1. Šis iebildums attiecas uz Komisijas turpmākajiem pasākumiem pēc Civildienesta tiesas (turpmāk 2011. gada 17. februāra spriedums lietā F-119/07 Strack/Komisija (turpmāk tekstā - "spriedums").

2. Pamatojoties uz spriedumu, Civildienesta tiesa atcēla Komisijas lēmumu atteikt sūdzības iesniedzējam avansa maksājumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu un būtībā pamatoja, ka Komisijai pirms lēmuma pieņemšanas par sūdzības iesniedzēja pieprasījumu būtu bijis jāsaņem ārsta atzinums. Pēc tam Komisija piešķīra sūdzības iesniedzējam avansa maksājumu.

3. Pēc Civildienesta tiesas sprieduma sūdzības iesniedzējs iesniedza Komisijai sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, kurā viņš cita starpā pieprasīja nokavējuma procentus par noteiktiem laikposmiem pirms avansa maksājuma piešķiršanas.

4. Strīds starp lietas dalībniekiem šajā lietā ir par termiņu, par kuru Komisijai ir jāmaksā nokavējuma procenti.

5. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 29. novembrī vērsās pie ombuda.

Izmeklēšanas priekšmets

6. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā iesniedza šādu apgalvojumu un prasību.

Apgalvojums:

Komisija neesot pienācīgi izskatījusi viņa 90. panta 2. punkta iebildumu.

Apgalvojums:

Komisijai būtu jāatceļ lēmums par viņa sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu un jāpārskata sava nostāja.

7. Pamatojot savu apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija: i) nav pilnībā īstenojusi Civildienesta tiesas spriedumu; ii) nav pareizi novērtējis savu prasību par zaudējumu atlīdzību; un iii) nav pareizi noteikusi laikposmus, par kuriem ir jāmaksā nokavējuma procenti.

8. Vēstulē, ar kuru ombuds uzsāka izmeklēšanu šajā lietā, viņš informēja puses, ka Komisijas nostāju attiecībā uz sūdzības iesniedzēja i) un ii) argumentiem viņš uzskata par pamatotu. Tāpēc viņš uzskatīja, ka nav pietiekama pamata veikt izmeklēšanu, ciktāl sūdzības iesniedzēja apgalvojums un apgalvojums attiecas uz šiem argumentiem.

9. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu iii) ombuds uzskatīja, ka Komisijas nostāja nesamaksāt nokavējuma procentus par laikposmu pirms 2010. gada 11. maija, t. i., pirms dienas, kad sūdzības iesniedzēju pārbaudīja Komisijas pilnvarots ārsts, šķiet, atbilst Civildienesta tiesas spriedumam. Attiecībā uz jautājumu par to, vai nokavējuma procenti ir jāmaksā arī par laikposmu no 2010. gada 12. maija līdz 2010. gada 20. decembrim, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņa medicīniskā novērtējuma datums 2010. gadā būtu jāuzskata par attiecīgo brīdi nokavējuma procentu aprēķināšanai. Ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja attiecīgais arguments no pirmā acu uzmetiena ir ticams.

Izmeklēšana

10. Ombuds 2011. gada 16. decembrī aicināja Komisiju iesniegt atzinumu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un prasību, ciktāl tie attiecas uz sūdzības iesniedzēja trešo argumentu un, konkrētāk, uz Komisijas lēmumu nesamaksāt nokavējuma procentus par laikposmu no 2010. gada 12. maija līdz 2010. gada 20. decembrim.

11. Komisijas atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam ar apsvērumu iesniegt apsvērumus. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 26. maijā iesniedza savus apsvērumus par Komisijas atzinumu.

12. Ombuds 2013. gada 5. martā iesniedza Komisijai priekšlikumu par mierizlīgumu. Komisijas atbilde uz minēto priekšlikumu tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai, kurus viņš nosūtīja 2013. gada 24. jūnijā.

Ombuda analīze un secinājumi

Ievadpiezīmes

13. Savos apsvērumos par Komisijas atzinumu sūdzības iesniedzējs atkārtoja ombudam iesniegtajā sūdzībā pausto viedokli, ka Komisijai būtu bijis jāveic turpmāki pasākumi, lai īstenotu Civildienesta tiesas spriedumu. It īpaši tā neesot izvērtējusi, vai viņam bija tiesības uz avansa maksājumu pirms 2010. gada 11. maija. Vēstulē, ar kuru sāka izmeklēšanu, ombuds informēja sūdzības iesniedzēju un Komisiju, ka, ciktāl sūdzības iesniedzēja apgalvojums attiecas uz šo argumentu, viņš uzskata, ka izmeklēšanai nav pietiekama pamatojuma, un pamatoja savu viedokli. Ombuds saglabā šo konstatējumu un, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja apsvērumus, uzskata, ka viņa novērtējums nav jāmaina.

