Noslēguma vēstule

1. Sūdzības iesniedzējs, Eiropas Komisijas ierēdnis, 2001. gada 22. februārī cieta smagā negadījumā, kura rezultātā tika atzīta pastāvīga invaliditāte 4 % apmērā. Sūdzības iesniedzējs lūdza rezervēt autostāvvietu, ko Komisija viņam piešķīra no 2004. gada 20. maija. Atruna tika atjaunota katru gadu. Pēc tam, kad Komisijas ārsts 2007. gada 9. augustā pārbaudīja sūdzības iesniedzēju, viņš uzskatīja, ka nākamais pagarinājums būtu jāatļauj tikai uz sešiem mēnešiem un turpmāks pagarinājums nebūtu jāpiešķir. Atbildot uz sūdzības iesniedzēja e-pasta vēstuli, ko viņš nosūtīja tūlīt pēc ārsta apmeklējuma, Komisijas ārsts 2007. gada 9. augustā viņu informēja, ka rezervētās stāvvietas var darīt pieejamas šādu medicīnisku iemeslu dēļ: i) ja attiecīgajai personai ir invaliditātes apliecība no dalībvalsts, ii) pēc trim grūtniecības mēnešiem, iii) īslaicīgi personām, kurām nesen veikta gūžas, potītes, ceļa vai mugurkaula operācija, iv) acīmredzamu staigāšanas problēmu gadījumos un v) ļoti īpašās situācijās (piemēram, saslimstoša aptaukošanās). Ņemot vērā ārsta atzinumu, Komisijas Infrastruktūras un loģistikas birojs 2007. gada 13. augustā nolēma, ka sūdzības iesniedzējam būtu jāpiešķir rezervēta autostāvvieta tikai vēl uz sešiem mēnešiem.

2. Sūdzības iesniedzējs 2007. gada 28. augustā nosūtīja e-pasta vēstuli Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāta (ĢD ADMIN) C direktorāta (Sociālā politika un veselība) direktoram, aprakstot savu medicīnisko stāvokli. Viņš norādīja, ka viņam ir kreisās rokas epikondilīts, ka viņam ir jāvalkā protēze dienā un naktī un ka viņam ir ierobežotas pārvietošanās spējas. Savā 2008. gada 6. septembra atbildē direktore norādīja, ka viņa nevar iejaukties tīri medicīniska rakstura lēmuma pieņemšanā.

3. Sūdzības iesniedzējs 2007. gada 8. novembrī saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par, viņaprāt, Komisijas ārsta 2007. gada 9. augustā pieņemto "lēmumu". Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņš gandrīz četrus gadus ir izmantojis rezervētu autostāvvietu. Viņš norādīja, ka viņa veselības stāvoklis neuzlabojas, bet pasliktinās, ka viņš cieš no kreisās rokas epikondilīta un viņam ir jāvalkā protēze dienā un naktī. Tāpēc viņš apgalvoja, ka atļauja izmantot rezervētu autostāvvietu būtu jāpagarina, pārsniedzot piešķirto sešu mēnešu laikposmu. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā apgalvoja, ka pēdējais pagarinājums nebija pietiekami pamatots un ka attiecīgie Komisijas Medicīniskās aprūpes dienesta un ADMIN ĢD ierēdņi atteicās iesaistīties medicīnisku lēmumu pieņemšanā. Viņš arī apgalvoja, ka ADMIN ĢD C direktorāta direktors ir pārkāpis Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu, kas garantē medicīnisko konfidencialitāti, nosūtot e-pastu ar informāciju par viņa veselības stāvokli piecām ADMIN ĢD personām, kurām nebija tiesību saņemt šādu informāciju. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ir pārkāpts nediskriminācijas princips, jo pēc tam, kad būs beigusies viņam piešķirtā atļauja izmantot rezervētu autostāvvietu, pret viņu izturēsies tā, it kā viņam nebūtu mobilitātes problēmu. Viņš secināja, ka pieņemtie lēmumi ir nelikumīgi un būtu jāatsauc. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas pieļauto kļūdu dēļ viņam būtu jāizmaksā viens simbolisks euro.

