Sūdzības pamatojums

1. 2001. gada 22. februārī sūdzības iesniedzējs, Eiropas Komisijas ierēdnis, cieta smagā negadījumā, kā rezultātā tika atzīta pastāvīga invaliditāte 4 % apmērā. Sūdzības iesniedzējs lūdza rezervēt stāvvietu, ko Komisija viņam piešķīra no 2004. gada 20. maija. Atruna tika atjaunota katru gadu. Pēc tam, kad Komisijas ārsts 2007. gada 9. augustā pārbaudīja sūdzības iesniedzēju, viņš uzskatīja, ka nākamais pagarinājums būtu jāatļauj tikai uz sešiem mēnešiem un turpmāks pagarinājums nebūtu jāpiešķir. Komisijas ārsts 2007. gada 9. augustā, atbildot uz sūdzības iesniedzēja e-pasta vēstuli, ko viņš nosūtīja tūlīt pēc medicīniskās vizītes, informēja viņu, ka rezervētās stāvvietas var tikt darītas pieejamas šādu medicīnisku iemeslu dēļ: i) ja attiecīgajai personai bija dalībvalsts izsniegta invaliditātes apliecība, ii) pēc trīs grūtniecības mēnešiem, iii) uz laiku personām, kurām nesen veikta gūžas, potītes, ceļa vai mugurkaula operācija, iv) acīmredzamu pastaigu problēmu gadījumos un v) ļoti īpašās situācijās (piemēram, saslimstot ar aptaukošanos). Ņemot vērā ārsta atzinumu, Komisijas Infrastruktūras un loģistikas birojs 2007. gada 13. augustā nolēma, ka rezervētā stāvvieta sūdzības iesniedzējam jāpiešķir tikai vēl uz sešiem mēnešiem.

2. Sūdzības iesniedzējs 2007. gada 28. augustā nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāta (ĢD ADMIN) C direktorāta (Sociālā politika un veselība) direktoram, aprakstot viņa veselības stāvokli. Viņš paziņoja, ka cieš no kreisās rokas epikondilīta, ka viņam ir jāvalkā protēze dienu un nakti un ka viņam ir ierobežotas pārvietošanās spējas. Savā 2008. gada 6. septembra atbildē direktore norādīja, ka viņa nevar iejaukties tīri medicīniska rakstura lēmumā.

3. Sūdzības iesniedzējs 2007. gada 8. novembrī saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par Komisijas ārsta 2007. gada 9. augustā pieņemto "lēmumu". Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka gandrīz četrus gadus viņš ir izmantojis rezervētu autostāvvietu. Viņš norādīja, ka viņa veselības stāvoklis neuzlabojas, bet pasliktinās, ka viņš cieta no kreisās rokas epikondilīta un viņam bija jāvalkā protēze dienu un nakti. Tāpēc viņš apgalvoja, ka atļauja izmantot rezervētu stāvvietu būtu jāpagarina ilgāk par piešķirtajiem sešiem mēnešiem. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā apgalvoja, ka pēdējais pagarinājums nebija pietiekami pamatots un ka attiecīgie Komisijas Medicīniskās aprūpes dienesta un ADMIN ĢD ierēdņi atteicās iesaistīties medicīniska rakstura lēmumu pieņemšanā. Viņš arī apgalvoja, ka ADMIN ĢD C direktorāta direktors ir pārkāpis Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu, kas garantē medicīnisko konfidencialitāti, nosūtot e-pastu ar informāciju par viņa medicīnisko stāvokli piecām personām ADMIN ĢD, kurām nebija tiesību saņemt šādu informāciju. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ir pārkāpts nediskriminācijas princips, jo pēc tam, kad būs beigusies viņam piešķirtā atļauja izmantot rezervētu stāvvietu, pret viņu izturēsies tā, it kā viņam nebūtu mobilitātes problēmu. Viņš secināja, ka pieņemtie lēmumi ir nelikumīgi un būtu jāatsauc. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas pieļauto kļūdu dēļ viņam būtu jāmaksā viens simbolisks euro.