14. Ņemot vērā to faktisko saistību, ir lietderīgi sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un prasību izskatīt kopā.

A. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un prasību

Ombudam iesniegtie argumenti

15. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņa sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu. Sava apgalvojuma pamatojumam viņš apgalvoja, ka Komisija nav pareizi noteikusi laikposmus, par kuriem ir jāmaksā nokavējuma procenti. Viņš apgalvoja, ka Komisijai būtu jāatsauc savs lēmums par viņa sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu un jāpārskata sava nostāja.

16. Vēstulē, kurā tika lūgts Komisijas atzinums (sk. 10. punktu iepriekš), ombuds norādīja, ka Komisija ir atzinusi, ka nokavējuma procenti ir maksājami par laikposmu, kurā tās apdrošināšanas sabiedrība vēl nebija veikusi avansa maksājumu sūdzības iesniedzējam, neraugoties uz attiecīgajiem Komisijas norādījumiem 2010. gada 21. decembrī. Ņemot vērā iepriekš minēto, viņš lūdza Komisiju paskaidrot iemeslus, kāpēc tā acīmredzot uzskata, ka tie paši apsvērumi neattiecas uz sūdzības iesniedzēja medicīnisko novērtējumu 2010. gadā. Ombuds turklāt norādīja, ka saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto kopš 2010. gada 11. maija ir skaidrs un neapstrīdams, ka viņa minimālā invaliditātes pakāpe ir 5 %. Ņemot vērā šos apstākļus un Civildienesta noteikumu [1] 73. pantu, viņš lūdza Komisiju paskaidrot iemeslus, kuru dēļ tā uzskata par nepieciešamu sagaidīt sūdzības iesniedzēja netiešu piekrišanu avansa maksājuma summai, pirms tā tiek uzskatīta par maksājamu.

17. Savā atzinumā Komisija nepiekrita sūdzības iesniedzēja viedoklim, ka no 2010. gada 11. maija ir skaidrs, ka viņa minimālā invaliditātes pakāpe ir 5 %. Tā uzskata, ka viņa invaliditātes pakāpi varēja uzskatīt par neapstrīdamu tikai no 2010. gada 20. decembra.

18. Šajā sakarā Komisija pamatoja, ka 19. panta 3. punktā Kopīgajos noteikumos par Eiropas Savienības ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku (“Kopīgie noteikumi”) ir noteikts, ka invaliditātes pakāpi var noteikt tikai pēc tam, kad apdrošinātās personas stāvoklis ir nostiprinājies. Komisijas pasūtītais ārsts 2010. gada 11. maijā uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja stāvoklis ir nostiprinājies, un noteica invaliditātes pakāpi 5 % apmērā. Ārsts 2010. gada 13. septembrī izdeva medicīnisku atzinumu, kuru Atalgojuma un individuālo tiesību birojs (turpmāk tekstā - "PMO") saņēma 2010. gada 1. oktobrī. Saskaņā ar Kopīgo noteikumu 20. pantu PMO 2010. gada 18. novembrī nosūtīja lēmuma projektu un medicīniskos konstatējumus sūdzības iesniedzējam, kuram saskaņā ar Kopīgo noteikumu 20. pantu bija 60 dienas, lai apstrīdētu konstatējumus, pieprasot ārstu komisijas atzinumu. Komisija apgalvoja, ka sūdzības iesniedzējs 2010. gada 20. decembrī lūdza veikt bankas pārskaitījumu, no kura tā secināja, ka viņš nelūgs ārstu komisijas atzinumu. Līdz ar to ārsta secinājumi šajā brīdī bija kļuvuši neapstrīdami.

