Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs šajā lietā apgalvoja, ka ir diskriminēts vecuma dēļ, kad tika noraidīts viņa lūgums turpināt darbu EULEX-Kosovo misijā (turpmāk "misija") pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas.

2. 2007. gadā misija pieņēma darbā sūdzības iesniedzēju, Lielbritānijas pilsoni, lai viņš strādātu par ģenerālpiegāžu un pakalpojumu speciālistu, noslēdzot līgumu uz noteiktu laiku. Kad 2010. gada oktobrī tika pagarināts viņa līgums, sūdzības iesniedzējam tika piedāvāts līgums, kura termiņš beidzās 2011. gada 30. aprīlī, proti, mēnesī, kad viņam apritēja 65 gadi. Ar 2010. gada 8. novembra vēstuli viņš tika informēts, ka viņam tika piedāvāts šis īstermiņa līgums tāpēc, ka 2011. gada aprīlī viņam būs 65 gadi [1].

3. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 15. novembrī iesniedza misijas vadītājam pieteikumu pagarināt viņa līgumu uz gadu (no 2011. gada 30. aprīļa līdz 2012. gada 30. aprīlim). Sūdzības iesniedzējs cita starpā norādīja, ka viņa sniegums joprojām atbilst visaugstākajiem standartiem, ka viņš vienmēr ir saņēmis personīgā novērtējuma ziņojumus ar visaugstāko klasifikāciju un ka viņš ir fiziski spējīgs strādāt. Viņš arī norādīja, ka Apvienotajā Karalistē, viņa izcelsmes valstī, drīzumā tiks atcelta obligātā pensionēšanās vecuma dēļ. Noslēgumā viņš uzsver savu vēlmi turpināt darbu misijā.

4. 2010. gada 20. decembrī sūdzības iesniedzējam tika neoficiāli paziņots, ka viņa lūgums pagarināt termiņu ir noraidīts. Vairākos gadījumos viņš sazinājās ar misijas administratīvajiem dienestiem, lūdzot oficiālu rakstisku atbildi, kā arī informāciju par to, vai viņam bija iespējams pārsūdzēt viņa lūguma noraidījumu. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 20. janvārī tika uzaicināts uz tikšanos ar Cilvēkresursu nodaļas vadītāju. Pēdējais minētais nosūtīja sūdzības iesniedzējam vēstuli, informējot viņu par misijas vadītāja lēmumu neapmierināt viņa lūgumu piešķirt pagarinājumu, pamatojoties uz to, ka pagarinājumus, kas pārsniedz 65 gadu vecumu, piešķir tikai ārkārtējos apstākļos un tos var pamatot tikai ar operatīvām vajadzībām. Saskaņā ar vēstuli lēmums bija galīgs un nepārskatāms.

5. Tā kā sūdzības iesniedzējs nebija apmierināts ar atbildi un viņa pieprasījuma vispārējo izskatīšanu, viņš 2011. gada 24. janvārī rakstīja misijas vadītājam. Viņš norādīja, ka darbiniekiem nav pieejama dokumentēta informācija par obligāto pensionēšanās vecumu. Viņš lūdza, lai viņam tiktu paziņoti noteikumi, uz kuriem ir balstīts lēmums par viņa darba attiecību izbeigšanu uz 65 gadiem. Viņš arī lūdza, lai lēmumu, ar kuru noraidīts viņa lūgums pagarināt termiņu, parakstītu misijas vadītājs, jo darba līgums tika parakstīts starp viņu un misijas vadītāju.

6. Tā kā sūdzības iesniedzējs nesaņēma atbildi, viņš 2011. gada 15. un 21. februārī nosūtīja jaunas vēstules, kurās atkārtoja savus apgalvojumus par diskrimināciju vecuma dēļ un netaisnīgu attieksmi.

7. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 23. martā saņēma 2011. gada 8. marta paziņojuma vēstuli, kurā misijas vadītājs atbildēja uz savu iepriekšējo saraksti. Vēstulē teikts, ka uz misijas starptautiskajiem līgumdarbiniekiem attiecas "parastais pensionēšanās vecums atbalstītājās valstīs". Šajā sakarā misijas vadītājs norādīja, ka, tā kā vidējais pensionēšanās vecums atbalstītājās valstīs nepārsniedz 65 gadus, starptautisks līgumdarbinieks var turpināt strādāt pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas tikai izņēmuma gadījumos un ja misijas vadītājs to uzskata par būtisku misijas interesēs. Viņš arī norādīja, ka jaunākajā pārskatītajā operācijas plānā (OPLAN) ir paredzēts, ka “starptautisku līgumdarbinieku automātiski pensionē tā mēneša pēdējā dienā, kurā viņš sasniedz 65 gadu vecumu”. Saskaņā ar vēstuli iepriekš minētais noteikums bija oficiāls misijas politikas apstiprinājums šajā jautājumā. Misijas vadītājs secināja, ka, izņemot to, ka sūdzības iesniedzējs ir sasniedzis 65 gadu vecumu, nav nevienas tiesību normas, kas viņam piešķirtu tiesības pagarināt viņa līgumu pēc līgumā noteiktā termiņa.

8. Tikmēr 2011. gada 22. februārī sūdzības iesniedzējs jau bija vērsies pie Eiropas ombuda.

Izmeklēšanas priekšmets

9. Sūdzības iesniedzējs izvirzīja šādus apgalvojumus un apgalvojumus:

Apgalvojumi:

(1) Misija EULEX-Kosovo diskriminēja sūdzības iesniedzēju vecuma dēļ.

