Noslēguma vēstule

1. Ar Regulu (EK) Nr. 401/2004 [1] tika atļauts organizēt atklātus konkursus, lai pieņemtu darbā darbiniekus Eiropas iestādēs no 10 jaunajām dalībvalstīm [2], kuras Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gada 1. maijā. Saskaņā ar regulu EPSO organizēja vairākus paralēlus atklātus konkursus. Tie ietvēra i) konkursus, lai pieņemtu darbā ierēdņus no 10 jaunajām dalībvalstīm ("jauno dalībvalstu konkursi"), un ii) konkursus, lai pieņemtu darbā ierēdņus, kuru galvenā valoda ir viena no 11 veco dalībvalstu valodām. Pilsoņi gan no vecajām, gan jaunajām dalībvalstīm varēja piedalīties pēdējos konkursos.

2. Sūdzības iesniedzējs (X) pieteicās uz atklāto konkursu EPSO/AD/61/06, kura mērķis bija noteikt kandidātus iekļaušanai rezerves sarakstā administratoriem Eiropas publiskās pārvaldes/cilvēkresursu, tiesību, ekonomikas un mikroekonomikas/uzņēmējdarbības pārvaldības jomā [3]. Konkursā EPSO/AD/61/06 kandidātiem bija jābūt Slovēnijas pilsoņiem, kuriem ir “ļoti labas slovēņu valodas kā galvenās valodas zināšanas” un “pietiekamas angļu, franču vai vācu valodas kā otrās valodas zināšanas”. Sūdzības iesniedzēja savā pieteikumā izvēlējās slovēņu valodu kā 1. valodu (galveno valodu) un vācu valodu kā 2. valodu (otro valodu).

3. EPSO 2006. gada 19. septembrī atzina sūdzības iesniedzēja reģistrāciju un lūdza X vēlreiz pārbaudīt X valodu izvēli, vajadzības gadījumā norādot iespējamās izmaiņas. Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 20. septembrī jautāja EPSO, vai būtu iespējams mainīt X valodas izvēli. Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs jautāja, vai X varētu izvēlēties itāļu valodu, X dzimto valodu [4], kā X galveno valodu. Savā 2006. gada 27. septembra atbildē EPSO nepieņēma sūdzības iesniedzēja lūgumu. EPSO pamatoja savu lēmumu, atsaucoties uz paziņojuma par konkursu 3. punktu, saskaņā ar kuru atklātā konkursa EPSO/AD/61/06 kandidātiem jābūt "padziļinātām slovēņu valodas zināšanām" .

4. Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 7. oktobrī vērsās pie ombuda.

Pieprasījuma priekšmets

5. Ombuds saprata, ka sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka viena no paziņojuma par atklāto konkursu EPSO/AD/61/06 prasībām, proti, ka kandidātiem ir padziļinātas slovēņu valodas zināšanas, ir diskriminējusi slovēņu pilsoņus, kuru dzimtā valoda ir itāļu valoda. Lai pamatotu X apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka itāļu valoda ir Slovēnijas oficiālā valoda un ka paziņojuma par konkursu prasībās nav ņemtas vērā lingvistisko minoritāšu tiesības.

Ombuds arī saprata, ka sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pastāv nepamatota atšķirīga attieksme attiecībā uz piekļuvi valsts amatiem. Sūdzības iesniedzējs pamatoja X nostāju, apgalvojot, ka citā atklātā konkursā (atklātais konkurss EPSO/AD/53/06) Kipras pilsoņiem bija atļauts izvēlēties kādu no Savienības oficiālajām valodām kā galveno valodu.