19. Komisija atsaucās uz Savienības tiesu judikatūru, saskaņā ar kuru pienākums maksāt nokavējuma procentus var rasties tikai tad, ja pamatsummas summa ir noteikta vai to var noteikt, pamatojoties uz objektīviem faktoriem. Ņemot vērā iepriekš minēto, tā apgalvoja, ka pamatsumma šajā lietā nebija noteikta līdz brīdim, kad sūdzības iesniedzējs 2010. gada 20. decembrī pieprasīja nodošanu, un tāpēc no minētā datuma sāka uzkrāties nokavējuma procenti. Komisija piebilda, ka, maksājot nokavējuma procentus no 2010. gada 21. decembra, tā sūdzības iesniedzēja lietu izskatīja ārkārtīgi dāsni, ņemot vērā to, ka Finanšu regulā ir paredzēts 45 kalendāro dienu maksājuma termiņš.

20. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos nepiekrita Komisijas viedoklim par sprieduma ietekmi uz laiku. Tomēr, pat ja tiktu ņemts vērā tikai laikposms, sākot no 2010. gada 11. maija, viņa tiesības uz avansa maksājumu būtu bijušas skaidras, sākot no šī datuma, un tādējādi Komisijai būtu jāmaksā nokavējuma procenti, sākot no šī datuma. Viņš apgalvoja, ka pēc savas būtības avansa maksājuma pieprasījumi ir jāizskata paātrināti. Ņemot vērā kavēšanos, kas izrietēja no tiesvedības lietā F-119/07, kurā bija vainojama Komisija, Komisijai būtu bijis jāpieprasa ārstam bez turpmākas kavēšanās informēt to par attiecīgajiem rezultātiem.

21. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija kopš 2006. gada zināja, ka viņš un viņa ģimenes ārsts uzskata, ka invaliditātes pakāpe ir daudz lielāka par 5 %. Līdz ar to pilnvarotā ārsta noteikšana bija neapstrīdama tādā nozīmē, ka tā sasniedza minimālo invaliditātes pakāpi. No tā izrietēja, ka avansa maksājums bija jāveic no 2010. gada 11. maija, nevis pēc tam, kad, šķiet, bija saņemts vismaz sūdzības iesniedzēja desmitais atgādinājums 2010. gada 20. decembrī. Pamatojot savu viedokli, sūdzības iesniedzējs 2010. gada 5. janvārī nosūtīja Komisijai e-pasta vēstuli, kurā lūdza pieņemt lēmumu par avansa maksājumu.

22. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka jautājums par avansa maksājumu ir pilnīgi neatkarīgs no jautājuma par to, vai viņš lūgs ārstu komisijas atzinumu par invaliditātes pakāpes esamību, kas ir augstāka par atzītajiem 5 %. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņš patiešām ir lūdzis ārstu komisijas atzinumu. Ja tiktu ievērota Komisijas kļūdainā loģika, tas nozīmētu, ka tai nebūtu jāveic maksājumi viņam līdz dienai, kad sūdzības iesniedzējs iesniedz savus apsvērumus ombudam. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas liecina par to, ka Komisija būtībā ignorē CST spriedumu.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

23. Savā mierizlīguma priekšlikumā ombuds norādīja, ka viņš ir sīki izanalizējis šo sūdzību un uzskatījis, ka sūdzības iesniedzējs, šķiet, ir iesniedzis ticamus argumentus, lai pamatotu savu viedokli, ka 2010. gada 11. maijs būtu jāuzskata par attiecīgo brīdi nokavējuma procentu aprēķināšanai. Tajā pašā laikā ombuds saprata, ka sūdzības iesniedzēja pieprasītā naudas summa šķiet salīdzinoši maza.

24. Ombuds arī norādīja, ka, ņemot vērā salīdzinoši nelielo summu, turpmāka izmeklēšana izmaksu ziņā radītu nesamērīgu slogu gan Komisijai, gan ombudam un, visticamāk, nebūtu visrentablākais risinājums no Eiropas nodokļu maksātāju viedokļa.

25. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ombuds aicināja Komisiju apsvērt iespēju maksāt sūdzības iesniedzējam procentus par laikposmu no 2010. gada 12. maija līdz 2010. gada 20. decembrim.

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

26. Atbildē uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu Komisija norādīja, ka iecēlējinstitūcijas ārsts 2010. gada 13. septembrī sagatavoja "konsolidācijas ziņojumu", kurā 2010. gada 11. maijs bija norādīts kā sūdzības iesniedzēja stāvokļa konsolidācijas datums. Pēc tam ziņojums tika iesniegts Komisijas apdrošināšanas sabiedrībai, un tā to pieņēma. Komisija 2010. gada 2. novembrī no apdrošināšanas sabiedrības saņēma izlīguma paziņojumu.

