Noslēguma vēstule

1. Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 20. jūlijā saskaņā ar EK līguma 226. pantu [1] iesniedza Komisijai sūdzību pret Itālijas iestādēm. 2002. gada 22. augustā Komisija reģistrēja sūdzību ar atsauces numuru 2002/4946.

2. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā Komisijai apgalvoja, ka Itālijas iestādes ir apstiprinājušas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas būvniecības projektu Stintino, Itālijā ("projekts"), pārkāpjot noteikumus, kas paredzēti 1985. gada 27. jūnija Direktīvā 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (2) un 1992. gada 21. maija Direktīvā 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību ("EK Dzīvotņu direktīva")(3). Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Itālijas iestādes apstiprināja projektu, neņemot vērā iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz apkārtējo vidi. Šo zemi Itālija ierosināja noteikt par Kopienas nozīmes teritoriju (KNT)(4) sarakstā, ko Itālijas iestādes nosūtīja Komisijai (5) saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK. Tāpēc sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka projektam būtu bijis jāveic pilnīgs ietekmes uz vidi novērtējums (IVN).

3. Pēc sūdzības sākotnējā novērtējuma Komisija 2003. gada 28. aprīlī nosūtīja vēstuli Itālijas iestādēm, pieprasot informāciju par to, kā abu iepriekš minēto direktīvu noteikumi ir piemēroti attiecībā uz projektu.

4. Pamatojoties uz Itālijas iestāžu 2003. gada 10. un 14. novembra atbildēm, kā arī informāciju, kas iegūta 2003. gada 25. jūnija sanāksmē ar minētajām iestādēm, Komisija secināja, ka nav pārkāpta Direktīva 85/337/EEK vai Direktīva 92/43/EEK.

5. Komisija 2004. gada 10. augusta vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju par iepriekš minēto secinājumu un norādīja, ka tās dienesti plāno slēgt lietu. Laikā no 2004. gada 31. augusta līdz 2005. gada 25. martam sūdzības iesniedzējs nosūtīja Komisijai vairākas vēstules un e-pastus (kopā 22)(6), lai atkārtoti izskatītu viņa lietu. Tāpēc Komisija apturēja lēmuma pieņemšanu par lietas izbeigšanu, lai izvērtētu sūdzības iesniedzēja argumentus.

6. Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 5. un 7. maijā rakstīja toreizējai Vides ģenerāldirektorāta ģenerāldirektorei Day kundzei, lūdzot pilnībā pārskatīt sūdzības iesniedzēja lietu 2002/4946. Komisijas dienesti atbildēja ar 2005. gada 25. maija un 10. jūnija vēstulēm, uzsverot, ka sniegtajā informācijā nav nekādu jaunu elementu, kas ļautu konstatēt iespējamu Kopienas vides tiesību aktu pārkāpumu. Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 1., 2., 22., 24. un 25. jūnijā nosūtīja Komisijai papildu korespondenci. Komisijas dienesti atbildēja ar 2005. gada 1. jūlija vēstuli, norādot, ka, nepastāvot jauniem elementiem, nav konstatēts nekāds iespējams Kopienas vides tiesību aktu pārkāpums.

7. Komisija 2005. gada 5. jūlijā slēdza lietu 2002/4946 un 2005. gada 11. jūlijā attiecīgi informēja sūdzības iesniedzēju.

8. Sūdzības iesniedzējs atkal nepiekrita Komisijas secinājumam. Rezultātā notika plaša sarakste starp Komisiju un sūdzības iesniedzēju.

9. Komisija 2005. gada 14. oktobra vēstulē (7) informēja sūdzības iesniedzēju, ka saskaņā ar Komisijas Labas administratīvās prakses un attiecību ar sabiedrību kodeksu (8) tās dienesti vairs neatbildēs uz turpmāku korespondenci, kas atkārtojas, ir ļaunprātīga un/vai bezjēdzīga. Sūdzības iesniedzējs nosūtīja papildu vēstules, uz kurām Komisija atbildēja 2005. gada 17. novembrī.

Pieprasījuma priekšmets

10. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam izteica šādus apgalvojumus:

1. Komisijas lēmums slēgt sūdzību Nr. 2002/4946 bija nepamatots un balstīts uz nekonsekventu pamatojumu;
2. Komisija neatbildēja uz viņa 2005. gada 7. maija vēstuli;
3. Komisijas 2005. gada 14. oktobra lēmums vairs neatbildēt uz viņa saraksti, atsaucoties uz Komisijas Labas administratīvās prakses kodeksa 4. pantu, bija nepareizs un nepamatots; un
4. Komisija nav ievērojusi Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa (9) 8., 9., 10., 12., 14., 15. un 18. pantu.

Pieprasījums

11. Ombuds 2006. gada 19. jūnijā uzsāka izmeklēšanu par iepriekš minētajiem sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem.