Pieprasījums

6. Ombuds 2006. gada 16. novembrī sāka izmeklēšanu un lūdza EPSO iesniegt atzinumu līdz 2007. gada 28. februārim. Atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam, aicinot izteikt apsvērumus. Ombuds saņēma apsvērumus 2007. gada 23. aprīlī.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi

A. Paziņojuma par atklāto konkursu EPSO/AD/61/06 iespējamais diskriminējošais raksturs

Ombudam iesniegtie argumenti

7. EPSO vispirms aprakstīja lietas priekšvēsturi. To darot, tā atsaucās uz Civildienesta noteikumu 27. pantu, kas ir formulēts šādi:

"[R] pieņemšana darbā ir vērsta uz to, lai iestādei nodrošinātu pakalpojumus, ko sniedz visspējīgākie, visefektīvākie un visgodīgākie ierēdņi, kas iecelti amatā, ņemot vērā pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko teritoriju, un izraudzīti no Kopienu dalībvalstu pilsoņiem. Neviens amats netiek rezervēts kādas konkrētas dalībvalsts pilsoņiem."

8. Attiecībā uz valstspiederības noteikumu EPSO norādīja, ka Regula (EK) Nr. 401/2004 [5] ļauj organizēt atklātus konkursus, lai pieņemtu darbā darbiniekus Eiropas iestādēs no 10 jaunajām dalībvalstīm, atkāpjoties no parastajiem darbā pieņemšanas noteikumiem, kas paredzēti Civildienesta noteikumos.

9. EPSO atsaucās arī uz 8. pantu Padomes Regulā Nr. 1/58 [6], kurā noteikts, ka, "[i] gadījumā, ja dalībvalstī ir vairāk nekā viena oficiālā valoda, lietojamo valodu pēc šīs valsts lūguma reglamentē tās tiesību aktu vispārīgie noteikumi. " Šajā sakarā Slovēnija nedz lūdza, lai to uzskatītu par dalībvalsti, kurā ir vairāk nekā viena oficiālā valoda, nedz lūdza, lai tās attiecībās ar Kopienas iestādēm tiktu lietota itāļu valoda, kā tā to būtu varējusi darīt saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 1/58 8. pantu. Tas, ka Slovēnijā mazākums lieto itāļu valodu, neļauj EK tiesību aktu izpratnē itāļu valodu uzskatīt par Slovēnijas oficiālo valodu.

10. Turklāt EPSO norādīja, ka, lai īstenotu Kopienas politiku, ļoti svarīgas ir padziļinātas jauno dalībvalstu valodu zināšanas.

11. Noslēgumā EPSO norādīja, ka, publicējot paziņojumus par konkursiem, kuros nepieciešama īpaša pilsonība un padziļinātas attiecīgās dalībvalsts oficiālās valodas zināšanas, kā tas bija atklātā konkursa EPSO/AD/61/06 gadījumā, tika ievērots Padomes Regulas Nr. 1/58 un Padomes Regulas Nr. 401/2004 saturs.

12. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka saskaņā ar Slovēnijas Republikas Konstitūcijas [7] 11. pantu dažās valsts teritorijās itāļu un ungāru valoda ir oficiālās valodas. Pēc X domām, EPSO esot kļūdaini apgalvojis, ka itāļu valoda nav uzskatāma par Slovēnijas oficiālo valodu. Faktam, ka Slovēnija, pievienojoties Eiropas Savienībai, kā savu oficiālo valodu ir norādījusi tikai slovēņu valodu, neesot nozīmes.

13. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka EPSO atsauce uz Civildienesta noteikumu 27. pantu arī nav būtiska, jo tā neattiecas uz X sūdzībā izvirzīto jautājumu. Sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka 27. pantā nav atsauces uz valodas jautājumu, proti, uz viņas sūdzībā izvirzīto jautājumu.

14. Turklāt prasība par kādas dalībvalsts pilsonību, kas minēta Regulā (EK) Nr. 401/2004, kā arī prasība par šīs valsts galvenās valodas "padziļinātām zināšanām" netiek prasīta kopā kā nosacījums pieņemšanai darbā.

15. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Padomes Regulas (EK) Nr. 401/2004 1. pantā ir tikai noteikts, ka:

"Neskarot Civildienesta noteikumu 4. panta otrās un trešās daļas, 7. panta 1. punkta, 27. panta trešās daļas un 29. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunkta noteikumus, līdz 2010. gada 31. decembrim brīvās amata vietas var aizpildīt, ievērojot piešķirto skaitu un ņemot vērā budžeta apspriedes, ieceļot Kipras, Čehijas Republikas, Igaunijas, Ungārijas, Latvijas, Lietuvas, Maltas, Polijas, Slovākijas un Slovēnijas pilsoņus pēc faktiskās attiecīgo valstu pievienošanās dienas (...)"