4. 2007. gada 20. decembrī iecēlējinstitūcija sūdzību noraidīja. Pirmkārt, tā norādīja, ka apgalvotais Komisijas ārsta lēmums ir tikai atzinums un sagatavojošs akts attiecībā uz lēmumu par rezervētajām stāvvietām. Pēdējais minētais lēmums bija Komisijas kompetencē. Iecēlējinstitūcija atgādināja, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru sagatavojošus aktus nevar apstrīdēt. Līdz ar to sūdzība bija nepieņemama, ciktāl tā bija vērsta pret ārsta lēmumu.

5. Otrkārt, pēc būtības iecēlējinstitūcija uzskatīja, ka rezervētas stāvvietas piešķiršana nav likumā noteiktas tiesības, bet gan tikai labvēlība. Tomēr iecēlējinstitūcija norādīja, ka kritēriji attiecībā uz atļauju izmantot rezervētu stāvvietu ir publicēti Komisijas iekštīklā [1]. Tā jo īpaši atsaucās uz trešo kritēriju: "Tiesības [2] uz rezervētu stāvvietu medicīnisku iemeslu dēļ (atkarībā no pieejamo vietu skaita): ierēdņi ar medicīniskām problēmām pēc Komisijas Medicīniskās aprūpes dienesta pieprasījuma un tikai uz ierobežotu laiku, ko nosaka Medicīniskās aprūpes dienests". Iecēlējinstitūcija vēlreiz norādīja, ka šajā gadījumā saskaņā ar Komisijas ārsta atzinumu ir jāpiešķir tikai sešu mēnešu pagarinājums.

6. Visbeidzot, iecēlējinstitūcija paskaidroja, ka tā nevar aizstāt ārsta viedokli ar savu viedokli. Attiecībā uz iespējamo pamatojuma nesniegšanu iecēlējinstitūcija atgādināja, ka ārsta atzinums nav lēmums un tāpēc nav jāpamato. Tomēr tā piebilda, ka sūdzības iesniedzējs tika informēts par ārsta negatīvā atzinuma iemesliem uzreiz pēc viņa pārbaudes 2007. gada 9. augustā. Iecēlējinstitūcija uzskata, ka sūdzības iesniedzējs bija pilnībā informēts par attiecīgā lēmuma iemesliem.

7. Sūdzības iesniedzēja ārsts 2008. gada 21. februārī rakstīja Komisijas ārstam, lūdzot viņu pārskatīt savu viedokli. Sūdzības iesniedzēja ārsts atsaucās uz sūdzības iesniedzēja 2001. gada negadījumu un tam sekojošiem dzemdes kakla trūces (hernie discale cervicale) simptomiem. 2002. gada janvārī dzemdes kakla protēzes uzstādīšanai bija nepieciešama operācija. Viņš apgalvoja, ka ir labi zināms, ka dzemdes kakla trūces var būt ļoti bīstamas un slikti attīstīties, ņemot vērā to tuvumu primāri svarīgam nervu centram. Viņš norādīja, ka pat pēc daudziem gadiem sūdzības iesniedzējam joprojām ir mobilitātes problēmas, jo īpaši gadījumos, kad ir vajadzīgas atkārtotas galvas kustības. Šādas kustības ir kaitīgas, jo īpaši pēc protēzes uzstādīšanas. Noslēgumā viņš norādīja, ka sūdzības iesniedzēja veselība būtu ļoti apdraudēta, ja viņam būtu jāpārvieto kakls ekstrēmā veidā, lai novietotu automašīnu. Viņš arī norādīja, ka parasti neraksta šādas vēstules, bet ka sūdzības iesniedzēja stāvoklis ir pārāk nopietns, lai to ignorētu.

Pieprasījuma priekšmets

8. Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 28. aprīļa sūdzībā ombudam apgalvoja, ka i) viņa veselības stāvokļa novērtējumā ir pieļauta kļūda, ii) ir pārkāpta medicīniskā konfidencialitāte, iii) ir pieļauta diskriminācija (ņemot vērā, ka citas personas tādā pašā situācijā būtu varējušas gūt labumu no šķīrējtiesas) un iv) nav skaidru un pārredzamu kritēriju un tādējādi ir pārkāpts labas pārvaldības princips.