12. Komisija 2006. gada 28. septembrī nosūtīja savu atzinumu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem. Komisijas sniegtais atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko viņš iesniedza 2006. gada 17. novembrī.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi

A. Apgalvojums, ka Komisijas lēmums izbeigt sūdzību Nr. 2002/4946 bija nepamatots un balstīts uz nekonsekventu pamatojumu Ombudam iesniegtie

argumenti

13. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas lēmums izbeigt viņa sūdzību Nr. 2002/4946 pret Itālijas iestādēm ir nepamatots un balstīts uz nekonsekventu pamatojumu.

14. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija ir kļūdījusies, pieņemot Itālijas iestāžu lēmumu, ka projektam nav nepieciešams iepriekšējs IVN. Komisijai nevajadzēja uzticēties nepareizajai informācijai, kas saņemta no Itālijas iestādēm, proti, „Relazione tecnico agronomica di ripristino ambientale del sedime dell'impianto di trattamento reflui di Stintino”— „Relazione ziņojums”), jo šis ziņojums bija viltojums. Gluži pretēji, Komisijai bija pienācīgi jāņem vērā sūdzības iesniedzēja iesniegtā informācija (Analisi ambientale di un complesso forestale interessato dalla realizzazione di un sistema integrato di raccolta collettamento e depurazione del abitato e degli insediamenti turistici, affinamento, regolazione idraulica e redistribuzione delle acque usate- scarico degli esuberi da parte del Comune di Stintino - "Dr B eksperta atzinums"). Komisija arī neveica pati savu pārbaudi uz vietas, tā vietā paļaujoties uz Itālijas iestāžu veiktās pārbaudes rezultātiem.

15. Komisija uzskatīja, ka Itālijas iestāžu veiktais novērtējums atbilst attiecīgajiem Kopienas tiesību aktiem, un to sīki izskaidroja savā daudzajā saziņā ar sūdzības iesniedzēju (un jo īpaši 2005. gada 19. aprīļa lēmumā par sūdzības iesniedzēja lietas slēgšanu). Komisija piekrita Itālijas iestāžu secinājumam, ka projektam nebija negatīvas ietekmes uz vidi, pamatojoties uz i) projekta pārbaudes uz vietas rezultātiem un ii) vairākiem dokumentiem, ko iesniedza šīs iestādes, tostarp iepriekš minēto Relazione ziņojumu. Komisija uzsvēra, ka Dr. B eksperta atzinums nav spēkā pēc formas, jo tajā nav ne datuma, ne oficiāla zīmoga.

Ombuda novērtējums

16. Ombude pušu nostājas saprot šādi: Komisija savu lēmumu izbeigt sūdzības iesniedzēja lietu pamatoja ar to, ka Itālijas iestādes ir pienācīgi izmantojušas savu rīcības brīvību, pieņemot lēmumu neveikt projekta IVN. Itālijas iestādes iesniedza Komisijai dokumentus, lai pamatotu savu lēmumu.

17. Sūdzības iesniedzējs nepiekrita Komisijas secinājumam. Pirmkārt, viņš uzskatīja, ka Itālijas iestādes nav ievērojušas Kopienas tiesību aktus, jo Dr. B eksperta atzinums pierādīja, ka projektam faktiski bija negatīva ietekme uz vidi. Viņš apgalvoja, ka Itālijas iestādēm tāpēc būtu bijis jāveic pilnīgs IVN. Otrkārt, viņš pauda nostāju, ka Itālijas iestāžu paskaidrojumi un dokumenti, tostarp pārbaudes uz vietas rezultāti, ir nepareizi. Komisija nav pietiekami izpildījusi savu rūpības pienākumu, izvērtējot Itālijas iestāžu iesniegtos pierādījumus, un nav ņēmusi vērā paša sniegto informāciju.

18. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo viedokli ombuds atgādina, ka saskaņā ar EK līguma 195. pantu viņš var saņemt un izskatīt sūdzības par Eiropas Kopienas iestāžu un struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm. Viņam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes rīcību. Tādēļ ombuda uzdevums nav pārbaudīt, vai Itālijas iestādes ir pareizi piemērojušas valsts vai Eiropas tiesību aktus. Ombuda novērtējuma mērķis ir pārliecināties, vai Komisija rīkojās pareizi, secinot, ka Itālijas iestāžu rīcība atbilda piemērojamajiem noteikumiem par ietekmes uz vidi novērtējumiem.

19. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro viedokli, proti, viņa argumentiem par Komisijas rūpības pienākumu, ombuds vispirms norāda, ka IVN procedūra, kā noteikts IVN direktīvās, būtu jāveic valsts iestādēm (10). Turklāt attiecībā uz projektiem, kas atbilst Direktīvas 97/11/EK, ar ko groza Direktīvu 85/337/EEK (11), II pielikumā uzskaitītajām kategorijām, valsts iestādēm, pamatojoties uz minētās direktīvas III pielikumā noteiktajiem kritērijiem, ir rīcības brīvība lemt par to, vai IVN ir vajadzīgs. Visbeidzot, Direktīvas 92/43/EEK (12) 6. panta 3. punktā ir noteikts:

"Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma secinājumus par ietekmi uz minēto teritoriju un ievērojot 4. punkta noteikumus, kompetentās valsts iestādes piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tās ir pārliecinājušās, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojušas plašas sabiedrības viedokli." (Izcēlums pievienots)

20. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisijai nevajadzēja uzticēties pārbaudēm un secinājumiem, ko izdarījušas valsts iestādes un kas tai iesniegti. Šajā sakarā ombuds atgādina par abpusējo lojālas sadarbības pienākumu, kas Kopienas iestādēm un tās dalībvalstīm uzlikts ar EK līguma 10. panta 2. punktu. Kopienas tiesas ir atsaukušās uz šo principu saistībā ar pienākumu neizpildes procedūrām saskaņā ar EK līguma 226. pantu (13). Abos pantos paredzēts, ka dalībvalstis atturas no jebkādiem pasākumiem, kas varētu apdraudēt Līguma mērķu sasniegšanu.

21. Ņemot vērā iepriekš minēto principu, ir pamatoti uzskatīt, ka Komisija varēja i) likumīgi uzskatīt, ka Itālijas iestādes, veicot pārbaudes uz vietas saistībā ar projekta iespējamo ietekmi uz vidi, ir ievērojušas piemērojamās tiesību normas vides aizsardzības jomā, un ii) likumīgi sagaidīt, ka Itālijas iestādes tai sniegs ticamu informāciju par attiecīgo Kopienas vides tiesību aktu piemērošanu projektam.

22. Pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, šķiet, ka Komisija rūpīgi izskatīja Itālijas iestāžu sniegtos paskaidrojumus un apliecinošos dokumentus. Pat ja Relazione ziņojuma autentiskums zināmā mērā bija apstrīdams, jo, pēc sūdzības iesniedzēja domām, tas bija viltots, Komisija pamatoti norādīja, ka, kamēr Itālijas kompetentās administratīvās un tiesu iestādes nepierāda pretējo, šis dokuments joprojām ir būtisks Komisijas novērtējumam.

23. Turklāt šķiet, ka Komisija izskatīja ne tikai Itālijas iestāžu iesniegtos dokumentus (tostarp iepriekš minēto Relazione ziņojumu) un informāciju, kas iegūta 2003. gada 25. jūnija tikšanās laikā ar tām, bet arī īpašo dokumentu (B kunga eksperta atzinumu), ko iesniedza sūdzības iesniedzējs, lai gan tam nebija oficiāla statusa, jo, pēc Komisijas domām, tajā nebija datuma un oficiāla zīmoga. Savā 2005. gada 19. aprīļa vēstulē sūdzības iesniedzējam Komisija patiešām vairākkārt atsaucās uz datiem un argumentiem, kas izklāstīti Dr. B eksperta atzinumā, un pauda savu nostāju par tiem (14).

24. Turklāt, pamatojoties uz daudzajām sarakstēm starp sūdzības iesniedzēju un Vides ĢD, šķiet, ka, skaidri atsaucoties uz sūdzības iesniedzēja iesniegtajiem argumentiem (t. i., “Jūsu izvirzītais arguments par iespējamo piesārņojumu nav pamatots ne ar vienu konkrētu pierādījumu”)(15), Komisijas dienesti pienācīgi ņēma vērā visu viņa iesniegto informāciju.

25. Komisija 2005. gada 19. aprīļa vēstulē arī paziņoja, ka tā joprojām apsvērs iespēju sākt jaunu pārkāpuma procedūru pēc tam, kad tā būs slēgusi sūdzības iesniedzēja lietu, ja viņš iesniegs jaunu un būtisku informāciju.

26. Ir arī vērts atzīmēt, ka Komisija apturēja savu lēmumu slēgt lietu, lai analizētu sūdzības iesniedzēja iesniegtos pierādījumus. Ombuds saprot, ka Komisija tā rīkojās, jo, ja tā būtu atradusi pietiekamus elementus, lai apšaubītu Itālijas iestāžu informāciju, tā būtu pārbaudījusi šo informāciju, veicot pati savu pārbaudi uz vietas. Tomēr Komisija neatrada šādus elementus un tāpēc pamatoti apgalvoja, ka Itālijas iestādes ir veikušas pietiekamu izmeklēšanu uz vietas.

27. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka i) Komisija nav izpildījusi savu rūpības pienākumu, pārbaudot dokumentus un paskaidrojumus, uz kuru pamata tā nolēma izbeigt viņa lietu, un ii) tā nepamatoti uzticējās Itālijas iestāžu iesniegtajiem dokumentiem, nevis pievērsa pienācīgu uzmanību viņa sniegtajai informācijai un dokumentiem.

28. Turklāt ombuds norāda, ka Komisija 2005. gada 19. aprīļa vēstulē sūdzības iesniedzējam sīki izskaidroja iemeslus, kāpēc tā slēdza viņa lietu.