2. pantā ir noteikts:

„Līdz 2010. gada 31. decembrim rīko arī vispārējus konkursus, lai pieņemtu darbā ierēdņus, kuru galvenā valoda ir viena no 11 oficiālajām valodām. šādi konkursi vienlaikus attiecas uz visām šīm valodām.”

16. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Regula (EK) Nr. 401/2004 neaizliedz rīkot atklātus konkursus, lai ieceltu ierēdņus, kuru galvenā valoda ir viena no valodām, kas bija ES oficiālās valodas pirms 2004. gada 1. maija. Turklāt Regulā (EK) Nr. 401/2004 nav prasīts, lai šādos konkursos kandidāts par galveno valodu izvēlētos oficiālo valodu, kas atbilst valodai, kuru lieto kandidāta dalībvalstī. Kandidāti par galveno valodu var izvēlēties jebkuru no valodām, kas bija ES oficiālās valodas pirms 2004. gada 1. maija.

17. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka pilsonības prasība apvienojumā ar pilsonības valsts galvenās valodas padziļinātām zināšanām nešķiet samērīga ar darbā pieņemšanas mērķiem. Faktiski šī prasība radītu diskrimināciju pret pilsoņiem, kuri pieder pie minoritāšu grupām un kuriem parasti ir atļauts par galveno valodu izvēlēties valodu, kas atšķiras no tās valsts oficiālās valodas, kuras pilsonība viņiem ir. Lai pamatotu X argumentu, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka citā atklātā konkursā, kas notika 2005. gadā, Itālijas pilsoņiem, kas pieder pie vācu minoritātes, bija iespējams izvēlēties vācu, nevis itāļu valodu kā galveno valodu.

Ombuda novērtējums

18. EK līguma 12. pantā ir noteikts: „[..] piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

19. Turklāt Eiropas Pamattiesību hartas 21. pantā ir noteikts: "[..] ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija, piemēram, (...) valodas dēļ, (...) piederība nacionālajai minoritātei (...)."

20. Īpaši attiecībā uz attieksmi pret kandidātiem uz amatiem ES iestādēs darbā pieņemšanas procesam piemēro Civildienesta noteikumos izklāstītos noteikumus [8]. Civildienesta noteikumi ir jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar EK līguma 12. pantu un Eiropas Pamattiesību hartas 21. pantu. Civildienesta noteikumu 27. pantā ir noteikts, ka nevienu amatu nevar rezervēt kādas konkrētas dalībvalsts valstspiederīgajam. Tādējādi tas atspoguļo iepriekš minētos noteikumus.

21. Regula 401/2004 ir atkāpe no Civildienesta noteikumu 27. pantā paredzētā noteikuma par valstspiederību. Regulas 1. pantā ir paredzēts, ka uz ierobežotu laiku, proti, līdz 2010. gada 31. decembrim, brīvos amatus iestādēs var aizpildīt, ieceļot jauno dalībvalstu pilsoņus. Tomēr atkāpes darbības joma attiecas tikai uz kandidātu valstspiederību. No tā izriet, ka pārējie Civildienesta noteikumi, uz kuriem neattiecas šī atkāpe, joprojām ir piemērojami attiecībā uz personāla pieņemšanu darbā.

22. Civildienesta noteikumu 1.d pants ir formulēts šādi:

"Piemērojot šos Civildienesta noteikumus, ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ (...)" .

23. Tomēr Civildienesta noteikumu 1.d panta 6. punktā ir noteikts:

"jebkuriem [] [nediskriminācijas principa un proporcionalitātes principa] piemērošanas ierobežojumiem jābūt pamatotiem ar objektīviem un saprātīgiem iemesliem, un tiem jābūt vērstiem uz leģitīmiem vispārējo interešu mērķiem saistībā ar personāla politiku. "

Rezumējot, lai ievērotu Civildienesta noteikumus, atšķirīgai attieksmei ir jābūt pamatotai ar objektīviem un saprātīgiem iemesliem. Atšķirīgai attieksmei jābūt vērstai arī uz “leģitīmu mērķu” sasniegšanu. Šiem leģitīmajiem mērķiem ir jābūt personāla politikas vispārējās interesēs.