4. 2007. gada 20. decembrī iecēlējinstitūcija sūdzību noraidīja. Pirmkārt, tā norādīja, ka iespējamais Komisijas ārsta lēmums bija tikai atzinums un sagatavojošs akts saistībā ar lēmumu par rezervēto autostāvvietu. Pēdējais minētais lēmums bija Komisijas kompetencē. Iecēlējinstitūcija atgādināja, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru sagatavošanas aktus nevar apstrīdēt. Līdz ar to sūdzība bija nepieņemama, ciktāl tā bija vērsta pret ārsta lēmumu.

5. Otrkārt, pēc būtības iecēlējinstitūcija uzskatīja, ka rezervētas stāvvietas piešķiršana nav likumīgas tiesības, bet tikai priekšrocība. Tomēr iecēlējinstitūcija norādīja, ka kritēriji attiecībā uz atļauju izmantot rezervētu stāvvietu ir publicēti Komisijas iekštīklā [1]. Tā it īpaši atsaucās uz trešo kritēriju: "Tiesības [2] uz rezervētu stāvvietu medicīnisku iemeslu dēļ (atkarībā no pieejamo vietu skaita): Ierēdņi ar medicīniskām problēmām pēc Komisijas Medicīniskās aprūpes dienesta pieprasījuma un tikai uz ierobežotu laiku, ko nosaka Medicīniskās aprūpes dienests". Iecēlējinstitūcija vēlreiz norādīja, ka šajā gadījumā saskaņā ar Komisijas ārsta atzinumu ir jāpiešķir tikai sešu mēnešu pagarinājums.

6. Visbeidzot, iecēlējinstitūcija paskaidroja, ka tā nevar aizstāt ārsta viedokli ar savu viedokli. Attiecībā uz apgalvoto pamatojuma nesniegšanu iecēlējinstitūcija atgādināja, ka ārsta atzinums nav lēmums un tāpēc tam nav jābūt pamatotam. Tomēr tā piebilda, ka sūdzības iesniedzējs tika informēts par ārsta negatīvā atzinuma iemesliem tūlīt pēc viņa pārbaudes 2007. gada 9. augustā. Iecēlējinstitūcija uzskata, ka sūdzības iesniedzējs bija pilnībā informēts par attiecīgā lēmuma iemesliem.

7. Sūdzības iesniedzēja ārsts 2008. gada 21. februārī nosūtīja vēstuli Komisijas ārstam, lūdzot viņu pārskatīt savu atzinumu. Sūdzības iesniedzēja ārsts atsaucās uz sūdzības iesniedzēja negadījumu 2001. gadā un tā izraisītajiem dzemdes kakla trūces (hernie discale cervicale) simptomiem. 2002. gada janvārī bija nepieciešama operācija, lai ievietotu dzemdes kakla protēzi. Viņš apgalvoja, ka ir labi zināms, ka dzemdes kakla trūces var būt ļoti bīstamas un slikti attīstīties, ņemot vērā to tuvumu primāras nozīmes nervu centram. Viņš norādīja, ka pat pēc daudziem gadiem sūdzības iesniedzējam joprojām bija mobilitātes problēmas, jo īpaši gadījumos, kad bija nepieciešamas atkārtotas galvas kustības. Šādas kustības ir kaitīgas, īpaši pēc protēzes uzstādīšanas. Nobeigumā viņš norādīja, ka sūdzības iesniedzēja veselība būtu ļoti apdraudēta, ja viņam būtu galēji jāpārvieto kakls, lai novietotu savu automašīnu. Viņš arī norādīja, ka parasti neraksta šādas vēstules, bet sūdzības iesniedzēja stāvoklis ir pārāk nopietns, lai to ignorētu.

INJŪRAS PRIEKŠMETS

8. Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 28. aprīļa sūdzībā ombudam apgalvoja, ka i) ir pieļauta kļūda viņa veselības stāvokļa novērtējumā, ii) ir pārkāpta medicīniskā konfidencialitāte, iii) ir pieļauta diskriminācija (ņemot vērā, ka citas personas tādā pašā situācijā būtu varējušas izmantot šķīrējtiesas procedūru) un iv) nav skaidru un pārredzamu kritēriju un tādējādi ir pārkāpts labas pārvaldības princips.