29. Attiecībā uz iespējamo Direktīvas 85/337/EEK pārkāpumu Komisija norādīja, ka saskaņā ar Relazione ziņojumu, ko Itālijas iestādes ņēma vērā, pieņemot lēmumu neveikt projekta IVN, šķiet, ka Itālijas iestādes ir ņēmušas vērā minētās direktīvas III pielikumā noteiktos kritērijus.

30. Attiecībā uz iespējamo Direktīvas 92/43/EEK pārkāpumu, lasot to kopā ar Direktīvu 79/409/EEK (16), Komisija atsaucās uz attiecīgo judikatūru (17) un atgādināja, ka būvniecības projektiem teritorijās, ko dalībvalstis ierosinājušas noteikt par Kopienas nozīmes teritorijām Komisijai nosūtītajā sarakstā, nav obligāti nepieciešams IVN, kamēr Komisija šo sarakstu nav pieņēmusi. Tomēr tikmēr saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK dalībvalstīm jāpieņem atbilstīgi pasākumi, lai aizsargātu ierosinātajā sarakstā iekļautās teritorijas. Komisija skaidri paskaidroja, ka Itālijas iestādes būtu pārkāpušas Direktīvu 93/43/EEK, ja tās nebūtu pieņēmušas atbilstošus pasākumus attiecīgās teritorijas aizsardzībai, bet būtu to izdarījušas.

31. Visbeidzot, Komisija norādīja, ka Itālijas iestādes veica IVN divām citām sarakstā ierosinātajām teritorijām (KNT „ITB010043 Coste e Isolette nord ovest della Sardegna” un „ITB010002 Stagno di Pilo e Stagno di Casaraccio”), lai gan tām nebija pienākuma to darīt. Pēc šo divu aizsargājamo teritoriju novērtējuma Itālijas iestādes secināja, ka attiecīgajam projektam nebūs būtiskas negatīvas ietekmes uz attiecīgo Natura 2000 teritoriju viengabalainību Direktīvu 92/43/EEK un 79/409/EEK noteikumu nozīmē.

32. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija 2005. gada 19. aprīļa vēstulē sūdzības iesniedzējam ir pietiekami pamatojusi savu lēmumu slēgt sūdzības iesniedzēja lietu.

33. Turklāt savā atzinumā par sūdzību Komisija izsmeļoši papildināja savu pamatojumu, atkārtojot juridisko pamatojumu lēmumam slēgt sūdzības iesniedzēja sūdzību saskaņā ar 226. pantu.

34. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka attiecībā uz šo apgalvojumu Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

B. Par Komisijas iespējamo atbildes nesniegšanu uz sūdzības iesniedzēja 2005. gada 7. maija vēstuli Ombudam iesniegtie

argumenti

35. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav atbildējusi uz viņa 2005. gada 7. maija vēstuli.

36. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka, tā kā 2005. gada 7. maija vēstule bija tā pati, kas tika adresēta Vides ģenerāldirektorātam 2005. gada 5. maijā un uz kuru atbilde tika nosūtīta 2005. gada 25. maijā, Komisija sniedza atbildi uz šo vēstuli. Katrā ziņā savā 2005. gada 8. septembra vēstulē Komisija atvainojās sūdzības iesniedzējam par to, ka tas formāli neatbildēja uz viņa 2005. gada 7. maija vēstuli.

Ombuda novērtējums

37. Ombuds izskatīja attiecīgo saraksti, ko viņam bija iesniedzis sūdzības iesniedzējs un Komisija.

38. Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 5. maija vēstulē Vides ģenerāldirektorātam atkārtoja savu viedokli, ka Itālijas iestādes ir pārkāpušas Kopienas tiesību aktus vides jomā.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 7. maija vēstulē (18) pieprasīja visas lietas 2002/4946 pārskatīšanu.

Savā 2005. gada 25. maija atbildē Komisija norādīja, ka sniegtajā informācijā nav nekādu jaunu elementu, kas ļautu Komisijai konstatēt iespējamu Kopienas vides tiesību aktu pārkāpumu.

39 Tādēļ ombuds uzskata, ka nav nepamatoti uzskatīt, ka abas sūdzības iesniedzēja vēstules būtībā attiecās uz vienu un to pašu jautājumu. Tādēļ ombuds piekrīt Komisijas viedoklim, ka tās 2005. gada 25. maija atbildi var uzskatīt par tādu, kas attiecas arī uz sūdzības iesniedzēja 2005. gada 5. maija un 2005. gada 7. maija vēstules priekšmetu.

40. Turklāt Komisija atvainojās sūdzības iesniedzējam par to, ka tas nav oficiāli atbildējis uz viņa 2005. gada 7. maija vēstuli.

41. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka nav pamata turpināt sūdzības iesniedzēja apgalvojuma izmeklēšanu.