24. Civildienesta noteikumu 28. panta f) punktā ir noteikts:

"katram kandidātam darbā pieņemšanas procedūrā jābūt ļoti labām vienas Kopienu valodas zināšanām un apmierinošām kādas citas Kopienu valodas zināšanām tādā līmenī, kāds nepieciešams viņa pienākumu veikšanai. Tās ir minimālās valodu zināšanas, kas vajadzīgas, lai pieņemtu darbā Kopienas ierēdņus, un iestādes vajadzības gadījumā var noteikt stingrākus valodas nosacījumus pieņemšanai darbā konkrētā amatā." (izcēlums pievienots)

25. Tādējādi parasti Civildienesta noteikumu 28. panta f) punktā ikvienam kandidātam, kas piedalās konkursā uz amatu ES iestādē, ir atļauts kā galveno valodu un/vai kā otro valodu izvēlēties jebkuru no ES oficiālajām valodām [9]. Šo noteikumu piemēro neatkarīgi no kandidāta izvēlētās(-o) ES oficiālās(-o) valodas(-u) juridiskā statusa viņa/viņas dalībvalstī. Piemērojot šo vispārējo noteikumu, nav svarīgi, vai izvēlētajai valodai kandidāta dalībvalstī ir “minoritāšu valodas” statuss.

26. Piemērojot iepriekš minēto pamatojumu šajā lietā, ombuds uzskata, ka, lai piemērotu Civildienesta noteikumu 28. panta f) punktu, nav nozīmes tam, ka itāļu valodai Slovēnijā ir vai nav minoritātes valodas juridiskais statuss.

27. Ombuds uzskata, ka, lai piemērotu Civildienesta noteikumu 28. panta f) punktu, nav nozīmes tam, ka Slovēnija nav nedz lūgusi, lai tai būtu vairāk par vienu oficiālo valodu, nedz lūgusi, lai tās attiecībās ar Kopienu iestādēm tiktu izmantota itāļu valoda.

28. Parasti Civildienesta noteikumu 28. panta f) punktā ikvienam kandidātam, kas piedalās konkursā uz amatu ES iestādē, ir atļauts kā galveno valodu un/vai kā otro valodu izvēlēties jebkuru no ES oficiālajām valodām. Tomēr atkāpi no šā vispārējā noteikuma var pamatot ar objektīviem un saprātīgiem iemesliem, ja atšķirīgās attieksmes mērķis ir sasniegt leģitīmus mērķus un ja šie leģitīmie mērķi ir vispārējās interesēs (skat. iepriekš 23. punktu). Šajā sakarā Kopienas tiesas ir noteikušas, ka, ja to prasa dienesta vai amata prasības, attiecīgā iestāde var likumīgi noteikt valodas, kurās nepieciešamas padziļinātas vai pietiekamas zināšanas [10]. Rezumējot, iestāde konkrētā konkursā vai konkursu kopumā var prasīt, lai kandidāti pierādītu savu kompetenci konkrētās oficiālajās valodās, ar nosacījumu, ka iestāde pierāda, ka prasības attiecībā uz šīm konkrētajām valodām ir pamatotas ar objektīviem un saprātīgiem iemesliem un ka tās ir vērstas uz leģitīmiem mērķiem, kas ir personāla politikas vispārējās interesēs.

29. Saskaņā ar Kopienu tiesu pastāvīgo judikatūru iecēlējinstitūcijai ir plaša rīcības brīvība, nosakot dienesta intereses un līdz ar to kandidātu īpašo profilu. Piemēram, Ibarra lietā [11] Pirmās instances tiesa nosprieda, ka:

“(..) ar nosacījumu, ka tā atbilst Civildienesta noteikumiem (..), iecēlējinstitūcijai ir plaša rīcības brīvība, lemjot par kritērijiem attiecībā uz spējām, kas nepieciešamas ieņemamajiem amatiem, un, ņemot vērā šos kritērijus un dienesta intereses, nosakot noteikumus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem tiek organizēts konkurss. Izvēle, ko reglamentē šī plašā rīcības brīvība, noteikti vienmēr ir jāizdara, ņemot vērā vakanto amatu prasības un, vispārīgāk, dienesta intereses.