9. Attiecībā uz i) un iv) apgalvojumu ombuds norādīja, ka saskaņā ar iecēlējinstitūcijas 2007. gada 20. decembra atbildi Komisija uzskatīja, ka i) Komisijas ārsta atzinums nav jāpamato un ii) nav pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret lēmumiem, ar kuriem noraidīts pieprasījums par rezervētu autostāvvietu. Ombuds norādīja, ka šajā lietā rodas nopietns principiāls jautājums. Viņš norādīja, ka ir gan piemēroti, gan lietderīgi abus iepriekš minētos apgalvojumus apvienot vienā apgalvojumā, proti, ka Komisija nav taisnīgi un pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja pieteikumu par rezervētas stāvvietas piešķiršanu. Ombude jautāja Komisijai, vai, pēc tās domām, tā varētu risināt abus iepriekš izklāstītos jautājumus.

10. Ombude arī lūdza Komisiju norādīt, vai tā uzskata, ka rezervētas stāvvietas piešķiršana ierēdņiem ar invaliditāti ir priekšrocība vai privilēģija, vai drīzāk kā daļa no jēdziena "saprātīgi pielāgojumi", kas paredzēts Civildienesta noteikumu 1. panta d) punkta 4. apakšpunktā. Viņš arī jautāja, vai Komisija uzskata, ka šādam strīdam ir jāpiemēro Civildienesta noteikumu 33. pantā paredzētā procedūra, kurā ir paredzēta ārstu komisija, kuras sastāvā ir trīs ārsti.

11. Attiecībā uz ii) apgalvojumu ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņam nav pamata veikt jaunu izmeklēšanu, jo Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja (EDAU) 2008. gada 26. maija lēmumā šis apgalvojums jau ir izskatīts sūdzībā, ko sūdzības iesniedzējs viņam bija iesniedzis (atsauce 2007-0611). Savā lēmumā EDAU uzskatīja, ka ir tiesisks pamats pārsūtīt e-pastu attiecīgajām personām, bet ka medicīniskā informācija nebija jāizpauž tiem adresātiem, kuri nebija medicīnas darbinieki. Tādēļ EDAU secināja, ka medicīniskās informācijas nosūtīšana šīm personām ir bijusi pārmērīga un pretrunā Regulas (EK) Nr. 45/2001 [3] 4. panta c) punktam. Ombuds arī norādīja uz Saprašanās memoranda starp Eiropas Ombudu un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju [4] 2.B punktu (Izvairīšanās no procedūru dublēšanās), kurā noteikts, ka "neviena no iestādēm neparedz sākt izmeklēšanu, ja otra iestāde izskata vai ir izskatījusi būtībā to pašu sūdzību ...".

12. Attiecībā uz iii) apgalvojumu ombuds sākotnēji informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņš to uzskata par nepieņemamu, pamatojoties uz ombuda statūtu 2. panta 8. punktu, jo sūdzības iesniedzējs nav izvirzījis šo jautājumu savā sūdzībā saskaņā ar 90. panta 2. punktu. Tomēr sūdzības iesniedzējs 2008. gada 9. jūnija papildu vēstulē paskaidroja, ka tikai pēc tam, kad viņš bija iesniedzis sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu, viņš tika informēts, ka citi ierēdņi varēja izmantot šķīrējtiesas priekšrocības. Tāpēc ombude uzskata, ka izmeklēšanā būtu jāiekļauj arī iespējamā diskriminācija.

INQUIRY

13. 2008. gada 28. aprīlī sūdzība tika iesniegta ombudam. To nosūtīja Komisijai atzinuma sniegšanai. Ombuds 2008. gada 2. jūlijā lūdza Komisiju komentēt arī trešo apgalvojumu.

14. Komisija atzinumu nosūtīja 2008. gada 25. septembrī. Atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam, kurš savus apsvērumus nosūtīja 2008. gada 20. novembrī.

15. Ombuds 2009. gada 30. septembrī iesniedza priekšlikumu par mierizlīgumu starp sūdzības iesniedzēju un Komisiju. Komisija 2009. gada 27. novembrī atbildēja, piekrītot mierizlīguma priekšlikumam. Ombuds pārsūtīja Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējam. 2009. gada 18. decembra telefonsarunā ar ombuda biroju sūdzības iesniedzēja advokāts apstiprināja, ka ombuda priekšlikums par mierizlīgumu ir bijis sekmīgs.