9. Attiecībā uz i) un iv) apgalvojumu ombuds atzīmēja, ka saskaņā ar iecēlējinstitūcijas 2007. gada 20. decembra atbildi Komisija uzskatīja, ka i) Komisijas ārsta atzinums nav jāpamato un ii) nav pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret lēmumiem, ar kuriem noraida rezervētas stāvvietas pieprasījumu. Ombuds norādīja, ka šajā lietā rodas nopietns principiāls jautājums. Viņš norādīja, ka ir gan lietderīgi, gan lietderīgi abus iepriekš minētos apgalvojumus apvienot vienā apgalvojumā, proti, ka Komisija nav godīgi un pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja pieteikumu par rezervētas stāvvietas piešķiršanu. Ombuds jautāja Komisijai, vai, viņaprāt, tā varētu risināt abus iepriekš izklāstītos jautājumus.

10. Ombuds arī lūdza Komisiju norādīt, vai tā apsver iespēju piešķirt rezervētas stāvvietas ierēdņiem ar invaliditāti kā priekšrocību vai privilēģiju, vai drīzāk kā daļu no jēdziena "saprātīgi pielāgojumi" , kas paredzēts Civildienesta noteikumu 1. panta d) punkta 4. apakšpunktā. Viņš arī jautāja, vai Komisija uzskata, ka jebkuram šādam strīdam ir jāpiemēro Civildienesta noteikumu 33. pantā paredzētā procedūra, kurā ir paredzēta ārstu komisija, kuras sastāvā ir trīs ārsti.

11. Attiecībā uz ii) apgalvojumu ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņam nav pamata veikt jaunu izmeklēšanu, jo Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja (EDAU) 2008. gada 26. maija lēmumā šis apgalvojums jau ir izskatīts sūdzībā, ko sūdzības iesniedzējs viņam bija iesniedzis (atsauces Nr. 2007-0611). Savā lēmumā EDAU uzskatīja, ka pastāv juridisks pamats elektroniskā pasta nosūtīšanai attiecīgajām personām, bet ka medicīniskie dati nebija jāizpauž tiem saņēmējiem, kuri nebija medicīnas darbinieki. Tādēļ EDAU secināja, ka medicīnisko datu nosūtīšana šīm personām ir bijusi pārmērīga un ir pretrunā Regulas (EK) Nr. 45/2001 [3] 4. panta c) punktam. Ombuds arī norādīja uz 2. punkta B daļu (Izvairīšanās no procedūru dublēšanās) Saprašanās memorandā starp Eiropas Ombudu un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju [4], kurā noteikts, ka "[n]eb viena no iestādēm paredz sākt izmeklēšanu, ja otra iestāde izskata vai ir izskatījusi būtībā to pašu sūdzību ...".

12. Attiecībā uz iii) apgalvojumu ombuds sākotnēji informēja sūdzības iesniedzēju, ka uzskata to par nepieņemamu, pamatojoties uz ombuda statūtu 2. panta 8. punktu, jo sūdzības iesniedzējs nebija izvirzījis šo jautājumu savā 90. panta 2. punkta sūdzībā. Tomēr vēl vienā sūdzības iesniedzēja 2008. gada 9. jūnija vēstulē viņš paskaidroja, ka tikai pēc tam, kad viņš bija iesniedzis sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu, viņš tika informēts, ka citi ierēdņi varēja izmantot šķīrējtiesas priekšrocības. Tādēļ ombuds uzskata, ka izmeklēšanā būtu jāiekļauj arī iespējamā diskriminācija.

Pieprasījums

13. 2008. gada 28. aprīlī sūdzība tika iesniegta ombudam. To nosūtīja Komisijai atzinuma sniegšanai. Ombuds 2008. gada 2. jūlijā lūdza Komisiju sniegt komentārus arī par trešo apgalvojumu.

14. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2008. gada 25. septembrī. Atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam, kurš savus apsvērumus nosūtīja 2008. gada 20. novembrī.