30. No iepriekš minētā izriet, ka īpašu valodas prasību atklātā konkursā var pamatot ar atsauci uz dienesta interesēm [12]. Lai gan EPSO ir plaša rīcības brīvība noteikt dienesta intereses, laba pārvaldība ir tā, ka EPSO skaidri paskaidro iemeslus, kuru dēļ tiek izdarīta konkrēta izvēle.

31. Šajā gadījumā EPSO sniegtais atbilstošais pamatojums ir tāds, ka padziļinātām jauno dalībvalstu valodu zināšanām bija būtiska nozīme Kopienas politikas īstenošanā.

32. Šajā sakarā ombuds norāda, ka valodas, ko jaunās dalībvalstis pēc pievienošanās noteica par oficiālajām valodām, izņemot grieķu valodu [13], nebija Kopienu oficiālās valodas pirms 2004. gada 1. maija [14]. Tādējādi var pamatoti pieņemt, ka desmit jauno dalībvalstu pievienošanās laikā iestāžu rīcībā esošie valodu resursi, izņemot grieķu valodu, nebija pietiekami, lai īstenotu Kopienas politiku jauno dalībvalstu oficiālajās valodās. Nepieciešamība pieņemt darbā kandidātus ar padziļinātām jauno dalībvalstu valodu zināšanām (iespējams, izņemot grieķu valodu) pati par sevi varētu tikt pamatota ar dienesta interesēm (skat. šī sprieduma 29. punktu).

33. Šīs lietas priekšmets konkrēti attiecas uz to, vai Slovēnijas pilsonis, kura dzimtā valoda ir itāļu valoda un kuram nebija iespējas izvēlēties itāļu valodu kā galveno valodu atklātajā konkursā, tika diskriminēts. Itāļu valoda nav viena no jauno dalībvalstu valodām. Ņemot vērā, ka EPSO ir norādījis, ka personu ar jauno dalībvalstu valodu zināšanām pieņemšana darbā ir ļoti svarīga Kopienas politikas īstenošanai, būtu arī pamatoti, ja EPSO tajā laikā nebūtu piešķīris tik lielu prioritāti itāļu valodā runājošu kandidātu pieņemšanai darbā. Tādējādi atteikums ļaut sūdzības iesniedzējai izmantot itāļu valodu kā savu galveno valodu bija pamatots ar objektīvu faktoru, kura pamatā bija dienesta vajadzības tajā laikā. Līdz ar to atteikums nav uzskatāms par diskrimināciju.

34. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka EPSO nediskriminēja sūdzības iesniedzēju. Attiecīgi viņš nekonstatē EPSO pieļautu administratīvu kļūmi attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu.

35. Skaidrības labad ombuds uzskata, ka ir jāņem vērā turpmāk minētais. Šī iebilduma priekšmets neattiecas uz jautājumu, vai EPSO atklātajā konkursā EPSO/AD/61/06 un citos līdzīgos konkursos varēja diskriminēt tos kandidātus, kuri, iespējams, vēlējās kā galveno valodu izvēlēties citas valodas no jauno dalībvalstu oficiālajām valodām (izņemot grieķu valodu).

B. Apgalvotā nepamatotā atšķirīgā attieksme

Ombudam iesniegtie argumenti

36. EPSO uzskata, ka Kipras pilsoņu situācija nebija salīdzināma ar Slovēnijas pilsoņu situāciju. EPSO apgalvoja, ka, organizējot atklāto konkursu EPSO/AD/53/06, tas ir ņēmis vērā Kipras Republikas īpašo politisko kontekstu, kā arī Eiropadomes 2004. gada 26. aprīļa Luksemburgas deklarāciju par labu salas atkalapvienošanai. Tādējādi, pat ja Kipras valdība par savu oficiālo Savienības valodu izvēlējās grieķu valodu, EPSO pielāgoja prasības attiecībā uz valodu zināšanām, lai ņemtu vērā Kipras pilsoņu, kuri runā turku valodā, situāciju.