OMBUDSMANA ANALĪZE UN SECINĀJUMI

A. Ievada piezīme

16. Ombude norāda, ka šī izmeklēšana attiecas uz diviem apgalvojumiem, proti, i) ka Komisija nav taisnīgi un pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja pieteikumu par atļautu rezervētu autostāvvietu un ii) ka pastāv diskriminācija. Ombude uzskata, ka ir lietderīgi izskatīt šos divus apgalvojumus kopā turpmāk B punktā.

B. Iespējamā nespēja taisnīgi un pienācīgi izskatīt sūdzības iesniedzēja pieteikumu un iespējamā diskriminācija

Ombudam iesniegtie argumenti

17. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav taisnīgi un pienācīgi izskatījusi viņa pieteikumu par rezervētu stāvvietu. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka ir notikusi diskriminācija, jo citas personas tādā pašā situācijā būtu varējušas gūt labumu no šķīrējtiesas.

18. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka tā var tikai apstiprināt to, ko iecēlējinstitūcija jau bija norādījusi savā 2007. gada 20. decembra lēmumā.

19. Attiecībā uz ombuda jautājumiem Komisija atkārtoti pauda viedokli, ka rezervētas stāvvietas piešķiršana ierēdņiem ar invaliditāti nav tiesības. Tā norādīja, ka šāds viedoklis netieši apstiprināja, ka šajā lietā nav radušies jautājumi saistībā ar "saprātīgiem pielāgojumiem", kas paredzēti Civildienesta noteikumu 1. panta d) punkta 4. apakšpunktā. Komisija apgalvoja, ka šis noteikums neattiecas uz šo lietu, ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs nav "persona ar invaliditāti " , kuras "traucējumi [ir] noteikti saskaņā ar 33. pantā izklāstīto procedūru" .

20. Komisija uzskata, ka strīdos par rezervētām stāvvietām nebūtu jāievēro Civildienesta noteikumu 33. panta procedūra. Komisija uzskata, ka šo pantu piemēro gadījumos, kad medicīniskā pārbaude ir veikta pirms attiecīgā darbinieka iecelšanas amatā. Komisija uzsvēra, ka, ja šādas medicīniskās pārbaudes rezultātā tiktu izdarīti negatīvi secinājumi, attiecīgā persona varētu netikt pieņemta darbā. Ņemot vērā šīs nopietnās un nopietnās sekas attiecīgajai personai, Civildienesta noteikumu 33. pantā ir paredzēta procedūra, kas garantē kandidāta tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Komisija uzskatīja, ka būtu pilnīgi nesamērīgi ievērot šo procedūru strīda gadījumā par rezervētu stāvvietu. Komisija uzskata, ka Civildienesta noteikumos nebija nevienas tiesību normas, kas attiektos uz šī iebilduma priekšmetu. Komisija secināja, ka ombudam iesniegtā sūdzība nav pamatota.

21. Attiecībā uz apgalvoto diskrimināciju Komisija norādīja, ka Medicīniskās aprūpes dienests starplaikā ir ieviesis šķīrējtiesas procedūru, saskaņā ar kuru var veikt prasītāja veselības stāvokļa otrreizēju novērtējumu. Tā norādīja, ka sūdzības iesniedzējs tagad var lūgt pārskatīt viņa lietu, iesniedzot pieteikumu Medicīniskās aprūpes dienesta nodaļas vadītājam F. Šī procedūra tika ieviesta vairākus mēnešus pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs iesniedza sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu, un tāpēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas brīdī tā nebija pieejama.

22. Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs atgādināja Kopienu tiesu judikatūru, saskaņā ar kuru pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Kopienu tiesību princips. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka nav strīda par to, ka 2004. gadā pieņemtais lēmums piešķirt viņam rezervētu stāvvietu bija balstīts uz viņa veselības stāvokli, proti, pastāvīgu invaliditāti, kas radusies negadījuma rezultātā un ko par tādu atzinusi Invaliditātes komiteja. Viņš apgalvoja, ka viņa mobilitātes problēmas ir invaliditāte, kurai nepieciešami saprātīgi pielāgojumi. Savā atzinumā Komisija tikai norādīja, ka sūdzības iesniedzējam darbā pieņemšanas brīdī nebija invaliditātes. Komisija neesot izskatījusi jautājumu par pasākumiem, kas jāveic, ja ierēdnis savas karjeras laikā kļūst invalīds. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka viņa invaliditātei vajadzētu būt par pamatu pozitīvai diskriminācijai Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju [5], nozīmē. Viņš atsaucās uz Tiesas judikatūru, kurā noteikts, ka šo direktīvu nevajadzētu interpretēt šauri [6]. Noslēgumā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka rezervētas stāvvietas piešķiršana tātad nav priekšrocība vai privilēģija, bet tikai vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipa piemērošana. Tāpēc būtu jānorāda iemesli stāvvietas atcelšanai.

23. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas nostāja, proti, ka lēmums nav jāpamato, ir pretrunā nediskriminācijas principam, pienākumam norādīt pamatojumu un labas pārvaldības principam. Turklāt viņš uzskatīja, ka Komisija ir rīkojusies pretrunīgi, apgalvojot, ka tai nebija jāņem vērā viņa veselības stāvoklis, lai pamatotu savu lēmumu vairs nepiešķirt viņam rezervēto stāvvietu, lai gan viņa veselības stāvoklis sākotnēji bija iemesls 2004. gadā pieņemtajam lēmumam piešķirt viņam rezervēto stāvvietu. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka medicīnisko datu novērtēšana nav Komisijas kompetencē. Tāpēc visi tās pieņemtie lēmumi tikai apstiprina medicīniskos atzinumus. Viņš arī norādīja, ka Civildienesta noteikumos nekas neliedz iecelt ārstu komisiju tādā lietā kā viņa lieta.

24. Attiecībā uz iespējamo diskrimināciju sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ir apmierināts ar Komisijas lēmumu pārskatīt strīdīgo lēmumu. Tomēr viņš norādīja, ka Komisija nav precizējusi šīs procedūras detaļas. Piemēram, Komisija nenorādīja, vai sūdzības iesniedzēju varētu pārstāvēt viņa ārsts. Tāpēc sūdzības iesniedzējs aicināja Komisiju sniegt ombudam šo informāciju, kā arī termiņu, kurā varētu sagaidīt jaunu lēmumu.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika sagatavots mierizlīguma priekšlikums

25. Ombude atzīmēja, ka Komisijas ārsta 2007. gada 9. augusta atzinumam bija nepārprotami izšķiroša nozīme tajā, kā Komisija pieņēma vēlāk pieņemto lēmumu. Tomēr šis atzinums pats par sevi nebija lēmums, bet gan Komisijas lēmuma sagatavošanas akts. Tādējādi pienākums norādīt pamatojumu bija jāizvērtē tikai attiecībā uz Komisijas lēmumu.

26. Savā atzinumā Komisija atkārtoti uzsvēra, ka rezervētas stāvvietas piešķiršana nav likumīgas tiesības, bet tikai priekšrocība. Komisija arī uzskatīja, ka Civildienesta noteikumu 1. panta d) punkta 4. apakšpunkts, kurā ir atsauce uz saprātīga pielāgojuma jēdzienu, šajā lietā nav piemērojams. Ombude uzskatīja, ka nav vajadzības turpināt šo jautājumu risināšanu. Tomēr Komisijai bija jāizlemj, vai piešķirt sūdzības iesniedzējam rezervētu autostāvvietu, un ombude uzskatīja, ka Komisijai sūdzības iesniedzēja pieprasījums ir jāizskata taisnīgi, pareizi un bez diskriminācijas.