15. Ombuds 2009. gada 30. septembrī iesniedza priekšlikumu par mierizlīgumu starp sūdzības iesniedzēju un Komisiju. Komisija 2009. gada 27. novembrī atbildēja, piekrītot mierizlīguma priekšlikumam. Ombuds pārsūtīja Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējam. 2009. gada 18. decembra telefonsarunā ar ombuda biroju sūdzības iesniedzēja advokāts apstiprināja, ka ombuda priekšlikums par mierizlīgumu ir bijis sekmīgs.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi

A. Ievadpiezīme

16. Ombuds norāda, ka šī izmeklēšana attiecas uz diviem apgalvojumiem, proti, i) ka Komisija nav godīgi un pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja pieteikumu par atļautu rezervētu stāvvietu un ii) ka ir notikusi diskriminācija. Ombuds uzskata, ka ir lietderīgi šos divus apgalvojumus izskatīt kopā turpmāk B punktā.

B. Apgalvojums par sūdzības iesniedzēja pieteikuma taisnīgu un pienācīgu neizskatīšanu un apgalvotā diskriminācija

Ombudam iesniegtie argumenti

17. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav taisnīgi un pienācīgi izskatījusi viņa pieteikumu rezervēt autostāvvietu. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka ir notikusi diskriminācija, jo citas personas tādā pašā situācijā būtu varējušas gūt labumu no šķīrējtiesas.

18. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka tā var tikai apstiprināt to, ko iecēlējinstitūcija jau bija norādījusi savā 2007. gada 20. decembra lēmumā.

19. Attiecībā uz ombuda jautājumiem Komisija atkārtoti pauda viedokli, ka rezervētas stāvvietas piešķiršana ierēdņiem ar invaliditāti nav tiesības. Tā norādīja, ka šāds viedoklis netieši apstiprina, ka šī lieta nerada jautājumus, kas saistīti ar Civildienesta noteikumu 1. panta d) punkta 4. apakšpunktā paredzētajiem "saprātīgiem pielāgojumiem" . Komisija apgalvoja, ka šis noteikums neattiecas uz šo lietu, ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs nav "persona ar invaliditāti" , kuras "traucējumi [ir] noteikti saskaņā ar 33. pantā izklāstīto procedūru" .

20. Komisija uzskata, ka strīdiem par rezervētajām stāvvietām nebūtu jāpiemēro Civildienesta noteikumu 33. panta procedūra. Komisija uzskata, ka šo pantu piemēro gadījumos, kad medicīniskā pārbaude tika veikta pirms attiecīgā darbinieka iecelšanas amatā. Komisija uzsvēra, ka tad, ja šādas medicīniskās pārbaudes rezultātā tiktu izdarīti negatīvi secinājumi, attiecīgā persona varētu netikt pieņemta darbā. Ņemot vērā šīs smagās un nopietnās sekas attiecīgajai personai, Civildienesta noteikumu 33. pantā ir paredzēta procedūra, kas garantē, ka tiek ievērotas kandidāta tiesības uz aizstāvību. Komisija uzskatīja, ka būtu pilnīgi nesamērīgi ievērot šo procedūru strīda gadījumā par rezervētu stāvvietu. Komisija uzskata, ka Civildienesta noteikumos nav nevienas tiesību normas, kas attiektos uz šī iebilduma priekšmetu. Komisija secināja, ka ombudam iesniegtā sūdzība nav pamatota.

21. Attiecībā uz iespējamo diskrimināciju Komisija norādīja, ka Medicīniskās aprūpes dienests pa šo laiku ir ieviesis šķīrējtiesas procedūru, saskaņā ar kuru var veikt pieteikuma iesniedzēja veselības stāvokļa otro novērtējumu. Tā norādīja, ka sūdzības iesniedzējs tagad var lūgt pārskatīt savu lietu, iesniedzot pieteikumu F., Medicīniskās aprūpes dienesta nodaļas vadītājam. Šī procedūra tika ieviesta vairākus mēnešus pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs iesniedza sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu, un tāpēc tā nebija pieejama, kad tika pieņemts attiecīgais lēmums.

22. Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs atgādināja Kopienu tiesu judikatūru, saskaņā ar kuru pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Kopienu tiesību princips. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka nav strīda par to, ka 2004. gadā pieņemtais lēmums piešķirt viņam rezervētu autostāvvietu bija balstīts uz viņa veselības stāvokli, proti, pastāvīgu invaliditāti, kas radusies nelaimes gadījuma rezultātā, un to par tādu atzina Invaliditātes komiteja. Viņš apgalvoja, ka viņa mobilitātes problēmas ir invaliditāte, kas prasa saprātīgus pielāgojumus. Savā atzinumā Komisija tikai norādīja, ka sūdzības iesniedzējam darbā pieņemšanas brīdī nebija invaliditātes. Komisija neesot atbildējusi uz jautājumu par pasākumiem, kas jāveic, ja ierēdnis savas karjeras laikā kļūst par invalīdu. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka viņa invaliditātei vajadzētu būt par pamatu pozitīvai diskriminācijai Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju [5], nozīmē. Viņš atsaucās uz Tiesas judikatūru, kurā noteikts, ka šo direktīvu nevajadzētu interpretēt šauri [6]. Sūdzības iesniedzējs secināja, ka rezervētas stāvvietas piešķiršana tādējādi nav uzskatāma par priekšrocību vai privilēģiju, bet gan vienkārši par vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipa piemērošanu. Tāpēc būtu jānorāda stāvvietu izņemšanas iemesli.

23. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas nostāja, proti, ka lēmums nav jāpamato, ir pretrunā nediskriminācijas principam, pienākumam norādīt pamatojumu un labas pārvaldības principam. Turklāt viņš uzskatīja, ka Komisija ir rīkojusies nekonsekventi, apgalvojot, ka tai nebija jāņem vērā viņa medicīniskais stāvoklis, pamatojot savu lēmumu vairs nepiešķirt viņam rezervēto stāvvietu, lai gan tieši viņa medicīniskais stāvoklis sākotnēji bija 2004. gadā pieņemtā lēmuma piešķirt viņam rezervēto stāvvietu pamatojums. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka medicīnisko datu novērtēšana nav Komisijas kompetencē. Tādējādi visi lēmumi, ko tā pieņem, ir tikai apstiprinoši medicīniskiem atzinumiem. Viņš arī norādīja, ka nekas Civildienesta noteikumos neliedz iecelt ārstu komisiju tādā lietā kā viņa lieta.

24. Attiecībā uz iespējamo diskrimināciju sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ir apmierināts ar Komisijas lēmumu pārskatīt strīdīgo lēmumu. Tomēr viņš norādīja, ka Komisija nav precizējusi šīs procedūras detaļas. Piemēram, Komisija nenorādīja, vai sūdzības iesniedzēju varētu pārstāvēt viņa ārsts. Tādēļ sūdzības iesniedzējs aicināja Komisiju sniegt ombudam šo informāciju, kā arī termiņu, kurā varētu gaidīt jaunu lēmumu.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

25. Ombuds atzīmēja, ka Komisijas ārsta 2007. gada 9. augusta atzinumam bija nepārprotami izšķiroša nozīme tajā, kā Komisija pieņēma vēlāk pieņemto lēmumu. Tomēr šis atzinums pats par sevi nebija lēmums, bet gan Komisijas lēmuma sagatavošanas akts. Tādējādi pienākums norādīt pamatojumu bija jāizvērtē tikai attiecībā uz Komisijas lēmumu.

26. Savā atzinumā Komisija atkārtoti uzsvēra, ka rezervētas stāvvietas piešķiršana nav ar likumu noteiktas tiesības, bet gan tikai priekšrocība. Komisija arī uzskatīja, ka Civildienesta noteikumu 1. panta d) punkta 4. apakšpunkts, kurā ir atsauce uz saprātīga pielāgojuma jēdzienu, šajā lietā nav piemērojams. Ombude uzskatīja, ka turpmāka šo jautājumu izskatīšana nav nepieciešama. Tomēr Komisijai bija jāizlemj, vai sūdzības iesniedzējam piešķirt rezervētu autostāvvietu, un ombuds uzskatīja, ka Komisijai sūdzības iesniedzēja pieprasījums ir jāizskata taisnīgi, pienācīgi un bez diskriminācijas.