(2) Misija EULEX-Kosovo kavējās atbildēt uz lūgumiem pagarināt līgumu un neatbildēja uz vēstulēm, kurās tika apstrīdēts lēmums nepagarināt līgumu.

Prasības:

(1) Misijai EULEX-Kosovo būtu jāpagarina viņa darba līgums par vienu gadu.

(2) EULEX-Kosovo misijai būtu jāatbild uz viņa 2011. gada 24. janvāra vēstuli un 2011. gada 15. februāra vēstuli.

10. Izmeklēšanas gaitā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka taisnīguma labad misijai ombuda izmeklēšanas laikā būtu jāpagarina viņa līgums. Ombuda dienesti sazinājās ar sūdzības iesniedzēju, lai viņam paskaidrotu ombuda pilnvaru robežas. Jo īpaši viņi viņu informēja, ka ombuda veiktās izmeklēšanas neaptur ES iestāžu, struktūru vai aģentūru pieņemtos lēmumus.

Izmeklēšana

11. Ņemot vērā to, ka Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) Augstā pārstāvja pakļautībā īsteno ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku, un neskarot pēc savas iniciatīvas notiekošās izmeklēšanas OI/12/2010/(BEH)MMN rezultātus, ombuds 2011. gada 16. martā lūdza EĀDD sniegt atzinumu par šo sūdzību. EĀDD 2011. gada 4. jūlijā sniedza atzinumu. Ombuds 2011. gada 25. jūlijā saņēma sūdzības iesniedzēja apsvērumus par šo jautājumu. Ombuds 2012. gada 28. jūnijā iesniedza priekšlikumu par mierizlīgumu EĀDD, kas 2012. gada 31. oktobrī iesniedza atbildi. EĀDD pievienoja arī misijas vadītāja atzinumu. Atbilde tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam, aicinot iesniegt apsvērumus. Ombuds saņēma sūdzības iesniedzēja apsvērumus 2012. gada 19. novembrī.

Ombuda analīze un secinājumi

A. Iespējamā diskriminācija vecuma dēļ un ar to saistītā prasība

Ombudam iesniegtie argumenti

12. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka laikā, kad tika pieņemts lēmums nepagarināt viņa līgumu, nebija noteikumu, kas paredzētu obligātu pensionēšanās vecumu līgumdarbiniekiem. Viņš piebilda, ka misijā pastāv dubultstandarti, jo misija nav noteikusi vecuma ierobežojumu norīkotajam personālam. Norīkotāja valsts nosaka vecumu, līdz kuram tās personāls var turpināt strādāt. Patiesībā bija daži norīkotie eksperti, kas bija vecāki par 65 gadiem. Viņš norādīja, ka viņa sniegums joprojām ir visaugstākajā līmenī un viņa veselība ir lieliska. Viņš piebilda, ka vienmēr ir saņēmis personiskos novērtējuma ziņojumus ar visaugstāko novērtējumu. Viņš uzskatīja, ka lēmums izbeigt viņa līgumu ir diskriminējošs vecuma dēļ.

13. Savā atzinumā EĀDD norādīja, ka, tā kā sūdzības iesniedzējs ir starptautiski nolīgts darbinieks, viņa izcelsmes valsts pensionēšanās vecums nav būtisks misijas vadītāja lēmumam par viņa līguma termiņa izbeigšanos. Tā norādīja, ka EULEX-Kosovo misijas starptautisko līgumdarbinieku nodarbināšanas kārtību reglamentē Komisijas paziņojums par īpašiem noteikumiem attiecībā uz īpašajiem padomdevējiem, kam uzticēts īstenot KĀDP operatīvās darbības, un starptautisko līgumdarbinieku nodarbināšanas kārtību ("paziņojums")[2]. Lai gan paziņojumā nav īpašu noteikumu par parasto pensionēšanās vecumu, 2010. gada vasarā tika pieņemta pensionēšanās politika 65 gadu vecumā, reaģējot uz jaunām operatīvām vajadzībām un pēc plašām apspriedēm. EĀDD uzskata, ka šāda pensionēšanās politika atspoguļo dalībvalstu ierasto praksi. Šī pensionēšanās politika tika iekļauta misijas OPLAN grozījumos, kas izdoti 2011. gada 1. martā [3]. Tomēr pensiju politika bija pieejama pēc pieprasījuma pirms tās iekļaušanas OPLAN.

14. Saskaņā ar iepriekš minēto politiku sūdzības iesniedzējam tika piedāvāts līgums, kura termiņš beidzās 2011. gada 30. aprīlī, t. i., mēnesī, kad viņš sasniedza 65 gadu vecumu. Tā kā viņš strādāja amatā, uz kuru neattiecās īpaši ārkārtēji apstākļi vai operatīvas vajadzības, pagarinājums pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas nebija iespējams. Izņēmumi, lai turpinātu strādāt pēc 67 gadu vecuma sasniegšanas, ir vēl ierobežotāki un ir pieejami tikai ārkārtas apstākļos, lai ļautu tiesnešiem un prokuroriem pabeigt notiekošo lietu izskatīšanu.

