Sūdzības priekšvēsture

1. Šī lieta attiecas uz lūgumu piekļūt Eiropadomes rīcībā esošajiem dokumentiem par sanāksmēm un saraksti ar Starptautisko finanšu institūtu (IIF). IIF ir globāla finanšu iestāžu apvienība, un tādējādi tajā bija pārstāvji no bankām, kuru turējumā bija Grieķijas obligācijas.

2. Sūdzības iesniedzējs (pilsoniskās sabiedrības organizācijas pārstāvis) 2011. gada 27. oktobrī iesniedza pieprasījumu par piekļuvi Eiropadomes rīcībā esošajiem dokumentiem saskaņā ar Regulu 1049/2001 [1]Sūdzības iesniedzējs jo īpaši lūdza piekļuvi šādiem dokumentiem:

i) protokolus (un piezīmes) par sanāksmēm ar IIF (tā pārstāvjiem) pirms eurozonas samitiem, to laikā un pēc tiem un Eiropadomes samitiem 2011. gada 21. jūlijā, 23. oktobrī un 26. oktobrī;

sarakste ar IIF (tā pārstāvjiem) pirms eurozonas samitiem un Eiropadomes samitiem 2011. gada 21. jūlijā, 23. oktobrī un 26. oktobrī, to laikā un pēc tiem; un

iii) dokumenti, ko iesniedzis IIF (tā pārstāvji) pirms eurozonas samitiem un Eiropadomes samitiem 2011. gada 21. jūlijā, 23. oktobrī un 26. oktobrī, to laikā un pēc tiem.

3. Padomes Ģenerālsekretariāts 2011. gada 12. decembrī noraidīja sūdzības iesniedzēja pieteikumu par piekļuvi dokumentiem. Atteikumu tā pamatoja ar to, ka tās rīcībā nav pieprasījumam atbilstošu dokumentu, izņemot dažus dokumentus, kas jau bija publiski pieejami (t. i., konkrētus paziņojumus presei un eurozonas valstu vai valdību vadītāju un ES iestāžu paziņojumu). Ģenerālsekretariāts piebilda, ka saziņa ar IIF pārstāvjiem ietvēra diskusijas starp vienu dalībvalsti (t. i., Grieķiju) un privātiem ieguldītājiem, kuru turējumā bija Grieķijas obligācijas (ciktāl tās pārstāvēja IIF).

4. Ģenerālsekretariāts arī atzīmēja, ka šajās diskusijās piedalījās trijotne (t. i., Komisija, Eiropas Centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds) un Itālijas finanšu ministrs (kas sniedza mutisku informāciju par šīm diskusijām iepriekš minētajās eurozonas sanāksmēs).

5. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 30. decembrī iesniedza atkārtotu pieteikumu par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem. Viņš norādīja, ka plašsaziņas līdzekļos ir daudz pierādījumu tam, ka diskusijās ir iesaistīta ne tikai Grieķija, bet arī Eiropadome un jo īpaši attiecīgi Francijas un Vācijas valstu vai valdību vadītāji.

6. Ģenerālsekretariāts 2012. gada 14. februārī Eiropadomes vārdā atbildēja un apstiprināja, ka pieteikums par piekļuvi dokumentiem ir noraidīts. Tomēr tā norādīja: "dokumenti var būt nosūtīti starp dažādām struktūrām. Ņemot to vērā, tikai tad, ja Eiropadome vai tās Ģenerālsekretariāts ir saņēmis un faktiski glabā visus dokumentus, ar kuriem varētu būt notikusi apmaiņa sarunās, uz šādiem dokumentiem attiecas Regula 1049/2001" .

7. Tā piebilda, ka pēc turpmāku iekšējo pētījumu veikšanas Ģenerālsekretariāts identificēja e-pastu un vēstuli, ko IIF pārstāvji adresēja Grieķijas finanšu ministram. Tomēr Ģenerālsekretariāts norādīja, ka tas nevar piešķirt piekļuvi šiem dokumentiem ne pilnībā, ne daļēji, jo uz tiem attiecas Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ceturtais ievilkums (t. i., sabiedrības interešu aizsardzība saistībā ar Kopienas vai dalībvalsts finanšu, monetāro un ekonomikas politiku). Tā piebilda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktu tā ir apspriedusies ar dokumentu autoriem, kuri norādīja, ka dokumentu nedrīkst izpaust.

8. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 9. martā iesniedza šo sūdzību pret Eiropadomi. Sūdzībā, pirmkārt, sūdzības iesniedzējs pauda šaubas par to, ka Eiropadomes rīcībā nav dokumentu, uz kuriem attiecas viņa pieteikums par piekļuvi dokumentiem (izņemot e-pastu un minēto vēstuli, kā arī dokumentus, kas jau bija publiski pieejami). Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka saskaņā ar plašsaziņas līdzekļu ziņām IIF bija ļoti aktīvs attiecīgo samitu laikā. Tādējādi, pēc sūdzības iesniedzēja domām, nebija ticams, ka Eiropadomes rīcībā nebija citu dokumentu. Otrkārt, sūdzības iesniedzējs apstrīdēja to, ka e-pasta vēstule un identificētā vēstule būtu jāuzskata par tādām, uz kurām pilnībā attiecas Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ceturtais ievilkums.

Izmeklēšanas priekšmets

9. Sūdzības iesniedzējs izvirzīja šādus apgalvojumus un apgalvojumus, kas tika iekļauti ombuda izmeklēšanā:

Apgalvojums:

Eiropadome nedeva piekļuvi dokumentiem, ko sūdzības iesniedzējs bija pieprasījis saskaņā ar Regulu 1049/2001, proti:

i) protokolus (un piezīmes) par sanāksmēm ar IIF (tā pārstāvjiem) pirms eurozonas samitiem, to laikā un pēc tiem un Eiropadomes samitiem 2011. gada 21. jūlijā, 23. oktobrī un 26. oktobrī;

sarakste ar IIF (tā pārstāvjiem) pirms eurozonas samitiem un Eiropadomes samitiem 2011. gada 21. jūlijā, 23. oktobrī un 26. oktobrī, to laikā un pēc tiem; un

iii) dokumenti, ko iesniedzis IIF (tā pārstāvji) pirms eurozonas samitiem un Eiropadomes samitiem 2011. gada 21. jūlijā, 23. oktobrī un 26. oktobrī, to laikā un pēc tiem.

Apgalvojums:

Eiropadomei būtu jāpiešķir piekļuve sūdzības iesniedzēja pieprasītajiem dokumentiem.

10. Savā uzsākšanas vēstulē ombuds norādīja, ka tad, ja ES iestāde, atbildot uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, paziņo, ka tās rīcībā nav dokumentu, kuriem tiek lūgta piekļuve, parasti nav iemesla apšaubīt šāda paziņojuma patiesumu. Šādā gadījumā ombudam nebūtu iemesla sākt izmeklēšanu. Tomēr viņš norādīja, ka šajā lietā Eiropadome vēlāk grozīja savu sākotnējo paziņojumu, ka tās rīcībā nav atbilstošu dokumentu, un identificēja divus atbilstošus dokumentus, uz kuriem varētu attiekties piekļuves pieteikums. Tādējādi ombuds uzskatīja, ka ir lietderīgi sākt izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai Eiropadomes rīcībā ir kādi papildu dokumenti, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījums.

11. Turklāt ombude aicināja Eiropadomi sīkāk paskaidrot iemeslus, kāpēc uz abiem tās identificētajiem dokumentiem pilnībā attiecas Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ceturtajā ievilkumā noteiktais izņēmums.

12. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja papildu apgalvojumu, ka Eiropadomei būtu bijis jāprotokolē sanāksmes ar IIF, ja tā to nebūtu izdarījusi, ombuds uzskatīja šo apgalvojumu par nepieņemamu, jo pirms tam Eiropadomei nebija piemērotas administratīvas pieejas.