C. Apgalvojums par Komisijas 2005. gada 8. oktobra lēmumu vairs neatbildēt uz sūdzības iesniedzēja saraksti, atsaucoties uz 4. pantu Komisijas Labas administratīvās prakses kodeksa argumentos,

kas iesniegti ombudam

42. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas 2005. gada 14. oktobra lēmums (t. i., Komisijas minētā datuma vēstule) vairs neatbildēt uz viņa saraksti, atsaucoties uz Komisijas Labas administratīvās prakses kodeksa 4. pantu, ir nepareizs un nepamatots.

43 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka Vides ĢD lēmums pārtraukt atkārtotu, ļaunprātīgu vai bezjēdzīgu saraksti ar sūdzības iesniedzēju tika pieņemts saskaņā ar Komisijas Labas administratīvās prakses kodeksu, jo sūdzības iesniedzējs pastāvīgi nosūtīja vēstules Vides ĢD (gan saviem dienestiem, gan ģenerāldirektoram), komisāram Dimas un priekšsēdētājam Barroso. Šajā sakarā Komisija norādīja, ka "tai bija pienākums lietderīgi izmantot nodokļu maksātāju naudu " .

Ombuda novērtējums

44. Komisijas Labas administratīvās prakses kodeksa 4. pantā ir noteikts:

"Atbildi uz Komisijai adresētu vēstuli nosūta piecpadsmit darba dienu laikā no dienas, kad Komisijas atbildīgais dienests (…) ir saņēmis vēstuli.

Ja atbildi nevar nosūtīt iepriekš minētajā termiņā un visos gadījumos, kad atbildei ir vajadzīgs cits darbs, piemēram, apspriešanās starp departamentiem vai tulkojums, atbildīgajam darbiniekam būtu jānosūta pagaidu atbilde, norādot datumu, līdz kuram adresāts var sagaidīt atbildes nosūtīšanu, ņemot vērā šo papildu darbu, ņemot vērā jautājuma relatīvo steidzamību un sarežģītību (…).

Šie noteikumi neattiecas uz saraksti, ko pamatoti var uzskatīt par neatbilstošu, piemēram, tāpēc, ka tā atkārtojas, ir aizskaroša un/vai bezjēdzīga. Tad Komisija patur tiesības pārtraukt jebkādu šādu korespondences apmaiņu." (Izcēlums pievienots)

45. Ombuds piekrīt, ka Komisijai patiešām ir pienākums lietderīgi izmantot tai piešķirtos līdzekļus, lai veiktu savus administratīvos uzdevumus un efektīvi izmantotu savus cilvēkresursus. Tomēr tam nevajadzētu liegt tai pienācīgi izskatīt pilsoņu korespondenci saskaņā ar labas pārvaldības principiem, kas noteikti tās Kodeksā un Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksā.

46. Tomēr rodas jautājums, vai Komisijas lēmums šajā konkrētajā gadījumā vairs neatbildēt uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto un ļaunprātīgo saraksti bija pieņemams un pareizs tās attiecībās ar Eiropas pilsoņiem. Ombuds kopumā uzskata, ka tas tā būtu, ja Komisija būtu informējusi sarakstes autoru par to, ka tā uzskata, ka sarakste atkārtojas, ka turpmākas atbildes netiks nosūtītas, ja vien netiks iesniegti jauni elementi. Šādā veidā Komisija pierādītu, ka tā automātiski nekvalificē saraksti kā tādu, kas atkārtojas, pamatojoties, piemēram, uz autora kritēriju, bet tikai pēc tam, kad tā ir izskatījusi tās saturu, lai pārbaudītu, vai parādās jauni elementi.

47. Pamatojoties uz šajā lietā pieejamajiem pierādījumiem, ir acīmredzams, ka sūdzības iesniedzējs ir nosūtījis Komisijai ievērojamu skaitu vēstuļu un e-pastu par to pašu jautājumu. Kopumā tās visas apgalvoja, ka Komisijas lēmums izbeigt pārkāpuma procedūru bija nepareizs. Komisija vairākkārt atbildēja uz sūdzības iesniedzēja paustajām bažām.

48. Savā 2005. gada 14. oktobra vēstulē, kuras kopiju Komisija iesniedza savā atzinumā par sūdzību, Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka saskaņā ar Labas administratīvās prakses kodeksu tās dienesti vairs neatbildēs uz turpmāku korespondenci, kas atkārtojas, ir ļaunprātīga un/vai bezjēdzīga, un norādīja, ka tā piemēros šo sava kodeksa noteikumu, “ja vien netiks iesniegti jauni elementi”(19).

49. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisijas nostāja, kas pausta iepriekš minētajā 200. gada 14. oktobra vēstulē, šķiet, atbilst Komisijas noteikumiem un tāpēc ir pamatota.

50. Ombuds arī norāda, ka pēc 2005. gada 14. oktobra vēstules Komisija 2005. gada 17. novembrī joprojām atbildēja uz sūdzības iesniedzēja turpmāko 2005. gada 17., 21. un 25. oktobra saraksti. Šajā vēstulē Komisija atgādināja, ka saskaņā ar Labas administratīvās prakses kodeksu tā nesekos nekādai turpmākai sarakstei, ko varētu pamatoti uzskatīt par ļaunprātīgu, ņemot vērā tās atkārtoto, kaitējošo vai nepamatoto raksturu. Turklāt tā norādīja, ka, ja tā saņemtu jaunu informāciju, kas pamatotu izmeklēšanas sākšanu par to pašu jautājumu, lieta tiktu atsākta un izmeklēta no jauna.