15. Katrā ziņā EĀDD piebilda, ka misijas darbinieku parakstītie līgumi ir ierobežoti laikā un kā tādi neparedz pagarinājumu pēc to parastā termiņa beigām. EĀDD secināja, ka misijas politika attiecībā uz pensionēšanās vecumu un tās īstenošana sūdzības iesniedzēja lietā atspoguļo rūpes nodrošināt paredzamu, ātru un pārredzamu šādu lietu izskatīšanu.

16. EĀDD piebilda, ka misijas politika attiecībā uz pensionēšanās vecumu "nosaka nošķīrumu, pamatojoties uz operatīvām vajadzībām, kas ir samērīgas ar mērķiem, par kuriem dalībvalstis pieņēmušas lēmumu attiecībā uz EULEX Kosovo, un īpašām vajadzībām krīzes pārvarēšanas misijai, kas izvietota uz vietas, piemēram, Kosovā" .

17. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atkārtoja, ka vēl nesen nebija publicēti dokumenti, kuros būtu iekļauts noteikums par pensionēšanās vecumu. Viņš iesniedza OPLAN kopiju, kas bija spēkā laikā, kad viņš iesniedza pagarinājuma pieteikumu. Tajā nebija minēts pensionēšanās vecums. Viņš arī norādīja, ka EĀDD citētā pārskatītā versija stājās spēkā tikai 2011. gada 1. martā un nebija pieejama misijas locekļiem līdz tās publicēšanai 2011. gada marta beigās. Turklāt sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, lai gan ir taisnība, ka līgumdarbiniekam nav ilgtermiņa nodarbinātības garantiju, darba devējam joprojām ir jābūt pamatotam iemeslam nepagarināt līgumu. Tā kā viņa sniegums vienmēr tika atzīts par visaugstāko standartu, vienīgais iemesls viņa līguma izbeigšanai bija viņa vecums.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

18. Ombuds uzsvēra, ka iecēlējinstitūcijai ir plaša rīcības brīvība, atjaunojot pagaidu darbinieku līgumus, kas noslēgti uz noteiktu laiku [4]. Tādējādi nav pienākuma pagarināt līgumus uz noteiktu laiku pēc to parastā termiņa beigām. Tomēr šī rīcības brīvība nebūtu jāizmanto tādā veidā, kas rada acīmredzamu kļūdu vai pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu vai pārkāpj pamattiesības, tostarp pamattiesības netikt diskriminētam vecuma dēļ, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas [5] 21. panta 1. punktā.

19. Šajā lietā netika apstrīdēts, ka misija pagarina darba līgumus pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas tikai ārkārtas apstākļos. Tas ir vispārīgs noteikums, kas attiecas uz visiem darbiniekiem. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja konkrēto gadījumu netika apstrīdēts, ka vienīgais iemesls, kāpēc sūdzības iesniedzējam tika piedāvāts līgums līdz 2011. gada 30. aprīlim, bija tas, ka viņam bija jāsasniedz 65 gadu vecums 2011. gada aprīlī. Šie neapstrīdētie fakti rada atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ.

20. Ombuds norādīja, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru atšķirīga attieksme vecuma dēļ ir diskriminācija, ja vien šī atšķirīgā attieksme nav objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi un ja vien līdzekļi šā mērķa sasniegšanai nav atbilstīgi un vajadzīgi [6]. Ombuds norādīja, ka ES Tiesa ir izskatījusi vairākas lietas saistībā ar valsts tiesību aktiem, kuros noteikts pensionēšanās vecums. Tiesa, konstatējusi, ka pastāv atšķirīga attieksme vecuma dēļ, izvērtēja dalībvalstu izvirzītos pamatojumus, lai noteiktu, pirmkārt, vai konstatētā atšķirīgā attieksme ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar leģitīmu mērķi un, otrkārt, vai atšķirīgā attieksme ir samērīga un nepieciešama šī leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tiesa cita starpā pieņēma tādus pamatojumus kā vajadzība plānot personāla attīstību, ļaut jauniešiem piekļūt darba tirgum un pārvaldīt darba tirgu [7].

21. Ombuds tomēr norādīja, ka šajā lietā EĀDD nav izvirzījis nekādu konkrētu mērķi attiecībā uz tā obligātā pensionēšanās vecuma politiku. Tā neskaidri norādīja, ka politikas pamatā ir "operatīvās vajadzības, kas ir samērīgas ar misijas mērķiem" un "tās īpašajām prasībām" . Tā nesniedza nekādus paskaidrojumus par to, kādas varētu būt šīs vajadzības un prasības. Ombuds uzskatīja, ka EĀDD argumentācija ir ļoti neapmierinoša. Vienkārša atsauce uz misijas operatīvajām vajadzībām un īpašajām prasībām nebija pietiekama, lai sūdzības iesniedzējs (vai ombuds) varētu saprast, i) vai šīs vajadzības un prasības bija likumīgs mērķis un ii) kāpēc viņa vecums bija šķērslis šā likumīgā mērķa sasniegšanai.

22. Attiecīgi sniegtie paskaidrojumi nebija pietiekami, lai sūdzības iesniedzējs (vai ombuds) varētu saprast, vai obligātais pensionēšanās vecums ir piemērots un nepieciešams līdzeklis šā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Šajā sakarā tika norādīts, ka atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ var uzskatīt par piemērotu un nepieciešamu līdzekli leģitīma mērķa sasniegšanai tikai tad, ja nav citu mazāk apgrūtinošu, bet efektīvu līdzekļu šā mērķa sasniegšanai. Piemēram, ja leģitīmais mērķis ir saistīts ar nepieciešamību nodrošināt, ka darbinieki ir fiziski spējīgi veikt uzdevumus sarežģītā darba vidē, būtu jāpārbauda, vai stingra medicīniskā pārbaude būtu mazāk apgrūtinošs līdzeklis šī leģitīmā mērķa sasniegšanai.

