentu daļu neizpaušanu, ombuds norāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pamatotu atteikumu piešķirt piekļuvi dokumentam, principā nepietiek ar to, ka uz šo dokumentu attiecas kāda no Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktā minētajām darbībām. Attiecīgajai iestādei ir arī jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, ko aizsargā minētajā pantā paredzētais izņēmums [7].

24. Šajā gadījumā ombuds norāda, ka dokumentos vai dokumentu daļās, kuriem tika atteikta piekļuve, bija ietverta komerciāla un finanšu informācija par izmeklējamo valsts atbalstu, piemēram, atbalsta summas, saņēmēji, projekta apraksts, tirgus daļas aprēķini un darījuma struktūra vai uzņēmējdarbības stratēģijas elementi. Pamatojoties uz šo dokumentu pārbaudi, ombuds uzskata, ka tie patiešām ietver konfidenciālu un komerciāli sensitīvu informāciju. Tomēr ombuds nav pilnībā pārliecināts, ka Komisijas minētais izņēmums attiecas uz šiem dokumentiem kopumā. Šajā sakarā ombuds norāda, ka Komisija nav skaidri aplūkojusi iespēju piešķirt daļēju piekļuvi tiem dokumentiem, kuriem piekļuve tika atteikta.

25. Tomēr ombuds arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs neiesniedza nekādus apsvērumus, apšaubot iemeslus, kuru dēļ Komisija atteicās piešķirt pilnīgu piekļuvi šiem dokumentiem.

26. Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, ombuds uzskata, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu arī par sūdzības iesniedzēja apgalvojuma otro aspektu un ar to saistīto apgalvojumu. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Secinājums

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Turpmāka sūdzības izmeklēšana nav pamatota.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Emīlija O'Reilija