51 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka attiecībā uz šo apgalvojumu Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

D. Par to, ka Komisija, iespējams, nav ievērojusi

Eiropas labas administratīvās prakses kodeksa 8., 9., 10., 12., 14., 15. un 18. pantu

52. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav ievērojusi 8. pantu (Objektivitāte un neatkarība); 9. pants (Objektivitāte); 10. pants (Tiesiskās paļāvības princips, konsekvence un konsultācijas); 12. pants (Pieklājība); 14. pants (Saņemšanas apstiprinājums un norāde uz kompetento amatpersonu); Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 15. pants (Pienākums nodot lietu kompetentajam iestādes dienestam) un 18. pants (Pienākums norādīt lēmumu pamatojumu).

53. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja atsauce uz to, ka Komisija nav ievērojusi vairākus Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa pantus, nav pamatota.

54. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos precizēja savu apgalvojumu, norādot, ka tas, ka Vides ģenerāldirektorāts nav nosūtījis Iekšējā tirgus ģenerāldirektorātam dokumentus, kas saistīti ar viņa otro sūdzību Komisijai, kura datēta ar 2002. gada 4. decembri, ir skaidrs pierādījums tam, ka attiecīgie ierēdņi ir rīkojušies neatbilstoši, pārkāpjot Komisijas Labas administratīvās prakses kodeksu, tādējādi pārkāpjot organizatoriskos pamatnoteikumus.

Ombuda novērtējums

55. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs nav konkrēti norādījis, kā Komisija ir pārkāpusi katru viņa minēto kodeksa pantu, izņemot to, ka Vides ĢD nav nosūtījis attiecīgos dokumentus Iekšējā tirgus ĢD (t. i., viņš atsaucās uz Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 15. pantu (20)).

56. Tāpēc ombuds izvērtēs tikai šo jautājumu.

57. Pamatojoties uz savāktajiem pierādījumiem, var secināt, ka ar 2002. gada 4. un 15. decembra vēstulēm sūdzības iesniedzējs iesniedza Komisijai otru sūdzību saskaņā ar 226. pantu par Kopienas tiesību aktu par publisko iepirkumu nepareizu piemērošanu. Tomēr šī jaunā sūdzība bija saistīta ar viņa (pirmo) sūdzību Komisijai, uz kuru attiecas šis lēmums.

Iekšējā tirgus ģenerāldirektorāts 2003. gada 21. martā reģistrēja sūdzības iesniedzēja otro sūdzību ar atsauces numuru 2003/4372.

Iekšējā tirgus ĢD 2003. gada 4. aprīlī lūdza Vides ĢD nosūtīt tam to dokumentu kopijas, kurus sūdzības iesniedzējs nosūtījis saistībā ar savu pirmo sūdzību (atsauces numurs 2002/4946), kā arī jebkādu citu būtisku informāciju saistībā ar viņa lietu. Vides ģenerāldirektorāts ar 2003. gada 14. aprīļa vēstuli nosūtīja šos dokumentus Iekšējā tirgus ģenerāldirektorātam.

58. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Komisija ir pārkāpusi Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 15. pantu, nevar atbalstīt, un tāpēc arī saistībā ar šo apgalvojumu nekonstatē administratīvas kļūmes.

E. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanām, kas veiktas saistībā ar šo sūdzību, ombuds secina, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo, trešo un ceturto apgalvojumu. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu turpmāka izmeklēšana nav pamatota.

Tāpēc ombuds lietu slēdz. Sūdzības iesniedzējs un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs tiks informēti par šo lēmumu.

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2008. gada 20. novembrī

---

(1) EK līguma 226. pants ir šāds:

"Ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu pienākumu saskaņā ar šo Līgumu, tā sniedz argumentētu atzinumu par šo jautājumu, vispirms dodot attiecīgajai valstij iespēju iesniegt savus apsvērumus.

Ja attiecīgā valsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda šā atzinuma prasības, Komisija var griezties Tiesā."

(2) Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 175, 40. lpp.).

(3) Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp.).

(4) Saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK “Kopienas nozīmes teritorija” ir teritorija, kas bioģeogrāfiskajā reģionā vai reģionos, pie kuriem tā pieder, būtiski veicina I pielikumā minēta dabiskās dzīvotnes veida vai II pielikumā minētas sugas labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu vai atjaunošanu un var arī būtiski veicināt 3. pantā minētā Natura 2000 tīkla vienotību un/vai būtiski veicina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu attiecīgajā bioģeogrāfiskajā reģionā vai reģionos.

Attiecībā uz dzīvnieku sugām plašās teritorijās Kopienas nozīmes teritorijas atbilst vietām šo sugu dabiskās izplatības areālā, kurās sastopami fizikālie vai bioloģiskie faktori, kas ir būtiski to dzīvībai un vairošanās spējai.”