23. Ombuds arī norādīja, ka savā atzinumā EĀDD nošķīra līgumdarbiniekus un ES ierēdņus vai pārējos darbiniekus. EĀDD uzskata, ka līgumdarbiniekiem nav “karjeras” iestādēs. Ombuds vispirms norādīja, ka šis EĀDD paziņojums bija tikai apsvērums, kas pats par sevi neietvēra iemeslu nepagarināt līgumu pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas. Tomēr tas, ka līgumdarbinieki neveic “karjeru” iestādē, nozīmē, ka var būt vēl grūtāk pamatot, kāpēc uz viņiem varētu attiekties obligātā vecuma ierobežošanas politika. Faktiski ir iespējams, ka iemesli, uz kuriem parasti atsaucas, lai pamatotu ierēdņu obligātās pensionēšanās shēmas, nebūtu piemēroti pagaidu līgumdarbinieku gadījumā.

24. Papildus nepieciešamībai pamatot, kāpēc misija piemēro vecuma ierobežošanas politiku, ombuds arī norādīja, ka laikā, kad 2010. gada oktobrī tika pagarināts līgums starp sūdzību un misijas vadītāju, nebija noteikumu par obligāto pensionēšanās vecumu. Ne sūdzības iesniedzēja parakstītajā darba līgumā, ne paziņojumā, uz kuru tas attiecās, nebija nevienas īpašas klauzulas, kurā būtu noteikts, ka līgumu nevar pagarināt pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas.

25. EĀDD savā atzinumā atsaucās uz obligātas pensionēšanās politikas pieņemšanu 2010. gada vasarā. Tomēr tā neiesniedza neviena oficiāla lēmuma kopiju, ko misija būtu pieņēmusi saistībā ar šādu politiku, ne arī jebkādu paziņojumu personālam, ar kuru tā tiktu informēta par jauno politiku. Faktiski tikai 2011. gada 1. martā misijas OPLAN tika iekļauta jauna politika. Tādējādi tikai no šī datuma šī politika bija pieejama darbiniekiem.

26. Ombuds uzskatīja, ka svarīgi lēmumi, piemēram, obligātais pensionēšanās vecums, kas nopietni ietekmē darbiniekus un viņu karjeru iestādē, struktūrā vai aģentūrā, ir jāpaziņo darbiniekiem pēc to pieņemšanas, un tiem vienmēr vajadzētu būt pieejamiem un piekļūstamiem. Saskaņā ar EĀDD sniegto informāciju politika bija pieejama "pēc pieprasījuma" pirms tās iekļaušanas OPLAN. Ombuds uzskatīja, ka šāda pieeja neatbilst pienākumam informēt darbiniekus par svarīgiem lēmumiem, kas viņus ietekmē. Jebkurā gadījumā ombudam bija arī nopietnas šaubas par to, vai informācija faktiski bija pieejama pēc pieprasījuma attiecīgajā laikā. Šajā lietā sūdzības iesniedzējs skaidri un atkārtoti pieprasīja šīs politikas kopiju, bet viņam netika sniegta nekāda informācija.

27. Visbeidzot, EĀDD izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru šāda obligātas pensionēšanās politika atspoguļojot dalībvalstu ierasto praksi, neesot pietiekams, lai kompensētu darbiniekiem pieejamās informācijas trūkumu.

28. Ombuds secināja, ka, atsakoties pagarināt sūdzības iesniedzēja līgumu pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas, misija nav sniegusi pienācīgus iemeslus, kas pamatotu atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ. Tā arī nesniedza pienācīgu un dokumentētu informāciju par saviem obligātajiem pensionēšanās noteikumiem. Ombuds uzskatīja, ka šīs nepilnības varētu būt administratīvas kļūmes. Ombuda statūtu 3. panta 5. punktā ir noteikts, ka ombuds, ciktāl iespējams, kopā ar attiecīgo iestādi meklē risinājumu, lai novērstu administratīvu kļūmi un apmierinātu sūdzības iesniedzēju. Tādēļ viņš EĀDD iesniedza šādu priekšlikumu par mierizlīgumu:

"Ņemot vērā ombuda konstatējumus, EĀDD varētu apsvērt iespēju sniegt sūdzības iesniedzējam pietiekamu pamatojumu lēmumam nepagarināt viņa līgumu pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas.

EĀDD būtu arī jāatzīst kļūdas, kas pieļautas sūdzības iesniedzēja lietā, un jāatvainojas. Atzīstot kļūdas un vajadzības gadījumā atvainojoties, ES civildienests atkal atbilst pakalpojumu sniegšanas kultūrai, ko iedzīvotāji sagaida no tās. Atvainošanās ir ļoti spēcīgs instruments, ar kuru atjaunot uzticību atbildīgai administrācijai un apmierināt cietušo pilsoni.

Visbeidzot, EĀDD būtu arī jāizskata iespēja piedāvāt sūdzības iesniedzējam ex-gratia maksājumu, atzīstot stresu un neērtības, ar ko viņš saskāries."