27. Attiecībā uz formalitātēm ombuds norādīja, ka saskaņā ar Kopienas tiesu iedibināto judikatūru prasība norādīt pamatojumu, kāda paredzēta Civildienesta noteikumu 25. pantā, ir jāizvērtē, ņemot vērā visus lietas apstākļus, jo īpaši attiecīgo pasākumu un norādīto iemeslu būtību [7]. Šajā gadījumā šķiet, ka Komisijas Infrastruktūras un loģistikas birojs ir noteicis sešus kritērijus rezervēto stāvvietu piešķiršanai. Saskaņā ar šiem kritērijiem rezervēta stāvvieta tiek darīta pieejama medicīnisku iemeslu dēļ "tikai pēc Komisijas Medicīniskās aprūpes dienesta pieprasījuma un tikai uz ierobežotu laiku, ko nosaka Medicīniskās aprūpes dienests". Turklāt pastāv pieci medicīniski iemesli [8], uz kuru pamata var piešķirt rezervētas stāvvietas. Ombuds norādīja, ka Komisijas Infrastruktūras un loģistikas biroja 2007. gada 13. augustā pieņemtajā lēmumā nav norādīts nekāds pamatojums. Tomēr 2007. gada 9. augusta medicīniskās vizītes laikā sūdzības iesniedzējs tika informēts par Komisijas ārsta atzinumu. Tādējādi sūdzības iesniedzējs zināja, ka 2007. gada 13. augusta lēmums ir balstīts uz šo atzinumu. Tādēļ ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs bija skaidri informēts par Komisijas 2007. gada 13. augusta lēmuma iemesliem.

28. Attiecībā uz būtisko jautājumu par iespējamu kļūdu sūdzības iesniedzēja veselības stāvokļa novērtējumā ombuds uzskatīja, ka Komisijai bija tiesības pamatot savu lēmumu ar Komisijas ārsta atzinumu, ja vien nebija iemesla to apšaubīt. Šķiet, ka sūdzības iesniedzējs to nav izdarījis, kad tika pieņemts sākotnējais 2007. gada 13. augusta lēmums un kad iecēlējinstitūcija pieņēma 2007. gada 20. decembra lēmumu par sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu. Savās piezīmēs sūdzības iesniedzējs atsaucās uz savu veselības stāvokli, taču lietas materiālos nebija dokumentu, kas apliecinātu, ka viņa piezīmes ir pamatotas ar pierādījumiem. Tādējādi Komisijai bija tiesības uzskatīt, ka sūdzības iesniedzēja piezīmes neliek apšaubīt Komisijas ārsta 2007. gada 9. augusta atzinumu.

29. No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas lēmumā nav pieļautas administratīvas kļūmes. Tomēr ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzējs kritizēja ne tikai lēmumu, bet arī to, kā Komisija kopumā izskatīja viņa pieteikumu. Kā minēts iepriekš, sūdzības iesniedzēja ārsts 2008. gada 21. februārī nosūtīja vēstuli Komisijas ārstam, lūdzot viņu pārskatīt savu atzinumu. Ombuds acīmredzami nav kvalificēts novērtēt šīs vēstules saturu, kas attiecās uz tīri medicīnisku jautājumu. Tomēr viņš norādīja, ka šajā vēstulē ir ietverts medicīnisks atzinums, kas, šķiet, atšķiras no Komisijas ārsta atzinuma. Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja ārsta paustajam medicīniskajam atzinumam būtu vajadzējis likt Komisijai apsvērt, vai tai ir jāpārskata sava nostāja. Viņš uzskatīja, ka tam, ka 2008. gada 21. februāra vēstule bija adresēta Komisijas ārstam, nevis Komisijai, nav nozīmes. Tomēr izrādījās, ka sūdzības iesniedzēja pieteikums netika atkārtoti izskatīts, ņemot vērā viņa ārsta iesniegtos jaunos medicīniskos pierādījumus. Lai gan ir skaidrs, ka Komisija nav kompetenta risināt medicīniskos jautājumus, tā tomēr būtu varējusi lūgt ārstu, kurš sniedza 2007. gada 9. augusta atzinumu, izskatīt sūdzības iesniedzēja ārsta izvirzītos argumentus, vai, vēl labāk, tā būtu varējusi nodot šo jautājumu citam ārstam, lai saņemtu otru atzinumu.