(5) Direktīvas 92/43/EEK 4. panta 1. punkts ir šāds: „Pamatojoties uz III pielikumā (1. posms) izklāstītajiem kritērijiem un attiecīgo zinātnisko informāciju, katra dalībvalsts ierosina teritoriju sarakstu, norādot, kuri I pielikumā minētie dabisko dzīvotņu veidi un kuras II pielikumā minētās sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas šajās teritorijās. (…).”

(6) Sūdzības iesniedzējs nosūtīja e-pasta vēstules 2004. gada 31. augustā, 20. septembrī, 19. novembrī, 3., 7., 18. un 20. decembrī, kā arī 2005. gada 10., 16., 17. janvārī un 1. martā. Viņš nosūtīja vēstules (pa pastu, faksu un e-pastu) 2004. gada 27. un 29. augustā, 1. septembrī, 19. novembrī, 3., 6. un 20. decembrī, kā arī 2005. gada 8. un 16. janvārī un 1. un 25. martā.

(7) Savā atzinumā Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam kļūdaini norādījis, ka 2005. gada 14. oktobra vēstule ir „Komisijas 2005. gada 8. oktobra lēmums”. Tādēļ 2005. gada 14. oktobris tiks izmantots visā šajā lēmumā, lai atsauktos uz šo vēstuli.

(8) Komisijas Labas administratīvās prakses kodekss — attiecības ar sabiedrību — ir pieejams šādā tīmekļa vietnē: http://ec.europa.eu/civil_society/code/index_en.htm.

(9) Eiropas labas administratīvās prakses kodekss ir pieejams šādā tīmekļa vietnē: http://www.ombudsman.europa.eu/code/en/default.htm.

(10) Ombuds norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 85/337/EEK piekto apsvērumu tās mērķis ir noteikt vispārīgus principus ietekmes uz vidi novērtējumam, lai papildinātu un koordinētu "attīstības saskaņošanas procedūras", kas attiecas uz valsts un privātiem projektiem, kuriem var būt ietekme uz vidi.

Šajā nolūkā Direktīvas 85/337/EEK 1. panta 2. punktā "attīstības piekrišana" ir definēta kā kompetentās iestādes vai iestāžu lēmums, kas piešķir attīstītājam tiesības turpināt projektu.

Direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts: "Dalībvalstis paredz visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, tos projektus, kuriem var būt būtiska ekoloģiskā ietekme inter alia to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, pakļauj novērtējumam attiecībā uz to ietekmi. Šie projekti ir definēti 4. pantā."

(11) Padomes 1997. gada 3. marta Direktīva 97/11/EK, ar ko groza Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 73, 5. lpp.). Šīs direktīvas 4. panta 2. un 3. punktā noteikts, ka:

"4. pants

2. Ievērojot 2. panta 3. punktu, attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajiem projektiem dalībvalstis nosaka:

a) katra gadījuma pārbaudi vai

b) dalībvalsts noteiktās robežvērtības vai kritēriji

vai projektu pakļauj novērtējumam saskaņā ar 5. līdz 10. pantu.

Dalībvalstis var nolemt piemērot abas a) un b) apakšpunktā minētās procedūras (mans izcēlums).

3. Veicot katra gadījuma pārbaudi vai nosakot robežvērtības vai kritērijus 2. punkta vajadzībām, ņem vērā attiecīgos atlases kritērijus, kas izklāstīti III pielikumā. "(Izcēlums pievienots)

(12) Skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmi.

(13) Skat. 2002. gada 11. marta spriedumu lietā C-10/00 Komisija/Itālija (Recueil, I-2357. lpp., 88. punkts).

(14) Piemēram:

a) "[Dr. B. eksperta atzinums] ne vienmēr ir pretrunā "Relazione", jo tas attiecas uz atsavināmo platību, nevis uz teritoriju, kas tieši iesaistīta projekta darbā".

(Sākotnēji itāļu valodā iepriekš minētais fragments ir šāds. "Tra le altre cose, almeno per quanto riguarda le superfici, essa non è necessariamente in contraddizione con la Relazione di ripristino in quanto si riferisce alla superficie oggetto di espropriazione e non a quella direttamente interessata da lavori".)

b) "Tomēr, pat ja mēs pieņemam, ka Dr. B ekspertīzes dati ir pareizi, jāsaka, ka projekta ietekme uz teritoriju nav būtiska un ka tādēļ nav Direktīvas 92/43/EEK pārkāpuma un nav nepieciešams pieņemt kompensācijas pasākumus."

(Sākotnēji itāļu valodā iepriekš minētais fragments ir šāds. "Tuttavia, il punto essenziale da chiarire è che, anche prendendo per validi i dati presenti nella "Perizia" del dr. B., si deve conclusionre che l’incidenza dell’opera non è significativa per il sito e che, pertanto, non c’è violazione della direttiva 92/43/CEE e non c’è neanche necessità di adottare misure di compensazione".)