27. Attiecībā uz formalitātēm ombuds norādīja, ka saskaņā ar Kopienas tiesu pastāvīgo judikatūru prasība norādīt pamatojumu, piemēram, prasība, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 25. pantā, ir jāizvērtē, ņemot vērā visus lietas apstākļus, jo īpaši attiecīgo pasākumu un norādīto iemeslu būtību [7]. Šajā gadījumā šķiet, ka Komisijas Infrastruktūras un loģistikas birojs ir noteicis sešus kritērijus rezervēto stāvvietu piešķiršanai. Saskaņā ar šiem kritērijiem rezervēta autostāvvieta ir pieejama medicīnisku iemeslu dēļ "pēc Komisijas Medicīniskās aprūpes dienesta pieprasījuma un tikai uz ierobežotu laiku, ko nosaka Medicīniskās aprūpes dienests". Turklāt pastāv pieci medicīniski iemesli [8], uz kuru pamata var piešķirt rezervētas stāvvietas. Ombuds atzīmēja, ka Komisijas Infrastruktūras un loģistikas biroja 2007. gada 13. augustā pieņemtais lēmums nav pamatots. Tomēr 2007. gada 9. augusta medicīniskās vizītes laikā sūdzības iesniedzējs tika informēts par Komisijas ārsta atzinumu. Tādējādi sūdzības iesniedzējs zināja, ka 2007. gada 13. augusta lēmuma pamatā ir šis atzinums. Tādēļ ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējam bija skaidri zināmi Komisijas 2007. gada 13. augusta lēmuma iemesli.

28. Attiecībā uz būtisko jautājumu par iespējamu kļūdu sūdzības iesniedzēja veselības stāvokļa novērtējumā ombuds uzskatīja, ka Komisijai bija tiesības pamatot savu lēmumu ar Komisijas ārsta atzinumu, ja vien nebija iemesla to apšaubīt. Šķiet, ka sūdzības iesniedzējs to nav darījis, kad tika pieņemts sākotnējais 2007. gada 13. augusta lēmums un kad iecēlējinstitūcija 2007. gada 20. decembrī pieņēma lēmumu par 90. panta 2. punkta sūdzību. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atsaucās uz savu veselības stāvokli, bet lietas materiālos nebija dokumentu, kas apliecinātu, ka viņa komentāri ir pamatoti ar pierādījumiem. Tādējādi Komisijai bija tiesības uzskatīt, ka sūdzības iesniedzēja apsvērumi neliek apšaubīt Komisijas ārsta 2007. gada 9. augusta atzinumu.

29. No iepriekš minētā izriet, ka attiecībā uz Komisijas lēmumu nav pieļauta administratīva kļūme. Tomēr ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzējs kritizēja ne tikai lēmumu, bet arī to, kā Komisija kopumā izskatīja viņa pieteikumu. Kā minēts iepriekš, sūdzības iesniedzēja ārsts 2008. gada 21. februārī rakstīja Komisijas ārstam, lūdzot viņu pārskatīt savu viedokli. Ir skaidrs, ka ombuds nav kvalificēts novērtēt šīs vēstules saturu, kas attiecās tikai uz medicīnisku jautājumu. Tomēr viņš norādīja, ka šajā vēstulē bija ietverts medicīnisks atzinums, kas, šķiet, atšķīrās no Komisijas ārsta atzinuma. Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja ārsta paustajam medicīniskajam atzinumam būtu vajadzējis likt Komisijai apsvērt, vai tai ir jāpārskata sava nostāja. Viņš uzskatīja, ka tam, ka 2008. gada 21. februāra vēstule bija adresēta Komisijas ārstam, nevis Komisijai, nav nozīmes. Tomēr izrādījās, ka sūdzības iesniedzēja pieteikums netika atkārtoti izskatīts, ņemot vērā viņa ārsta iesniegtos jaunos medicīniskos pierādījumus. Lai gan ir skaidrs, ka Komisija nav kompetenta risināt medicīniskus jautājumus, tā tomēr būtu varējusi lūgt ārstam, kurš izdeva 2007. gada 9. augusta atzinumu, izskatīt sūdzības iesniedzēja ārsta izvirzītos argumentus vai, vēl labāk, tā būtu varējusi nosūtīt šo jautājumu citam ārstam, lai saņemtu otru atzinumu.