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

29. EĀDD pievienoja misijas vadītāja atzinumu un atbildi. Kā paskaidrots iepriekš, par personāla vadību ir atbildīgs misijas vadītājs, un tā ir daļa no viņa vispārējās administratīvās un loģistikas atbildības. Sākumā EĀDD izteica pateicību sūdzības iesniedzējam par viņa specializētajiem pakalpojumiem. Attiecībā uz iemesliem, kāpēc tā nolēma nepagarināt sūdzības iesniedzēja līgumu, tā atkārtoti uzsvēra, ka tika izveidota vienota pensionēšanās politika 65 gadu vecumā un pagarinājumi tiek pieņemti tikai ļoti ārkārtējos apstākļos, kad darbības vajadzības attaisno šādu pagarinājumu. Tā piebilda, ka šī politika atspoguļo gan ES dalībvalstu kopējo politiku, gan ES iestāžu pašreizējo praksi. Tā atzīmēja, ka pensionēšanās politikas mērķis ir arī izveidot vienotu un saskaņotu tiesisko un administratīvo regulējumu, lai nodrošinātu saskaņotu pieeju ES dalībniekiem visās nozarēs un jomās.

30. Turklāt EĀDD norādīja, ka, lai gan misijas OPLAN, kas bija spēkā lēmuma pieņemšanas laikā, nebija atsauces uz darbinieku vecuma ierobežojumiem, obligātā pensionēšanās vecuma politika tagad ir reglamentēta OPLAN D pielikumā. Tā kā šis dokuments ir pievienots darba līgumiem, visi starptautiskie līgumdarbinieki ir pienācīgi informēti par politiku, kas, pēc EĀDD domām, var “novērst iespēju, ka ombuds šajā sakarā atsaucas uz administratīvām kļūmēm”.

31. Attiecībā uz ombuda priekšlikumu atzīt sūdzības iesniedzēja lietā pieļautās kļūdas un atvainoties EĀDD atzina, ka laikā, kad sūdzības iesniedzēja līgums tika pagarināts pēdējo reizi, obligātais pensionēšanās vecums nebija daļa no viņa darba līguma. Tā norādīja, ka šis fakts kopā ar šķietamo pietiekamas saziņas trūkumu starp misiju un sūdzības iesniedzēju varēja radīt sūdzības iesniedzējam iespaidu, ka viņš tiek diskriminēts vecuma dēļ. Tomēr tā atkārtoja, ka diskriminācija nav notikusi, un pauda nožēlu par pārpratumiem attiecībā uz misijas pensionēšanās vecuma politiku.

32. Visbeidzot, attiecībā uz iespēju veikt ex-gratia maksājumu EĀDD norādīja, ka sūdzības iesniedzējam no sava līguma pagarināšanas piedāvājuma bija jāzina, ka šis piedāvājums attiecas tikai uz mēnesi, kurā viņš sasniegs 65 gadu vecumu. Tā piebilda, ka tās pašreizējā atbilde un tajā minētie tiesiskās aizsardzības pasākumi varētu palīdzēt atjaunot sūdzības iesniedzēja ticību.

33. Sūdzības iesniedzējs pauda neapmierinātību ar EĀDD reakciju uz ombuda priekšlikumu. Viņš uzskatīja, ka tā atbildē nav ietverti nekādi jauni argumenti vai paskaidrojumi. Viņš arī norādīja, ka OPLAN D pielikums nebija spēkā laikā, kad viņš lūdza pagarinājumu. Viņš piebilda, ka nevar uzskatīt ombudam adresēto vēstuli par atvainošanos viņam. Viņš būtu gaidījis, ka pret viņu izturēsies ar pieklājību un saņems personisku vēstuli no misijas vadītāja, lai atjaunotu viņa ticību sistēmai.

Ombuda novērtējums pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

34. Savā mierizlīguma priekšlikumā ombuds aicināja EĀDD i) sniegt sūdzības iesniedzējam pietiekamu pamatojumu lēmumam nepagarināt viņa līgumu, ii) atzīt sūdzības iesniedzēja lietā pieļautās kļūdas un atvainoties un iii) izskatīt iespēju piedāvāt ex-gratia maksājumu. Turpmākajos punktos paskaidroto iemeslu dēļ ombuds uzskata, ka EĀDD neiesaistījās konstruktīvā dialogā ar viņu un neizmantoja iespēju labot administratīvo kļūmju gadījumus, kas konstatēti viņa priekšlikumā par mierizlīgumu.

35. Pirmkārt, savā mierizlīguma priekšlikumā ombuds lūdza EĀDD pamatot savu lēmumu nepagarināt sūdzības iesniedzēja līgumu, ņemot vērā ombuda analīzi. Faktiski savā analīzē ombuds uzsvēra, ka, lai pamatotu atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, EĀDD ir jāpierāda, ka i) konstatētā atšķirīgā attieksme ir objektīvi un saprātīgi pamatota ar leģitīmu mērķi un ii) atšķirīgā attieksme ir samērīga un nepieciešama šī leģitīmā mērķa sasniegšanai. Lai palīdzētu EĀDD, ombuds atsaucās uz attiecīgo Tiesas judikatūru un sniedza tādu pamatojumu piemērus, kurus Tiesa ir uzskatījusi par pamatotiem.