27. Komisija norādīja, ka 2010. gada 8. novembrī [2] PMO nosūtīja sūdzības iesniedzējam lēmuma projektu, kurā tā ierosināja pastāvīgas invaliditātes pakāpi 5 % apmērā un atbilstošu maksājumu EUR 31 177,88 apmērā, kas jāveic sūdzības iesniedzējam.

28. Pēc tam Komisija atgādināja, ka Kopīgo noteikumu 19. panta 4. punktā ir noteikts, ka “ja ir apstiprināta arodslimība, iecēlējinstitūcija piešķir pagaidu pabalstu, kas atbilst neapstrīdamai pastāvīgas invaliditātes pakāpes daļai. Šo pabalstu atskaita no galīgā pabalsta." Tā apgalvoja, ka jēdziens "apstiprināta arodslimība" nav tikai medicīniska slimība un tādēļ nevar būt atkarīgs no medicīniskajā ziņojumā norādītā datuma. Komisija uzskatīja, ka tas skaidri izriet no Kopīgo noteikumu 19. panta 4. punkta, kurā noteikts, ka "iecēlējinstitūcija piešķir pagaidu pabalstu" . Tādējādi apstiprinājums ir atkarīgs no iecēlējinstitūcijas lēmuma, ko var pieņemt tikai pēc attiecīgās administratīvās procedūras pabeigšanas. Tā norādīja, ka invaliditātes gadījumā šāds lēmums ietver apdrošināšanas sabiedrības piekrišanu. Komisija piebilda, ka atsauce uz administratīvā lēmuma datumu kā procentu maksāšanas sākumpunktu atspoguļo vispārējās administratīvo tiesību normas.

29. Komisija secināja, ka saskaņā ar Kopīgo noteikumu 19. panta 4. punktu un atbildot uz ombuda īpašo pieprasījumu, tā ļoti izņēmuma kārtā varēja piekrist maksāt procentus, sākot no dienas, kad PMO izdeva savu lēmuma projektu. Tādējādi šāda procentu maksājuma termiņš būtu no 2010. gada 8. novembra līdz 2010. gada 20. decembrim.

30. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka Komisija nevēlas pieņemt ombuda mierizlīguma priekšlikumu. Viņš uzskata, ka Komisijas priekšlikums ir pilnīgi nepieņemams. Ja Komisija vēlētos pamatot savu argumentu ar administratīviem lēmumiem, tai, pēc sūdzības iesniedzēja domām, būtu jāņem vērā 2006./2007. gada prettiesiskie lēmumi, kas bija CST sprieduma pamatā. Sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu konstatēt administratīvu kļūmi Komisijas darbībās un iesniegt šo jautājumu izskatīšanai Eiropas Parlamentā.

31. Sūdzības iesniedzējs arī paskaidroja, ka viņš nav ieinteresēts saņemt vēl dažus centus attiecībā uz interesi. Tā vietā viņš vēlējās saņemt paziņojumu, ka Komisija sprieduma izpildei nav veikusi nekādus pasākumus ar atpakaļejošu spēku. Tādējādi Komisijai, pieņemot prettiesisku lēmumu, bija ne tikai izdevies iejaukties viņa tiesībās un daudzus gadus pakļaut viņu nenoteiktības situācijai, bet arī radīt nelikumīgas finansiālas priekšrocības šajos apstākļos. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka viņam nav bijis iespējams labot šo situāciju ar spriedumu un vērsties pie ombuda. Tāpēc viņš uzskatīja, ka ombudam būtu jāinformē Parlaments par to, ko viņš uzskata par sistēmisku tiesiskās aizsardzības trūkumu.

Ombuda novērtējums pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

32. Savā mierizlīguma priekšlikumā ombuds aicināja Komisiju apsvērt iespēju maksāt sūdzības iesniedzējam procentus par laikposmu no 2010. gada 12. maija līdz 2010. gada 20. decembrim. Savā atbildē uz viņa priekšlikumu Komisija piekrita maksāt procentus par laikposmu no 2010. gada 8. novembra līdz 2010. gada 20. decembrim. Tajā pašā laikā Komisija sniedza dažus papildu argumentus, lai pamatotu savu viedokli, ka sūdzības iesniedzēja medicīniskās pārbaudes datumu, proti, 2010. gada 11. maiju, nevar uzskatīt par attiecīgo brīdi, no kura būtu jāaprēķina procenti. Tādējādi tā būtībā apgalvoja, ka Kopīgo noteikumu 19. panta 4. punktā ir paredzēta atšķirība starp medicīnisko ziņojumu par arodslimību un iecēlējinstitūcijas pieņemto lēmumu piešķirt pagaidu pabalstu. Komisija arī norādīja, ka invaliditātes gadījumā, lai tā varētu pieņemt lēmumu, ir nepieciešama tās apdrošināšanas sabiedrības piekrišana.