30. Atzinumā par iespējamo diskrimināciju Komisija paskaidroja, ka tagad tā ir pieņēmusi procedūru, kas paredz pieteikuma iesniedzēja veselības stāvokļa otrreizēju novērtēšanu, izmantojot šķīrējtiesas procedūru. Šādas procedūras pieņemšana parādīja, ka šāda pārskatīšana ir iespējama. Ombuds atzinīgi novērtēja Komisijas lēmumu ieviest šo procedūru, tomēr viņš uzskatīja, ka Komisijai, izskatot iesniegumus, piemēram, šajā lietā, kas radušies apstākļos pirms jaunās procedūras pieņemšanas, būtu vajadzējis piemērot nepieciešamos labas pārvaldības principus. Saskaņā ar šiem labas pārvaldības principiem Komisijai sūdzības iesniedzēja pieprasījums bija jāizskata taisnīgi un pienācīgi, un tai bija pienācīgi jāņem vērā sūdzības iesniedzēja ārsta 2008. gada 21. februāra vēstule, kurā bija ietverts viedoklis, kas atšķīrās no Komisijas ārsta viedokļa. Tāpēc ombuds provizoriski secināja, ka tas, ka Komisija to nedarīja, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.

31. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ombuds iesniedza priekšlikumu par mierizlīgumu. Viņš aicināja Komisiju pārskatīt savu lēmumu attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu rezervēt autostāvvietu, pienācīgi ņemot vērā sūdzības iesniedzēja ārsta 2008. gada 21. februāra vēstuli.

32. Ņemot vērā iepriekšējā punktā izdarīto secinājumu, šķiet, ka nav vajadzības turpināt izskatīt apgalvojumu par diskrimināciju.

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

33. Savā replikā Komisija norādīja, ka savā 2008. gada 25. septembra atzinumā tā deva sūdzības iesniedzējam iespēju lūgt šķīrējtiesas procesu, lai saņemtu viņa veselības stāvokļa atkārtotu novērtējumu. Sūdzības iesniedzējs to nedarīja. Tomēr Komisija nolēma pārskatīt sūdzības iesniedzēja prasību par rezervētu autostāvvietu. 2009. gada 20. oktobrī sūdzības iesniedzēju pārbaudīja Dr. D., kurš secināja, ka medicīnisku iemeslu dēļ sūdzības iesniedzējam būtu jāpiešķir rezervēta stāvvieta. Tādēļ Komisija nolēma pieņemt ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu. Tā norādīja, ka sūdzības iesniedzējam tiks piešķirta rezervēta stāvvieta uz atlikušajiem diviem viņa karjeras gadiem.

34. Telefonsarunā ar ombuda dienestiem 2009. gada 18. decembrī sūdzības iesniedzēja advokāts norādīja, ka sūdzības iesniedzējs ir pilnībā apmierināts ar lietas iznākumu, jo īpaši ņemot vērā to, ka viņam līdz aiziešanai pensijā bija piešķirta rezervēta autostāvvieta.

Ombuda novērtējums pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

35. Ombuds ar gandarījumu atzīmē, ka Komisija pieņēma viņa mierizlīguma priekšlikumu un ka medicīnisku iemeslu dēļ sūdzības iesniedzējam tika piešķirta rezervēta autostāvvieta. Viņš arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs apstiprināja, ka mierizlīguma priekšlikums bija sekmīgs.

C. Secinājums

36. Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Ir panākts mierizlīgums starp sūdzības iesniedzēju un Komisiju.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2010. gada 19. februārī

[1] Šie kritēriji ir izklāstīti Komisijas Infrastruktūras un loģistikas biroja 2007. gada 25. janvāra paziņojumā par stāvvietu piešķiršanas kritērijiem (OIB.9/RC).

[2] Šīs piezīmes franču valodas versijā šo terminu atveido "Peuvent bénéficier...".

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.).

[4] OV 2007, C 27, 21. lpp.

[5] OV 2000, L 303, 16. lpp.

[6] 2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C-303/06 Coleman, vēl nav publicēts.

[7] Spriedums lietā C-316/97 P Parlaments/Gaspari (Recueil 1998, I-7597. lpp.).

[8] Tās ir: i) invaliditātes apliecība, ko izsniegusi dalībvalsts, ii) pēc trim grūtniecības mēnešiem, iii) pagaidu apliecība personām, kurām nesen veikta gūžas, potītes, ceļa vai mugurkaula operācija, iv) acīmredzamas staigāšanas problēmas un v) ļoti specifiskas situācijas (piemēram, saslimstoša aptaukošanās).