36. Tomēr šķiet, ka EĀDD nav ņēmis vērā ombuda analīzi, jo savā atbildē tas tikai atkārtoja argumentus, kurus tas jau bija izklāstījis savā sākotnējā atzinumā, piemēram, par dalībvalstīs un Savienības iestādēs iedibinātu praksi attiecībā uz pensionēšanās vecumu. Ombuds ar nožēlu norāda, ka viņš jau bija paskaidrojis, kāpēc šie argumenti nebija pietiekami, lai pamatotu atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ (sk. iepriekš 21.–23. punktu). Tādēļ viņš uzskata, ka pretēji viņa priekšlikumam EĀDD nav sniedzis sūdzības iesniedzējam pienācīgu paskaidrojumu.

37. Otrkārt, savā priekšlikumā ombuds uzskatīja, ka EĀDD ir pieļāvis kļūdas, izskatot sūdzības iesniedzēja lietu. Jo īpaši ombuds uzskatīja, ka EĀDD nav sniedzis pienācīgu un dokumentētu informāciju par saviem obligātajiem pensionēšanās noteikumiem. Atzīstot, ka noteikumos, kas bija spēkā laikā, kad tika pieņemts lēmums par sūdzības iesniedzēja lietu, nebija paredzēts obligāts pensionēšanās vecums, EĀDD savā atbildē uz viņa priekšlikumu neatzina, ka šāda noteikuma trūkums faktiski ir kļūda. Turklāt EĀDD pauda nožēlu par pārpratumiem saistībā ar misijas pensionēšanās vecuma politiku, tomēr neuzņemoties atbildību par minēto pārpratumu radīšanu.

38. Ombudam jau ir bijusi iespēja paskaidrot, ka valsts iestādes atvainošanās sastāv no trim elementiem: a) tai būtu jāatzīst kļūdas esība, b) valsts iestādei, kas to darījusi, būtu jāatvainojas par kļūdu un iespējamām neērtībām vai kaitējumu, ko tā varētu būt radījusi, un c) ja iespējams, tai būtu jāpaskaidro pasākumi, ko valsts iestāde veic, lai labotu kļūdu un izvairītos no līdzīgu kļūdu atkārtošanās [8]. Šajā lietā EĀDD neesot atzinis kļūdas esamību un esot pilnībā un efektīvi atvainojies par to.

39. Ombuds uzskata, ka, lai atvainošanās būtu pilnīga un efektīva, tai jāietver skaidra piekrišana vai atbildības vai vainas atzīšana par darbībām vai bezdarbību, kas nodarījušas kaitējumu. Saņēmējam pilnīga atvainošanās apliecina cieņu, apmierina viņa/viņas vajadzību pēc paskaidrojuma un ļauj viņam/viņai piedot un "pārvietoties". Gluži pretēji, atvainošanās, kas neietver šādu pieņemšanu vai atzīšanu, var nodarīt lielāku kaitējumu nekā labums [9]. Kā rakstnieks reiz teica: "[t] rue nožēla nekad nav tikai nožēla par sekām; tā ir nožēla par motīvu [10]".

40. Šajā gadījumā ombuds neuzskata, ka EĀDD paustā nožēla būtu piemērota un efektīva atvainošanās sūdzības iesniedzējam. Faktiski tas, ko EĀDD kvalificēja kā pārpratumu, faktiski bija skaidras un dokumentētas informācijas trūkums par spēkā esošajiem noteikumiem. Tās atvainošanās bija nožēlas izpausme par šī "pārpratuma" ietekmi uz sūdzības iesniedzēju, nevis par "pārpratuma" esamību un, vēl svarīgāk, par to, kas to izraisīja. Ombuds uzskata, ka EĀDD bija jāpauž nožēla par to, ka tas nav izveidojis un sniedzis sūdzības iesniedzējam pienācīgu un dokumentētu informāciju par saviem obligātajiem pensionēšanās noteikumiem.

41. EĀDD nevēlēšanos atzīt šajā lietā pieļautās kļūdas apliecina arī paziņojumi, ko tas sniedza saistībā ar pasākumiem, kurus tas veica, lai izvairītos no līdzīgu situāciju rašanās nākotnē. Ombuds norāda, ka EĀDD ļoti rūpīgi izvēlējās savus vārdus. Faktiski tā paziņoja, ka tās jaunā politika iepriekš informēt savus darbiniekus par tās obligāto pensionēšanās vecumu "novērsīs iespēju ombudam šajā sakarā atsaukties uz administratīvām kļūmēm" un "ombuda izmeklēšanā minēto administratīvām kļūmēm" . No šiem paziņojumiem ir skaidrs, ka EĀDD neatzīst, ka tas šajā ziņā būtu pieļāvis administratīvas kļūmes.

42. Visbeidzot, EĀDD noraidīja ombuda priekšlikumu piedāvāt sūdzības iesniedzējam ex-gratia maksājumu. Tā uzskatīja, ka papildu paskaidrojumi, ko tā sniedza saistībā ar ombuda izmeklēšanu, un pasākumi, ko tā veica, lai informētu savus darbiniekus par savu pensionēšanās politiku, varētu nodrošināt sūdzības iesniedzējam tiesisko aizsardzību. Sākumā ombuds atkārtoti uzsver, ka ex-gratia maksājuma piešķiršana kalpo svarīgajam mērķim atzīt, ka iestāde patiešām ir pieļāvusi kļūdu. Kompensācijas izmaksa ex gratia parāda, neradot precedentu, ka iestāde rūpējas par sūdzības iesniedzēju un vienlaikus sniedz pozitīvu atbildi uz konkrētu sūdzību. Tas ir izdevīgi ne tikai indivīdam, bet arī iestādei, ciktāl tas uzlabo tās attiecības ar pilsoņiem [11].