33. Ombuds uzskata, ka Komisijas interpretācija par kopīgajiem noteikumiem nav bezjēdzīga. No tā izriet, ka, ņemot vērā paskaidrojumus, kas sniegti Komisijas atbildē uz mierizlīguma priekšlikumu, tās nostāja, ka 2010. gada 11. maiju nevar uzskatīt par brīdi, no kura sāk uzkrāties procenti, nešķiet nepamatota.

34. Tomēr starp sūdzības iesniedzēja medicīnisko pārbaudi un ārsta atzinuma iesniegšanu pagāja acīmredzami vairāk nekā četri mēneši. Ne savā atzinumā, ne atbildē uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu Komisija nesniedza nekādus paskaidrojumus par to, kas, šķiet, ir ārkārtīgi ilgs laikposms, kas acīmredzami aizkavēja PMO lēmuma projektu. Tomēr, ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos ir paskaidrojis, ka viņš nav ieinteresēts saņemt nelielu papildu procentu summu, ombuds neuzskata par lietderīgu mēģināt pārliecināt Komisiju izrādīt vēl lielāku elastību, reaģējot uz mierizlīguma priekšlikumu.

35. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos arī atkārtoja iepriekšējos gadījumos pausto viedokli, proti, ka nokavējuma procentu aprēķināšanā būtu jāņem vērā daži lēmumi, kas pieņemti pirms 2010. gada 11. maija. Šajā sakarā ombuds atgādina, ka viņš jau ir paskaidrojis iemeslus, kāpēc šis viedoklis nav pārliecinošs (sk. iepriekš 9. un 13. punktu). No šiem apsvērumiem arī izriet, ka sūdzības iesniedzēja nostāja, saskaņā ar kuru Komisijai būtu bijis jāveic pasākumi ar atpakaļejošu spēku, lai izpildītu spriedumu, nav pārliecinoša.

36. Iepriekš paskaidroto iemeslu dēļ ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana šajā lietā nav pamatota. Tāpēc viņš lietu slēgs.

37. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja lūgumu vērsties Parlamentā ombuds atgādina, ka viņa statūtu 3. panta 7. punkts pilnvaro viņu iesniegt Parlamentam īpašu ziņojumu, ja viņš neuzskata, ka sīki izstrādātais atzinums, ko viņš saņem no iestādes, atbildot uz ieteikuma projektu, ir apmierinošs. Tādējādi ir skaidrs, ka šīs lietas apstākļos ombuds nevarēja sniegt Parlamentam īpašu ziņojumu.

B. Secinājumi

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds to slēdz ar šādu konstatējumu:

Turpmāka izmeklēšana nav pamatota.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2013. gada 25. jūlijā

[1] Civildienesta noteikumu 73. pants ir formulēts šādi: "1. Ierēdnis no dienesta uzsākšanas dienas ir apdrošināts pret arodslimību un nelaimes gadījumu risku saskaņā ar noteikumiem, ko, savstarpēji vienojoties, izstrādājušas Kopienu iestādes pēc apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju. Viņš piedalās ar profesionālo darbību nesaistītu risku apdrošināšanas izmaksu segšanā līdz 0,1 % apmērā no savas pamatalgas. Šādos noteikumos norāda, kuri riski nav segti.

2. Maksājamie pabalsti ir šādi:

...

c) Daļējas pastāvīgas invaliditātes gadījumā:

Tādas b) apakšpunktā paredzētās summas daļas izmaksa ierēdnim, kas aprēķināta, ņemot vērā 1. punktā minētajos noteikumos paredzēto skalu.

Kā paredzēts šajos noteikumos, iepriekš minētos maksājumus var aizstāt ar ikgadēju pabalstu.

Iepriekš uzskaitītos pabalstus var izmaksāt papildus 3. nodaļā paredzētajiem pabalstiem. ..."

[2] Savā atzinumā Komisija atsaucās uz šo datumu kā uz 2010. gada 18. novembri.