37. EPSO uzskatīja, ka iespēja Kipras pilsoņiem, kuru galvenā valoda nav grieķu valoda, izvēlēties vienu no pārējām Eiropas Savienības valodām ir taisnīgs risinājums viņu īpašajai situācijai.

38. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Kipras valdība nav oficiāli lūgusi attiecībās ar Kopienas iestādēm izmantot citu valodu, kas nav grieķu valoda. Tāpat Slovēnijas valdība nav formāli lūgusi izmantot itāļu valodu tās attiecībās ar Kopienu iestādēm. Šajā ziņā situācija abās valstīs ir salīdzināma.

39. Politiskā situācija Kiprā nevarēja kalpot par pamatojumu tam, kāpēc attieksme pret Kipras pilsoņiem, kuri runā turku valodā, atšķīrās no attieksmes pret citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri pieder etniskajai vai lingvistiskajai minoritātei.

40. Tāpēc sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka EPSO nav pamatojis savu lēmumu ļaut Kipras pilsoņiem izvēlēties kādu no ES oficiālajām valodām kā galveno valodu attiecīgajā atklātajā konkursā.

Ombuda novērtējums

41. Parasti ombuds uzskata, ka ir likumīgi un atbilstīgi tā prerogatīvām paredzēt īpašus nosacījumus un/vai prasības jebkuram konkrētam atklātam konkursam. Tomēr šāda rīcības brīvība ir pakļauta vienlīdzības principam un atbilstošajam tiesiskajam regulējumam, proti, atbilstošajai Civildienesta noteikumu normai.

42. Kā minēts iepriekš 32. punktā, 2004. gadā, kad Kipra pievienojās Eiropas Savienībai, grieķu valoda jau bija Kopienas oficiālā valoda. Tādējādi ir pamatoti pieņemt, ka Kipras pievienošanās brīdī iestādēm jau bija grieķu valodas resursi Kopienas politikas īstenošanai. Tādējādi, atsaucoties uz dienesta interesēm, būtu bijis grūti pamatot konkursa rīkošanu Kipras pilsoņiem, kurā kandidātiem tiktu liegta iespēja izvēlēties kādu no oficiālajām valodām.

43. Ombuds uzskata, ka Kipras valstspiederīgajiem, kuru galvenā valoda nav grieķu valoda, dotā iespēja izvēlēties kādu no Savienības oficiālajām valodām nav nepamatota atšķirīga attieksme attiecībā uz piekļuvi valsts amatiem. Gluži pretēji, tas varētu būt diskriminējoši un pretrunā Civildienesta noteikumu 28. pantam, ja EPSO būtu rīkojis atklātu konkursu, kurā kandidātiem par galveno valodu būtu jāizvēlas tikai grieķu valoda.

45. Tāpēc ombuds secina, ka EPSO nav pieļāvis administratīvas kļūmes attiecībā uz šo lietas aspektu.

46. Neraugoties uz iepriekš minēto secinājumu, ombuds norāda, ka EPSO nesniedza apmierinošu paskaidrojumu attiecībā uz otro apgalvojumu. Savā atzinumā EPSO diezgan vispārīgi atsaucās uz Kipras "īpašo situāciju" un tās "īpašo politisko kontekstu" . Ombuds uzskatīja, ka šis skaidrojums nav pārliecinošs un tam nav nozīmes šajā lietā. Viņš piekrīt sūdzības iesniedzējam, ka “īpaša situācija” vai “īpašs politiskais konteksts” var rasties daudzos reģionos, kuros ir etnisko un lingvistisko minoritāšu grupas vai kuros līdzās pastāv dažādas etniskās un lingvistiskās grupas. Tomēr, tā kā ombuds varēja analizēt otro apgalvojumu, pamatojoties uz vispārējo informāciju, kas sniegta saistībā ar pirmo apgalvojumu, un ņemot vērā to, ka jautājums par EPSO paskaidrojumu atbilstību nebija daļa no sākotnējiem apgalvojumiem, ombuds neuzskata par nepieciešamu veikt turpmāku izmeklēšanu par šo jautājumu.