43. Ombuds ar nožēlu norāda, ka EĀDD izslēdza iespēju veikt ex-gratia maksājumu sūdzības iesniedzējam. Ņemot vērā savus iepriekšējos apsvērumus (šī sprieduma 35.–41. punkts), viņš nevar piekrist, ka EĀDD sniegtie paskaidrojumi atbildē uz viņa priekšlikumu par mierizlīgumu un pasākumi, ko EĀDD ir veicis, lai informētu savus darbiniekus par savu pensionēšanās politiku, ir pienācīga kompensācija par stresu un neērtībām, ar kurām ir saskāries sūdzības iesniedzējs.

44. No iepriekš minētās analīzes ir skaidrs, ka EĀDD nepieņēma ombuda mierizlīguma priekšlikumu un nenovērsa administratīvās kļūmes, ko viņš konstatēja šajā kontekstā. Ja mierizlīguma priekšlikums tiek noraidīts, ombuds var nosūtīt ieteikuma projektu attiecīgajai iestādei. Tomēr viņš uzskata, ka šajā gadījumā nebūtu lietderīgi vienkārši atkārtot viņa mierizlīguma priekšlikumu ieteikuma projekta veidā. Tā vietā viņš izteiks divas attiecīgas kritiskas piezīmes.

B. Iespējamā kavēšanās ar sūdzības iesniedzēja pagarinājuma pieprasījuma un ar to saistītā pieprasījuma izskatīšanu

Ombudam iesniegtie argumenti

45. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka komandējums viņam nesniedza pienācīgu atbildi uz viņa lūgumu pagarināt termiņu un uz viņa atkārtotajiem informācijas pieprasījumiem par obligātā pensionēšanās vecuma politiku. Viņš norādīja, ka viņa lietā nav savlaicīgi veikti nekādi pasākumi. Viņš uzskatīja, ka tas ir saistīts ar misijas pieņēmumu, ka viņš vai nu atteiksies no lietas, vai arī uzskatīs, ka pēc tam, kad būs aizgājis no misijas, būs gandrīz neiespējami turpināt lietas izskatīšanu.

46. EĀDD nesniedza komentārus par šo sūdzības aspektu.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

47. Ombuds norādīja, ka viņam nebija zināmi nekādi īpaši noteikumi, saskaņā ar kuriem misijai būtu jāpieņem lēmums par sūdzības iesniedzēja lūgumu noteiktā termiņā pagarināt termiņu. Tomēr viņš norādīja, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvās procedūras veikšanā ir vispārējs ES tiesību princips un daļa no tiesībām uz labu pārvaldību, kas nostiprinātas Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā [12].

48. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 15. novembrī lūdza pagarināt savu līgumu. Oficiālu atbildi viņš saņēma tikai pēc diviem mēnešiem, proti, 2011. gada 20. janvārī. Tāda pati kavēšanās notika saistībā ar viņa lūgumu sniegt paskaidrojumus. Sūdzības iesniedzējs sākotnēji rakstīja misijas vadītājam 2011. gada 24. janvārī un pēc tam vēlreiz 2011. gada 15. un 21. februārī, lai saņemtu atbildi divus mēnešus vēlāk, 2011. gada 23. martā. Ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs ir īpaši neaizsargāts, jo tuvojas viņa aiziešana no darba brauciena, un tāpēc viņš bija nobažījies par atbildes saņemšanu pirms gaidāmajām pienākumu beigām.

49. Ņemot vērā to, ka ne misija savās vēstulēs sūdzības iesniedzējam, ne EĀDD savā atzinumā nesniedza iemeslus, kas attaisnotu notikušo kavēšanos, ombuds sākotnēji konstatēja, ka kavēšanās, EĀDD izskatot sūdzības iesniedzēja lūgumu pagarināt termiņu, bija administratīvas kļūmes. Savā mierizlīguma priekšlikumā, kas izklāstīts iepriekš 28. punktā, viņš aicināja EĀDD i) atzīt sūdzības iesniedzēja lietā pieļautās kļūdas un atvainoties un ii) izskatīt iespēju piedāvāt sūdzības iesniedzējam ex-gratia maksājumu.

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

50. Atbildot uz ombuda priekšlikumu, EĀDD nesniedza komentārus par šo sūdzības aspektu.

51. Sūdzības iesniedzējs neiesniedza apsvērumus par šo jautājumu.

Ombuda novērtējums pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

52. Ombuds pauž nožēlu par to, ka EĀDD neizmantoja iespēju paust savu viedokli par šo jautājumu un ļāva Ombudam turpināt izskatīt šo sūdzības aspektu. Turklāt, ņemot vērā to, ka EĀDD neatzina trūkumus sūdzības iesniedzēja pieprasījuma izskatīšanā (sk. 35.–43. punktu), ombuds joprojām uzskata, ka kavēšanās, EĀDD izskatot sūdzības iesniedzēja pieprasījumu pagarināt termiņu, bija administratīva kļūme. Otrā kritiskā piezīme, kas izteikta turpmāk, ietver arī šos izmeklēšanas konstatējumus.

C. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādām kritiskām piezīmēm:

Nesniedzot pietiekamu pamatojumu lēmumam nepagarināt sūdzības iesniedzēja līgumu pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas, EĀDD pieļāva administratīvu kļūmi.