Izmeklēšana

13. Ombuds 2012. gada 11. aprīlī aicināja Eiropadomi sniegt atzinumu par minēto apgalvojumu un prasību.

14. Ģenerālsekretariāts 2012. gada 31. jūlijā Eiropadomes vārdā iesniedza atzinumu, kas tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai.

15. Tomēr sūdzības iesniedzējs apsvērumus neiesniedza.

Ombuda analīze un secinājumi

A. Apgalvojums par to, ka nav piešķirta piekļuve dokumentiem, un ar to saistītais prasījums

Ombudam iesniegtie argumenti

16. Savā atzinumā Eiropadome, pirmkārt, paskaidroja, ka to dokumentu izpētei, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījums, bija jāaptver vairāki dažādi administratīvie satvari, kuros iesaistītas vairākas struktūras (t. i., Eurogrupa, Eurogrupas jautājumu darba grupa un Eurosamits). Tā arī norādīja, ka pēc piekļuves pieprasījuma tā sākotnēji mēģināja identificēt visus attiecīgos dokumentus, kā rezultātā netika panākts nekāds rezultāts. Ņemot vērā sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, Eiropadome ar Ģenerālsekretariāta starpniecību vēlreiz apspriedās ar attiecīgajiem dienestiem un identificēja attiecīgo e-pastu un vēstuli.

17. Eiropadome apgalvoja, ka starp dažādajām sarunās iesaistītajām struktūrām ir notikuši dažādi kontakti un ka dažādas struktūras, iespējams, ir sagatavojušas dokumentus un apmainījušās ar tiem. Tomēr Eiropadome šādus dokumentus nesaņēma un neglabāja. Dokumenti ir Eiropadomes rīcībā, ja šādus dokumentus saņem vai sagatavo priekšsēdētājs, Eiropadome kā iestāde vai Ģenerālsekretariāts. Tādējādi Eiropadome apstiprināja, ka tās rīcībā nav papildu dokumentu, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījums.

18. Attiecībā uz iemesliem, kuru dēļ uz attiecīgo e-pastu un vēstuli pilnībā attiecas Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ceturtajā ievilkumā paredzētais izņēmums, Eiropadome paskaidroja, ka e-pastam pievienotajā vēstulē ir ietverta konkrēta informācija par sarunām par privātā sektora iesaisti Grieķijas parādu krīzē, kā arī par termiņiem. Ņemot vērā sarunu īpašo politisko un ekonomisko sensitivitāti un sarežģītību, dokumentu publiskošana ietekmētu uzticēšanos starp iesaistītajām struktūrām un apdraudētu sarunas (tostarp līdzīgas sarunas nākotnē). Eiropadome uzsvēra, ka ES un pasaules tirgu reakcijai uz traucējumu pazīmēm ir tālejoša ietekme uz ES, tās dalībvalstu un arī trešo valstu finansiālo, monetāro un ekonomisko stāvokli. Tas attiecās uz visu vēstules saturu, tostarp tās nosūtīšanas datumu.

19. Eiropadome piebilda, ka e-pasta vēstulē ir ietverti apsvērumi par sarunu gaitu. Tādējādi iepriekš izklāstītie apsvērumi attiecās arī uz e-pastu.

20. Ņemot vērā iepriekš minēto, Eiropadome uzskatīja, ka sūdzība nav pamatota.

21. Kā norādīts iepriekš, sūdzības iesniedzējs apsvērumus neiesniedza.

Ombuda novērtējums

22. Vispirms ombuds norāda, ka Regulas 1049/2001 2. panta 3. punktā ir noteikts, ka “šoregulu piemēro visiem iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem, tas ir, dokumentiem, kurus tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar visas Eiropas Savienības darbības jomas”.

23. Saistībā ar to ES Tiesas ("Tiesa") judikatūrā ir skaidri noteikts, ka pienākums piešķirt piekļuvi dokumentiem "nozīmē, ka šādi dokumenti pastāv " [2].Turklāt Tiesa uzskata, katicamības prezumpcija ir saistīta ar jebkuru iestādes paziņojumu par dokumentu neesamību. Tomēr pieteikuma iesniedzējs var atspēkot šo prezumpciju, sniedzot būtiskus un saskanīgus pierādījumus par pretējo[3].