30. Savā atzinumā par iespējamo diskrimināciju Komisija paskaidroja, ka tagad tā ir pieņēmusi procedūru, kas paredz prasītāja veselības stāvokļa otrreizēju novērtēšanu, izmantojot šķīrējtiesas procedūru. Šādas procedūras pieņemšana parādīja, ka šāda pārskatīšana ir iespējama. Ombuds atzinīgi novērtēja Komisijas lēmumu ieviest šo procedūru, taču viņš tomēr uzskatīja, ka Komisijai, izskatot tādus iesniegumus kā šajā lietā, kas radušies apstākļos pirms jaunās procedūras pieņemšanas, bija jāpiemēro prasītie labas pārvaldības principi. Šie labas pārvaldības principi paredzēja, ka Komisijai sūdzības iesniedzēja pieprasījums bija jāizskata taisnīgi un pareizi, un tai bija pienācīgi jāņem vērā sūdzības iesniedzēja ārsta 2008. gada 21. februāra vēstule, kurā bija ietverts citāds viedoklis nekā Komisijas ārsta atzinumā. Tāpēc ombudes provizoriskais secinājums bija tāds, ka tas, ka Komisija to nedarīja, bija administratīva kļūme.

31. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ombuds ierosināja mierizlīgumu. Viņš aicināja Komisiju pārskatīt savu lēmumu attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par rezervētu autostāvvietu, pienācīgi ņemot vērā sūdzības iesniedzēja ārsta 2008. gada 21. februāra vēstuli.

32. Ņemot vērā iepriekšējā punktā izdarīto secinājumu, šķiet, ka nav vajadzības turpināt izskatīt apgalvojumu par diskrimināciju.

Argumenti, kas ombudam tika iesniegti pēc mierizlīguma priekšlikuma

33. Savā replikā Komisija norādīja, ka savā 2008. gada 25. septembra atzinumā tā ir devusi sūdzības iesniedzējam iespēju lūgt šķīrējtiesas procedūru, lai saņemtu viņa veselības stāvokļa otrreizēju novērtējumu. Sūdzības iesniedzējs to nedarīja. Tomēr Komisija nolēma pārskatīt sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par rezervētu autostāvvietu. 2009. gada 20. oktobrī sūdzības iesniedzēju pārbaudīja Dr. D., kurš secināja, ka sūdzības iesniedzējam būtu jāpiešķir rezervēta stāvvieta medicīnisku iemeslu dēļ. Tāpēc Komisija nolēma pieņemt ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu. Tā norādīja, ka sūdzības iesniedzējam tiks piešķirta rezervēta stāvvieta uz atlikušajiem diviem viņa karjeras gadiem.

34. Telefonsarunā ar ombuda dienestiem 2009. gada 18. decembrī sūdzības iesniedzēja advokāts norādīja, ka sūdzības iesniedzējs ir pilnībā apmierināts ar lietas iznākumu, jo īpaši ņemot vērā to, ka viņam tika piešķirta rezervēta stāvvieta līdz aiziešanai pensijā.

Ombuda novērtējums pēc mierizlīguma priekšlikuma

35. Ombuds ar gandarījumu norāda, ka Komisija pieņēma viņa mierizlīguma priekšlikumu un ka medicīnisku iemeslu dēļ sūdzības iesniedzējam tika piešķirta rezervēta stāvvieta. Viņš arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs apstiprināja, ka mierizlīguma priekšlikums ir sekmīgs.

C. Secinājums

36. Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Ir panākts mierizlīgums starp sūdzības iesniedzēju un Komisiju.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2010. gada 19. februārī

[1] Šie kritēriji ir izklāstīti Komisijas Infrastruktūras un loģistikas biroja 2007. gada 25. janvāra paziņojumā par stāvvietu piešķiršanas kritērijiem (OIB.9/RC).

[2] Šīs piezīmes franču valodas versijā šo terminu atveido "Peuvent bénéficier...".

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.).

[4] OV 2007, C 27, 21. lpp.

[5] OV 2000, L 303, 16. lpp.

[6] Piemērs: 2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C-303/06 Coleman, vēl nav publicēts.

[7] Lieta C-316/97 P Parlaments/Gaspari, Recueil 1998, I-7597. lpp.

[8] Tie ir šādi: i) invaliditātes apliecība, ko izsniegusi dalībvalsts, ii) pēc trīs grūtniecības mēnešiem, iii) uz laiku personām, kurām nesen veikta gūžas, potītes, ceļa vai mugurkaula operācija, iv) acīmredzamas staigāšanas problēmas un v) ļoti specifiskas situācijas (piemēram, saslimstība ar aptaukošanos).