EĀDD neatzina kļūdas, kas pieļautas, izskatot sūdzības iesniedzēja lietu. Tā arī nesniedza sūdzības iesniedzējam pilnīgu un efektīvu atvainošanos. Šāda rīcība ir pretrunā labas administratīvās prakses principiem.

Sūdzības iesniedzējs un EĀDD tiks informēti par šo lēmumu.

 

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2013. gada 2. maijā

[1] Misijas vadītāja 2010. gada 8. novembra vēstulē teikts: "Jūs esat veiksmīgi darbojies Eiropas Savienības Tiesiskuma misijas Kosovā interesēs kopš misijas sākuma 2008. gada 15. jūnijā. Mūsu personāla uzskaite liecina, ka 2011. gada 19. aprīlī Jūs sasniegsiet 65 gadu pensionēšanās vecumu. Tādējādi Jūsu darba brauciena termiņš beigsies 2011. gada 30. aprīlī.

[2] Komisijas 2009. gada 30. novembra Paziņojums par īpašiem noteikumiem attiecībā uz īpašajiem padomdevējiem, kuriem uzticēts īstenot KĀDP operatīvās darbības, un starptautisko personālu (C(2009) 9502).

[3] OPLAN S pielikuma 1.6. punktā ir noteikts: "Starptautiskā līgumdarbinieka pensionēšanās notiek automātiski tā mēneša pēdējā dienā, kurā viņš sasniedz 65 gadu vecumu. Tomēr izņēmuma kārtā starptautisks līgumdarbinieks pēc paša lūguma un tikai tad, ja misijas vadītājs to uzskata par būtisku misijas interesēs, var turpināt strādāt līdz 67 gadu vecumam, un tādā gadījumā viņu parasti automātiski pensionē tā mēneša pēdējā dienā, kurā viņš sasniedz minēto vecumu. Ārkārtas apstākļos misijas vadītājs var piešķirt tiesiskuma komponenta līgumdarbiniekiem (tiesnešiem un prokuroriem) izņēmumus, pagarinot tos pēc 67 gadu vecuma, lai viņi varētu pabeigt lietas, kurās viņi ir strādājuši. Attiecībā uz norīkotajiem darbiniekiem izvēlētajam darbiniekam principā vajadzētu būt jaunākam par parasto pensionēšanās vecumu, ko piemēro attiecīgajā iemaksu veicējā valstī vai ES iestādē."

[4] Skatīt, mutatis mutandis, Pirmās instances tiesas 2003. gada 23. februāra spriedumu lietā T-7/01 Pyres/Komisija (Recueil FP, I-A-37. un II-239. lpp., 50. punkts); un lieta F-38/06 Irène Bianchi/Eiropas Izglītības fonds (ETF), Krājums-CDL, I-A-1-183. un II-A-1-1009. lpp., 92.–93. punkts.

[5] 21. panta 1. punktā ir noteikts: “Jāaizliedz jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.“Jāatzīmē, ka ES Tiesa ir atzinusi, ka pastāv aizliegums diskriminēt vecuma dēļ, kas jāuzskata par Eiropas Savienības tiesību vispārēju principu (sk. inter alia lietu C-555/07 Kücükdeveci [2010] ECR I-365, 21. punkts).

[6] 2011. gada 8. septembra spriedums apvienotajās lietās C-297/10 un C-298/10 Sabine Hennigs / Eisenbahn-Bundesamt un Land Berlin / Alexander Mai, Krājumā vēl nav publicēts, 61. punkts; un lieta C-144/04 Werner Mangold/Rüdiger Helm, Krājums 2005, I-9981. lpp., 58. punkts.

[7] Spriedums lietā C-411/05 Palacios de la Villa (Krājums 2007, I-8531. lpp., 53., 65. un 66. punkts); 2010. gada 18. novembra spriedums apvienotajās lietās C-250/09 un C-268/09 Georgiev (Krājumā vēl nav publicēts, 45., 46. un 68. punkts); Lieta C-45/09 Rosenbladt, 2010. gada 12. oktobra spriedums, Krājumā vēl nav publicēts, 44. un turpmākie punkti ; 2010. gada 12. janvāra spriedums lietā C-341/08 Petersen (Krājumā vēl nav publicēts, 45. un nākamie punkti).

[8] Eiropas Ombuda lēmums, ar ko izbeidz izmeklēšanu saistībā ar sūdzību 2967/2008/FOR pret Eiropas Komisiju, 28. punkts, pieejams vietnē http://www.ombudsman.europa.eu/en/cases/home.faces

[9] Skatīt arī Jaundienvidvelsas ombuda viedokli un praksi, kas ir pirmā jurisdikcija anglosakšu tiesību pasaulē, kura pieņem tiesību aktus, lai aizsargātu jebkuras personas “pilnīgu” atvainošanos.

http://www.ombo.nsw.gov.au/__data/assets/pdf_file/0018/6246/SP_PowerSorry_JudicialCommissionNSW-16Feb11.pdf

[10] Mignon McLaughlin, The Neurotic's Notebook, 1960. gads.

[11] Eiropas Ombuda lēmums, ar ko izbeidz izmeklēšanu par sūdzību 2904/2005/(TN)FOR pret Eiropas Komisiju, 64. punkts, pieejams vietnē http://www.ombudsman.europa.eu/en/cases/home.faces

[12] Spriedums lietā T-394/03 Angeletti/Komisija, Krājums-CDL, I-A-2-95. un II-A-2-441. lpp., 61. punkts.