24. Šajā lietā Eiropadome ir paskaidrojusi, kāpēc, lai gan sākotnēji tā nevarēja identificēt nevienu būtisku dokumentu, tā pēc papildu apspriešanās ar attiecīgajiem dienestiem vēlāk identificēja divus dokumentus. Turklāt tā ir apstiprinājusi, ka tās rīcībā nav papildu dokumentu, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja pieprasījums par piekļuvi dokumentiem. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis nekādus apsvērumus un tādējādi nav sniedzis nekādus pierādījumus, lai apšaubītu Eiropadomes paziņojumu.

25. Attiecībā uz diviem esošajiem dokumentiem, kurus identificēja Eiropadome (t. i., attiecīgo e-pastu un vēstuli), tā atsaucās uz izņēmumu, kas ietverts Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ceturtajā ievilkumā, kurā noteikts:

"Iestādesatsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: [...] Kopienas vai kādas dalībvalsts finanšu, monetāro vai ekonomikas politiku."

26. Turklāt saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 6. punktu "ja kāds no izņēmumiem attiecas tikai uz daļu no pieprasītā dokumenta, pārējās dokumenta daļas publisko."

27. Šajā sakarā ombuds atgādina Tiesas iedibināto judikatūru attiecībā uz Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto materiālo izņēmumu piemērošanu saistībā ar sabiedrības interesēm: “jāatzīst,ka iestādei ir plaša rīcības brīvība, lai noteiktu, vai dokumentu publiskošana jomās, uz kurām attiecas šie izņēmumi, varētu kaitēt sabiedrības interesēm”,ņemot vērā, ka “šādamatteikuma lēmumam ir sarežģīts un delikāts raksturs, kas prasa īpašu rūpību, un ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktie kritēriji ir ļoti vispārīgi”[4].

28. Šajā gadījumā ombuds uzskata, ka Eiropadome ir sniegusi pietiekamus un pārliecinošus paskaidrojumus par iemesliem, kāpēc uz abiem attiecīgajiem dokumentiem pilnībā attiecas iepriekš minētais izņēmums. Eiropadome jo īpaši paskaidroja, ka dokumentos ir sīkāka informācija par privātā sektora iesaisti Grieķijas parādu krīzē (t. i., par tā sauktajiem privātā sektora ieguldītāju prasījumu "diskontiem") un termiņiem; ka attiecīgās sarunas ir sarežģītas; ka tie ir īpaši politiski un ekonomiski sensitīvi un ka dokumentu publiskošana ietekmētu iesaistīto subjektu savstarpējo uzticēšanos. Ņemot vērā šos paskaidrojumus, ombuds uzskata, ka Eiropadomes nostāja, ka tika piemērots attiecīgais izņēmums (t. i., ka dokumentu izpaušana " apdraudētušādu personu aizsardzību: [...] Kopienas vai dalībvalsts finanšu, monetārā vai ekonomikas politika") šķiet pamatota.

29. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka administratīva kļūme nav konstatēta.

B. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Nav konstatētas administratīvas kļūmes.

Sūdzības iesniedzējs un Eiropadome tiks informēti par šo lēmumu.

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2013. gada 29. augustā

[1] Regula 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, OV 2001, L 145, 43. lpp. (“Regula 1049/2001”).

[2] Lieta T-264/04 WWF European Policy Programme/Padome, Krājums 2007, II-911. lpp., 76. punkts; Spriedums lietā T-380/04 Terezakis/Komisija (Krājums 2008, II-11. lpp., 154. punkts).

[3] Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Terezakis, 155. punkts.

[4] Lieta C-266/05 P Sison/Padome, Krājums 2007, I-1233. lpp., 34.–36. punkts; Spriedums lietā T-362/08 IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija (Krājums 2011, II-11. lpp., 104. punkts).