(15) Oriģinālvalodā itāļu valodā: "La Sua argomentazione tesa a dimostrare un possibile inquinamento non è supportata da nessun elemento concreto".

(16) Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 103, 1.-18. lpp.).

(17) Skatīt spriedumu lietā C-374/98 Komisija/Francija (Recueil 2000, I-10799. lpp., 25. un 26. punkts): „Jāņem vērā arī tas, ka to teritoriju uzskaitījums, kas ir ļoti svarīgas savvaļas putnu aizsardzībai un kas plašāk pazīstamas ar akronīmu IBA (Eiropas Kopienas putnu aizsardzībai nozīmīgu teritoriju uzskaitījums), ietver attiecīgo teritoriju. Tiesa ir nospriedusi, ka šis uzskaitījums, lai gan tas nav juridiski saistošs attiecīgajām dalībvalstīm, ietver zinātniskus pierādījumus, kas ļauj novērtēt, vai dalībvalsts ir izpildījusi savu pienākumu klasificēt par ĪAT (īpaši aizsargājamās teritorijas) teritorijas, kas skaitliski un lieluma ziņā ir vispiemērotākās aizsargājamo sugu saglabāšanai (1998. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‐3/96 Komisija/Nīderlande, Recueil , I‐3031. lpp., 69. un 70. punkts).

No Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta vispārējās sistēmas izriet, ka, ja konkrētā teritorija atbilst kritērijiem, lai to klasificētu kā ĪAT, tai ir jāpiemēro īpaši aizsardzības pasākumi, kas it īpaši var nodrošināt šīs direktīvas I pielikumā minēto putnu sugu izdzīvošanu un vairošanos.[..]”

Skatīt jo īpaši 25. un 26. punktu:

"Būtu arī jāatzīmē, ka to teritoriju uzskaitījums, kas ir ļoti svarīgas savvaļas putnu aizsardzībai un kas plašāk pazīstamas ar akronīmu IBA (Eiropas Kopienas putnu aizsardzībai nozīmīgu teritoriju uzskaitījums), ietver attiecīgo teritoriju. Tiesa ir nospriedusi, ka šis uzskaitījums, lai gan tas nav juridiski saistošs attiecīgajām dalībvalstīm, ietver zinātniskus pierādījumus, kas ļauj novērtēt, vai dalībvalsts ir izpildījusi savu pienākumu klasificēt par ĪAT teritorijas, kas skaitliski un lieluma ziņā ir vispiemērotākās aizsargājamo sugu aizsardzībai (1998. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‐3/96 Komisija/Nīderlande, Recueil , I‐3031. lpp., 69. un 70. punkts).

No Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta vispārējās sistēmas izriet, ka, ja konkrētā teritorija atbilst kritērijiem, lai to klasificētu kā ĪAT, tai ir jāpiemēro īpaši aizsardzības pasākumi, kas it īpaši var nodrošināt šīs direktīvas I pielikumā minēto putnu sugu izdzīvošanu un vairošanos.”

(18) Savā 2005. gada 7. maija vēstulē Vides ģenerāldirektorāta ģenerāldirektoram sūdzības iesniedzējs rakstīja:

"Vēlos Jūs informēt par vienības A2 anomālo "uzvedību", atsaucoties uz pārkāpumu 2002/4946. Manuprāt, ārēja iejaukšanās, iespējams, ir parādījusi Vienotībai, ka tā neveic pienācīgu darbu. Tāpēc, būdams kvalitatīvs Eiropas pilsonis, es lūdzu jūs pārskatīt saistīto dosjē."

(19) Tiesībsarga dienestu tulkojums no oriģināla itāļu valodā:

"Le ricordo ancora una volta che ove la Commissione venisse in possesso di ulteriori informazioni e notizie suscettibili di giustificare l’apertura di una procedura avente il medesimo oggetto, il caso verrebbe riaperto e nuovamente istruito. Tuttavia, Le ricordo che, ai sensi del Codice di buona condotta amministrativa, la Commissione non darà seguito a ulteriore corrispondenza che possa ragionevolmente essere considera abusiva per il suo carattere ripetitivo, ingiurioso o infondato." (Izcēlums pievienots).

(20) Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 15. pants ir formulēts šādi:

„Pienākums nodot iestādes kompetentajam dienestam:

1. Ja iestādei adresēta vēstule vai sūdzība ir adresēta vai nosūtīta ģenerāldirektorātam, direktorātam vai nodaļai, kas nav kompetenta to izskatīt, tās dienesti nodrošina, ka lieta nekavējoties tiek nodota iestādes kompetentajam dienestam.

2. Dienests, kas sākotnēji saņēmis vēstuli vai sūdzību, paziņo autoram par šo nodošanu un norāda tās amatpersonas vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru, kurai lieta nodota.

3. Ierēdnis brīdina sabiedrības vai organizācijas locekli par kļūdām vai izlaidumiem dokumentos un dod iespēju tos labot.”