C. Secinājumi

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds secina, ka EPSO nav pieļāvis administratīvas kļūmes. Tomēr viņš izsaka šādu papildu piezīmi.

Ombuds atgādina, ka labas pārvaldības principi prasa, lai iestādes sniegtu precīzu un precīzu savu lēmumu pamatojumu. Tādēļ ombude aicina EPSO nodrošināt, lai turpmākajos gadījumos tas sniegtu iedzīvotājiem pārliecinošus un atbilstīgus paskaidrojumus, atbildot uz viņu jautājumiem.

Ombuds par šo lēmumu informēs sūdzības iesniedzēju un EPSO.

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2008. gada 18. decembrī

---

[1] Padomes 2004. gada 23. februāra Regula (EK, Euratom) Nr. 401/2004, ar ko sakarā ar Kipras, Čehijas, Igaunijas, Ungārijas, Latvijas, Lietuvas, Maltas, Polijas, Slovākijas un Slovēnijas pievienošanos ievieš īpašus pagaidu pasākumus Eiropas Kopienu ierēdņu pieņemšanai darbā (OV L 67, 1. lpp.).

[2] Termins "jaunās dalībvalstis" attiecas uz desmit dalībvalstīm, kas pievienojās ES 2004. gada 1. maijā, savukārt termins "vecās dalībvalstis" attiecas uz 15 dalībvalstīm, kas bija ES dalībvalstis pirms jauno dalībvalstu pievienošanās.

[3] OV 2006, C 172 A, 3. lpp.

[4] Šajā sakarā ombude norāda, ka savā 2006. gada 20. septembra vēstulē EPSO sūdzības iesniedzēja skaidri neprasīja, lai itāļu valoda būtu viņas "galvenā valoda". Viņa norādīja, ka itāļu valoda ir viņas "dzimtā valoda", un jautāja, vai ir iespējams kārtot testu itāļu un vācu valodā. (Vācu valodas oriģinālvaloda ir šāda: "Da Bezug auf 'Sprachen' (Plural) genommen wird, würde ich gerne wissen, ob es möglich wäre, auch die zweite Sprache zu ändern. Ich habe Deutsch und Slowenisch als Sprachen gewählt. Ich bin Slowenische Staatsbürgerin und habe Italienish als Muttersprache. Wenn es möglich wäre, würde ich gerne die Prüfung auf Deutsch und Italienisch ablegen".

[5] Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

[6] Padomes Regula Nr. 1 (1958. gada 15. aprīlis), ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 1958, P 17, 385. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu 920/2005 (OV 2005, L 156, 3. lpp.).

[7] Slovēnijas Republikas 1991. gada 23. decembrī pieņemtās Konstitūcijas 11. pantā noteikts, ka "[T]Slovēnijas oficiālā valoda ir slovēņu valoda. Pašvaldībās, kurās dzīvo itāļu vai ungāru kopienas, arī itāļu vai ungāru valoda ir oficiālā valoda.”

[8] 2008. gada 20. novembra spriedums lietā T-185/05 Itālija/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 118. punkts.

[9] Laikā, kad sūdzības iesniedzējs piedalījās konkursā, bija 20 oficiālās valodas.

[10] Iepriekš minētā lieta T-185/05, 134. punkts.

[11] Spriedums lietā T-207/95 Ibarra Gil/Komisija (Recueil FP, I-A-13. un II-31. lpp., 66. punkts).

[12] Spriedums lietā T-376/03 Hendrickx/Padome (Krājums-CDL, I-A-83. un II-379. lpp., 26. punkts).

[13] Grieķu valoda ir oficiālā valoda kopš 1981. gada, kad Grieķija pievienojās Eiropas Ekonomikas kopienām.

[14] Tolaik jaunās oficiālās valodas bija čehu, igauņu, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, slovāku, slovēņu un ungāru valoda.